Reizi piecos gados Magi spēju apveltītu burvju/magu apveltītu personu lielpilsētā, ar kuriem Locke un Jean ir jau bijusi saķeršanās, tiek rīkotas varbūt nedaudz simboliskas vēlēšanas, jo patiesā vara tāpat paliek magu rokās. Pilsēta ir sadalīta 19 rajonos, cik varēja noprast ne kuram katram pieaugušajam ir balstiesības, bet tas neliedz pielietot dažnedažādākos līdzekļus, lai iegūtu balsu pārsvaru par labu sev.
Bet ne visiem pietiek vien ar tradicionāliem paņēmieniem un divi Magi, katrs no savas politiskās grupas, lielākai jautrībai balsu piesaistīšanā iesaista Locke Lamora un viņa uzticamo kompanjonu Jean vienā pusē un tikpat meistarīgu manipulatori un kādreizēju Gentleman Bastards pārstāvi Sabetha Belacoros. Tā vien šķiet izvēlēto personāzu process no Magi puses ir bijis apzināts, kā vēl viens papildus izklaides slānis bez gaidādamajām vēlēšanām, jo ne tikai Sabata reiz ir bijusi abu kolēģe, bet starp Sabatu un Locke eksistē komplicēta romantisku jūtu pasaule.
Gluži tāpat, kā pirmajās divās sērijas grāmatās, arī The Republic of Thieves liela līdzvērtīga daļa tiek veltīta atmiņu ainām. Nebiju liels to fans iepriekšējās grāmatās, bet laikam būšu pieradis pie to stila šajā sērijā un ko pārciest palīdz autora prozas kvalitāte. Tad nu šoreiz atmiņu fokusā ir visu trīs galveno varoņu (Jean, Locke un Sabetha) kopīga misija, kuras būtiska sastāvdaļa ir teātra izrādes ‘’Zagļu Republika’’ uzvešana. Kaut arī pamata sižetam ar pagātnes stāstu nav izteikti cieša saistība, tad atmiņu nodaļas ļoti labi palīdz apskaidrot, kāpēc Locke tik ļoti rūp kaut kāda tur sērijas trešajā grāmata no kaut kurienes uzradusies Sabata un kāpēc ne viens, ne otrs “Piecgades vēlēšanu spēlē” bez žēlastības nemēģina otram brutāli uzbrukt.
Labs sērijas pirmo divu grāmatu stilā ieturēts stāsts, kura epilogs vairāk kalpo, lai dotu mājienus par gaidāmo.
Pirms privātas lidmašīnas avārijas okeāna vidū Scott Burroughs bija neviena neievērots un nezināms gleznotājs jau pārsniedzis 30 gadu slieksni. Skots vairs nelolo pārlieku lielas cerības izsisties uz lielajām naudām, kur puslīdz tādu pašu kleksējumu kā viņa novērtē sešciparu skaitlī, katru dienu uzveic cīņu ar alkohola atkarību un vispār skatījumu uz dzīvi vērš visai filozofiskā virzienā.
Bet lidmašīnas avārija, uz kuru viņš gandrīz vai nepaspēja un pēc avārijas citi aizdomu pilni prāto, kāpēc tik necila persona kā kaut kāds tur Skots ir ticis privātajā lidmašīnā multimiljonāru sabiedrībā. Un kādēļ starp vienīgajiem izdzīvojušajiem ir viņš un 4gadīgs puika JJ, kura aizbildņi (mirušās puikas mātes māsa un viņas vīrs) viņa aizgādībā pēkšņi manto parastajam mirstīgajam milzīgas summas. Jo doma, ka kāds kāptu lidmašīnā, apzinoties, ka tā droši nenolaidīsies, nav pārāk absurda. Maitu lijas ilgi nav jāgaida.
Sākumā vēl ir vieta minējumiem, kāds būs galvenā sižeta fokuss. Vai atbildīgās iestādes koncentrēsies uz vieglāko aizdomās turamo, Skotu, tādejādi palaizdami garām kritiskus pavedienus. Vai varbūt centrālā loma būs naudai, kas nāk līdz puikam un kā tas izmaina cilvēkus, kā tas ir JJ mātes māsas vīra Doug gadījumā, kuram sievas māsas ğimene kā cilvēki neinteresēja ne pirms katastrofas, ne arī tagad.
Autoram ir labi padevušies sliktie/nepatīkamie tēli, piem., žurnālists un ziņu diktors un puikas tēva brālis, kura pārstāvētajai ziņu ağentūrai no reālās pasaules prātā nāk salīdzinājums ar FOX NEWS, kur reitingi un klikšķi ir svarīgāki par cilvēku dzīvībām, kur nu vēl privātumu vai ko citu, un apzināta skatītāju maldināšana nav nekas svešs.
Bet Before the Fall ir izdevies labs balanss, lai pēc nodaļām ar tāda veida kretīniem un idiotiem sekotu teiksim atmiņu aina, kas ļautu no iepriekšējā atvilkt elpu.
Žurnālists Deivids Harvuds, pēc neveiksmīga karjeras soļa, pārceļoties no darba mazas pilsētas avīzē uz Bostonu, atgriežas atpakaļ vecajā vietā, kura tikpat ātri pagaist, jo teju nākošajā dienā laikrasts tiek slēgts un Deivids paliek pilnībā bez darba. Toties ar gana daudz brīvo laiku, lai pašrocīgi iesaistītos personīga rakstura izmeklēšanā.
Nav gluži tā, ka Deivids pats būtu aiz gara laika ko tādu meklējis, bet kas cits atliek, ja aizbraucot ciemos pie vienatnē dzīvojošas māsīcas Marlas, viņš pie viena sastop arī mazu zīdaini (puika), par kuru nav šaubu – Marla nevar būt viņa māte. Turklāt tas nebūtu pirmais māsīcas mēģinājums tikt pie sveša bērna, un loğiski rodas jautājums, kura bērns tas ir un kur ir viņa vecāki?
Tomēr ar Marlu, kuru pēc tēla rakstura un grāmatā attēlotā, gluži 100% par pašpietiekamu nenosauksi, saistās bēdīgs stāsts. +/-10 mēnešus pirms stāsta sākuma pati Marla (itkā) dzemdībās zaudēja mazuli (pēc citu daudzkārt teiktā meiteni, lai gan pašai savu atmiņu par to nav) un vēlāk mēğinājusi iznest no slimnīcas kāda cita mazuli. Tādēļ līdzīga atgadījuma atkārtošanās ne vienu pārlieki nepārsteigtu.
Tomēr tā vēl ir tikai aizberga redzamā daļa, jo Deivids zīdaiņa ratiņos atrod pavedienu par viņa izcelsmes vietu un steidz, puiku atdot vecākiem, bet tā vietā, lai atrastu abus vecākus esam kopā noraizējušies līdz nemaņai, Deivids ierodas norādītajā adresē reizē ar tēvu, bet sieva/māte virtuvē atrodas mirusi un acīmredzami nogalināta.
Ar to var aizsākties labs kriminālromāns, trilleris, kas sniegs tieši to, ko no laba minēto žanru pārstāvja var cerēt. Ir gana daudz ticamu aizdomās turamo, sākot jau ar pašu Deivida māsīcu Marlu, lai interesi noturētu līdz galam un lai lasītājs varētu just līdzi Deividam, kamēr viņš izmanto visus savus žurnālista talantus, lai vismaz attaisnotu māsīcu, ja ne gluži atrastu vainīgo.
Iepalicēju rakstā mazāk pazīstamais un drusku vecākais brālis Trīs vienā raksts, kurā pavisam īsi pieminu katru izlasīto vai noklausīto grāmatu, pirms turpinu kādu citu.
***
Red Seas Under Red Skies (Gentleman Bastard #2)by Scott Lynch
Locke Lamora un viņa labākais draugs un kompanjons Jean pārceļas uz Gentleman Bastards Lasvegasai vai Makao līdzvērtīgo Tal Verrar. Abu plāns ir izmantot savus daudzpusīgos smagā pieredzē iegūtos zagļu un manipulatoru u.c. veida talantus, lai ar veiksmi un krāpšanos azartspēlēs nokļūtu pēc iespējas tuvāk cieši sargātai dārgumu krātuvei vienā no pilsētas prestižākajiem azartspēļu namiem.
Spēles, kuras tiek parādītas grāmatas darbībā nav gluži nokopētas vai ar minimālām izmaiņām paņemtas no mūsu realitātes, autors ir pacenties, lai tās būtu gana unikālas viņa izdomātajai pasaulei. Tikpat labi ir ticis piestrādāts pie Locke un Jean raibu raibajiem piedzīvojumiem, kuri ne tikai noiet greizi, kas būtu vēl maigi teikts, bet ne vienu reizi vien pietuvina abus tuvu nonākšanai aizpasaulē.
Pie pasaules uzbūves, kura šķiet vēl vēsturiski atrodas pilsētvalstu laika posmā, Red Seas Under Read Skies ietvaros ir krietni piestrādāts un šis aspekts tiek pienācīgi apģērbts ar miesu, ko lieliski palīdz atrādīt Locke un Jean elpu aizraujošās gaitas; arī tēli kā galvenie, tā arī mazāk nozīmīgie vairums ir gana interesanti, lai nerastos sajūta, ka kāds no tiem tikai palīdz virzīt sižeta gaitu. Vienīgais, kas visvairāk lika vilties bija pats sērijas otrās grāmatas lielais kulminācijas punkts, kas šķita tāds ne visai izteiksmīgs salīdzinoši ar visu pārējo grāmatu.
***
The Prefect (Revelation Space #0.1, Prefect Dreyfus Emergency #1)by Alastair Reynolds
Grāmatas otrs nosaukums Aurora Rising, ja ne gluži labāks, tad vairāk uzsvaru liek uz vienu no grāmatā esošajiem mākslīgajiem intelektiem, kura, paredzot mēru u.c. postošu slimību izplatīšanos, kas varētu smagi kaitēt cilvēcei uz neskaitāmiem habitats, preventīvi rīkojas jau tagad.
Tikmēr ar nosaukumu The Prefect, zem kura klausījos šo grātamu, vēl nezinot par otru, akcentē cilvēcisko stāsta pusi, kad prefekts Dreyfus un vēl daži viņa līdzgaitnieki ir pret tik drastisku soli, jo nākotnes draudus paši nesaskata. Vai arī ieslēdzas paranojas bailes par mašīnu/MI sacelšanos, un aktuāls kļūst jautājums, kad runa ir par tik nopietniem lēmumiem, cik tālu esam gatavi uzticēties?
Paļaušanās uz sīkumiem un arī lielākām lietām, ko ikdienā paveic MI, vairums pat neizdomājas un ir kļuvis pašsaprotams un ikdienišķs. Faktiski savas un vienlaikus lielākas sabiedrības drošība jau tiek uzticēta, bet, kad no MI puses nāk aptuveni un neskaidri teju orākulu pareģojuma līmeņa prognozes par salīdzinoši tālā nākotnē gaidāmu katastrofu, kas tā brīža pieaugušos varbūt varētu pat neskart, tā uzreiz ieslēdzas citi instinkti.
Kopš klausījos Revelation Space pirmo grāmatu jau ir pagājis labs laiciņš, drusku virs 4 gadiem, bet daži termini un arīdzan pats ierunātājs spēja +/- gana ātri atsaukt atmiņā faktus par šo pasauli.
***
The Bone Field (The Bone Field #1)by Simon Kernick
Kad pirms daudziem gadiem Taizemē pazudušas sievietes mirstīgās atliekas tiek atrastas turpat Anglijā, pirmie detektīva inspektora Ray Mason jautājumi loģiski saistīti ar to, kā gan viņa vai viņas ķermenis ir tur nokļuvis no Taizemes, pieņemot par patiesību faktu, ka pirms pazušanas upure (Kitty) tur devās ar draugu. Papildus adrenalīna devai, upures Kitijas tā laika draugu tieši tad, kad viņš sava advokāta klātbūtnē, vēloties nodrošināt sev imunitāti pirms atklāt kaut ko policijai, tiek nogalināts, Rejam pašam knapi paliekot dzīvam.
Visa izmeklēšana, kura visai ātri pārkvalificējas slepkavības lietā, seko visai ierastai žanra kārtībai. Diemžēl grāmatas proza, dialogi un tēlu motivācija vairāk liek vilties nekā priecāties, jo rodas sajūta, ka autoram lielākoties prātā ir bijusi doma, kā tas varētu izskatīties uz lielā ekrāna. Ir daudz tādu klišejisku un neticami par daudz dramatisku notikumu secība vai tēlu reakcijas un teiktas, kas būtu iespējama vienīgi izdomātā pasaulē, kas asociējas vairāk ar to, kas redzams kinofilmās .
Arī pats galvenais varonis detektīvs inspektors Rejs šķiet izvilkts no fantāzijas pasaules ar atbilstoši traģisku bērnību, lai nostādītu viņu uz likumsarga ceļa, lai ļaundariem, kas patrāpītos viņa ceļā, būtu jānodreb no tā vien. Tīri jābrīnās, ka gan pirms, gan pēc grāmatas notikumiem Rejam Meisonam ir tā pati profesija.
Trīs gadus pēc On Basilisk Station Haringtonei tiek piešķirts jauns un tikpat grūts un izaicinošs uzdevums. Karalienei un viņas tronim būtu ļoti svarīgi un izdevīgi diplomātiskā veidā pārliecināt savā pusē nostāties vismaz vienu no Yeltsin zvaigžņu sistēmu apdzīvojušajām nācijām, vien āķis tajā, ka viena no tām, Haven, ir izteikti reliğiskie fanātiķi, kuri ir apņēmušies Dieva vārdā iekarot kaimiņus Manticore par katru cenu un atbrīvot pasauli no visiem ķeceriem.
Papildus sarežğījumus Haringtonei sagādā fakts, ka gan Haven, gan Manticore (vien salīdzinoši mazāk) ir izteikta patriarhāla sabiedrība, kurā sievietēm kā tādām nav tikpat kā nekādu tiesību, kur nav pat iedomājams, ka sieviete varētu kļūt par kapteini. Tādēļ kā lasītājam, tā Haringtonei uzreiz, uzzinot par komplicētajiem apstākļiem šajā misijā, rodas jautājums, kādēļ netiek izvēlēts kāds cits. Vai kāds no Haringtones kolēğiem atkal labprātāk redzētu viņu izgāžamies? Vai arī pati karaliene grib šādi dot signālus iesaistījām pretējām pusēm, lai vēlāki kontakti nesagādātu problēmas?
Bet Haringtone tāpēc vien jau neļausies izmisumam! Lai kādi dunduki nestātos pretī, kuru senči pirms aptuveni 900gadiem pametuši Zemi, lai aizbēgtu no tehnoloğijas un attopas uz planētas, kur bez tā nevar izdzīvot, Haringtone negrasās aptraipīt ne savu, ne karalienes godu ar izgāzušos misiju.
Vienīgais tam, par ko personīgi gribētos piekasīties ir acīmredzamais Jeļcina saules sistēmas nosaukums, kur nav jābūt ğēnijam, lai saprastu, cik gan ātri tāds nosaukums novecos un vairums nezinās, kurš tāds Jeļcins ir bijis. Grāmata ir izdota 1993.gadā un tad noteikti politiskie notikumi ir devuši savu artavu, bet tomēr… Plus vienam no tēliem ir dots Trūmena vārds, par kuru vispārīgi kā vienu no ASV prezidentiem esmu dzirdējis, bet šaubos, vai vairākus gadsimtus tālā nākotnē būtu tāpat.
Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.
***
Metro 2033 (Metro #1) by Dmitry Glukhovsky
Neprecizējot cik ilgi ārpasaule ir padarīta neapdzīvojama, no dažām atmiņu ainām spriežot pēc kodolkara, bet ir 2033.gads un neliels skaits izdzīvojušo ir paglābušies un turpina kaut kā nebūt izdzīvot Maskavas metro sistēmā. Lai arī varētu šķist, ka palikt dzīviem būtu visiem pirmajā prioritāšu vietā, tad katastrofu izdzīvojušie jau ir paspējuši nošķirties pa frakcijām. Ir komunisti, kuri pie katras iespējas piesauc Ļeņinu un Staļinu; ir nacisti, kuri cer aizsākt ceturto reihu un ir reliģiski fanāti ar jaunizdomātu Lielā Tārpa kultu, kurš turpina rakt jaunus tuneļus.
Pa vidu visam tam ir grāmatas galvenais varonis Artjoms, kuram jāmēģina izlavierēt tam visam cauri, lai dienas beigās paliktu dzīvs, un, ja ar visiem trakajiem nebūtu pietiekami, tad papildus jautrībai ir vēl kaut kādi tumšādaini Dark Ones. Neviena no grupām viņus neieredz un nebūtu liela māksla piesaukt rasisma tematikas salīdzinājumus, bet Artjoma prāts ir atvērtāks jaunām idejām un pārmaiņām, un grāmatas gaitā secina, ka Dark Ones ir īsā laikā ārpasaules apstākļiem pielāgojies cilvēks un ka no abu nu jau divu atšķirīgu sugu sadarbības visiem būtu lielāks labums.
Ļoti patika audio grāmatai pievienotais specefekts ar metro skaņām starp katru nodaļu. Piešķir gan labu notikumu vietas atmosfēru, gan ļauj prātā nodalīt vienu nodaļu no otras.
***
The Last Town (Wayward Pines #3) by Blake Crouch
Seku novēršana, cik nu tas vien ir iespējams Ītana Bērka un viņam līdzīgi domājošo rokās, lai izglābtu pēc iespējas vairāk cilvēku no briesmoņiem pielīdzināmajamiem Aboritions, kurus mazpilsētas izveidotājs Deivids Pilčers ielaidis Waywars Pines teritorijā, kā atriebību, jo viņa trauslais ego nespēja izturēt, ka visi nemetas ceļos viņa priekšā par viņu “izglābšanu” no ~1800/2k gadu tālās pagātnes. Kaut arī iedomas Pilčeram par sevi ir aizgājušas maksimāli augstu, pielīdzinot sevi Dievam, citiem uzskati par Deividu pārsteidzošā kārtā nesakrīt, lai kādi nopelni būtu viņam cilvēces greizās evolūvijas paredzēšanā. Un to tā nedrīkst atstāt! Pēc tāda veida nodevības un nepateicības, ‘’pēc tik rupja spļāviena tieši sejā’’, cilvēce, kādu to pazīstam, Pilčera acīs var noiet pa burbuli un ļaut jaunajai dominējošajai sugai vaļu, viņam tagad ir vienalga.
Labs triloģijas noslēgums pat ļoti interesantam distopijas trillerim. Protams, ne bez trūkumiem un vietām, kur paurķēties ar vienu vai otru jautājumu, bet, pieņemot spēles noteikumus, izklaidei, kamēr grāmatu lasi vai klausies, nekas cits netraucē. Vienīgi pašās beigās dažu teikumu (pēdiņās) epilogs, kurā autors piedavā, ka tēli no krio-miega pamostas pēc 70k gadiem, varēja arī nebūt, pilnīgi lieks. Tikpat labi varētu būt arī cits skaitlis, kas neko neizmainītu, ja vien nav iecere rakstīt turpinājumu citā sērijā.
***
The Man Who Smiled (Kurt Wallander #4) by Henning Mankell
Lai gan Kurts Valanders ir pieredzējis detektīvs, tad otram cilvēkam atņemt dzīvību, darba pienākumus pildot, nav kaut kas ikdienišķs. Lai kā varētu argumentēt, cik ļoti tas upurim nācis pelnīti, Kurts pārdzīvo, ka vispār kas tāds ir bijis jāizdara (#3 The White Lioness ietvaros).
Tādēļ sērijas ceturtā grāmata iesākas Kurtam esam nolēmušam pilnā nopietnībā beigt darba gaitas kā policistam. Bet visu kājām gaisā apgriež drauga/paziņas lūgums pārskatīt tēva nāves apstākļus, kurš miris autoavārijā, kas pavirši un ar ātru roku atzīta par negadījumu, bet dēlam ir pamats aizdomām uz ko sliktāku. Pati par sevi šāda veida vizīte stūrgalvīgo Valanderu nepārliecina mainīt savu lēmumu, bet šī pašadrauga slepkavība ar šāvienu galvā dažas dienas vēlāk gan to lieliski spēj.
Šoreiz detektīvam un viņa kolēğiem nākas saskarties ar lielā biznesa pasauli, kuru, neesot tajā, izprast parastajam mirstīgajam nav iespējams. Motīvi un paņēmieni, lai to īstenotu, neiekļaujas ierastajos rāmjos. Kur vien dodies, pretī atrodas kāda sekretāre vai cits padotais ar mākslīgi pieklājīgu smaidiņu. Atliek vien atrast gana spēcīgus pierādījumus, lai varētu ar patiku tos aizvākt no viņu sejām. Pēc tik ilgas prombūtnes no aktīva darba (teju pusotrs gads) ir atstājušas savu ietekmi, piemēram, sākotnējs neveiklums liecinieku vai citu intereses personu interviju laikā, bet Valandera instikts un mednieka dzinulis drīz vien tiek no jauna iedarbināts un var atkal darboties ar pilnu sparu.
***
Lab Girl by Hope Jahren
Neslikts memuārs no zinātnieces Hope Jahren puses, no kura gan man būtu gribējies dzirdēt vairāk no zinātniskās puses par un ap uz grāmatas vāka centrālajā lomā ielikto zaļu lapu, t.i. augiem, un autores profesionālo karjeru, un mazāk tīri pašu memumārisma daļu par autores personīgo dzīvi u.c. attiecībām ar kolēģiem.
Pasludināt 54 Deep Zone planētu neatkarību no Konstelācijas kodola 20 (turīgajām) planētam ir viens solis, bet izcīnīt brīvību, apzinoties, ka Konstelācijas diadēmas Mišelas autokrātiskā stila vara un lepnums neļaus viņai tā vienkārši atzīt tāda mēroga zaudējumu ne tikai planētu skaita ziņā, bet arī ienākumos, kurus tik pašsaprotami var no Tālās Zonas planētām izpiest, nerēķinoties ar tur dzīvojošo viedokli.
Diadēmas Mišelas un viņas padotie, kuri visi ir “Jā” vīri un neuzdrošinās iebilst pušplēstu vārdu, ja vien nevēlas saskarties ar bēdīgām sekām, prātos neeksistē doma, ka viņu skaitliskajā ziņā parākā armija nespētu viens un divi apspiest saceļšanos, pat tādas iespējas varbūtība ir kaut kas neiedomājams. Bet pretinieka nenovērtēšana līdz galam nav vienīgais, kas pamatīgi iezāģē Konstelācijas spēkiem. Nekas labs nav sagaidāms, ja pēc iepriekšējā ģenerāļa Adolfusa (apspiestā) sacelšanās mēģinājuma pirms nedaudz vairāk kā 10 gadiem armijas skaitliskais apjoms arī miera laikā uzturēts tikpat liels. Diezin vai armija, kurā valda birokrātiskais aparāts var lepoties ar lielu spēku, ja uz katru ierindas karavīru ir divi komandieri utt., kuru pozīcijas tiek tirgotas starp augstmaņiem, nevis nopelnītas darbos.
Protams, ar visu to ģenerālim Adolfusam varētu nepietikt, ja vien viņa pusē nebūtu Hallholme/Hellhole planētas iepriekšējās ar telekinēzes spējām apveltītā Xayan civilizācija. Hellhole Awakening gaitā radās iespaids, ka šo spēju spēks gan individuāli, gan apvienojot kolektīvi tiek pielāgots pēc sižeta situācijas un vajadzības.
Ja sižeta uzmanība ģenerāļa Adolfusa pusē svārstās starp planētu aizsardzību un Xayan citplanētiešiem, tad Konstelācijas pusē vairāk dominē arī politiskās intrigas un diadēmas Mišelas paranoja, vai tik kāds necer izmantot trauksmainos laikus, lai gāztu viņu no troņa un pats tajā iesēstos. Lai kādi arī nebūtu varbūtējā pretendenta nodomi, nav grūti izdomāt iemeslus, kas diadēmu Mišelu parādītu nekompetentu un pat kaitniecisku viņas pavalstniekiem.
Laba triloģija ar skaidri nostādītiem labajiem un sliktajiem, ne bez trūkumiem, bet kuras plusi spēj izklaidēt, lai ceļojums no grāmatas sākuma līdz tās beigām nebūtu mokošs.
Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.
***
The White Lioness (Kurt Wallander #3) by Henning Mankell
Sava veida nenotikušas alternatīvās vēstures romāns kriminālromāna mērcē no autora Hennig Mankel puses, kad mākleres un divu bērnu mātes slepkavība, kurai tā vienkārši “palaimējās” uzrasties neīstajā laikā un neīstajā vietā, un kuras slepkavības izmeklēšana nonāk detektīva Kurta Valandera rokās galu galā izjauc Nelsona Mandelas atentāta mēğinājumu ar mērķi nepieļaut tālāku varas izlīdzināšanos ar melnādainajiem un saglābātu apartaīda laikā nostiprinātās balto privilēğijas.
Lasītājam brīžiem kopā ar Valandera kolēğiem nākas prātot, vai tik Kurts nav sagājis grīstē un vai visas skrūvītes ir vēl savā vietā, kad ne tikai viņš ignorē loğiskus augstākstāvošo padomus, bet pieņem arī visai sižetiski apšaubāmus lēmumus, bet tas vismaz neaiziet pārspīlētās galējībās, lai ko pārāk sabojātu. Papildus kripatas/sīkumi no Kurta personīgās dzīves, ar uzsvaru uz attiecībām ar tēvu bija labi izvietotas un neradīja sajūtu, ka tās maisītos lieki pa vidu.
The White Lioness nebūs kriminālromāns, kurā līdz pašam pēdējam tiek novilcināta vainīgā identitātes atklāšana, bet, par cik noziegumā iesaistīti ir vairāk par vienu personu, tad kaķa-peles ķeršanas stils ar visu to izdodas gana labs.
***
Insurrection (Starfire #1) by David Weber, Steve White
Terran Federācijas iekšējo/inner worlds militārs konflikts un šķelšanās ar ārējām/Fringe pasaulēm, kuru pārstāvji vairs nav mierā klusēt par neskaitāmajām netaisnībām un nesamērīgo varu, kas iekšējām pasaulēm tika piešķirta kara laikā ar Khanate citplanētiešu rasi, bet tagad, kad karš jau sen kā ir beidzies, vairs nevienam negribas to atdot atpakaļ, un Fringe worlds nesaskata vairs citu iespēju, kā vien atdalīties no Federācijas ar spēku un no tā izrietošu militāru konfliktu.
Ja par dažu labu nesen lasītu grāmatu var teikt, ka tā atbilst savam žanram un iekļaujas tā dotajos rāmjos labā nozīmē, tad par šo tikpat pozitīvi nevaru izteikties. Notiek itkā vērienīgas kosmosa kaujas, politiskās un cita veida intrigu atspoguļojums no abām pusēm, un līdz beigām tiek tikts bez acīmredzamām katastrofām, bet arī ne ar ko savu, tādu atmiņā paliekošu grāmata nepaliek.
***
Tokyo Houses by Kyoko Asakura
Plašs dzīvojamo telpu, ēku un mājokļu fotogrāfiju krājums, sākot no ēkam, kuras ieturētas senākas Japānas kultūras iezīmēs, līdz plašiem un eksluzīviem galvenokārt arhitektu un dizaineru mājokļiem gan pilsētas vidē, gan ārpus tās, piemēram, pie okeāna krasta. Neliela daļa no fotogrāfijām veltītas arī vienkāršāka rakstura maziem dzīvokļiem (ir redzēti video, kur par ‘’dzīvokli’’ tiek saukta telpa mazāku par vidēja izmēra skapi), bet radās sajūta, ka grāmatas veidotāji šim aspektam pieskārušies tīri simboliski. Personīgi visvairāk fotogrāfijās piesaistīja ar šodienu salīdzinoši novecojušās tehnoloğijas, piem, vismaz divtik biezs laptops, salīdzinoši kādus ražo tagad, un pa kādam retam grāmatplauktam.
Ītans Bērks brīvprātīgi piespiedu kārta ir kļuvia par idilliskās Wayward Pines mazpilsētas jauno šerifu. Viss turpina ritēt tāpat, kā pirms tam ar iepriekšējo šerifu, un no iedzīvotāju reakcijas varētu padomāt, ka pirms Ītana cita šerifa nemaz nebūtu bijis.
Bet tā ir tikai maldīga ar kosmētiku nošpaktelētā virskārta. Patiesība, kas slēpjas aiz tās ir daudzkārt skaudrāka. 24/7 novērošanas sistēma 100% nepārklāj visu pilsētas teritoriju, bet nezinātājam būtu neiespējami pārvietoties, lai viņu neuztvertu kāda no daudzajām novērošanas kamerām vai audio neuztvertu sarunu, un par privāto dzīvi savās mājās vispār vari aizmirst.
Iemesls ir reizē prātam grūti aptverams un klišejiski sens – lielāka labuma vārdā. Vairums pilsētiņas iedzīvotāju pat nenojauš, ka viņi vairs nedzīvoa 20.gs beigās vai 21.gs sākumā, bet gan +/-1800, ko tēli jau izsakoties noapaļo jau uz 2000, gadu tālākā nākotnē, un, ka kāds miljardieris vārdā Deivids Pilčers, pie reizes izgudrotājs un citādi ar inteliģenci itkā apdāvināts, precīzi paredzēdams, ka homo sapiens salīdzinoši strauji ar mazu paaudžu starpību paša piegružotās un izmainītās vides iespaidā evolūcijas gaitā pārvērtīsies radījumā, kas ne visiem rādītos pat ļaunākajos murgos. Vienīgi veids, kādā Deivids P.ir izvēlējies paglābt cilvēci ir, maigi sakot, apšaubāms.
Viens robs diženajā plānā un no tā izrietošais jautājums, kas rodas, kāpēc tik maz iedzīvītāju? Cik varu noprast tad diži lielas krio-miegā iesaldētu cilvēkresursu rezervju nav. Otrs, kāpēc, ja vien tas nesaistās ar resursu uzglabāšanu, nebija iespējams nogaidīt ilgāk, lai ļautu aiz pilsētas mūra mītošajiem mošķiem varbūt apmirt, samazināties skaitā vai attīstīties civilizētākā formā. Temats,kam visai īsā grāmata nepaspēj pieskarties, vai pat dot militāra rakstura alternatīvu. Un treškārt, kādi apsvērumi Deividam bijuši, lai neizveidotu vairāk kā vienu cilvēces patvērumu, vai vismaz klusi informēt citua čomus un paziņas miljardierus, lai uzbūvētu ko līdzīgu citur.
Kulminācijas punkts noslēdzas uz laba klifhengera, lai rastos vēlme drīzākajā laikā ķerties klāt triloģijas noslēdzošajai grāmatai.
poseidons99.com 
You must be logged in to post a comment.