Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Grāmatai, pirmajai iekš lielākās The Horus Heresy sērijas ietvaros, kura veltīta White Scars(WS) leģionam, aizsākoties, Baltās Rētas izvietotas Chondax zvaigžņu sistēmā un pieliek pēdējos punktus tās atbrīvošanā no nešķīstajiem zaļajiem orkiem. WS kopš laika gala ir devuši priekšroku darboties savrupi, pie kā tie vēl jo vairāk pieturas, kad Imperators tos atrod un iekļauj Krusta gājienā ar tiem pašiem labākajiem ideālim kopējai cilvēces labklājībai un izaugsmei. Tādēļ tos diži nesatrauc uzvirmojušās warp vētras un to radītā izolācija no pārējā Visuma, bet reizē tas nozīmē, ka tie ir vieni no pēdējiem, ja ne paši pēdējie, kurus sasniedz ziņas par nodevību Impērijā.

Turklāt līdz tam tik ļoti novērtētā pašpietiekamība līdz ar to draud izvērsties par lāstu, jo pirmās caur warp vētrām izlauzušamies ziņas vēstī, ka Space Wolves (SW) un to primarks Leman Russ, nevis Horuss, ir par galveno nodevēju saucamais. Interesantā kārtā, lai arī sižetiski no Alfa leģiona (jau zināmi nodevēji) uz sižetiskās skatuves neviens no to astartēm vai pašiem primarkiem nekāpj, tad tie gana būtiski ietekmē WS rīcību vai vismaz aizkavē to uzturēšanos Chondax sistēmā tik ilgi, lai tie spētu uztvert vēstis arīdzan no citiem avotiem un rūpīgāk izsvērtu, kuram tad galu galā ir būtu jānotic. Teju vai varētu padomāt, ka ar nolūku tie darbojas pret pašu virslīdera interesēm…

Scars ietvaros skatpunkts sadalīts gan primarka Džaghataja gaitām, kurš būs tas galvenais lojalitātes vai nodevības izlēmējs, gan Balto Rētu galvenajam ‘’Bibliotekāram’’ Targutai Yesugei, kurš, lai arī romāna sākumā ir uz WS dzimtās Chogoris planētas, tad atbilstoši savai pozīcijai ir gana talantīgs, lai laikus uztvert warp ētera pārmaiņu vējus un līdz romāna kulminācijai ar citiem WS astartēm nonāktu pozīcijā, kura ļauj palīdzēt leģionam kritiskā brīdī.

Bet par tiem, jo interesantāki ir nodaļu fragmenti no diviem ne gluži ierindas, bet ne arī paša primarka Džaghataja personīgās sardzes astartēm – Torghuna un Shiban. Viens dzimis uz Chogoris, otrs uz Terras – katrs ar savu skatījumu, kāda gan būtu piemērotākā izvēle leģionam, kura pusē, Imperatora vai Horusa, nostāties. Katram savi uzskati un pieredzētā interpretācija, kādēļ Imperators izvēlējies atstāt Krusta gājiena cīņu un doties atpakaļ uz Terra. Bet interesantā kārtā katra astartes izcelsme nebūt uzreiz nenorāda to automātisko piederību, bet vēl jo būtiskāk, ka primarks Džaghatajs ļāvis eksistēt nosacīti slepenām ložām savā leģionā, kur Imperatoram nelabvēlīgiem uzskatiem ir bijis ļauts augt.

Scars romānā kā tādā izceļams ir sentiments, ka šis moments, kad Imperators nominē Horusu augstākā pozīcijā pār citiem brāļiem primarkiem ir beigu sākums. Ja līdz tam neviens nebūtu varējis pat pieļaut domu, ka tam varētu pienākties ieņemt Imperatora vietu, tad mirklī, kad Horuss tiek pacelts virs tiem, tas neatgriezeniski ievieš šajā aspektā drastiskas izmaiņas.

Papildus no visa plašā tēlu skaita izceļas nosacīti vienkārša, parasta mirstīgā Ilya Ravallion, bet piesaistīta WS leģionam, lai ar savu loģistiķes un vispārējo organizatores (plus ļoti laba atmiņa, lai paturētu prātā lielo datu apjomu) talantu un ar to palīdzētu WS kļūt kaut cik organizētākam nekā līdz šim. Kad pašu kuģos par visu svarīgāks ir to ātrums, reizēm viegli aizmirsties un aizdomāties pirms traukties cīņās krustugunī. Lai arī tik epizodiski tās darbība attēlota, turklāt vienā no tām stratēģiskā galda spēlē ar pašu primarku, tad kulminācijas brīdī Iljas Ravallionas loma neatsverama.

Līdz ar to, ka WS pārsvarā Imperatora Krusta gājienā bijuši paši par sevi gan agrāk civilizācijai zudušo planētu atkal iekļaušanas pūliņos Impērijas sastāvā, gan tīri ģeogrāfiski, kā tas šoreiz ir ar Chondax sistēmu, tad nosacīti līdz pat pēdējam ne lojālisti uz Terra/Zemes vai citviet Visumā, ne Horusa atbalstošie leģion nezina, kurā pusē tad nosliesies Džaghatajs un tā leģions. Argumenti par labu vieniem vai otriem nebūt netrūkst, bet izvēli tas tāpēc nebūt neatvieglo.

Sasteigt tik nopietnu lēmumu ar pēcāk no tā izrietošajām sekām nedrīkst, bet reizē nevar arī pārlieku kavēties un ļaut ienaidniekam, lai kura puse tā būtu, gūt izšķirošu uzvaru vai cita veida pārspēku. Kuram gan ticēt, kad tik ilgi visi darbojušies vienota mērķa vārdā. Jau no romāna sākuma atklājas, ka WS savā veidā ignorē uz Nikaea reiz pieņemto ediktu par Librarian psaikeru likvidēšanu leģionu sastāvā, bet atšķirībā no negodā kritušajiem Tūkstošdēliem (TD), tad WS attieksmē pret warp un tā dimensijas piedāvātajiem labumiem un spēku ir izrādījuši krietni lielāku piesardzību un pietāti, kas varbūt tiem nāk par labu arīdzan šīs grāmatas notikumos, kā arī vēlāk, lai burtiski un metaforiski nepazaudētu savas galvas.

Noslēdzoši vēl jāpiebilst, ka Scars un Warhammer visuma sērijas grāmatu šķiet pašās par sevi pārlieku nevajadzētu aizrauties ar kosmosa kuģu savstarpējo cīņu analīzi un to pašu varētu attiecināt arīdzan uz cīņām un dažādu ieroču pielietošanu cīņās starp astartēm uz tiem. Kur vienā gadījumā cīņas vairāk šķiet līdzinās kaujām starp transportlīdzekļiem kādas planētas atmosfērā ar gravitāciju, tad otrā gadījumā leģionāri nebrīdi nesatraucas, ka to šaujam vai cita veida ieroči uz kosmoskuģa varētu radīt kādu būtisku skādi. Līdzīgā manierē nedaudz pārsteidz arī, ka tik tālā nākotnē un turklāt ar pamatizcelsmi no pavisam citas planētas WS pamatā ir ar aziātisku rasi un šajā ziņā izceļas uz citu leģionu fona.

Romāns, kas iekļaujas Warhammer sižetiskajā stilā un sniedz pietiekoši saistošu ieskatu notikumos, kas galu galā pārliecina WS pieslieties vienai no karojošajām pusēm.