Classics

Aleksis Kivi – Septiņi Brāļi

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas Valsts Izdevniecība

Manas pārdomas

Oriģināli publicēta 1870.gadā un pēcāk uzskatīta par somu literatūras aizsēcju vai vismaz kā pirmo nopietno grāmatu somu valodā, kuru sarakstījis somu izcelsmes autors. Septiņi Brāļi vispirms iepazīstina ar brāļiem to dzimtajās Jukolas saimiecības mājās un faktu, ka lielāko daļu dzīves un pats jaunākais Ero brālis vēl vien zīdainis būdams bijis, kad lāču medībās miris to tēvs. Paši brāļi, pirms sasniedz romāna beigas un tēlu izaugsmes arku, arīdzan vairāk prieka tver no mednieku gaitām mežos nekā gatavi palīdzēt mātei saimniecības darbos. Tā viņi arī nodzīvo un sasniedz jau lielu, pieaugušu vīru vecumus sākot ar vecāko Juhanu (tam 25gadi) un beidzot ar jaunāko Ero, kuram aizsākoties pamatsižeta gaitai par septiņiem mazāk.

Septiņu Brāļu prozas teksta skatpunkts ir no anonīma teicēja, stāstnieka puses, kurš par svarīgu kopējo puišu delverību raksturojumam uzskata par svarīgu sākt gan ar par Ero sešu vecāko brāļu kopīgu piedzīvojumu un sirmu matu taisīšanu gan māmuļai, gan ciema un tuvākās apkārtnes iedzīvotājiem. Bet reizē, kad jau pieauguši pēc fizionomijas, tad vēl ne pēc gara un prāta. Tomēr, lai kā brāļiem savā starpā nesoktos un kas tik netiktu piedzīvots, tad to savstarpējās attiecības vienmēr ir ciešas un draudzīgas, kuru spēks spēj izturēt pat ierasto viena otra pakacināšanu vai pat reizēm skarbāku vārdu un brālīgu dūru pavicināšanu, bet, ja vajadzīgs un lieta spiež, tad kopīgi kā mūris tie ir gatavi viens otru aizstāvēt pret citu ciemu balamutēm.

Ja uz lauku un citiem saimniecības darbiem brāļiem prāts nenesas, tad uz lasītprasmes apguvi, uz ko vietējais ķesteris un prāvests tos katru gadu ne tik vien kā mudina, bet arī uzstāj, lai tiktu apgūta un sekojoši pārbauda vēl jo mazāk. Tomēr kas vajadzīgs, vajadzīgs un, ko idejiski pēc mātes nāves un pārņemot saimniecības grožus, lai tie tikpat ātri netiktu zaudēti, ar vecāko Juhanu priekšgalā dodas pie tā paša ķestera to apgūt. Bet tavu nelaimi, ka tik vienam, tam pašam jau vairākkārt pieminētajam Ero galva tā vieglākā uz lasītprasmes apguvi. Tad nu ar vecākā Juhana gādību un ideju tie ar varu uz attiecīgo momentu nepakam vairs nav gatavi tupēt ilgāk par divām dienām, lai kaut ko tik šķietami tupu turpinātu apgūt, bet mukšana, kas ne bez sadauzītiem stikliem.

Tomēr ar to nedienas nabaga septiņiem brāķiem vēl nebeidzas un, ja vēl dzīve tiem nebūtu gana smaga, tad no ķestera mūkot, pa ceļam sastop dikti skaļo un kaitinošo par ‘’Robežkalna armiju’’ iesaukto Miko un Kaisas pāri ar to pieciem bērniem. Bet tas vēl nav viss, jo vēl nešpetnākie kaimiņu ciema Tuokolas puiši vēlākā brīdī paši izrunājas un uzkacina jau tā neomā esošos brāļus, lai sekojoši izvērstos pamatīgs kautiņš.

Viss kopā kalpo par gana lielu pamudināju kā vienam, tā otram brālim, lai, iznomājot dzimtās Jukolas mājas uz desmit gadiem vietējam ādminim un tā ģimenei, paši dotos prom no liekām acīm, prom no, lai cik tiem mazās, tad tomēr pasaules kņadas un nodotos pārsvarā medībās piepildītiem piedzīvojumiem. Brāļiem nav gan nez kur pasaules plašumos laimi meklēt jādodas, jo to īpašumi tik lieli, ka, pat sadalot uz visiem septiņiem, tiem katram, kā epilogs rādīs pietiks atlieku likām. Pietiek vien mērots tiek, bet tas pats par sevi nav tas vieglākais un briesmas, nakts tumsai iestājoties, sagādā arīdzan izsalkuši vilki, bet, tie jau nebūtu Jukolas septiņi brāļi, ja ar ko tādu nespētu tikt galā.

Brīžiem ne ar tām labākajām īpašībām izceļas par līderi ieceltais, jo gados vecākais, Juhans, ka jo izteiktāk par sevi liek manīt, kad pēc paša izteiktas idejas, būtu tas skaidrā vai ne tik skaidrā prātā likts citiem priekšā, tas kaut kas noiet greizi, bet pēcāk tā vietā, lai uzņemtos vainu un atbildību, kā pirmais rādīs un mēģinās novelt vainu uz citu un tik vien citu brāļu iejaukšanās noregulē konfliktu, lai plēšanās vietā tiktu meklēts risinājums.

Tikmēr jaunākais Ero, kurš jau lasītprasmes apguvē izceļas ar to gaišāko galvu, tad nu salīdzinoši ar citiem ir tas gudrais. Kas ja ne gluži spēlē to izšķirošāko lomu veiksmīgi novest kādu nedienas piedzīvojumu uz labāku un veiksmīgāk atrisinājumu, tad jo izteiktāk manāms, kad pienāk epilogs.

Epilogs ar kuru atkal var just, ka romāns ir gan kā autora debija, gan ka sarakstīts nu jau pirms drusku vairāk kā pusotra simta gadu. Epilogs, kura garums izstiepts tik gari, ka ir kārtīgas 34 lapaspušu garas nodaļas garumā, kas jau ne mazākajā mērā vairs neatttiecas uz pamatsižetu, bet autors acīmredzami izjūt vajadzību gandrīz katra brāļa laimīgo aizkulišu dzīvi pēc kārtīgajām stāsta beigām tomēr lasītājam atrādīt. Gandrīz, jo viens vienīgais brālis, kurš vēlāk dzīvē neapprecēsies, piedzīvo tās grūtākās un smagākās dienas, bet vismaz atkal nāk talkā glābēja ticība un varbūt tomēr tik traģiski ar viņu nebūs.

Autora Aleksa Kivi vienīgais sarakstītais romāns nav gluži pasakveida, bet reizē nav arī pilns iekdienas dzīves grūtību un reālisma nopietnības piepildīts. Savukārt reliģijas tematika jo tuvāk nāk romāna beigas, jo vairāk par sevi liek manīt, bet arī ne gluži sprediķī, no kura ne atkauties un kurš nomāktu vispārējo sižetu. Bet to, ka pievēršanās ticībai un tai pienācīga respekta un cieņas izrādīšana kalpo kā būtisks solis, lai no delverīgiem, nenopietniem puikām, kuriem biežāk prāts nesas uz palaidnībām un neretu izkaušanos nesas, nostātos uz kārtīgu cilvēku dzīves ceļa, kuriem līdzcilvēks varētu izrādīt tiem pienākošamies godu.

Reizē gan romāna sākumā, gan noslēgumā tiek uzsvērta doma, ka kārtīga saimniecība bez labas un strādīgas saimnieces nevar iznākt, bet interesantā kārtā, ja attiecīgā saimniecība saskaras ar nedienām un grūtībām, tad vainas piemērs tiek atrasts izšķērdīgā saimniecē, bet nereta saimnieka lielāka iedzeršana ir piedodama un pašsaprotama. Kaut arī nav gluži tā, ka alkoholisms ļaunā un nešķīstā daba (galvenokārt šņabis, bet ne alus) netiktu brāļu dienās un nedienās uzsvērta. Jo ne bez izrāpšanās no tik viltīgās un vilinošās šņabīša bedres brāļu kopa bez visa cita rod izeju uz izaugšanu par kārtīgu cilvēka bērnu.

Vēl jāpiemin, ka Septiņu Brāļu stāstu papildus to pašu piedzīvojumiem papildina nerets teikas atstāstijums, kas romāna ietvaros biežāk saistās ar kāda dižakmens vai pat par Milžakmeni saistīta teika, kura kavē laiku, kamēr veselas trīs dienas tie rod patvērumu no satrakojušamies buļļu bara. Teikas, kuras kā paši brāļi spēj reizēm gan iedvesmot, gan bišķi arī pabiedēt.

Adam Mickiewicz – Pan Tadeusz

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas Valsts Izdevniecība

Manas pārdomas

Oriģināli publicēta 1834.gada 28.jūnijā episkā poēma dod ieskatu sentimentā un izjūtās pamatā 1811.gadā ar divām noslēdzošajām nodaļām no 1812.gada. Tajās vairāk starp turīgu varoņtēlu ļaudīm starp kuriem neviens vien grāmatas varonis pauž neslēptu cerību, ka Napoleona briestošais jaunais karš pret Carisko Krieviju ar tā palīdzību un paša spēkiem ļautu atjaunot Polijas-Lietuvas ūniju, kura pēc vairākām sadalīšanām starp citām lielvarām ir tālu no atmiņās palikušās un nu zaudētās spozmes.

Pašās dzejā, kura lieliski atdzejota no Jāzepa Osamaņa puses, lasās tik raiti ar atskaņām, ka reizēm varētu nodomāt, ka nemaz netulkota, būtiskākais, kas iekrita acīs, kas norādītu par aptuveno darbības laiku, jo gadskaitļi ne reizie tekstā netiek lietoti, ir Lielās komētas parādīšanās. Papētot Vikipēdijas un citus interneta resurus, tad to ļaudis debesīs bija varējuši vērot no 1811.marta līdz pat 1812.gada aprīlim, kam arī tekstā tad tēli piedēvē dažādu ietekmi uz notikumiem uz Zemes. Visa Pana Tadeuša grāmata kā tāda pilna vēsturisku faktu, kurus ja būtu vēlēšanās izpētīt sīkāk, pat vien ar interneta resursiem, kur nu vēl dokumentālajām grāmatām, varētu aizrauties dikti ilgi, ejot no viena temata un vēsturiskas personas pie citas. Jāsaka gan, ka atsauču uz reālām personālijām, kuras mūsdienās, vismaz personīgi, neko neizsaka, ir diezgan padaudz.

No dzejas rindām ļoti viegli iztēlot dabas ainu aprakstus, ar kuriem autors Ādams Mickevičs vairāk aizraujas stāsta pirmajā daļā, kur tēli tā vien šķiet pāriet no vienām medībām pie nākošajām. Kurās dažs labs neiztiek bez sāncensības un strīdiem par to, kura medību suns (kurts) labāks savos pienākumos. Medību ainas, kuras kulminējas ar lāča uzrašanos, pamanīšanu, kas tā iekarsē dižos vīrus, medniekus, ka bez vārda runas (gandrīz) visi gatavi startam rīta gaismai austot.

Nedaudz sarežģītāk, kad tekstu neizvērš ar romāna prozu, ir ar tēlu savstarpējām attiecībām. Vismaz epopejas nosaukums Pans Tadeušs kā ar pirkstu parāda priekšā, kuru uzskatīt par pašu galvenāko. Un tā jaunais Tadeušs atgriežas dzimtajās mājās no mācībām Viļņā. Mājās, kurās pat bez visa prombūtnes laika ieviestajām pārmaiņā, atmiņās viss šķiet ir bijis lielāks.

Atgriešanās gluži nav mājās un onkuļa Tiesneša Sopļicas saimniecībā, kur starp visiem valdītu vien prieks un idille. Tam savu noskaņas darvas pikuci piešķir konflikts, kas nonācis līdz pat tiesai, ar Grāfu Horešku par īpašumtiesībām pār pili, pat ja tagad salīdzinoši nolaistu. Interesantā kārtā Grāfs, kurš ir vien attāls iepriekšējā pils saimnieka Stoļņika rads, var lielīties ar turību un nealkst iestigt ilgstošā tiesvedībās strīdā un pat būtu gatavs piekāpties, ja ne dusmu kvēli uzdzenošs pagātnes stāsts no rada kādreizējā kalpa un joprojām pils uzrauga Gervāzija puses. Stāsts, kas tiešu slepkavības vainu noliek pie Sopļicu dzimtas sliekšņa, bet interesantā kārtā vaininieks Jaceks pēc liktenīgā vakara vairs nav ticis manīts. Bet ar mājienu var teikt priekšā, ka zem cita vārda sižetā jau diezgan agri ņem dalību starp pārējiem tēliem.

Pana Tadeuša epopeju bez konflikta starp Sopļicu un Horešku dzimtām, kas pat vienbrīd pāraug teju militārā konflitkā līdz uzrodas kopīgs ienaidnieks, papildina arī romantisko sižetu iezīmes. Tās sižetā ievieš Telimēnas un pār to jaunākas Zosjas tēli. Tēli, kuri savā starpā tiešā veidā nekonkurē, bet piesaista gan Tadeuša, gan bagātā Grāfa uzmanību. Reizē pati Telimēna, kura, lai būtu interesantāk, ir stāstā sākumā vēl ganes Zosjas aizbildne, audžumāte, un tādejādi vienbrīd pat vispirms pati attiecībā uz sevi apsver, kurš tai labāk patīk un kurš būtu labāks kā precinieks, lai tad to otru atvēlētu vien 14 gadus jaunajai Zosjai. Tomēr, nedaudz ar maiteklīgu mājienu, tad jāsaka, ka ne vienmēr domas, gaidas un sapņi sakrīt ar notikumu gaitu realitātē, ko gan vairāk jāatiecina uz Telimēnas tēlu.

Diemžēl šī nesakritība, lai arī dzejas rindas noslēdzas uz laimīgas nots (gaidas uz Napoleonu vienmēr ir un tā arī paliek fonā) un cerību pilnas par nākotni, tad prieka pilnās gaidas un sapņi par dzimtenes atjaunošanu, kāda tā reiz bijusi, tā arī paliks nepiepildīta. Fakts, ko noslēdzošajās epiloga rindiņās (no piezīmēm noprotams, ka vien pēc autora nāves publicētas kopā ar pārējo tekstu) noprotama trimdienieka (Parīzē) dzīvojoša grūtsirdība par jaunības dienām dzimtenē.

Noslēdzoši nevar nepieminēt Panu Tadeušu papildinošās Elviro Andriolli melnbaltās ilustrācijas, kuras pašas par sevi tikpat labā izpildījumā, ka to iedvesmas avots, vienīgā negatīvā piezīme, kura gan attiecināma uz to personu vai personām, kuras izvēlējušās, kur grāmatā tās izvietot. Labi ja divas vai trīs no visām ir blakus dzejas rindām, par kuras tad ilustrācijā varētu saskatīt. Un atliek vien šķirstīt un meklēt, ja gribas salīdzināt vienu ar otru.

Eiji Yoshikawa – Musashi

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Musashi – uzskatīta par vienu no Japānas literatūras klasiku klasikām, publicēta serializētā veidā četru gadu periodā no 1935.g. līdz 1939.gadam, šis romāns priekšvārdā pat tiek pielīdzināts Rietumu pasaules Gone With the Wind. Diemžēl, lai cik godā darbs šķiet vairāk vēsturisku iemeslu dēļ netiktu turēts, tad ar fragmentāriem izņēmumiem bija grūti saskatīt iemeslus, kas sižetiskajā darbībā varētu likt lasītājam aizrauties. Varbūt, lai tā varētu atgadīties, noder priekšzināšanas attiecībā gan uz Japānas vēsturi, gan kultūru, bet gribētos reizē apgalvot, ka autoram daiļdarba ietvaros sanācis aizrauties ar epizodēm, kuras gan atkārtojas, gan vēlākā sižetā ir bez tālejošākas nozīmes un ir tikpat viegli un ātri aizmirstamas.

Pats galvenākais varonis romāna sākumā vēl nemaz nedēvējas par Musashi, bet tā vietā ir saucams Takezo vārdā un kopā ar biedru un šķiet tobrīd par draugu vēl esošo Matahachi tie pamanījušies palikt dzīvajos pēc sakāves Sekigahara kaujā. Paveicas palikt dzīvajos, bet jābēguļo un jāslapstās, jo uzvarētāji kā ar uguni meklē izdzīvojušos zaudētājus vai vismaz tādus, kuru turība un ietekme gana zema, lai varētu tikt apslakēti līdz galam. Romāna ievada daļa, kuras ietvaros vien pēc trīs gadu ieslodzījuma, domās ar sevi par notikušo, savu tābrīža situāciju un tikpat kā otro iespēju jaunā dzīvē, Takezo tad arī idejiski pārdzimst jaunā vārdā.

Apņemšanās izmantot šo jauno iespēju, pilnveidot sevi gan rakstura īpašību un personības ziņā, gan savās zobencīņas prasmēs jeb Way of the Sword un vēlēšanās būt jaunu prasmju celmlauzim, kļūt par pašu labāko, kāds vien jebkad eksistējis kļūst par vienu no dominējošajiem Musaši/Takezo tēla virzītājspēkiem, kuri dzen to uz priekšu.

Diemžēl, vai nu tas noveļams uz romāna serializēto publicēšanu tik ilgā laika posmā vai uz ko citu, bet veids, kā izaugsme no sakāves grāmatas sākumā līdz pirmajiem konfliktiem ar citu samuraju skolu pārstāvjiem, par kuriem lielie naidnieki Musaši kļūst Jošiakas skolas censoņi, pie trešās vairāk vai mazāk identiskas epizodes ar tikpat paredzamu cīņas iznākumu ievieš vēlmi, lai pēc ātrāk pienāktu daiļdarba beigas. Lai cik iespaidīgi nebūtu patiesi vēsturiski eksistējošās personas cīņas un uzvaras vienam pret X pretiniekiem, un ne jau vien diviem vai trim, tad autora Eiji Yoshikawa veikums ir tālu no tāda, kas iesveltu intrigu, lai uzzinātu, kas notiks tālāk. Vēl jo vairāk izpildījums un arīdzan noslēgums tāds, ka rodas iespaids, ka būtu varējis līdzīgā garā turpināt vēl un vēl, bet, vai cik labi, ka tomēr kādā brīdī izdomājis, ka būs gana.

Musashi romāns nav no vāka līdz vākam tikai no Musaši/Takezo perspektīvas. Ja netrūkst ik pa brīdim dažs labs, kur gribas jautāt ‘’kāpēc’’, kāds pienesums no tā, tad starp tiem, kuri izceļas, noteikti minams Matahači tēls un vēl jo vairāk tā māte Osugi. Šie divi tēli, kā arīdzan divas daiļavas Akemī un Otsu veidolā piešķir romānam mīlas trijstūra un reizēm pat nosacīta četrstūra attiecību drāmas, kurām savu īpatnību piešķir kā atšķirīgais laiks un kultūra, kurā iespējams veikt slepkavību vai tās mēģinājumu goda jeb ‘’sejas’’ saglabāšanas jautājumā un palikt nesodītam, jo visiem šis aspekts ir pats par sevi saprotams.

Abas sižetlīnijas un izprotama vajadzība pēc  – Musaši samuraja identitāte un viss par un ap zobencīņas prasmju kultivēšanu, konfliktiem ar citiem un otrs romantiskais, kā arī Osugi tēla gribētos pat teikt neliela samaitātība – ir kā divas grāmatas vienā. Ar vienojošiem elementiem, bet reizē gana nodalīti viens no otra, lai nerastos lieki apjukuma, mulsinoši momenti.

Ja pacenšas, tad noteikti var saskatīt, kāpēc tieši šis un varbūt ne kāds cits romāns nav ieņēmis godu starp Japānas klasikas darbiem. Pašdisciplīna, lai kāda nebūtu loģika, acīmredzami vēsturiski ilgtermiņā darbojusies un sistēma, kurā Musaši/Takezo daļēji sekojot tradīcijām un daļēji arī veidojot savu ceļu un domašānu, kurā ne vienmēr brutāls spēks ir galvenais un būtiskākais uz uzvaru. Vai citā ikdienišķākā aspektā uzskatot slimību kā personificējumu iekšējo ienaidnieku, kurš jāsakauj tā būtībā un saknē, lai kļūtu vesels un vēl spēcīgāks kā pirms tam.

Ir gana daudzi citu interesantu aspektu, kuros romānam, lai to labāk izsprastu un sekojoši izbaudītu šķiet prasās anotēta romāna versija ar paskaidrojumiem, piemēram, atšķirīgajās dzīves modeļa izpratnēs starp dažādām sabiedrības grupām kā zemnieki, samuraji, tirgotāji un daudzi citi. Vai arī prātā nāk epizode, kurā tiek pieminēta prasme ar muti un mēli tā spēt manipulēt adatas, ka pat nav vajadzīgs cits instruments, ierocis, lai spētu tās letāli izšaut, pēc kuras gan šī māksla vairs netiek pieminēta. Vai arī tēlu biežā atsauce uz Sun Tzu Art of War grāmatu un tās nozīmi, un tā varētu minēt vēl un vēl.

Musashi priekšvārds no Edwin O. Reischauer gandrīz vai bija interesantākā sadaļa no visas grāmatas. Grāmatas, kura tās apkopotajā versijā uzskatāmi noderētu liekā pildījuma un liekvārdības atmešanas, kas pieļauju serializētajā veidā ir bijis vajadzīgs, lai iegūtu lielāku vārdu, bet šādā formātā cieš no garumā lieki izstiepta sižeta un bieži vien variācijā pa tēmu atkārtojušamies notikumiem.

Rūdolfs Blaumanis – Salna Pavasarī

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas valsts izdevniecība

Manas pārdomas

Ja vien kas literatūras mācību vielā nav mainījies, tad vismaz fragmentu no jau tā īsās noveles Salna Pavasarī būs liels vairums lasījuši. Vai vismaz priecīgākā momentā mācību stundas ietvaros skatīta 1955.gadā uzņemtā filma, kura pati ir vēl divu autora Rūdolfa Blaumaņa noveļu sižetiskais apvienojums.

Lai arī ļoti īss un ātri izlasāms darbs, tad emocionalitāte un tēlu iznestais pārdzīvojums izjūtams to pilnā apmērā. Sākot jau ar Vanagu Andra jau tā priecīgo noskaņojumu un flirtu ar Lieni, kad tā viņam uz lauka atnes pusdienas, kad prātu vēl jo priecīgāku padara viņas ‘’jā’’ vārds, kad ļaujas pierunāties precībām.

Salna Pavasarī lieliski parāda, ka ne vienmēr vajadzīgs tūkstošlapu vai pat dažu simtu lapaspušu apjoms, lai varētu lasītājam ļaut noprast virspusēji tik vienkāršo sižetu, bet reizē tik daudzslāņaino tēlu jūtu gammu, kurām tiem jāiziet cauri, turklāt vēl tik īsā laika periodā, kad šķietami tik tikko vēl nebūtu varējis būt priecīgāks, lai pēcāk būtu jālej gaužas asaras.

Bet, nu nenovēršami jāieslīgst maitekļa zonā, jo citādi pārdomas jāaprauj vien pēc dažiem teikumiem un nelielām rindkopām, jo tavu sakritību, kad kalponi Lieni pārsteidz kaimiņu saimnieka Mālnieka piedāvājums pārcelties pie viņa un kļūt par saimnieci. Lai arī māc lielas šaubas, kādu brīdi vilcinās un tielējas, tad pārliecina paša Mālnieka vārdi, ka šaubās, cik gan ilgi tam vēl lemts dzīvot, un ka visu lielo mantu varētu mantot visai drīz. Kurš muļķis gan laistu garām tādu iespēju? Atliek vien cerēt, ka puisis pēc pirmā šoka vēlāk nonāktu pie līdzīgām domām, saprastu un būtu gatavs gaidīt.

Izvēles cenas sekas, kad jūtas un salīdzinoši paknapāks pieaugušā dzīves sākums tiek likts pretim garantētai mantai un labumam, ja vien ir zināma pacietība. Protams, principiālāk noskaņots varētu bez ierunām nosodīt Lienes izdarīto, kad vēl tik tikko Andram apsolījusies, bet tāds nu izvēršas šīs noveles noslēguma sižets.

William Golding – Lord of the Flies

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Neapdzīvota sala, vien mazgadīgie, no kuriem vecākajiem tik nedaudz vairāk kā desmit, pirmie padsmiti, un neviena pieauguša, kura vadībai un līderībai pakļauties. Tiek ļauts noprast, ka Mušu Valdnieka varoņi uz salas nokļuvuši līdmašīnas avārijas vai precīzāk tās notriekšanas dēļ, jo citur pasaulē notiek pasaules kara tipa karadarbība, bet interesantā kārtā dzīvajos paliek vien nepilngadīgie, kuri jau pašā sākumā sadalās hierarhiski pēc vecumiem.

Tikpat ātri par līderiem sevi nostāda Ralfs, puisis, kuram lemts atrast gliemežnīcas ragu, ar kompanjona Rukša padomu iepūst tajā, kā rezultātā sasaukt vienkopus uz salas nokļuvušos. Bet līdz ar to stāstā uzrodas Ralfa konkurents, koristu grupas līderis un tā vien šķiet bez skubināšanas esošs līderis Džeks Meridjū. Lai arī sākums savstarpējās attiecībās ir gana civils, tad drīz vien top skaidrs, ka abiem reiz nokļuvušiem uz neapdzīvotās salas ir krasi atšķirīgi no tā izrietošie mērķi.

Ralfa domas un plāni galvenokārt saistīti ar cerību kādudien tapt izglābtiem, bet, cik nu tas iespēju robežās iespējams, kaut kā taču jāpalīdz citiem pamanīt līdz tam ne pārlieku ievērojamo salu, ko lieliski varētu ar dūmu palīdzību no ugunskura uz klintsradzes. Tikmēr Džeks aizraujas un ar laiku paliek jau apmāts ar ideju medīt, ko uz salas piedāvā cūkas, kuras rada iespaidu, ka nemaz tik sen kāds ne vien bijis, bet arī ilgstoši dzīvojis uz salas. Kas sākotnēji top, kā pavisam saprotami atbalstāma ideja, ātri vien pārvēršas bīstami slidenā ceļā uz barbarisku mežonīgumu, no kura grāmatas varoņiem Džeka vadībā nav lemts pašu spēkiem atgūties.

Arī kā līdera vadīšanas režīma tips abiem ir krasi atšķirīgs, un šajā aspektā Džeka huligāniskā patika izmantot varu pār citiem mazpamazām gūst virsroku pār Ralfa krietni miermīlīgāko uz diskusijām vērstajiem centieniem risināt nesaskaņas. Bet vienlaikus arī Ralfam ir savi acīs duroši trūkumi, kas visvairāk izpaužas tuvākā kompanjona, pirmā uz salas sastaptās puikas Rukša veidolā, kurš viņam uztic savu civilizētās pasaules iesauku, lūdz to citiem neizpaust, bet velti. Tik velti, ka grāmatas gaitā lasītājam nav lemts uzzināt viņa īsto vārdu. Vienīgais no visiem tēliem, kuram uzlikts šāds liktenis. Vēl jo vairāk ne reizi vien Ruksis gan sava ārējā izskata dēļ, gan briļļu nēsāšanas un astmas dēļ tiek no visas sirds apsmiets. Kas katru reizi tiek pasniegts, kā kaut kas nevainīgs, vien joks un nekas tāds, par ko satraukties vai pat drusku nosodīt. Tāda ir realitāte, lai kur atrastos – pilsētā vai uz neapdzīvotas salas.

Mušu Valdnieka varoņiem gan paveicas ar salu, uz kuras lidmašīnai ticis lemts piezemēties. Galvenokārt jau ar augļkokiem uz tās, turklāt vēl gatavības sezonā un nav jāuztraucas, ka būtu risks palikt badā. Medīšana tādēļ izvēršas vien kā simbola un strīdu izraisošs objekts. Tāpat autors Viljams Goldings neies bojāt sižetu ar tēlu riskiem saslimt. Tam kā ķeksītis kalpo Rukša tēls ar nelielām vēderizejas problēmām pašā ievadā un ar pieminēto astmu, kaut gan ne reizi nemanām, ka tiktu izmantots vismaz viens līdzi kabatā esošs inhalators, pat ja kāds cits rezervē pazaudēts līdz ar bagāžu.

Par vienu no būtiskājām sižetlīnijām romānā kļūst kāds šķietams uz salas mītošs nezvērs. Tēli nevar neko padarīt sajūtai, ka kāds, viņiem nemanot, tos novēro. Sajūta, kura tikai pastiprinās iestājoties krēslai un pēcāk izteiktai tumsai, kad teju katrs mazākais troksnis un ēnas kustība draud izsaukt baiļu trīsas, it īpaši starp mazākajiem salas iemītniekiem. Nezināmais izsauc bailes, kuras savukārt daudzos izsauc agresīvu reakciju un Mušu Valdnieka gaitā pa savai reizei tas rezultējas dažam labam pat ļoti bēdīgi.

Kas aizsākas kā priecīgs puiku piedzīvojumstāsts, kad beidzot brīvi no vecāku un citu pieaugošo uzraudzības var brīvi uzdzīvot, tieši šī iemesla dēļ, kad nav neviens, kurš pieturētu pie civilizētas pasaules normām un uzvedības noteikumiem, izvēršas ļoti ekstrēmā gadījumā un ātri vien kļūst pat ļoti drūms un brutāls.

Astrid Lindgren – The Brothers Lionheart

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Jaunākajam brālim Kallem dzīves likteņspēle piešķīrusi pavisam nevēlamu laicīgās dzīves ceļu, kas izpaužas kādā stāstā neminētā, bet noprotami letālā un neārstējamā patoloģijā. Jau no apkārtējo izturēšanās pats noprot, ka ilgi viņam nebūs lemts dzīvot un atliek vien paļauties uz par trīs gadus vecākā brāļa Jonatana izdomātās fantāziju zemes Nangijālas idilliskajiem sapņiem, kurā pēc nāves nonāk, kurā esi vesels, vari visu dienu spēlēties, ja ir tāda vēlēšanās, un vispār visi ir jaukāki par jauki viens pret otru.

Tik nelaime tā, ka mājā, kur mitinās Jonatans ar Kalli un mammu, izceļas ugunsgrēks. Turklāt dienas laikā, kad māte prom darbā, lai censtos nopelnīt un papildināt jau tā trūcīgo ģimenes kasi, un vienīgais, kurš laikus vēl var spēt glābt Kalli no liesmām ir vecākaias brālis. Diemžēl liesmas dara savu, vienīgais ceļš laukā no tām piedāvā logi, kas noved pie traģiska pavērsiena stāstā, kad spēka un veselības pilnais Jonatans, kuram priekšā vēl visa dzīve, lai uz labu mainītu dzīves sākuma trūcīgos apstākļūs, kādos šķiet nācies augt, ir tas pirmais, kuram dzīve apraujas.

Kas sekojoši lasītāju aizved pie stāsta būtības uz pasaku zemi Nangijālu, kur sākums jau par Kārli pārtapušo Kalli, jo tas taču labāk skan, ja uzvārdā Lauvassirds, ir gluži, kā brālis solījis. Bet pavisam aši tik priecīgais piedzīvojums sāk nomākties, to no ārpuses apdraud ļaunum ļauns valdnieks, gatavais tirāns Tangīls, kurš uzbrucis un paverdzinājis kaimiņu ielejas iedzīvotājus. Vienīgi brāļi Lauvassirdis no Ķiršu ielejas ir spējīgi izglābt pasaku zemi, kurā nonākuši. Kāpēc diviem mazgadīgiem puikām tas būtu pa spēkam, ja brīvības cīnītājiem tas līdz šim nav izdevies, kāpēc kādam valdniekam par tādiem būtu maz jāuztraucas – nav ne jausmas. Vai tiešām Tangīla paša karaliste Karmanjaka tik trausla, ka nebūtu kāds cits, kas valdniekam mirstot stātos viņa vietā? Tā un vēl uz priekšu varētu jautāt un brīnīties par labo varoņu visa varēšanu un Tangīla ļaundara nemākulību, it īpaši, ja viņa rīcībā ir tāds ierocis kā pūķis.

Šķiet personīgi būšu izaudzis Brāļi Lauvassirdis tipa bērnu literatūras stāstu, kurā ne tikai labāk neuzdot ‘’Kāpēc?’’ tipa jautājumus, bet arī pieņemt, ka tā vienkārši notiek, ka labajiem varoņiem nekas nespēj stāties ceļā un atgadīties. Šajā ziņā par dažs labs spriedzes trilleris, kur lodes un citi ieroči neskar galveno varoni, šeit nestāv pat tuvu. Pretrunas pat dažu paragrāfu ietvaros, notikumu attīstības secība un sakritības par labu labajiem varoņiem, slikto tēlu intelekta trūkums un absolūtas loģikas un loģistikas trūkums ar tam sekojošiem sižeta caurumiem ir drusku par daudz, lai varētu ļauties lasītpriekam un to neievērto.

Tāpat ceru, ka jaunākam šīs grāmatas izdevumam ir labāks tulkojums vai vismaz uzmanību novērsošas ilustrācijas, manās rokās bijā Liesmas 1979.gada izdevums, jo citādi grūti izprast, kādēļ lai kas tāds būtu kļuvis par klasiku. Tā arīdzan beigas ar jaunizdomātu citu pasaku un idilles zemi Nanilīmu var vienīgi nosaukt par īpatnējām. Vēl jo vairāk, ja Brāļi Lauvassirdis skaitās bērnu grāmata.

Hans Fallada – Dzērājs

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Ervīns Zommers līdz pat 40 gadu vecumam bijis labi cienījams dažādu lauksaimniecības preču un pārtikas veikala īpašnieks nelielā Vācijas pilsētā. Visu dzīvi līdz liktenīgajam momentam tikpat kā nemaz nedzēris un šņabja smaka vien pati par sevi riebusies. Bet tad pienāk grūti laiki, biznesā tik gludi vairs neiet, banka vairs nav ar mieru kreditēt tādā pašā līmenī un pa virsu visam vēl mājās strīdi ar sievu kļuvuši teju par ikdienas sastāvdaļu. Ko gan var gribēt, kad viss tā sakrājas, un dzeršanā nepieredzējušais Ervīns iedomā, ka nebūs jau nekas traks, ja šoreiz tik reizi vien atvieglos smago dienu ar kādu grādīgu dzērienu.

Jāsaka gan ka lielā mērā Ervīns neveiksmju cēloņus, vainu par jebkuru likstu meklē citos. Varbūt uz mirkli ierunājas zemapziņas un sirdsapziņas duets, bet tas ir tik īsi un pārejoši, ka pat nevar pamanīt, Ervīns noteikti pat nepamana. Laulības dzīvei un biznesam bijis no paša mazumiņa un vien tagad iekrāta zināma mēra turība, bet āķis tajā, ka līdzās arī veikala lietās sākumā bijusi sievas Magdas palīdzīgā roka un organizatoriskais, kā arī klientu un noņēmēju atrašanas talants. Vien atskatoties tagad varētu teikt, ka sievas kļūšana par mājsaimnieci ir bijusi kļūda, bet tas jau nebūs Ervīns, lai to atzītu. Tā vietā pirmajā vietā tiek turēta iedomāta pašcieņa un gods, ka biznesa lietas jāvada vīrietim.

Ja vēl Ervīns veikala lietas nepalaistu pašplūsmā, spētu uzturēt jau tos pašus iegūtos kontaktus, kur nu vēl runa par jauniem un labākiem, bet nekā. Jāsaka gan ka romāns rada iespaidu, ka Ervīns kļūst par rūdītu alkoholiķi, kuram vienīgās domas saistās ar nākošas pudeles atrašanu, teju diennakts laikā un no vienas kārtīgas pietempšanās. Ervīns pieļauj arīdzan pašlepnuma grēku, sāk slēpt gan neveiksmes biznesā, gan tieksmi iedzert. Bet agrāk vai vēlāk viss atkājas, un cena par pastrādāto nav no tām zemākajām, kāds varētu pat teikt, ka gandrīz viena no augstākajām.

Dzērāju varētu iedalīt divās nozīmīgās daļās, kur pirmā Ervīnam noslēdzas ar brīvības zaudēšanu, kad krists ir tik zemu, gribasspēks, ja tāds kādreiz bijis, tagad tik zems, ka nekaunas apzagt pats savu mājsaimniecību, lai tik būtu kāda vācu marka, par ko nopirkt grādīgā pudeli. Ar kārtējo neapdomīgo rīcību, turklāt vēl ar rokas pacelšanu pieķeršanas brīdī pret sievu aizsākas Ervīna ne gluži noslēdzošais dzīves posms, bet noteikti sadaļa, kas potenciālo gadu desmitu virkni ieber vienā brīvības zaudēšanas maisā.

Autors Hanss Fallada ar Ervīna tēlu dod ieskatu ‘’dziedinātavā’’, kuru par ārstniecības iestādi būtu grēks saukt. Iestādījums, kurā nokļūstot cerība reiz izkļūt uz brīvām kājām ir teju nereāla. Iestādījums, kurā kādam palīdzēt tā iemītniekiem palikt labāk ne tuvu nenāk. Ārpasaulē dzīvojošie tik priecājas, ka ir vieta, kur tādus problemātiskos kadrus ir iespējams nogrūst un par viņiem aizmirst. Tikmēr Ervīnam jāiemācas, kā izdzīvot ar zemas kvalitātes un nepietiekamas pārtikas daudzumu, kad dažādu patoloģiju un slimību uzrašanās ir vien laika jautājums, kad no tām tādas pašas kvalitātes medicīniskās aprūpes mirst tikpat kā ikdienu. Bet ar visu to ir kadri, kuriem sanāk noturēties ilgstoši pie dzīvības, arīdzan vien nesen pilngadību sasnieguši, bet jau ar nolemtu likteni. Jāuzmanās par katru skaļi izteikto vārdu, jo vari būt drošs, ka pilnībā visu kāds tālāk noziņu uzraugiem un administrācijai.

Drūms liktenis, acīmredzami paša izvēļu radīts, tai skaitā paša izvēle nelūgt palīdzību, kad tas vēl iespējams. Vienlaikus arī izteikti dramatisks gadījums, lai romāna ietvaros būtu, ko attēlot.

Andre Maurois – Mīlestības Pārvērtības

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Jau kopš agras jaunības Filips Marsenā centies atrast to vienu vienīgo un īsteno mīlestību, likdams savā veidā par priekšstatu sev patīkamā romānā iemīļotu karalienes tēla tipāžu. Pat statuss kā precētai ne vienmēr Filipam liedz noskatīto dāmu censties savaldzināt, kaut arī kā dzīve un laiks rādīs, tad pašam esot jau precētam tas nebūt nepatiks un greizsirdības uzdenošie jautājumi neliks domām un sirdij mieru.

Grāmata sadalīta divās daļās, divās perspektīvās un, ja tiek izlasīta grāmatas premisa uz tās vāka, tad drusku jau tiek pateikts priekšā gana būtiskas pārmaiņas teju precīzi tā vidū. Tomēr gribētos atzīmēt, ka būtiskāks romānā ir tēlu mērotais ceļš un pārdzīvojumi no līdz tam un starp attiecīgajiem pieturpunktu notikumiem kā precības.

Un tā pirmā daļa no Filipa perspektīvas ir par iepazīšanos un pēcāk diezgan ātru apprecēšanos ar skaistumdaiļu būtni vārdā Odile. Sākums kā jau rozā briļļu laikā teju idillisks, bet atgriežoties mājās Parīzē teju jau uzreiz parādās pirmie brīdinājuma signāli, ka attiecībām nebūs pārlieku ilgs mūžs. Toties kāda emociju gamma gan netiek kā Filipam, tā Odilei piedāvāta! Bet niķi un stiķi, mazie sīkumi, ja vēl attiecību un laulības dzīves sākumā pieciešami, tad atgriežoties jau vairāk vai mazāk ierastajā ikdienas dzīve no reizes uz reizi tie vairs tādi nav. Ja vēl dažu draugu izslēgšana no ikdienas kontakta ir vairāk arī paša izvēle, tad Odiles nespēja skaidri un saprotami izteikties, piemēram, ko pa dienu sadarījusi, ko satikusi ilgtermiņā nav paciešams. Tā pavisam nemanāmi Filipam piezogas greizsirdība un vērojamas mīlestības pārvērtības, kad no mīlestības kaisles un teju nebeidzamām domām par otru atšķirtības brīžos līdz iecietīgai līdzāspastāvēšanai un pēcāk pat ne tas, lai saruna neizvērstos strīdā.

Otrā daļa maina tās galveno tēlu, iepazīstina romānā ar jaunu sievieti vārdā Izabella, bet, vēlreiz pieminot grāmatas vāka premises kopsavilkumu, tad būtiskāka ir lomu maiņa, kas noris šajās attiecībās. Jāpiebilst gan, ka Pirmā pasaules kara periods, kurš aizsākas pirmās daļas beigās, tiek izlaists un vien garāmejot pieminēts.

Tā lūk Izabella Filipa dzīvē varbūt ienāk tieši tajā mirklī, kad tas beidzot sācis pamazām atgūties no gana dramatiskajām iepriekšējās mīlestības beigām. Bet kā minēts, tad šoreiz Izabella kļūst ne tik vien par greizsirdīgo, bet arīdzan par to, kura vairāk izsaka vēlmi būt divvientulībā, retāk iziet kādos saviesīgos pasākumos vai izklaidēs, un tieši Filipam šajā dzīves posmā prasās, kas vairāk, pat ja laulībā ar Odili bijis tieši pretējais.

Tomēr Filipa vēlme pēc kā netverama, vēl neiegūtā, dzīšanās pakaļ reiz jaunībā izdomātajam iztēlē izveidojušamies ideālam būtu saucams par vaininieku greizsirdības izsaukšanā Izabella. Nespēja novērtēt to, kas pašam ir, un nevēlēšanas ne gluži samierināties, bet vairāk izbaudīt to un tā vietā dzīties pakaļ kaut kam, tam citam nenovēršami sāk novest neceļos arī šīs attiecības.

Tēli Mīlestības Pārvērtības katrs ir ar saviem trūkumiem un stiķiem, katrs, lai kā nešķistu, cenšas atrast ilgi kāroto laimi, kas romāna ietvaros tiek meklēts mīlestības frontē. Ir arī pa dažam labam mazākas nozīmes tēlam, kuriem laulība, ja ne gluži formalitāte, tad arī nav attiecību veidošana ar īsto un vienīgo, kur abi apzinās un pieņem viens otra sānsoļus.

Vien atliek mācīties no tēlu (un labāk citu) kļūdām. Pieņemt sev labāko attiecību modeli.

Colin Wilson – The Mind Parasites UN Vladimir Mikhailov – Trešā Pakāpe

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sprīdītis

Manas pārdomas

Kad Gilberts Ostins padzird par sava 30 gadus ilgā kolēģa un drauga Karela Vilsmaņa pēkšņo nāvi, turklāt vēl pašnāvību, viņa dzīve sāk ceļu uz pārmaiņu takas, kas izmainīs ne tikai viņa, bet pat visu pārējo Zemes iedzīvotāju dzīves. Varbūt, ja vēl Gilberts pieņemto bēdīgo faktu pašu par sevi vai Karels nebūtu atstājis ziņu savam sekretāram, lai Ostins apciemo viņa īpašumu pēc traģsikā fakta, tad vēl visi zemieši turpinātu dzīvot svētlaimīgā neziņā. Nebūtu zinājuši, ka kopš 19.gadsimta cilvēces radošumu, kreativitāti un visu citu pozitīvo cenšas apspiest un no izraisītās negativitātes pārtikt kāda cita parazītiem pielīdzināma rase.

Ja nojauš par viņu eksistenci, sāk pieaugošajās vispasaules pašnāvību tendencēs saskatīt kopsakarības un papildus tam zina par senāk pagātnē līdzīgiem vēsturiskiem periodiem, var sākt saskatīt, ka parazīti jeb citoguāņi kā Ostins un vēlāk tuvs cīņu biedrs Volfgangs Reihs, iedvesmojoties no H.P. Lovecraft, tos nosauc ir ietekmējuši un turpina ietekmēt saimniekorganismus cilvēkus. Kā dažs labs sāk ne vien par tiem tapt gudrāks, bet arīdzan uzreiz skaļi visiem par tiem brīdināt, tā šo personu parazīti mazpamazām sāk novest līdz pašnāvībai. Turklāt vēl āķis, ka šie parazīti eksistē citā dimensijā, enerģijas plaknē caur kuru barojas no sava izvēlētā upura, kas to pierādīšanu un cīņu pret tiem līdz šim padarījis jo grūtāku.

Bet ne ilgāk, jo Ostinu un Reihu, vēl jo vairāk, kad tie piesaistījuši uzticamus cīņu biedrus, nekas nespēs novērst no uzvaras ceļa. Diemžēl Apziņas Parazīti vien izmanto SFF žanru, lai, izmantojot tā elementus, varētu filozofiski spriedelēt par brīvo gribu, par ieraduma un citu uzlikto robežu spēku, kas attur teju visus no sava pilna potenciāla sasniegšanas. Par prāta apslēpto un neizmantoto potenciālu un kaut arī mīts par 10% smadzeņu izmantošanu, pārējo procentu ieslēgšanas pilnai darbībai un kapacitātei netiek pieminēts, tad iztirzātais nav tālu no tā.

Ostina tēls tiek izmantots kā celmlauzis, kurš pirmais sāk apzināt, ko gan tik ilgi parazīti no cilvēces turējuši noslēpumā. Sāk izpēti un ceļu uz cilvēces nākošo attīstības pakāpi, kurā telekinēze un telepātija (romāna versijā psihokinēzes termins) nav vien supervaroņiem pieejamas spējas. Lai arī Ostins netur pilnīgā slepenībā šos faktus, tad arī plašākai pasaulei tas gluži netiek izpausts.

Un šajā aspektā jūtami izpaužas, cik ļoti autora Kolina Vilsona iztēlotais romāns, kur filozofiskais aspekts stāv pāri sižetam, un tajā esošās nākotnes tehnoloģijas novecojušas. Tā, piemēram, joprojām eksistē parastie mājas telefoni, bet nu jau ar video zvana funkciju, ir raķešlidmašīnas, lai nieka stundas laikā varētu nokļūt teju otrā pasaules malā, un laikam par klimatu neviens vēl neuztraucas, bet nav citu nu jau pašsaprotamu lietu. Turklāt prese ir kā galvenais informācijas avots, par kuru tēli aizdomājas, un vēstules un telegrammas šķiet joprojām ir kā pietiekami ātrs, ērts saziņas veids.

Cerams Apziņas Parazītu noslēdzošajā daļā spriedelējumus par parazītiem, to saistību ar Mēnesi un Zemes pavadoņa izcelsmi var attiecināt tīri uz tēliem, kas jau aizet absurdā līmeni, kad jau tā sižets ar neko dižu nav izcēlies. Bet ņemot vērā, cik slikts, īpaši no vidusdaļas, romāns izpildīts, tad noslēgums vēl salīdzinoši ciešams. Atliek vien censties sev atgādināt, kad romāns sarakstīts un nesalīdzināt to ar ko modernāku.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Līdzīgā manierē, vien ar atšķirību, ka fons ir vairāk ar zinātniskās fantastikas elementu un darbība itkā noris uz citas planētas, ir Vladimira Mihailova, par laimi, īsais romāns Trešā Pakāpe.

Tās galvenais varonis Juniors vismaz tiek stādīts priekšā, kā Tālā Izlūkdienesta viens no labākajiem aģentiem, izlūkiem vai vismaz tādam viņa būtu jābūt, ja tiek sūtīts izplatījumā prestižā misijā ar mērķi beidzot nodibināt jēgpilnu kontaktu, informācijas apmaiņu ar Kurjeru, ko viņa tēvam ar ģeniālas izdomas vārdu Seniors nav viņa karjeras laikā izdevies. Lai arī tas netiek ne reizi pateikts, tad Kurjers acīmredzami ir kādas attīstītākas citplanētiešu rases pārstāvis, kurš cilvēcei par uzdevumu līcis tam atrādīt, ka tā spēj sasniegt ko vairāk, ir gatava censties uz ko labāku nekā pirmajā tik īsajā sastapšanās reizē ar Senioru cilvēce varēja atrādīt.

Tā nu tas uzticēts Junioram, bet tavu nelaimi, kosmosa kuģa Kristāls ceļojuma laikā salūzt, ir nepieciešams veikt avārijas nosēšanos uz neapdzīvotas planētas un spiestā kārtā uz planētas būs jāpavada vismaz trīs nedēļas, kamēr tiek radīts jauns Kristāls. Bet Juniors tādēļ neskumst, bet tieši pretēji, netērēdams diži daudz laika izmēģina tam līdzi doto Kombinatoru, ar kura palīdzību iecerēts atstāt pozitīvu iespaidu uz Kurjeru, lai radītu īpatnēju ilūziju par teraformētu planētu 500 metru radiusā ap kosmoskuģi ar kupolu virs tā.

Šajā aspektā autors pamanās ielaist vairākas pretrunas. Ja sākotnēji Juniors priecājas, cik reāla un ticama izdevusies jaunradītā minipasaule, tad pēc brīža nākas drusku saskumt, jo tā vien šķiet Kombinatora programmatūra neļauj veikt izmaiņas, kas tiek ilustrēts ar piemēru, kad Juniors nolauzis zariņu no koka un nometis to zemē, pēc īsa brīža attopas pie tā paša koka bez jebkādām izmaiņām ar itkā nolauzto zaru tā vecajā vietā, bet uz zemes nekas cits neatrodas. Pretrunas vēl vairāk pastiprinas un neiet ar šo kopā, kad Juniors aktivizē Kombinatora Trešo pakāpi, kad tiktu radīta arī cilvēka ilūzija.

Negaidīti Junioram Trešajā Pakāpē Kombinators nerada vienkārši kāda anonīma cilvēka imitācijas ilūziju, bet gan uzrodas Zoja, Kombinatora izgudrotāja sieva. Ja vēl līdz tam Junioram sirdssāpes joprojām sagādā agrāk uz Zemes ar Ledu izjukušās attiecības, tad tagad ar katru uz svešās planētas pavadīto dienu zem ilūzijas kupola domas jo vairāk nodarbina interese pār Zoju. Ar katru brīdi jo spēcīgāk un pārliecinošāk rodas vēlme palikt uz planētas, ignorēt Tālā Izlūkdienesta uzstādītos mēŗkis attiecībā uz Kurjeru un dzīvot kopā ar Zoju, pat ja viņa ir vien ilūzija, bet tieši tas varbūt pat atbrīvo, jo neskaitās vairs gluži Georga sieva.

Diemžēl Juniora tēls nerada diez ko intelektuālu iespaidu, vēl jo vairāk, ja tāds ticis sūtīts individuālā un ļoti svarīgā misijā, pat ja tam līdzi dota savdabīga datora intelekts Gudrieniece, mākslīgajam intelektam pielīdzināma būtne, kaut arī ne reizi tas tā netiek nosaukts. Būtne, kas tiek saukta par sēni, bet romāna gaitā ir pilnībā bez savas personības un vien kā ērts ‘’instruments’’, ko vajadzīgā brīdī izmantot.

Trešās Pakāpes lielāko daļu Juniora tēlā dominē ‘’cilvēks pār dabu’’ sentiments, ka tehnoloģiskie sasniegumi ļauj nelikties ne zinis par pastrādātā sekām, ignorēt potenciālus draudus, ko izraisījis tik vēlamais un iekārojamais ‘’progress’’ uz labāku nākotni. Bet šajā ziņā ieslēdzas vājo tēlu moments, kad vairākkārt iztekti var just, ka viedokli pauž autors, ne viņa radītais tēls.

Lai varētu pacensties kaut cik izbaudīt romānu, tad SFF elementi un ar to saistītas gaidas, ko vairāk gan sniedz modernāki varianti, noteikti jāatmet, un ar visu to jāpacenšas piedot ne tas labākais izpildījums arīdzan radītajos tēlos.