Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Jāņa Rozes apgāds

Manas pārdomas

Ieraugot armijas pulku braši soļojam pa ielām Ferdinānu Bardamī pēkšņi pārņem patriotisku jūtu maldīgs uzplūds un kopā ar draugu kā brīvprātīgie tiek uzņemti tieši laikā, lai varētu pievienoties Pirmā pasaules kara cīņām pret Vāciju. Maldīgs, jo Ferdināns ātri vien saprot kādos sūdos nokļuvis, kur jāšauj uz cilvēkiem, šajā gadījumā vāciešiem, kuri viņam līdz tam neko sliktu dzīvē nav nodarījuši, kamēr politiķi un nozīmīgu lēmumu pieņēmēji atrodas drošībā un siltumā.

Ferdināns nebūt nav nekāds pārgalvīgais vai drosmīgs karavaronis. Pats pirmais piekritīs un sauks sevi par gļēvuli, bet par tādu, kurš paliek dzīvajos, kamēr citi viņam apkārt krīt kā mušas. Bet ceļojums nebūtu ceļojums, ja Ferdināns paliktu turpat Francijā un vēl pirms kara beigām, atkopjoties no ievainojumiem, pamanās izkļūt netik no valsts, bet arī kontinenta, lai dotos ceļā uz kolonijām, uz Āfriku. Turklāt piedzīvojumi vai drīzāk pārdzīvojumi viņam sākas jau uz kuģa, kad knapi sanāk izvairīties no īpaši nevēlamas citu pasažieru uzmanības.

Ferdinānu pēc grāmatas izlasīšanas pavisam negribētos saukt par paziņu, kur nu vēl draugu. Varbūt sava laika auglis, grāmata oriģināli publicēta 1932.gadā, bet tās galvenais varonis ir gan manāms rasists, gan, pieklājīgi sakot, izteikts brunču mednieks ar saviem uzkatiem par pretējā dzimuma pienākumiem un lomām dzīvē. Bet tā kā romāns lielā mērā ir viens liels brīvās domas lidojums, kuru papildina Ferdināna ceļojums un tajā sastaptie biedri, tad tas būtiski nepatraucēja, romānu lasot drusku vairāk kā 90 gadus vēlāk 2023.gadā.

Ja Pirmais pasaules karš un armija nav Ferdināna aicinājums, tad arī koloniālā dzīve tāda nav un tālākais ceļš Ferdinānu ved pāri okeānam uz ASV, bet arīdzan ne uz ilgu laiku, lai pēc šī perioda atgrieztos atpakaļ Francijā. Vienvārdsakot Ferdināns uz ilgu laiku tikpat kā nekur nav spējīgs nometināties uz palikšanu, tā teikt, izlaist saknes. Tieši noslēdzošais grāmatas posms, kas noslēdzas ar blīkšķi, ir viņa ilgākais posms, mitinoties vienā vietā.

Kas domāts vieniniem un būtu vairāk vai mazāk ideāls dzīves ceļš, citiem izsauktu gatavākās garlaicības mocības un otrādi. Tā ceļodams Ferdināns sastopt gan jau nākošajā dienā viegli aizmristamus personāžus, gan tādus, kuri ne tikai paliek atmiņā, bet pat kļūst par sava veida draugiem vai vismaz paziņām. Par tādu nosaukt var Robinsonu Leonu, kuru Ferdināns pamanās sastapt uz mirkli karā, varbūt vien pa drudža murgiem šķietam redzējušam Āfrikā un vēlāk arīdzan ASV. Sagadīšanās vai ne, bet abu mērotajiem dzīves ceļiem nākas mīties, kur vien dodies.

Vien atgriežoties atpakaļ Francijā, Ferdināns pabeidz studijas un beidzot iegūst ārsta grādu. Varbūt ne gluži mūža sapnis, bet tomēr izglītība un profesija, nekā līdz šim. Tomēr ar to tikai vajag, lai savas prakses laikā, kuras pacienti nav tie paši turīgākie, sastaptu visvisādus kadrus. Tādus, ka grāmatai noslēdzoties jāmaina darbavieta uz praksi trakonamā.

Piekritīsi vai ne Ferdināna tēla pārdomām romāna gaitā, bet lasīt šo brīžiem pat izteikti cinisko viedokli, bija interesanti un domu raisoši.