Crime

Iepalicēji #31

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Metro 2033 (Metro #1) by Dmitry Glukhovsky

Neprecizējot cik ilgi ārpasaule ir padarīta neapdzīvojama, no dažām atmiņu ainām spriežot pēc kodolkara, bet ir 2033.gads un neliels skaits izdzīvojušo ir paglābušies un turpina kaut kā nebūt izdzīvot Maskavas metro sistēmā. Lai arī varētu šķist, ka palikt dzīviem būtu visiem pirmajā prioritāšu vietā, tad katastrofu izdzīvojušie jau ir paspējuši nošķirties pa frakcijām. Ir komunisti, kuri pie katras iespējas piesauc Ļeņinu un Staļinu; ir nacisti, kuri cer aizsākt ceturto reihu un ir reliģiski fanāti ar jaunizdomātu Lielā Tārpa kultu, kurš turpina rakt jaunus tuneļus.

Pa vidu visam tam ir grāmatas galvenais varonis Artjoms, kuram jāmēģina izlavierēt tam visam cauri, lai dienas beigās paliktu dzīvs, un, ja ar visiem trakajiem nebūtu pietiekami, tad papildus jautrībai ir vēl kaut kādi tumšādaini Dark Ones. Neviena no grupām viņus neieredz un nebūtu liela māksla piesaukt rasisma tematikas salīdzinājumus, bet Artjoma prāts ir atvērtāks jaunām idejām un pārmaiņām, un grāmatas gaitā secina, ka Dark Ones ir īsā laikā ārpasaules apstākļiem pielāgojies cilvēks un ka no abu nu jau divu atšķirīgu sugu sadarbības visiem būtu lielāks labums.

Ļoti patika audio grāmatai pievienotais specefekts ar metro skaņām starp katru nodaļu. Piešķir gan labu notikumu vietas atmosfēru, gan ļauj prātā nodalīt vienu nodaļu no otras.

***

The Last Town (Wayward Pines #3) by Blake Crouch

Seku novēršana, cik nu tas vien ir iespējams Ītana Bērka un viņam līdzīgi domājošo rokās, lai izglābtu pēc iespējas vairāk cilvēku no briesmoņiem pielīdzināmajamiem Aboritions, kurus mazpilsētas izveidotājs Deivids Pilčers ielaidis Waywars Pines teritorijā, kā atriebību, jo viņa trauslais ego nespēja izturēt, ka visi nemetas ceļos viņa priekšā par viņu “izglābšanu” no ~1800/2k gadu tālās pagātnes. Kaut arī iedomas Pilčeram par sevi ir aizgājušas maksimāli augstu, pielīdzinot sevi Dievam, citiem uzskati par Deividu pārsteidzošā kārtā nesakrīt, lai kādi nopelni būtu viņam cilvēces greizās evolūvijas paredzēšanā. Un to tā nedrīkst atstāt! Pēc tāda veida nodevības un nepateicības, ‘’pēc tik rupja spļāviena tieši sejā’’,  cilvēce, kādu to pazīstam, Pilčera acīs var noiet pa burbuli un ļaut jaunajai dominējošajai sugai vaļu, viņam tagad ir vienalga.

Labs triloģijas noslēgums pat ļoti interesantam distopijas trillerim. Protams, ne bez trūkumiem un vietām, kur paurķēties ar vienu vai otru jautājumu, bet, pieņemot spēles noteikumus, izklaidei, kamēr grāmatu lasi vai klausies, nekas cits netraucē. Vienīgi pašās beigās dažu teikumu (pēdiņās) epilogs, kurā autors piedavā, ka tēli no krio-miega pamostas pēc 70k gadiem, varēja arī nebūt, pilnīgi lieks. Tikpat labi varētu būt arī cits skaitlis, kas neko neizmainītu, ja vien nav iecere rakstīt turpinājumu citā sērijā.

***

The Man Who Smiled (Kurt Wallander #4) by Henning Mankell

Lai gan Kurts Valanders ir pieredzējis detektīvs, tad otram cilvēkam atņemt dzīvību, darba pienākumus pildot, nav kaut kas ikdienišķs. Lai kā varētu argumentēt, cik ļoti tas upurim nācis pelnīti, Kurts pārdzīvo, ka vispār kas tāds ir bijis jāizdara (#3 The White Lioness ietvaros).

Tādēļ sērijas ceturtā grāmata iesākas Kurtam esam nolēmušam pilnā nopietnībā beigt darba gaitas kā policistam. Bet visu kājām gaisā apgriež drauga/paziņas lūgums pārskatīt tēva nāves apstākļus, kurš miris autoavārijā, kas pavirši un ar ātru roku atzīta par negadījumu, bet dēlam ir pamats aizdomām uz ko sliktāku. Pati par sevi šāda veida vizīte stūrgalvīgo Valanderu nepārliecina mainīt savu lēmumu, bet šī pašadrauga slepkavība ar šāvienu galvā dažas dienas vēlāk gan to lieliski spēj.


Šoreiz detektīvam un viņa kolēğiem nākas saskarties ar lielā biznesa pasauli, kuru, neesot tajā, izprast parastajam mirstīgajam nav iespējams. Motīvi un paņēmieni, lai to īstenotu, neiekļaujas ierastajos rāmjos. Kur vien dodies, pretī atrodas kāda sekretāre vai cits padotais ar mākslīgi pieklājīgu smaidiņu. Atliek vien atrast gana spēcīgus pierādījumus, lai varētu ar patiku tos aizvākt no viņu sejām.
Pēc tik ilgas prombūtnes no aktīva darba (teju pusotrs gads) ir atstājušas savu ietekmi, piemēram, sākotnējs neveiklums liecinieku vai citu intereses personu interviju laikā, bet Valandera instikts un mednieka dzinulis drīz vien tiek no jauna iedarbināts un var atkal darboties ar pilnu sparu.

***

Lab Girl by Hope Jahren

Neslikts memuārs no zinātnieces Hope Jahren puses, no kura gan man būtu gribējies dzirdēt vairāk no zinātniskās puses par un ap uz grāmatas vāka centrālajā lomā ielikto zaļu lapu, t.i. augiem, un autores profesionālo karjeru, un mazāk tīri pašu memumārisma daļu par autores personīgo dzīvi u.c. attiecībām ar kolēģiem.

Iepalicēji #30

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

The White Lioness (Kurt Wallander #3) by Henning Mankell

Sava veida nenotikušas alternatīvās vēstures romāns kriminālromāna mērcē no autora Hennig Mankel puses, kad mākleres un divu bērnu mātes slepkavība, kurai tā vienkārši “palaimējās” uzrasties neīstajā laikā un neīstajā vietā, un kuras slepkavības izmeklēšana nonāk detektīva Kurta Valandera rokās galu galā izjauc Nelsona Mandelas atentāta mēğinājumu ar mērķi nepieļaut tālāku varas izlīdzināšanos ar melnādainajiem un saglābātu apartaīda laikā nostiprinātās balto privilēğijas.

Lasītājam brīžiem kopā ar Valandera kolēğiem nākas prātot, vai tik Kurts nav sagājis grīstē un vai visas skrūvītes ir vēl savā vietā, kad ne tikai viņš ignorē loğiskus augstākstāvošo padomus, bet pieņem arī visai sižetiski apšaubāmus lēmumus, bet tas vismaz neaiziet pārspīlētās galējībās, lai ko pārāk sabojātu. Papildus kripatas/sīkumi no Kurta personīgās dzīves, ar uzsvaru uz attiecībām ar tēvu bija labi izvietotas un neradīja sajūtu, ka tās maisītos lieki pa vidu.

The White Lioness nebūs kriminālromāns, kurā līdz pašam pēdējam tiek novilcināta vainīgā identitātes atklāšana, bet, par cik noziegumā iesaistīti ir vairāk par vienu personu, tad kaķa-peles ķeršanas stils ar visu to izdodas gana labs.

***

Insurrection (Starfire #1) by David Weber, Steve White

Terran Federācijas iekšējo/inner worlds militārs konflikts un šķelšanās ar ārējām/Fringe pasaulēm, kuru pārstāvji vairs nav mierā klusēt par neskaitāmajām netaisnībām un nesamērīgo varu, kas iekšējām pasaulēm tika piešķirta kara laikā ar Khanate citplanētiešu rasi, bet tagad, kad karš jau sen kā ir beidzies, vairs nevienam negribas to atdot atpakaļ, un Fringe worlds nesaskata vairs citu iespēju, kā vien atdalīties no Federācijas ar spēku un no tā izrietošu militāru konfliktu.

Ja par dažu labu nesen lasītu grāmatu var teikt, ka tā atbilst savam žanram un iekļaujas tā dotajos rāmjos labā nozīmē, tad par šo tikpat pozitīvi nevaru izteikties. Notiek itkā vērienīgas kosmosa kaujas, politiskās un cita veida intrigu atspoguļojums no abām pusēm, un līdz beigām tiek tikts bez acīmredzamām katastrofām, bet arī ne ar ko savu, tādu atmiņā paliekošu grāmata nepaliek.

***

Tokyo Houses by Kyoko Asakura

Plašs dzīvojamo telpu, ēku un mājokļu fotogrāfiju krājums, sākot no ēkam, kuras ieturētas senākas Japānas kultūras iezīmēs, līdz plašiem un eksluzīviem galvenokārt arhitektu un dizaineru mājokļiem gan pilsētas vidē, gan ārpus tās, piemēram, pie okeāna krasta. Neliela daļa no fotogrāfijām veltītas arī vienkāršāka rakstura maziem dzīvokļiem (ir redzēti video, kur par ‘’dzīvokli’’ tiek saukta telpa mazāku par vidēja izmēra skapi), bet radās sajūta, ka grāmatas veidotāji šim aspektam pieskārušies tīri simboliski.
Personīgi visvairāk fotogrāfijās piesaistīja ar šodienu salīdzinoši novecojušās tehnoloğijas, piem, vismaz divtik biezs laptops, salīdzinoši kādus ražo tagad, un pa kādam retam grāmatplauktam.

Scott Lynch – The Lies of Locke Lamora (Gentleman Bastard #1)(Klausāmgrāmata)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Camorr pilsētā tā vien šķiet, lai izdzīvotu un dzīvs sagaidītu nākošo rītu, ja vien nepiederi pilsētas nīstajai elitei/nobility, tad nav lielas izvēlas iespējas kā vien pievienoties kādai no daudzajām bandām vai drīzāk dzīve piespiež pieņemt šādu lēmumu.

Ļoti prasmīgais jaunais zaglis, īpaši maskēšanās un akcentu maiņas ziņā, Locke Lamora (nav dzimtais piecu vārdu garais vārds) un viņa draugi un cīņu biedri no Gentleman Bastards bandas jauki pelna iztiku un pat pārsteidzoši veiksmīgi, kad viņi neviļus tiek ievilkti aukstās atriebības pasniegšanā vislielākajos apmēros, kas briedusi vairāk nekā 20 gadu garumā.

Pašreizējais noziedzīgās pilsētas puses karalis(iztēlojos kaut ko uz Godfather pusi) ir Barsavi, bet viņa tā saucamo troni ir nolūkojis cits noslēpumains censonis, kurš sevi nodēvējis par Pelēko Karali. Vien sižeta gaitā atklājas Pelēkā Karaļa patiesā identitāte, viens no daudzajiem Barsavi nežēlīgajiem noziegumiem, kuros, par nelaimi viņam, kā laiks rādīs, vienā no tiem dzīvajos palika viens liecinieks par daudz, un tas uz ko gan viens cilvēks ir gatavs tikai lai atdarītu sev nodarītu sāpi, vienalga, cik nevainīgajiem un nelaimīgajiem, kuri nelaikā patrāpījušies ceļā, būtu jācieš, lai viņš panāktu savu.

Lai arī Locke pieder pie kriminālās pasaules, tas nebūt viņu par aukstasinīgu briesmoni, kuram būtu līdzīgi uzskati uz mērķa sasniegšanu kā Grey King. Viņa dēļ, ja vien no tā nekādi nebūtu iespejams izvairīties, vienkāršais iedzīvotājs necietīs ne materiāli, ne fiziski, bet, lai visi dievi stāv tev klāt, ja esi nodomājis ko sliktu viņa draugiem. Tas Locke Lamora padaru par vienu labu anti-varoni. Lai gan atmiņu ainas par bāreņa Locke pirmajām noziedzīgajām gaitām starp nodaļām uzturēja labu spriedzi, nepacietībā gaidot, kas notiks tālāk, tad pašas par sevi tās nešķita tikpat saistošas kā pamata sižets. Protams, tas dod lielisku ieskatu varoņa pagātnē un tēla pārmaiņās/izaugsmē no tā laika.

Neko vairāk nezinot par šo sēriju, kā vien sērijas pirmās grāmatas notikumus, varu tikpat labi iztēloties, ka galveno notikumu uzmanības centrā turpinājuma ietvaros ir pavisam citi tēli.

Ben Aaronvitch – Rivers of London jeb Midnight Riot (Rivers of London #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Konstebls Peter Grant vēl tikai apgūst vajadzīgās iemaņas un prasmes, lai būtu labs likumsargs. Viņa ambīcijas varbūt nesniedzas mākoņos un iespējams Pītera uzmanību ir vieglāk novērst nekā mācību partneres Lezlijas Mejas, bet gluži sēdēt aiz galda pie papīriem Pīteram arī nekārojas. Tomēr tā vien šķiet, ka tāds liktens no priekšniecības tiek viņam gatavots un iecerēts, kamēr Lezlija jau uzreiz piedrosies slepkavību izmeklēšanas nodaļai, ja vien drīzākajā laikā nenotiktu kas tāds, kas mainītu iespaidu un domas par Pīteru.

Bet spoka sastapšana gaišā dienas laikā izrādās ir tieši tas, kas labākām Pītera karjeras prospektīvām ir nepieciešams, un ievieš jaunas vēsmas un pat ļoti iespējami daudz proaktīvākas karjeras iespējas. Lai ko nevarētu par Pīteru teikt, tad garīgu vājumu vai mentālo nenoturību viņam noteikti nevar piedēvēt. Ne kurš katrs paliktu ar vēsu un racionālu prātu pirmoreiz dzīvē sastapdams spoku, un arī kolēģi trako nama virzienā nemēģina viņu šķūrēt. Kā izrādās Londonas Metropolitena policijā, lai arī līdz šim viena cilvēka sastāvā (inspektora Thomas Nightingale veidolā), eksistē kāds, kurš nodarbojas ar paranormālu lietu izmeklēšanu. Bet tas nenozīmē, ka ar Naitingeilu saistītās izmeklēšanas un ziņojumi netiktu pēcāk sanitizēti priekš oficiālajiem ierakstiem.

Midnight Riot/Rivers of London darbība kūsā ik brīdi un atslābt nav laika, arī informācijas gūzma, ko lasītājs apgūst reizē ar galveno tēlu, par pasaules uzbūvi, tajā esošo maģiju un paranormālajām radībām, ir iestrādāta plūstoši un nerodas acīmredzami neveikli ekspozīcijas un nogurdinoši informācijas izgāztuves brīži. Nereti urbānās fantāzijas subžanrā gadās sastapt darbus, kuriem jūtami iedvesmas avots ir bijis Drezdena Failu sērija, bet Rivers of London pārliecinoši ir ar savu unikālu balsi un vēlme salīdzināt ar ko citu nemaz nerodas.

John Scalzi – Murder by Other Means (The Dispatcher #2) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Tonijs jau 12 gadus ir dispečeris, bet viņa pasaulē tas nav kāds, kurš strādā slēgtās telpās un koordinē sakarus, bet ir licenzēts pie noteiktiem apstākļiem nogalināt, lai attiecīgā persona varētu no jauna atdzimt (kails un parasti lokācijā, kurā jūtas droši). Neviens joprojām nezina, kāpēc tā notiek, bet skaidrs ir viens, ka ir nepieciešams to regulēt, lai cilvēki to nesāktu izmantot kā sava veida teleportēšanās metodi, jo tomēr katru reizi pastāv iespēja letālam iznākumam +/- 1 no 1000 gadījumiem. Vienīgi pašnāvība līdz šim simtprocentīgi ir bijusi neatgriezeniska.

Lūk, Tonijs, stāstam sākoties, piedalās vienā tādā nelegālā darbiņā, jo naudas maka plānums tomēr spiež savu. Nelegālā darbiņa mērķis ir palīdzētu ķīniešu izcelsmes biznesmenim ātrāk atgriezties dzimtenē, lai viņš varētu apsteigt konkurentu naudīga projekta iegūšanā. Viss itkā norit gludi, nauda (par darbu 25k) ir procesā tikt noguldīta, bet tā, lai noguldījuma summa nepiesaistītu uzmanību, kad tieši noguldīšanas procesa brīdī četri jampampiņi izdomājuši aplaupīt tieši to filiāli, kuru apmeklē Tonijs.

Problēmas no tā tikai sākas, jo viens no laupītājiem, kurš, bēgot piedzīvo savu pēdējo nāvi, ir Tonijam pazīstams un policijai tas ir drusku par daudz aizdomīgi, kadēļ Tonijs kļūst par vienu no galvenajiem aizdomās turamajiem par notikušo. Papildus tam tā vien šķiet, ka ķīniešu biznesmenim nepietiek ar Tonija klusēšanas solījumu par paveikto. Viņam laikam labāk patīk doma, ka mirušie spēj solīto turēt līdz laika beigām

Pirms kāda laiciņa klausījos pirmo noveli The Dispatcher sērijā. Interesants koncepts kā apspēlēt nāves tematiku. Gan #1, gan šī krietni atšķiras no ierastās Scalzi SFF stāstu manieres, kur liels uzsvars ir uz humoru, kas arī ir patīkami, ja vēl izdodas.

Rob McCarthy – The Hollow Men (Dr. Harry Kent #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Mulholland Books

Manas pārdomas

Harijs Kents papildus jau tā laiku aizņemošajam darbam slimnīcā pirms kāds laika pieteicās darbam policijā un tika pieņemts ar oficiālo amata apzīmējumu “policijas ķirurgs”, kas ir drusku greizs, jo operācijas darba pienākumos neietilpst. Izsaukms, kas aizsāk visas pārējās grāmatas notikumus, noris nakts vidū un nebūs ne tuvu līdzīgs nevienam no iepriekšējiem.

Jauns puisis, Solomon Idris (17g, vecāki imigranti) sagrābis pāris nelaimīgos ātrās ēdināšanas restorānā un pieprasa advokātu un BBC, lai varētu izstāstīt patiesību par pirms gada izdarīto draudzenes pašnāvību, jo ne policijai, ne kādam citam nerūp, ka meiteni līdz tam kāds noveda. Skarbā dzīves patiesība ir iemācījusi jaunieti uzticēties vien sev un pašam cīnīties, kā nu vien māk.

Papildus visam pa virsu puisim ir smaga pneimonija, kas ir bijis par pamata iemeslu Harija izsaukumam. Jau no pirmajām lpp var just, ka spriedze lasītāju neatlaidīs līdz nebūs tikts līdz otram grāmatas vākam, protams, ar pāris attelpas brīžiem, jo, ja nepietiek ar parastu ķīlnieku krīzi, tad situāciju vēl vairāk eskalē kāda šāviens tuvējā šķērsielā, kas jau tā uzvilkto nervu dēļ pamudina jauniņu policistu kļūdas pēc sašaut Solomon Idris.

Teorētiski pēc Solomon veiksmīgas nogādāšanas slimnīcā un rūpju nodošanas kolēğu rokās Harijs varētu par puisi aizmirst, jo nav jau tā, ka viņam netrūktu rūpju darbā vai personīgajā dzīvē. Būs jauna diena, jauna maiņa un nešaubīgi jauni pacienti, kurus glābt. Bet tāds nav Harija raksturs, lai arī kā neietu paša dzīvē, kurā spilgtākais izteikti sliktais lēmums ir bijis pārgulēšana ar vienīgā drauga sievu un par ko atmiņas no jauna tiek uzjundītas, jo ex-draugs attiecīgajā naktī strādā uzņemšanā, Harijs atrod laiku īpašiem gadījumiem, lai uzmanītu un sekotu līdzi pacienta dinamikai.

Līdzīgs īpašs gadījums ir arī pamats sadarbībai ar polociju, kad pirms dažiem gadiem ar galvas u.c. traumām slimnīcā nonāca jauna sieviete bez dokumentiem, bez nekā cita identificējoša un rezultātā visus šos gadus ir nogulējusi gandrīz teju veğetatīvā stāvoklī un neviens rads, draugs vai paziņa nav interesējies par viņu.

Paša Harija tēls ne tuvu nav no ideālajiem, dažs labs pirms grāmatas sākuma dzīvē pieņemtais lēmums tagad ir stipri jānožēlo, bet nav arī tik traki, lai Hariju nosauktu par anti-varoni.

Medicīniskais apsekts (situācijas uzņemšanā, terminu pielietošana utml) šajā trillerī šķita ļoti kompetenti veikts/izpētīts, kas piedeva darbam papildus plusus, pretēji citiem gadījumiem, vairāk laikam no TV pasaules, kad vairāk dominē dramatiskais sižets kā tāds.

Wilbur Smith, Tom Cain – Predator (Hector Cross #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Hector Cross triloģijas trešā grāmata Predator ir kulminācijas punkts (diezgan neizteiksmīgs kā visa sērija) konfliktā starp kriminālās pasaules pārstāvi un brutālu slepkavu Johnny Congo, kurš vaino Hektoru sava drauga nāvē, un šobrīd galveno atbildīgo par drošību Bannock Oil korporācijā Hektoru Krosu, kura rožainā nākotne ar lielo mīlestību Hazel Bannock tika izjaukta visnežēlīgākajā veidā ar Heizelas slepkavību, atstājot abu kopīgo meitu bez mātes. Miera nebūs ne vienam, ne otram, kamēr abi būs dzīvi uz vienas planētas. Vienīgi, kamēr Kongo uztraucas vien par sevi un saviem kontiem, Hektoram jāpatur prātā draugu, kolēğu un arī savas mazās meitas drošība.

Diemžēl par daudzdimensionāliem nevar nosaukt nevienu tēlu, īpaši ja runa iet par sieviešu tēliem. Radās sajūta, ka Hektora acīs viņas netiek tālāk par to, ko var piedāvāt gultas priekos; varbūt vēl vienīgi, ja ir vēl kāds talants, ko piedāvāt cīņā pret Džoniju Kongo. Turklāt arī paši sieviešu tēli tā vien šķiet nezinātu, ko vairs darīt bez spēcīgā un visu varošā Hektora pleca. Viss kopā iet nelielā pretrunā ainās ar Hektoru un viņa paša meitu. Nebūt neesmu no tiem, kuriem vajag diversity/dažādību visās mālās tikai ķeksīša pēc un nav arī nekādas vainas šāda tipa grāmatai, vienīgi izpildījums, tai skaitā pati proza, atstāj daudz vietu, kam labākam.

Ik pa brīdim bija ļoti acīmredzamas ekspozīcijas ainas ar lieko pildījumu, lai palielinātu kopējo apjomu, kas arī nepalīdzēja uzlabot kopējo grāmatas baudāmību. Beidzot tiku līdz Hector Cross sērijas noslēdzošajam romānam. Jāsaka beidzot, jo labāku apzīmējumu, kā labi ja viduvējs spraiga sižeta trilleris gan konkrēti šai grāmatai, gan triloğijai grūti piešķirt.

John Grisham – The Summons

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Rejs, profesors juridiskajā fakutlātē~ Virdžīnijā, saņem uzaicinājuma vēstuli nevis ierasties uz kādu tiesas prāvu kā lieciniekam vai potenciālam žūrijas loceklim, bet gan pie tēva stipri gados, kurš jau labu laiku cieš no vēža radītajām sāpēm un vairs nav tas pats darba rūķis un visu respektētais, neviena neiebiedējamais tiesnes kā agrāk.

Vēstule savā tekstuālajā formulējumā ir visai skopa un ierašanās datums nav nekādā veidā saskaņots ne ar Reju, ne viņa brāli Forestu, bet tas ne mazākajā mērā Rejam nav pārsteidzoši, jo tāds pats kā tiesas zālē, tāds ļoti bieži tēvs bija arī pret dēliem.

Pirmais šoks, Rejam atgriežoties dzimtajās mājās, ir tēva atrašana klubkrēslā esam mirušu, bet vēl lielāks pārsteigums seko, kad Rejs skapī 27 kurpju kastēs noslēptus atrod aptuveni  $3 miljonus. Loğiski būtu neko pašam neslēpt, atklāt par atrasto brālim un vēlāk sadalīt mantojumu, kas nu būtu palicis pēc nodokļu apmakas. Bet problēma pirmkārt tāda, ka jau no tīņa gadiem Forests ir cīnījies ar dažāda veida atkarībām un Reja pārliecība pauž, ka ar naudu brālis visdrīzāk kaitētu sev, ja ne vēl nepārdozētu. Otkārt pirms izlemt, ko iesākt ar naudu, vispirms Rejam ir obligāti jānoskaidro,vai nauda nav iegūta nelegāla. Pēdējais, ko viņš gribētu būtu aptraipīt tēva spodro reputāciju.

Bet, kā jau varētu noprast, tad tieši Reja izvēle noklusēt par atrasto aizsāk grāmatas pamata sižetu, kas katru mirkli liek Rejam uztraukumā atskatīties pār plecu un par saldu miegu var vispār aizmirst. Iedoma un cerība, ka tikai Rejs zina par $3 miljoniem ātri vien izkūp, pēc kā vien ar izslēgšanas principu un ejot cauri tēva dokumentiem var sākt prātot, no kurienes nauda nākusi, kādēļ tā nav tikusi iekļauta testamentā un kurš to visiem līdzekļiem vēlas Rejam atņemt!

Labs trilleris, kas sniegs tieši to, ko var sagaidīt un cerēt, ja ir zināms, ka autors ir Džons Grišams.

Kathy Reichs – Bones are Forever (Temperance Brennan #15) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Lai cik garš vai īss nebūtu katras personas mūžs, kauli no visiem organiskajiem audiem noārdās vislēnāk (piekasīšos jau pie pirmās izdevības pie grāmatas nosaukuma 😄). #15 Bones are Forever sērijas turpinājumā psiholoģiskā izturība tiek pārbaudīta visiem iesaistītajiem izmeklētājiem, to skaitā antropoloğei Temperansai Brenanai, kad par galveno aizdomās turamo personu vairāku zīdaiņu nāvē mīklainos apstākļos kļūst pati mati. Varbūt policijai nebūtu bijušas pat nekādas aizdomas par varbūtēju noziegumu, ja godīgs un čakls ārsts neziņotu attiecīgajiem dienestiem par jaunu, aizdomīgu pacienti, kura nonāk uzņemšanā nonāk asiņošanas dēļ un pēc visām pazīmēm izskatās, ka būtu nesen dzemdējusi, bet pati to noliedz.

Nozieguma, aiz tīša prāta vai ne, izcelsmes vieta ir Kanādā, kas autorei ļauj izmeklēšanā iesaistīt detektīvu Raienu un, papildus aizmukušās mātes tvarstīšanai, paturpināt blakus-sižetu par abu jūtām un potenciālajām attiecībām ārpus darba, kas arī šoreiz turpina riņķa danci un nekur diži uz priekšu neizkustās.

Klausoties Bones are Forever tikpat kā uzreiz aiz #14 Flash and Bones izteiktāk jūtami bija sērijas regulārie trūkumi nekā plusi. Ja vēl neuzkavējas pie tā, kāpēc antropoloğe, nevis detektīvi, ir galvenā izmeklētāja šajā sērijā, tad viens, ko nepieminēju pie #14 raksta ir Brenanas regulārie pravietiskie sapņi. Ne tikai viņa spēj atcerēties visas detaļas no sapņiem pēc pamošanās, kas vēl būtu tā neko, bet tikpat kā katru reizi tie ir par attiecīgās grāmatas izmeklēšanu un turklāt vēl tādi, kurus pareizi interpretējot var nonākt pie vainīgā atrašanas. Viens visai paliels triks, lai vajadzīgā brīdi pavirzītu sižeta gaitu sev vēlamā virzienā un/vai izrakstītu sevi laukā no strupceļa.

Peter James – Possession

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Orion Books

Manas pārdomas

Aleksas dēlam Feibianam drīz vajadzētu atgriezties no brīvdienām Francijā kopā ar draugiem, lai atsāktu mācības Kembridžā, bet viens jauks rīts iesākas Feibiana mātei Aleksai ar šķietami patīkami pāragru dēla atgriešanos. Vien vēlāk Aleksas dzīve apgriežas kājām gaisā, kad uzrodas jauniņš policists, lai paziņotu par trağisku autoavāriju, kurā izdzīvojis ir tikai viens, bet ne Feibians.

Sākotnēji Aleksas nevēlēsanās ticām nepatīkamajai ziņai ir saprotama. Vēl šorīt tak viņa pusmiegā pārmija pāris vārdu ar dēlu, bet pārsteidzoši nekur nav miņu par viņa nesenu klātbūtni. Ne drēbju, ne mantu, kuras tur nebūtu bijušas vēl pirms dēla došanās uz Franciju. Vēl šokējošāks ir vīra Deivida, no kura Aleksa labu laiku jau dzīvo šķirti, gandrīz identiskais sapnis tajā pašā negadījuma rītā.

Interesants, īss vieglā stila šausmu romāns, kur baiļu atmosfēru, piemēram, rada skrapoņa aiz loga un paša galvenā tēla iztēles bagātība, ka aiz tūra var atrasties kas ļaunu vēstošs. No lasītāja būs atkarīgs, cik daudz ļauties pašam tikt nobiedētam. Varētu pat teikt, ka dominējošāks subžanrs ir psiholoğiskās spriedzes trilleris, prātojot, vai tik galvenā varone nav sēru pārdzīvojumu pārņemta māte, kas to visu iztēlojas savā prātā.

Nedaudz negludas, ne līdz galam labi nostrādātas beigas; ir lasīts cits autora biezāks darbs Perfect People, bet šis nebūs ne vainas tumšam rudens/ziemas vakaram.