Craig Alanson – Expeditionary Force #12-14
Manu viedokli un iespaidus varat izlasīt šeit
Craig Alanson
Craig Alanson – Expeditionary Force #12-14
Linki uz grāmatu Goodreads lapām
Manas pārdomas
Lai arī cik straujš nebūtu bijis cilvēces meteoristiskais leciens zvaigznēs, turklāt puslīdz līdzvērtīgās pozīcijās ar spēcīgākajiem citplanētiešiem maksaultiem un rindalu, pateicoties Skipijam, tad viņu liktie šķēršļi tik un tā var sagādāt būtiskas problēmas. Galvenie vaininieki pie samilzušākās likstas, no Venēras gāzēm radītā ‘’mākoņa’’, kas draud bloķēt pietiekamu Saules gaismas apjomu, lai radītu maklīgu ledus laikmetu.
Nekas tāds, kas nedodu Džo Bišopam, Skipijam vai kādam citam neizbēgamu izvēli aktivizēt to rīcībā esošos Vecajo ieročus vai ļaut taimerim sasniegt nulles pozīciju, bet noteikti arī nekas tāds, kas drīkst palikt bez atbildes parādā. Plāns šķietami vienkāršs un reizē ārkārtīgi komplicēts ar neskaitāmiem nezināmajiem un to variācijām. Kaut kā nebūt kaķveidīgajiem maksaultiem jādod tik liels trieciens, varbūt pat to sērijas ik pa brīdim, lai tie paši savāktu sevis radīto šmuci.
Vien āķis tajā, ka maksaultu psiholoģiskā ideoloģija, ka viņiem diženais liktenis tāltālā nākotnē ir lēmis un piešķīris tiesības būt vienīgajiem, īstenajiem ja ne Visuma tad Piena Ceļa galaktikas valdniekiem. Kas gan interesantā kārtā tūkstošgadēm ilgajos konfliktos pastarpināti ar savām klientrasēm pret otru zirnekļveidīgo rindalu koalīciju nav izdevies. Bet lai vai kā, šķiet tas būtu zem katras kritikas, zem viņu goda, lai pieļautu cilvēku nostabilizēšanos vienlīdzīgās pozīcijās ar viņiem. Par laimi cilvēcei, tās pusē darbojas Vecajo mākslīgais intelekts Skipijs, vēl jo vairāk viņa draudzība ar Džo notur Skipiju ieinteresētu turpināt palīdzēt, lai ar Džo iesaisti, kura brīžiem stulbie jautājumi (un reizēm arī citu komandas biedru domu gaitas) noved pie ģeniālām un agrāk citu nekad neiedomātām idejām, lai no nenovēršamas cilvēces iznīcības nonāktu teju uzvarētājos.
Nav arī tā, ka Zeme būtu vienīgā planēta, uz kuras eksistētu cilvēki, bet neviena cita lokācija nav gana pašpietiekama vai pietiekoši aizsargāta, lai Zemes zaudējums vai nonākšana ilgstošā ledus laikmetā būtu pārciešams atgadījums. Var atkārtoties un atkārtoties, cik nozīmīgs ir Skipija faktors, bet ar visu to cilvēcei agrāk vai vēlāk nepieciešami sabiedrotie vai vismaz tādi, kuri nebaidītos tai aizsākt kosmosa floti, kad pašu kuģubūvētava ir vēl tāls nākotnes sapnis. Tā par vieniem no galvenajiem šāda tipa palīgiem kļūst vaboļveidīgie džraptas, kurus vairāk par visu motivē cilvēku neprognozējamība, jo pašu sabiedrība attīstījusies tā, ka tie ir spējīgi saderēt uz pilnīgi visu, kur notikuma iznākums ir ar vismaz diviem iespējamiem iznākumiem. Tos pat nespēj attūrēt reizēm neslēpti draudi no virspavēlnieku maksaultu puses.
Bet, lai ko Džo ar kolēģiem uz Valkīrijas un citiem kuģiem nepasāktu, tiem vienmēr vērts prātā paturēt, ka uz Zemes politiķi un cita veida funkcionāri nesēž rokas klēpi salikuši. Papildus tam baiļu panika, ko cilvēku masās izraisa potenciāla ledus laikmeta tuvošanās ir teju bezprecedenta. Metaforiskais smilšu pulkstenis tikš gan floras, faunas jautājumā, gan sabiedriskā miera un potenciālu savstarpēju valstu militārās sadursmēs, ko jāsaka gan maksaulti vismaz uz lapaspuses atrādītā cenšas izmantot visai nemākulīgi, bet tomēr ar postošām sekām laikā, kad vienota cilvēces fronte nepieciešama, kā vēl nekad.
Tomēr, lai vai kādi rīkojumi un pavēles reizēm tiktu raidītas Džo virzienā no tādiem, kuri nav kāju spēruši kur citur, kā uz Zemes vai pat bijuši augstas bīstamības situācijas, kur sekundēs jāpieņem būtiski lēmumi, Džo, Skipijam un citiem normas robežās ir pieejama pietiekoši liela rīcības brīvība, lai varētu pieņemt pēc iespējas objektīvi pareizākus lēmumus, ne tādus, kas uzreiz situāciju padarītu krietni sliktāku. Kaut gan katru reizi Džo var pārliecināties, ka likums par neparedzētām sekām, ir reālāks par reālu. Kas jo būtiskāks kļūst, kad nākas blefot uz pilnu klapi un visaugstākajām likmēm, lai nepieļautu Zemes un cilvēces iznīcību.
Tomēr, lai kādas briesmas nesagādātu maksaulti, rindalu un citi citplanētieši, tiem ne tuvu nestāv Vecajo aiz sevis atstātie sentinelu sargi, kuri nosacīti nesen bija aktivizēti, kad itkā maksaulti gribēja izmantot Vecajo ieročus, bet tagad šķiet aktivizējušies, jo Skipijs cilvēces glābšanas nolūkos un aiz savas augstprātības, manipulācijas ar tārpejām un to tīklojumu. Bet, ja ir iespēja un varianti, nekad nevajag pirmajiem uzņemties vainu, vispirms to nemēģinot novelt, piemēram, uz maksaultiem. Kad tā vien šķiet, ka Skipijam Lieliskajam ir sanācis sasniegt sava diženuma augstumus, sākot ar blefu, ka spēj likt avarēt tārpeju tīkliem Visumā, beidzot ar teju kā mājdzivnieku domesticētu sentinelu un uzskaiti varētu turpināt (Džo nākas bieži glaudīt Mākslīgajam Intelektam pa spalvai, uzbužināt reizēm vārīgo ego), jauni izaicinājumi prasa tos atkal pārspēt.
Tā lūk ideāls sērijas četrpadsmitās grāmatas Match Game kulminācijas noslēgums, lai atstātu potenciālu saķeršanos ar citu Vecajo mākslīgo intelektu līdzvērtīgu Skipija talantam (cerams ne daudzskaitlī) atlikušajām divām sēriju noslēdzošajām grāmatām
Craig Alanson – Expeditionary Force #9-11
Linki uz grāmatu Goodreads lapām
Manas pārdomas
Jau kārtējo reizi iepriekšējās Armageddon grāmatas ietvaros Džozefam ‘’Džo’’ Bišopam, mākslīgajam intelektam Skipijam kopā ar pārējiem pašiesauktajiem pirātiem izdevās paglābt Zemi no īstermiņa draudiem, bet ar katru reizi tā vien šķiet jauni draudi cilvēces eksistencei uzrodas ātrāk un vēl nopietnāki nekā pirms tam. Turklāt jebkurus plānus sarežģī fakts, ka viņu darbības pagaidām vēl nedrīkst ļaut citām sugām, it īpaši vispēcīgākajām Maxolhx (kaķveidīgi)un Rindhalu (zirnekļveidīgi), ka cilvēces rīcībā ir kaut kas tik spēcīgs kā Vecajo radīts AI.
Bet vismaz pašā devītās grāmatas Valkyrie sākumā var koncentrēties uz jauniegūtā kosmoskuģa apgūšanu ar tādu pašu nosakumu, kas ir krietni spēcīgāks par līdz tam Džo izmantoto Lidojošo Holandieti, un galvenokārt jau tā oriģinālā mākslīgā intelekta iegrožošanu, kurš, sekojot programmatūras pavēlēm, nemitīgi gudro, kā varētu nogalināt savus pasažierus, kur pirmajā mēģinājumā iesaistīti viedā gultasveļa un palagi.
Kamēr Maksholti pagaidām primitīvos cilvēkus ne tuvu neuzskata par draudiem, tad ziņkārība par tārpeju dīvaino uzvedību pēdējā laikā un vienkārša nepieciešamība noskaidrot, kāpēc pēkšņi viena tārpeja pārstāj darboties vai cita līdz tam ‘’aizmigus’’ vai šķietami sabojājusies tārpeja uzsāk darbu, liek uzsākt izmeklēšanu šajā jautājumā. Un par cik aiz tā slēpjas Skipija un pirātu paveiktais, tad Džo nedrīkst to atstāt bez uzmanības ievērības.
Starp Valkyrie galvenajiem sižetpunktiem pieminama gandrīz 200 cilvēku, galvenokārt bērni zem 10 gadu vecuma, gūstekņu glābšanas no Kristang (ķirzakveidīgi) kontroles pirms tie paspējuši pārdot tos jau pirktgribošiem klientiem eksperimentiem bioloģisku ieroču radīšanas nolūkos. Pirms vēl kaut kas tiek pasākts, rūpīgi tiek apsvērts, vai tik tiešām ieguvums atsvērs risku, kad neveiksmes gadījumā cilvēcei garantēta tās mājas planētas iznīcināšana, ja ne visas sugas izmiršana. Bet šeit un arīdzan gan pirms tam, gan vēlāk var argumentēt, ka cilvēces ilgtermiņa izdzīvošanas izredzes ir gana mazas, lai, zinot faktus, neko nepasāktu.
Paralēli tam, sākot šajā un turpinot gan sērijas desmitajā turpinājumā Critical Mass, gan nākošajā pēc tam Brushfire, tiek apspriests Džo Bišopam personīgāks jautājums attiecībā uz kolēģi un romantisko interesi Margaret Adams veidolā. Armagedona notikumi un pārdzīvotais atstājis Mārgaretas veselību tik šaubīgā stāvoklī, ka Skipijam jāpielieto visa sava spīdošais lieliskums. Papildus tam jācīnās ar pašas Mārgaretas psiholoģiskās dabas problēmām, ko radījusi nokļūšana cit pilnīgā aprūpē, kad pirms tam tik ierasta bijusi pašpietiekamība un spēja visu paveikt neatkarīgi no citiem. Tam visam vēl atliek pievienot klāt emocionalitāti no vēl līdz galam abpusēji neatzītām romantiskām jūtām, ko sarežģī abu profesionālais statuss, lai varoņiem absolūti nekad nebūtu garlaicīgi.
Jāsaka, ka klifhengeris, ar kādu noslēdzas Valkyrie, liek nopriecāties, ka garākās sērijās lasu trīs grāmatas pēc kārtas vien tagad. Klints pārkare, kas saistīta ar Skipija līdz tam viņa matricā noslēptām atmiņām par laiku, kad Vecajie un to mākslīgie intelekti nebija mīklaini kaut kur nozuduši. Kad Vecajie savā starpā konfliktēja par labāko izvēli, kā veikt nākošo evolūcijas soli un transcendēt. Par Vecajo atstātajiem tehnoloģiju artefaktiem, kas kādā mistiskā veidā pasargā galaktiku no vēl mistiskāka drauda ārpus tās, un, lai būtu pārliecināti, ka vēlāk kāda cita inteliģenta rase to neizbojā, tās Mākslīgie Intelekti ilgu periodu iznīcinājuši jebkuru planētu, uz kuras tāda potenciāli būtu varējusi attīstīties vai vismaz nepieļaut, ka tā sasniedz tehnoloģisku attīstību, lai pamestu savu planētu.
Bet ne visas Skipija atgūtās atmiņas pilnībā saskan, un ir gana daudz nesakritību, lai Skipijs pierunātu Džo veikt senu MI kaujas vietu tūri, kas gandrīz beidzas letāli Džo un Valkīrijas komandai, kad kā jau to būtu varējuši paredzēt kaut kas noiet greizi, kas šajā gadījumā saistīts ar vēl aktīvu, bet ‘’prātā nestabilu’’ sentinelu. Bet, ja ar šādu kartējo izbīli nepietiek, tad Skipijs (atkal viņa ego gūst virsroku pār loģiku) iesaka un pierunā Džo uzmeklēt Vecajo tehnoloģiju noslēptu planētu, uz kuru norāda visi sensoru dati, bet vizuāli nav saskatāma. Un, lai cik augstprātīgs nebūtu Skipijs, lai cik bieži dažādi viņš nenonievātu cilvēces (un citu bioloģisko radību) intelektu, tad šoreiz šī viņa ideja nāks par labu cilvēcei, jo apslēptā (gāzes) planēta sevī slēpj Vecajo ieročus, kuri līdz šim bijuši pieejami vien Maksholtiem un Rindalū.
Varētu jautāt, kāpēc gan abas galvenās sugas tos aktīvi nepielieto, uz ko atbilde ir nevēlēšanās izsaukt Vecajo atstāto sentinelu nežēlīgo uguni un tādejādi savas sugas iznīcību, kas notiktu tādā gadījumā. Sekojoši ar jauniegūto ieroču pieejamības faktu vien nepietiek, lai nu Zeme un uz tās mītošā cilvēce varētu snaust saldā miegā bez citplanētiešu uzbrukuma draudiem. Vecajo ieroči vien paglābj no totālas iznīcināšas, ne no citiem nosacīti mazāka mēroga uzbrukumiem, kā mākslīga ledus laikmeta izraisīšana vai jau līdz šim vairākkārt novērstu jaunu, nāvējošu vīrusu radīšanu.
Valkīrija, Kritiskā Masa un Brushfire iepazīstina ar jauniem tēliem, ar jauniem cilvēcei draudzīgiem mākslīgajiem intelektiem. Tā bez līdz šim vairāku grāmatu garumā jau eksistējošās Nagatas, klāt nāk Bilbijs, kurš par savu publisko personību un runas stilu pieņem imidžu, kas varētu likt domāt, ka teju visu laiku Bilbijs ir kādu vielu ietekmē, ja nezinātu, ka viņš ir ļoti spējīgs mākslīgais intelekts. Kā Bilbija radīšanas stāsts, tā nto citu komiskāku un pat potenciāli letālos momentos dinamika starp Džo un Skipija tēlu ir viena no sērijas spēcīgākajām pusēm. Saikne, kuras spēku nevar pārvērtēt, jo Džo kā iespējams vienīgais Skipija patiesais draugs, kamēr citi vairāk vai mazāk piecieš viņa ekscentriskumu, ir ļoti iespējams galvenais faktors, kas notur Skipiju cilvēces pusē.
Ja Džo un viņa kolēģi vēlas, lai cilvēcei būtu jel kāda pozitīva nākotne, darbiņu vēl ir pilnu roku un sērijā vēl gana rūmes jauniem piedzīvojumiem. Jaunie pavērsieni, kad Skipija, Džo un viņam uzticamo kolēģu rīcībā ir drauds pār maksholtu un rindalū sugu galvām par vispusēju iznīcības draudu, dod vien plašākas rīcības opcijas, lai izkarotu vietu uz citām apdzīvošanai derīgām planētām. Lai pārliecinātu citas rases, kuras pagaidām skaitās zem pieminēto divu sugu pakļautības, varbūt labāk kļūt par cilvēces sabiedrotajiem, pat ja ceļš līdz tādai nākotnei vēl tālu mērojams.
Craig Alanson – Armageddon (Expeditionary Force #8)
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Manas pārdomas
Kad jau sāk šķist, ka pēc Džo Bišopa pēdējās ģeniālās idejas un plāna realizācijas, kā pasargāt Zemi uz ilgstošāku laiku no citplanētiešu ‘’vizītes’’ un kā gan viņam, gan (mākslīgajam intelektam) Skipijam būtu iestājušies mierīgāki laiki, kad vien ik pa laikam jāapciemo citplanētiešu datu pārneses stacijas, lai būtu lietas kursā, kas Visumā notiek, tā viena tāda stacija kājām gaisā sagriež viņu ekspetācijas par vienu no divu lielvaru citplanētiešu reakciju un rīcības loģiku.
Pieminētie citplanētieši (‘’latviskošu’’ kā) Maksholti nevēlas izrādīt pat teorētiskas vājuma pazīmes viņiem pakļautajām ‘’klientu’’ sugām, kur nu vēl pretējai citplanētiešu spēka koalīcijai, tādēļ iecerētā izlūkošanas misija uz Zemi un uz tai tuvāko tārpeju, kas nesen uzvedusies drusku dīvaini, tiek ne vien turpināta, bet kuģu skaita ziņā vēl vairāk pastiprināta.
It kā jau tā nepietiktu ar lielajām galvassāpēm, lai varētu atkal kārtējo reizi izdomāt ideju, kura nav acīmredzama un nepieciešams cilvēka prāts Džo Bišopa veidolā, kuram nav problēmu uzdot stulbus jautājumus un risinājumus, lai Skipijs varētu izvērtēt, vai tas nostrādās un dos vēlamo rezultātu. Papildus tam problēmas var sagādāt uz Paradīzes planētaskāmjveidīgo Ruhar kontrolē iestrēgušie cilvēki, kuri, nezinādami, ka Džo ir ne tikai dzīvs, bet ntās reizes izglābis Zemi, uztraucas tieši par to un neviļus var sagraut tik grūti un sūri panākto.
Jau sērijas piektajā grāmatā izteicu bažas, ka sērija sāk atkārtoties, un astotajā Armageddon grāmatā varētu minēt to pašu. Kā sērijas fanam man nesagādā to zināmā mērā pieciest, lai varētu izbaudīt gan dinamisko duo Bišopu un Skipiju, gan atbalstošos tēlus, bez kuru pienesuma un nestajiem upuriem, kuri šajā grāmatā sastāda vēl nebijušus apmērus, nekas neizdotos. Atliek vien izteikt cerības, redzot, ka uz šo brīdi sērija jau sasniegusi 14.tās grāmatas garumu, ka neiestāsies vēl paredzamāks riņķa dancis.
Iepalicēji #43
Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.
***
Night Heron (Philip Mangan #1) by Adam Brookes
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Sphere
Manas pārdomas
Britu žurnālista Philip Mangan dzīve un darbs Ķīnā jau tā vai tā nav nekas viegls, it īpaši pēc ziņu sižeta par komunistiskajam režīmam netīkamu jaunu reliģisku kustību. Bet pēc tam, kad ar Filipu no zila gaisa mēģina sakontaktēties kāds noskrandis tipāžs, kurš sarunā izmanto īpatnējus, šķietami kodētas frāzes, Filips nonāk gan savas valsts izlūkošanas dienestu uzmanības centrugunīs, bet vēl jo vairāk Ķīnas, kas viņa veselības nolūkos nebūt nav nekas labs.
Noskrandušais tipāžs ir politiskais aktīvists ar vienu no iesaukām Peanut, kurš pēdējos 20 gadus pavadījis piespiedu darba nomentē. Lai arī grāmatā netiek pieminēts ‘’tagadnes’’ notikumu gads, tad pēc ieslodzījuma pirmā gada (1989.g.) var vien secināt, ka grāmatas darbība noris 2009.gadā, pēc Pekinas Olimpiskajām spēlēm.
Night Heron nevienā brīdī neapžilbina ar spraigu sižetu vai cīņās ainām, bet nekad neieslīgt arī teatrālā holivudsimā. Vismaz man kā lasītājām radīja iespaidu un priekšstatu, ka autors dod kripatas ieskatu pasaulē, kāda teorētiski reāli eksistē, kurā parastai vidusmēra cilvēka dzīvībai nav tik liela vērtībā, kā gribētos domāt.
***
Blackout (Newsflesh #3) by Mira Grant
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Manas pārdomas
Ir pagājis vairāk nekā gads kopš Newsflesh sērijas ļaundaru pakalpiņi inficēja Džordžu ar zombijvīrusu Kellis-Amberlee, kas piespieda viņas brāli Šonu nošaut māsu pirms pārvēršanās. Vairāk nekā gads, kopš Šons dzird un sarunājas ar māsas balsi savā galvā, bet tas viss mainīsies, kad viņam nāksies sastapt Centers of Disease Control and Prevention jeb vienkārši saīsinot CDC aģentūras klonētu viņa māsu, turklāt vēl ar 97% oriģinālā ķermeņa/indivīda atmiņām.
Ja otrās grāmatas Deadline pārdomu raksta noslēgumā pieminēju, ka šāda varoņu atdzīvināšana ir kā darvas karote līdz tam pat ļoti labā stāstā, tad tikpat kā neskartās atmiņas vēl vairāk samazina uzticību autorei no manas puses. Turklāt arī izskaidrojums, ka zinātnieki, simulējot sinapšu elektriskos signālus no vēl svaigi iegūtām mirušā ķermeņa smadzenēm, ir spējuši iegūt ‘’ierakstu’’, lai vēlāk censtos tās atdarināt, nešķita kaut kas tāds, kam es spētu līdz galam noticēt.
Citādi, ja neņem vērā šo tik būtisko aspektu, tad pārējā triloģija un tās noslēgums Blackout, kad sērijas varoņiem papildus dzīvajiem ļaundariem jātiek galā ar viņu speciāli radītu potenciālu otruKellis-Amberlee vīrusa saslimšanas vilni. Ja vēl būtu interese uzzināt nesen noklausītās Parasitology sērijas turpinājumu pēc pirmās Parasite grāmatas, tad šis atdzīvinātais Džordžas tēls ar neskartām atmiņām neievieš uzticību uzsākt kaut ko citu no viņas daiļrades.
***
Renegades (Expeditionary Force #7) by Craig Alanson
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Manas pārdomas
Atgriešanās Expeditionary Force pasaulē pēc aptuveni 3,5 gadu pārtraukuma kopš klausījos iepriekšējo grāmatu noritēja gludāk nekā būtu varējis domāt. Vien neliels ieksats sava bloga arhīvā, lai atsvaidzinātu atmiņu un viss kārtībā. Kā arī noteikti liels pluss autoram šajā ziņā, kas pēc ilgstošākas pauzes ļauj nemanāmi ‘’ielekt’’ atpakaļ sērijā.
Tas pats dinamiskais duo Mākslīgā Intelekta Skipija un Merry Band of Pirates, kā sevi iesaukuši, līdera Džo Bišopa veidolā. Tās pašas kritiskās situācijas, no kurām atkarīgs Zemes un cilvēces izdzīvošanas liktenis, ja Bišopam, Skipijam un pārējiem ‘’pirātiem’’ neizdodots izdomāt risinājumu, kā likvidēt draudu, tā, lai neviens cits nekļūtu aizdomīgs un nesūtītu Zemes virzienā vēl vairāk citu kosmoskuģu.
Nosacīti drusku maiteklīgi – Vienīgi šoreiz Bišopam un Skipijam izdodas tik izteiksmīgi labs un ilgstošs problēmsituācijas risinājums, ka rodas jautājums, vai tuvākājā laikā, ar to domājot atlikušo Džo Bišopa dzīvi, viņam maz būtu iemesls pamest Zemi un atgriezties Visuma dzīlēs. Interesanti, kādā virzienā attīstīsies sērija, jo turpinājumu pēc šīs Expeditionary Force sērijai nebūt netrūkst.
***
The Fortune of War (Aubrey & Maturin #6) by Patrick O’Brian
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Manas pārdomas
Turpretim ar Aubrey & Maturin sēriju, kuru līdz šim esmu klausījies diezgan raitā secībā vienu pēc otras ir atšķirīgs stāsts. Lai arī brīžiem bija sajūta, ka autoram Patrikam O’Braienam izdodas notvert to pašu pirmās grāmatas maģiju, tad vienlaikus šķiet iestājies neliels nogurums no šīs sērijas nelielās vienveidības. Tie paši dabas apraksti, tēlu pārdomas gan par redzēto dabu, gan par dzīves apstākļiem uz kuģa, kurus tagad padzīvina galveno tēlu privātās dzīves un dienas un nedienas mīlestības frontē, bet tomēr kopā ar cīņas ainām ar citiem kuģiem, kuru attēlojumā jūtams atšķirīgā autora pieeja salīdzinoši ar tuvāk šodienai sarakstītām grāmatām, neievieš tik izteikti jūtamas atšķirības no grāmatas u grāmatu.
Lai pats sev nesabojātu pēcgaršu un atmiņas par turpmāko sērijas grāmatu gaitu un sižetiem, labāk ieturēšu kādu pauzīti. Par laimi man tuvojas divi tematiski lasīšanas mēneši – Space Opera Semptember un oktobris, protams, kā Helovīna mēnesis.
Craig Alanson – Mavericks (Expeditionary Force #6) (Klausāmgrāmata)
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Podium Publishing
Manas pārdomas
Ja Expeditionary Force sērijā tev rūp tikai Džo Bišopa, mākslīgā intelekta Skipija un pārējo ‘’pirātu’’ liktenis, tad Mavericks lielā mērā droši var izlaist un ķerties pie septītās, jo minētie tēli uz mirkli pavīd vien grāmatas sākumā un atgriežas krietni tuvāk tās beigām. Pamata fokuss pārsviežas uz tiem nelaimīgajiem, kuri palika iestrēguši uz kāmjiem līdzīgo Ruhar citplanētiešu kontrolētās Paradīzes planētas.
Jo ilgāks laiks paiet nošķirtiem no saziņas ar Zemi un cerību kādreiz atgriezties mājās, jo vairāk un vairāk kareivju izvēlas pamest militāros spēkus un pievērsties kam citam. Bet ir arī tādi, kuri vai nu neredz sevi civilā dzīvē vai arī ir apņēmušies pierādīt Ruhar, ka cilvēkiem var uzticēties, un cenšas soli pa solim mainīt uz labo lielākoties rasistiskos viedokļus un aizspriedumus. Viena no tādiem ir leitnante Perkinsa, kuras vadībā un kontrolē dažādu sakritību un dramatisku notikumu rezultātā nonāk smagi cietis kosmosa kuģis un izdzīvojušie Kāmju kadeti. Tieši Perkinsa un pārējie Mavericks komandā ietilpstošie cilvēki nezaudējā vēsu prātu izšķirošajos mirkļos pēc pēkšņa uzbrukuma, kad izšķiras izdzīvosi vai nē. Gan Džo, tagad Perkinsas gadījums šajā sērijā parāda, ka tā vien šķiet ka tikai cilvēks ir spējīgs vienlaikus izdomāt absurdu ideju, kas var gan nostrādāt, gan noiet šausmīgi greizi, un pēc tam arī attiecīgi rīkoties un nebaidīties riskēt, jo kādēļ baidīties izgāzties, ja alternatīva tāpat ir droša nāve.
Laiks tikai rādīs vai Perkinsas un pārējo Mavericks pūliņi nesīs cerētos augļus attiecībā uz cilvēku sociālo statusu citu citplanētiešu un Ruhar acīs, jo grāmatas ietvaros tiek gan paveiktas lielas lietas, gan mainītas daža laba iedomīga un augstprātīga Kāmja viedoklis. Un ja jau tas ir iespējams ar tādiem kā šie, tad kāpēc gan arī lai neizdotos plašākā mērogā. Grāmatas centrālā problēma, kuru par katru cenu nākas neitralizēt, ir Ķirzakām līdzīgo Kristang slepus un nelegāli izstrādātais bioloģiskais ierocis – paslēpts un iestrādāts Vīruss Keepers DNS. Vīrusa patiesie mērķi ir Ruhar populācija uz Paradīzes, bet kādēļ gan nenovelt vainu uz ‘’nejaušu’’ mutāciju cilvēkos un atriebt zaudēto kontroli pār tiem. Tikmēr par Keepers tiek saukti tie muļķi, kuri joprojām tic, ka Kristang ir cilvēces patiesie sabiedrotie, pat ja patiesībā tādu cilvēcei vispār nav, izņemot protams Skipiju.
Gan autors, gan ierunātājs R.C. Bray ir paveikuši lielisku darbu, lai noturētu interesi, kad lielākā daļa vairāk vēlētos palikt pie Džo Bišopa un Skipija. Nešaubos, ka bija un būs tādu, kuriem nepatika lielais uzsvars uz šiem ‘’alternatīvajiem’’ galvenajiem tēliem un varbūt pat neizturēja līdz grāmatas beigām. Tiem, kuri sēriju līdz šim ir tikai lasījuši, varu vēlreiz droši rekomendēt audio versiju un kārtējo reizi izteikt uzlavās tās ierunātājam.
Craig Alanson – Zero Hour (Expeditionary Force #5) (Klausāmgrāmata)
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Podium Publishing
Manas pārdomas
Pēc ilgāka pārtraukuma atgriežos pie Expeditionary Force sērijas ar tās piekto grāmatu Zero Hour. Jau pirmo nodaļu laikā varēju atkal pārliecināties un apstiprināt pārliecību, ka pagaidām R.C. Bray ir viens no labākajiem grāmatu ierunātājiem, kādu esmu dzirdējis. Zero Hour varbūt nepiedāvā diži daudz līdz šim sērijā neredzēta, bet sērijas fanam noteikti būs ne viens vien lasītprieku sagādājošs brīdis.
Lieliskais, vienreizējais un citādi ģeniālais mākslīgais intelekts Skipijs ir tik augstās domās par sevi (un reti kad to neslēpj), ka viņš nav guvis mācību ložņājot cita miruša MI konteinerī un knapi izsprūkot no tajā mītošā Elders rases laikā radīta vīrusa. Nultā stunda, ap kuru grozās šīs grāmatas lielā sižeta līnija, pienāk brīdī, kad šis Vīruss atkal uzbrūk Skipijam, un vienīgais Skipija pagaidu risinājums, lai tas nevarētu īstenot savu mērķi, ir tāda kā Uguns mūra izveidošana pašam savā konteinerī/’’alus bundžā’’. Kaut arī no pozitīvās puses Skipijs skaitās dzīvs, tas nemaina faktu, ka ātrāk vai vēlāk Uguns mūris neizturēs, kādēļ arī grāmatai tāds nosaukums. Vēl jo sliktāku to padara fakts, ka Uguns mūris Skipiju ‘’nogriež’’ no piekļuves citām eksistences dimensijām un daudzām spējām, kas padari Skipiju Lielisku.
Lielā mērā viss atkal gulstas uz Džo pleciem, jo neviena cita viņa ‘’pirātu’’ komandas prāts nestrādā tik ērmoti, lai konstanti izdomātu idejas, kā iziet no bezcerīgām situācijām. Šajā ziņā autoram jāuzmanās neizvilkt sēriju pārlieku garu, jo jau šajā ir pietiekami daudz momentu, kuri atkārtojas gan sērijas, gan pašas grāmatas ietvaros, lai daļai lasītāju tas paliktu pārāk kaitinoši un paredzami. Galvenais mērķis, protams, ir un paliek Vīrusa iznīcināšana, lai ne Skipijs, ne Džo un viņa komanda nepiedzīvotu pāragru dzīves galu, kā rezultātā tad zustu planētas Zeme drošības garants, ka kāda no agresīvajām citplanētiešu rasēm nesadomā kārtējo reizi apciemot Zemi cerībā izmantot tās resursus karā pret otru citplanētiešu ‘’aliansi’’. Tikmēr tiek arī turpināts sižets par mistēriju laikā, kad neviens izņemot Elders rasi teorētiski nebija attīstījušies tik tālu, lai kolonizētu citas planētas, bet vai nu Elders (kopā vai kāda to daļa) vai varbūt pat kāds cita rase ir atbildīga par vairākiem liela mēroga postošiem, vardarbīgiem notikumiem.
Diemžēl Zero Hour dāvā vairāk jaunu jautājumu un mīklu, nekā atbilžu. Zinot jau iepriekš lielā mērā attiecību dinamiku starp Džo un Skipiju, ko izbaudīju par 100% arī šoreiz un ņemot vērā, ka jau tagad šis tas atkārtojas, kā viena bezizejas situācija seko otrai, kas palielina pieminēto paredzamību, atliek cerēt uz autora Craig Alanson prasmi atpazīt risku un lieki nesabojāt sēriju, kaut arī šaubos, vai es tādēļ pātrauktu to klausīties.
Visi tēli, protams, nav tik draudzīgi noskaņoti pret Skipiju kā Džo, kura gadījums ir īpašs un visticamāk perfektāku partneri, kas spētu paciest Skipija personību, Skipijs nevarētu vēlēties. Pretsats ir no Apvienotajām Nācijām misijai/komandai pieliktais diplomāts iesaukts par, kurš biežāk ir kaitinošs traucēklis, bet apiet to nedrīkst, ja vien Džo vēl kādreiz vēlas apmeklēt Zemi un saņemt atļauju no pasaules lielvarām to atkal pamest kā kuģa kapteinis. Lai kā to gan Skipijam, gan Džo negribētos atzīst, gadās arī mirkļi, kad viņi ir visnotaļ priecīgi, ka diplomāts ir daļa no viņu komandas.
Craig Alanson – Black Ops (Expeditionary Force #4) (Klausāmgrāmata)
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Podium Publishing
Manas pārdomas
Mākslīgajam intelektam Skipijam, Džo Bišopam un viņa jautro pirātu komandai ne mirkli ne tiek dota iespēja atvilkt elpu un ilgāk papriecāties par iepriekš veiksmīgi paveiktu misiju, kad jau atkal jāsteidz glābt Zemes liktenis un cilvēces eksistence nākotnē, jo, lai cik neticami tas varētu šķist, par samaksu ir iespējams ļoti daudz kas – pat vienošanās starp ķirzakveidīgajiem Kristang un kāmjveidīgajiem Ruhar.
Kā jau iepriekš tad arī šoreiz mērķis ir ‘’pavisam’’ vienkāršs. Vienīgais, ko nepieciešams paveikt, ir ne tikai novērst jau nolīgtā kosmosa kuģa nokļūšanu līdz Zemei, bet arī radīt tādus apstākļus, kuri novērš pat niecīgāko iespēju nākotnē par jaunu vienošanos starp abām karojošajām pusēm. Turklāt viss jāpaveic tā, lai nevienam pat visniecīgākajā mērā neienāktu prātā varbūtība, ka cilvēcei ir pieejamas tāda veida tehnoloģijas, kur nu vēl māka iejaukties tik ļoti vairāk ‘’attīstīto’’ citplanētiešu rasu plānos.
Vēl vienkāršs ir arī izstrādātais plāns mērķa panākšanai– plaša mēroga pilsoņkarš starp Kristang klaniem, un, kā to uzsvērti norāda Skipijs, tam nevajadzētu sagādāt pārlieku lielas grūtības, par cik pilsoņkari un klanu hierarhijas pārkārtošanās ir salīdzinoši regulāra parādība, reizēm pat iedrošināta no Kristang patronu rases – ar mērķi nepieļaut, ka Kristang kā viens veselums kļūst par viņiem spēcīgāki.
Tikpat interesants, kā ceturtās sērijas grāmatas pamata sižets, ir arī jau iepriekš viegli iesāktais apakšsižets par liela mēroga notikumiem pirms diviem līdz trim miljoniem gadu, ap laiku, kad Elders rase (Skipija radītāji) kaut kur pazuda. Pavērsiens, kas seko, kad Skipijs turpina urķēties pirms šīs grāmatas atrasta miruša Mākslīgā intelekta konteinerā, un atmodina nopietnu vīrusu. Varbūtības, kuras šis atklājums liek izteikt, pavisam noteikti ir visnotaļ biedējošas – 1) laikā kad ne Ruhar un Kristang, ne arī neviena no viņu patronu rasēm vēl nebija spējīgi ceļot kosmosā, kāds radījis tik spēcīgu vīrusu, kas ar nolūku spēj iznīcināt Elders radītu mākslīgo intelektu VAI 2) paši Elders katrā ierīcē ir ievietojuši vīrusa aizmetni (spēj adaptēties) ar mērķi nogalināt nesavaldāmu un Visumam bīstamu mākslīgo intelektu, piemēram, tam izveidojas personība un sāk apzināties sevi.
Pozitīvi novērtējams arī fakts, ka vairs netika pielietots triks, kad Džo iešaujas prātā visa plāna glābjoša ideja, kuru loģiski domājošais Skipijs līdz tam pat nebija apsvēris; kā arī humors turpina būt liels sērijas pluss. Tikai atliek cerēt, ka ar un ap Skipiju jau pirmajā grāmatā iesāktie mazie sižeti un pēc tam sekojošie pavērsieni tiek novesti un atrisināti līdz galam.
Craig Alanson – Trouble on Paradise (Expeditionary Force #3.5)
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Manas pārdomas
Trouble on Paradise iesākas ar paralēliem notikumiem sērijas trešajai grāmatai vēl pirms kāmjiem līdzīgie Ruhar uz Paradīzes planētu ir nosūtījuši kosmoskuģu armādu, lai to aizsargātu ar jaunu sparu, jo mākslīgais intelekts Skipijs viņiem mānīgi licis domāt, ka uz planētas ir izdevies atklāt senās rases Elder ļoti vērtīgos artefaktus. Kamēr neesmu noklausījies ceturto Black Ops grāmatu, varu tikai minēt, vai pēcāk notikušais arī norit vienlaikus ar to.
Skatpunkts uz notikušo netiek pasniegts tikai no cilvēku skatpunkta, bet arī gan no Ruhar, gan ķirzakām līdzīgajiem Kristang, un neviens no trim sugu POV nešķita izteikti vājāks, par katru bija zināma interese. Uz Paradīzes planētas iesprostoto cilvēku liktenis nav apskaužams. Informācija vai cita veida resursi no dzimtās Zemes planētas vairs nepienāk nemazākajā mērā un arī pirms tam tā nebija spīdoša, kas piespiedis UNEF nosūtītajiem karavīriem sadalīties divās pretējās nometnēs – tajā, kuri akli pieturās sākotnējām pavēlēm un par spīti visam joprojām tic, ka Kristang ir cilvēces sabiedrotie (nosaukti par Keepers), un tajos, kuri tagad ir pārgājuši Ruhar pusē. Baumas un misinformētība plaukst ar katru dienu arvien vairāk.
Ja Keepers gadījums ir bezcerīgs, lai vai cik labi viņi censtos pārstāvēt Zemi un cilvēci, un nekas viņus neglābs, un, kaut arī Ruhar attieksme pret cilvēkiem ir labāka, tad bieži vien liela daļa kāmju tik un tā neslēpj nicinājumu pret primitīvajiem cilvēkiem; vismaz visi tādi nav un pat ir labvēlīgi noskaņoti.
Kaut arī man ir aizdomas, ka pēc šīs noveles sērijas #4 grāmatu derētu uzsākt uzreiz, tad cerēšu, ka arī ievērojot lielāku pauzi (gan pēc #3, gan pirms#4) tā labi noderēs atmiņu atsvaidzināšanai.v
Craig Alanson – Paradise (Expeditionary Force #3)
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Podium Publishing
Manas pārdomas
Varētu domāt, ka Džo Bišops divreiz izglābjot Zemi un cilvēci (ar lielu mākslīgā intelekta Skipija un arī merry band of pirates komandas palīdzību), saņemtu lielāku pateicību, ka ašu paldies, pēc kā politiķi un visi, kam nav slinkums, vienā balsī sāk kritizēt lielā stresā pieņemtus mirkļa lēmumus, kā saka, pēc kara jau visi gudri.
Par Paradīzi sauc planētu, kur Apvienoto Nāciju/UN izveidotais kopīgais militārais spēks tika nosūtīts, lai no tās evakuētu Ruhar (kāmjiem līdzīgu rasi), kad vēl nebija pat mazāko šaubu, vai Kristang tik tiešām ir cilvēces sabiedrotie. Pašiem to nezinot tā tika ierauta gadsimtiem ilgušā un neskaitāmu zvaigžņu sistēmu plašā karā starp divām frakcijām. Daļēji kā par sodu UN sūta Džo Bišopu jaunā misijā, lai viņš uzzinātu, kāds ir uz Paradīzes iesprostoto cilvēku pašreizējais stāvoklis, un vai kaut ko nepieciešamības gadījumā ir iespējams izdarīt, lai to uzlabotu, bet vienmēr atceroties, ka tas nedrīkst vēlāk pakļaut riskam Zemi. Tikai saprotams ir pārsteigums, kad top skaidrs, ka Ruhar vēlas iemainīt Paradīzi un ka tas ir tikai laika jautājums, kad viņi vienosies ar Kirstang par atbilstošu maiņas darījumu. Vēl jo vairāk, nevienam nav noslēpums uz Paradīzes esošo cilvēku liktenis, kad Kirstang planētu atgūs.
Interesantu dinamiku tēlu attiecībās rada UN pierīkotā ‘’aukle’’ Džo, caur kuru jāsaskaņo visi kaut cik nozīmīgie lēmumi (praktiski gandrīz ikviens). Jauks jauns avots jokiem un humoram grāmatā papildus jau visiem ierastajiem līdz šim sērijā. Var vien vēl piebilst, ka attiecību sākums šai ‘’auklei’’ ar Skipiju nav no tiem gludākajiem.
Ar pašu Skipiju notiek pārmaiņas personībā, kā pats to atzīst privātā sarunā ar Džo vai citā mirklī drusku aizraujoties ar pielietoto spēku pret ienaidniekiem. Joprojām saglabājas viņa ‘’augstās domas’’ par cilvēku attīstības pakāpi un tās sasniegumiem, nav gala viņa mokām brīžos, kad kaut kas jānovienkāršo un jāizskaidro, bet vairs arī nevar apgalvot, ka Skipiju interesē tikai un vienīgi viņam līdzīgu MI un/vai senās Elders rases atrašana.
Paradise līdz pat pašām beigām notur interesi un spraigais sižets (+humors) neļauj nevienā brīdī ieslīgt garlaicībā; ir tikai interesanti kā Džo, Skipijis un pārējā komanda tiek pie rīcības plāna, lai Ruhar mainītos plāni attiecībā uz Paradīzes planētu.
poseidons99.com 
You must be logged in to post a comment.