Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Chatto & Windus

Manas pārdomas

The Children’s Book aptver daudzus un visnotaļ dažādus bērnu un tiem augot jauniešu un topošu pieaugušo dzīves un likteņus gan tādi, kuriem (šķietami) paveicas piedzimt labi situētā daudzbērnu ģimenē(s), gan dažu tēlu likteņos, kuriem par savu dzīvi nākas pacīnīties drusku vairāk.

Pati daudzbērnu ģimene, kuru autore A.S. Byatt ir radījusi ir visnotaļ interesanti īpatnēja un nemaz tik 19.gadsimta beigām un 20.gadsimta sākumam raksturīga. Lai arī grāmatai sākoties tēvs Humphrey strādā bankā, kamēr māte Olīvija pelna, cik nu sanāk, ar izdomātiem stāstiem, kurus publicē ar savu vārdu. Tad visai agri romāna gaitā par galveno ienākumu avotu kļūst Olīvija. Nedz šis, ne arī, kā rādīs romāns, ne tikai viens vienīgs sānsolis, kas pat rezultējas ar jauniem bērniem, nespēs būt gana liels šķērslis, lai abi pašķirtos.

Katram bērnam – Tom, Dorothy, Phyllis, Hedda un vēl pa kādam, kuram nepalaimējās būt tik prominentam – Olīvija kā stāstu vērpēja izveidojusi savu personīgo pasaku grāmatu, kuras nebeidzamajā stāstā viņš vai viņa ir galvenais tēls, kuram jārpārvar dažnedažādi šķēršļi, kurus tiem sagādā visvisādi pārdabiski radījumi.

Skatiens šajos stāstos gan ir uz leju vērsts, uz dažādām aliņām, kuru mazājās ejās mīt attiecīgās gan pārdabiskās, gan antropomorficētās būtnēs. Skats reti kad The Children’s Book gaitā tiek vērsts uz debesu un zvaigžņu pusi. Pārsvārā galva noliekta darbos un smagās pārdomās uz leju.

Philip Warren (un vēlāk arī to pašu var teikt par puiša māsu)stāsts grāmatā gan aizsākas, gan turpinās, kā vien tas varētu notikt romānā. Kā puika viņu atrod slēpjamies muzeja pagrabos tā kuratora Prosper Cain dēls Džulians. Tā vietā, lai izlidinātu viņu atpakaļ uz ielas, lai dodas atpakaļ, no kurienes nācis. Abi ieklausās puikas stāstā, viņa sapnī reiz izveidot pašam savu māla trauku, ka pacenšas arī vēl aizvest viņu pie pazīstama, kaut arī savdabīga un raksturā sarežģīta podnieka Benedict Fludd. Filips viņa ģimenes dzīvē ierodas kā saukts, jo, kamēr Benedikta mākslinieka talants ir nenoliedzams, tad naudas pelnīšana un mājsaimniecības uzturēšana nav tā pati spēcīgākā. Vienlaikus, cik nu var noprast no tēla, kaut arī oficiāli šajā laikā tas tā netiktu apazīts, tad Benedikts varētu ciest no bipolaritātes, kad augsta produktivitāte un ļoti labs garastāvoklis var strauji mīties ar depresīvu noskaņojumu.

Tēlu klāsts The Children’s Book ietvaros ir iespaidīgi liels (Olīvijas ģimene vai Filips vien ieskicējot dažus nozīmīgākos), diemžēl autores stāsta maniere un vēlēšanās iekļaut pēc iespējas vairāk vēsturiskos faktus, kurus tik ļoti centusies izpētīt, lai sarakstītu šo grāmatu, reizēm nokauj interesantos brīžus sižetā, kad nākas padomāt un jautāt, kāds gan dažādu faktu atreferējumam sakars ar izdomāto tēlu sižetu. Saprotu, ka ir bijusi vēlme radīt vēsturisko kontekstu, bet tomēr izpildījums liek vēlēties ko vairāk.

Tāpat vēlēties vairāk brīžiem rada prozas stils. Vienā brīdī var paragrāfus ar labi plūstošiem teikumiem baudīt, dod vēl, bet tikpat ātri tos nomaina momenti ar nevajadzīgi saskaldītiem pāris vārdu teikumiem, kuri izsit no ritma. Tāpat personīgi nepatika mode pa savai reizei dialogus ievīt vienā tekstā bez skaidra atdalījuma.

Saulgriežu svētki 19.gadsitma beigās, 1900.gada Pasaules izstāde Parīzē, vai dažādās sabiedriskās kustības, to skaitā sociālisms, kas aizrauj sev līdzi ne viena vien tēla interesi un uzmanību, ir tikai daži vēsturiskie momenti, kurus šķiet būtu interesantāk lasīt kādā dokumentālā non-fiction grāmatā ne šajā, kur tomēr autorei būtu jācenšas vairāk piedomāt pie interesanta, saistoša stāsta, kam stipri pakaitē periodiskās informācijas izgāztuves.

Liels diskusiju raisošs aspkets grāmatā noteikti būtu sabiedrības, ģimenes un citu apkārtējo ekspektācijas attiecībā pret paša vēlmēm, ko gan dzīvē darīt. Lai arī vairāk grāmatā koncentrēšanās ir uz sievietes lomu, uz sufražistes kustību, cīņu par iespēju iegūt balss tiesības, studēt un iegūt to pašu izglītību kā vīrietis (Dorotija par dzīves mērķi nostādā kļūšanu ne tikai par ārsti, bet pat par ķirurģi), tad tikpat liels slogs, ko gan iesākt, ko pašam gribas, ko grib vecāki, reizēm var būt uz vīriešu pārstāvjiem, kā to parāda Toma tēls.

The Children’s Book noteikti neieteiktu kādam, kurš teiksim lasa lenākā tempā, kuram daudz mēnesī skaitītos izlasīt dvias grāmatas, bet nav arī tā, ka tā būtu arī galīgi garām un peļama no vāka līdz vākam. Vienīgi žēl, ka labais tik ‘’talantīgi’’ samiksēts kopā ar pelavām, ka lasītajām nesanāk vienkārši atlaisties un izbaudīt vēsturiskos stāstus un tēlu dzīvju līkločus.