Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Tiekties pēc zvaigznēm, pēc Visuma plašākas izpētes ir ilgstoši bijis daudzu cilvēku sapnis. Kamēr vienmēr būs tādi, kuri ar pamatotību liks pretargumentus, ka noderīgāk izlietot līdzekļus un resursus dažādu problēmu risināšanai tepat uz Zemes, tad tiem pretim atkal var likt dažādus tehnoloģiju uzlabojumus un inovācijas, ko var sniegt vajadzība, tā teikt, izdomāt risinājumu, kas ļautu četru cilvēku komandai sasniegt, piemēram, Saturna pavadoni Titānu.

Viens no tādiem, kuram ir gan turība, gan sapnis, ir Noa Bels. Tieši viņa kompānija šķietami varētu būt pirmā, kura sasniedz jaunu fronti Visuma izpētē, pat ja tas viss vēl vien iekš pašu zvaigznes sistēmā. Tomēr, lai arī cik cēli medijiem netiktu pasniegti kompānijas Diamond AiroSpace centieni un lai cik bagāts Noa nebūtu, tad neiztikt bez internacionāla atbalsta un citu, vēl bagātāku sponsoru naudām, kuri, pat ja gatavi īstermiņā zaudēt, tad ar laiku gribēs atgūt ieguldīto ar uzviju, kāpēc viens no misijas mērķiem ir potenciāli izveidot izrakteņu ieguves bāzi.

Tomēr nevienam no četriem par Explorer nosauktā kuģa apkalpes biedriem pirms raķetes pacelšanās un labu brīdi pēc tam nav zināms cits būtisks fakts, kas, līdzvērtīgi izrakteņu potenciālam, motivē misijas esamību, un tas ir Titāna orbītā atklāts nezināms objekts, bet, kurš acīmredzami nav dabiski radies, un tātad atliek vien secināt, ka attēlos fiksēts citplanētiešu konstrukts.

Kamēr šis konstrukts/artefakts pats par sevi būtu sižetam cienīga intriga, tad tikpat lielu spriedzi sagādā situācija uz Zemes, jo Noa paša nolīgts misijas direktors, tam nezinot, ir izteikti lojāks citu investoru interesēm, kā rezultātā, lai misijai un raķetes palaišanai būtu tikusi dota zaļā gaisma, apieti daži labi ierobežojumi, kuriem nebūtu tik kritiskā brīdī vēlams nākt gaismā. Kuru dēļ būtu šis direktors likt nogalināt, ja ne gluži personīgi to pats izdarīt.

Atgriežoties pie citplanētiešu artefakta (tiek nosaukts par Torusu) idejas, kurš mistiski uzrodas mūsu pašu Saules sitēmā, tad pirmās Mission Oneun vēl otrās Deep Blackgrāmatas ietvaros SFF ideja un tās darbības principu, kā arī pašu citplanētiešu motivācijas izpildījums attēlots gana intriģējoši, lai būtu saistoši stāstam sekot līdzi.

Tā būtisks artefakta darbības principā ir Fold Space, kas tam ļauj vienu un to pašu telpu izmantot atkārtoti dažādām vajadzībām, varbūt pat teju neierobežotā skaitā, sniedzot tikpat neierobežotu noliktavu telpu. Vai tikpat kā teleportēšanās iespējamība starp Torusiem. Par tikpat būtisku atklājumu top fakts, ka, Explorer misijai nokļūstot pie Titāna, saziņa ar Zemi pēkšņi bez jebkādas laika nobīdes par spīti lielajai distancei, ko var izskaidrot vien ar pagaidām nezināmu efektu no artefakta Torusa puses. Viss kopā vēl jo vairāk liek investoru un līdz ar to misijas direktora peļņas sapņiem griezties uz nebēdu.

Artefakti, kuru darbībā nemana kādas citplanētešu indivīda pieliktu roku. Tīri pašautonomiski konstrukti, bet skaidrs ir viens, ka bezmērķīgas darbības to nav. Tik atliek laicīgi izdibināt, kāds ir to šībrīža mērķis, varbūt attālu saimnieki ieprogrammētas un kā tas tad attiecīgi atstātu ietekmi uz Zemi. Vēl jo vairāk, kad Explorer apkalpi un līdz ar tiem misijā iesaistītos darbiniekus uz Zemes šokē, ka tie nokļūšanā pie Titāna tikuši apsteigti, kaut arī publiski izskanējusi informācija, ka konkurenti to raķetes moduļa palaišanā cietuši neveiksmi. Vēl baisāks šoks, kad šo konkurentu apkalpe visi kā viens miruši.

Triloģijas otrās grāmatas turpinājums Deep Black papildus iepazīstina ar faktu, ka citplanētiešu artefaktam, būtu tas saistīts ar Fold Space un/vai citu tehnoloģisko iespēju, kura pagaidām izskatās pēc maģijas, ir daža laba tēla atgriešana starp dzīvajiem, jo ne visiem artefakta sastapšana beidzas ar to labāko pieredzi.

Gan šis ‘’atdzimšanas’’ faktors, gan sižetiskais atrisinājums attiecībā uz citplanētiešu nolūkiem, kāpēc tie atrodas Saules sistēmā, kādi tiem sākotnējie nolūki par Zemes izmantošanu neatkarīgi no to pašreizējo iemītnieku ieskatiem, rada zināmu vilšanos pēc labāka noslēguma. Kamēr idejas sākuma fāzē pat ļoti interesanti sekot līdzi, tad atrisinājumam tas pietrūkst.