Crime

Elizabeth McCourt – Sin in the Big Easy

36254378

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Post Hill Press

Manas pārdomas

Sin in the Big Easy iesākas ar grāmatas galvenās varones Abby, jauniņa advokāte, kura vienā no saviem rīta skrējieniem palīdz, kā vēlāk noskaidrojas, izvairotai sievietei (Dārsija), saņemt medicīnisko palīdzību, kamēr citi līdz tam brīdim pa gabalu noskatījušies un pagājuši garām, bet vēlāk pierunā par nodarīto vērsties tiesā. Protams, vainīgajam džekam ir ietekmīgs tēvs, kurš viņu līdz šim no visiem sūdiem ir spējis izvilkt laukā; tagad pirmoreiz ir nonākts līdz tiesai.

Diemžēl grāmatai, īpaši vēl tik īsai, nav viens caurvijošs pamata sižets no sākuma līdz beigām. Radās saskaldīta darba iespaids, ka autorei bijušas vairākas idejas, kuras tad ir centusies kā nebūt sasaistīt kopā. Vispirms rodas priekšstats, ka Sin in the Big Easy varētu būt laba tiesas prāvas drāma ar apsūdzības un aizstāvības advokātu dueli, plus peripetijām ārpus tiesas sēdes. Un tad ne tikai tas vienā mirklī paliek kā kaut kas nebijis, bet nomaina toni vispār, kad Abby saņem traģisku ziņu no mātes, ka tēvs (slims ar vēzi) ir izdarījis pašnāvību. Pašsaprotami seko milzu sēras, Abigeila dodas no Ņūorleānas lido uz Ņujorkas teritoriju; būtībā pilnīgi cita grāmata. Vēl jo vairāk, šķiet galvenā tēla dziļumam, uzzinām par kaut ko pagātnē izdarītu, kuru Abigeila sev nav piedevusi un kas saistīts ar diviem bijušajiem. Bet pēc tam atkal seko pavērsieni Dārsijas lietā, pavērsieni, kurus var izskaidrot vienīgi ar to, ka citādāk autore nav spējusi iedomāties, kā virzīt sižetu uz priekšu; tikmēr ģimenes drāma pa lielam aiziet tālāk par otro plānu.

Par pašu galveno varoni, Abigeilu, nav sakāms nekas glaimojošs. Var piedot un saprast viņas lētticību, ņemot vērā profesionālo pieredzes trūkumu, bet ticēt katrai jaunajai informācijai un uzticēties katram nākošajam, kurš to viņai atklāj, jau ir par traku. Viena brīdi viens ir ļaunais tēls, kas slēpjas aiz briestošās lielās konspirācijas, kurai Abigeila uzdūrās tik nejauši, bet tad cits tēls kaut ko pasaka, viņa uzreiz notic tam, un lasītājam jāpieņem jaunā situācija par faktu…

Gribētos piekasīties arī dialogiem – grūti definēt kas pietrūka, bet šoreiz bija pretējais gadījums, kad ir par daudz ‘’he/she said’’. Par beigām vispār trūkst vārdu, nebija vispār nekāda veida atrisinājums, bet, ja domāts kā klifhengeris, tad ir lasīti krietni vien labāki.

Michael Stephenson – The Man on the Roof

39340817

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Zaks Londons – jaunietis, kura slepkavība (līķis izlikts viegli atrodamā vietā) saviļņo, kādā Klīvlendas piepilsētā kaimiņos esošu piecu ģimeņu dzīves. Katram ir noslēpumi (pat gadiem ilgi glabāti), kurus viņš/viņa vēlētos labāk paturēt pie sevis un neizpaust sievai un bērniem, kur nu vēl plašākai sabiedrībai, un rezultātā, katru indivīdu no aizdomās turamajiem pieciem pāriem viena vai otra iemesla dēļ var turēt aizdomās.

Pa vidu visam detektīves Keidijas Lambertes un viņas ‘’zaļā’’ pārinieka Breidija darbu nedaudz maisa rajona dīvainais seniors savrupnieks Herberts, kura raksturs un manieres nav no tiem, kas radītu ātru draudzību. Ja tam piešauj klāt iniciāli viņa radītās baumas par ‘’vīru uz jumta’’, kuru neviens īsti nespēj ārēji aprakstīt, un vēl Herberta paradumu novērot kaimiņus (ilgi būt augšā/maz gulēt), tad vismaz īslaicīgi aizdomas uz viņu nav grūti novirzīt. Herberta baltais kaķis un viņa baisā/creepy veidā pieminēšana šur tur grāmatā vienubrīd lika domāt virzienā, ka tik beigu atrisinājums nav ar supernatural elementu.

Veicot piezīmes acīgs un pieredzējis lasītājs varbūt arī bez tām, jo autors, neatklājot POV identitāti, trīs reizes no katra no 10 pamata aizdomās turamajiem (vīriem un sievām), dod ieskatu viņu domu gājienā, ko viņi patiesībā domā par laulāto draugu, bērniem un kaimiņiem. Protams, gadās, ka aiz dusmām nolādām, lai kādam nez kas notiktu, bet visbiežāk tālāk par domām vai fantāzijām tas neaizkļūst, tad nu šādi lasītājs var minēt, kurš uz to būtu tiešām spējīgs.

Interesanti samaitātu tēlu šajā grāmatā ir kā uziet; īpaši starp piecu ģimeņu vīriem un sievām, reti kurš ir puslīdz ‘’normāls’’.Turot vienam otru aizdomās, apspriežot, kurš tad būtu varējis nogalināt Zaku un kuram bija motīvs, plus vēl detektīvu izprašņāšana, atklāj cilvēku patiesās sejās, kuras meistarīgi tiek slēptas aiz publiskajām maskām un māju durvīm, un parāda cik vājas īstenībā ir šo piecu ģimeņu draudzība.

Kate Ellis – The Merchant’s House (Wesley Peterson #1) (Klausāmgrāmata)

530487

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: ISIS Audio Books

Manas pārdomas

Jaunais Tradmouth detektīvseržants Wesley Peterson no Londonas nepaspēj pat kārtīgi iekārtoties darba vietā, kad viņam tiek tas prieks atrisināt jaunas sievietes slepkavību, kuras seja ir tikusi tā deformēta, ka sākotnēji policija pat kļūdās ar upura identifikāciju, pieņemot, ka atrastās sievietes foto pie upures ir atbilstošs, par cik lielā mērā lielākā daļa kritēriju atbilst. Tas reizē dod iespēju kādu laiku lasītāju vest pa maldinošu taku, tā arī mēģināt saskatīt potenciālo galveno aizdomās turamo, kad noskaidrojas minētais pārpratums.

The Merchant’s House ir pietiekami labs kriminālromāns, lai to izbaudītu tā lasīšanas brīdī, tomēr to pabeidzot, nerodas sajūta, ka tu to ilgi pēc tam atcerēsies (tā teikt ir lasīti labāki un aizraujošāki kriminālromāni). Kaut arī policija zina par DNS un vismaz piemin to krimināllietas risināšanā, tomēr vairākkārt šķita, ka viņi pilnībā neizmanto visu potenciālu, ko sniedz zināšana par DNS. Tādēļ vēl jo jocīgāk likās, ka pirkstu nospiedumi, pēc kā varētu noskaidrot upura identitāti, nemaz netika pieminēti.

Paralēli kriminālromānam un slepkavības izmeklēšanai, autore ir centusies to apvienot ar vēsturisko romānu, kad Vezlija draugs un profesionāls arheologs Neill (Vezlijam pašam tā ir tikai aizraušanās) un viņa komanda vecā 17.gadsimta Tjūdoru laikā tirgotāju mājas/muižas teritorijā atrod bērna skeletu. Kaut arī arheoloģijas hobijs un interese ne tikai par darbu un slepkavu notveršanu padara detektīvseržantu Vezliju maķenīt interesantāku, tomēr grūti bija saklausīt ieguvumus no šīs sub-sižeta līnijas.

P.D. James – A Mind to Murder (Adam Dalgliesh #2) (Audio book)

764263

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Psihiatriskās slimnīcas administratīvās nodaļas vadītāja Enid Bolam tiek atrasta slimnīcas pagrabā nogalināta ar kaltu tieši sirdī. Vienlīdz kā slepkavības pastrādāšanai nepieciešamais spēks, nosvērtums un precizitāte liek detektīvam Adamam un viņa partnerim Martinam liktu galvenokārt turēt aizdomās ja ne gluži tikai slimnīcas ārstus, tad noteikti vīriešu kārtas pārstāvi.

Starp sērijas pirmo grāmatu Cover Her Face un šo var saskatīt vairākas līdzības, par ko galvenokārt jālūkojas autores virzienā. Kā vairāki falšie zaķi un pavedienu takas, pa kurām lasītājs tiek mēģināts tikt aizvests, lai jau pēc brīža visas kārtis būtu atkal sajauktas un nāktos šaubīties par to, kurš tad īsti ir tas slepkava. To gluži nevarētu saukt par vilšanos, vairāk, ka tas neizraisa nekādus sajūsmas uzplūdus, ka bez liecinieku, darbinieku un varbūt vēl kāda ģimenes locekļa iztaujāšanas detektīvi Adams un viņa pārinieks neko citu diži nedara, un kā jau vienmēr gandrīz katram ir pa kādam noslēpumam, ko dienas gaismā izvelk nelaikā mirušais upuris. CSI tipa seriālu/grāmatu mīļotājiem šeit maz prieka. Protams, nav nepieciešama Temperance Brennan sērijas galējība, bet tomēr plika dedukcija no tā vien šķiet tā kā par maz. Bet divas reizes pēc kārtas, kad slepkavas identitāte nokrīt kā no zila gaisa un fakts ir vienkārši jāpieņem, gan varētu saukt par vilšanos.

Lielu mīnusu grāmatas baudījumam piešķīra arī ierunātāja zemā kvalitāte. Jebkurš var vienkārši nolasīt (ne visi ar skaidru dikciju), bet izcilas audio grāmatas no vienkārši labām vai viduvējām atšķir tas, ka ierunātājs izpildījums ir gandrīz kā šovs un tev nav jāpiedomā kurš tēls ko runā. Šoreiz pat brīžos, kad mainījās vīriešu tēlu POV, atšķirības starp balsīm (vispār maza variācija) nebija gandrīz nekādas. Tikpat labi tas varēja būt tas pats tēls, un, kad šāda turp atpakaļ maiņa notiek vienas nodaļas ietvaros, tas izraisa apjukumu un ir makten kaitinoši.

Tā kā A Mind to Murder darbība notiek psihiatriskās slimnīcas vidē, tad grāmatā iekļautas šādas tādas ārstēšanas metodes, kuras šodien ir novecojušas un liecina par grāmatas sarakstīšanas laiku, kad tas bija pavisam normāli – kaut vai tā pati elektrošoka terapija vai LSD došana pacientiem, lai ar garīgo kaiti slimais pacients atbrīvotos un ārsts varētu sākt mēģināt tikt līdz patiesās problēmas saknei.

Henning Mankell – The Dogs of Riga (Kurt Wallander #2)

39795

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: The New Press

Manas pārdomas

Kad Istadas (Ystad) piekrastē nejauša garāmgājēja uziet izskalotu glābšanas laivu ar divu Austrumeiropas izcelsmes vīriešu līķiem (ģērbušies dārgi), detektīvam Kurtam Valanderam uzsākot izmeklēšanu pat ne mazākajā mērā nevar ienākt prātā, ka tā viņu aizvedīs līdz pārmaiņu laikos ierauto Latviju, kad brīvības smarža jau ir tikpat kā saožama, bet netrūkst cilvēku, kuri visiem spēkiem vēl cenšas turēties pie vecās sistēmas un kārtības.

Kaut arī pēc savas būtības The Dogs of Riga ir kriminālromāns, tad tik un tā ar interese ķēri detaļas par tā laika Rīgu (un Latviju) caur ārzemnieka Kurta Valandera acīm. Tā par piemēru arī varētu pieminēt ainu, kurā Kurts sadzird divu dāņu sarunu, ar kuriem reizē ielidojis Rīgā, kurā viens dānis brīdina otru par drūmajiem un vispār drausmīgajiem apstākļiem. Tā arīdzan Kurtam visai ātri top skaidrs, ka, valstij tik ilgi esot aiz dzelzs priekškara, viss tik ātri nevar vēl iet uz augšu un vecie ieradumi, kā noklausīšanās mikrofoni viesnīcā ‘’Latvija’’ vēl ir lielā cieņā. Nelielu bet tomēr kultūršoku Kurts piedzīvo, un tā, riskējot ar pašu dārgāko, viņam nākas navigēt pa labirintu labirintiem, īsti nezinot, kam līdz galam var uzticēties, lai atrisinātu noziegumu un varbūt pat novērstu plašāka mēroga konspirāciju.

Biju gatavs uz līdzīgu valodas stilu, kāds tas bija pirmajā sērijas grāmatā – Faceless Killers. Pašam par patīkamu pārsteigumu varēju vērot krasu atšķirību, un uzlabojošais efekts, ko tas sniedz, nav pat adekvāti salīdzināms. No pirmās grāmatas šādi tādi sīkumi tiek pieminēti, bet neradās sajūta, ka arī, ja Rīgas suņi tiktu lasīti vispirms, ka tad kaut kas būtu diži zaudēts; tieši tā, kā tam arī vajadzētu būt.

P.D. James – Cover Her Face (Adam Dalgliesh #1) (Audio book)

3832.jpg

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Rāmo ikdienas idilli Martingeilas muižā izjauc mājkalpotājas/istabenes Sallijas slepkavība, kad vienā jaukā rītā viņa tiek atrast nožņaugta savā gultā, bet durvis pirms tam bijušas aizslēgtas, turklāt blakus gultai uz naktsskapīša stāv sazāļots kakao dzēriens. Vai tādejādi slepkava ir gribējis pirms tam padarīt upuri pretoties nespējīgu, vai arī Sallija ir bijusi tik nepatīkama, ka pat divi personāži neatkarīgi viens no otra mēģinājuši viņai padarīt galu?

Turklāt par bāreni paliek Sallijas dēls (vēl zīdainis), jo, vismaz pēc viņas darba devēju zināšanām, (Mrs. Eleanor Maxie, viņas vīra un meitas Deboras vai dēla Stīvena) Sallija bija vientuļā māte. Bet izmeklēšanas gaitā par Salliju atklājas ne visai glaimojoša bilde; viņai piemitis raksturs, kā dēļ ne viens vien Salliju nav ieredzējis.

Uzdevums aizrakties līdz patiesības graudam un uzzināt slepkavas identitāti ir uzdots detektīvam Adam Dalgliesh, kuru no nospraustā ceļa neizbaida pat ekstravagantākās Martingeilas muižas iemītnieku, kā arī iepriekšējās dienas viesu un pārsteidzoši plašo personu loks, kas zināja par Stīvena šķietami spontāno Sallijas bildinājumu, atbildes uz personīgiem jautājumiem, pat ja konkrētajam tēlam nešķiet, ka tam ir kāds sakars ar slepkavību. Vēl jo vairāk, Eleonoras reakcija uz notikušo varētu pārfrāzēt kā ‘’Cik neiejūtīgi no Sallijas puses tikt nogalinātai tādā veidā!’’, ka tagad kaut kāds detektīvs ložņā pa viņu mājām ne gaidīts, ne lūgts.

Cover Her Face nav nekas izcils vai līdz šim noklausīšanās brīdim neredzēts un neizlasīts (īpaši beigu epizodes ar visiem sapulcētiem vienā telpā, lai tad Adams atklātu vainīgo) labākā izpildījumā, bet vienlaikus ir jāņem vērā gan romāna izdošanas laiks, 1962. gads, gan fakts, ka tas ir autores debijas kriminālromāns. Katrā ziņā pēc laika noteikti turpināšu ar sērijas nākamajiem romāniem.

Šeit vēl links uz BBC 1985.gadā uzņemto seriālu pēc grāmatas motīviem.

David Hewson – A Season For the Dead (Nic Costa #1)

39388

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pan Books

Manas pārdomas

Akadēmiķe Sara Farnese nokļūst masu mediju un policijas uzmanības krustugunīs, kad kāds bez saprotamas motivācijas pēkšņi sāk nežēlīgi nogalināt viņas bijušos, pasargāti pat var nebūt vienas nakts sakari. Turklāt slepkavības upuri tiek atstāti atklāšanai, kā baznīcas mītos aprakstītie mocekļi. Vai tas ir kāds aptracis un saniknots Sāras atraidīts mīļotais, kurš pārzin viņas darba sfēru, kā tas sākotnēji varētu likties, vai tomēr tikai viltīgs iegansts, aiz kura slēpjas vēl kas nopietnāks?

To atšķetināt nākas Romas policijas detektīvam Nic Costa, kuram ļaundara notveršanas nolūkos ir ne tikai jāatšķetina Sāras personība, kura atklājas visai neparasta (daži teiktu dīvaina), un izmanīgi jāizlavierē starp komplicētajām attiecībām starp Romu un Vatikānu (kaut gan lasītājam nelika doti mājieni, ka kāds likumsargs pašā Vatikānā censtos patiesi atrisināt slepkavības), bet arī jāsastrādājas ar jaunu pārinieku, kurš pensijas vecumam ir krietni tuvāk.

Izmeklēšanai turpinoties par Sāru pašu atklājas šis tas, ko viņa pati noteikti būtu gribējusi paturēt noslēpumā; plus lasītājs tiek drusku iežēlināts pirms uzzina par grūto bērnību un citiem smagiem faktoriem. Vēl jo vairāk, Nika priekšnieks ar cerību izkustināt lietu no strupceļa un slepkavu pamudinātu uzņemties lieku risku, uzdod viņam likt masu medijiem noprast, ka starp viņu un Sāru briest kādas potenciāli romantiskas jūtas. Kā mīnuss grāmatai, šī sižeta līnija ir visai paredzama un jau bieži redzēta, jo kā par brīnumu, lai kādi nebūtu pretargumenti, neviļus kaut kāda attiecību dzirksts arī rodas.

Otra persona (bez Sāras) slepkavas redzes lokā ir kardināls Michael Denney, ap kuru savelkas tumši negaisa mākoņi. Reiz apgrozījies starp politiķiem un uzņēmējiem kā zivs ūdenī (naudas atmazgāšana un vēl dažnedažādas kriminālas aktivitātes), kuru dēļ ir izpelnījies tādu iestāžu kā FIB interesi un tagad ir nolemts krasai lejupslīdei. Līdz šim Maikls ir slēpies aiz Vatikāna drošajām sienām, bet ir cilvēki, kuri labprāt viņu pasludinātu par grēkāzi un izstumtu no sava vidus saplosīšanai, tādējādi atbrīvojoties no potenciāla drauda savai brīvībai.

Laba izklaides literatūra, bet bez jebkāda wow! faktora ne savā žanrā, nedz arī kā citādāk.

 

Stieg Larsson – The Girl Who Kicked the Hornet’s Nest (Millennium #3) (Audio book)

6892870

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Random House Audio

Manas pārdomas

Gandrīz bez laika pārtraukuma turpinot notikumus no Meitenes, kas spēlējās ar uguni Millenium triloģijas trešo grāmatu ideālā gadījumā būtu vērts arī lasītājam ņemt rokā bez diža pārtraukuma starp sērijas pārtraukuma. Turklāt personīgi, ja nebūtu klausījies audio formātā, kas šīm grāmatām (vismaz otrajai un trešajai) ir piemērotāks; drukāti vai elektroniski uzrakstītā stils būtu nokaitinājis vairāk.

Tātad nomaitājot iepriekšējās grāmatas beigas, Salandere par pārsteigumu tēvam Aleksandram Zalačenko un pusbrālim Nīdermanam augšāmceļas no kapa (heh, atbilstoši svētkiem :D) un ar vairākām ložu izraisītiem ievainojumiem (turklāt viena galvā) dara visu, lai atriebtu pret viņu kopš bērnības pastrādātās netaisnības. Par nožēlu pašai kā tēvs, tā pusbrālis (aizmūk) paliek dzīvi, bet par atvieglojumu dažiem draugiem kā Blūkvistam arī pati neaiziet pa pieskari. Nedaudz uzjautrinoši trillerī lasīt par tik izteikti sliktām meitas un tēva attiecībām, diemžēl pilnībā nepiepildījās vienubrīd mans minējums par Salanderes un Zalačenko neveiksmīgiem mēģinājumiem vienam otru nogalināt; tas vairāk paliek nodomu līmenī, jo ātri vien notikumi un personas kā Zviedrijas slepenpolicija (konkrētāk ‘’Zalačenko klubs’’) ārpus slimnīcas sāk aktivizēties un prasīt lielāku uzmanības daļu.

Kamēr Salandere atkopjas no gūtajiem ievainojumiem (faktiski ieslodzīta slimnīcā), grāmatas pamata sižets grozās gan ap gaidāmo Salanderes tiesas prāvu, kaut arī ir zināms, ka žurnālistus un bijušo viņas aizbildni nogalināja Nīdermans, bet ‘’Zalačenko klubs’’ (īpaši riebīgs padevās psihiatrs Teleborian) aiz likuma aizsega ir gatavi izmantot visus līdzekļus, lai paliktu neatklāti un nesodīti par gadu gaitā pastrādātajiem noziegumiem, kad viens pārbēdzis spiegs bija svarīgāks par mazu meiteni, gan ap briestošo tiesas prāvu pret minētajiem ļaundariem, pateicoties Blūmkvistam un Dragan Armansky no vienubrīd Salanderes darba vietas iekš Milton Security. Ne pārāk nepieciešama un pilnībā nodalīti no visa pārējā šķita Bergeres sub-sižets ar viņas aiziešanu no Millenium žurnāla uz nacionālu laikrakstu un pēkšņu stalkera uzrašanos, vēl jo vairāk bezjēdzīgi tas šķiet, kad tiek atklāts šo noziegumu ļaundaris. Tikai iegansts, ar kuru uzpūst lapaspušu skaitu.

Tā pat gribētos piekasīties pie tā, ka Salanderes un arī viņas slepeno hakeru draugu (par kuriem pēc tam pilnībā tiek piemirsts) talants un spējas tiek izmantoti gluži kā tāda kā maģijas nūjiņa, lai izglābtu labos tēlus no strupceļa un būtu veids kā virzīt notikumu gaitu uz priekšu.*

Triloģija, kuras popularitātes rādītāji neatspoguļo tās kvalitāti.

********Apzināto maitekļu zona********

*Kā arī epilogā tiek palaists garām ideāls klifhengeris, kad Nīdermans pārsteidz Salanderi vecajā lauku mājā, bet nē, viss blīkš blākš jāatrisina turpat uz vietas.

Stieg Larsson – The Girl Who Played with Fire (Millennium #2)

6087991

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Quercus

Manas pārdomas

Ir pagājis aptuveni gads gan kopš Millenium sērijas pirmās grāmatas notikumiem, gan personīgi kopš laika, kad pats to izlasīju. Gads, kura laikā, pateicoties savām hakeres maģiskajām spējām un no Vangeru afēras ne pārāk legāli iegūtajiem līdzekļiem, Salanderei nav bijis jāuztraucas par personīgajiem līdzekļiem, kas atļauj apskatīt pasauli, veltīt laiku sev un atrast jaunas personības šķautnes. Summa ir ar tik daudz nullēm (zviedru kronas, bet tomēr), ka par to nevajadzēs aizdomāties līdz pat mūža beigām, bet spēlēšanās ar uguni var nejauši panākt tās ātrāku ierašanos.

Tikmēr Mīkaels Blūmkvists, līdzīgi kā citi Salanderes draugi (lai cik maz pēc viņas domām tādu nebūtu), ir atstāts pilnīgā neziņā, kur Salandere ir nosvīdusi. Ja citi, zinot Salanderes īpatnējo izteikti anti-sociālo personīgu, to +/- spēj tādejādi sev izskaidrot, tad Mīkaela gadījums, ņemot vērā kopā pārdzīvoto un varbūt tādēļ radušos attiecību kaisli, ir drusciņ atšķirīgs. Lai ko viņš darītu, Salandere pret viņu attiecas kā pret kaut ko neeksistējošo. Viens būtisks faktors, ko pats Mīkaels droši vien par tādu neuzskata, ir viņam pašsaprotamās casual rakstura attiecības ar vairākām sievietēm vienlaikus, kas Salanderei varētu nebūt pieņemami.

Viss mainās, kad savās mājās tiek atrasts Millenium žurnālists Svensons un viņa draudzene Johansone un pavisam necerēti nozieguma vietā atrastais slepkavības ierocis (pirkstu nospiedumi uz tā) norāda taisnā virzienā uz Salanderi. Ar to plus vēl dokumentāciju no dažādā valsts iestādēm par Salanderes pagātni un psiholoģisko stāvokli policijai pietiek, lai ieraktos dziļi vienā domu gājienā un vairāk neskatītos ne pa labi, ne pa kreisi. Šajā ziņā autoram veiksmīgi izdevās radīt dažus pamatīgi pretīgus izmeklētāju/policistu tēlus. Lai kā Blūmkvists censtos noradīt uz to, ka varbūt Svensona topošā grāmata par jaunu sieviešu nokļūšanu piespiedu prostitūcijā un neskaitāmu noziedznieku, pat korumpētu policistu, politiķu un tiesībsargu atmaskošanu nepalīdz, lai policija apsvērtu citus nozieguma scenārijus. Kad vēl tiek atrasts trešais upuris ar vieglu noprotamu saikni ar Salanderu, masu mediju cirks var sākties.

Grāmatas galvenais fokuss ir uz noslēpumaino Salanderi. Paralēli Blūmkvista centiem izzināt patiesību, policijas aklajiem mēģinājumiem ‘’pienaglot’’ pie taisnības sienas galveno aizdomās turamo, Meitene, kas spēlējās ar uguni dod dziļu ieskatu Salanderes bērnībā un notikumos, kas lielā mērā ietekmēja viņas personību un pamatoti negatīvo attieksmi pret varas iestādēm. Kopumā nepameta sajūta, ka šī lielā mērā ir sagatave oriģināli triloģijas noslēdzošajai grāmatai.

Henning Mankell – Faceless Killers (Kurt Wallander #1)

935308

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: The New Press

Manas pārdomas

Aukstā 1990.gada astotā janvāra rītā detektīvs Kurts Valanders tiek uzmodināts ar zvanu par izsaukumu uz nežēlīgu dubultslepkavību klusā lauku vidē, kur par upuriem kļuvis vecs lauksaimnieku pāris šķietami bez jebkādiem acīmredzamiem ienaidniekiem. Nepalīdz pat fakts, ka turpat kaimiņos ir visai līdzvērtīgi kaimiņi, arī lauksaimnieki un vecs laulāts pāris, kuri pēc tik bezjēdzīgi brutālas slepkavības loģiski iedomājās, ka tikpat labi viņi varētu būt kaimiņu vietā.

Detektīva Valandera tips ir savam žanram visai klasisks – ar neizdevušos laulību un sačakarētām attiecībām ar bērniem un/vai vecākiem darba noslogotības dēļ, ar skarbu raksturu un citām personīgās dzīves problēmām, kurš par spīti tam visam un vēl cīņai ar alkoholu spēj līdz grāmatas beigām atklāt viņa uzmanības centrā nokļuvušu noziegumu, lai cik viltīgi nebūtu ļaundari, kad pamatoti būtu tā vietā jābrīnās par to, kā gan viņš vispār spēj saglabāt savu darbu, kur nu vēl būt izcils tajā.

Viens no pavedieniem, turklāt upura pēdējā elpas vilcienā izteikts vārds, romānā paceļ tematu par Zviedrijas bēgļu uzņemšanas politiku, kas (nemaz nezināju) acīmredzot bijis aktuāls arī pirms nesenākajiem bēgļu krīzes notikumiem. Šis tas top zināms presei, kas iedvesmo dažu labu ekstrēmāk noskaņotu sabiedrības locekli rīkoties radikālāk. Šajā jautājumā Kurts Valanders par nelaimi nenopelna plus punktus, jo kaut arī Kurts saglabā nostāju, ka jārīkojas likuma piedāvātajās robežās, viņš vienlaikus saskata pretējās puses argumentu cēloņus un spēj tiem daļēji piekrist, saprotot to, kas varētu pamudināt tā rīkoties.

Diemžēl kriminālromānā Slepkavas bez sejas bez Kurta Valandera, kurš pats par sevi nav nekas dižs, nav gandrīz neviena cita atmiņā paliekoša tēla ar kaut cik ticamu personību. Ir kaudze citu izmeklētāju, kas jācer ir ar domu, ka noziegumu neatklāj tikai viens vienīgs izmeklētājs ar šādu tādu palīdzību no malas, bet nelaime tajā, ka gan viņi, gan potenciālie viltus aizdomās turamie knapi ir kas vairāk par ‘’kartona tēliem’’. Varbūt pie vainas ir grāmatas nelielais apjoms, autora stils ar nepārtrauktiem ‘’he said’’, ‘’she said’’ u.c. un/vai tulkojums, bet grāmata tā arī līdz tās beigām nespēja iepatikties. Turklāt atrisinājums vairāk līdzinās maģiskai truša izvilkšanai no burvja cepures, kad ir nepieciešams kaut kā pabeigt grāmatu ar atrisinātu noziegumu.

Pēc sērijas pirmās grāmatas iespaidiem, kas 2013.gadā tikusi izdota arī latviski, par labāku atzītu seriālu, kas uzņemts pēc šīs sērijas motīviem.