David Longhorn

David Longhorn – Mortlake #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Tara Praida, amerikāņu studente Lielbritānijā, kā jau jebkurš 21.gadsimtā dzīvojošs un racionāli domājošs cilvēks pieskaita sevi pie tiem, kuri pārdabiskajam un paranormālajai pasaulei un tās dažādajiem mošķiem netic un izbauda tās šausmu uzdzenošos efektus vien filmās vai cita veida medijos. Tas viss gan mainās, kad neapdomīgi kopā ar tautieti Džošu vēlā vakarā atrod sevi pārgājienā vēl nesasnieguši drošu naktsmītni, ko cerot labot, Tara iesaka saīsināt ceļu, ejot cauri privātam un turklāt vēl ar žogu norobežotai privātteritorijai. Tikai tīra nejaušība paglābj Taru no tikpat plosoši letāla likteņa no vilkašu ķetnām un asajiem zobiem, kādu tas piemeklē Džoša tēlu.

Bēdīgākais, ka traumatiskās atmiņas tik pašai tik neticamas, ka grūti iedomāties, pie kura varētu vērsties ar cerību pēc pilnvērtīgas palīdzības vispirms jau Džoša mirstīgo atlieku atgūšanā un sekojoši arī attiecībā uz pašas psiholoģiskās traumas atgūšanos. No vietējās policijas noteikti palīdzību var negaidīt, kurai, vadoties pēc jau minētās racionālās domāšanas, labāk pat neieminētos par kaut ko tādu kā vilkatis, bet, par laimi, krietni atsaucīgāks ir profesors Markuss Orlando Mortleiks, kurš nelielā lokā ir jau izcēlies ar pieredzi paranormālu likstu atrisināšanā un palīdzības sniegšanā.

Tā Mortlake sērijas pirmā grāmata Wolfsbane aizsākas vispirms ar Mortleika kā eksperta iesaistīšanos un palīdzības sniegšanu Tarai. Gan pirmā gan vēlāk otrā grāmata House of Whispers paralēli katras grāmatas pārdabiskajai problēmsituācijai velta sižeta laiku, lai pietiekami labi iepazīstinātu lasītāju ar sērijas galvenajiem labajiem varoņiem Taru un Mortleiku, kā arī to atbalstošo komandu, kura Taras gadījumā tā ir vietējā studente Anita, pie kuras apmetusies, bet Mortleikam detektīvinspektors Robs Vestāls, bez kuru palīdzības atbalsta visnotaļ iespējami līdz sērijas noslēgumam neizdotos tiem nokļūt.

Ja vēl Wolfsbane ietvaros Mortleika loma sadarbībā attiecībā pret Taru ir neapšaubāmi lielāka, tad jau ar otro grāmatu House of Whispers sadarbības partnerība ir krietni vienlīdzīgāk sadalīta. Turklāt sākums grāmatai ir tīri tikai ar Taru pie paranormālās situācijas atklāšanas un risināšanas, par cik viņa kopā ar Anitu devušies vien ciemos pie Anitas brāļa Tima ģimenes, kura iztiku pelna atremontējot vecas, piemēram, 18.gadsimta mājas, lai tās vēlāk ar peļņu pārdotu. Vien tāda nelaime un ‘’sīkums’’, ka šoreiz attiecīgā Haslam māja ir ar vardarbīgu un asiņainu pagātni, kura sāk mājas jaunajiem iemītniekiem sāk likt par sevi manīt. Ko gan visjūtīgāk kā pirmie uztver ģimenes suns un Tima meita Elija.

Tālākie sērijas turpinājumi ar trešo Bloodlust un ceturto Soul Taker daiļdarbiem vairāk tiek veltīts iemesliem, kuri Mortleika pagātnē un jau agrīnā zīdaiņa vecumā to nostādījuši uz pārdabisko elementu takas, kurai lemts kulminēties šīs sēirjas ietvaros. Turklāt iniciālā epizode minētajā zīdaiņa vecumā, kura, lai arī pārdzīvo dzīvīgi vesels tomēr, rezultējas ar mātes upurēšanos sava dēla vārdā. Fakts, kas traģisks pats par sevi un kura izzināšana vien būtu gana iemesls, bet to vēlāk papildina Soul Taker romāns, kura darbība tajā iesaista Mortleika tēvu un vietējās folkloras pētnieku un rakstnieku Biliju. Pētniecības un rakstniecības process, kas sevī ietver arīdzan nopietnu attieksmi pret pagāniskajām ticībām un visa veida pārdabisko elementu pielūgšanai. Bet acīmredzami ar nepietiekošu pietāti un respektu, ar pārāk zemu ticību, ka kaut kas tāds varētu reāli eksistēt. Kļūda, ko Mortleika tēvs nožēlo vēl stāsta ‘’tagadnes’’ šobaltdienā, bet fakts, kas vēlāk Mortleikam augot un uzsākot savu dzīvi atstājis jūtami negatīvas pēdas tēva un dēla attiecībās.

Ierasti šāda tipa paranormālajās šausmu žanra sērijās autors neaprobežosies vien ar individuālu pārdabiski letālu atgadījumu notikumiem no grāmatas uz grāmatu, kuru risināšanā talkā steidz tie paši galvenie labie varoņi. Tādēļ ir nepieciešams arī kāds lielais, sliktais ļaundaris ar lielo burtu, kurš varbūt sākotnēji vien no fona aizkulisēm kā šaha spēles bīda figūriņas, lai maz pamazām nokausētu savu pretinieku, lai vien brīdī, kad vien sev izdevīgākā un labvēlīgā apstākļu izkārtojumā kāptu uz sižetiskās skatuves. Tomēr būtu tā savu spēku pārvērtēšana, pretinieka spēju pārāk zema novērtēšana, kā vēl vairāku citu faktoru kopums, tai skaitā, protams, nevar izslēgt labajiem varoņiem vairāk vai mazāk piemītošas sižetiskās bruņas, lai sērijai būtu lemts sasniegt godam labu kulmināciju noslēdzošajā sestajā Death Hunt grāmatā.

Turpinot par ļaundariem, tad tie nav vis kādi super spēcīgi pārdabiski citas dimensijas mošķi, bet lielāko sērijas daļu Mortleikam jo personīgi – pēdējās lielās mīlestības Kasandras Talantajas un kulta līdera Natanjela Talamakusa Krova personāžos. Krovs, kura vadīto grupu Kasandra iepazīstina Mortleiku, kad pilnībā itkā pilnībā noticējusi Krova pārpasaulīgi labajiem vārdiem, to paustajiem nodomiem par realitāti vispirms vietējā līmenī un kas zina utopiski visā pasaulē radīt jaunu un labāku realitāti. Patiesība gan krietni atšķirīgāka un Mortleikam gan tiešā, gan pārnestā nozīmē krietni sāpīgāk nepatīkama.

Jāatzīmē gan, ka reti kura no Mortlake sērijas grāmatu individuālajām kulminācijām bija ar vajadzīgo uzrāvienu, kas tādam mirklim pienāktos. Tā vietā vairāk rodas iespaids, ka autors David Longhorn labajiem varoņiem piespēlē salīdzinoši vieglu izeju no sarežģītās un citkārt letālās situācijas. Reizē nav gluži tā, ka labo varoņu puse iztiktu bez upuriem, kur gan izceļamākais Mortleika kolēģis gan universitātē, gan paranormālajā pasaulē un tikpat kā tēva figūra Montijs Karingtons. Tas gan šķietami vairāk dod labāku iespēju attēlot emocionālo slodzi un pārdzīvojumus galvenākajam Mortleika tēlam. Izņēmumi attiecībā uz kulminācijām ir sērijas pirmā un pēdējā noslēdzošā grāmata, kas atbilstoši rada pietiekamu vēlmi, lai vispirms liktu ķerties klāt turpinājumiem un pēcāk atstātu labu pēcgaršu.

David Longhorn – Devil Ship #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Sāra un Džo, nopērkot Pirate Cove niršanas skolu un cita veida tūrisma objektu Sainte Isabel salā, ir gatavi riskēt ar lielu investīciju un salīdzinoši drošāku nākotni mājās, ASV, lai pašu spēkiem radītu savu paradīzi uz no malas šķietami tik burvīgās salas. Kur vēl labāk, ja salai ir sava unikālā folklora un leģendas ap kādreiz tās tuvumā tik ietekmīgajiem pirātiem, kuri reiz sagādājuši tik lielas galvassāpes dažādām koloniālajām varām. Bet noteikti kaut kam tādam mūsdienās nav vietas un šāda veida paranormāli mīti, lai gan liela daļa vietējo tiem tic teju reliģiski, ir atstājami pagātnē.

Tā noteikti gribētos domāt Pirate Cove īpašnieku pārim, no kuriem kā galvenā varone triloģijā izrādīsies Sāra. Ar lielāku mentālo spēku un noturību ne tikai pret paranormālajiem draudiem, bet arīdzan pret uz salas valdošo korupciju, kuru izmanto netālu no tās uzradušies bagātību mednieki, kuri cer atrast reiz nogrimušu kuģu vrakus un uz tiem esošos dārgmetālus, bet kaut kādi civili amerikāņi draud to izjaukt.

Par laimi Sāra un uz brīdi Džo, kā arī vēlāk sērijā vairāk prominentiem viņu draugiem un biznesa partneriem Raienam un Kerijai (arī pāris), spoku pirāti un viņu kapteinis Viktors Lemetra, kā savus upurus pārsvarā izvēlas ļaunprātīgus, sliktas dabas un citādi korumpētus personāžus. Kas nosacīti ļauj labajiem sērijas varoņiem uzelpot, bet tikai nosacīti, jo cits drauds, it īpaši Sārai, nāk no kapteiņa Viktora puses un viņa apsēstības pret reiz zaudētu mīlestību Katrīnu pirms aptuveni 300 gadiem, kas attiecīgi gan pamudinājis kļūt par pirātu, gan licis ar laiku kļūt tik nežēlīgam un asinskāram, kad viens vai daži upuri vairāk vai mazāk vairs neko nenozīmē. Reizēm lieka asinsizliešana prieka pēc vien uz laiku nomāc sēras arī pēcnāves dzīvē būdamam kā spokam.

Triloģijai turpinoties ar otro Dark Soul grāmatu, vēl jo vairāk, kad Džo uz brīdi tiek piespiedu kārtā noņemts no skatuves, kā būtisks palīgs biznesā, pret pirātiem un pret vietējo salas pārvaldību tā gubernatora personāžā, tiek Raiena tēlam. Kopā ar Keriju, kā arīdzan vairākiem nenovērtējamiem iegūtiem draugiem vietējo vidū, kuri labāk pārzin salas mītus, spēj izmantot garu vājās vietas savā labā, kas lieti noder, kad jaunus draudus rada Sāras atrastā Katrīnas mumificētā sirds vai drīzāk tajā esošās jaunās 17 gadīgās sievietes gars, kurš alktin alkst atgriezties starp dzīvajiem. Atgūt tai okeāna ūdeņos nolaupīto dzīvi un atkal sastapt mīļoto Viktoru, pat ja laiks un pirāta dzīve viņu izmainījusi vairāk nekā domāts.

Diemžēl pats triloģijas noslēgums Death Fleet spoku pirātu pie šķietamās paradīzes salas nespēj piedāvāt kādu jaunu pavērsienu, kas līdz tam no autora puses jau nebūtu izmēģināts. Ja nu vienīgi, ka Death Fleet, ja atmiņa neviļ, ir pirmais izdomātais romāns, kurā saskaros ar neseno pandēmiju, tās ietekmi uz biznesu un salas ekonomi, distancēšanās nepieciešamību un citiem ar to saistītiem faktoriem. Vairāk šķita, kā viens liels, neslikts epilogs kopumā izklaidējošai šausmu žanra triloģijai.

David Longhorn – Asylum #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ne vienmēr ārstniecības iestādes garīgi slimajiem ir tādas bijušas kā vieta, kurā attiecīgā patoloģija ārstēta. Ne vienmēr par trako namiem sauktajās iestādēs nonāca tikai ar garīgajām slimībām sirgstošie, kur nu vēl pēc pašu vēlēšanās un piekrišanas, kā notiek ar nepilngadīgo Annie, kurai tiek tas nelaimīgais liktenis ne tikai ieķerties kādā par sevi vecākā vīrietī, bet piedevām palikt stāvoklī. Kad Annija nepiekrīt no bērna atteikties apkārtējiem ir tikai viens secinājums – meitene nevar būt pie pilna prāta.

Un pārtinam sižetu tālāk uz stāsta tagadni, kad vēstures profesors Paul Mahan, pārmaiņas alkstot uncerēdams uz mieru un klusumu, neviļus atrod tieši pretējo, kad ievācas jaunajos Rookwood apartamentos. Labi vēl, ka tie ir īres nami, ne paša pirkts vai pat bankā kredīts ņemts, jo bijušās teritorijas spokiem ar tās pēdējo direktoru, trako profesoru Miles Rugeley Palmer priekšgalā un kā izrādīsies galveno vaininieku, kurš nemāk dusēt mierīgi, liek par sevi manīt visai drīz.

Starp visiem naidīgajiem gariem, kuri nevēlas sabojāt daudzdzīvokļu īres nama iemītniekiem dzīves vai pat atņemt tās, atrodas viens vārdā Liza, kura izrāda pretējas tieksmes, turklāt sākotnēji pat izliekas par vienu no (dzīvajiem) kaimiņiem. Vien Pola attapība pēc dažiem Lizas izteikumiem liek aizdomāties par Lizas statusu, ar ko saistīts pirmais sērijas pārsteigums, ka Liza agrāk saukusies par prologā pieminēto Anniju, kas lūk arī motivē viņu palīdzēt Polam un citiem, kuriem Pālmers, kurš enerģiju ņem no citiem agrākā trako nama iemītniekiem, grib kaitēt.

Kā to uzzinās Pols, tad ne visi, kuri dēvējas par medijiem vai paranormālo lietu ekspertiem, paši arī tic, kur nu vēl būtu redzējuši autentisku spoku un pavisma noteikti ne kaut ko tik agresīvu un naidīgi noskaņotu kā Pālmers. Bet īres nama īpašnieki uztraucas par reputāciju, kas sāk piezagties, par pagātnes rēgiem, kuri ceļ savu neglīto galvu un draud sabojāt jau pirms tam ne pārlieku straujo īrnieku gribēšanu ievākties Rookwood apartamentos, un sniedzas pēc palīdzības, kā nu to prot.

Sērijai turpinoties gan lasītājs, gan Pols, kā arī ikviens cits, nu jau pācēlies citur prom no Rookwood un bijušā trako nama, uzzina papildus vēstures informāciju, kas sniedz paskaidrojošu informāciju, lai saprastu, kāpēc tieši tur Pālmera gara un ego tā uzkrājies, ka vēl joprojām tas vēlas turpināt savus eksperimentus, uzplīties citiem dzīvajiem un uz Zemes staigājošajiem. Un viens no šiem faktoriem ir tas, ka jau trako nams ticis uzbūvēts agrāka meža teritorijā, kura jau pirms tam bija baisu un letāli bīstamu leģendu apveltīta, kuru vien ar grūtībām pilnām ar strādnieku negadījumiem un nāvēm, kad tie gribējuši cirst vai kā citādi apstrādāt attiecīgo mežu. Bet bizness ar laiku savu panācis, koki nocirsti līdz palikusi vien niecīga daļa no agrākā meža un to vietā uzbūvēts nams garīgi slimajiem. Tik tavu nelaimi, kad pie tās grožiem tiek profesors Pālmers, labi zinot tālējošākās sekas.

Tikmēr atrodas tādi, kurus pievilina bēdīgi slavenas, it kā spoku apsēstas ēkas, un vieni no tiem ir televīzijas šovi, kuri vēlas uzņemt epizodi bijušā trako nama un nu jau arī bijušajā Rookwood teritorijā. Pats Pols pēc pirmās grāmatas Rookwood Asylum notikumiem bija sev nosolījies tur nekad vairs neatgriezties, bet paša sirdsapziņa vienlaikus neļauj aizmirst un pašplūsmā atstāt Pālmera spoku, ar kuru nav tikts galā. Kā arī Liza, agrākā Annija, lūgtin lūdz Pola palīdzību ar agrāko pāridarītāju tikt galā un atbrīvot viņas garu. Bet diemžēl ne vienmēr visas labo ieceru un nodomu bruģētie ceļi ved uz labu gala iznākumu, reizēm tiem patīk atspēlēties.

Par laimi gan pašam Polam, gan viņam tuvākajiem, kā draugam Maikam, kurš palīdz un apjēgt ar ko darīšana, Pols nav no tiem, kurš tik viegli padosies. Pat tad ne, kad pati Liza sāk izrādies ne pārāk labvēlīgas un pozitīvas tieksmes atgūt viņai reiz atņemto dzīvi, tik agri aprautu, iegūt to no kāda cita, pārņemdama tā ķermeni. Draugs un sabiedrotais netiek pamests pat šādā grūtā brīdī. Diemžēl ne visi pasaulē ir tik lavēlīgi un nav pat jābūt pārsteigtam, kad Pālmera spokam iegūstot atpazīstamību medijos, viņa personībai sāk pavilkt sev līdzi fanu pulku.

David Longhorn – Nightmare #4-6

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nightmare pirmās triloģijas noslēgums atstāja galvenos varoņus Deniju, Tedu Goldu un Frenkiju gana apmierinātus un priecīgus par sasniegto uzvaru pār dēmonu/(inter)lūperu Karalieni, bet domājams visi trīs savos prātos pieļāva domu, ka ar to viss tomēr nebeigsies, ka lūperi vēl vismaz reizi mēģinās panākt savu, kas arī pierādās sērijas ceturtajā Nightmare Resurrection grāmatā, kad jaunā Karaliene nošarmē un izskalo smadzenes mediju mogulu Lanjē, lai varētu izmantot viņa privāto salu, kā bāzi, kur savairoties un pēcāk iekarot pārējo Zemi.

Kaut arī Karaliene joprojām apgalvo to pašu, ko iepriekšējā, ka lūperi nemaz nav tāds drauds, kādu viņus grib nomālēt, tad pašu rīcība vien atklāj patieso dabu un nodomus. Labi gribot, būtu varējuši agrāk izmantot portālus, lai pārceltos uz Zemi no savas dimensijas/pasaules un klusām uzsāktu dzīvi uz jaunas planētas, un varbūt laika gaitā pat nevienam nemanot būtu skaitliski pārākā rase, bet nē. Tā vietā tiek izvēlēts asiņainākais no iespējamiem variantiem, lai gan ieganstu min, ka pret cilvēkiem nedara neko tādu, ko cilvēks pats savai sugai nenodara, kā arī Denija vēlreiz saskarsies ar piedāvātu kompromisa, ja ļautu lūperiem savu, kas drīzāk izskatās un izklausās pēc nelabas distopijas ar valdniekiem lūperiem dievu statusā. Varbūt šis ir viens no tiem gadījumiem, kad paši sev iestāstījuši citiem iecerētos apmānus, vai arī divu dažādo rasu skatījums uz pasauli, dzīvi un izvēles brīvības iespējām ir pārāk atšķirīgs, lai rastu kopīgu valodu, sadarbību, kur nu vēl sadzīvot uz vienas planētas.

Tikmēr viss nav tik rožaini un vienoti cilvēku nometnē, kas reizē ļauj lūperiem iespējas mēģināt uzvarēt lielo cīņu. Un tā Goldam uzradušies jauni priekšnieki, kurus gan pieņem ar atvieglojumu, jo kopš trešās grāmatas Nightmare Revelation noslēguma atrast jaunas un reizē labas darba iespējas nav bijis tas vieglāk sasniedzamais. Tik šoreiz Goldam lieti der atcerēties, ka reizēm der uzmanīties, ko vēlies, jo jaunais galvenais, tiešais priekšnieks Trents šīs triloģijas laikā tāpat kā Bensons atklās sevi, kā pārstāvi vēl no citas dimensijas, kuriem ne cilvēce, ne lūperi ir augstā vērtē. Rase, kuri pārdesmit miljonu dzīvības uz citu planētas šur vai tur neko diži nenozīmē, ja vien par pašu sauktā spēle nav tikusi izjaukta.

Varbūt citā triloģijā, citos sērijas turpinājumos par viņiem autors David Longhorn gribēs atklāt kaut ko vairāk, kaut arī pagaidām noslēdzošā sestā grāmata izdota pirms četriem gadiem, jo noslēgums atstāts gana plašai interpretācijai un noteikti scenārijiem, kuros atkal lūperu vai Trenta/Bensona personu draudi par sevi atgādina.

Vienīgais, kas nedaudz pabojā Nightmare otro triloģiju, ir fakts, ka tajā lūperi ir atklāti, kā būtnes no citas pasaules un dimensijas. Rezultātā no šausmu žanra ar naidīgiem dēmoniem, tā drīzāk liek to skatīt caur iekarojošu citplanētiešu stāsta prizmas, pat ja šajā gadījumā citplanētieši neizmanto kosmoskuģus, lai nokļūtu līdz Zemei, un pie viena spēj pārņemt iekārotā cilvēka ķermeni vai imitēt to dažu sekunžu laikā, kad oriģinālais indivīds vairs nav nepieciešams un pirms atbrīvoties no tā, vislabāk to saplosīt pēc iespējas sīkāk un nežēlīgāk.

David Longhorn – Nightmare #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Televīzijas šovus par pamestām, it kā spoku apsēstām vietām paskatīties reizēm ir interesanti, pat ja pats nemaz tik ļoti netici spoku vai kā cita pārdabiskā eksistencei. Uz to tad arī paļaujas Meta Makkeja producētais šovs, kaut arī reitingi kādu laiku ir gājuši uz leju, tādēļ uz Malpas abatiju tiek liktas lielas cerības, ka tā spēs sniegt gana labu materiālu, lai to izdarītu. Šovā iesaistītie pat nenojauš, cik patiess tas būs, kādu cenu tas prasīs.

Bet citiem šovs gan ir tikai tāds kā aizsegs, lai iesūtītu cilvēkus, kuri par mājas patieso dabu, par tās draudiem neko nenojauš, lai redzētu, kā reaģēs gan viņi, gan pārdabiskais. Sērijas pirmajā grāmatā viņi vēl ir aizkulisēs, to vietā ir viņu pārstāvis, visa paranormālā eksperts Ted Gould, kurš par tādu visticamāk kļuvis traģiska atgadījuma dēļ bērnībā, kura laikā zaudējis jaunāko māsu Lūsiju. Atgadījums par kura patieso dabu līdz šim nevienam atklājis īstenību.

Tikmēr spoki sērijas gaitā izrādīsies īstākie dēmoni, sērijas laikā biežāk saukti par interloper, ko varētu iztulkot pēc situācijas kā viltus dubultnieku (prātā vēl nāk mimics lādes, kuras ārēji izskatās pēc kaut kā nekaitīga, bet patiesībā ir briesmonis), kuri grib iefiltrēties cilvēku sabiedrībā, bet veids, kāda to dara, ir gana neveikls un acīmredzams, ja zina, ko tu savā acu priekšā redzi, ja tavu priekšstatu neapēno domas, ka pārdabiskais un paranormālais nevar eksistēt.

Ne visiem izdosies Malpas abatiju pamest dzīviem, bez Teda Golda, kā galvenā varone gan sērijas pirmajā Nighmare Abbey, gan sērijas turpinājumos izrādīsies žurnāliste Denny Purcell, kura pēc piekrišanas dalībai šovā ne tikai karjera, bet arī dzīve pārvērtīsies līdz nepazīšanai, padarot viņu par vienu no sava veida kareivjiem uz citiem nezināmas frontes pret dēmoniem.

Dēmoni, kuri sagādā ne vienu vien pārsteigumu sākot jau ar pašas abatijas īpašnieku lordu George Blaisdell kā dzīvu un tikpat kā nenovecojušu izlaizdami brīvībā. Brīvībā no ne gluži paralēlas dimensijas, savas dzimtās planētas. Bet lorda uzrašanās ir vien aizsegs, uzmanības noversējs par šo indivīdu patieso dabu, kad uzrodas Teda Golda māsa Lūsija joprojām bērna izskatā.

Turpinājuma prologs no 1914.gada dod ieskatu citā Lielbritānijas lokācijā, nelielā Machen pilsētā, kur cilvēkiem jau vairāku gadsimtu gaitā bijusi saskarsme ar dēmonu pārstāvjiem, kuri pret upurziedojumiem snieguši pretim dažāda veida atlīdzības, kam par piemēru var minēt, ka no Mahenas neviens Pirmajā pasaules karā iesaistītais karavīrs negāja bojā, ko ļāva paveikt viņiem ar spējām apveltīts Talismans, kuram (Denija atrod vienu no tiem) būtisks darbs veicams arī vēl mūsdienās.

Tik neizprotama ir šo dēmonu rīcības motivācija. Vai tas viss aiz vienkāršas brutalitātes, vai kaut kas nogājis greizi uz viņu pasaules, jo ainas, kuras paveras Denijai, kad viņa sper soli par Phantom dimensiju nosaukto realitāti dēmonu pusē, nav nekas aci iepriecinošs. Atbilde, kuru sniedz pašu dēmonu līdere, ir saistīts ar cilvēku skaita straujo palielināšanos un ar to saistīto prāta aktivitātes izraisītās mentālās enerģijas pieaugumu, kas tiešā veidā maz pa mazam grauj ne tikai ar viņu ar portāliem saistīto pasauli, bet arī viņu paralēlo Visumu. Tādēļ nav nekāds brīnums, ja metodes izvēles laika spiediena faktora dēļ nav tās pašas rafinētākās.

Kā jau tas paredzams, tad pirmā sešu grāmatu sērijas triloģija noslēdzas ar kulminācijas punktu ar vairāk vai mazāk veiksmīgu iznākumu sērijas labajiem varoņiem, bet tad jau nesekotu vēl trīs turpinājumi, ja visi draudi līdz ar to būdu galā. Būtu zināms, ka ir tādi dēmoni/interlūperi, bet to galvenais drauds novērsts. Drusku trešās grāmatas Nightmare Revelation prologā un vēlāk epilogā tiek atklāts, ka eksistē vēl citas dimensijas, ka dēmoni uz Zemes nav vienīgie, ka šie kaimiņu pārstāvji savas darbības veikuši krietni profesionālāk un ‘’klusāk’’, nepievēršot sev tik lielu uzmanību. Bet līdz vēl lielākām atklāsmēm par viņiem un varbūt pat par vēl kādu dzīvo dēmonu pārstāvjiem varoņiem ir ļauts pasvinēt un uzelpot.