Links uz grāmatu Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms vēl pasauli negaidīti pārsteidz zombiju apokalipse brālis un māsa Dante un Greisa, gatavojoties vēl neatgriezeniski miruša radinieka bērēm, agri no rīta apmeklē lielveikalu, lai paspētu pirms citi pamodušies un iegādātos šo to vēl nepieciešamo. Bet tieši tas ir liktenīgais rīts, kad pati pasaule uz neatgriešanos izmainīsies un vien nejaušas sakritības ļauj tiem pašiem nekļūt par upuriem.

Lielveikala pirmie līdzcilvēki Dantem un Greisai nav ar to labāko pirmo iespaidu, vismaz ne ilgtermiņa izdzīvošanā. Ja vēl veikala darbiniece Beilija nevarētu būt jaukāka, tad cits apmeklētājs baņķieris Trojs sākotnēji nevarētu būt iedomīgāks un lielāks kretīns. Labi vēl, ka Trojs nav bezcerīgs gadījums un, kad kļūst noprotams, ka uz likumsargiem, armiju vai kādu citu vairs nevarēs paļauties un pašu spēkiem jānokļūst vismaz nosacītā drošībā, Troja tēls sāk virzību uz labo pusi.

Diemžēl pirmā ideja, kur patverties un meklēt drošību Trojam gan ir tālu no ideālā varianta, jo pats atpūšas kurorta Hilton Head salā, kur patvērumu radusi QXR algotņu grupa, par kuras brutalitāti gan pret pretinieku, gan civilajiem (līdz šim mazattīstītākās valstīs) nav nekāds noslēpums, pat ja vēl spējuši izvairīties no tiesām. Bet vajadzība spiež un nekas labāks citur tik tuvu nav.

QXR jau ar pirmajiem momentiem neiedveš labu iespaidu. Vēl jo vairāk, kad, nepaskaidrojot, ka vīruss vispirms mērķēts uz personām ar A asinsgrupu, nošauj vienu no to grupas, bet papildus tam neslēpti komentāri par Greisas labo izskatu un to vēlme atņemt niecīgos ieročus, mudina Danti un Beiliju pārlekt tilta margām, kuras ved uz salu, lai paši nenonāktu to žēlastībā. Paveicas ne tikai izdzīvot, lai vēlāk mēģinātu izglābt gan māsu, gan pārējos, bet arīdzan ātri atrast citus izdzīvojušos, darbinieki uz Hilton Head, kuri pamanījās izsprukt no QXR pirmās uzmanības, lai kopīgiem spēkiem varētu izveidot savu apmetni uz kontinenta.

Ne visi starp QXR ir vienlīdz atbalstoši par to līdera Teo Atkinsona domām, ka civiliedzīvotāji būtu jāizmanto, kā patērējamais resurss, kurus sūtīt bīstamās situācijās un ēkās, lai attīrītu tās no zombijiem, dodot tiem vien aukstos ieročus, vai kā viens no algotņu apakšgrupu līderiem Mozlijs, kurš ar neslēptu prieku izbauda iespējas dažnedažādi pazemot un apzināti apdraudēt to dzīvības. Nemaz nerunājot, kad vēlāk garlaicības mākti tie tiek piespiesti iesaistīties gladiatora tipa cīņās pret zombijiem. Un tā Greisai, Trojam un citiem to komandas biedriem par negaidītu palīgu talkā nāk komandieris No Name (saīsināšu uz NN, nekad citiem kolēģiem nav atklājis savu īsto vārdu) un tā tuvākais palīgs Kemp.

Uzticība starp abām pusēm gan sākotnēji ir piesardzības pilna, ja nu NN vien cenšas kaut kā Greisu vai kādu citu izprovocēt, lai pēcāk par to sodītu. Tā arī NN nedrīkst ne mirkli palaist vaļā piesardzības grožus, it īpaši, kad Atkinsons un vēl jo vairāk Mozlijs sāk noprast par tā pielaidīgo attieksmi pret civilajiem.

Tikmēr ne mazāk interesanti iet Dantem un Beilijai, bet, jāatkārtojas, ka paveicas atrast īstās personas, ar kuru kopīgiem centieniem ne tikai vienkārši izdzīvot, bet pat spēt atrast citus ar prasmēm, lai varētu izveidot veiksmīgu apmetni, kura varbūt spētu pārciest vismaz ziemu, ja ne izdzīvot ilgtermiņā. Vien maza, niecīga problēma ar Greisas esamību gūstā un pašiem QXR kaimiņiem kā tādiem.

Pirms visai paredzama sērijas kulminācijas, Greisas glābšanas misijas, Dantem un tā kompanjoniem pašiem nākas saskarties ar resursu atrašanas sagādātām problēmām, kuras tikai papildina saķeršanās ar QXR patruļām. Jāpiebilst, ka sastopot citus izdzīvojušos, it īpaši kādā Florences mazpilsētā, kur uz Lowcountry sērijas skatuves sevi pirmoreiz parāda jau iepriekšējās Dead America sērijās iepazīti tēli ar militāru pieredzi, visi kā viens ir ja ne uzreiz nojauš QXR darbības patiesos principus, tad vismaz ir uz sadarbību noskaņoti un gatavi vajadzības gadījumā palīdzēt, kā nu var.

Šai Lowcountry sērijai salīdzinoši ar citām no Dead America tieši par labu nāk fakts, ka tā nemēģina tajā ietvertos notikumus kaut kā iepīt lielās bildes kopainā un mēģinājumos izveidot pirmo nocietinājumu bāzi Sietlā un pēcāk varbūt pat visas agrākās valsts atgūšanu. Pat neizceļoties ar līdz tam neredzētu sižetu un vairāk koncentrējoties uz mazāka apjoma tēlu stāstiem, neiepazīstinot ik pa brīdim jaunus, kuri tikpat ātri tiek aizmirsti, ir pieskaitāms pie autora Derek Slaton stiprākajām pusēm, pie kurām jācenšas vairāk pieturēties.

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai Dead America vispārējā sērija var pievērsties vēl ASV teritorijas prezidenta kārtā esošā Viljama izvēlētās pirmās lielās ofensīvas mērķim Sietlai un atkarot to no zombiju sērgas, lai izveidotu stabilu un drošu teritoriju, lielāku par, piemēram, agrākiem sporta stadioniem, vispirms Trešajā nedēļā jāapciemo Ziona un viņa biedru gaitas Portlendā, vai Leon Jones un pēc profesijas detektīva Rodžera El Paso, pierobežā ar Meksiku, kur kulmināciju sasniedz konflikts arvien agresīvāko pie varas nākušo Rivas karteli.

Laiki var drastiski mainīties, var pat iestāties (zombiju) apokalipse, bet vienmēr atradīsies varaskāri, egoistiski indivīdi, kuri nekavējoties centīsies izmantot varas vakuumu, izveidot ‘’dzelzs dūres’’ valdīšanas stilu, kur mazākā nepaklausība gan no par savējiem sauktā vidus tiek bez mazākās žēlastības sodīta, gan neiecietība un nevēlēšanās sadarboties ar citām izdzīvojušo grupām. Tā vietā cenšoties to resursus agresīvi iekarot sev par labu.

Pirmo divu nedēļu sērijās izcēlu visu ko citu, bet ne Carolina Front minisērijas tēlus, starp kuriem izceļas armijniekaTerela tēls, kurš, kā viens no līderiem, pieņēmu gan tad, gan tagad Ziemeļkarolīnas štatā izveidojuši gana robustu un cīņas spējīgas vienības, lai varētu veiksmīgi izdzīvot. Diemžēl, kā citviet, tā arī Terelam un tā tuvākajiem kolēģiem un draugiem Mailzam un Coleman nākas saskarties ar iepriekšējā paragrāfā minētā tipa indivīdu, kurš piespiež šo trio doties savās gaitās prom no pārējiem. Bet neiztikt bez dramatiskas cīņas par izdzīvošanu, šoreiz pret vēl dzīvajos esošiem cilvēkiem, ne zombijiem, jo, pārņēmis varu, agrākajam nometnes līderim apsola mierpilnu sadarbību, ļaujot nevēlamajiem personāžiem brīvību citviet, bet ilgi savu vārdu nedomā turēt.

Tomēr, lai cik ierobežoti pārtikas un citi nepieciešamie resursi nebūtu, par kafijas trūkumu ne reizi neviens no tēliem nevienā no autora Derek Slaton izvēlētajām lokācijām nevar sūdzēties. Katrs var dzert šo kofeīna dziru, cik bieži un cik daudz sirds kāro. Tā arī munīcijas sagāde un apjoms, spriežot pēc tā reizēm nepārdomātā patēriņa, šķiet tuvojamies kafijas statusam un vien, kad jau Northwest Invasion sērija tuvojas noslēgumam var beidzot manīt paceļam jautājumu par faktoru, ka neizsmeļami šie resursi nemaz nav.

Bet prezidenta vadītā ofensīva nekur tālu nespētu tikt, pat bez uzticamiem un krīzes situācijās sevi pierādīt spējīgiem talantiem, kā kapteinis Kersijs, ja tiem līdzās nestāvētu personāži, kuri spējīgi izdzīvot pat vissmagākājos brīžos, kad sanācis nokļūt aiz ‘’ienaidnieka līnijām’’, kad zombiju skaitliskā pārspēka priekšā krituši citi biedri un var paļauties vien uz sevi.

Tā Northwest Invasion Sietlas desmit daļu mini grāmatās patika Dženijas Vatsas tēlam veltītā piektā daļa, kur autors pievērš uzmanību tik vienam tēlam un neapmaldās iecerētajā lielās panorāmas kopainā. Vai septītā daļa, kurā par galveno varoni kļūst jau agrāk nedaudz iepazītais helikoptera pilota tēls Benijs. Šādi mazie fokusa mirkļi pārmaiņas pēc sērijas ietvaros, jo labāki.

Par nelaimi Dead America joprojām sirgst ar pat ne kartona tipa ielikteņu tēliem. Varoņu skaits, kuri kādā brīdi un vienu vai dažām reizēm tiek pieminēti, tiktu izmantoti kādā ‘’starp citu’’ epizodē, lai pēcāk par tiem aizmirstu, ir manāmi bieži, lai to nepieminētu. Tā arī variācija par tēmu, kur par sižetu saucamie notikumi ir zombiju nogalināšana un atšķiras vien lokācijas un labo tēlu vārdi, arī jau kļūst garlaicīgi vienmuļš pildījuma materiāls. Saprotami, ka sērija noris zombiju apokalipsē, bet pietrūkst atšķirīgums no reizes uz reizi, lai tas šķistu pamatoti un saistoši.

Pozitīvs moments, bet atkal pieminētajā noslēgumā, ka tiek piedomāts par vajadzību akcentēt pārtikas ieguvi un ražosanu ilgtermiņā, kur ideja ir paļauties uz siltumnīcām, vismaz pārciešot ziemu, bet, kā gaļas sagādes avots pagaidām šķiet ir medībās kāds nogalināts savvaļas dzīvnieks un vēl, ja saglabājies kaut kas no agrākās pasaules. Varbūt autoram pašsaprotami šķiet, ka par lopkopību vēl pāragri pat ieminēties.

Interesantā kārtā tiek pieminētas Atomelektro stacijas, kuru aspektu šķiet vienmēr zombiju vai cita veida postapokalipses pasaulē jāignorē, tā arī, piem., naftas ieguves platformas. Tā var noprast, ka AES līdz šim sērijas ietvaros turpinājušas funkcionēt bez katastrofālām sekām, bet nu prezidents Viljams par vienu no mērķiem sēriju turpinājumos min to drošu izslēgšanu.

Bet, vai Second Month sērijas ietvaros ir izdevies ietvert visu pozitīvo un pēc iespējas mazāk līdz šim sērijās manītos negatīvos aspektus, māc šaubas. Vēl jo vairāk, ja pa starpu ir Lowcountry 18 mini grāmatu sērija, pēc kuras pirmas grāmatas apraksta var spriest, ka tajā būs jauni tēli, kuru gaitas nekādīgi nesaistās ar šajā vai iepriekšējā pārdomu rakstā minēto.