Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Imersīvās spēles Disgardium ir pārņēmusi visu pasauli tik tālu, ka pat vispasaules valdības to padarījušas par obligāti izmantojamu instrumentu jauno cilvēkbērnu izglītošanas procesā. Vēl jo vairāk fiziskajā realitātē pasaules populācija ir pieaugusi tik tālu, ka ir bijis nepieciešams izstrādāt iedzīvotāju klasifikācijas sistēmu, kas tos ierindo šķirās pēc to pienesuma kopējam pasaules labumam, kur tiem, kuri sevi atrod zemākajās kārtās, neatliek kā cits, kā vien par niecīgu atlīdzību veikt tos pašus mazkvalificētus darbus Disgardium viduslaiku tipa fantāzijas pasaulē un vien no malas noskatīties citu panākumos.

Šādā pasaulē sastopam sērijas galveno varoni Aleksandru vai vienkārši Aleksu Šepardu. Viņam gan ir paveicies piedzimt vecākiem, kuri ir augsti novērtētā kategorijā un, vismaz sērijai sākoties, var atļauties sapņot par kādu nebūt karjeru fiziskās realitātes briestošajā Visuma izpētē, un izniekot drošājā Sandbox teritorijā atvēlēto laiku, kuru spēlētāji no 14 līdz 16 gadu vecumam (agrāk gan nav ļauts sākt spēlēt Disgardium) var droši izmantot, nebaidoties, ka citi, krietni spēcīgāki tajā varētu iekļūt.

Aleksa pasaule gan sagriežas kājām gaisā, kad vecāki to nostāda gaužām nepatīkamas realitātes priekšā, jo tie šķiet ir nostājušies uz neatgriezeniska šķiršanās procesa ceļa (pa savai reizei ir bijuši strīdi, bet ne Aleksam tik acīmredzami) un abu profesijas tā saistītas, ka Alekss vairs nevar tik laiski paļauties uz to finansējumu savas iecerētās profesijas apguvē. Neatliek nekas cits, kā pēkšņi sākt no visas sirds nodoties Disgardium. Par laimi, Aleksam nezinot, viņš ir galvenais varonis, kur, lai arī tēls pa savai reizei sastop izaicinošus pretiniekus, tad Aleksa tēla spēkā līmeņa pieaugums, kas izteikti manāms trešās The Destroying Plague  un ceturtās Resistance grāmatas ietvaros, tam neļaus palikt graujoša zaudētāja lomā, pat ja arī pretinieku spēks aug viņam līdzi.

Un pretinieku ziņā pats Alekss spēles mehānikas ziņā tiek klasificēts, kā Drauds, starp kuriem viņš nebūt nav pirmais kā tāds, bet pavisam noteikti ir pirmais, kura potenciāls ir pats augstākais ‘’A’’ klases draudu līmenis – ar ļoti kārdinošu atlīdzību jebkuram, kuram to izdotos atklāt un pieveikt.

The Destroying Plague pats par sevi sērijas ietvaros ir viens no lielajiem spēles mehānikas draudiem šķietami tās pašas eksistencei. Bet Iznīcinošā Sērga nebūt nav unikāls tāds kā superboss iekš Disgardium. Starp tādiem atrodami arī dažādu dievību radījumi, starp kuriem būtiskāko lomu spēlē Sleeping Gods. Un, protams, Aleksam lemts nokļūt metaforsiskās krustugunīs vai varbūt labāk būtu kādas citas stratēģiskas galda spēles spēļu laukums, kur, neaizmirstot par savām interesēm, Aleksam lemta būtiska loma Disgardium realitātes nākotnē.

Kaut arī pieminētajā izniekotajā laika periodā pirms Alekss uzzina par vecāku plāniem šķirties puisis netuvu nebūtu varējis lielīties ar vērā ņemamiem draugiem un arī pats ‘’atmošanās un līmeņu kačāšanas’’ perioda sākums arī tāds nav, tad sižeta gaitā Alekss vispirms pievienojas nelielai spēlētāju grupai, tās klanam Dementors, bet citu pret Aleksu naidīgāk noskaņotu spēlētāju ietekmē par optimālāku rīcības izvēli kļūst nepieciešamība izveidot pašam savu klanu The Awoken, kuram tad iepriekšējā klana biedri piebiedrotos. Izvēle, kuras pamatotība, sižetam progresējot, šķiet jo racionālāka, ņemot vērā, cik dāsni Alekss bieži vien tiek attalgots par spēlē sasniegto, ko šķietami citiem spēlētājiem visas Disgardium spēles pastāvēšanas vēsturē nav bijis lemts piedzīvot.

Prominentākais Guļošais Dievs, par kura apustuli Aleksam vismaz uz brīdi lemts kļūt, tiek saukts par Behemotu. Tas gan neliedz sižeta gaitā Aleksam, ne gluži aiz paša brīvprātīgas izvēles, kļūt par Iznīcinošās Sērgas vasali. Bet jo interesantāks tādēļ ir informācijas kripatas, kuras sižeta gaitā uzlasa Alekss un ar viņu reizē arī lasītājs, ka gan sērga, gan Guļošie Dievi (kopskaitā pieci), gan citas līdzīga tipa dievības, ir Mākslīgie Intelekti, kuru spēks ir atkarīgs no spēlētāju skaita, kuri tiem spēles ietvaros tic. Kuri līdz ar to cīnās par to skaitu, bet reizē patiesi tic, ka ir dievi, nevis kaut kādi tur MI.

Disgardium sērijas pirmās četras grāmatas ļoti labi rada iespaidu par kādu videospēli, kur tu kā galvenais tēls un spēlētājs audz spēkā un varenībā, lai tikpat kā nekas nopietns nevarētu stāties ceļā līdz spēle uzveikta. Bet reizē tas arī nozīmē, ka Aleksa tēla vietā varētu ielikt jebkuru citu un sižeta idejiskā būtība no tā nemainītos. Izklaidējoša lasāmviela pati par sevi, bet ne bez saviem būtiskiem trūkumiem, kas galarezultātā LitRPG vispārējā žanrā neko jaunu un/vai izaicinošu nepiedāvā.