Dystopia

Yoshiyuki Sadamoto – Neon Genesis Evangelion, Vol.1-14

Links uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Pēc oficiālās versijas pirms 15 gadiem, īsi pēc tūkstošgades mijas, Zemi ne tikai skar, bet tajā ietriecas ne pārāk liels meteorīts, bet ar gana lielu ātrumu, lai tā postošais spēks un pēcāk sekojošās kataklizmas laupītu dzīvību vairākiem miljardiem cilvēku. Bet draudi Zemei un tās iemītniekiem ar to vien nebeidzas, pēcāk uzrodas ironiskā kārtā par Enģeļiem sauktas dīvainas tehnoloģijas un bioloģijas kombinācijas būtnes. Vienīgais glābiņš šķiet rasts faktā, ka šie Eņģeļi, lai kādi būtu to mērķi, neizmanto situāciju, lai tos realizētu.

Tā vietā paiet 15gadi kopš Otrā trieciena, par pirmo tiek uzskatīts Mēness pavadoņa rašanas moments Zemes pagātnē, kam nozīme uz sērijas notikumiem pietaupīta noslēgumam. Šī ilgā pauze ne tikai ļauj atgūties ekonomiski un vairāk vai mazāk atgriezties iedzīvotājiem dzīvē pirms katastrofas, bet arīdzan radīt savu Eņģeļu versiju milzu robotu veidolā, kuriem arī tiek piešķirts uz reliģiskiem motīviem bāzēts nosaukums Eva. Viscaur sērijai no krājuma uz krājumu manāmi pieaug atsaucas ar šādu zemtekstu.

Kas drusku rada vilšanos, it īpaši ņemot vērā sērijas kulmināciju un Enģeļu eksistences iemeslus, to uzbrukumus Zemei. No potenciāla milzu robotu SFF cīņas pret potenciāliem citplanētiešu konstrukut iebrucējiem, Neon Genesis Evangelion vairāk pārtop pshiloģiska rakstura pamacošā stāsta ar fantastikas elementiem. Kā tās jaunajiem 14gadījiem galvenajiem varoņiem, kā sērijas galvenajam varonim Shinji Ikari kā arī vairumam atbalstošo tēlu, izceļot paša Sindži tēvu, tikt galā ar tuva rada vai drauga nāvi, nevainot sevi, ka nav spējuši to novērst, un spēt turpināt izbaudīt dzīvi, nenorokt sevi sērās un līdzīgās depresīvās pārdomās, kuras sniedz vien bēdas un negativitāti.

Pašu ilustrāciju stils un konkrēti spraigajos cīņu momentos šķita pārāk haotisks. Mēģinot piešķirt kustību sajūtu ar līnijām kopējā aina pārāk pieblīvēta un grūti izsekojama. Vēl viens mīnuss dodams par sieviešu tēlu nevajadzību seksualizāciju, ko lieliski raksturo milzu robotu pilošu ietērpu krūšu formu izcelšana, pretstatā puišu krietni atšķirīgajiem tērpiem. Citādi ilustrācijas, kā jau ierasts no mangas pasaules, bet noteikti patīkamākas acij sižeta momentos ārpus spraiga sižeta mirkļiem.

Neatklājot maitekļus par noslēguma kulmināciju, kuras laikā šķiet labāk nebūt skaidrā bez kādu vielu ietekmes, jo lasītājam tiek piedāvāts kārtīgs prāta mežģis un pavelk kopējo iespaidu par sēriju krietni uz leju, jāpiemin, ka Zemes glābēju aģentūras NERV, kuri kontrolē Evas robotus, labo varoņu stereotipiska tipa ļaundarus slepenas organizācijas Seele veidolā, kuri, ja tic baumām, ir kontrolējuši visus svarīgākos notikumus Zemes vēsturē līdz šim. Diemžēl bubuļa aura stāstā šai organizācijai piešķirta lielāka nekā to izpausmes un darbības pēc fakta.

Neon Genesis Evangelion autors Yoshiyuki Sadamoto izmanto SFF fonu, lai izvestu savus varoņus cauri pārdzīvojumu un zaudējumu šķēršļiem. Kamēr viens vairāk noslēdzas darbā, atvēl visu savu dzīvi un atstāj novārtā citus tuvos, kuriem nav vieglāk pārciest, piemēram, mātes nāvi, tikmēr citi izveido viltus aizsardzības fasādi pret apkārtējiem ar nolūku atgrūzt palīdzības centienus, tā domājot, ka būs vieglāk novērst potenciālas ciešanas vēlāk. Tā teikt, spēt pēc visa stāvēt stabili uz savām kājām, turpināt ceļu ar prieku un baudu, un vienlaikus nenorobežoties un neatgrūst citus.

Antonia Honeywell – The Ship (The Ship #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Weidenfeld & Nicholson

Manas pārdomas

Nākotnes Lielbritānija un konkrētāk Londona, kura ir izmainīta līdz nepazīšanai galvenokārt klimata pārmaiņu un augošā ūdenslīmeņa dēļ, bet arī tam sekojošo politiķu un pie varas esošo izmainītie likumi, lai censtos kaut kā nebūt palīdzēt izdzīvot, ja ne visiem, tad vairākumam.

Bet tas nebūs The Ship grāmatas galvenais vai pat sekundārais sižets. The Ship galvenā varone Lalage jeb Lalla, vien 16 gadi, vairāk vai mazāk ir dzīvojusi pārticībā. It īpaši ja salīdzinātu ar citiem viņas tautiešiem, kuriem katru dienu jāuztraucas par nākošo maltīti, vai tāda būs, tad Lallai vismaz ir divi gādīgi vecāki, no kuriem tēvs Michael Paul ir viens no programmatūras Dove izstrādātājiem, kura tiek izmantota, lai kontrolētu iedzīvotājus, bet, kuras sākotnējais pozitīvākais labums tika reklāmēts, ka valdība varēs vieglāk palīdzēt iedzīvotājiem ar pārtiku un citiem resursiem aizvien bīstamākā pasaulē.

Kā glābējs uz stāsta skatuves tad nu uzrodas Kuģis, ar tēva Maikla palīdzību piekrauts ar visiem iespējamiem resursiem, kādi nu būtu vajadzīgi, lai izdzīvotu gadu gadiem prom no sauszemes. Ideja pati par sevi nebūt nav slikta, bet izpildījums ir tālu no labākā iespējamā varianta, no potenciāla, kas izklaidētu lasītāju. Pirmkārt jau no paša sākuma nekas netiek pastāstīts lasītājam attiecībā uz loģistiskajiem jautājumiem ne, kā gan Maikls būtu varējis apgādāt kuģi ar tik plašiem resursiem, kamēr gandrīz visi citi mirst badā, ne vēlāk, kā gan tiek iecerēts visu to uzturēt ēdamu, lai pārtika vai kas cits nezaudētu izmantojamību. Paša kuģa degvielas jautājums tiek atbildēts tā garāmejot, ka pēc degvielas iztērēšanas tiks izmantota saules enerģija.

Arī Kuģa ‘’iedzīvotāju’’ komplektācija ir kaut kur gaisā palicis jautājums. Pat ja Kuģa sākotnējās rezerves ļautu izdzīvot 20+gadus, kas tālāk pēc tam? Ne reizi neizskan, ka uz kuģa kāds mēģinātu ko audzēt vai citādi pārtikas ziņā jaunu saražot. Tā vietā tās 500 iedzīvotāji skatās visvisādas senās filmas, klausās mūziku vai lasa kādu grāmatu – citiem vārdiem izklaidējas, reizēm pat garlaikoti aizpilda tukšo laiku. Kamēr pats Maikls sāk iemājot Dieva pielūgsmes un glābēja statusu.

The Ship no YA distopijas vairāk būtu pārklasificējama par Literary fiction stāstu, kurā jauniete Lalla agrā vecumā zaudē māti, attiecību ziņā tuvāka par tēvu, un vairs īsti nesaprot, kā gan turpināt dzīvi tālāk. Kā bez tāda droša enkura un padomdevēja, varbūt pat drauga, kamēr tēvs darbojas lielās lietās vispirms pa Londonu, vēlāk uz Kuģa, vairs saprast sevi un atrast jaunu identitāti, kad dzīvē tik negaidīti uzradies tāds tukšums, kuru šķietami nekādīgi neaizpildīt. Neatskatīties uz pagātni, reizēm pat ignorēt to, lai tādejādi būtu vieglāk dzīvot tagadnē, dominē starp Kuģa iedzīvotājiem, pat tiek iedrošināts no Tēva Maikla puses.

Kā jau jauniešu YA romānā, tad Lallai uzrodas arī romantiskā interese vārdā Toms. Līdzīga vecuma, gluži kā tēva noskatīts Kuģa sastāva noformēšanas laikā. Arī šis tik būtiskais sižeta jautājums aizpilda vairāk nekā pasaules uzbūve, ģeopolitiskā situācija citviet utml. Distopija ir vien fons galvenās varones pārdzīvojumiem.

Paskatoties vismaz Goodreads portālā, ko gan vēl autore sarakstījusi, cik turpinājumi ir šai sērijai, tad nebiju apbēdināts ieraugot, ka 2015.gadā izdotais The Ship, neskaitot divas stāstus no šīs The Ship pasaules, ir viņas līdz šim vienīgā izdotā grāmata.

Sean Platt, Johnny B. Truant – The Beam: The Complete First Season

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Beam pasaules nākotne 2097.gadā atkarībā no tavas bagātības un pārticības ir kļuvusi vai nu par utopiju vai arī nelaimīgu distopiju. Nākotne, kuras politisko un ģeogrāfisko karti izmainījušas un izveidojušas nekontrolējamos apmēros postošas klimata pārmaiņas un ūdenslīmeņa celšanās, kas trīs Ziemeļamerikas valstis (Kanādu, ASV un Meksiku) par spīti visām nesaskaņām un atšķirībām līdz tam piespiedušas apvienoties, vienlaikus izolēties no pārējās pasaules, vienotā Ziemeļamerikas Savienības (NAU) valstī.

NAU iekšēji sadalījusies divās Enterprise un Directorate nometnēs. Iekš Enterprise valda meritokrātija, bet vienlaikus katrs ir par pats par sevi, pat savas grupas, kluba, biedrības u.c. ietvaros jāsaglabā veselīgs paranojas līmenis, ja vēlies dzīvot pārticīgi bez uztraukumiem par minimālu izdzīvošanu. Tikmēr Directorate velk uz komunisma sociālisma pusi. Par visu parūpējas tavā vietā, bet vienlaikus arī nesūdzies, ja kaut kas līdz galam ne tā, ja funkcionāri par tevi šķietami nav citos jautājumos par tevi padomājuši kā pirmajā vietā.

Nav gluži jāuztraucas, ka viena izvēle kaut kad jaunības pagātnē būtu neatgriezeniska, ka nebūtu iespējams ik pēc sešiem gadiem var palikt turpat vai izmēģināt laimi otrā nometnē. Vienlaikus medicīnas sasniegumi gājuši uz priekšu, piešķirot iespēju dzīvot krietni ilgāk, kas katru izvēles svaru padara ievērojami lielāku.

No audio grāmatas produkta puses šis vairāk der kā izmēģinājuma variants, lai saprastu, kuri ierunātāji tev patīk labāk, kurus varētu paklausīties vairāk viņu individuāli izpildītās grāmatās. Līdz galam patraucēja, ka, lai arī balsis mainās līdz ar galveno perspektīvu pa nodaļām, tad katrā daļā nav tā, ka citu ierunātie tēli neizteiktos. Balsis/tēli nemijas savstarpēji teiksim dialoga ietvaros, rezultātā vienam tēlam var būt krasi atšķirīgas balsis. Arī sižeta epizodiskais raksturs un sekojošais sērijas sadalījums pa sezonam nepalīdz stāsta vispārējo, lielo sižetu padarīt uztveramāku un baudāmāku.

Kopējais iespaids par The Beam pirmo sezonu nebūt nepamudinātu šīs sērijas otro sezonu pavirzīt TBR listes priekšgalam.

Edward W. Robertson – Breakers #0.5-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vispirms nāk saslimšana, kas ļaunāka par mēri un kovidu kopā, saslimst un nomirst teju 99% pasaules populācijas. Vien retajam ir imunitāte, bet, ja vēl ar to nepietiek, tad izrādās, ka pat pašas trakākās konspirāciju teorijas par slimības izcelsmi nav iekļāvušas tās avotu kā citplanētiešus, kuri cer pēc cilvēku iznīcīnāšas iegūt Zemi sev.

Pat pēc ‘’ciemiņu’’ ierašanās un atklāsmes par pirmās apokalipses autoriem starp dažādām izdzīvojušo cilvēku nometnēm un grupām pēkšņi nedzimst viens vesels apvienots spēks lielāka mērķa vārdā iznīcināt iebrucējus no Visuma. Savstarpējās sadursmes un cīņa par resursiem, par ietekmi un kontroli gan pār resursiem, gan citiem, kuri arī vēlētos tos izmantot, turpinās. Savā ziņā sērīgi un bēdīgi, ka pat šādā momentā pēc visa pārdzīvotā un pieredzētā cilvēka daba ņem virsroku. Tā nespēj pat pagaidīt, līdz tāds varonis kā Valters jeb vienkārši Walt Lawson ir palīdzējis tikpat kā simtprocentīgi pieveikt iebrucējus atstājot dzīvajos vien saujiņu citplanētiešu, izkaisītus pa planētu.

Gribētos teikt, ka katru triloģijas grāmatu varētu arī lasīt neko nezinot par citām. It īpaši sērijas otro grāmatu Melt Down, kurā Valts ņem darbību vien epizodiski, bet pamatā ir par diviem savstarpēji nesaistītiem tēliem Ness Hook un Tristan Carter, kuri pirms apokalipsēm arī iekļūdami pieaugošo kārtā nebija tikuši skaidrībā, ko īsti iesākt ar dzīvi, kādu profesiju un darbu tie vēlētos. Abiem līdzīga sākotnējā situācija vien ar atšķirību, ka Nesa vecāki, lai viņš pie tiem varētu dzīvot pieprasīja īres un komunālo rēķiņu apmaksu, bet Tristanas vecāki izpauda lielāku atbalstu un situācijas pieņemšanu. Katram ir pa brālim, Nesam vecāks un krietni izteiktāks mačo tips, Tristanai vēl nepilngadīgs brālis. Katram tēlu duetam pirmā sastapšanās arīdzan izvēršas gana atšķirīgi, lai sižets izvērstos jo interesantāks.

Triloģijas pirmajai un noslēdzošajai grāmatai Breakers un Knifepoint ir viens kopīgs Valtera tēls, bet neradās iespaids, ka Knifepoint tādēļ būtu neizprotams. Valters ir kļuvis par sava veida leģendu, būdams par galveno iemeslu citplanētiešu ‘’mātes kosmoskuģa’’ iekriešanai okeānā. Vien nelaime, ka citplanētieši atgādina krabjveida astoņkājus un visticamāk nāk no izteiktas okeānu planētas. Cīņa ar tiem tikpat kā noslēgusies, vien jāpārkāpj pēdējai astei. To diemžēl sāk just arī visi citi un cilvēku savstarpējās militārās sadursmes un konflikti uzplaiksnī vēl jo vairāk un biežāk.

Edward W. Robertson interesantā veidā The Breakers triloģijā apvieno diva veida apokalipses un ar tām pārbauda cilvēku izdzīvošanas māku un gribu.

Iepalicēji #43

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Night Heron (Philip Mangan #1) by Adam Brookes

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

Britu žurnālista Philip Mangan dzīve un darbs Ķīnā jau tā vai tā nav nekas viegls, it īpaši pēc ziņu sižeta par komunistiskajam režīmam netīkamu jaunu reliģisku kustību. Bet pēc tam, kad ar Filipu no zila gaisa mēģina sakontaktēties kāds noskrandis tipāžs, kurš sarunā izmanto īpatnējus, šķietami kodētas frāzes, Filips nonāk gan savas valsts izlūkošanas dienestu uzmanības centrugunīs, bet vēl jo vairāk Ķīnas, kas viņa veselības nolūkos nebūt nav nekas labs.

Noskrandušais tipāžs ir politiskais aktīvists ar vienu no iesaukām Peanut, kurš pēdējos 20 gadus pavadījis piespiedu darba nomentē. Lai arī grāmatā netiek pieminēts ‘’tagadnes’’ notikumu gads, tad pēc ieslodzījuma pirmā gada (1989.g.) var vien secināt, ka grāmatas darbība noris 2009.gadā, pēc Pekinas Olimpiskajām spēlēm.

Night Heron nevienā brīdī neapžilbina ar spraigu sižetu vai cīņās ainām, bet nekad neieslīgt arī teatrālā holivudsimā. Vismaz man kā lasītājām radīja iespaidu un priekšstatu, ka autors dod kripatas ieskatu pasaulē, kāda teorētiski reāli eksistē, kurā parastai vidusmēra cilvēka dzīvībai nav tik liela vērtībā, kā gribētos domāt.

***

Blackout (Newsflesh #3) by Mira Grant

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājis vairāk nekā gads kopš Newsflesh sērijas ļaundaru pakalpiņi inficēja Džordžu ar zombijvīrusu Kellis-Amberlee, kas piespieda viņas brāli Šonu nošaut māsu pirms pārvēršanās. Vairāk nekā gads, kopš Šons dzird un sarunājas ar māsas balsi savā galvā, bet tas viss mainīsies, kad viņam nāksies sastapt Centers of Disease Control and Prevention jeb vienkārši saīsinot CDC aģentūras klonētu viņa māsu, turklāt vēl ar 97% oriģinālā ķermeņa/indivīda atmiņām.

Ja otrās grāmatas Deadline pārdomu raksta noslēgumā pieminēju, ka šāda varoņu atdzīvināšana ir kā darvas karote līdz tam pat ļoti labā stāstā, tad tikpat kā neskartās atmiņas vēl vairāk samazina uzticību autorei no manas puses. Turklāt arī izskaidrojums, ka zinātnieki, simulējot sinapšu elektriskos signālus no vēl svaigi iegūtām mirušā ķermeņa smadzenēm, ir spējuši iegūt ‘’ierakstu’’, lai vēlāk censtos tās atdarināt, nešķita kaut kas tāds, kam es spētu līdz galam noticēt.

Citādi, ja neņem vērā šo tik būtisko aspektu, tad pārējā triloģija un tās noslēgums Blackout, kad sērijas varoņiem papildus dzīvajiem ļaundariem jātiek galā ar viņu speciāli radītu potenciālu otruKellis-Amberlee vīrusa saslimšanas vilni. Ja vēl būtu interese uzzināt nesen noklausītās Parasitology sērijas turpinājumu pēc pirmās Parasite grāmatas, tad šis atdzīvinātais Džordžas tēls ar neskartām atmiņām neievieš uzticību uzsākt kaut ko citu no viņas daiļrades.

***

Renegades (Expeditionary Force #7) by Craig Alanson

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atgriešanās Expeditionary Force pasaulē pēc aptuveni 3,5 gadu pārtraukuma kopš klausījos iepriekšējo grāmatu noritēja gludāk nekā būtu varējis domāt. Vien neliels ieksats sava bloga arhīvā, lai atsvaidzinātu atmiņu un viss kārtībā. Kā arī noteikti liels pluss autoram šajā ziņā, kas pēc ilgstošākas pauzes ļauj nemanāmi ‘’ielekt’’ atpakaļ sērijā.

Tas pats dinamiskais duo Mākslīgā Intelekta Skipija un Merry Band of Pirates, kā sevi iesaukuši, līdera Džo Bišopa veidolā. Tās pašas kritiskās situācijas, no kurām atkarīgs Zemes un cilvēces izdzīvošanas liktenis, ja Bišopam, Skipijam un pārējiem ‘’pirātiem’’ neizdodots izdomāt risinājumu, kā likvidēt draudu, tā, lai neviens cits nekļūtu aizdomīgs un nesūtītu Zemes virzienā vēl vairāk citu kosmoskuģu.

Nosacīti drusku maiteklīgi – Vienīgi šoreiz Bišopam un Skipijam izdodas tik izteiksmīgi labs un ilgstošs problēmsituācijas risinājums, ka rodas jautājums, vai tuvākājā laikā, ar to domājot atlikušo Džo Bišopa dzīvi, viņam maz būtu iemesls pamest Zemi un atgriezties Visuma dzīlēs. Interesanti, kādā virzienā attīstīsies sērija, jo turpinājumu pēc šīs Expeditionary Force sērijai nebūt netrūkst.

***

The Fortune of War (Aubrey & Maturin #6) by Patrick O’Brian

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Turpretim ar Aubrey & Maturin sēriju, kuru līdz šim esmu klausījies diezgan raitā secībā vienu pēc otras ir atšķirīgs stāsts. Lai arī brīžiem bija sajūta, ka autoram Patrikam O’Braienam izdodas notvert to pašu pirmās grāmatas maģiju, tad vienlaikus šķiet iestājies neliels nogurums no šīs sērijas nelielās vienveidības. Tie paši dabas apraksti, tēlu pārdomas gan par redzēto dabu, gan par dzīves apstākļiem uz kuģa, kurus tagad padzīvina galveno tēlu privātās dzīves un dienas un nedienas mīlestības frontē, bet tomēr kopā ar cīņas ainām ar citiem kuģiem, kuru attēlojumā jūtams atšķirīgā autora pieeja salīdzinoši ar tuvāk šodienai sarakstītām grāmatām, neievieš tik izteikti jūtamas atšķirības no grāmatas u grāmatu.

Lai pats sev nesabojātu pēcgaršu un atmiņas par turpmāko sērijas grāmatu gaitu un sižetiem, labāk ieturēšu kādu pauzīti. Par laimi man tuvojas divi tematiski lasīšanas mēneši – Space Opera Semptember un oktobris, protams, kā Helovīna mēnesis.

Mira Grant – Deadline (Newsflesh #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājis aptuveni gads kopš Newsflesh triloģijas pirmās grāmatas Feed notikumiem. Smags gads Šonam Meisonam, kurš savu māsu Džordzu bija spiests nošaut pirms viņa pārvēršas zombijā, jo kāds mērglis bija viņai iešāvis šautriņu pilnu ar Kellis-Amberlee vīrusu. Tomēr, lai cik smagi neklātos, Šonu pie dzīvības tā teikt vēl uztur nepieciešamība sodīt vainīgos ne tikai viņa māsas nāvē, bet krietni lielākā konspirācijā un nāvju skaitā.

Pavisam negaidīti šāda iespēja rodas, kad uz Šona un viņa žurnālistu/blogeru komandas durvju sliekšņa uzrodas CDC aģentūras pētniece Kellija, kura ar vecāka kolēģa palīdzību noviltojusi savu nāvi ar klona palīdzību un tagad bēguļo, jo pastāv visai lielas bažas, ka kāds iekš CDC apzināti apslāpē un liek šķēršļus pētījumiem zombij-vīrusa izārstēšanā/pieveikšanā. Vien Kellija joprojām saglabā naivu ticību, ka CDC lielā mērā tomēr vēl darbojas visas sabiedrības, ne dažu indivīdu interesēs.

Deadline lielā mērā ir uz Šonu fokusēta grāmata, kā viņš pēc māsas nāves tiek galā ar notiekošo pasaulē. Nebūtu Kellija un viņas nestās jaunās problēmas, kas zina, cik tālu neceļos aizietu Šona prāts. Jau tagad viņš dzird māsas balsi savā galvā un pat sarunājas ar viņu, kur nu vēl, ja nāktos tupēt ilgstoši dīkstāvē.

Ir pagājuši teju 30 gadu kopš iniciālās zombiju apokalipses izcelšanās, gandrīz 30 gadu, kuru laikā izveidojusies komfortabla sistēma, ar kuru kontrolēt tikpat kā jebkura veida cilvēku pārvietošanos. Pavisam noteikti ērta sistēma, kuras ietvaros lasītājam tik pašsaprotamas kustību brīvības ir tāltāla pagātne, kuru dažs labs tur arī vēlētos atstāt uz neatgriešanos. Kā vārdā būtu pat gatavs uz pašu pēdējo.

Deadline tikpat kā visas grāmatas garumā lieliski turpina Feed iesākto, diemžēl autorei kaut kā lieliski pašās beigās epilogā izdodas visam piegāzt treknu darvas/sūda karoti, lai sabojātu visu līdz tam brīdim lielisko iespaidu. Vien ceru, ka triloģijas noslēgums dos labus paskaidrojumus, lai atmiņā negatīvi nepaliktu visas trīs grāmatas.

N.K. Jemisin – The Obelisk Gate (The Broken Earth #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Četru gadu starplaiks kopš klausos The Broken Earth sērijas turpinājumu un arī tad nebiju pārlieku daudz pozitīvu iespaidu par The Fifth Season. Diemžēl par The Obelisk Gate tādu ir vēl mazāk un šaubos, vai man būtu jēga piespiest sevi pieķerties pie triloģijas noslēguma The Stone Sky.

Gribētos teikt, ka sērijas lielākais spēks, ja tā pamatīgi ieskatās un cenšas tādu saskatīt, ir lielā ideja par klimata pārmaiņām, par aizvien postošākiem un nekontrolējamākiem laikapstākļiem, kurus tomēr daži indivīdi kā Essun, un tagad jaunie tēli Alabaster un sen pazudusī Essunas meita Nassun spēj izmainīt gan uz labu, gan sliktu.

Ja vēl Piektās Sezonas ietvaros autores N.K. Jemisin radītā pasaule ir jaunums un ir interesanti to iepazīt, tad turpinājumā prasījās krietni kas vairāk par galveno varoņu psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem un iekšējām pārdomām gan par pagātnē piedzīvotajām netaisnībām, gan šībrīža nedienām.

Varbūt nepareizi to piedēvēt šai sērijai, bet pieķēru sevi pie domas, ka šī sērija, izmantojot anglisku terminu, ir pārāk woke priekš manis. Ja vēl citreiz sanāk lasīt sēriju, par kuru var saprast, kas bijis par iemeslu lielajai popularitātei, pat ja pašam tā šķiet vien +/- vienkārši laba, tad šoreiz nav pat tas minimums. Nu neko, nav jau tā, ka pasaulē trūktu lasāmvielas.

Wesley Chu – Time Siege (Time Salvager #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Spēkošanās par nolaistās Zemes nākotni, 26.gadsimta tagadni un arīdzan pagātni pilnā sparā turpinās Time Salvager sērijas turpinājumā Time Siege. Galvenais varonis, izbijušais Chronmen Džeims Grfins Marss ir šīs cīņas priekšgalā kopā ar laika ceļošanas izgudrotāju Greisu Prīstliju, no pagātnes ‘’nolaupīto’’ zinātnieci Elise Kim un Chronmen kolēģi Levinu. Katram ir savas idejas un skatījums, kā uzveikt gan izbijušos Chronmen kolēģus, gan galvenokārt tehnoloģiski spēcīgāku Valta korporāciju, kura tikai slēpjas aiz publiskajiem mērķiem glābt Zemi no iznīcības, bet no malas alkatība ir acīmredzama.

Viniem četronei nebūtu nekādu cerību uz panākumu. Tādēļ interesanta ir ‘’iezemiešu’’ Zemes cilšu iesaiste sižetā un par iezemiešiem kļuvuši tie nelaimīgie, kuru senčiem pagātnē nepaveicās tikt prom no Zemes uz kādu citu planētu un nācās regresēt uz sabeidrības modeli krietni pirms moderno tehnoloģiju laikmeta. Ja vēl pirmajā grāmatā tādus pirmoreiz sastopot Džeimss ir vīzdegunības un augstprātības kalngals, tad, iepazīstot viņus un galvenokārt Elfreth cilti, nākas nokaunēties un saprast, ka viņi lielā mērā nav ne ar ko sliktāki par tevi, un Time Siege ietvaros, kad Valta algotņi viņus ielenc jo ciešāk, Džeimsam nākas to iemācīt jaunākajam sabiedrotajam Levinam.

Tomēr liels nopelns noderīgajai sadarbībai vispirms ar Elfreth cilti un pēcāk ar citām pienākas Elise Kim. Tieši viņai piemīt redzējums, spējas un vadones šarms, lai apvienotu visas pārējās tuvumā esošās ciltis un lai paralēli nebūtu jāuztraucas par militāra rakstura konflitkiem ar tām, kad galvenais drauds nāk no Chronmen un Valta korporācijas.

Pašam Džeimsam grāmatas gaitā jāpārvar nopietna problēma un iekšēja cīņa ar personīgu dēmonu. Alkohols ir problēma, kas kļūst par atkarību daudziem viņa profesijas pārstāvjiem, un 20+ gadu garumā arī Džeimss ir šādi sevi kupējis, bet nu pienākusi diena un laiks, kad atkarības dēļ var ciest gan tuvākie sabiedrotie, gan visi pārējie labo varoņu cilšu palīgi. Detoksikācijas epizodes un personīgās Džeimsa pārdomas par savu situāciju gana svarīgs moments, lai arī ne pārāk liels grāmatas procents, ko nevarētu nepieminēt.

Time Siege (publicēta 2016.g)šķita labs un saistošs turpinājums, bet viena no lielākājām vilšanām, ka noslēgums tāds, kuram nepārprotami būtu jāsesko vēl vismaz viens turpinājums, kura diemžēl neeksistē.

Mira Grant – Parasite (Parasitology #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ne tik tālā nākotnē, 2027.gadā SymboGen kompānija un tās zinātnieki radījuši unkālu ģenētiski modificētu lenteni, kuru uzņemot ķermeni ar nieka vienas tabletes palīdzību ir iespējams atbrīvoties no (teju) visām iespējamām slimībām. Ja esi ar kādu hronisku saslimšanu vai citu nopietnu kaiti, vairs nav jāuztraucas par regulāru medikamentu uzņemšanu vai to izmaksām. Vairs nav bažu, ka kaut kad nākonte varētu pienākt diena, kad cilvēka ķermenis uz antibiotikām vairs nereaģē. Kas gan varētu būt labāks par šo!

Sally Mithcell ir viena no pirmajām, kurai tikai SymboGen parazītiskais brīnumtārps, bet ne gluži brīvprātīgā kārtā. Pirms sešiem gadiem Sallijai bija tā nelaime iekļūt smagā avārijā un tad komā, tuvinieki pat bija gatavi atvienot dzīvības uztorošās iekārtas, bet pēdējā mirklī Sallijai izdevās atmosties. Diemžēl tuviniekus sagaida nepatīkams pārsteigums, jo Sallijai nākas tikpat kā visu, ieskaitot lasīšanu, rakstīšanu, tuvinieku vārdus u.c., iemācītos no jauna. Turklāt neatminas pilnībā neko, kas būtu noticis pirms avārijas.

Ja kaut kas šķiet pārāk labs, lai būtu patiesība, tad visai iespējams, ka realitāte ir atšķirīga un patiesība ir krietni nepatīkamāka. Aizdomas par to attiecībā uz SymboGen sāk rasties, kad Sallija un viņas draugs Nathan, parazitologs valsts slimnīcā, pirmo reizi lielveikalā un vēlāk jau citur un vairāk novēro šķietami nekaitīgus mēnessērdzīgos gaišā dienas laikā un tā pēkšņi. Vienā brīdi vēl ierastā persona, pēc mirkļa uz ārējiem stimulatoriem varis nereaģē. Apzinoties, ka šāda blakne varētu ne tikai radīt paniku populācijā, bet galvenokārt SymboGen akciju vērtību krišanos, kompānija dara visu iespējamo un iedomājamo, lai pēc iespējas ilgāk apspiestu plašu šāda rakstura ziņu izplatīšanos. It īpaši, kad mēnessērdzīgie kļūst agresīvi un pat nogalina.

Interesants un izteikti atšķirīgs skatījums uz apokalipses pirmsākumiem, kad vēl iespējams visu nokontrolēt un iegrožot, bet vienas korporācijas kāre uz peļņu varētu to izjaukt. Gandrīz vai varētu teikt, ka Parasite būtu arīdzan atšķirīgs skatījums uz zombiju apokalipsi, bet vien gandrīz, jo šajā Parasitology sērijas pirmajā grāmatā, bet nojaušami vairāk tās turpinājumos, parazīti ne tikai pārņem vienkārši kontroli pār saimniekķermeņa organismu, bet ir spējīgi paši veikt racionālu domāšanu, attīstīt runas spējas un visu pārējo cilvēkam iespējamo. Tā teikt, ir dzimusi jauns humanoīds organisms. Var kārtīgi pašausmināties, bet galvenais tā ilgi neiedziļināties Parasite vāka dizainā, pirms pašam vajadzīga kāda zāle vai uztura bagātinājās tabletes vai kapsulas formā.

Russell Blake – The Day After Never – #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ir pagājuši pieci gadi kopš pasauli pāršalca nāvējošāka pandēmija, kādu tā piedzīvojusi. Jaunā slimība ir bijusi tik lipīga un nāvējoša, ka īsā laikā tā sagrāvusi līdz tam eskistējošo pasaules kārtību, kādu to zinājām līdz tam. Ja esi starp laimīgajiem, kuri vēl joprojām ir dzīvajos, tad visai liela iespējamība, ka dzīvo zem kādas bandas psihopātiskā līdera dzelzs dūres, kurā pat par šķietami niecīgu pārkāpumu vai ne tādu skatienu vari tikt nogalināts.

Sērijas galvenais varonis izbijis Teksasas reindžers Lucas Shaw gan nedzīvo patstāvīgās bailēs, bet īpatnējā kārtā pamanījies arī netikt savervētam kādā bandā, no kurām vislielākā ietekme viņa apkārtnē ir The Crew un ar kura arīdzan kalpos par galveno ļaundari The Day After Never sērijā. Lūkass mierīgi bauda dzīvi, kāda nu tā ir, kad vienā jaukā dienā atrod pusnemaņā esošu jaunu lēdiju, pāris apgalinātus kompanjonus un padzen pāris ‘’maitu lijas’’, kuras acīmredzami vainīgas pie nodarītā. Kā jau būdams Teksasas reindžers, pat pasaulē, kurā īsti Teksasa vai ASV vairs neeksistē, tad Lūkass nevar tā vienkārši skaistu dāmu tā atstāt nelaimē, vēl jo vairāk, kad pamostas pēc smaga iekaisuma, lai uzzinātu, ka viņas, Sierra, aprūpē ir maza meitenīte vārdā Eve.

Ieva, kura no jaunās slimības ir imūna, savā veidā ir iekāres un apsēstības objekts The Crew bandai, kuras līderis Magnuss par visām varēm vēlas, lai viņa kontrolē esošie zinātnieki pirmie izstrādātu efektīvu vakcinu, kuru apmaiņā pret izdevīgiem darījumiem un citiem labumiem izplatīt, bet ne izdāļāt tā vienkārši aiz labas sirds. Tā nu četru grāmatu garumā izvēršas garum gara cīņā, lai tā teikt savā kontrolē iegūtu Ievu, bet Lūkass aiz cēlas sirds tiek ierauts pret The Crew un citu tai līdzīgu bandu pretošanās kustībā.

Varētu padomāt, ka tikai viena persona, lasītāju labad vien maza, sevi aizsargāt nespējoša meitene, būtu imūna pret slimību, no kuras mirstības procents ir virs 50. Pat nevienā brīdī netiek pieminēta kāda alternatīva persona vai tās meklējumi. Saprotams, ka autors Russell Blake savā distopijas pasaulē piedāvā ļaundarus, kuriem nav nemazāko problēmu nogalināt ne svešinieku, ne kādu, kas ilgstoši zem viņa strādājis. Viena dzīvība vai pat daži simti nav nekas, ja vien tā nav viņa, bet līķu skaits, kas krīt te pa labi, te kreisi ir tik liels (protams, pārsvarā anonīmas statistikas tēli), ka rodas jautājums par pēc vīrusa postažas eksistējošu populācijas skaitu, kura joprojām pakļauta potenciālai saslimšanai. Tā vien šķiet, ka ilgtermiņa domāšana The Crew ļaunum ļaunajiem līderiem nav galvenais pārvaldes princips.

Diemžēl Sierra tēls biežāk kalpo, lai radītu jaunas problēmsituācijas Lūkasam, metoties briesmās, jo redz viņai kaut kas nepieciešams, nepadomājot par sekām ne personīgi, ne par citiem, un ātri vien attopas situācijā, no kuras atkal vajadzīga glābšana. Ne gluži vienmēr bezpalīdzīgas damsel in distress tipa tēls, bet noteikti tāda, kuru autors izmanto, lai iesviestu galveno tēlu acīmredzami bīstamā, konfrontējošā situācijā ar sliktajiem tēliem.

Kā jau izdomātā romānā, kas šoreiz ir ietilpināms postapokalipses kategorijā, vēl jo vairāk pēc postošas pandēmijas (#1 grāmata publicēta 2016.g), nākas pieregulēt skepses līmeni. Galvenais ieņemt piedāvātos spēles noteikumus.