dystopian

Johanna Sinisalo – Saules Kodols

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pētergailis

Manas pārdomas

Saules Kodolā sastopama teju distopiska Somijas valsts versija, kurā ap Otrā pasaules kara laiku drošiem soļiem iegājusi valsts (nosaukta par eisistokrātiju) un sabiedrības modelī, kur sievietēm piešķirta labi ja otršķirīga loma pēc vīrieša, bet ar to dīvainības šajā weird fiction subžanrā vien nebeidzas un viena no būtiskākajām sižeta lomām atvēlēta dažādu aso papriku un tajās esošā kapsaicīna aizliegumam.

Romāna galvenā varone Vera jeb jaunāja elojas šķiras vārdā Vanna diemžēl ir viena no asuma mīļlotājām, kurai nu paslepus jāmeklē nelegāli veidi, kā nu tikt pie asuma dzīvē. Par laimi, Vera savā likstā nav viena. Tai līdzās ir puisis Jare, kurš, kā atklājas pagātnes sižeta fragmentos, sākotnēji ir vien palīgstrādnieks vecmammas Auliki saimniecībā, bet ir ar gana atvērtu un pretvalsiskajam modelim vērstu prātu un domāšanu, lai laika gaitā kļūtu par draugu.

Diemžēl paralēli piparotajam sižetam, Veru nomāc vainas apziņa par divus gadus jaunākas māsas Miras jeb Mannas likteni, kura, lai arī nav tikušas atrastas mirstīgās atliekas, visticamāk ir mirusi. Vera viscaur romānam velta vēstules zudušajai māsai, atceroties bērnības un jaunietes dzīves gaitas, un reizē iepazīstinot lasītāju ar Somijas alternatīvo versiju, kurā grāmatas varoņiem lemts augt.

Raksturu ziņā māsas nebūtu varējušas būt atšķirīgākas viena no otras. Kur Mira jau no pašas mazotnes izrāda elojām (sieviešu kārta, kas paredzēta stereotipiskajām lomām dzemdēt bērnus un būt rātnai, paklausīgai sievai) raksturīgākās pazīmes un ar aizrautību gatava rīkoties pēc visām šai šķirai paredzētajām iezīmēm, tur vecākā Vera  ir pārlieku zinātkāra un patstāvīga un vecmamma Auliki laikus to novēro un tai apskaidro, ka tādi jautājumi, kā ‘’kapēc’’ labāk uzdodami tik viņai. Veras nepārprotamo iekļaušanu sieviešu morloku šķirā, kurām valsts labprāt nāk pretim un sterilizē tās, lai nākošajās paaudzēs netiktu nodotas nevēlamas raksturu iezīmes, maskē viņas ārējais skaistums, kas citkārt raksturīgs vien elojām un lieti noderēs vēlākā grāmatas sižetā.

Tā arī grāmatu lasīšanas interesi labāk tām paturēt savā starpā, ko gan attiecīgajā vasarā, kad piestrādā Jare, nejaušības pēc tas atklāj, bet jau minētās atvērtās domāšanas dēļ Jare veikli iekļaujas to pulciņā. Par cik to pašu nevar teikt par Miru, kurai šādi uzticēts noslēpums ilgi tāds vairs nebūtu un kura savā jaunības naivumā domā, ka ir iemīlējusies Jarē, tad līdz ar to greizsirdības interpretācija gūst virsroku, lai ‘’tagadnes’’ sižets būtu nonācis tur, kur to grāmatas sākumā atrodam.

Bet arī bez iekāres uz pipariem un jo augstākas skauvila skalas eksemplāriem, jo labāk, Verai piemīt savas psiholoģiskās īpatnības, kurās viņa pati lieto terminu Pagrabs un tā aplūšanu ar tumšiem, duļķainiem ūdeņiem, kad uzmācas sērīgākas domas, vai šo ūdeņu atkāpšanos, kad noskaņojums ir pretējs. Tā arī vēlāk sižetā, kad viņai un Jarem atrasti domubiedri nelegālajā biznesā, Veras veids,kā tiem raksturot, cik stipra ir to selekcionētā paprika, ne tuvu nav ierastajai. Tomēr atšķirīgā pasaules uztvere dažādās krāsās attiecināma tikpat kā uz visu citu, ne tikai uz pipariem, un kā savas, tā citu tēlu smaržu, emociju vizualizācija ir daļa no prozas, kad skatpunkts ir no Veras tēla puses.

Autores Johannas Sinisalo valsts (Somijas) versijā pavisam noteikti nebūtu vēlēšanās dzīvot, kur tik strikti valsts iejaukusies tās iedzīvotāju dzīves gan sociāli, gan tajā, kas atļauts un aizliegts (pipari nav ne tuvu vienīgie aizlieguma sarakstos vai striktā kontrolē esošā pārtikas prece), kaut gan vairumam grāmatas tēlu, kuri šādi uzauguši un nezina neko citu, tas sķiet visnotaļ pašsaprotami.

Jāsaka gan, ka grāmatas ietvaros, piparu efektam piešķirts tikpat kā narkotisks efekts, kas noslēgumā pat spēj izsaukt šamanisma transu, kuru pašam, kā asu mērču regulāram patērētājam uz sevi neesmu novērojis.

Hugh Howey – Dust (Silo #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Elevatoru/Silo triloģijas pasaulē jau paaudzēm ilgi cilvēce, cik nu to sērijas varoņi zina, dzīvojusi noslēgtībā no pašu dzīvībai bīstamās planētas, kur ārpus elevatoru sniegtās drošības pat gaiss dažos mirkļos spēj nogalināt. Vai tā gribētu likt domāt šīs distopijas pasaules plāna īstenotāji, no kuriem dažs labs ar kriokapsulu palīdzību joprojām velk savu eksistenci iekš Elevatora 1.

Nav gluži tā, ka neviens no citiem elevatoriem (kopā tika uzcelti 40) nekad nebūtu sācis aizdomāties pa ‘’nepareizu’’ domu taku, ko laicīgi pamanot virslordi no pirmā elevatora un to galvenais boss Tūrmans (nu jau superseniors) tos metaforiski izslēdz un ar dažiem klikšķiem nolemj nāvei simtiem un pat tūkstošiem personu. Viss aiz paranoiskas domas un nākotnes vīzijas vēl tāltālajā pagātnē, ka, parādoties nanotehnoloģijām, kuras var sākt izmantot uz cilvēku, būtu jāveic preventīvs trieciens citiem un jānodrošina, ka tikai ‘’pareizās’’ nācijas ļaudis izdzīvo un manto pasauli.

Tomēr viens ir iztēlē izdomāt un, retajam zinot, aizsākt ko tik fanātiski grandiozu, pavisam kas cits realizēt, lai arī elevatoros ievietoto pēcnācēji paklausīgi sekotu virsplāna iecerei. Tā iekš elevatora 18 par tā mēru kļuvusī Džuljeta par spīti citu reliģiskāk noskaņotu biedru iebildumiem labu daļu no triloģijas noslēdzošās grāmatas pavada, lai vispirms izraktos ārpus elevatora sienām tā dziļākajos līmeņos un tad ar negaidīti atrastu milzīgu racēja tehnikas monstru raktos Elevatora 17 virzienā, kurš reiz kļuvis par upuri Tūrmana lēmumam, bet brīnumainā kārtā nenogalinājis pilnībā visus tā iemītniekus, starp kuriem agrāk sērijā iepazītais Solo jeb Džimijs, meitene Elīze un vēl dažs labs atrāda sevi arī šajā Putekļu grāmatā, un piedāvā pa kādam minisižetam.

Paralēli diviem pieminētajiem 17 un 18 elevatoriem, sižets mijas arī ar nodaļām no pirmā Elevatora, kurā ne visi ir tik līderībai paklausīgi, kā Tūrmanam gribētos. Lai arī tā nav pilna mēroga pretošanās kustība, bet vien brālis Donalds un māsa Šarlote, tad ar viņu centieniem pilnīgi pietiek, lai palīdzētu diviem nemieru cēlāju elevatoriem vēl jo vairāk destabilizēt radīto lietu kārtību.

Kā distopiskas nākotnes ideja Silo triloģija nebūt nav slikta. Gan ar motivējošiem iemesliem kādam to radīt, gan vēlāku to iemītnieku centieniem izprast kā savu pasauli iekš elevatora, tā arī prātojumiem, kas ir ārpus tā, vai tas, kas tiem tik ilgi ir apgalvots, tik tiešām ir patiesība, vai tomēr kaut kas pilnīgi atšķirīgs un sekojoši, kas tieši. Tā arīdzan cīņa un konflikti, kuri līdz ar vienu centieniem apmierināt ziņkāri un lauzt ierastās normas pretstatā tiem, kuriem ar to ne tikai pietiek, bet ir gatavi tiem pretoties elevatora ietvaros apzināti vai neapzināti palīdzot Elevatora 1 vadības kontrolei, tās lēmumiem.

Tomēr kaut kas pietrūkst, lai visas triloģijas noslēgums radītu pamatotības un loģiskuma iespaidu un laba atrisinājuma apmierinātības sajūtu. Lai arī, kā būtu, ja būtu momenti attiecībā uz atšķirīgiem tēlu rīcības scenārijiem ir jebkurā daiļdarbā, tad šķiet iekš ‘’Putekļiem’’ sižeta sākums un vidusdaļa  ir gana lielu lieku pildījumu, sižetiskiem sānceļiem, lai rastos gana daudz, vai tas maz nepieciešams un kāda ietekme tam uz vispārējā sižeta gala iznākumu.

Par cik starp katru triloģijas grāmatas lasīšanas reizi ievērota diezgan liela pauze (pirmā lasīta 2019.gadā un otrā 2021.gadā, kas laikam norāda, ka triloģija nav bijusi diez ko saistoša, jo būtu varējis visas izlasīt ar krietni mazākām pauzēm) un daža sīkāka detaļa līdz ar to piemirsusies, tad ir grūtāk spriest visas triloģijas kopainas kontekstā. Attiecībā par ko autors Hjū Hobijs nav uzdevumu augstumos, lai plūstoši ievītu stāstā nepieciešamo informāciju un pienācīgi atgādinātu.

Veronica Roth – Divergent #2-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Beatrises jeb vienkārši Trisas un viņas romantiskās intereses Tobiasa, kā arī to draugu un kompanjonu šķiru cīņas turpinās gan triloģijas otrajā grāmatā Insurgent ar Mācīto kopienas līderi Džanīnu Metjūsu, gan triloģijas noslēdzošajā grāmatā Allegiant, kur iepriekšējo ienaidnieku vietā stājušies citi, bet pēc būtības cīņa turpina to pašu gatu.

Kam pēc teorijas šķiru cīņām – šajā distopijas nākotnē agrākās Čikāgas teritorijas iedzīvotāji sadalīti striktās kopienās – tādai arī būtu jābūt. Un, kamēr vieniem par visu svarīgāk ir panākt iedibinātās kārtības sabrukumu, lai austu jauns rīts, kur visiem vienlīdzīgāka daba vai vismaz nav spiesti dzīvot tik strikti, kā līdz šim, tad citi, pārmaiņu vējiem pūšot, atkal cenšas agrāko atjaunot vismaz tik tālu, lai paši būtu pie teikšanas.

Divergent triloģija (pirmā grāmata lasīta baismīgi sen bloga pirmsākumos teju pirms desmit gadiem), lai to personīgi uztvertu ciešamāk, jāuztver drīzāk kā filozofiskas pārdomas par dažāda veida attiecībām. Ne tikai starp Trisu un Tobiasu, kur izpaužas klasiskā Young Adult subžanra diemžēl tās sliktākās iezīmes, bet arīdzan Tobiasam ar vecākiem, no kuriem abiem tas atsvešinājies. Lai arī baidās pieaugot kļūt līdzīgāks kā vienam, tā otram vecākam (bet vairāk tēvam, kurš to bērnībā fiziski un morāli ietekmējis) un ar laiku, pašam negribot, izpaust uz āru ‘’mantotās’’ negatīvās rakstura iezīmes. Tad reizē nespēj tos pilnīgi vēl atstāt pagātnē un prasās vēl mīlestības izpausme vismaz no viena no vecākiem.

Tā arī vieglāk uztverams sižets, ja kopienas – Mācītie, Taisnprāši, Sirsnīgie, Drošsirži un Nesavtīgie – tiek pielīdzināti vidusskolas tipa draugu un kompāniju grupām, kuras viena no otras ar kādu izteiktu aspektu atšķiras no otras. Vide, kur svarīgi būt kādai grupai piederīga, lai nesanāk kā sērijas ietvaros nonākt pie Nepiederīgo grupas, kura gan par sevi liek manīt, īpaši otrās grāmatas ietvaros.

Triloģiju baudāmāku padara, ja uztver sižetu pārāk nopietni, sāk uzdot pārāk detalizētus jautājumus viena vai otra tēla rīcībai, vispārējai izveidojušamies lietu kārtībai vai notikumu loģikai, kur gan jāvadas pārsvarā, kāds gala iznākums būs vēlams labajiem varoņiem. Tā svarīgāk par sižetu ir galveno tēlu pārdzīvojumi par būtiskām kļūdām, kuru seku dēļ cieš ne tikai pats, bet būtiskāk cieš kāds cits tēls, un kā gan Beatrise, gan Tobiass kā paša, tā ar otras romantiskās puses palīdzību tiek pārdzīvojumam pāri, lai spētu turpināt dzīvi. Ja romāna ietvaros seku pakāpe palielināta līdz augstākajai pakāpei, kāda cita dzīvībai, tad tikpat labi to varētu aizstāt ar ko citu ne tik letālu, bet vienlaikus arī ne pārlieku mazāk nozīmīgu.

Kad galvenie tēli noslēdzošās Allegiant/Sabiedrotie grāmatas ietvaros nokļūst aiz Čikāgas teritorijas robežām, pamet veco un nokļūst it kā jaunā pasaulē, tad attopas ļoti līdzīgā situācijā, kādā tos bija nostādījusi otrās grāmatas ļaundare Džanīna. Vien viņas vietā stājas organizācija vārdā Birojs, kuri it kā centušies pat vairāku gadsimtu garumā pēc postoša pilsoņu kara (ASV, protams, un netiek pieminētas citas valstis ne pagātnes, ne stāsta tagadnes kontekstā) vērst par labu faktorus, kas to izraisījuši. Vien pašiem nemanot, ka dara kaut ko, no malas skatoties, nosodāmu, ilgu pūliņu laikā paši kļuvuši par kāda cita naidnieku.

Vēl jāpiebilst, ka lasu latviskoto otrās un trešās triloģijas grāmatu versijas, un kaut arī ir visai droša pārliecība, ka oriģinālā proza pati par sevi nav nekāds literārais šedevrs, tad arī tulkojums nepielika roku lasītprieka paaugstināšanas centienos.

James Barclay – Heart of Granite (Blood and Fire #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Gollancz

Manas pārdomas

Ir 23.gadsimts un cilvēce ir spējusi izgudrot bioloģiska materiāla, grāmatas ietvaros vairāk no militārā aspekta tā ir dažādu ķirzakveidīgu dzīvnieku sugas, un tehnoloģijas kombināciju. No dažiem, izkaisītiem fragmentiem lasītājam ļauts uzzināt, ka fosilie kurināmie ir jau labu laiku kā iztērēti un arīdzan manīt ar atjaunojamajiem resursiem darbināmus transportlīdzekļus ir liels retums. Diemžēl, cik var spriest no tiem pašiem izkaisītajiem fragmentiem, tad galvenais jaunatklājumu pielietojums bija un joprojām ir militārajā sfērā.

Varbūt tāpēc Heart of Granite galvenā varoņa Maksimusa vai vienkārši Maksa un daudzu citu jauno censoņu lielākais sapnis kopš bērnības ir kļūt par drakonu vai drīzāk jau pūķu pilotu, pat ja tas nozīmē krietni īsāku mūžu aiz tā, ka lidojošo ķirzaku DNS ir vienīgais, kura pielietojums izrāda pretestību un ilgstoša to lietošana pilotam nenovēršami beidzas ar pataloģiju, kura nosaukta par Fall.

Kritiens, no kuras kā Makss visi ar naivu cerību, ka tieši viņu tā nepiemklēs, vai izdosies kā nebūt to pārvarēt, bet cerams ne Kritiens profesionālo pienākumu izpildes laikā. Kaut gan, ņemot vērā, ka ar Kritienu sirgstošo palātai ir bēdīgi slavena iesauka Landfill, kur salīdzinājums meklējams ar atkritumu izgāztuvi, tad varbūt labāk tomēr krist un mirt kopā ar pūķi.

Heart of Granite sižetiskā intriga un pamatproblēma tad slēpjas pavērsienā, ka varbūt pie varas esošie apzināti visus šos gadus kopš citplanētiešu artefaktu atklāšanas, to jaunievedumu realizēšanas dzīvē ir izdomājuši un uzpūtuši lielākus un sliktākus negatīvos Kritiena aspektus. Līdz šim apzināti slēpta patiesība, kas attiecīgās sistēmas un varas grožu turētājiem nāktu neapšaubāmi par sliktu, ja plašākai sabiedrībai pat niecīga daļa pretēju apgalvojumu patiesība taptu zināma, it īpaši ar Kritienu sirgstošu un pētījumos brīvprātīgā piespiedu kārtā nonākuši piloti.

Diemžēl, kamēr autors koncentrējas uz galvenā varoņa un pastarpināti gan tā eskadriļas komandas Inferno-X, gan tā par Martu nosauktā pūķa gaitām, tehnoloģiskajam fantāzijas aspektam pietrūkst stabilitātes izskaidrojuma. Sākot jau ar militāro konfliktu, par kura daļu ir Makss un viņa kolēģi uz ar tādu pašu Heart of Granite, saīsināti HoG, begemotu (tāds kā aviācijas bāzeskuģis). Ja vēl Maksa kara puses ir skaidri atšifrēta kā United Europe, tad pretinieki ir vienkārši Mid-Af, kur otra puse vēl uzminama. Pat grūti pateikt, labi vai ne, ka militārais konflikts nav pat sižeta būtiskākā sastāvdaļa, bet fons, uz kura risināt Maksa un tā kolēģu piedzīvoto.

Tā arī līdzīgi pietrūkst vēsturiskas bāzes, vismaz vairāk par pāris rindkopām, lai, romānu lasot, mazāk būtu jautājumi, kuri neattiektos uz pamatižetu, lai būtu mierīgāks prāts, kā gan pasaule nokļuvusi līdz tam, kur to lasītājs atrod. Skaidri noprotama pamatideja, kurā autors James Barclay iztēlojis variantu, kurā uz Zemes atkal staigā un lido par dinozauriem saucami konstrukti, ja ne no aizmirstības atdzīvinātas sugas, bet arī it kā noslēgums drīzāk rada mazuma piegaršu un galvenajam varonim ar aizdomīgi vieglu un paredzamu iznākumu, kamēr pašu puses ļaundari un noslēpumu turētāji arī ne īsti pie zaudētājiem pieskaitāmi.

Heart of Granite varbūt īpatnējāks sliktā nozīmē atstāj ne to labāko iespaidu, jo 2016.gadā izdotā grāmata skaitās kā sērijas pirmā grāmata, kurai vēl šodien astoņus gadus vēlāk nav turpinājuma, kur pat nosacīts klifhengeris nu ir kā slikti nostrādāts stāsta atrisinājums.

Dave Eggers – The Circle (The Circle #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage

Manas pārdomas

Kad internets kļūst par vienu lielu, bet vienlaikus sadrumstalotu vietu, kur katram portālam ir vajadzīga sava parole, katrā saitā no jauna jāievada dati, ja ir iespēja un gribēšana no tā iegādāties kādu pakalpojumu vai preci, dienas beigās var justies pat neliela bezcerīguma sajūta, kur nu vēl, ja kādreiz rodas vajadzība kādu atrast, kurš retāk izmanto sociālos tīklus un pats nedod par sevi nekādu ziņu. Par laimi, 24gadus jaunajai Mejai Holandai un daudziem viņas domubiedriem eksistē daudzsološs un pasaulē ātriem soļiem milzu popularitāti ieguvušais Circle.

Aplis, kas vienuviet piedāvā tik daudz dažādu opciju, kas ļauj atvieglot, daudzkārt uzlabot ikdienas pieredzi interneta vidē, ka rodas jautājums, kāpēc gan tas tik lēni izplešas un ir tik gauss jaunu inovāciju ieviešanā, lai vēl vairāk, kā līdz šim, Aplis un tā piedāvātie servisi tiktu izmantoti teju visur. Lai tas ļautu uzlabot demokrātiju un politiskos ēnu kuluārus izvilktu dienasgaismā, lai mazinātu pat mazāko iespēju uz potenciālu noziegumu, jo zini, ka pastāv ļoti liela iespēja, ka kaut kur ir kamera un varbūt pat vēl kādi citi sensori, kuri šo faktu fiksēs un nosūtīs momentā likumsargiem. Noslēpumi Apļa vīzijas skatījumā ir kā nozeigums pret līdzcilvēku un, ja vēl nav, tad drīzum drīz būs varbūt pat sodāms.

Mejas sākums jaunajā darbavietā (uzsāk klientu apkalpošanā  jau no paša sākuma piepilda un pat pārspēj līdz tam dzirdēto. Algas apjoms ,vismaz grāmtas pašā sākumā droši vien komercnoslēpums, salīdzinoši ar iepriekšējo darbavietu netiek minēts, bet atvērtā un draudzīgā vide, kolēģu izpalīdzība un citi faktori nesalīdzināmi. Tas nekas, ka klienta atsauksmju par saņemto servisu nedrīkst būt zemāka par 95 no 100 (ja eksistē reāli, tad absurdi). Tas nekas, ka eksistē obligātas un it kā par pusobligātām sauktas kolektīvās aktivitātes ārpus apmaksātā darbalaika, kuru neapmeklēšanas rezultātā jāattaisnojas, kur un kāpēc citur esi bijis, kam papildus aktīvi un tikpat kā visu nomoda laiku jāizmanto Circle piedāvātie sociāli tīkli, ja nevēlies, lai tajos zemais reitings slikti apsoguļotos uz tavu pamatdarbu.

Katrs privātuma ierobežojošais faktors pats par sevi ne Mejai, ne citiem nešķiet kaut kas ārkārtējs un sašutuma vērts. Neviens arī romāna ietvaros nepamana, neizpauž bažas, ka to pašu privātums tiktu ierobežots. Visa gandrīz 500lpp romana ietvaros ir tik viens teikums, viena arīdzan tikai attiecīgajā lapaspusē parādījušamies tēla izteikta baža, kas tikpat ātri tiek pasludināta par nebūtisku faktoru, par ko nevajag satraukties. Tā arī krietni par sasteigtu šķita, cik ātri Circle spēj dzīve ieviest jauninājumus, cik ātri tas sakārto likumdošanu dažādās valstis par būtiskām izmaiņām, kuras tiek pasniegtas to labākajā gaismā kopējas drošības vārdā, bet notušēti vai pat nemaz nepieminēti citi faktori. Nav pat kāds ārējs dramatsisks faktors kā teroristu uzbrukums, kas liktu pastiprināt drošību sākotnēji it kā vien īslaicīgi, bet ar paliekošām pārmaiņām. Aplis kā korporācija sākotnēji pa mazam solim vien, bet vēlāk gandrīz neslēpti sāk uzvesties kā valsts pati par sevi, kurai nerūp citu uzliktie ierobežojumi, kura var tos ignorēt, jo Circle nu jau ir pārāk liels un varens.

The Circle kā lielās idejas grāmata ir pat ļoti laba. Sākot jau ar dažādo personīgo informāciju, kuru cilvēki paši brīvprātīgi ievieto interneta vidē, gan apsēstību ar ‘’patīk’’ atzīmēm un kvantitatīvo reitingu. Tā prātā nāk arī piemēri no koncertiem, kuros lielam skaitam ir izvilkti telefoni, lai to paši filmētu, bet jautājums, cik no tiem pēcāk tiek skatīti, cik kvalitatīvi tie sanākuši, kamēr tā vietā būtu varējuši baudīt to bez ekrāna starpniecības. Tā arī Meja, pati nemaz nemanot, ieslīgst arvien dziļāk Circle filozofijas purvā, tik ļoti kļūst teju vai par kulta/sektas Nr.1 biedru, kad vairs nespēj iztikt bez telefona rokās, kad ciemojas pie vecākiem un kad tiek palūgts izbaudīt vakaru, drīzāk apvainojas un ir šokā par viņu tumsonību, neizmantojot jaunās, tik superīgās iespējas, ir gatava zaudēt attiecības ar tiem. Un vēl dramatiskāk ir sarunās ar bijušo draugu Mercer, kurš cenšas ieskaidrot Mejai, ka eksistē būtiska cilvēku daļa, kura nevēlas to, ko piedāvā Circle, kuriem pat sagādā zināmas bailes to piedāvātā utopiskā (patiesībā Halovīnam iederīga distopija) pasaule, kurā ne sekundi vairs nevari pabūt vienatnē pats ar savām domām.

Diemžēl, lai cik daudzsološa un uz diskusijām raisoša nebūtu grāmata (nāk prātā arī fakts, cik gan liels populācijas procents izlasa noteikumus kaut kur piereģistrējoties, vai pēc izmaiņām, piemēram, to ar drošību, privātumu utml saistītu noteikumu izmaiņās), tad diemžēl jo tuvāk romāna beigas, jo jūtamāks ir pat niecīgākā sakarīga sižeta trūkums. Vismaz sižetiskais stils tiek ieturēts līdz pat pašām beigām un arī epilogā, kur pēkšņi pasaule neattopas un tikpat aši neatgriežas grāmatas sākumpozīcijā. The Circle vietā drīzāk būtu ieteicama kāda dokumentāla non-fiction grāmata, kura apspriež šo pašu tematiku.

Joshua Gayou – Commune #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc ārkārtīgi liela Coronal Mass Ejection (CME) uzliesmojuma, ja nejaucu tad magnētiskā vētra(?), Zemes, un sērijas ietvaros koncentrējoties uz varoņu apdzīvoto ASV, infrastruktūra cietusi tik pamatīgi, ka teju tūlītēji seko sabiedrības ieslīgšana haosa. Ar visnotaļ lielu varbūtību nekas tik dramatisks, kā pilnvērtīga apokalipse nebūtu spējusi uzņemt apgriezienus, ja ne globāla pandēmija, kuras mirstības līmenis vismaz virs 95% ja ne teju 99 pronenti.

Par laimi varoņiem vīruss, kas visticamāk no kādas laboratorijas, kura palikusi bez elektrības uz pārāk ilgu laiku, nav spējīgs izraisīt zombijismu un līdz ar to Commune vairāk ir par to, kā cilvēki un to grupas bez augstākas virsvadības paši ir spējīgi sanākt kopā. Kā dažām grupām pirmā izvēles metode ir laupīt, šaut vispirms un pēcāk varbūt kādu uzņemt savā sastāvā un kā citi, sērijas labie varoņi, cenšas radīt drošu patvērumu, komūnu un ilgtermiņā varbūt pat spēt atgūties tik ļoti, lai varētu uzsākt audzēt paši savu pārtiku, jo ‘’vecās pasaules’’ labumi agri vai vēlu būs apēsti un citādi iztērēti.

Commune sērijas pirmās divas grāmatas vairāk iepazīstina ar tās labajiem varoņiem, bet tas nenozīmē, ka tiem nav jāpārdzīvo grūtības un cilvēkupuri savu vidū, ko sagādā citas naidīgās grupas. Sākums drošajam komūnas patvērumam sākas vien ar diviem tā sauktajiem vientuļajiem vilkiem, kuri nebūt nav plānojuši pievienoties citiem, vai vismaz ne tik drīz. Tā Džeiks Mārtins savās gaitās sastop vecāku kungu vārdā Billijs, bet abu pirmā sastapšanās norit gana saspringti, ja kā viens, tā otrs pirms tam pārcietis līdzīgas dabas sastapšanos, kurā otra puse izrādījusies tik agresīva, ka pašam palaimējies palikt starp dzīvajiem. Tomēr sava veida sastapšanās tiek rasta, pat ja neviens, ne otrs nav no tiem, kuri izplūstu garās, emocionālās runās.

Tiem drīz seko divu personu, Amandas un viņas meitas papildinājums, ar kurām saistīts sērijas pirmās grāmatas paši saspringtākie mirkļi, jo tām nav tik ļoti paveicies. To pirmie sastaptie izdzīvojušie, visi vīrieši, vien sākumā izliekas par labiņajiem, kuri savu patieso dabu pasaulē bez likumsargiem un to piedāvātajām sekām atklāj vien vēlāk, kad jau ir par vēlu.

Tā par otrās Komūnas grāmata galveno varoni drīzāk saucams jūras kājnieks Bleiks ‘’Gibss’’ Gibsons. Cik mazrunīgs un sevī vairāk noslēgts ir Džeiks, tik pretējs un ar lamuvārdiem savu runu papildinošs, bet ne pārspīlēti, ir Gibss. Viņam pat ne uz sekundi neienāk prātā, ka būtu varējis uzsākt veidot kaut kādu tur savu dzelzs dūres pārvaldīšanu, bet aiz pienākumu principa maz pamazām kopā savāc teju divdesmit izdzīvojušos. Kaut gan pašo pirmsākumos šajā Gibsa stāstā ne visi ‘’izglābtie’’ plūst no pateicības pārpilnības un nezina, kur tādēļ likties. Starp tiem dažs labs, kurš pēcāk sagādās krietni vairāk, kā vienkāršas galvassāpes un neērtības tā dēļ.

Oriģinālās četru grāmatu sērijas ietvaros (2022.g un 2023.g iznāk piektais un sestais sērijas turpinājums) trešajā un ceturtajā grāmatā atrādīti vēl divi pavisam atšķirīgi līderi, no kuriem ar paveicas, ka pirmo sastop izbijušās ASV armijnieku un komandieri Otto Vorenu, kas gan nav pirmais iespaids, ko viņš par sevi rada. Otto, kurš, pirms sastop Džeiku un viņa cilvēkus, vēl šķiet turās pie sapņa, ka viss nav zaudēts, ka ir vēl iespēja atjaunot zaudēto valsts iekārtu vai vismaz ko tādu, kas no tā daudz neatpaliktu, un šī sapņa realizēšanas ietvaros sākotnēji redz Džeiku un tā komūnu vien kā šķērsli, ko absorbēt, kā savāktos visa veida resursus izmantot savā labā.

Noslēdzoši un kā visas sērijas kulminācija tiek piedāvāts līderis Klejs Bartons, kurš no visiem visvairāk atgādina veiksmīgas bandas vadoni postapokaliptiskā pasaulē. Kurš, lai arī ir visnotaļ ieinteresēts sevis savākto sekotāju labklājībā, tad to ietvaros nebūt nevalda tāda pati vienotība, kā citās iepriekšminētajās grupās. Vien ar smagu dzelzs roku, drastiskiem sodiem un ar laiku arīdzan nāvessodiem ir iespējams saglabāt un uzturēt kārtību starp visām apakšnieku līderu grupām, neļaujot starppersonu konfliktiem vaļu. Pats Klejs nebūt nesaskata sevi kā ļaundari, bet salīdzinot savējos (kopskaitā 400+) un Džeika grupu, tad viņa skatījumā izvēles rīcība, Džeika un tā komūnas teritorijas pārņemšana, lai gan citus Kleja padotos vairāk motivē atriebība pēc notikumiem agrāk sērijā, ir loģisks nākošais solis. Vēl jo vairāk, ja drīz vien jāuzsāk doma par lauksaimniecību, pat ja attiecīgā teritorija Vaiomingā nav tā pati piemērotākā.

Komūnas sērija pārmaiņas pēc šāda tipa  post-apokalipses pasaulē vairāk koncentrējas uz cilvēku savstarpējām attiecībām, uz atšķirīgiem līderu un vadoņu tipiem, kad jau bez pieminētās policijas nav arīdzan cita veida pārvaldošo institūciju un paši, tā teikt, ir visa noteicēji. Tā arī, kas gan vairāk akcentēts pirmajās divās sērijas grāmatās, notikumi ievākti un grāmatas formā atspoguļo viens no komūnas iemītniekiem, kad jau iestājušies mierīgāki laiki, turklāt vēl šī persona komūnai pievienojas salīdzinoši krietni vēlāk un pats interviju ceļā izzina savu nu jau kaimiņu likteņstāstus.

Kā visi sanākuši kopā, kas bijis jāpārcieš, kādas nepatīkamas, bet vajadzīgas izvēles kā Džeikam un Amandai (varētu saukt par komūnas līderiem), tā Gibsam un citiem varoņiem ir bijis jāpieņem, lai pēcākie dzīves apstākļi maz būtu iespējami.

M.R. Forbes – Forgotten Vengeance #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad cilvēci pēc kārtējā ‘’zvaigžņu lietus’’ sāk piemeklēt pandēmijas cienīgas pataloģijas, vien konspirāciju teoriju piekritēji sāk vilkt cilvēces dominancei uz Zemes bīstamas, paranoiskas paralēles. Par laimi, ir pieejami paaudžu tipa kosmoskuģi, lai varētu glābiņu meklēt uz nedaudz vairāk kā četru gaismas gadu attālās Proxima Centauri b planētas. Diemžēl būs jāpaiet vairāk nekā divsimt gadiem, lai varētu uzaust pirmais cerību pilnais rīts, kad būtu pat iespēja kaut cik pamatoti cerēt uz Zemes atbrīvošanu no citplanētiešu (turklāt divu konfliktējošu frakciju – Relyeh un Axon) važām.

Interesantā kārtā uz Proksimas B esošā pārvaldošā vara, kura turklāt sadalījusies dažādās viena ar otru reizēm konfliktējošās nometnēs, tur noslēpumā faktu, ka uz Zemes joprojām eksistē pretošanās kustība, cilvēki, kuri joprojām turas pretim galvenokārt reljehu citplanētiešiem un to tūkstošgadēm ilgajā citu rasu iekarošanas gājienā ģenētiski radītu mošķiem kā Trife (stropa prāts) un vēl neglītākiem un bīstamākiem monstriem Žak-kluth(pēc izrunas). Vieglāk noklusēt un neziņas tumsā turēt masas. Fakts, kas gan šķiet var tikt apdraudēts, kad it kā Zemes virzienā dodas jauni Reljehu kuģi, kuri negaidīti maina virzienu.

Diemžēl Forgotten Vengeance triloģija jau no pirmajām nodaļām liek justies, ka esi ienācis stāsta vidū. Jāpaiet krietni būtiskam laikam, lai kaut cik noorientētos un saprastu kas, kur, kad notiek, kas savukārt pamudināja paskatīt Goodreads portālā un konstatēt, ka autoram eksistē vēl septiņas citas sērijas, kuras sākas ar ‘’Forgotten …’’, kā arī atsevišķa Sheriff Duke sērija (galv.varonis un cilvēces glābējs). Gribētos domāt, ka pat autora un izveidotā Visuma faniem, kuri starp sērijām iepauzējuši, nenāktu par sliktu stāstā labi iepīti atgādinājumi un paskaidrojoši fragmenti, kur nu vēl tādam, kurš šo sācis lasīt vai klausīties bez priekšzināšanām par varbūtējiem tēlu piedzīvojumiem vai vispār notikumiem kā tādiem šajā ‘’Forgotten…’’ Visumā.

Fakts, ka daļai cilvēces izdevās patverties uz Proksimas Centauri B, liecina par gana nozīmīgu tehnoloģiju pieejamību cilvēcei, bet interesantā kārtā ne tik būtiskai, lai veiksmīgi varētu pārciest pirmo citplanētiešu triecienu, lai neļautu sevi ievilkt un zem tupeles palikt Reljehiem un Aksoniem. Tā vietā jāpienāk liktenīgai stundai, lai šerifs Hejdens Djūks, galvenais pretošanās kustības līderis bijušajā ASV teritorijā un tad jau noteikti arī visā pasaulē, ar citu palīdzību krietni vēlāk varētu dot pirmos izšķirīgos triecienus.

Pamanāmi vairāki tehnoloģiskie ‘’izgudrojumi’’ un inovācijas, kas labajiem tēliem to centienos lieti noder, bet acīmredzami to izskaidrošana un darbības principa pamatotība nav galvenais fokuss, kam obligāti nav jākļūst par vienu no stāsta centrālajiem aspektiem, bet šoreiz tālu nav no ērta un pa rokai esoša instrumenta, lai no autora puses nāktu talkā labajiem varoņiem. Starp tiem ne visi ir humanoīdi, turklāt dažādas rases un to starp Mākslīgā Intelekta tipa konstrukts Max, un šajā ziņā nāk viens no triloģijas spēcīgākajiem aspektiem, kad viens otram jāuzticas, lai veiksmīgi varētu nonākt pie abpusēji pozitīva iznākuma.

Pat ar izcilā audio grāmatu ierunātāja R.C Bray talantu knapi pietiek, lai, kad jau tēli un to mērķi, motivācijas kaut cik iepazīti, būtu daudzmaz interesanti klausīties un sekot līdzi, pat ja gala iznākums lielos vilcienos labi paredzams, bet ar jūtami faktoru, ka atstāta vieta turpinājumiem, kādai citai sērijai…

William Golding – Lord of the Flies

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Neapdzīvota sala, vien mazgadīgie, no kuriem vecākajiem tik nedaudz vairāk kā desmit, pirmie padsmiti, un neviena pieauguša, kura vadībai un līderībai pakļauties. Tiek ļauts noprast, ka Mušu Valdnieka varoņi uz salas nokļuvuši līdmašīnas avārijas vai precīzāk tās notriekšanas dēļ, jo citur pasaulē notiek pasaules kara tipa karadarbība, bet interesantā kārtā dzīvajos paliek vien nepilngadīgie, kuri jau pašā sākumā sadalās hierarhiski pēc vecumiem.

Tikpat ātri par līderiem sevi nostāda Ralfs, puisis, kuram lemts atrast gliemežnīcas ragu, ar kompanjona Rukša padomu iepūst tajā, kā rezultātā sasaukt vienkopus uz salas nokļuvušos. Bet līdz ar to stāstā uzrodas Ralfa konkurents, koristu grupas līderis un tā vien šķiet bez skubināšanas esošs līderis Džeks Meridjū. Lai arī sākums savstarpējās attiecībās ir gana civils, tad drīz vien top skaidrs, ka abiem reiz nokļuvušiem uz neapdzīvotās salas ir krasi atšķirīgi no tā izrietošie mērķi.

Ralfa domas un plāni galvenokārt saistīti ar cerību kādudien tapt izglābtiem, bet, cik nu tas iespēju robežās iespējams, kaut kā taču jāpalīdz citiem pamanīt līdz tam ne pārlieku ievērojamo salu, ko lieliski varētu ar dūmu palīdzību no ugunskura uz klintsradzes. Tikmēr Džeks aizraujas un ar laiku paliek jau apmāts ar ideju medīt, ko uz salas piedāvā cūkas, kuras rada iespaidu, ka nemaz tik sen kāds ne vien bijis, bet arī ilgstoši dzīvojis uz salas. Kas sākotnēji top, kā pavisam saprotami atbalstāma ideja, ātri vien pārvēršas bīstami slidenā ceļā uz barbarisku mežonīgumu, no kura grāmatas varoņiem Džeka vadībā nav lemts pašu spēkiem atgūties.

Arī kā līdera vadīšanas režīma tips abiem ir krasi atšķirīgs, un šajā aspektā Džeka huligāniskā patika izmantot varu pār citiem mazpamazām gūst virsroku pār Ralfa krietni miermīlīgāko uz diskusijām vērstajiem centieniem risināt nesaskaņas. Bet vienlaikus arī Ralfam ir savi acīs duroši trūkumi, kas visvairāk izpaužas tuvākā kompanjona, pirmā uz salas sastaptās puikas Rukša veidolā, kurš viņam uztic savu civilizētās pasaules iesauku, lūdz to citiem neizpaust, bet velti. Tik velti, ka grāmatas gaitā lasītājam nav lemts uzzināt viņa īsto vārdu. Vienīgais no visiem tēliem, kuram uzlikts šāds liktenis. Vēl jo vairāk ne reizi vien Ruksis gan sava ārējā izskata dēļ, gan briļļu nēsāšanas un astmas dēļ tiek no visas sirds apsmiets. Kas katru reizi tiek pasniegts, kā kaut kas nevainīgs, vien joks un nekas tāds, par ko satraukties vai pat drusku nosodīt. Tāda ir realitāte, lai kur atrastos – pilsētā vai uz neapdzīvotas salas.

Mušu Valdnieka varoņiem gan paveicas ar salu, uz kuras lidmašīnai ticis lemts piezemēties. Galvenokārt jau ar augļkokiem uz tās, turklāt vēl gatavības sezonā un nav jāuztraucas, ka būtu risks palikt badā. Medīšana tādēļ izvēršas vien kā simbola un strīdu izraisošs objekts. Tāpat autors Viljams Goldings neies bojāt sižetu ar tēlu riskiem saslimt. Tam kā ķeksītis kalpo Rukša tēls ar nelielām vēderizejas problēmām pašā ievadā un ar pieminēto astmu, kaut gan ne reizi nemanām, ka tiktu izmantots vismaz viens līdzi kabatā esošs inhalators, pat ja kāds cits rezervē pazaudēts līdz ar bagāžu.

Par vienu no būtiskājām sižetlīnijām romānā kļūst kāds šķietams uz salas mītošs nezvērs. Tēli nevar neko padarīt sajūtai, ka kāds, viņiem nemanot, tos novēro. Sajūta, kura tikai pastiprinās iestājoties krēslai un pēcāk izteiktai tumsai, kad teju katrs mazākais troksnis un ēnas kustība draud izsaukt baiļu trīsas, it īpaši starp mazākajiem salas iemītniekiem. Nezināmais izsauc bailes, kuras savukārt daudzos izsauc agresīvu reakciju un Mušu Valdnieka gaitā pa savai reizei tas rezultējas dažam labam pat ļoti bēdīgi.

Kas aizsākas kā priecīgs puiku piedzīvojumstāsts, kad beidzot brīvi no vecāku un citu pieaugošo uzraudzības var brīvi uzdzīvot, tieši šī iemesla dēļ, kad nav neviens, kurš pieturētu pie civilizētas pasaules normām un uzvedības noteikumiem, izvēršas ļoti ekstrēmā gadījumā un ātri vien kļūst pat ļoti drūms un brutāls.

Peter Higgins – Wolfhound Century (Wolfhound Century #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Gollancz

Manas pārdomas

Detektīvs Vissarion Lom negaidīti tiek izsaukts no attāla rajona centra uz galvaspilsētu Mirgorod. Negaidīti, bet varbūt vides maiņa pat nāktu par labu, jo nesen nogalinājis/saucis pie atbildības slepkavnieciski noskaņotu kolēģi. Un kaut arī nozieguma atklāšana pārsvarā uzskatāma par labu lietu, tad savējo aiztikšana ne tik, pat ja izdarīta slepkavība.

Detektīvs Loms nav gluži ierindas sistēmas darbinieks, bet gan sava veida eksperimenta rezultāts – eksperimenti ar reiz Zeme ietriekušamies tādu kā milzu statuju sauktu par Eņģeli. Kā rezultātā Loma pierē gluži kā trešā acs atrodas akmens no šīs statujas. Līdz šim tas ‘’gulējis’’ vairāk vai mazāk inerti savu miegu, pat ļāvis noskaldīt nost virs zemes esošās ekstremitātes, izmantot akmeni tik vienkāršiem iemesliem, kā iestrādāšanai lielās, nozīmīgās ēkās, bet ne ilgāk. Kaut kas mainās, kaut kas potenciāli sāk apdraudēt šo pastāvošo realitāti, kura aizsākusies pirms tik daudziem gadsimtiem.

Lai arī Eņģeļa fiziskais ķermenis/kuģis/statuja ir iesprostota vienā lokācijā, ietriekšanās brīdī lielās temperatūras dēļ iekusis Zemē, tad tā spēks ir gana liels, lai spētu gan manifestēties citur, piem, Mirgorodā, gan ietekmēt citu prātus, pataisīt tos par saviem aģentiem, kuru uzdevums ir novērst ienaidnieku centienus. Tā viens no galvenajiem aģentiem ir teroristu grupas līderis Jozef Kantor. Svarīgs ir viņš un citi ‘’aģenti’’, galvenais ir mērķa sasniegšana, lai kādus upurus starp it kā savējiem tas prasītu.

Pretstats, Eņģeļa naidnieks un drauds viņa eksistencei nav gluži kāda persona – pārdabiskai vai citādi humanoīda. Saukts par Pollandore tā ir tāda kā Zemes alternatīva, paralēla versija, kura turpinājusi eksistēt pēc Eņģeļa ietriekšanās Zemē. Daži jutīgākie sāk uztvert, kā šī alternatīvā realitāte brīžiem sāk likt par sevi manīt, kas vajākam prātam liek domāt, ka sāk jukt prātā. Vai varbūt pie vainas vien režīma vispārējās bezcerīgums un ikdienas smagums.

Ar Wolfhound Century autors Peter Higgins interesantā veidā iepazīstina lasītāju ar īpatnēju maģisko realitāti, kas neordinārā veidā apvieno ar distopiska rakstura žanru ar pievienotu drūmuma, nelielu nolemtības sajūtu, ko varbūt piešķir alternatīvā PSRS versija Vlast impērijas veidolā. Atrodas tā jau ilgstošā pasaules tipa karā ar Arhipelāgu, bet tas vienalga neliedz veikt represijas un plaša mēroga nāvessodu piespriešanu, ‘’tīrīšanas , agresīvu protestu apspiešanu valsts iekšienē.

Pārdabiskais un neierastais netiek attēlots tiešā, citkārt maģiskās realitātes subžanrā ierastākā veidolā, bet vismaz galvenajam labajam varonim, kurš teju vai iemests cīņā starp Eņģeli un Pollandoru, nav jākuļas uz priekšu vienam pašam. Tā nedaudz sakritības ceļā par otru galveno varoni uzskatāma līdz šim par Jozefa Kantora uzskatītā meita Maroussia Shaumian, bet pat pirms varbūtējas citas iespējamības uzzināšanas, Marusja akli neseko Jozefa piemēram, kur nu vēl viņa ‘’priekšniekam’’.

Wolfhound Century ar savu īpatnējo prozas un sižeta stilu noteikti nebūs domāts visiem un var sagādāt diametrāli dažādas reakcijas.

Yoshiyuki Sadamoto – Neon Genesis Evangelion, Vol.1-14

Links uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Pēc oficiālās versijas pirms 15 gadiem, īsi pēc tūkstošgades mijas, Zemi ne tikai skar, bet tajā ietriecas ne pārāk liels meteorīts, bet ar gana lielu ātrumu, lai tā postošais spēks un pēcāk sekojošās kataklizmas laupītu dzīvību vairākiem miljardiem cilvēku. Bet draudi Zemei un tās iemītniekiem ar to vien nebeidzas, pēcāk uzrodas ironiskā kārtā par Enģeļiem sauktas dīvainas tehnoloģijas un bioloģijas kombinācijas būtnes. Vienīgais glābiņš šķiet rasts faktā, ka šie Eņģeļi, lai kādi būtu to mērķi, neizmanto situāciju, lai tos realizētu.

Tā vietā paiet 15gadi kopš Otrā trieciena, par pirmo tiek uzskatīts Mēness pavadoņa rašanas moments Zemes pagātnē, kam nozīme uz sērijas notikumiem pietaupīta noslēgumam. Šī ilgā pauze ne tikai ļauj atgūties ekonomiski un vairāk vai mazāk atgriezties iedzīvotājiem dzīvē pirms katastrofas, bet arīdzan radīt savu Eņģeļu versiju milzu robotu veidolā, kuriem arī tiek piešķirts uz reliģiskiem motīviem bāzēts nosaukums Eva. Viscaur sērijai no krājuma uz krājumu manāmi pieaug atsaucas ar šādu zemtekstu.

Kas drusku rada vilšanos, it īpaši ņemot vērā sērijas kulmināciju un Enģeļu eksistences iemeslus, to uzbrukumus Zemei. No potenciāla milzu robotu SFF cīņas pret potenciāliem citplanētiešu konstrukut iebrucējiem, Neon Genesis Evangelion vairāk pārtop pshiloģiska rakstura pamacošā stāsta ar fantastikas elementiem. Kā tās jaunajiem 14gadījiem galvenajiem varoņiem, kā sērijas galvenajam varonim Shinji Ikari kā arī vairumam atbalstošo tēlu, izceļot paša Sindži tēvu, tikt galā ar tuva rada vai drauga nāvi, nevainot sevi, ka nav spējuši to novērst, un spēt turpināt izbaudīt dzīvi, nenorokt sevi sērās un līdzīgās depresīvās pārdomās, kuras sniedz vien bēdas un negativitāti.

Pašu ilustrāciju stils un konkrēti spraigajos cīņu momentos šķita pārāk haotisks. Mēģinot piešķirt kustību sajūtu ar līnijām kopējā aina pārāk pieblīvēta un grūti izsekojama. Vēl viens mīnuss dodams par sieviešu tēlu nevajadzību seksualizāciju, ko lieliski raksturo milzu robotu pilošu ietērpu krūšu formu izcelšana, pretstatā puišu krietni atšķirīgajiem tērpiem. Citādi ilustrācijas, kā jau ierasts no mangas pasaules, bet noteikti patīkamākas acij sižeta momentos ārpus spraiga sižeta mirkļiem.

Neatklājot maitekļus par noslēguma kulmināciju, kuras laikā šķiet labāk nebūt skaidrā bez kādu vielu ietekmes, jo lasītājam tiek piedāvāts kārtīgs prāta mežģis un pavelk kopējo iespaidu par sēriju krietni uz leju, jāpiemin, ka Zemes glābēju aģentūras NERV, kuri kontrolē Evas robotus, labo varoņu stereotipiska tipa ļaundarus slepenas organizācijas Seele veidolā, kuri, ja tic baumām, ir kontrolējuši visus svarīgākos notikumus Zemes vēsturē līdz šim. Diemžēl bubuļa aura stāstā šai organizācijai piešķirta lielāka nekā to izpausmes un darbības pēc fakta.

Neon Genesis Evangelion autors Yoshiyuki Sadamoto izmanto SFF fonu, lai izvestu savus varoņus cauri pārdzīvojumu un zaudējumu šķēršļiem. Kamēr viens vairāk noslēdzas darbā, atvēl visu savu dzīvi un atstāj novārtā citus tuvos, kuriem nav vieglāk pārciest, piemēram, mātes nāvi, tikmēr citi izveido viltus aizsardzības fasādi pret apkārtējiem ar nolūku atgrūzt palīdzības centienus, tā domājot, ka būs vieglāk novērst potenciālas ciešanas vēlāk. Tā teikt, spēt pēc visa stāvēt stabili uz savām kājām, turpināt ceļu ar prieku un baudu, un vienlaikus nenorobežoties un neatgrūst citus.