detektīvs

Richard Montanari – The Skin Gods (Jessica Balzano & Kevin Byrne #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Arrow

Manas pārdomas

The Skin Gods par aptrakušu maniaku devējamā ļaundarim šķiet dzīvē nav paša neveiksmju vai pat citu tā ceļā liktu šķēršļu dēļ nepiepildīts sapnis, kas saistīts ar kino un filmu pasauli. Jo tālāk kriminālromāna sižets rit uz priekšu, jo vairāk piezogas aizdomas, ka tam pat ir zināma baile būt pašam par sevi, jo pat ikdienišķās sarunās izmanto filmu tēlu citātus. Bet dienas beigās, tak pavisam sakarīgs filmu fans, ja vienīgi dažam labam, kurš varbūt pat uz to pats uzprasījies, pirms tam tiek tas gods iekļūt šī slepkavnieciskā fanāta filmu ainu atdarinājumos. Vienīgi jāpiebilst, ka šajās ainiņās filmu slepkava arīdzan kādu nogalina, bet tas taču lielās mākslas vārdā darīts.

Izaicinājums ‘’Noķeriet mani, ja varat stilā’’ plašākai publikai gan tiek izmests jau aizgājuša laika stilā, kur ļaundaris savu uzfilmēto filmas atdarinājumu iemontē VHS kasetē (pat ne DVD), kuru pirms tam uz laiku aizņēmies no to nomas veikala, lai pēcāk ievietotu atpakaļ un neko sliktu nenojaušot kāds cits klients iznomātu filmu, lai attaptos ar sabojātu ēstgribu, kad pēkšņi top par liecinieku reālai slepkavībai. The Skin Gods izdota 2006.gadā, kad pieļauju dažādi straumēšanas servisi vēl nebija uz katra virtuālā stūra, kur slepkavam tagad būtu jābūt ar krietni labākām IT zināšanām, ja ko līdzīgu maz varētu panākt, nerunājot par citiem, tumšākiem interneta nostūriem. Kaut gan šādi YouTube platformā atrodami nemaz tik seni video liek pārdomāt tādu apgalvojumu.

Lietas izmeklēšanas vadība iekrīt detektīves Džesikas Balzano rokās, bet sākums nebūt nešķiet daudzsološs vai pat bezcerīgs, jo kā gan iespējams tikt uz priekšu, ja nav nozieguma vietas un galvenokārt jau paša upura. Kā gan sākt iegūt pavedienus, ja vienīgais pavediens ir Hičkoka Psycho filmā ievietotais video fragments. Par laimi, Filadeflijas policijas pusē strādā tādi video apstrādes ģēniji, kuri bez detektīvu palīdzības no dažiem kadriem spēj iegūt uz jaunuzstādītas, lētas un zemas kvalitātes dušas stangas nenoņemtu logo, kas pēcāk ļauj atrast moteli, kur nežēlīgais darbs pastrādāts.

Paralēli šim pamata sižetam Džesikas pārinieks Kevin Francis Byrne jācīnās ar saviem gan iekšējiem dēmoniem, gan citu neizdarības vai pat uzpērkamības dēļ pasaulē palaistiem divkājainiem dēmonu izdzimteņiem, kuri šķita jau notverti un pienācīgi sodīti. Bet še tev, atliek kādam uz nāves gultas esošam citam detektīvam šķietami atrast sirdsapziņu, lai uz 25gadiem notiesāts slepkava un izvarotājs tiktu pie jaunas tiesasprāvas un pats uz to brīdi vien pēc diviem gadiem uz brīvām kājām.

Kā gan lai vismaz uz momentu nešašļūk dūša papēžos, nepiezogas domas par karjeras noslēgšanu, kad papildus šim jācīnās pašam ar savu ķermni, kuram jāatgūstas pēc teju letālas darbadienas un šautas traumas galvas rajonā, saistībā ar ko ironiski lielākas problēmas sagādā neveiksmīgs kritiens un bojāti nervi muguras daļā. Vēl jo vairāk, ja pašam ir jānes rūpe par nedzirdīgu 13gadīgu un par jaunu skaistu sievieti topošu meitu.

Kur gan lielāki uztraukumi sasaistē, ka grāmatas sērijveidslepkava par saviem upuriem sākotnēji izraugās sieviešu kārtas pārstāvjus, būtu Džesikai ar 3gadīgu meitu Sofiju. Kā vienam, tā otram detektīvam mājas dzīve un romantiskās attiecības reizēm ir kādas ir un lasītājam tiek dots ieskats šajā frontē, kaut gan reizēm jau šķiet par daudz lieka materiālā, kamēr tiek pie kaut kā puslīdz interesanta.

The Skin Gods diemžēl mēģina vienlaikus rauties pārāk daudzām pusēm, vienā reizē žonglēt ar pārāk daudz bumbiņām, kā rezultātā sanāk zem vidusmēra kriminālromāns, kurā diemžēl arī proza ar neko valdzinošu nespēj izcelties un drīzāk prieks, ka grāmata pievārēta, nekā noskaidrojot ļaundara identitāti. It kā ir viss vajadzīgais sākot jau ar viltus mānekļiem, kuri tik vilinoši tiek piedāvāti par potenciālajiem slepkavām, un beidzot ar klišejiskiem mini klifhengeriem nodaļu beigās, bet autoram Richard Montari sanāk aizrauties un ceļojums no vāka līdz vākam neizvēršas tik saistošs, kā būtu cerēts. Atmiņā ar pārāk labu iespaidu nav palikusi arī sērijas pirmā The Rosary Girls grāmata.

Anne Frasier – Detective Jude Fontaine Mysteries #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms trim gadiem detektīve Jude Fontaine tika nolaupīta, trīs gadus viņa tika turēta kaut kāda pusgrausta pagrabā ar skaņas izolāciju aprīkotā pagrabā. Lai arī sākotnēji Džūdas kolēģu centieni atrast vienu no savējiem nenoliedzami bija visi simts procenti un vēl vairāk, tad reti kurais, ja vispār, vēl cerēja kādreiz dzīvajā Džūdu sastapt. Bet tieši tā notiek, kad pēc viena no daudzajiem elektrības padeves zudumiem, kuri pēdējā laikā diezgan bieži piemeklē Mineapolisas reģionu, Džūdai izdodas ne tikai izmukt no sava cietuma, bet pie viena arī pārsteigt savu ļaundari un viņu nogalināt.

Atgriešanās agrākajā dzīvē nevar būt viegla. Gan pašai Džūdai, bet vēl jo vairāk visiem citiem, kuri detektīvi pazinuši pimrs nolaupīšanas, jāsaprot, ka tā persona pirms trim gadiem faktiski ir mirusi. Neapskaužamā pieredze, kurai Džūdai nācies iziet cauri, nevar nebūt viņu izmainījusi. Kur citi būtu vien čaulas ar tukšu vidu, Džūda vēl ir saglabājusi cilvēciskumu, kuram tagad ļaut no jauna uzplaukt.

Viens no pozitīvajiem ieguvumiem no traģiskajiem trim gadiem Džūdai ir paaugstinātā ķermeņa un citu neverbālo signālu uztvere, ko izskaidro ar to, ka trīs gadu garumā viņai nav bijis teju neviens cits ārējais stimuls, kuru analizēt, kā vien viņas nolaupītāja ķermeņa valoda un tās potenciālie draudi viņai. Tā lūk jau pirmajā izmeklēšanā kopš atgriešanās Džūda ātrāk par savu pārinieku, kurš uzreiz nav tik priecīgs, ka jāstrādā ar viņu kopā, pamana, ka šķietamā pašnāvība patiesībā ir slepkavība. Protams, ne viņš, ne Džūda nezin, ka ir izdomāti varoņi romānā, kuros pašnāvība ir liels retums.

To gan nevar teikt par Džūdas pārinieka Uriah Ashby salīdzinoši nesen pašnāvību izdarījušo sievu. Uzticības saikne, kura starp diviem detektīviem, strādājot ik dienu bīstamos apstākļos, ir nenovērtējama, nenāk viegli. Katram ir savi noslēpumi, privātā dzīve, kuru nevienmēr vajadzīgs pilnībā otram atklāt. Tomēr laika gaitā Ašbijs no nostājas pret Džūdas atgriešanos detektīves amatā, pamatojoties uz potenciālo psiholoģisko nestabilitāti augsta stresa situācijās u.c., jau līdz sērijas pirmās grāmatas beigām kļūst par pirmo, kas Džūdu aizstāvēs.

Jāpiebilst, ka Detective Jude Fontaine Mysteries triloģija ir tāds kā īss ieskats Džūdas dzīvē tas potenciāli trauksmainākajā posmā, atšķirībā no citām mistēriju sērijām, kuras turpinās līdz pat desmit un vairāk grāmatām sērijā. Kā pirmā, tā arī noslēdzošā triloģijas grāmata atklāj reizē arī tumšus, neglaimojošus un ilgi glabātus noslēpumus Džūdas ģimenē, konkrētāk no prominentā tēva, politiķa puses.

Otrā grāmata The Body Counter sērijā iepazīstina jaunu, svarīgu tēlu Džūdas kaimiņu Eliotu, kura sākotnējā interese par Džūdu ir it kā pavisam nevainīga, vien kā jaunam kaimiņam iepazīties ar kādu citu. Tomēr Džūdas aizdomu antenas šoreiz nostrādā pamatoti, ka puisis kaut ko slēpj. Eliots vismaz ir bijis tik godīgs, ka viņa nodomi nav ļaunprātīgi, vien nav zinājis to labāko veidu, kā uzsākt sarunu ar pusmāsu. Šajā sakarā turpinājums The Body Keeper arīdzan atklās Džūdai jaunus radus, atklās jau zināmo, ka tēvs ne vienmēr centies bikses turēt aizpogātas ne pirms, ne pēc sievas nāves.

Noslēdzoši triloģijas pēdējā grāmatā, kā galvenā mistērija ir aukstā lietā, pēc tam kad Eliots slidojot nejauši pamana ledū iesalušas personas aprises un to(s) izgriežot laukā atklājās, ka tie ir divi puisēni, kuri pazuduši pirms aptuveni 20 gadiem. Tīri burtiski lieta aukstā nevar būt! Drusku neliels melnais humors. Vispirms jau loģiski rodas jautājums un neticība, ka mirstīgās atliekas varētu būt tik senas, kur tās bijušas līdz šim, bet tāpēc jau šāda lieta nonāk detektīves Džūdas rokas, lai to atrisinātu.

Papildus tam negaidītā sakritības kārtā, un šajā sērijā sakritību ir pamanāmi daudz, Džūda gandrīz blakus savai daudzdzīvokļu mājai atrod vienu pašu atstātu vai pazaudētu puisēnu (+/-4g), gandrīz vai nosalušu. Sniega vētra liedz puisēnu ātri nogādāt atbildīgajās, Džūdas prāt kompetentākās aprūpes iestādēs par viņu. Iestājas teju maza panika, ka viņai nu jārūpējas par tik mazu personu, kad pašai par sevi pārūpēties reizēm sagādā grūtības, kur nu vēl par bērnu. Bet Džūdai izdodas pārsteigt sevi un arīdzan kaimiņu Eliotu, un ātri vien pieķeras puikam, pat sadraudzējas, kas daļēji nav tik grūti, salīdzinot, kādos apstākļos puikam pirms tam nācies uzturēties. Taču jau kārtējo reizi divi noziegumi, pat ar tik ilgu laika starpību, būs viens ar otru saistīti, panākot, ka agrāk vai vēlāk ļaundariem par pastrādāto nāk taisnīgs sods.

Robert Dugoni – Tracy Crosswhite #8-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Katru gadu vairāki simti tūkstošu personu pazūd bezvēsts, katru gadu vairāki tūkstoši mirstīgo atlieku paliek bez identifikācijas (Džoni vai Džeinas Do). Tāpēc detektīves Treisijas parādītais talants un apņēmība sērijas astotajā un devītajā grāmatā ir vēl jo vairāk vērti.

Pēc iepriekšējās grāmatas notikumiem Treisija izmantoja iespēju un ieganstu, lai atpūstos no darba un pavadītu vairāk laika ar ģimeni, bet nu pienācis laiks atgriezties darbā. Diemžēl tiešais priekšnieks Džonijas Nolasko izmantojis iespēju, lai viņas vietā ieliktu citu detektīvi sievieti, turklāt minoritāti, lai iespītētu un liegtu iespēju atgriezties vecajā postenī. Tā vietā par to pašu algu un sociālajiem labumiem piedāvā vietu ‘’Auksto lietu’’ nodaļā, kuras vienīgais detektīvs izdomājis doties pensijā.

Lai arī Treisiju sākotnēji nomāc šaubas, pakļauties Nolasko gājienam, vai tomēr palikt un censties saukt pie atbildības ļaundarus, lai cik sen noziegums nebūtu pastrādāts, tad galu galā Treisija nav mājās sēdētāja, pat ja tagad mājās ir mazs zīdainis (meita) un mīlošs vīrs, advokāts Denijs, kura padomu ar prātu izvēlēties auksto lietu, kuru censties atrisināt, labi zinot, kā Treisija var ieciklēties, lai tiktu pie veiksmīgas izmeklēšanas atrisinājuma.

Par nožēlu vai kā, bet Treisijas pirmā aukstā lieta, pirms pieciem gadiem pazudusi piecgadīga meitene, grāmatas sižetā kļūst pavisam sekundārs. Galveno uzmanību tā vietā ieņem cita, aktuālāka un svaigāka nesen pazudusi jauna sieviete, kura pēc skrējiena pa vietējo mežu vairs nav manīta. Neraksturīgi sev nav nevienam devusi ziņu, ka kaut kur dotos, ne darba vietā paņēmusi brīvas dienas. Cilvēkresursu trūkuma dēļ arī Treisija tiek sava loma šajā pazudušās personas meklēšanā. Interesanti, ka galvenie aizdomās turamie vairāk vai mazāk, vien ar sīku pārsteigumu noslēgumā, tiek atklāti jau sākumā, lai lasītājs varētu prātot un sekot līdzi viņu klupšanas akmenim, kuru Treisijai un viņas kolēgiem atrast.

Noslēdzoši pagaidām sērijā pēdējā iznākusī grāmata What She Found sižets jau atbilstošāk Treisijas jaunajam amatam rit par un ap pirms aptuveni 25 gadiem jaunas žurnālistas un līdzīgi kā Treisija jaunas māmiņas Lisa Childress pazušanu. Tā vien šķiet toreiz detektīvi nav diži centušies izmeklēt citas iespējamos aizdomās turamos, kā vien vīru, un neko aizdomīgi, kas novestu pie sievas atrašanas neatrazdami, pazudušās personas lieta atdzisusi, līdz brīdim, kad tā nonāk Treisijas nagos. Drusku aizdomīga detektīvu rīcība, vēl jo vairāk, ja Liza bija izmeklējošais žurnālists ar vairākiem tapšanas fāzē esošiem projektiem, rakstiem, starp kuru intereses objektiem noteikti kādam nepatika Lizas pievērstā uzmanība.

Kā iepriekš, tā arī šajās divās grāmatās autors Robert Dugoni ik pa brīdim (sērijas sākumā, it īpaši pirmajā vairāk) izmanto atmiņu ainas, lai, neatklājot vainīgā identitāti, piešķirtu papildus intrigu, skaidrojumu notikušajam no upura puses. Lai arī Tracy Crosswhite sērijā neviena no grāmatām neliek saķert galvu, cik slikti nostrādāta tā būtu, tomēr apziņa, ka Treisijas lietu atrisināšanas veiksmes faktors neizkustēs no vietas pat pie aukstajām, gadiem citu spēkiem neatrisinātājām lietām, ir drusku paredzamības ziņā nogurdinoši. To sakot, jāpiebilst, ka tas saprotami nāk līdz ar žanru un izpildījums ir labs un izklaidējošs.

Drew Hayes – 5-Minute Sherlock #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Būdams pēdējais kājās palikušais pēc smagas deju kluba ballītes Sherman Holmes nav vis visizturīgākais dejotājs, bet gan ļaunprātīga un neatļauta eksperimentālu vielu vienīgais izdzīvojušais. Vielas ir ar tik traumatizējošu ietekmi, ka Šērmans pat neatceras savu īsto vārdu vai vispār kaut ko no tā, kas būtu noticis pirms kluba apmeklējuma. Toties vielu kombinācijas ‘’ieguvumi’’, kādēļ tā radītāji vispār nopūlas, ir prāta spēju palielināšana līdz ģēnija apmēriem. Par nelaimi ļaundariem, Šērmans nonāk valsts aģentūru un ne viņu kontrolē.

Kāpēc Šērmana prāts iefiksējies uz diženā detektīva Holmsa tēlu, nevienam arī nav tapis skaidrs, bet fakts paliek fakts. Arī tas, vai Šērmans bijis tikpat ekscentrisks un īpatnējs arī pirms vielu ietekmes paliek atklāts un debatējams jautājums. Bet vielu pozitīvā ietekme, ģenialitātes faktors diemžēl nav Šērmanam pieejams neierobežoti un kad vien vēlas, vien reizi dienā uz aptuveni 5 minūtēm, pēc kurām automātiski kā komā iekrīt miegā. Turklāt Šērmanam vienmēr kaut kā savs prāts jānodarbina, nedrīkst iestāties ne uz mirkli informācijas ievades deficīts, jo pretējā gadījumā arī ārpus piecminūtes loga Šērmana prāts pašiznīcināsies (plus nebūs pieejams izpētei ne valdībai, ne ļaundariem).

Tāpēc tiek pieņemts lēmums Šērmanu pārvest uz citu lokāciju, bet ne kaut kādā tur busiņā kā ieslodzīto, bet ar slepenā aģenta 221 jeb segvārdā Vatsona pavadībā, ļaujot izbaudīt ‘’brīvo dabu’’, stimulēt prātu un iegūt jaunas atmiņas un pieredzi. Bet nebūsim pārsteigti, kad ļaundari, ar algotņu starpniecību, nekavējas izmantot šādu burvīgu iespēju atgūt kāroto eksperimenta subjektu.

Pašam Vatsonam šī ir iespēja atgūt savu labo reputāciju kolēģu vidū, kura pazaudēta pēc tuva drauga un uzticama kolēģa nodevības darba laikā, bet kas tagad liek aiz katra stūra saskatīt potenciālas briesmas vai nodevību. Sākotnēji arī Vatsons, tāpat kā visi citi, Šērmanu redz kā vien nelaimīgu jukošo, kurš, neskatoties uz nenoliedzamo ģenialitāti, knapi turas pie realitātes. Tomēr kopā pavadītais laiks un izvairīšanās no dzīvībai bīstamām situācijām izveido jaunu un negaidītu parnterību, kura ir Šerloka un Vatsona vārdu cienīga.

Otrs Šerloka un Vatsona piedzīvojums abus aizved uz vēsturisku muižu, kura nu pārvērsta par spoku apsēstas mājas tūristu izklaidi, bet darbinieki noraizējušies, ka tik izklaide nav pārvētusies negaidītā patiesībā. Visi citi privātdetektīvi darbinieku bažas noraidījušas, kā nepamatotas bažas, bet pasaulē labākais privātdetektīvs Šērmans Holmss nebūs no tādas pašas šlakas, un kopā ar uzticamo palīgu Vatsonu dotas palīgā noskaidrot, kas īsti cenšas aizbaidīt tūrīstus un visādi citādi izjaukt nelielo biznesu.

Interesanta un vismaz man nedzirdēta pieeja Holmsa pastīža romānos, kad autors nemēģina ne pārvietot Šerloku Holmsu uz mūsdienām vai pārstāstīt pagātnes vēsturiskajos ietvaros. Tā vietā nelaimīga eksperimenta upuris neviļus par tādu tiek pārtaisīts, bet varam būt droši, ka pats Šērmans sevi par ‘’nelaimīgo’’ neuztver vai vismaz cenšas tā nedarīt, jo konstanti nodarbināt prātu un tikt galā ar visu informācijas gūzmu, ko citi muļķa mierā ignorē nav nekas viegls. Labi, ka ir tāds draugs un palīgs kā aģents Vatsons.

James Patterson, Michael Ledwidge – Step on a Crack (Michael Bennet #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vision

Manas pārdomas

Psiholoģiskā slodze no 10 bērnu (visi adoptēti) detektīvam Michael Bennett jau tā ik dienu ir liela, bet, kad tam pievienojas sievas, kurai pat nav vēl 40 gadu, terminālā vēža diagnoze, ne kurš katrs varētu apvienot profesionālu darba un mājas soli. Bet tieši tas Maiklam jādara, ja ir vēlēšanās aizturēt ļaundarus viņa vārdā nosauktās sērijas pirmajā grāmatā.

Ļaundaru plāns no lielas grupas slavenību vienlaikus izspiest vairākus desmitus miljonus dolāru ir komplicēts un gandrīz līdz pašam beigām izcils. Vispirms vajadzīgs noorganizēt liela mēroga bēres, kurām par upuri tiek izraudzīta bijušā ASV prezidenta sieva. Zinot, kur bēres tiks rīkotas, var jau laikus izplānot arī aizbēgšanas plānu un maršrutus, lai uz svešzemju kontos aizskaitīto naudu pēc kāda laika varētu arī sākt tērēt. Kā jau teikts, ģeniāli, ja vien noziedznieki savos plānos būtu rēķinājušies ar detektīvu Maiklu Benetu.

Step on a Crack, kā jau piederas romānam ar Džeimsa Patersona vārdu uz tā, nodaļas vārds reizēm jāliek pēdiņās, jo drīzāk, kas viņam saucas par nodaļu citam autoram būtu knapi viens vai divi paragrāfi. Labi saprotams, ka tas aiz tā, lai mudinātu lasītāju nepārtraukt lasīšanu, izlasīt vēl vienu un tad vēl vienu ‘’nodaļu’’, bet, kā jau minēts, tās tik īsas, ka labāk izvēlos ignorēt skaitli pirms chapter, jo tas patiesība neko šādā grāmatā neizsaka.

Lai arī zinu, ka Step on a Crack ir daļa no teiciena, tad tam ar grāmatas sižetu šoreiz grūti saskatīt saistītbu, ja vien nesāk pievilkt domu, ka dzīvē kā tādā vēlams piesastīt veiksmi, centies izvairīties no pretējā, bet tad jau nosaukumos varētu aiziet galējības. Kaut kas uz ‘’The Funeral Siege’’ pusi šķistu atbilstošāks.

Patersona grāmatās, kuram tikpat kā vienmēr ir otrs autors, grūti saprast darba sadalījumu, ja tāds vispār bijis, un ar Michael Ledwidge šis ir pirmais veikums, kurā viņu sanācis sastapt. Nenoliedzami šādi jaunam vai mazāk zināmam autoram izdodas piesaistīt lasītāju, kas par viņu neko nav zinājis. Paskatoties Goodreads pie autora minētās publicētās grāmatas Stop at Nothing cita Maikla tēla sērijā gan apraksts, gan vāka dizains liek domāt arī par līdzīga tipa izklaides trilleri.

Ben Aaronvitch – Broken Homes (Rivers of London #4)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Orion Books

Manas pārdomas

Metropolitan policijas paranormālo noziegumu/atgadījumu izmeklēšanas nodaļai Folly briest viena makten liela saķeršanās un cīniņš ar šīs sērijas galveno ļaundari un dižprātu no kriminālās pasaules Faceless Man, kurš vēlas izmantot maģiju savtīgiem, nelegāliem nolūkiem. Tikai dažu likumsargu rokās, kā Pīters Grants, viņa kolēģes Lezlijas Mejas un abu priekšnieka Nightingale ir apturēt vispirms viņa pakalpiņus un galu galā arī pašu galveno Faceless Man.

Broken Homes varbūt drusku var likt vilties, jo Faceless Man kā drauds lielāko grāmatas daļu pavada fonā, liekot smagāko darbu veikt citiem padotajiem, kā krievu izcelsmes maģijas praktizētājai Varvara Sidorovna, ar talantu uz ledus burvestībām. Lai arī likumsargu trio nevēlas to atzīt un pielīdzināt Faceless Man citam fikcionālam kriminālajam ģēnijam kā Moriartijam, tad līdz grāmatas beigām Pīteram patiesi jāsāk prātot, vai tik šis pretinieks nav jau laicīgi par visu padomājis un veicis piesardzības pasākumus priekšlaikus, lai nekas no Folly grupas veiktā nerezultētos viņa plānu sakāvē.

Šķietami parasta pašnāvība izclecot metro vilciena priekšā vai antīkas maģijas grāmatas negaidīta uzrašanās apritē, kad kāds to cenšas pārdot, nezinot tās patieso vērtību, ir vien acīmredzamākie piemēri, kā aplinkus ceļā Pīteram, Lezlijai un Naitingeilam nākas meklēt veidu, lai pietuvotos varbūtības opcijai notvert vīru, kas aiz tā visa stāv.

Savā ziņā Broken Homes rada pārejas un sagataves grāmatas sajūtu lielākiem notikumiem un kulminācijas punktiem sērijas turpinājumos, un, lai arī pavērsieni uz grāmatas beigām liek drusku nošokēties, tad kopumā grāmata būs baudāmāka, ja šī grāmata nebūs pirmā saskarsme ar Rivers of London sēriju.

Deon Meyer – Thirteen Hours (Benny Griessel #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hodder & Stoughton

Manas pārdomas

Ir pagājuši pieci mēneši kopš detektīva Benija Grizela sievai mērs kļuva pilns un viņa uzdeva vīram ultimātu, lai izvēlas starp alkoholu un ģimeni un sešus mēnešus noturas skaidrā, tad varēs atgriezties mājās. Pieci gari mēneši, kuru laikā Benijam tieši tas arī ir izdevies, bet ik pa brīdim sanāk pamanīt un no bērnu izteikumiem padzirdēt šo to, kas liek aizdomāties.

Grāmatai aizsākoties rītu Benijam neļauj sagaidīt ar paša spēkiem, bet gan tiek pamodināts agrā rīta stundā vēl pirms sešiem, kas viegli ļauj paredzēt, ka dienas turpinājums nebūs no tiem jaukākajiem, kas arī pierādās par patiesību. Kaut kur Keiptaunā aiz nāves bailēm bēguļo jauna amerikāņu tūriste Reičela Andersone. Vien pirms dažām stundām viņai ir bijis jāpieredz draudzenes Erinas aukstasinīga slepkavība un tagad pašai jācenšas netikt noķertai, lai nekļūtu par nākamo upuri.

Koncepts ar noteiktu laika periodu, kurā jānotver ļaundari, izklausās labi. Metode, ar kuru kāpināt sasprindzinājumu līdz pat pašām beigām, bet šajā gadījumā šķita drusku lieki, jo detektīvam Benijam un viņa kolēģiem nav jāsaskaras ar kādu izpirkuma maksu ar laika termiņu, ne arī ar kaut ko līdzīgu. Drīzāk tas nodara nelielu skādi ticamības ziņā, kad detektīvi, kuriem katru dienu ir ntās lietas, kuras nekust brīžiem uz priekšu, spēj mazāk kā diennakts laikā atrisināt tik liela mēroga noziegumu.

Thirteen Hours paralēli risina divus slepkavības. Otra saistīta ar mūzikas biznesu un slavenībām, arī augsta profila lieta. Benijam nav uzdots atrisināt abas slepkavības vienlaikus, kas būtu vēl absurdāk, bet kā mentora persona viņš apmāca un dod padomus bariņam jauno detektīvu, kuriem vienkārši pietrūkst Benija profesionālās pieredzes.

Autoram labi izdevies vienā grāmatā ietilpināt gan Benija personīgo dzīvi un tās aspektus, gan konkrētās grāmatas kriminālizmeklēšanu, kā arī piešķirt papildus perspektīvas no Benija kolēģu perspektīvām ‘’jaunajā’’ pēc-apertaīda Dienvidāfrikā un kā dažādas ciltis un tautas (Zulu, Xhosa, Afrikaans u.c.) spēj vai nespēj sadzīvot.

Deon Meyer – Devil’s Peak (Benny Griessel #1, Thobela Mpayipheli #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hodder & Stoughton

Manas pārdomas

Detektīvs Benny Griesel, kuram Dead Before Dying ietvaros bija vien epizodiska loma, nu var izpausties pēc pilnas programmas. Diemžēl pirmais iespaids, kuru lemts lasītājam iegūt par Beniju nav no tiem glaimojošākajiem. Padsmit gadu ilga dzeršana un alkoholisms ir beidzis savu panācis un sieva dod Benijam ultimātu savest dzīvi kārtībā sešu mēnešu laikā – izvēlēties turpināt ikdienu pavadīt reibumā vai pārstāt un būt kopā ar ģimeni.

Ceļš uz apskaidrību Benijam nav viegls un sākumā ir gana daudz iemeslu un ārēju faktoru, ko vainot pie likstām un nedienām, kuras Beinju piemeklējušas. Pie iestagnējušās karjeras detektīva inspektora amatā, kamēr kolēģis Mat Joubert, ar kuru reizē uzsāka karjeru nu ir viņa priekšnieks. Vai bērni (dēls un meita) jau izauguši un jāattopas pie fakta, ka pēc būtības, neskaitot radniecību, ir gandrīz vai svešinieki. Vien smags darbs un rakstura audzināšana var ļaut Benijam atgūt vismaz daļu no reiz zaudētā, ja vien pietiks spēka atturēties no tik kārdinošā padzēriena.

Devil’s Peak iedalīta trīs perspektīvās un, lai arī sākumā varētu šķist, ka bez detektīva Benija, viena ir no upura, otra no sērijveida slepkavas perspektīvas, un abiem vēlāk būs tas liktenis šķērsot ceļus, tad grāmatas noslēgums liks atskatīties un pārdomāt, vai tik tiešām tā ir. Šajā ziņā atkal, kā pie Dead Before Dying gribas piekasīties grāmatas premises sarakstītājam uz grāmatas vāka, kur tiek radītās grāmatā neesošas ekspetācijas, bet tas tā.

Grāmatas ļaundaris Thobela Mpayipheli savu ‘’krusta karu’’ uzsāk pēc adoptētā dēla, vien mazs puika, zaudēšanas bezjēdzīgā apšaudē degvielas uzpildes stacijā. Tā teikt ieradies tur neīstajā laikā. Kaut arī slepkavas (2) tiek ātri vien aizturēti, tad Dienvidāfrikas tieslietu sistēma un policijas kompetence kārtējo reizi pierāda savu nekomptenci, ļaujot noziedzniekiem izbēgt no aizturēšanas telpām. Kas aizsākas kā vienkārši vēme ņemt taisnību pašam savās rokās, atrast tos un viņus nogalināt, pārvēršas taisnības cīņā par visiem bērniem, kuriem pieaugušie kādā veidā nodarījuši smagu kaitējumu, bet valsts nav spējusi un/vai gribējusi palīdzēt un aizsargāt. Ārpus grāmatas gana nopietns temats plašāka rakstura diskusijām.

Un noslēdzoši Christine, kuras stāsts savā ziņā ir par pamatu, lai visi trīs pieminētie un vēl daudz citu tēlu uz labu vai sliktu grāmatas gaitā sastaptos. Kristīnes stāsts prasa ne gluži vairāk uzmanības, bet, lai neapjuktu, jātiek skaidrībā, ka tas laika ziņā caurvij grāmatu un izjauc lineāro tagadnes notikumu gaitu te pieminot jau notikušo, te vēlāk iekrāsojot vēl to kas būs.

Kopumā prozas ziņā manāms uzlabojums ar Dead Before Dying. Grāmatas acīmredzami šķir piecu gadu starplaiks starp to publikācijām. To sakot, vairāk uz beigām atkal parādījās niķis lieki saskaldīt prozu, kas būtu varējis būt viens vai daži teikumi.

Deon Meyer – Dead Before Dying (Mat Joubert #1, Benny Griessel #0.5)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hodder & Stoughton

Manas pārdomas

Reizēm detektīvam Marcus Andreas Tobias jeb vienkārši Mat dzīve vairs nešķiet tā vērtā, ik pa brīdim pēdējos divos gados nākas sevi pieķert, kam par iemeslu ir sievas (arī policiste) slepkavība darba pienākumus pildot. It īpaši grūti notikušo Matam sev piedot, jo tīrākās sakrītības rezultātā un nesaskaņojot ar priekšniecību noklausījās personu, kura atbildīga par slepkavību.

Tā nu divi gadi Matam pagājuši kā pa miglu, darba produktīvitātei un atrisināto lietu skaitam pamanāmi krītoties. Acīmredzami Matam nepieciešams kāds ārējs grūdiens motivācijas uzlabošanai un par tādu kalpo nodaļas priekšniecības nomaiņa Bart de Wit personā, kurš pilns ar jaunām un citur nepārbaudītām idejām, iespējams pateicoties pazīšanām, ir gatavs tās likt lietā jaunajā darba vietā. Lai arī pirmā reakcija uz ko tādu ir noraidoša, tad Mats kā viens no retajiem tās tomēr liek lietā, apzinoties cik zemu tomēr nolaidies.

Lielāku interesi Deon Meyer izdevās radīt par pašu Matu, viņam apmeklējot psihologu, runājot par pagātni, nekā par un ap aktuālo sērijveida slepkavību izmeklēšanu. Ja vēl Mats turpinātu būt drūms skandināvu stila detektīvs, tad varbūt varētu teikt citādāk, bet viņa tēla spēks un attīstība uz pozitīvo pusi ar paša gribasspēku noteikti ir kaut kas tāds uz ko varētu uzbūvēt tālāku sēriju. Žēl, ka ir vien vēl tikai divas grāmatas ar viņu kā centrālo tēlu, bet papētot autora sērijas šķiet, ka tās mijas un detektīvs, kurš šajā ir vien fona tēls, citā ir galvenais.

Ir sajūta, ka upuri krīt kā mušas un policijai nav tikpat kā neviena kārtīga paveidiena, kam pieķerties un sasaistīt kopā izvēlētos upurus. Kam prasi neviena upura radi, draugi vai paziņas nepazīst citu un nemāk pateikt, kāpēc slepkava izvēlējies viņu tuvinieku. Vien slepkavas izvēlētais ierocis simtgadīga Mauser pistole no koloniālajiem laikiem ir kaut kas neierasts un unikāls, lai dotu pirmo cerību, ka jaunās priekšniecības labad agrāk nekā vēlāk vainīgais tiks noķerts.

Grāmatas aizmugures apraksts drusku pārcenšas un samānīja vismaz mani, liekot nodomāt, ka mīsies detektīva Mata un slepkavas nodaļas, kas izvērtīsies nenovēršamā sadursmē, bet pat piemirstot to, jo aprakstu jau saraksta kāds cits, tad var just, ka autors Deon Meyer vēl ir karjeras sākumā. Izjūtu, ko apstiprina uz grāmatas aizmugures vāka citāts/blurb, ka Dead Before Dying ir autora debijas romāns (1996.g.).

Varbūt vēlāk lasot autoru atklāsies, ka tas piederas pie autora stila, ceru ieraudzīt mazāk vienkāršus nepaplašinātus vai vispār vienu, divu vārdu teikumus,Otrs, ko ceru, ka tā ir vienkārši pārpublicēšanas un šī 2012.gada metiens, bet pieļauto gramatikas kļūdu skaits bija pamanāms un gandrīz vilka uz kaitinošo pusi. It kā sīkumi, kur pie ‘’He’’ piemirsies r burts vai pie ‘’The’’ y burts, bet, ja nākas pārlasīt teikumu, jo kaut kas neiet kopā, kas izrauj no stāsta, tad priecīgs neesmu.