Classics

Rūdolfs Blaumanis – Salna Pavasarī

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas valsts izdevniecība

Manas pārdomas

Ja vien kas literatūras mācību vielā nav mainījies, tad vismaz fragmentu no jau tā īsās noveles Salna Pavasarī būs liels vairums lasījuši. Vai vismaz priecīgākā momentā mācību stundas ietvaros skatīta 1955.gadā uzņemtā filma, kura pati ir vēl divu autora Rūdolfa Blaumaņa noveļu sižetiskais apvienojums.

Lai arī ļoti īss un ātri izlasāms darbs, tad emocionalitāte un tēlu iznestais pārdzīvojums izjūtams to pilnā apmērā. Sākot jau ar Vanagu Andra jau tā priecīgo noskaņojumu un flirtu ar Lieni, kad tā viņam uz lauka atnes pusdienas, kad prātu vēl jo priecīgāku padara viņas ‘’jā’’ vārds, kad ļaujas pierunāties precībām.

Salna Pavasarī lieliski parāda, ka ne vienmēr vajadzīgs tūkstošlapu vai pat dažu simtu lapaspušu apjoms, lai varētu lasītājam ļaut noprast virspusēji tik vienkāršo sižetu, bet reizē tik daudzslāņaino tēlu jūtu gammu, kurām tiem jāiziet cauri, turklāt vēl tik īsā laika periodā, kad šķietami tik tikko vēl nebūtu varējis būt priecīgāks, lai pēcāk būtu jālej gaužas asaras.

Bet, nu nenovēršami jāieslīgst maitekļa zonā, jo citādi pārdomas jāaprauj vien pēc dažiem teikumiem un nelielām rindkopām, jo tavu sakritību, kad kalponi Lieni pārsteidz kaimiņu saimnieka Mālnieka piedāvājums pārcelties pie viņa un kļūt par saimnieci. Lai arī māc lielas šaubas, kādu brīdi vilcinās un tielējas, tad pārliecina paša Mālnieka vārdi, ka šaubās, cik gan ilgi tam vēl lemts dzīvot, un ka visu lielo mantu varētu mantot visai drīz. Kurš muļķis gan laistu garām tādu iespēju? Atliek vien cerēt, ka puisis pēc pirmā šoka vēlāk nonāktu pie līdzīgām domām, saprastu un būtu gatavs gaidīt.

Izvēles cenas sekas, kad jūtas un salīdzinoši paknapāks pieaugušā dzīves sākums tiek likts pretim garantētai mantai un labumam, ja vien ir zināma pacietība. Protams, principiālāk noskaņots varētu bez ierunām nosodīt Lienes izdarīto, kad vēl tik tikko Andram apsolījusies, bet tāds nu izvēršas šīs noveles noslēguma sižets.

William Golding – Lord of the Flies

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Neapdzīvota sala, vien mazgadīgie, no kuriem vecākajiem tik nedaudz vairāk kā desmit, pirmie padsmiti, un neviena pieauguša, kura vadībai un līderībai pakļauties. Tiek ļauts noprast, ka Mušu Valdnieka varoņi uz salas nokļuvuši līdmašīnas avārijas vai precīzāk tās notriekšanas dēļ, jo citur pasaulē notiek pasaules kara tipa karadarbība, bet interesantā kārtā dzīvajos paliek vien nepilngadīgie, kuri jau pašā sākumā sadalās hierarhiski pēc vecumiem.

Tikpat ātri par līderiem sevi nostāda Ralfs, puisis, kuram lemts atrast gliemežnīcas ragu, ar kompanjona Rukša padomu iepūst tajā, kā rezultātā sasaukt vienkopus uz salas nokļuvušos. Bet līdz ar to stāstā uzrodas Ralfa konkurents, koristu grupas līderis un tā vien šķiet bez skubināšanas esošs līderis Džeks Meridjū. Lai arī sākums savstarpējās attiecībās ir gana civils, tad drīz vien top skaidrs, ka abiem reiz nokļuvušiem uz neapdzīvotās salas ir krasi atšķirīgi no tā izrietošie mērķi.

Ralfa domas un plāni galvenokārt saistīti ar cerību kādudien tapt izglābtiem, bet, cik nu tas iespēju robežās iespējams, kaut kā taču jāpalīdz citiem pamanīt līdz tam ne pārlieku ievērojamo salu, ko lieliski varētu ar dūmu palīdzību no ugunskura uz klintsradzes. Tikmēr Džeks aizraujas un ar laiku paliek jau apmāts ar ideju medīt, ko uz salas piedāvā cūkas, kuras rada iespaidu, ka nemaz tik sen kāds ne vien bijis, bet arī ilgstoši dzīvojis uz salas. Kas sākotnēji top, kā pavisam saprotami atbalstāma ideja, ātri vien pārvēršas bīstami slidenā ceļā uz barbarisku mežonīgumu, no kura grāmatas varoņiem Džeka vadībā nav lemts pašu spēkiem atgūties.

Arī kā līdera vadīšanas režīma tips abiem ir krasi atšķirīgs, un šajā aspektā Džeka huligāniskā patika izmantot varu pār citiem mazpamazām gūst virsroku pār Ralfa krietni miermīlīgāko uz diskusijām vērstajiem centieniem risināt nesaskaņas. Bet vienlaikus arī Ralfam ir savi acīs duroši trūkumi, kas visvairāk izpaužas tuvākā kompanjona, pirmā uz salas sastaptās puikas Rukša veidolā, kurš viņam uztic savu civilizētās pasaules iesauku, lūdz to citiem neizpaust, bet velti. Tik velti, ka grāmatas gaitā lasītājam nav lemts uzzināt viņa īsto vārdu. Vienīgais no visiem tēliem, kuram uzlikts šāds liktenis. Vēl jo vairāk ne reizi vien Ruksis gan sava ārējā izskata dēļ, gan briļļu nēsāšanas un astmas dēļ tiek no visas sirds apsmiets. Kas katru reizi tiek pasniegts, kā kaut kas nevainīgs, vien joks un nekas tāds, par ko satraukties vai pat drusku nosodīt. Tāda ir realitāte, lai kur atrastos – pilsētā vai uz neapdzīvotas salas.

Mušu Valdnieka varoņiem gan paveicas ar salu, uz kuras lidmašīnai ticis lemts piezemēties. Galvenokārt jau ar augļkokiem uz tās, turklāt vēl gatavības sezonā un nav jāuztraucas, ka būtu risks palikt badā. Medīšana tādēļ izvēršas vien kā simbola un strīdu izraisošs objekts. Tāpat autors Viljams Goldings neies bojāt sižetu ar tēlu riskiem saslimt. Tam kā ķeksītis kalpo Rukša tēls ar nelielām vēderizejas problēmām pašā ievadā un ar pieminēto astmu, kaut gan ne reizi nemanām, ka tiktu izmantots vismaz viens līdzi kabatā esošs inhalators, pat ja kāds cits rezervē pazaudēts līdz ar bagāžu.

Par vienu no būtiskājām sižetlīnijām romānā kļūst kāds šķietams uz salas mītošs nezvērs. Tēli nevar neko padarīt sajūtai, ka kāds, viņiem nemanot, tos novēro. Sajūta, kura tikai pastiprinās iestājoties krēslai un pēcāk izteiktai tumsai, kad teju katrs mazākais troksnis un ēnas kustība draud izsaukt baiļu trīsas, it īpaši starp mazākajiem salas iemītniekiem. Nezināmais izsauc bailes, kuras savukārt daudzos izsauc agresīvu reakciju un Mušu Valdnieka gaitā pa savai reizei tas rezultējas dažam labam pat ļoti bēdīgi.

Kas aizsākas kā priecīgs puiku piedzīvojumstāsts, kad beidzot brīvi no vecāku un citu pieaugošo uzraudzības var brīvi uzdzīvot, tieši šī iemesla dēļ, kad nav neviens, kurš pieturētu pie civilizētas pasaules normām un uzvedības noteikumiem, izvēršas ļoti ekstrēmā gadījumā un ātri vien kļūst pat ļoti drūms un brutāls.

Astrid Lindgren – The Brothers Lionheart

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Jaunākajam brālim Kallem dzīves likteņspēle piešķīrusi pavisam nevēlamu laicīgās dzīves ceļu, kas izpaužas kādā stāstā neminētā, bet noprotami letālā un neārstējamā patoloģijā. Jau no apkārtējo izturēšanās pats noprot, ka ilgi viņam nebūs lemts dzīvot un atliek vien paļauties uz par trīs gadus vecākā brāļa Jonatana izdomātās fantāziju zemes Nangijālas idilliskajiem sapņiem, kurā pēc nāves nonāk, kurā esi vesels, vari visu dienu spēlēties, ja ir tāda vēlēšanās, un vispār visi ir jaukāki par jauki viens pret otru.

Tik nelaime tā, ka mājā, kur mitinās Jonatans ar Kalli un mammu, izceļas ugunsgrēks. Turklāt dienas laikā, kad māte prom darbā, lai censtos nopelnīt un papildināt jau tā trūcīgo ģimenes kasi, un vienīgais, kurš laikus vēl var spēt glābt Kalli no liesmām ir vecākaias brālis. Diemžēl liesmas dara savu, vienīgais ceļš laukā no tām piedāvā logi, kas noved pie traģiska pavērsiena stāstā, kad spēka un veselības pilnais Jonatans, kuram priekšā vēl visa dzīve, lai uz labu mainītu dzīves sākuma trūcīgos apstākļūs, kādos šķiet nācies augt, ir tas pirmais, kuram dzīve apraujas.

Kas sekojoši lasītāju aizved pie stāsta būtības uz pasaku zemi Nangijālu, kur sākums jau par Kārli pārtapušo Kalli, jo tas taču labāk skan, ja uzvārdā Lauvassirds, ir gluži, kā brālis solījis. Bet pavisam aši tik priecīgais piedzīvojums sāk nomākties, to no ārpuses apdraud ļaunum ļauns valdnieks, gatavais tirāns Tangīls, kurš uzbrucis un paverdzinājis kaimiņu ielejas iedzīvotājus. Vienīgi brāļi Lauvassirdis no Ķiršu ielejas ir spējīgi izglābt pasaku zemi, kurā nonākuši. Kāpēc diviem mazgadīgiem puikām tas būtu pa spēkam, ja brīvības cīnītājiem tas līdz šim nav izdevies, kāpēc kādam valdniekam par tādiem būtu maz jāuztraucas – nav ne jausmas. Vai tiešām Tangīla paša karaliste Karmanjaka tik trausla, ka nebūtu kāds cits, kas valdniekam mirstot stātos viņa vietā? Tā un vēl uz priekšu varētu jautāt un brīnīties par labo varoņu visa varēšanu un Tangīla ļaundara nemākulību, it īpaši, ja viņa rīcībā ir tāds ierocis kā pūķis.

Šķiet personīgi būšu izaudzis Brāļi Lauvassirdis tipa bērnu literatūras stāstu, kurā ne tikai labāk neuzdot ‘’Kāpēc?’’ tipa jautājumus, bet arī pieņemt, ka tā vienkārši notiek, ka labajiem varoņiem nekas nespēj stāties ceļā un atgadīties. Šajā ziņā par dažs labs spriedzes trilleris, kur lodes un citi ieroči neskar galveno varoni, šeit nestāv pat tuvu. Pretrunas pat dažu paragrāfu ietvaros, notikumu attīstības secība un sakritības par labu labajiem varoņiem, slikto tēlu intelekta trūkums un absolūtas loģikas un loģistikas trūkums ar tam sekojošiem sižeta caurumiem ir drusku par daudz, lai varētu ļauties lasītpriekam un to neievērto.

Tāpat ceru, ka jaunākam šīs grāmatas izdevumam ir labāks tulkojums vai vismaz uzmanību novērsošas ilustrācijas, manās rokās bijā Liesmas 1979.gada izdevums, jo citādi grūti izprast, kādēļ lai kas tāds būtu kļuvis par klasiku. Tā arīdzan beigas ar jaunizdomātu citu pasaku un idilles zemi Nanilīmu var vienīgi nosaukt par īpatnējām. Vēl jo vairāk, ja Brāļi Lauvassirdis skaitās bērnu grāmata.

Hans Fallada – Dzērājs

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Ervīns Zommers līdz pat 40 gadu vecumam bijis labi cienījams dažādu lauksaimniecības preču un pārtikas veikala īpašnieks nelielā Vācijas pilsētā. Visu dzīvi līdz liktenīgajam momentam tikpat kā nemaz nedzēris un šņabja smaka vien pati par sevi riebusies. Bet tad pienāk grūti laiki, biznesā tik gludi vairs neiet, banka vairs nav ar mieru kreditēt tādā pašā līmenī un pa virsu visam vēl mājās strīdi ar sievu kļuvuši teju par ikdienas sastāvdaļu. Ko gan var gribēt, kad viss tā sakrājas, un dzeršanā nepieredzējušais Ervīns iedomā, ka nebūs jau nekas traks, ja šoreiz tik reizi vien atvieglos smago dienu ar kādu grādīgu dzērienu.

Jāsaka gan ka lielā mērā Ervīns neveiksmju cēloņus, vainu par jebkuru likstu meklē citos. Varbūt uz mirkli ierunājas zemapziņas un sirdsapziņas duets, bet tas ir tik īsi un pārejoši, ka pat nevar pamanīt, Ervīns noteikti pat nepamana. Laulības dzīvei un biznesam bijis no paša mazumiņa un vien tagad iekrāta zināma mēra turība, bet āķis tajā, ka līdzās arī veikala lietās sākumā bijusi sievas Magdas palīdzīgā roka un organizatoriskais, kā arī klientu un noņēmēju atrašanas talants. Vien atskatoties tagad varētu teikt, ka sievas kļūšana par mājsaimnieci ir bijusi kļūda, bet tas jau nebūs Ervīns, lai to atzītu. Tā vietā pirmajā vietā tiek turēta iedomāta pašcieņa un gods, ka biznesa lietas jāvada vīrietim.

Ja vēl Ervīns veikala lietas nepalaistu pašplūsmā, spētu uzturēt jau tos pašus iegūtos kontaktus, kur nu vēl runa par jauniem un labākiem, bet nekā. Jāsaka gan ka romāns rada iespaidu, ka Ervīns kļūst par rūdītu alkoholiķi, kuram vienīgās domas saistās ar nākošas pudeles atrašanu, teju diennakts laikā un no vienas kārtīgas pietempšanās. Ervīns pieļauj arīdzan pašlepnuma grēku, sāk slēpt gan neveiksmes biznesā, gan tieksmi iedzert. Bet agrāk vai vēlāk viss atkājas, un cena par pastrādāto nav no tām zemākajām, kāds varētu pat teikt, ka gandrīz viena no augstākajām.

Dzērāju varētu iedalīt divās nozīmīgās daļās, kur pirmā Ervīnam noslēdzas ar brīvības zaudēšanu, kad krists ir tik zemu, gribasspēks, ja tāds kādreiz bijis, tagad tik zems, ka nekaunas apzagt pats savu mājsaimniecību, lai tik būtu kāda vācu marka, par ko nopirkt grādīgā pudeli. Ar kārtējo neapdomīgo rīcību, turklāt vēl ar rokas pacelšanu pieķeršanas brīdī pret sievu aizsākas Ervīna ne gluži noslēdzošais dzīves posms, bet noteikti sadaļa, kas potenciālo gadu desmitu virkni ieber vienā brīvības zaudēšanas maisā.

Autors Hanss Fallada ar Ervīna tēlu dod ieskatu ‘’dziedinātavā’’, kuru par ārstniecības iestādi būtu grēks saukt. Iestādījums, kurā nokļūstot cerība reiz izkļūt uz brīvām kājām ir teju nereāla. Iestādījums, kurā kādam palīdzēt tā iemītniekiem palikt labāk ne tuvu nenāk. Ārpasaulē dzīvojošie tik priecājas, ka ir vieta, kur tādus problemātiskos kadrus ir iespējams nogrūst un par viņiem aizmirst. Tikmēr Ervīnam jāiemācas, kā izdzīvot ar zemas kvalitātes un nepietiekamas pārtikas daudzumu, kad dažādu patoloģiju un slimību uzrašanās ir vien laika jautājums, kad no tām tādas pašas kvalitātes medicīniskās aprūpes mirst tikpat kā ikdienu. Bet ar visu to ir kadri, kuriem sanāk noturēties ilgstoši pie dzīvības, arīdzan vien nesen pilngadību sasnieguši, bet jau ar nolemtu likteni. Jāuzmanās par katru skaļi izteikto vārdu, jo vari būt drošs, ka pilnībā visu kāds tālāk noziņu uzraugiem un administrācijai.

Drūms liktenis, acīmredzami paša izvēļu radīts, tai skaitā paša izvēle nelūgt palīdzību, kad tas vēl iespējams. Vienlaikus arī izteikti dramatisks gadījums, lai romāna ietvaros būtu, ko attēlot.

Andre Maurois – Mīlestības Pārvērtības

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Jau kopš agras jaunības Filips Marsenā centies atrast to vienu vienīgo un īsteno mīlestību, likdams savā veidā par priekšstatu sev patīkamā romānā iemīļotu karalienes tēla tipāžu. Pat statuss kā precētai ne vienmēr Filipam liedz noskatīto dāmu censties savaldzināt, kaut arī kā dzīve un laiks rādīs, tad pašam esot jau precētam tas nebūt nepatiks un greizsirdības uzdenošie jautājumi neliks domām un sirdij mieru.

Grāmata sadalīta divās daļās, divās perspektīvās un, ja tiek izlasīta grāmatas premisa uz tās vāka, tad drusku jau tiek pateikts priekšā gana būtiskas pārmaiņas teju precīzi tā vidū. Tomēr gribētos atzīmēt, ka būtiskāks romānā ir tēlu mērotais ceļš un pārdzīvojumi no līdz tam un starp attiecīgajiem pieturpunktu notikumiem kā precības.

Un tā pirmā daļa no Filipa perspektīvas ir par iepazīšanos un pēcāk diezgan ātru apprecēšanos ar skaistumdaiļu būtni vārdā Odile. Sākums kā jau rozā briļļu laikā teju idillisks, bet atgriežoties mājās Parīzē teju jau uzreiz parādās pirmie brīdinājuma signāli, ka attiecībām nebūs pārlieku ilgs mūžs. Toties kāda emociju gamma gan netiek kā Filipam, tā Odilei piedāvāta! Bet niķi un stiķi, mazie sīkumi, ja vēl attiecību un laulības dzīves sākumā pieciešami, tad atgriežoties jau vairāk vai mazāk ierastajā ikdienas dzīve no reizes uz reizi tie vairs tādi nav. Ja vēl dažu draugu izslēgšana no ikdienas kontakta ir vairāk arī paša izvēle, tad Odiles nespēja skaidri un saprotami izteikties, piemēram, ko pa dienu sadarījusi, ko satikusi ilgtermiņā nav paciešams. Tā pavisam nemanāmi Filipam piezogas greizsirdība un vērojamas mīlestības pārvērtības, kad no mīlestības kaisles un teju nebeidzamām domām par otru atšķirtības brīžos līdz iecietīgai līdzāspastāvēšanai un pēcāk pat ne tas, lai saruna neizvērstos strīdā.

Otrā daļa maina tās galveno tēlu, iepazīstina romānā ar jaunu sievieti vārdā Izabella, bet, vēlreiz pieminot grāmatas vāka premises kopsavilkumu, tad būtiskāka ir lomu maiņa, kas noris šajās attiecībās. Jāpiebilst gan, ka Pirmā pasaules kara periods, kurš aizsākas pirmās daļas beigās, tiek izlaists un vien garāmejot pieminēts.

Tā lūk Izabella Filipa dzīvē varbūt ienāk tieši tajā mirklī, kad tas beidzot sācis pamazām atgūties no gana dramatiskajām iepriekšējās mīlestības beigām. Bet kā minēts, tad šoreiz Izabella kļūst ne tik vien par greizsirdīgo, bet arīdzan par to, kura vairāk izsaka vēlmi būt divvientulībā, retāk iziet kādos saviesīgos pasākumos vai izklaidēs, un tieši Filipam šajā dzīves posmā prasās, kas vairāk, pat ja laulībā ar Odili bijis tieši pretējais.

Tomēr Filipa vēlme pēc kā netverama, vēl neiegūtā, dzīšanās pakaļ reiz jaunībā izdomātajam iztēlē izveidojušamies ideālam būtu saucams par vaininieku greizsirdības izsaukšanā Izabella. Nespēja novērtēt to, kas pašam ir, un nevēlēšanas ne gluži samierināties, bet vairāk izbaudīt to un tā vietā dzīties pakaļ kaut kam, tam citam nenovēršami sāk novest neceļos arī šīs attiecības.

Tēli Mīlestības Pārvērtības katrs ir ar saviem trūkumiem un stiķiem, katrs, lai kā nešķistu, cenšas atrast ilgi kāroto laimi, kas romāna ietvaros tiek meklēts mīlestības frontē. Ir arī pa dažam labam mazākas nozīmes tēlam, kuriem laulība, ja ne gluži formalitāte, tad arī nav attiecību veidošana ar īsto un vienīgo, kur abi apzinās un pieņem viens otra sānsoļus.

Vien atliek mācīties no tēlu (un labāk citu) kļūdām. Pieņemt sev labāko attiecību modeli.

Colin Wilson – The Mind Parasites UN Vladimir Mikhailov – Trešā Pakāpe

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sprīdītis

Manas pārdomas

Kad Gilberts Ostins padzird par sava 30 gadus ilgā kolēģa un drauga Karela Vilsmaņa pēkšņo nāvi, turklāt vēl pašnāvību, viņa dzīve sāk ceļu uz pārmaiņu takas, kas izmainīs ne tikai viņa, bet pat visu pārējo Zemes iedzīvotāju dzīves. Varbūt, ja vēl Gilberts pieņemto bēdīgo faktu pašu par sevi vai Karels nebūtu atstājis ziņu savam sekretāram, lai Ostins apciemo viņa īpašumu pēc traģsikā fakta, tad vēl visi zemieši turpinātu dzīvot svētlaimīgā neziņā. Nebūtu zinājuši, ka kopš 19.gadsimta cilvēces radošumu, kreativitāti un visu citu pozitīvo cenšas apspiest un no izraisītās negativitātes pārtikt kāda cita parazītiem pielīdzināma rase.

Ja nojauš par viņu eksistenci, sāk pieaugošajās vispasaules pašnāvību tendencēs saskatīt kopsakarības un papildus tam zina par senāk pagātnē līdzīgiem vēsturiskiem periodiem, var sākt saskatīt, ka parazīti jeb citoguāņi kā Ostins un vēlāk tuvs cīņu biedrs Volfgangs Reihs, iedvesmojoties no H.P. Lovecraft, tos nosauc ir ietekmējuši un turpina ietekmēt saimniekorganismus cilvēkus. Kā dažs labs sāk ne vien par tiem tapt gudrāks, bet arīdzan uzreiz skaļi visiem par tiem brīdināt, tā šo personu parazīti mazpamazām sāk novest līdz pašnāvībai. Turklāt vēl āķis, ka šie parazīti eksistē citā dimensijā, enerģijas plaknē caur kuru barojas no sava izvēlētā upura, kas to pierādīšanu un cīņu pret tiem līdz šim padarījis jo grūtāku.

Bet ne ilgāk, jo Ostinu un Reihu, vēl jo vairāk, kad tie piesaistījuši uzticamus cīņu biedrus, nekas nespēs novērst no uzvaras ceļa. Diemžēl Apziņas Parazīti vien izmanto SFF žanru, lai, izmantojot tā elementus, varētu filozofiski spriedelēt par brīvo gribu, par ieraduma un citu uzlikto robežu spēku, kas attur teju visus no sava pilna potenciāla sasniegšanas. Par prāta apslēpto un neizmantoto potenciālu un kaut arī mīts par 10% smadzeņu izmantošanu, pārējo procentu ieslēgšanas pilnai darbībai un kapacitātei netiek pieminēts, tad iztirzātais nav tālu no tā.

Ostina tēls tiek izmantots kā celmlauzis, kurš pirmais sāk apzināt, ko gan tik ilgi parazīti no cilvēces turējuši noslēpumā. Sāk izpēti un ceļu uz cilvēces nākošo attīstības pakāpi, kurā telekinēze un telepātija (romāna versijā psihokinēzes termins) nav vien supervaroņiem pieejamas spējas. Lai arī Ostins netur pilnīgā slepenībā šos faktus, tad arī plašākai pasaulei tas gluži netiek izpausts.

Un šajā aspektā jūtami izpaužas, cik ļoti autora Kolina Vilsona iztēlotais romāns, kur filozofiskais aspekts stāv pāri sižetam, un tajā esošās nākotnes tehnoloģijas novecojušas. Tā, piemēram, joprojām eksistē parastie mājas telefoni, bet nu jau ar video zvana funkciju, ir raķešlidmašīnas, lai nieka stundas laikā varētu nokļūt teju otrā pasaules malā, un laikam par klimatu neviens vēl neuztraucas, bet nav citu nu jau pašsaprotamu lietu. Turklāt prese ir kā galvenais informācijas avots, par kuru tēli aizdomājas, un vēstules un telegrammas šķiet joprojām ir kā pietiekami ātrs, ērts saziņas veids.

Cerams Apziņas Parazītu noslēdzošajā daļā spriedelējumus par parazītiem, to saistību ar Mēnesi un Zemes pavadoņa izcelsmi var attiecināt tīri uz tēliem, kas jau aizet absurdā līmeni, kad jau tā sižets ar neko dižu nav izcēlies. Bet ņemot vērā, cik slikts, īpaši no vidusdaļas, romāns izpildīts, tad noslēgums vēl salīdzinoši ciešams. Atliek vien censties sev atgādināt, kad romāns sarakstīts un nesalīdzināt to ar ko modernāku.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Līdzīgā manierē, vien ar atšķirību, ka fons ir vairāk ar zinātniskās fantastikas elementu un darbība itkā noris uz citas planētas, ir Vladimira Mihailova, par laimi, īsais romāns Trešā Pakāpe.

Tās galvenais varonis Juniors vismaz tiek stādīts priekšā, kā Tālā Izlūkdienesta viens no labākajiem aģentiem, izlūkiem vai vismaz tādam viņa būtu jābūt, ja tiek sūtīts izplatījumā prestižā misijā ar mērķi beidzot nodibināt jēgpilnu kontaktu, informācijas apmaiņu ar Kurjeru, ko viņa tēvam ar ģeniālas izdomas vārdu Seniors nav viņa karjeras laikā izdevies. Lai arī tas netiek ne reizi pateikts, tad Kurjers acīmredzami ir kādas attīstītākas citplanētiešu rases pārstāvis, kurš cilvēcei par uzdevumu līcis tam atrādīt, ka tā spēj sasniegt ko vairāk, ir gatava censties uz ko labāku nekā pirmajā tik īsajā sastapšanās reizē ar Senioru cilvēce varēja atrādīt.

Tā nu tas uzticēts Junioram, bet tavu nelaimi, kosmosa kuģa Kristāls ceļojuma laikā salūzt, ir nepieciešams veikt avārijas nosēšanos uz neapdzīvotas planētas un spiestā kārtā uz planētas būs jāpavada vismaz trīs nedēļas, kamēr tiek radīts jauns Kristāls. Bet Juniors tādēļ neskumst, bet tieši pretēji, netērēdams diži daudz laika izmēģina tam līdzi doto Kombinatoru, ar kura palīdzību iecerēts atstāt pozitīvu iespaidu uz Kurjeru, lai radītu īpatnēju ilūziju par teraformētu planētu 500 metru radiusā ap kosmoskuģi ar kupolu virs tā.

Šajā aspektā autors pamanās ielaist vairākas pretrunas. Ja sākotnēji Juniors priecājas, cik reāla un ticama izdevusies jaunradītā minipasaule, tad pēc brīža nākas drusku saskumt, jo tā vien šķiet Kombinatora programmatūra neļauj veikt izmaiņas, kas tiek ilustrēts ar piemēru, kad Juniors nolauzis zariņu no koka un nometis to zemē, pēc īsa brīža attopas pie tā paša koka bez jebkādām izmaiņām ar itkā nolauzto zaru tā vecajā vietā, bet uz zemes nekas cits neatrodas. Pretrunas vēl vairāk pastiprinas un neiet ar šo kopā, kad Juniors aktivizē Kombinatora Trešo pakāpi, kad tiktu radīta arī cilvēka ilūzija.

Negaidīti Junioram Trešajā Pakāpē Kombinators nerada vienkārši kāda anonīma cilvēka imitācijas ilūziju, bet gan uzrodas Zoja, Kombinatora izgudrotāja sieva. Ja vēl līdz tam Junioram sirdssāpes joprojām sagādā agrāk uz Zemes ar Ledu izjukušās attiecības, tad tagad ar katru uz svešās planētas pavadīto dienu zem ilūzijas kupola domas jo vairāk nodarbina interese pār Zoju. Ar katru brīdi jo spēcīgāk un pārliecinošāk rodas vēlme palikt uz planētas, ignorēt Tālā Izlūkdienesta uzstādītos mēŗkis attiecībā uz Kurjeru un dzīvot kopā ar Zoju, pat ja viņa ir vien ilūzija, bet tieši tas varbūt pat atbrīvo, jo neskaitās vairs gluži Georga sieva.

Diemžēl Juniora tēls nerada diez ko intelektuālu iespaidu, vēl jo vairāk, ja tāds ticis sūtīts individuālā un ļoti svarīgā misijā, pat ja tam līdzi dota savdabīga datora intelekts Gudrieniece, mākslīgajam intelektam pielīdzināma būtne, kaut arī ne reizi tas tā netiek nosaukts. Būtne, kas tiek saukta par sēni, bet romāna gaitā ir pilnībā bez savas personības un vien kā ērts ‘’instruments’’, ko vajadzīgā brīdī izmantot.

Trešās Pakāpes lielāko daļu Juniora tēlā dominē ‘’cilvēks pār dabu’’ sentiments, ka tehnoloģiskie sasniegumi ļauj nelikties ne zinis par pastrādātā sekām, ignorēt potenciālus draudus, ko izraisījis tik vēlamais un iekārojamais ‘’progress’’ uz labāku nākotni. Bet šajā ziņā ieslēdzas vājo tēlu moments, kad vairākkārt iztekti var just, ka viedokli pauž autors, ne viņa radītais tēls.

Lai varētu pacensties kaut cik izbaudīt romānu, tad SFF elementi un ar to saistītas gaidas, ko vairāk gan sniedz modernāki varianti, noteikti jāatmet, un ar visu to jāpacenšas piedot ne tas labākais izpildījums arīdzan radītajos tēlos.

Aleksandrs Grīns – Dvēseļu Putenis

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad 1915.gada pavasarī Vācijas karaspēks iebrūk Kurzemē un strauji virzās tās guberņas galvaspilsētas Jelgavas virzienā, piespiežot lielu daļu iedzīvotāju doties bēgļu gaitās, Vanagu ģimene ir viena no daudzajām starp tām. Bet vēl pirms visas karošanas to skar traģēdija, kad pašu sētā, kad brāļi Artūrs (galvenā perspektīva) un vecākais Edgars un tēvs Jānis ir prom, tiek nogalināta māte par it kā palīdzēšanu ienaidniekam. Vien sagadīšanās pēc brāļi ierodas tieši laikā, lai varētu māti apbērēt.

Gan šis faktors, gan patriotisms par dzimteni, kā dzimto zemi un novadu, vēl ne gluži valsts līmenī, kā daudzus citus jaunus (Artūram vien 16g) un vecus (tēvam jau 60 un uzņem vien iepriekšējas pieredzes dēļ), motivē uzreiz negaidot pieteikties brīvprātīgi armijā. Noteikti tam palīdz, ka nostāsti par kara brutalitāti tiek aizēnoti ar citām pievilcīgākām teikām, ar glorificētu uzvarētāja pieredzi, apzināti vai ne, atstājot aizmirstībā simtus vai tūkstošus (abos pasaules karos miljonos) mērāmos upurus gan armijā, gan starp civilajiem. Vēl pirms pirmās kaujas visi ir pilni bravūras un jaunības optimisma, tomēr arī kolēģī jau ar pieredzi un gadu stāžu ir gana optimistiski noskaņoti, cerot, ka jau līdz pavasara sējai vēlākais varētu atgriezties savās sētās.

Vien kad pienāk kara pirmais gads, vēlāk otrais un trešais šo cerību nākas atlikt un atlikt. Vien pēc pirmās un tai sekojošām daudzām citām kaujām Artūru un daudzus citus viņa biedrus sāk mocīt nakts murgi par pieredzēto, kas vēl salīdzinoši nav tas ļaunākais, jo tikpat daudzi palikuši guļam nereti sniegotos laukos un purvu tīreļos savu mūža miegu. Tā teikt vien īsts laimes krekls spēj paglābt no nejaušas lodes, granātas, mīnas vai kā cita letāla, atkarība, protams, kādā dzīvē un pārticībā vai tieši pretēji lemts atgriezties.

Vienlaikus kara skarbums un nošķirtība no vecākā brāļa uz neatgriešanos izmaina attiecības starp agrāk tik tuvajiem brāļiem, labi vēl, ka karojuši vienā pusē, kam vairs nav lemts mainīties uz labo pusi. Interesantā kārtā karošana kopā ar tēvu vairāk vai mazāk blakus un vēlāk sekojošā personīgā traģēdija Artūram nav iemesls neatgriezeniskai psiholoģiskai traumai vai nolemtībai, kura mudinātu pārgalvīgi mesties ienaidnieka ugunīs, jo taču viss, kas agrāk bijis vērts, nu zaudēts pavisam.

Kā daudzus citus, laikam vien cerība atgriezties savā saimniecībā un savā sētā notur pie veselā saprāta un mudina doties pretim ienaidniekam, lai kādas būtu izredzes. Ko nevar teikt par krievu armijām, galvenokārt tiek pieminētas sibīriešu vienības, kuri pie pirmajiem mazākajiem draudiem jau sāk mukt prom. Tikmēr svešie ģenerāļi pārsvarā domā par pašu karjeras godu, kā virzīties pa to augšup, ne tur kaut kādu letiņu drošību un dzīvībām. Nesalīdzināt ar pašmāju motivāciju, kas gan  neizmaina faktu, ka viņu dēļ lieki upuri, no kuriem citkārt būtu iespējams izvairīties. Ko gan nevar teikt grāmatas otrajā pusē par igauņu palīdzību un līdzdalīu brīvības cīņās.

Protams, kā jau patriotiski noskaņotā vēsturiskā romānā, jāsaprot, ka savējie lielākoties tiks attēloti pozitīvā gaismā, kamēr svešie kā uzbrucēji vācieši, tā līdzšinējie kungi krievi tiks attēloti ne tajā labākajā gaismā. Kaut arī salīdzinoši garāmejot, tad tomēr autors Aleksandrs Grīns piemin neilgo komunistu vēlmi ķerties pie varas grožiem pirms vēl nostiprinājusies brīvvalsts. Kaut arī no trim Dvēseļu Puteņa daļām otrā ir salīdzinoši mazāk personīga, nav no galvenā varoņa Artūra perspektīvas, un cenšas attēlot kara kopainu, tad tomēr pietrūka politiskās skatuves perspektīva un notikumu dinamika ne tikai uz karalauka. Vairāk tāds kā vēstures dramatizējums, kas brīžiem jau sāka savā izteiksmē un epitetos atkārtoties.

Vismaz grāmatas noslēdzošā trešā daļa atkal atgriežas pie persongāka skatījuma no Artūra skatpunkta, kuram līdzās nodaļai ir vien divi biedri no visu karu sākuma, bet tiem noslēdzoties uz pusi mazāk, kas pats par sevi jau rādītājs, kāda nejaušība un laimes spēle, ja neesi galvenais tēls, tas viss var būt.

Noslēdzoši gribas atzīmēt, ka, lai arī vēsturiskais iznākums jau priekšlaikus zināms, un tēli grāmatā vienmēr pauž optimismu par uzvaru, tad nevienā brīdī nerodas iespaids, ka tēliem būtu kādas priekšzināšas pareģu līmenī. Klasika ar lielo burtu, kuru varbūt pat pastiprina jau novecojušas, agrāk izmantots valodas pielietojums.

Louis Ferdinand Celine – Ceļojums līdz Nakts Galam (Ferdinand Bardamu #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Jāņa Rozes apgāds

Manas pārdomas

Ieraugot armijas pulku braši soļojam pa ielām Ferdinānu Bardamī pēkšņi pārņem patriotisku jūtu maldīgs uzplūds un kopā ar draugu kā brīvprātīgie tiek uzņemti tieši laikā, lai varētu pievienoties Pirmā pasaules kara cīņām pret Vāciju. Maldīgs, jo Ferdināns ātri vien saprot kādos sūdos nokļuvis, kur jāšauj uz cilvēkiem, šajā gadījumā vāciešiem, kuri viņam līdz tam neko sliktu dzīvē nav nodarījuši, kamēr politiķi un nozīmīgu lēmumu pieņēmēji atrodas drošībā un siltumā.

Ferdināns nebūt nav nekāds pārgalvīgais vai drosmīgs karavaronis. Pats pirmais piekritīs un sauks sevi par gļēvuli, bet par tādu, kurš paliek dzīvajos, kamēr citi viņam apkārt krīt kā mušas. Bet ceļojums nebūtu ceļojums, ja Ferdināns paliktu turpat Francijā un vēl pirms kara beigām, atkopjoties no ievainojumiem, pamanās izkļūt netik no valsts, bet arī kontinenta, lai dotos ceļā uz kolonijām, uz Āfriku. Turklāt piedzīvojumi vai drīzāk pārdzīvojumi viņam sākas jau uz kuģa, kad knapi sanāk izvairīties no īpaši nevēlamas citu pasažieru uzmanības.

Ferdinānu pēc grāmatas izlasīšanas pavisam negribētos saukt par paziņu, kur nu vēl draugu. Varbūt sava laika auglis, grāmata oriģināli publicēta 1932.gadā, bet tās galvenais varonis ir gan manāms rasists, gan, pieklājīgi sakot, izteikts brunču mednieks ar saviem uzkatiem par pretējā dzimuma pienākumiem un lomām dzīvē. Bet tā kā romāns lielā mērā ir viens liels brīvās domas lidojums, kuru papildina Ferdināna ceļojums un tajā sastaptie biedri, tad tas būtiski nepatraucēja, romānu lasot drusku vairāk kā 90 gadus vēlāk 2023.gadā.

Ja Pirmais pasaules karš un armija nav Ferdināna aicinājums, tad arī koloniālā dzīve tāda nav un tālākais ceļš Ferdinānu ved pāri okeānam uz ASV, bet arīdzan ne uz ilgu laiku, lai pēc šī perioda atgrieztos atpakaļ Francijā. Vienvārdsakot Ferdināns uz ilgu laiku tikpat kā nekur nav spējīgs nometināties uz palikšanu, tā teikt, izlaist saknes. Tieši noslēdzošais grāmatas posms, kas noslēdzas ar blīkšķi, ir viņa ilgākais posms, mitinoties vienā vietā.

Kas domāts vieniniem un būtu vairāk vai mazāk ideāls dzīves ceļš, citiem izsauktu gatavākās garlaicības mocības un otrādi. Tā ceļodams Ferdināns sastopt gan jau nākošajā dienā viegli aizmristamus personāžus, gan tādus, kuri ne tikai paliek atmiņā, bet pat kļūst par sava veida draugiem vai vismaz paziņām. Par tādu nosaukt var Robinsonu Leonu, kuru Ferdināns pamanās sastapt uz mirkli karā, varbūt vien pa drudža murgiem šķietam redzējušam Āfrikā un vēlāk arīdzan ASV. Sagadīšanās vai ne, bet abu mērotajiem dzīves ceļiem nākas mīties, kur vien dodies.

Vien atgriežoties atpakaļ Francijā, Ferdināns pabeidz studijas un beidzot iegūst ārsta grādu. Varbūt ne gluži mūža sapnis, bet tomēr izglītība un profesija, nekā līdz šim. Tomēr ar to tikai vajag, lai savas prakses laikā, kuras pacienti nav tie paši turīgākie, sastaptu visvisādus kadrus. Tādus, ka grāmatai noslēdzoties jāmaina darbavieta uz praksi trakonamā.

Piekritīsi vai ne Ferdināna tēla pārdomām romāna gaitā, bet lasīt šo brīžiem pat izteikti cinisko viedokli, bija interesanti un domu raisoši.

Iepalicēji #35

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

The Fifth Woman (Kurt Wallander #6) by Henning Mankell

Algotņi no Zviedrijas, kuri peļņas nolūkos iesaistījušies Āfrikas konfliktos, bet tagad ar mierīgu prātu un netraucētu miegu cer sagaidīt vecumdienas. Nevainīgu civiliedz upuri, to skaitā arī kāda sieviete no Zviedrijas, kuras ne visi radinieki ir līdz galam ir spējuši samierinājušies ar notikušo

Putnu vērošanas entuziasts, kuru atrod iekritušu bedrē uz makten asa mieta. Bezvēsts pazudis izibijis lietotu auto tirgotājs un dzejnieks brīvajā laikā.

Gan Kurts, gan viņa kolēģi baidās, ka tik drīz pēc piektās grāmatas Sidetracked notikumiem, viņiem atkal ir darīšana ar aptrakušu sērijveida slepkavu. Kāda ir saistība starp upuriem? Slepkavību maniere liek domāt, ka vainīgais ir vīriešu kārtas, bet vai tā tik tiešām ir?

Plus galveno sižetu netraucējoši sīkumi no Kurta privātās dzīves – tēva drīzā nāve pēc abu kopīgā ceļojuma uz Itāliju un sarežģījumi attālinātajās attiecībās ar Baibu no Latvijas

Kriminālromānu sērija, kas varbūt neapbur ar maģiskāko prozu pasaulē, bet izpilda savu darbu un nepiesārņo sevi ar pārāk daudz kaitinošiem trūkumiem.

***

The Long Way to a Small, Angry Planet (Wayfarers #1) by Becky Chambers

Tārpeju rakšanas kosmoskuģa Wayfarer komandas sastāvu veido raibu dažādu rasu kombinācija, sākot ar ķirzakveidīgo piloti Sissix un pavāru/ārstu Dr. Chef vienu no pēdējiem savas rases Grum pārstāvjiem un beidzot ar īpašiem un ekscentriskiem cilvēkiem. Kā pirmo no tiek lasītājs sastop Rosemary Harper, kura ar nomainītu identitāti bēg no nevēlamas pagātnes uz marsa.

Kaut arī no dzirdētajām galvenokārt pozitīvajām atsauksmēm par grāmatu neloloju cerības uz dižu tehnoloģiju vai to pašu tārpeju izveidošanas mehāniskas izskaidrojumu no zinātniskās puses un vairāk, ka grāmata paļausies uz humoru, tad beigās tik traki nemaz nebija. Tomēr jāatzīmē, ka lielāks fokuss gan tiek veltīts dažāda veida sociālajiem attiecību jautājiem – romantiskām attiecībām starp dažādu citplanētiešu rasu pārstāvjiem (tai skaitā viena dzimuma) vai starp Mākslīgo Intelektu un bioloģiski dzīvu indivīdu, plus drusku apspēlēts tiek jautājums par sevi apzināties spējīga Mākslīgā Intelekta tiesībām – un mazāks fokuss tiek grāmatas SFF sastāvdaļām, kas vairāk piedod fonu pārējām problēmām.

***

Things Fall Apart (The African Trilogy #1) Chinua Achebe

Pirms-koloniālo laiku dzīve 19.gs Nigērijā un pirmo kristiešu misionāru ierašanās, kuri izmaina daudzu prātos domas par pareizu un nepareizu dzīvesstilu u.c. Brīžiem lika iedomāties, ka grāmata iedvesmojas no kādas pasakas, mīta vai grib pati par tādu būt. Protams, neesmu nepārzinu Āfrikas/Nigērijas, lai apgalvotu apstiprinoši vai noliedzoši.

Galvenais varonis Okonkwo pieder pie konservatīvi domājošiem, kuram lomas darbā, mājas dzīvē un visās citās jomās ir strikti sadalītas pēc dzimuma. Papildus tam  Okonkwo pats ir apveltīts ar lielu fizisko spēku, kas tikai vairo un pastiprina vīrīšķīgās maskulinitātes idejas, kuras ar šodienas acīm (Things Fall Apart ir autora debijas grāmata publicēta 1958.g) būtu saucamas par seksistiskām.

Neaizmirstot grāmatas publicēšanas gadu, Things Fall Apart savā izdomātā darba ietvaros labi informē par attiecīgo laika periodu, īpaši, kad ierastās paražas un likumus izjauc kaut kādi tur pēkšņi uzradušies sveši ieceļotāji ar baltu ādas krāsu.