Crime

Peter James – Not Dead Enough (Roy Grace #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Šķietami nevainīgo teikumu uz grāmatas vāka par trim slepkavībām, vienu aizdomās turamo un pierādījumu neesamību nemaz tā uzreiz nepamanīju un izlasīju līdz biju ticis līdz pusei, bet tajā brīdī to noteikti varētu uzskatīt par maitekli, jo vien beigu kulminācijas brīdis tā paīstam atklāj, kas romāna gaitā ir bijusi trešā jeb pareizāk sakot pati pirmā slepkavība, ja vien pats neesi to atšifrējis pirms tam.

Slepkavība turīga laulāta pāra ģimenē, vīrs pelna lielo naudu, kamēr sieva (neslinkojot) pilda visvisādus pienākumus dažādās labdarības organizācijās, rīko saviesīgo dzīvi u.c. Par slepkavības faktu vīram paziņo viņam esot uz golfa laukuma un pirmā reakcija par traģisko jaunumu ir jautājums policistiem ir, vai viņš drīkst pabeigt iesākto golfa spēli ar citiem turīgiem draugiem/paziņām. Nebūt ne tas labākais pirmais iespaids, ko izmeklētājiem radīt, zinot, ka vīrs vai citi upurim zināmas personas ir pirmie aizdomās turamie, un vīrs Braiens Bišops šādam nolūkam kalpo pavisam labi.

Tikmēr slepkavībās galvenajam izmeklētājam Rojam Greisam neiztikt bez problēmām personīgajā dzīvē. Kaut arī varētu šķist, ka jaunās attiecības ar kolēģi Klio, strādā tiesu medicīnas morgā, rit gludāk par gludu, tad zvans no draugu ar negadītu ziņu, ka viņam šķiet, ka esot Vācijā, Minhenē, ir nejauši manījis un atpazinis pirms deviņiem gadiem pazudušo Roja sievu, uzjundī atmiņas un ievieš attiecībās ar Klio pirmos nopietnos strīdus un šaubas par abu kopīgo nākotni. Vien Roja ziņā ir tikt skaidrībā ar sevi, kas notiktu vai nenotiktu, ja reiz bez vēsts pazudusī sieva tomēr atrastos.

Labs, izklaidējošs kriminālromāns, kas reizē liks piedomāt par vainīgā identitāti, sijājot viltus mānekļus un aizdomās turamos, bet kas vienlaikus prasa pazemināt skepses līmeni, it īpaši attiecībā uz atrisinājumu un vainīgā identitāti, kurai ārpus izdomātās pasaules nebūtu vietas. Atrisinājums tāds, kuru neviens sakarīgi domājošs neapsvērtu kā varbūtēju opciju, kas tādējādi romāna ietvaros dod gana daudz lpp, kurās izvērsties. Arī slepkavas motivācijas ir pavisam vienkārša un kaut arī tas nebūtu nekāds pārsteigums vai kas citādi slikts, tad tomēr izpildes veids tikpat lieliski iederētos romāna ekranizācijā.

Tana French – In the Woods (Dublin Murder Squad #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad Dublinas piepilsētas mežā tiek atrasta nogalināta 12 gadīga meitenīte, detektīvam Rob Ryan nākas konfrontēt savas 20 gadus senas atmiņas, kad divi viņa tuvākie draugi tajos pašos mežos tika atrasti miruši un vienīgi viņam nez kādā veidā izdevies palikt dzīvam. Asiņu pilni apvai, zilumainas un noskrambātas ekstremitātes un traumatisko notikumu ietekmē zudusi un apzināti apspiestas atmiņas.

Slepkavību izmeklēšanas komanda nesen papildināta ar jaunu biedru, kas nemaz nenotiek tik regulāri, turklāt vēl ar sievieti, detektīvi Cassie Maddox, kas ir vēl retāka parādība pat stāsta tagadnes 2004.gadā. Stāsts norit no Raiena perspektīvas un jo tālāk stāstā tiek, jo vairāk brīžiem piezogas domas, ka Raiens varētu nebūt nemaz tik uzticams galvenais tēls, kas ietekmē viņa darbu un pārāda savu neglīto galvu profesionālajā sfērā, izmeklējot šo slepkavību.

Kā jau mazpilsētā, kurā viens otru pazīst, aizdomās turamo loks nav liels, ja vien nepieļauj iespēju, ka vainīgā persona oportūniski izmantojusi negaidītu iespēju un pēc tam pazudusi kaut kur savās ikdienas gaitās. Tādēļ viens fokusēts aizdomu kūļa stars tiek pavēsts ģimenes locekļu virzienā. Visvairāk vispirms jau tēva virzienā, ņemot vērā nogalinātas meitenes ķermenim nodarīto, tomēr neizslēdzot pilnībā no aizdomās turamajiem gandrīz pilngadīgu vecāko māsu. Nav viegli izlavierēt starp visiem, lai beigu beigās nonāktu pie pareizā slēdziena.

Ja pareizi atceros dzirdēto par Dublin Murder Squad sēriju kā tādu, tad katra grāmata ir no cita slepkavību izmeklēšanas komandas locekļa, dodot iespēju gan variēt interesāk ar galvenā slepkavības sižeta niansēm, gan par komandas savstarpējām attiecībām un kā katrs uztver kā tagad notiekošo, gan pagātnes notikumus, ja uz tiem tiks veikta kāda atsauce. Ja vēl In the Woods skaitās kā debijas romāns, tad vispār cepuri nost. Ja būtu jāizsaka kāda lielāka negatīva kritika, tad tas būtu attiecībā uz Raiena pagātnes stāsta sižetu, kas līdz galam, kurš tad vainīgs draugu slepkavībās, tā arī netiek atklāts.

Lincoln Rhyme #2-4

#2 – The Coffin Dancer

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc pusotra gada pauzes pēc pirmās sērijas grāmatas The Bone Collector noklausīšanās, atgriežos pie detektīva, kuram pat nevajag piecelties no (ratiņ-)krēsla, lai kopā ar pārinieci Amelia Sachs un citiem kolēģiem spētu notvert algotu slepkavu.

Pieļauju, ka galvenais iemesls lielajai starpībai starp pirmo un šo sērijas turpinājumu meklējams lielajā izvēles klāstā, kas pieejams, ne tajā, ka būtu palicis kāds izteikti negatīvs iespaids. Ja var spriest pēc The Coffin Dancer, kas interesanti pilnībā koncentrējas uz algotā slepkavas notveršanu, kurš sevi tā arī dēvē par ‘’Zārka Dejotāju’’, tad iespaids ir tieši pretējs. Labs sižets un vēl labāki mānekļi, lai novērstu lasītāja aizdomas no patiesā vaininieka, kas gan tiek panākts vairāk aiz tā, ka tiek dots ieskats no ļaundara perspektīvas, kurš dzird balsis, kurš nemaz nav īstais Coffin Dancer.

Lincoln Rhyme dedukcijas spējas ir Šerloka Holmsa līmenī, kurām tādām arī jābūt, lai biežāk neesot notikumu epicentrā un vien saņemot ziņas savā dažado saziņas tehnoloģiju aprīkotajā ratiņkrēslā, varētu ar prātu pārspēt kolēģus uz vietas, to skaitā viņa protežē Amēliju, kurai pašai ir diezgan laba galva uz pleciem.

Lai gan īsti godīgi tas nav, ka skatpunkts, kurš tiek dots no viena ļaundara ar lieliski psiholoģiski savērptu motivāciju būt slepkavam, kuram kaut kas prātiņā vienkārši beidzot sagājis paīstam uz īso, nemaz nav grāmatas nosaukuma titula īpašnieks, tad atrisinājums un īstā vainīgā loģiskums bija gana labi attēlots, lai neradītu vilšanās sajūtu par sabojātu noslēgumu, kad vainīgais izvilkts teju no gaisa. Tā teikt izbaudīt var gan ceļu no sākuma līdz beigām, gan atrisinājuma gandarījumu, ko nesabojā arīdzan slepkavību pasūtītāja identitātes atklāšana.

***

#3 – The Empty Chair

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Fons un iegansts galveno varoņu iesaistei kriminālizmeklēšanā ārpus Ņujorkas štata – Linkolna došanās uz klīniku, lai tur viņam veiktu eksperimentāla rakstura operāciju ar cerību uzlabot viņa pašreizējo stāvokli.

Par Linkolna atrašanos tuvumā padzird Ziemeļkarolīnas mazpilsētas Tanner’s Corner policija, kurai sīka huligānisma vai cita viegla rakstura noziegumu, nekārtību vietā, jāmēģina tikt galā ar slepkavību un nolaupīšanu. Nav gluži tā, ka viņiem nebūtu zināms galvenais aizdomās turamais, kura pirkstu nospiedumi atrasti uz slepkavības ieroča, bet mazās pieredzes dēļ viņi lūdz Linkolna un viņa pāriniecesAmēlijas Saksas palīdzību.

Abiem, ierodoties mazpilsētā un konkrēti nozeiguma vietā, jāsaskaras ar nekompetenci pierādījumu ievākšanas jautājumā no vietējo puses, kura kritiku uztver, kā uzbrukumu. Pieredzes trūkums pat neder kā attaisnojums, ja pastāv risks, ka tāpēc vainīgais varētu palikt sveikā pateicoties advokāta centieniem pēcāk tiesas zālē.

Grāmatas premisē minētais viedokļu konflikts par to vai 16 gadus veicais Insect Boy (viņa aizraušanās dēļ)iesauku ieguvušais Grants tik tiešām ir vainīgs slepkavībā vai vienkārši atradies neīstajā vietā, neīstajā laikā starp Amēliju un Linkolnu noris tik salīdzinoši vēlu, ka biju gatavs pēc grāmatas nopelt premises anonīmo autoru, bet grāmatas autora Jeffrey Deaver nopelni ir gana labi, lai to varētu viegli aizmirst.

Sižeta gaita lieliski ilustrē situāciju, kurā par likumsargiem kļuvuši indivīdi, kuri citkārt būdu viegli sodāmi noziedznieki. Personas, kurām amata vara pār citiem ļauj arīdzan sajusties pārākiem, vienlīdzīgākiem un labākiem. Dažs labs tēls no minētās kategorijas ir tiešām labi izdevies, lai neizteiktos citādāk.

Vienīgā izteiktā kritika, kas uzreiz nāk prātā  ir par grāmatas noslēgumu, kas no lielām nepatikšanām pēdējā brīdī ātri un ērti izpestī vienu no sērijas galvenajiem varoņiem. Pretējais variants būtu pārsteidzošāks un interesantāks attiecībā uz sērijas turpinājumiem.

***

#4 – The Stone Monkey

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Lielā mērā vienlīdz nozīmīgs The Stone Monkey aspekts, kā ļaundara notveršana, šajā Lincoln Rhyme sērijas grāmatā ir amerikāņu un ķīniešu kultūru atšķirību parādīšana, salīdzinoši lielus fragmentus un pat nodaļas veltot jauno (nelegālo) imigrantu pieredzei un kultūras šokam jaunajā sapņu zemē.

Negaidīta draudzība starp Linkolnu un detektīvu Sonny Li no Ķīnas, kurš izlikās par vienu no imigrantiem uz cilvēku pārvadātāja, tirgoņa u.c. tipa noziedznieka iesauktu par Ghost, jo neviens šo līdz šim nav spējis notvert. Sacīkste par desmit izdzīvojušo imigrantu dzīvībām starp Spoku un Linkolnu un arīdzan Amēliju. Vien vēlāk atklājot, ka visi bēgļi ir Ķīnas disidenti un Spoka centieni visus nogalināt varētu būt kas vairāk, kā traucējošu liecinieku novākšana no ceļa.

Paralēli konkrētās grāmatas sižetam no galveno varoņu Linkolna un Amēlijas dzīves un abu savstarpējām romantiskajām attiecībām, kuras nevienā mirklī neaizzēno galveno sižetu – 1)Tikpat negaidīti romāna gaitā seko Linkolna atteikšanās no eksperimentālās operācijas, kuru The Empy Chair grāmatas notikumu dēļ nācās atlikt. Mācības gūšana no Ķīnas kolēģa, kurš pamudina Linkolnu paskatīties uz savu fizsiko stāvokli no citas, pozitīvākas puses. It īpaši attiecībā uz profesionālo karjeru, kurā noziegumus Linkolns pamatā atrisina ar prāta un dedukcijas spēju palīdzību, protams, arīdzan kolēģu darbs. Tomēr, kas varētu krasi izmainīties, ja tiktu atmodinātas citas maņas.

2) Amēlijas vēlme pēc bērna, kas iepriekšējā sērijas grāmatā tika vien ieskicēta un šajā grāmatā papildināta. Pagaidām nekas neliecina, ka šis jautājums varētu kļūt par strīda objektu starp Amēliju un Linkolnu un kalpot par galveno iemeslu, lai abi pašķirtos, bet kas zina.

Liels mīnuss – izmeklēšanai sensitīvas informācijas atklāšana civilpersonām, kas, protams, galu galā neprasa neveiksmīgas un izgāztas izmeklēšanas cenu, par cik šis ir izdomāts romāns, bet noteikti kas tāds, kas reālajā dzīvē prasītu viņas amatu.

Grāmata publicēta 2002.gadā, kad ASV kā sapņu zemes leģenda vēl bija dzīva, bet personīgi zuda pēc 2016.gada prezidenta vēlēšanām.

Odd Thomas #3-4

#3- Brother Odd

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Odam Tomasam viņa dāvātās spējas reizē ir gan dāvana, gan lāsts. Viņam dots tik cik, lai pirms laikus varētu nojaust tuvojošamies briesmas, bet ne tik daudz, lai laicīgi un bez mazākās šaubu ēnas varētu novērst visas iespējamās nelaimes.

Brother Odd ietvaros zaudējis gan tik dārgo draudzeni Stormy, gan nespējis novērst viena trakā sarīkoto apšaudi lielveikalā, kaut arī visi cenšas atgādināt, ka upuru skaits bez viņa būtu krietni lielāks, Ods sevi neuzskata par varoni un pieņem lēmumu meklēt glābiņu klusā klosterī tālu kalnos un prom no civilizācijas, kur cer rast patvērumu vismaz līdz brīdim, kad būs atguvies.

Lai arī pirmie mēneši tā vien šķiet būs devuši gaidīto atpūtu, tad vienā jaukā naktī Oda sirdsmieru no jauna pat klosterī (un tam blakus esošājā skolā bērniem ar īpašajām vajadzībām) iztraucē bodaki – tādi kā citpasaules gari, kuri vienmēr novērojami kādu brīdi pirms lielāka mēroga traģiskākiem notikumiem.

Odam neatliek nekas cits kā vien likt lietā viņam dabas dotos talantus, lai censtos nelaimi novērst, lai kas tas nebūtu. Situāciju vēl īpatnējāku un sāpīgāku Odam padara fakts, ka viņa mirusī draudzene Stormija no aizpasaules cenšas palīdzēt Odam, kas vienlaikus tikai atrauj jau tā ne līdz galam sadzijušas brūces. Labi, ka vēl klosterī ir vairākas uzticības personas, kuras, Odam ierodoties, ir tikušas informētas par viņa neparastajām spējām, un pret tumšajiem spēkiem nav jācīnās gluži vienam pašam.

Brother Odd ir labi lasāms gan individuāli sērijas ietvaros, gan ar zināmu laika starpību pēc otrās. Autoram labi izdodas vajadzīgo informācijas apjomu pasniegt lasītājam, lai tā neizskātītos kā izgāzta informācijas gūzma, pēc kuras pievērsties aktuālajam sižetam, kas pats par sevi arī ir saistošs. Oda pavadošie tēli klosterī sastāda gana raibu saimi, lai atrastos pa kādam aizdomās turamajam, kam iespējams būtu kas nelabs padomā un kurš attiecīgi ir vainīgais par bodaku negaidīto uzrašanos.

***

#4 – Odd Hours

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja atmiņa neviļ, tad Odam Tomasam ir jānogaida vien drusku virs mēneša, lai viņa neparastās spējas liktu par sevi manīt, ka briest kas nopietns un neskaitāmu dzīvību apdraudošs. Ka bez viņa laicīgas iejaukšanās, ja nekas netiks darīts lietas labā, visi pārējie attapsies pasaulē, kādu līdz šim tie nebūs pieredzējuši.

Oda laicīgās pasaules talanti kā ēstuves/bistro~ pavāram palīdz viņam bez grūtībām atrast ienākumu avotu jebkurā vietā, kur viņa magnētiskā intuīcija, kā to pats nosaucis, mudina piemesties, kas sērijas ceturtajā grāmatā ir maza Kalifornijas piekrastes pilsētele Magic Bay, kuras maģiskajā burvīgumā iemeties korupcijas darvas pikuči.

Interesanti ka slavenu mūziķu spoki meklē palīdzību pie Oda, lai saņemtu drosmi mērot ceļu uz aizpasauli. Ja pirmo trīs sērijas grāmatu ietvaros tas ir Elviss Preslijs, tad iekš Odd Hours tas ir Frenks Sinatra, kuram īpaši vienā epizodē piešķirta svarīga loma gan sižeta virzībā, gan Oda tēla izdzīvošanas nolūkos.

Īpatnēji interesanti otrā plāna tēli, kuri tā vien šķiet uzrodas kāda sūtīti Oda centienos noskaidrot un sekojoši novērst gaidāmo nelaimi. Par cik sērija ir ar paranormālām spējām un notikumiem piepildīta, tad to vēl var tādejādi attaisnot, bet citādi būtu klajš deus ex machina piemērs.

Migla gandrīz vai kā atsevišķs tēls, kas pārdabiski apņem mazpilsētu, kā atsevišķs tēls. Piešķir drusku šausmu žanra atmosfēru gan nelielu klaustrofobijas iespaidus, gan samazinot visu iesaistīto tēlu redzeslauku vai brīžīem sagrozot to, ko izdodas saskatīt.

Viscaur grāmatai burtiski var just kā proza plūst un šķietami bez piepūles virza lasītāju līdz grāmatas otram vākam. Sērijas galvenais tēls, kura piedzīvojumi nav pat vairs tik svarīgi kā ceļojums katrā grāmatā no sākuma līdz tās beigām. Noteikti būs vēlāk jāizmēģina arī kas cits no autora daiļrades. Ik pa brīdim var gan pasmaidīt, jo Ods apveltīts ar nereti sarkastisku humora izjūtu, lai vieglāk pārvarētu sastaptās grūtības, gan atzīmēt kādu teikumu vai pat paragrāfu.

Stone Barrington #3-5

#3 – Dead in the Water

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Izjucis advokāta Stone Barrington atvaļinājums uz izīrētas jahtas pie Saint Mark salas, bet, par laimi, tieši vajadzīgajā brīdī uzrodas un blakus piestāj cita jahta ar vienu vienīgu cilvēku uz tās, kuras pasažiere pat nepaspēj ne attapties, kad ir iekūlusies dzīvībai bīstamās nepatikšanās nemaz nenokāpusi krastā.

Likstas galvenā varone Allison Manning, kura ar vīru Peter divatā bija nolēmuši apceļot pasauli ar jahtu, bet viņai esot augstu mastā vīram pēkšņi uznākusi sirds lēkme, pēc kuras miris, vai vismaz tāda ir viņas notikumu versija. Tikusi lejā uz klāja vien pēc dažām stundām, plus esot panikā, kā viena tiks kaut kur civilizētā vidē, Alisone izšķiras vīru “apglabāt” okeānā. Ņemot vērā, ka Pēterim ir bijusi dzīvības apdrošināšana 12milj dolāru apmērā šāda notikums saprotami ir aizdomīgs.

Patiesa nelaime, slepkavība vai apdrošināšanas naudas izkrāpšana, bet par cik okeāna vidū citu liecinieku ar atšķirīgu versiju neatradīsi, tad varētu padomāt, ka stāsts ar to ir galā, bet še tev. Alisonei “palaimējas” ar arhaisko un īpatnējo Saint Mark salas tiesu sistēmu, kurā ļoti labi var iztikt bez taustāmiem lietiskajiem pierādījumiem vai reāliem lieciniekiem, lai ne tikai varētu uzsākt tiesvedību, bet arī panākt nosodošu spriedumu.

Palaimēšanās bez pēdiņām nāk no Stouna puses, kurš nespēj, kaut vai esot atvaļinājumā, noskatīties, kā viens indivīds, sers Winston Sutherland, politisku mērķu motivēts, uzklūp jaunai, skaistai (horizontālā stāvoklī ļoti pievilcīgai) un noziegumā nevainīgai sievietei.

Dead in the Water neizpaliek bez savām klišejām un aspektiem, kuriem ārpus izdomāta romāna nebūtu vietas. Visizteiktāk šajā ziņā ir bāra/restotāna īpašnieks Thomas Hardy (ar dažām īres istabiņām virs lokāla), kurš pazīst visus uz salas vajadzīgos cilvēkus, lai katrā nepieciešamības brīdī varētu Stounam izlīdzēt un bez kura Stouns būtu ātri vai vēlu iestrēdzis svešajā vidē.

***

#4 – Swimming to Catalina

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Tulītēja notikumu pāreja no Dead in the Water  uz Swimming to Catalina, kas aizved uz spilgto prožektoru gaismu un glamūra pārpilno Holivudu.

Bez vēsts pazudusi vēl pirms dažām nedēļām bijusī Stouna draudzene Aringtona, kura, kamēr Stouns no sirds un rajona centās glābt dzīvību absurdajā Saint Mark salas tiesu sistēmas līkločos, satikās ar iepriekšējo mīlestību un izdomāja, ka tomēr grib ar viņu precēties. Gan jau, ka visdrīzāk negribēja saukties par Arrington Barrington, bet negaidīts zvans no jaunā vīra, ka stāvoklī esošā Aringtona ir kaut kur pazudusi, nedodot par sevi nekādu ziņu, izrauj Stounu no cerētas atpūtas ārpus tiesu zāles.

Par cik vīrs ir viens no pirmajiem aizdomās turamajiem, tad jaunā vīra uzvedība, Stounam ierodoties, rada gana spēcīgas aizdomas, ka Aringtona nebūs tā vienkārši kaut kur aizblandījusies. Kaut arī populārā un citādi veiksmīgā aktiera asistente aizbildinās, ka visiem aktieriem pirmajā, otrajā un trešajā vietā ir Karjera ar lielo burtu, tad tomēr lielāja kopbildē kaut kas tomēr nesapas. Kā rezultātā Stouns neviļus uzduras tumšajai Losandželosas pusei, kurā dažu miljonu apgrozīšana (un atmazgāšana) ir vien ikdienišķs sīkums.

Ja noņemtu lieko papildus pildījumu, tad gan sērijas proza, gan individuālais sižets sērijai, kura šodien mērāma 50+ grāmatu apjomā ir visnotaļ laba. Negatīva kritika gan jāraida galvenā tēla un viņa attiecību attēlojumā no grāmatas uz grāmatu ar pretējo dzimumu, kuras tā vien šķiet nespēj nenoslēgt vakaru neatrodoties ar viņu vienā gultā. Neesmu nekāds lielais diversity un reprezenta trenda fanāts vien ķeksīša pēc, bet nevar neievērot, ka vismaz iekš Swimming to Catalina nav pat viena sieviešu tēla, kurai dota kāda atbildīga loma.

***

#5 – Worst Fears Realized

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Grāmatas apraksts liek nodomāt, ka Stounam un viņa bijušajam pāriniekam Dino Bacchetti, kurš joprojām strādā policijā, ir nezin cik ilgi jālauž prāti un atmiņa, lai atcerētos, kurš no abu kopīgās pagātnes varētu būt pamodies, lai censtos viņiem atriebties par kādu pāridarījumu. Galvenokārt, jo abi kļūst par Stouna kaimiņienes slepkavības lieciniekiem, kaut arī tā nav pirmā pastrādātā slepkavība šajā sērijas piektajā grāmatā, kas vēlāk liek par sevi manīt, kad vainīgi cenšas novērst uzmanību un vismaz uz brīdi aizdomu prožektoru gaismā nostādīt pašu Stounu.

Labākais, ka pati persona Mitteldorfer, kuru Stouns un Dino domājams ir redzējuši pastrādājam slepkavību, atrodas cietumā par sievas slepkavību dusmu uzplūdā par krāpšanu. Tomēr vēl interesantāki ir viņu atklātie fakti par Miteldorfera finansiāli labājām attiecībām ar cietuma administrāciju, kuri izmantojuši viņa lieliskās zināšanas akciju tirgošanā, lai tā Miteldorferam ļautu nopelnīt gan sev, gan viņiem. Vēl pēdiņās burvīgāku situāciju padara, ka nav ilgi jāgaida, lai par labo uzvedību daudzo gadu gaitā, viņš tiktu atbrīvots pilnīgi bez jebkādas tālākas uzraudzības. Tas viss rada labu trillera cienīgu spriedzi starp ļaundariem (ir līdzzinātāji) un Stounu un Dino.

Patīkamas pārmaiņas uz labo pusi attiecībā pret galvenā tēla attiecībām ar gandrīz katru pretējā dzimuma pārstāvēm, kuras ir gatavas teju pēc iespējas ātrāk nokļūt horizontālā stāvoklī, viņu satiekot. Gluži bez tā neiztiek, bet stipri mazākās dozās, kas neaizņem reizēm pat vairākas lapaspuses un necenšas izraut no galvenā sižeta ritma.

Kaut arī lielos vilcienos saglabājas negatīvās iezīmes vispārējās tēlu iezīmēs un kategorizācijās, tad kopumā pagaidām no sērijā izlasītā viena no labākajām. To palīdz panākt arī gana interesantas paralēlās stāstu līnijas, galvenokārt saistībā ar Dino sievastēvu un viņa saistību ar mafiju un organizēto noziedzību un varbūtēju Stouna sasaistīšanos ar Dino sievas māsu.

Iepalicēji #37

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

The Curious Incident of the Dog in the Night-Time by Mark Haddon

Christopher John Francis Boone – neparasts puisis ar īpašām vajadzībām. Grāmatas gaitā tas nevienā brīdī netiek atklāti pateikts, varbūt, jo sižets ir no Kristofera skatpunkta, bet nav jābūt ģēnijam, lai pateiktu, ka puisiss sirgst ar kādu sindromu – šajā gadījumā Aspergera.

Izteikta nepatika pret konkrētām krāsām, pat vismazākajām pārmaiņām, ja laikus nav tam sagatavots, citu cilvēku pat tēva un mātes pieskārieniem u.c. ir tikai dažas no neirozēm, kas varbūt ne gluži nomāc Kristoferu, bet noteikti apgrūtina gan paša, gan vecāku dzīvi un savstarpējās attiecības.

Kristofera varonis jau pēc būtības būtu ierindojams neuzticamo tēlu tipa kategorijā, bet Aspergera sindromsa klātesamība vēl vairāk liek tam pievērst uzmanību. Protams, katrs pasauli tā vai tā uztver atšķirīgāk, bet šajā gadījumā ir vēl kritiskāk jāuzņem saņemtā info no puiša perspektīvas. Nebūšu eksperts, cik akurāti Aspergera sindroms ticis attēlots, bet puiša periodiska koncentrēšanās uz sižetam nenozīmīgiem sīkumiem brīžiem drusku pakaitināja, bet tajā pat laikā tas piederas pie šīs grāmatas būtība.

Sižets kā tāds ir pavisam vienkāršs. Ģimenes attiecību virpulis, kad māte pamet ģimeni (neiztur slodzi dēla dēļ, satikusi kādu citu), bet tēvs izvēlas vieglāku ceļu un samelo Kristoferam, lai nevajadzētu izskaidrot jauno situāciju, kam, protams, ir paredzamas sekas, kad jaunumi tā vai tā nāk gaismā.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Goon Squad: Year One (Goon Squad #1-3) by Jonathan L. Howard

Alternatīvas pasaules versija, kurā daļai cilvēku attīstījušās superspējām pielīdzināmas spējas, kuri kā konsultanti tiek piesaistīti policijai, izveidojot īpašas komandas, lai ķertu krimināli noskaņotos spēju apveltītos.

Galveno notikumu centrā Mančestera, kurā notikumu epicentrā tā teikt ir vairākuma stāstu galvenā varone lielāko tiesu stāstos ir sarkanmate Tatjana, jaunākā Goon Squad biedre.

Pārāk individuāli epizodiski stāsti, kas neveido kopēju un caurvijošu sižetu, lai rastos patika pret šo garadarbu kā tādu. Visvairāk interesi piesaistīja Goon Sqaud pagātnes izcelsmes stāsts, kas vienlaikus iesaista pirmo un varbūt no mirušajiem atgriezušos pirmo lielo pretinieku. Pārējie vairāk atstāj viegli aizmirstamu meh iespaidu.

Audio grāmatas producēšanas jautājumā liels mīnuss par bieži vien nevajadzīgās vietās ievietotiem lētiem audio specefektiem, kas drīzāk izrauj no stāsta, nekā dramatizējot palīdz to izcelt un izbaudīt vairāk.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

The Widow (Kate Waters #1) by Fiona Barton

Duāls stāsts divos laikos – trīs gadus sena pagātne un bezvēsts pazudušanas meitenītes lieta un stāsta tagadne. Abu laiku vienojošais tēls Jean Taylor, galvenā aizdomās turamā Glena sieva, kuru pierādījumu trūkumu dēļ detektīviem tomēr neizdodas notiesāt, bet, kuru tā arī vairs nesanāks ielikt aiz restēm, jo viņš negaidīti mirst ceļu satiksmes negadījumā, kad aiz paša neuzmanības tiek notriekts.

The Widow pati par sevi ar neko neizceļas. Ir brīži, kad rodas neliela spriedzīte par īstā vainīgā identitāti, bet netiek piedāvāti gana saistoši viltus mānekļi, lai beigu atrisinājums raisītu pārsteigumus un būtu gana satraucošs.

Par cik stāsts pamatā ir no sievas skatpunkta un arī izmeklētājiem šķiet, ka atraduši īsto, tad saprotami, ka arī lasītājam pret viņu tiek pasniegta vissaistošākie pavedieni, bet pati Džīna, nespēja radīt bērnus laulībā ar Glenu un sekojošā apsēstība par un ap maziem bērniem, dod vispārliecinošāko vainīgā alternatīvu, kas kā viltus vainīgā potenciāls māneklis nešķita izmantots līdz iespēju robežām.

Klausoties saprotama ir gan grāmatas pagātnes, gan tagadnes stāsta ideja, kuras individuāli katru varētu izvērst saistošāku nekā tas izvērsts šajā romānā. To mikslis vienā grāmatā, ne tas labākais gala produkts.

Neslikts detektīva varoņa attēlojums, bet kopumā izvērties tāds visai distants un bezpersonisks, bez pietiekoša tēlu un radītās pasaules detalizētības.

Rivers of London #2-3

#2 – Moon Over Soho

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Otrais jaunā pārdabisko lietu izmeklētāja Pītera Granta piedzīvojums aizsākas ar pataloganatoma izsaukumu uz morgu, jo viens no līķiem, ja labi ieklausās, izdod īpatnējas džezam līdzīgas skaņas. Nekas nav sajaukts vai kā citādi kļūda pieļauta un attiecīgā persona (brīvajā laikā bijis džeza muziķis) patiesi ir mirusi, kas vien liecina, ka nāves apstākļi ir saistīti ar maģiju un varētu nebūt tik dabiski, kā kāds to varētu vēlēties likt domāt. Kas vien nozīmē, ka Pīteram un viņa priekšniekam un vienīgajam Metropolitan policijas Folly aģentūras kolēģim Thomas Nightingale ir jauna lieta, ko atrisināt.

Pavedieni Pīteru nevien reālajā laikā aizved uz Soho, bet arīdzan atklāj šo to no tēva pagātnes, kura diezgan cieši saistīta ar džeza muziku, kas varbūt nav devusi pasaules mēroga slavu, bet vietējās britu un londoniešu aprindās kaut ko tomēr nozīmē.

Autoram labi izdodas stāstā gludi iepīt vietu un to vēstures aprakstus, kas citam izvērstos klasiskā un neveiklā info gūzmā, vienlaikus neizmirstot par labu izklaidi sniedzošo stāstu. Bet vēl labāks ir humors un komiskais Pītera tēls, kas nešķiet ar mocībām izspiests. Noteikti pašam Pīteram un arīdzan priekšniekam Nightingale nebūtu iebildumu, ja viņam kaut reizi izdotos izvairīties no plašākiem sabiedriskā un privātā īpašuma bojājumiem. Bet ko padarīsi, ka tāds darbs! Atliek vien paciest citu Metropolitan policijas kolēģu un augstākstāvošo nosodījumus, kuriem ar maģiju nav ikdienišķa saskare. Lai kāds cits pamēģina bez tādiem iztikt, ja jātiek galā ar “džeza” vampīriem (mhm, nepārklausījāties), vai kādi citu pārdabisku mošķi.

Moon Over Soho nav eksluzīvi viena nozieguma/ļaundara grāmata, paralēli tiek meklēts melnās maģijas praktizētājs, kas savus upurus pārvērš dažādu dzīvnieku himerās un neaprobežojas tikai ar to vien. Fakts, kas pats par sevi jau ir drusku pārsteidzoši, jo pēc Otrā pasaules kara Tomasam Nightingale šķita, ka viņš palicis kā pēdējais dzīvais britu burvis. Iezīmējas pirmais sērijas galveno tēlu lielais arch nemesis ar intriģējošu pagātnes bagāžu, kuru pa gabaliņam vien lasītājam atklāt.

#3 – Whispers Under Ground

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Trešās Rivers of London sērijas grāmatas Whispers Under Ground un tās galvenā varoņa Peter Grant piedzīvojumi saistīti ar Londonas pazemes telpām. Būtu tie metro tuneļi, kanalizācija vai vēl kas cits, bet telpas ir tik daudz, ja nezinātu labāk, varētu vēl padomāt, ka tuneļos slepus varētu dzīvot vesela komūna.

Upuris ir mākslas students James Gallagher no ASV, turklāt vēl senatora dēls. Tāpēc lietai tīri konsultatīvi tiek norīkota FIB aģentē Kimberley Reynolds, bet citādi “bez spiediena” vai citiem uztraukumiem. Pīteru un viņa priekšnieku Nightingale piesaista vienīgi, ja parastajiem detektīviem ir aizdomas, ka slepkavība saistīta ar maģiju un tās elementiem. Džeimsa gadījumā puisim “paveicies”, ka ticis nogalināts ar īpašu keramikas trauka lausku, jo pretējā gadījumā māc šaubas, vai bez Pītera un Nightingale, kā arī potenciāli jaunās kolēģes Lesley May (Moon Over Soho vien dažos fragmentos pārādās) pārējiem izdotos atrast vainīgo.

No jaunajiem un potenciāli jaunajiem tēliem ir Lezlija Meja, kurai pirmajā sērijas grāmatā bija tā laime būt vēl tobrīd “parastā” policista Pītera pāriniecei un fiziski ciest no maģiju praktizējošajiem noziedzniekiem. Ar pieaugošu lomu no otrās uz trešo grāmatu Lezlijai ir visas iespējas kļūt par neatsverumu galveno tēlu un šībrīža duetu pārveidot par trio.

Paralēli izmeklēšanai Folly aģentūra turpina meklēt melnā burvja identitāti, kuru nodēvējuši par Faceless Man aiz tā, ka viens no viņa maģijas efektiem izvēršas viegli aizmirstamā sejā, kad pat minūti pēc sarunas neatceries pilnīgi nevienu nozīmīgu detaļu, lai varētu viņu vēlāk identificēt.

Otto Penzler – The Big Book of Christmas Mysteries

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Head Zeus

Manas pārdomas

Kad vēl labāk lasīt Ziemassvētku tematikas mistēriju īsos stāstus vai vismaz stāstus, kuru darbība norit Ziemassvētku laikā, ja ne tad, kad arā ir sniegots laiks. Ja iepriekšējos divos Otto Penzlera sastādītājos Big Book of… stāstu krājumi sarindoti pa kategorijām no pirmsākumiem līdz mūsdienām, tad šajā gadījumā izvēle bijusi par labu tematiskiem grupējumiem.

Sākts tiek ar Tradicionāliem Ziemassvētkiem (ērtības labad saīsināšu uz Z-sv, cerams neviens neapvainosies), kaut arī noslēgums ar Klasiskiem Z-sv, kas savā ziņā šķiet ar līdzīgu nozīmi, jo, kas ir tradicionāls, visdrīzāk būs arī klasisks. Tikpat līdzīgi pēc apļa principa stāstu krājums tiek uzsākts un noslēgts ar Agatas Kristi stāstu. Tradicionālajos Z-sv tas ir Erkila Puaro The Adventure of Christmas Puddingun Klasiskajos Z-sv A Christmas Tragedy savu dedukcijas spēku parāda Mis Mārpla. Stāstus pašus šķir 28 gadu starpība, kur Mis Mārplai tiek gods būt vecākajai, un noteikti arī gadu gaitā rakstnieces stils un maniere ir mainījusies, bet tēli paši nevarētu būt atšķirīgāki. Protams, Erkils arīdzan ir augstās domās par savām spējām, bet Mis Mārplas gadījumā tas jau drusku robežojas ar augstprātību. Ir daži izteikumi par spēju vien paskatīties un ar novērošanas spējām pateikt, kas ir kas slepkavu un noziedznieku jautājumā, kas drīzāk nāk vairāk no autores puses nekā tēla būtības.

Ja Tradicionālajos Z-sv nodaļā vairums stāstu atstāj pozitīvu iespaidu, no kuriem varētu izcelt Morse’s Great Mystery by Colin Dexter Inspektora Morsa īsais stāsts, tad Klasiskajos Z-sv tādu ir mazāk. Nevar teikt, ka sadalījums būtu uz pusi, bet krietni jūtami vairāk tādu, kuri, piem., uzrakstīti kompetenti un lielos vilcienos ir lasāmi, savu darbu paveic, bet vismaz man, kā lasītājam, emocijās un iespaidā neizraisa neko diži vairāk.

Pēc Tradicionāliem Z-sv seko A Funny Little Christmas, kas varbūt neliks nevienā no stāstiem sākt nekontrolēti smieties, bet noteikti varēs pasmaidīt, pat ja mistērija saistīta ar kāda tēla nāvi. Penzleram šajā nodaļā notrāpījies izvēlēties labākos stāstus ievietot kā pirmo un pēdējo, kas svarīgi gan nodaļas, gan grāmatas ietvaros, labam iespaida un pēcgaršas atstāšanai. The Burglar and the Whatsit by Donald E. Westlake stāstā kādam dzīvokļu apzadzējam, kas izmanto svētku laiku, lai pārģērbies par Santu varētu netraucēti izpausties, drusku nepaveicas, uzdoroties patrakam izgudrotājam un zinātniekam. Tikmēr A Reversible Santa Claus by Meredith Nicholsonlasbsirdīgās noskaņās tiek attēlots notikumu virpulis, kad atceļā no ceļojuma no Ņujorkas uz savu vistu fermu, kuru vada kopā ar diviem draugiem (visi trīs ir reiz pabijuši cietumā par šo un to), paslīdz garnadža kārā roka. Sirdsapziņas nomākts pusceļā izkāpj no vilciena, jo šķiet, ka pamanījis aizdomīgu vīru, kurš varētu būt policists, kā rezultātā iebrauc vēl lielākā grāvī nozagdams (‘’aizņemoties’’) bezrūpīgi vaļā atstātu auto un vien vēlāk pamana, ka blakus sēdeklī atrodas ievīstīts mazulis. Tā teikt komēdijai cienīgs notikumu virpulis, kam beigās ir visiem tēliem pozitīvs un patīkams iznākums.

Favorītes gods no visām nodaļām laikam pienāksies A Sherlockian Little Christmasnodaļai, kas, ja neskaita pēdējo stāstu no paša tēla radītāja Artūra Konana Doila, sastāv no četriem pastīž fiction stāstiem. Protams, arī šajā nodaļā ne visiem izdodas vienlīdz labi un negatīvākā nozīmē būtu atzīmējami divi parodijas stila stāsti The Secret in the Pudding Bagun Herlock Sholmse’s Christmas Case by Peter Todd,bet citādi no pārējiem pat rodas iedvesma izvēlēties kādu no daudzajiem Šerloka Holmsa īso stāstu krājumiem, kuru vēlāk izlasīt.

Turpināts tiek ar divām nodaļām sauktām par An Uncanny un Scary Little Christmas,kuru notikumos ir iesaistīti pārdabiski elementi, visbiežāk spoki, bet bailīgs šķitīs tāda lasītājam, kuru nobiedēt izdodas vieglāk. Uncanny nodaļā labākais šķita pēdējais stāsts A Wreath for Marley by Max Allan, kas ir labs Čārlza Dikensa ‘’Ziemassvētku dziesmas’’ remikss privātdetektīva noir stilā. Tajā neatrisināta palikusi pirms gada pastrādāta privātdetektīva Džeka Mārlija slepkavība, atstājot firmu jaunākā partnera Richard Stone īpašumā. No malas pirmais iespaids par Ričardu nebūs tas patīkamākais, liksies, ka viņam nemaz nerūp, kurš vainīgs drauga un kolēģa slepkavībā. Bet trīs garu vizīte (pagātnes, tagadnes un nākotnes) liks mainīt domas gan par neatrisināto slepkavību, gan par paša dzīvi un attiecībām un attieksmi pret apkārtējiem. Bailīgo Z-Svgadījumā labākais izrādās pats pirmais stāsts The Carol Singers by Joseph Bell, kurā baiļu faktoru rada nevis kāds pārdabisks elements, bet gan bariņš jauniešu, kuriem iešāvies prātā izliekties par koraļļu dziedātājiem, lai tā panāktu, ka veca kundzīte atver viņiem durvis, ko savukārt izmantot, lai ielausties un apzagtu viņu. Diemžēl kundzītei (stāstā 80+gadi) tie izvēršas par pēdējiem Ziemassvētkiem, kad neapdomīgi grib izrādīt pretestību.

Pārsteidzošā kārtā A Surprising Little Christmasnodaļā izvēlēti vien trīs īsie stāsti (pārsteigums pats par sevi), no kuriem labā nozīmē izceļams ir The Chinese Apple by Joseph Shearingstāsts. Sabalansētībasziņā, kur reti kurš stāsts atstāj sliktu iespaidu, izceļams Moderno Z-sv stāstu nodaļa. Katram stāstam ir gan sava mistērija, gan pārsteiguma vai pat humora faktors. Izcelt gribētos An Early Christmas by Doug Allyn, 26lpp gara novele un The Live Tree by John Lutzīsais stāsts.

Nosacīti noslēdzoši pirms jau pieminētās Klasisko Z-sv nodaļas ievietota A Puzzling Little Christmas, un uzsvars mistērijas puzzles komplicētības ziņā būs uz little, kas gan attiecas vairumu, kuri liek vēlēties pēc kā vairāk, bet ne uz pilnībā visiem nodaļā izvēlētajiem stāstiem. Izceļams ir The Christmas Kitten by Ed Gorman.

Krājuma diezgan padaudz garāku sēriju tēlu īsie stāsti, kas no vienas puses diezgan labi, jo, ja stāsts un galvenais tēls iepaticies, ir kur turpināt un izvērsties. Acīmredzami pamanāmāk arī vairāk garo stāstu, noveļu nekā iepriekš divos lasītajos Otto Penzlera sastādītajos krājumos.

Henning Mankell – The Pyramid: And Four Other Kurt Wallander Mysteries (Kurt Wallander #9)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Astoņās sērijas grāmatās detektīvs Kurts Valanders ir iepazīts kā labs, kompetents un prasmīgs detektīvs, kuram nenoliedzami reizi pa reizi atgādās pa kādai problēmai privātajā dzīvē, kurām papildus velkas bagāža ar ilgtermiņa problēmām un citiem niķiem un stiķiem, bet jau pirmajā sērijas grāmatā Faceless Killers lasītājs ierauga galveno varoni kā šķirtu vīru ar pieaugušu meitu.

Pirmais stāsts neizceļas ar atjautīgu nosaukumu un nav jābūt izcilam detektīvām, lai aptuveni nojaustu, par ko būs Wallander’s First Case. Papildus ieinteresētību izraisa paralēlais sižets ar draudzeni un nākotnes sievu Monu. Patīkami redzēt, ka klasiskās Valandera tēla rakstura iezīmes ir jau šajā varoņa izcelsmes stāstā, kas gan visvieglāk izskaidrojams ar faktu, ka Faceless Killers izdota astoņus gadus agrāk. Tāpat konsvekvents ir gan Valandera, gan citu kolēģu sentiments, ka Zviedrijas sabiedrība iet uz grunti, kam pieaugošais noziegums līmenis un pastrādāto noziegumu brutalitāte ir tikai viens no rādītājiem.

Pirms nonākt pie grāmatas titula stāsta The Pyramid, grāmata piedāva trīs interesantus un salīdzinoši ar pēdējo stipri īsākus stāstu, kuros Kurts Valanders pierāda savu māku kā detektīvs, bet nu jau sievas acīs zaudē vērtību kā pārlieku izteikts darbaholiķis, kurš darbu un noziedzinieku ķeršanu stāda augstāk par sievu un nu jau arī meitu. The Man with the Mask pat varētu klasificēties Otto Penzlera Ziemasvētku mistēriju īso stāstu kolekcijai, kuru grasos drīzumā lasīt, kamēr vēl ir ziema, bet šaubos, vai manīšu to tur.

Noslēdzoši The Pyramid ir labs un cienīgs tikt izceltam kā grāmatas vispārējais nosaukums. Mazas privātas lidmašīnas avārija nesaskaņota lidojuma laikā, kuru izmeklējot uzrodas pavedieni par potenciālu saistību ar narkotiku ievešanu Zviedrijā un to tālāku izplatīšanu, pārdošanu. Mazs ceļojums nelegālajā pasaulē ar negaidītiem vainīgajiem, kurus citkārt drīzāk uzskatītu par potenciāliem upuriem. Kā interesants ar nelielu humora devas piešprici, paralēlais sižets par Valandera tēva ceļojumu vienatnē uz Ēģipti, kura laikā šis iekuļas nepatikšanās ar vietējo policiju un Valanders ir spiests kāpt lidmašīnā, lai šo izpestītu.

Jū Nesbē – Dēls

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas


Sonija/Dēla dzīve pēc tēva pašnāvības, kad tas labāk izvēlējies atņemt sev dzīvību, pat ja zem līdzzinātāju vērīgas kontroles, nekā stāties tiesas priekšā par pastrādātajiem noziegumiem, būdams korumpēts policists. Sonijam, kuram līdz tam tēvs bijis idealizētā varoņa statusā, tas nāk kā pamatīgs šoks, pēc kā viņa(daudzmaz) rožainā nākotne kā labam sporta cīkstonim vai citādāk no paša rokas sabrūk rekordīsā laikā. Noziedzība un narkotikas ir tikai iesākums nebeidzamajai lejup vērstai spirālei. Varētu teikt, ka tas nav pat tas pārsteidzošākais. Lielāku pārsteigumu varētu sagādāt Sonija veids, kā sagādāt sev nākamo narkotiku devu – apzināti atzīties un uzņemties vainu slepkavībā, kuru nav pastrādājis. Pēc tēva krišanas negodā, Sonijs vairs nesaskata dižu jēgu brīvībai un dzīve aiz restēm ir ērta izeja, neskaitot galējo variantu, atņemt sev dzīvību.

Tādu galveno (anti)varoni sastop lasītājs, bet negaidīta vēsts no uzticama kolēģa (cita ieslodzītā) par tēva nāves apstākļiem, kas liek domāt, ka tēvs ticis piespiests uzņemties vainu, lai sievai un dēlam netiktu kaitēts, un vēl dzīviem un brīvībā esošiem vainīgajiem piešķir Sonijam jaunu dzīves mērķi. Pārsteidzoši viegli, lai arī ne bez simboliskām grūtībām, neprasa narkotiku atmešana, lai nekas netraucētu atriebības mērķa izpildei.

Premisei pēc būtības nav ne vainas, bet izpildījums, plus brīžiem acīmredzami ne tā augstākā labuma tulkojums(11.nod sākumā teikums no advokāta puses – ‘’Esmu nodomājis šovakar pasvinēt pie dažām apreibinošām šķidruma glāzītēm.’’ – nu, kurš, pat būdams advokāts, tā izsakās?). Korumpēta policija u.c. steoreotipiski ļaundari, gribētos pat teikt, ka Sonija tēva slepkavu identitātes nav tas būtiskākais visā grāmatā, un klišejisks sižets un vairāk TV ekrānam domātie pavērsieni, tēlu rīcība nepiešķir grāmatai neko pozitīvu.

Tas visu The Son ierindo labi ja viduvēja kriminālromāna kategorijā. No autora plašās daiļrades ir lasīts viņam uzticētā Šekspīra Makbeta adaptācija. Neprasmīgs autors to nevarētu paveikt, un, protams, arī tas bija tulkojums (lasīju anglisko variantu), tādēļ šīs grāmatas negatīvā iespaida dēļ nedomāju atmest autoram ar roku.