Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Sāra un Džo, nopērkot Pirate Cove niršanas skolu un cita veida tūrisma objektu Sainte Isabel salā, ir gatavi riskēt ar lielu investīciju un salīdzinoši drošāku nākotni mājās, ASV, lai pašu spēkiem radītu savu paradīzi uz no malas šķietami tik burvīgās salas. Kur vēl labāk, ja salai ir sava unikālā folklora un leģendas ap kādreiz tās tuvumā tik ietekmīgajiem pirātiem, kuri reiz sagādājuši tik lielas galvassāpes dažādām koloniālajām varām. Bet noteikti kaut kam tādam mūsdienās nav vietas un šāda veida paranormāli mīti, lai gan liela daļa vietējo tiem tic teju reliģiski, ir atstājami pagātnē.

Tā noteikti gribētos domāt Pirate Cove īpašnieku pārim, no kuriem kā galvenā varone triloģijā izrādīsies Sāra. Ar lielāku mentālo spēku un noturību ne tikai pret paranormālajiem draudiem, bet arīdzan pret uz salas valdošo korupciju, kuru izmanto netālu no tās uzradušies bagātību mednieki, kuri cer atrast reiz nogrimušu kuģu vrakus un uz tiem esošos dārgmetālus, bet kaut kādi civili amerikāņi draud to izjaukt.

Par laimi Sāra un uz brīdi Džo, kā arī vēlāk sērijā vairāk prominentiem viņu draugiem un biznesa partneriem Raienam un Kerijai (arī pāris), spoku pirāti un viņu kapteinis Viktors Lemetra, kā savus upurus pārsvarā izvēlas ļaunprātīgus, sliktas dabas un citādi korumpētus personāžus. Kas nosacīti ļauj labajiem sērijas varoņiem uzelpot, bet tikai nosacīti, jo cits drauds, it īpaši Sārai, nāk no kapteiņa Viktora puses un viņa apsēstības pret reiz zaudētu mīlestību Katrīnu pirms aptuveni 300 gadiem, kas attiecīgi gan pamudinājis kļūt par pirātu, gan licis ar laiku kļūt tik nežēlīgam un asinskāram, kad viens vai daži upuri vairāk vai mazāk vairs neko nenozīmē. Reizēm lieka asinsizliešana prieka pēc vien uz laiku nomāc sēras arī pēcnāves dzīvē būdamam kā spokam.

Triloģijai turpinoties ar otro Dark Soul grāmatu, vēl jo vairāk, kad Džo uz brīdi tiek piespiedu kārtā noņemts no skatuves, kā būtisks palīgs biznesā, pret pirātiem un pret vietējo salas pārvaldību tā gubernatora personāžā, tiek Raiena tēlam. Kopā ar Keriju, kā arīdzan vairākiem nenovērtējamiem iegūtiem draugiem vietējo vidū, kuri labāk pārzin salas mītus, spēj izmantot garu vājās vietas savā labā, kas lieti noder, kad jaunus draudus rada Sāras atrastā Katrīnas mumificētā sirds vai drīzāk tajā esošās jaunās 17 gadīgās sievietes gars, kurš alktin alkst atgriezties starp dzīvajiem. Atgūt tai okeāna ūdeņos nolaupīto dzīvi un atkal sastapt mīļoto Viktoru, pat ja laiks un pirāta dzīve viņu izmainījusi vairāk nekā domāts.

Diemžēl pats triloģijas noslēgums Death Fleet spoku pirātu pie šķietamās paradīzes salas nespēj piedāvāt kādu jaunu pavērsienu, kas līdz tam no autora puses jau nebūtu izmēģināts. Ja nu vienīgi, ka Death Fleet, ja atmiņa neviļ, ir pirmais izdomātais romāns, kurā saskaros ar neseno pandēmiju, tās ietekmi uz biznesu un salas ekonomi, distancēšanās nepieciešamību un citiem ar to saistītiem faktoriem. Vairāk šķita, kā viens liels, neslikts epilogs kopumā izklaidējošai šausmu žanra triloģijai.