Devon C. Ford, Chris Harris – New Earth #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Amira Veterbija, miljardieris ar firmām visdažādākajās, ja ne visās, iespējāmās sfērās, kompānija pirmā uzzina par asteorīdu, kas ne tikai visai droši ietrieksies Zemē, bet pēc aprēķiniem ir pat lielāks nekā tas, kurš izraisīja dinozauru ēras beigas. Šķietami tikai pašsaprotami būtu šo traģisko vēsti neturēt zem pūra, bet pēc Amira ieskatiem tas tikai izraisītu lieku un neefektīvu paniku.

Krietni lietderīgāk būtu ieguldīt līdzekļus iespējamos risinājumos, lai cilvēcei pēc fakta būtu kaut cik kāda iespēja atdzimt. Kādreizējās ISS kosmosa stacijas pārveidošana par drošu cilvēkresursu glabātuvi, tiem esot kriomiegā un ar nelielu humora piedevu to pārsaucot par ARC, tā arīdzan vairāku maksimālas drošības un ļoti dziļi pazemē ievietotu bunkuru izveidošana, ir divi no galvenajiem veidiem, kā tiek cerēts dot cilvēcei iespēju izdzīvot.

Bet, lai cik dziļas Amiram nebūtu tā kabatas, ļoti iespējams ar to visu nepietiktu, ja izšķirošajā laikaposmā neeksistētu tāds kā Deivids Andersons un viņa prātaspējas, kuras rada mākslīgā intelekta programmatūru Annie. Pats par sevi it kā nekas īpašs, bet Annija nav nekāds tur ierindas parastais MI, vai vismaz ne pirms katastrofas. Vien nepilnus divus gadus pēc asteorīda trieciena Annija savā programmatūrā veic sava veida evolūciju un vairs nav ierobežota tā ‘’radītājā’’ Deivida Andersona kodā. Ja citkārt šis fakts pats par sevi varētu būt iemesls sižetam, kas izraisa tehnoloģiju sacelšanos, tad nu Annija sižetam atsākoties stipri tālākā nākotnē, nekā paredzēts, kļūst par neatsveramu sabiedroto.

Tikpat nozīmīgs kā intelektuālais pienesums no Andersona un citiem līdzīga tipa tēliem, tikpat svarīgs ir militārais talants un muskuļspēks jaunajā pasaulē un šī aspekta līderis Rasels Hendrikss. Kad Annija tos atmodina (it kā) 2948.gadā, teju 800 gadus vēlāk nekā paredzēts kā projekta iniciatoram Amiram, tā citiem ir pamatots šoks, kāpēc tik ilgi Annijas programma nogaidījusi. Bet tam visam ir savs iemesls, ko izskaidro uz Zemes un konkrētāk Kongo bunkurā pēc meteorīta trieciena atmodināto līdera Tanakas pašdarbības. Papildus šim visiem labajiem tēliem jāaprod ar nebūt ne mazāku pārsteigumu, ka Annija nu vairs nav vis tikai parasts MI, bet spēj sevi apzināties.

New Earth sērijas otrā grāmata Swarm problēmsituācijas sižets pamatā saistīts ar Tanakas pēcteču agresivitāti. Bet, par laimi, labajiem tēliem no ARC, kādā brīdī no Tanakām tieši to pārvaldības stila dēļ atšķēlusies grupa, Three Hills, kuras šībrīža līderi Harisons un Torija ir izteikti pretimnākošaki pārmaiņām. Pat, ja sākotnēji cilvēki kaut kur kosmosā, kur nu vēl kosmosa stacijā ir saglabājušies to atmiņās vien kā leģendām apvīts mīts.

Ļoti izteikts kontrasts starp labajiem ARC un Three Hills pārstāvjiem un Tanakas grupu. Varētu teikt, ka pat neeksistē ne mazākās nojausmas par kādu pelēko noti un vidusceļu. Vien fakts, ka paaudzēm ilgi tāds dzelzs dūres un sodīšana par mazākajiem pārkāpumiem ir spējusi sevi uzturēt un pienācīgi iebaidīt jebkuru iebildi. Tā arī pamiers ar Three Hills grupu ir bijis nosacīti stabils. Vien jaunpienācēju uzrašanās ar krietni modernākiem ieročiem, kuriem vēl ir lodes, lai tos efektīvi izmantotu, izmaina līdz tam esošo balansu.

Vien āķis, ka ir sava veida trešā puse – insektveidīgi milzīgi monstri, kurus vietējie vienkārši sauc par Swarm, kam šķietami nav nekāda cita risinājuma, kā augstas un izturīgas sienas ap apmetnes perimetru. Bet Amirs, Andersons un Annija, kā arī Hendriksons nebūt nav gatavi samierināties, ka tiem nu būtu jācenšas atjaunot cilvēce, kamēr tuvumā eksistē tāda mēroga drauds. Tā arī jo dziļāk metaforiski sanāk rakt, jo vairāk atklājas, ka Spieta insekti nekādīgi nebūtu varējuši rasties dabiskā evolūcijas ceļā, ka kādā brīdī tur savu roku pielicis cilvēks.

New Earth noslēguma Echo grāmatas noslēgums pats par sevi gan liek vēlēties pēc kā vairāk, bet idejiski gan sērijā līdz šim par scenārija variantu pēc potenciāli pasaules gala līmeņa asteorīda, gan pēcākā notikumu gaitas attīstība ir gana saistoša. Tā ceļš no grāmatas sākuma līdz tā beigu ‘’vākam’’ un jaunas humanoīdas rases iepazīstināšana, kā konkurenti cilvēkiem, ir būtiski intriģējošāks par veidu, kā tiek noslēgta triloģija, kas drīzāk rada iespaidu, ka varētu būt vēl kāds turpinājums.

Devon C. Ford, Nathan Hystad – Rise #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms 25 gadiem citplanētiešu kuģi pēkšņi uzradās virs Zemes un tikpat kā vienā mirklī, ieročiem skanot un pār mūsu ieročiem viegliem demonstrējumiem viegli pārākiem, pārņēma varu pār visu planētu, pār visām valstīm. Bet vai pretestība tik tiešām bija nolemta neveiksmei jau no pirmajiem mirkļiem? Vai tik tiešām nebija un nav nekādu cerību gāzt citplanētiešu varu?

Tādās un līdzīgās domās ir daudzi, kuri vai nu uzreiz vai vēlāk pievienojušies kā kolab., jo nav saskatījuši citu iespēju, kā izdzīvot un nepievienoties tiem miljardiem, kuri gājuši bojā citplanētiešu invāzijas dēļ. Kā uzraugi daudzajās rūpnīcās, kurās tiek ražotas īpatnējas detaļas, vai kā rūpnīcas un citu strādnieku bēgļu ķērājs ir dažas no iespējām, kā salīdzinoši ar citiem dzīvot pārticībā un neuztraukties par pieklājīgu uzturu un naktsmītni.

Tomēr ne visi arī pa visiem 25 gadiem, laikam citplanētiešu organizētības struktūra nav ļāvusi aizmirst gadu skaitīšanu, ko gan nevar teikt par svētkiem, ir zudusi cerība. Visu šo laiku fonā, vairāk vai mazāk, pa solim vien uz progresa pusi, ir darbojusies pretestības kustība vai vismaz tās centieni, vākti resursi, kā sprāgstvielas un citi ieroči, rekrutēti atbalstītāji, kuri nav baidījušies pie citplanētiešu un viņu dronu un robotu uzraudzības iesaistīties un palīdzēt.

Toms ir viņu līderis, bet acīmredzami ar kaut ko sirgst, ir pēdējais laiks kaut ko uzsākt. Vienlaikus tas arī dod iespēju riskēt un kalpot kā simbolam, ja nu tomēr kādā brīdī tiek pieļauta letāla kļūda vai pat apzinīgs upurtēla solis.

Alec ir rūpnīcas strādnieks, dzimis vien īsi pirms invāzijas, kurš galvu noliecis un plecus ierāvis līdz šim centies kaut kā nebūt izdzīvot. Bet Alekam tomēr patīk arī rīcības brīvība, vismaz kāds laiciņš sev prom no nepārtrauktās uzraudzības un ir pat atradis kādu kultūrslāni no aizgājušās pagātnes, par ko brīnīties. Šādos brīvības sānsoļos rodas iespēja pamest sūro, grūto ikdienu, pievienoties pretošanās kustībai, kura līdz šim nav neko panākusi, bet ir mājieni par pārmaiņu vējiem.

Dexter Lambert jeb vienkārši Dekss ir viens no pieminētajiem, kuri pamanījušies iedzīvoties uz citu nelaimes, un strādā kā bēgļu ķērājs. Līdz šim darbs nav diži sagādājis morāles dilemmas, bet pirmās grāmatas Occupation ietvaros, ķerot aizbēgušu loģistikas un IT ekspertu, kuram pašam šķietami nevajadzētu būt iemeslu bēgt, jo arī dzīvo komfortā, un īsajā sarunā starp abiem, pirms ekspertu nogalina citplanētiešu roboti, ar bagātīgu ūdens devu un mēslojumu tiek apgādāta šaubu sēkla par savas rīcības pareizību, kura jau pati par sevi negribīgi kaut kur zemapziņā bijusi.

Vienīgi Deksa pāreja no šaubām uz pilnu atbalstu manai gaumei viens par ātru un bez vērā ņemama pārejas posma, turklāt vēl vairāk noris fonā starp pirmo un otro sērijas grāmatu. Pati triloģija kā tāda vairāk rada vienas lielas grāmatas iespaidu, kas komercnolūkos vienkārši atbilstošos punktos sadalīta triloģijā.

Esošās pasaules uzbūves un situācijas iepazīstināšanā, pretošanās kustības vērā ņemamu darbību aizsākšanās un centienos iznīcīnāt vienu no citplanētiešu zvaigžņu vārtiem, kas ļautu ierasties viņu papildspēkiem un pavisam noteikti  pārvilkt strīpu domām par brīvību. Un visu beidzot triloģijas noslēdzošā grāmata ar visu loģisko, ko varētu ietvert sērijas noslēgums.