C.S. Friedman – The Coldfire Trilogy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Priesteris Deimians Vraiss līdz šim savu dzīvi pavadījis vairāk vai mazāk pieturoties pie melni-baltas pārliecības par to, kas iedalāms labajos un kas sliktajos spēkos, bet Coldfire triloģija mazpamazām liks tam mainīt domas. Interesantā kārtā un šķietami pat pretrunīgi vismaz pirmās grāmatas ietvaros pretstata ļaundaris skaitās tēls, kurš licis pamatus uz planētas valdošajai Baznīcai, sauktai par Church of Human Unification, –  pirms aptuveni desmit gadsimties dzīvojošais Morentas grāfs Gerald Tarrant. Tarants, kura pastrādātais pirms oficiālās nāves iegājis planētas Ernas vēsturē ar bēdīgi slavenu atzīmi, bet tas nav liedzis vēsturiski kļūt par Pravieti, pat ja šībrīža viņa versija, devēta par Hunter drīzāk tiek teju stādīts vienlīdzīgā rindā ar dēmoniem.

Triloģijas darbība nenorit vis uz Zemes, bet gan uz citas planētas vārdā Erna, kur paši tās iedzīvotāji vēl atceras, ka to kolonizējuši cilvēki, nākdami kuģos no citurienes, bet tas bijis tik tālā pagātnē (aptuveni pirms 1200 gadiem), plus uz Ernas valdošās maģiskās enerģijas tik izteiktas, ka gadsimtu gaitā agrākās tehnoloģijas, kas ļāvušas cilvēcei nokļūt līdz Ernai (ja pareizi nopratu, tad +/- 40 tūkstošus gaismas gadu attālumā no Zemes), ir vairāk aizstājušas darbs pie planētas ieskaujošo maģisko enerģiju izpētes. Enerģijas, kuras īpatnējā kārtā autore Celia S. Friedman izvēlējusies nosaukt par Feju enerģijām (iedalītas Earth, Tidal, Solar un Dark tipa kategorijās). Ne visiem cilvēkiem piemīt spēja ar tām manipulēt, kā rezultātā paiet labs brīdīs pirms top saprotams, ka Fae kārtā dzimušie nav pārdabiskie radījumi fejas.

Papildus feju enerģijām, flora un fauna uz Ernas arīdzan nav bez savām izteiktām īpatnībām, jo uz tās visa veida dzīvā radība spēj pielāgoties pārmaiņām un jauniem apstākļiem vairāk vai mazāk vienas paaudzes ietvaros, lai pēcnācējiem jau būtu iezīmes, kas ļautu labāk izdzīvot. Vien jaunienācēji cilvēki šo 1200 gadu laikā izrādījuši pretestību, bet šķiet attiecībā uz šo aspektu pat cilvēks nebūs izņēmums. Interesants pavērsiens un mini sižetisks izvērsums vairāk gan otrās grāmatas When True Night Falls ietvaros ir cilvēku un vietējās Rakh rases attiecības vairāk gan fizioloģiskā aspektā, kur tie pēc cilvēku uzrašanās kļuvuši līdzīgāki humanoīdiem nekā pirms tam. Diemžēl cilvēka iznīcinošā daba un vēlme iekarot sev teritorijas nav ļāvušas ar tiem nodibināt pat attiecības, kuras ļautu miermīlīgi sadzīvot.

Par laimi, Deimianam un vēlāk jau arī Terantam, ne visiem Rahiem ir vienāds uzskats, un dažs labs kā Hesseth (audio grāmatas versijā izklausījās pēc Esefas) uz noteiktu laika posmu kļūst par nozīmīgu sabiedroto. Bet pirms Esefas pirmās grāmatas Black Sun Rising ietvaros Deimiana draugi un sabiedrotie cīņā pret ļaunumu ir Deimiana romantiskā interese un visa sižetiskā virpuļa aizsācēja maģijas adepte Ciani un tās māceklis Senzajs, kad Ciani veikaliņš kļūst par ļaunu, pārdabisku spēku uzbrukuma upuri.

Jāsaka gan, ka nevienai no triloģijas grāmatām tās kulminācijas punkts ar labo un ļauno spēku cīņas sadursmi un paredzamo iznākumu, ne tuvu nav grāmatu spēcīgākais aspekts, kur kulminācijas visai neizteiksmīgas un gribas prasīt ‘’tik vien?’’. Krietni labāks ir ceļojums no vāka līdz vākam, kur piedzīvoto grūtību un pārdzīvojumu gaitā Deimiana un pirms tam tik nīstais Teranta tēls (savā ziņā pamatoti, zinot, ar kādiem līdzekļiem tas pagarinājis savu dzīvi tik ilgi) no negribīgiem sabiedrotajiem kļūst pat par ko tādu, ko varētu saukt par draugiem. Kur noslēdzošās triloģijas Crown of Shadows ietvaros Deimians izdara ko tādu, uz ko ar ļoti lielu varbūtību sērijas sākumā nebūtu gatavs. Bet pārmaiņas nav tikai vienpusējas attiecībā uz Deimianu, tā arī Terants sižeta gaitā sāk iemantot vai varbūt drīzāk atcerēties gadsimtu gaitā aizmirstas cilvēciskās īpašības.

Attiecību dinamika, kuru triloģijas sākumā varētu raksturot ļoti klasisku fantāziju ar izteiktu labo un ļauno tēlu cīņu, gaisma pret nakti, kur grāmatu nosaukumi labi ilustrē domu par tumsu un tās spēku, bet bez kā Deimianam un Terantam ļoti iespējami nebūtu pat niecīgāko izredžu, lai stātos pretim patiesajam ļaundarim dēmonam Kalestam, kuram līdz noslēdzošajam sērijas romānam izdodas palikt aizkulisēs un centrālo skatuvi ieņemt citiem ļaundariem vai pat apzināti likt ar tiem novērst uzmanību no sevis.

Tim Waggoner – The Nekropolis Archives (Matt Richter #1-3)

13810041

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Angry Robot

Manas pārdomas

Nonākt Nekropoles pilsētā nesagatavotam nebūtu vēlams pat pašiem spēcīgākajiem un drosmīgākajiem. Pilsētā, kuras iedzīvotāju skaitu tikpat kā sastāda briesmoņi un mošķi no ļaunākajiem murgiem, izdzīvot kaut dažas dienas parastam cilvēkam nav no tiem vienkāršājiem uzdevumiem. Tas par laimi vai nē, nez cik ilgi neizdevās arī sērijas galvenajam varonim Čikāgas policistam Matt Richter…

Lai cik depresīvi tas varētu nebūt, galvenais varonis teorētiski jau no paša sākuma ir miris, bet par laimi dīvainā veidā Rihtera mirstīgā dzīve nebeidzas ar tukšu neko. Tā vietā viņš kļūst par unikālitāti visā plašajā briesmoņu metropolē, ko nav viegli paveikt, jo starp visiem zombijiem neatradīsi nevienu citu sevi apzināties spējīgu zombiju, kura vienīgais dzīves mērķis nebūtu – smadzenes. Stāsts par to, kā gan parasts mirstīgais no Čikāgas nokļūst briesmoņu Nekropoles pilsētā pats par sevi ir interesants, bet vēl jo aizraujošāki pavērsieni seko galvenā varoņa pēcnāves dzīvē kā privātdetektīvam.

Gan izmeklētāja talants (un īpašais atpazīstamības stāvoklis), gan fakts, ka Nekropolē policijai līdzīgas institūcijas neeksistē, katrs vairāk vai mazāk cīnās par sevi un pilsētu pārvaldošie pieci Dark Lords iejaucas vien izteiktos krīzes brīžos, tad Rihteram darba ir pilnas rokas, un galvenais tās vai citas ķermeņa daļas, darba pienākumus pildot, nepazaudēt. Ne Rihteram, ne jebkuram citam pilsētas iemītniekam atslābt nav ļauts ne uz mirkli, ja vēlies palikt starp dzīvajiem vai vienkārši nekļūt par kāda maltīti un turpināt paša spēkiem pārvietoties, jo tikpat labi mednieks nākošajā brīdī var kļūt par upuri un otrādi. Pat ja kaut kas izskatās mazs, jauks un nekaitīgs (īpaši tādā gadījumā), visdrošāk ir mest līkumu vai citādi mainīt ieplānoto maršrutu.

Matt Richter sērijā autors lieki laiku netērē ar ntām mazsvarīgām, nelielām izmeklēšanām zombij-privātdetektīva praksē, bet gan katru reizi piešķir viņam krīzes novērsēja godu. Pat ja pats sākums nemaz nešķiet, ka tik traki viss varētu izvērsites, tad jau pirmājā grāmatā likmes ir pašas augstākās un izmisušas lēdijas lūgums (vārdā Devona) atgūt objektu no viņas sargātās maģisko priekšmetu kolekcijas nemaz nebūs tik vienkārši, kā varētu šķist. Atziņa, kuru Rihteram ne reizi vien nāksies pie sevis piesaukt. Nebūs izpildīti nekādi prāta mežģi, paredzot romantisku jūtu rašanos starp šiem diviem tēliem, bet tas ne mirkli neiegūst centrālo lomu un netiek piemirsts sērijas/grāmatas pamatbūtība.

Ja sērijā ietilpstošās grāmatas lasa ar lieliem intervāliem starp vienu un otru vai ārpus secības, tad par sīkumu aizmiršanu var neuztraukties un autors parūpējas, lai lasītājs (pat pilnīgs sērijas jaunatklājējs) tiktu informēts par visu nepieciešamo. Diemžēl tas katru reizi tiek darīts gandrīz vai vārds vārdā un, lasot sēriju vienā piegājienā, pie trešās vai vēlākais ceturtās reizes copy+paste teikumi jau paliek nedaudz kaitinoši, par ko mīnusiņš, ka tiek piemirsts par tiem, kuriem minētais nebūs kaut kas pilnībā nedzirdēts.