audiogrāmata

Ron Ripley – Tormented Souls #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Daniels vai vienkārši Dens Teits vien vēlas dzīvē jaunu iespēju gan karjerā, kur iepriekšējo un visai daudzsološo žurnālista karjeru traģiska atgadījuma dēļ nespēja turpināt, gan attiecībās ar dēlu Āronu un meitu Emīliju, ar kuriem galvenokārt paša attieksmes un dusmu kontroles problēmu dēļ nav bijušas tās pašas labākās. Ne visiem, pat saprotot savas kļūdas, pieņemot tās un apņemoties laboties, otra iespēja dzīvē maz tiek dota. Vien Dens nenojauš, cik ļoti gaidāmo sešu grāmatu sērijas notikumi pārbaudīs šo apņemšanos.

Traģiskais notikums, skolas apšauda pirms vairākiem gadiem, kurā vien tīras sakritības pēc arī bijis tās tās teritorijā, kad kāds maniaks izdomājis uzdarboties. Dens, kaut arī pats turas pie pieticības deķa un nekad to nav atzinis, pat nepatīkamā pārdzīvojuma dēļ apspiedis dažu labu atmiņu, attiecīgajā momentā ne tikai nekļuva par vienu no upuriem, bet kā īsts varonis ne tikai neļāvās panikai, bet ar savu rīcību neļāva par tādiem kļūt vairākiem citiem skolas audzēkņiem. Nu stāsta ‘’tagadnē’’ un Tormented Souls pirmajā grāmatā Coffin Cemetery draugs Garets Penss tam sarūpējis par uzraugu vietējā Anger (kurš tā nosauc pilsētu..?) pilsētas Coffin kapsētā, un pie viena arī atjaunot kapsētai blakus esošo pietiecīgo mazo, sarkano skolas ēku.

Līdz šim Denam dzīvē nav šķiet bijis lemts saskarties ar spokiem, bet var droši teikt, ka galvenajam tēlam paveicas, ka Kofinas kapsētas spoki ir labvēlīgi noskaņoti un nav aizkavējušies uz mirstīgo ļaužu apdzīvotās Zemes, jo alkst par skarbi gaužo dzīvi atriebties vēl dzīvajos esošajiem. Savu šefību starp spokiem kapsētā uzņēmusies madāma Hopta, ar kuras gādību Dens uzzina, ka kādai seniorei vārdā Mērija Kainda dikti vajadzīga palīdzība pret neliešiem, kuri savukārt izmanto asinskāros spokus, lai censtos realizēt savus nekrietnlīdzos un daudziem sērijas gaitā pat ļoti letālos (atriebības) plānus.

Kā redzamais lielais, sliktais tēls pat sērijas piektās grāmatas Streets of Anger noslēgumam tiek pozicionēts Janet Ladd tēls. Medijs, kura itkā vien vēl labu, palīdzot nelaimē nonākušiem un spoku apsēstu māju īpašniekiem, kuru dzīvības poltergeisti pēkšņi sākuši apdraudēt. Ja izdodas atrast kādu vēl lēticīgu naudas govi, kuru slaukt, tad varbūt attiecīgajai personai labi, ka tā, jo līdz sērijas beigām upuru skaits (liela daļa gan tēli, kuriem piešķirts vārds vien attiecīgās vardarbīgās epizodes labad) mērāms pat vairākos desmitos. Kad jau jāsāk nedaudz brīnīties, ka apjoms nepiesaista valsts mēroga izmeklētāju, piemēram FBI, uzmanību, pat ja metodes, ar kādām upuri nogalināti visas pēc kārtas nav vienādas, vai atstāti, lai izskatītos pēc pašnāvības vai daļa no tām varētu norakstīt uz kādu dabisku letālas veselības problēmas likstu.

Bet Dens sērijas gaitā pierādīs, ka tam bieži vien pietiek paļauties uz saviem ne maz tik necilajiem talantiem un spēkiem, kaut arī spoku tvarstīšana tam salīdzinoši nesens jaunums. Kam papildus nāk talkār kapsētas spoki, no kuriem izceļams  miršanas brīdī deviņgadīgs puika Īlajs Kofins, kuru attiecības mīļi īpatnējā veidā kļūst par ko drusku vairāk kā vien draugiem. Lai arī Īlajs savu mirstīgo ķermeni zaudējis krietni virs gadsmita, tad nereti psiholoģiskajā ziņā tas šķiet atradis sava veida tēva figūru Dena personā un otrādi.

Ja vēl nāvju un slepkavību vilnis Angerā nav gana cienīgs, lai piesaistītu FBI vai citas valsts mēroga organizācijas uzmanību, tad detektīvi vai konkrētā Evinam Kofinam spoki un cita veida pārdabiskais nav gluži sveša lieta, un jāvērš uzmanība pie tā, ka ar Īlaju tam vienāds uzvārds, jo senčos kā rads. Pirmos pavedienus un norādes Evinam un tā pāriniecei Andrijas Hārlinas vienai no slepkavībām Angerā beidzot sniedz nejaušs fakts, ka kādam tīnim bijis tas prāts vai drīzāk neprāts ne tikai pret kaimiņmājas logiem pavērst kameru ar cerību notvert pat ļoti izskatīgo kaimiņieni, bet pēcāk arī augšupielādēt YouTube platformā video, kurā tās vīru nogalina spoks. Mirkļa popularitātes domas vai kas cits, bet šis solis dod pirmo nozīmīgo grūdienu, lai detektīvs Evins ar kolēģi nonāktu uz Dženetas pēdām. To epizodisko sadarbību ar Denu gluži par partnerību nenosauksi, bet gana nozīmīgs aspekts ar ietekmi uz visas sērijas kulmināciju.

Tikpat liela vai vēl lielāka nozīme, pat ja epizdodiskums izteiktāks, ir Šeina Raiena tēlam, kuru autora Rona Riplija citu sēriju jau lasījušiem (iesaku sākt ar Berkley Street sēriju) ir bijusi iespēja iepazīt. Lai arī pirmā Šeina atrādīšanās epizode ir jau otrās Anger and Death grāmatas ietvaros, un Dženetas neapdomīgs spoka apsēsta objekta pasūtījums ir tas, kas piesaista īpaši starp spokiem bēdīgi slavenā to mednieka uzmanību, tad aktivāku darbība un skatuves loma, nemainoties faktam, ka galvenais tēls paliek Dens Teits, ir sērijas noslēdzošajās divās grāmatās.

Paralēli pārdabiskajiem notikumiem un ļaundaru izraistītās sižetiskās problēmsituācijas, Dena tēls ne bez piepūles veic pašizaugsmes ceļu, kuru galvenais motivators ir beidzot atjaunot attiecības ar dēlu un meitu, lai nepienāktu brīdis, kad tie tik lieli un tik ļoti atsvešinājušies, ka vairs nevēlētos ar to satikties un sarunāties kā ar svešinieku. Bērni pēc šķiršanās palikuši pie nu jau bijušās sievas Džesikas, kura sevi jau no tās pirmajām epizodēm sērijā neatrāda no tās labākās puses. Un sērijas gaitā pamazām, kamēr viens apmeklē psihologu un piestrādā, lai tā teikt nebūtu uzvedības recidīvisms, caur kuras vizītēm lasītājam ļauts uzzināt vairāk par galveno tēlu un tā pārdzīvojumiem arī ne no tās laimīgākās bērnības, tikmēr otrs vispirms šķietami izbauda savu morāli pārāko pozīciju, lai pašai nemanot un ieslīgstot atkarībās, attaptos mainītās lomās.

Sērija, kurā varbūt brīžiem paredzami ieslēdzas galvenā tēla sižetiskās bruņas, pat ja reizēm tiek stipri apskādēts, bet ar visu nelielo gala iznākuma paredzamību, kā arī neretu slikto tēlu drusku neizprotamas rīcības, Tormented Souls dod labu izklaidi, ja ir vēlme pēc kāda nosacīti viegla rakstura (baiļu piedzīšanas ziņā) spoku stāsta rudens un ziemas tumšajos mēnešos.

Ian Fortey – Jigsaw of Souls #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Vinsents Donelijs ne tikai pamostas klajā laukā un neatceras ne atmiņu kripatu, kas viņš tāds, bet tam apkārt vēl pieci šķietami nežēlīgi nogalināti ķermeņi. Papildus tam, lai sērijas galvenajam varonim nebūtu garlaicīgi, tā galvā sāk runāt kāda balss, kura pati ir bez vārda un identitātes, kamdēļ Vinsents dod tam Fix vārdu ar cerību, ka kopīgiem spēkiem izdosies tikt pie skaidrības un risinājuma, kas gan viņi paši tādi, kāds apstākļu kopums licis tam attapties uz attiecīgā lauka un kas ir pārējie upuri, kurš pie tā visa vainīgs? Labi, ka vēl līdzi Vinsentam ir kāds identifikācijas dokuments, kas piešķir vismaz kādu sākumpunktu un ļauj zināt pašam savu vārdu.

Bet moments, kas katalizē paranormālo notikumu spraigāku gaitu un sešu grāmatu Jigsaw of Souls sēriju seko vien pāris mēnešus vēlāk, kad dziņa ne no kurienes doties uz Alder Falls mazpilsētu, kuru tikpat kā nevienā kartē neatrast neatstāj un neatstāj Vinsentu mierā līdz viņš un Fikss uz to dodas.

Sērijas sākums, kas nebūt nav lineāras dabas, ir visai savdabīgs un drusku kavē saprast, kas ir kas un tā teikt iebraukt stāsta premises būtībā. Gluži kā pats Vinsents, kurš ir ne tikai apjucis par savu identitāti, bet vēl piedevām nākas tikt galā ar citām personībām paša galvā, kuras vismaz negāžas visas virsū vienlaikus, bet izkaisīti sērijas garumā, tā arī pirmās grāmatas Curse of the Necromancer sākuma daba sākot ar prologu un dažu labu atmiņas ainu, kura nav Vinsenta, rada apjukumu arī lasītājam.

Kad nemaz tik vieglā ceļā nonākts Alderfāla un Vinsents ēstuvē ieminas, ka plāno palikt pa nakti, līdz tam laipni sagaidīšanu nomaina vispirms netīkams pārsteigums un viegls ieteikums meklēt kādu naktsmītni kādā citā tuvējā mazpilsētā, kuru pēc Vinsenta šķietamās ietiepības nomaina cita ēstuves apmeklētāja krietni jau dusmu pilnāks situācijas risinājuma piedāvājums. Labi, ka visi gluži nav tik naidīgi noskaņoti, ko gan, kā notikumi rādīs, motivē vien gadu laikā iegūtas bailes, un tā Vinsents sastop pirmo no tik nepieciešamās draugu komandas, kuri būs ai cik nepieciešami jau pirmajā grāmatā, kur atpestīt Alderfālu no nekromancera lāsta, no nekromancera Bogdena, kurš kā otrā balss aktivizējas iekš Vinsenta.

Attiecīgais labais, sabiedrotais tēls vārdā Stenlijs Krisps, kurš ar paranormālām aktivitātēm nebūt ne tikai nav uz ‘’Jūs’’, bet var lepoties, ka tā mājā mīt vairāk kā viens (draudzīgs) spoks, no kuriem viens ir negadījumā jau salīdzinoši pasen miris brāļadēls Dezmonds vai vienkārši Dezijs. Izceļams no visiem mājas gariem, jo pašam Vinsentam vēl neizprotamā veidā, tas spēj aktivizēt spējas sevī un atgriezt kaislīgo Guns N’ Roses grupas fanu atpakaļ dzīvojas. Fakts, ko tā vien vēl dzīvam esot alcis Bogdens, bet kas tā tumšajos neceļos nekad tam nav bijis pa spēkam. Dezmondu gan tā pirmajā dzīvē, gan tagad par personu, kura ļoti nopietni attiektos pret lielāko daļu lēmumiem cilvēka dzīvē, nenosauksi, un tā sērijas ietvaros jau no tā sastapšanas brīža kalpo kā noderīgs pretstats un atsvars Vinsenta eksistenciālajiem satraukumiem, piešķirot vajadzīgo humora elementa devu citkārt biedējošos notikumos un cīņā pret paranormālo

Gluži kā puzzle, kā varētu interpretēt sērijas nosaukumu, Vinsentam jācenšas vispirms atrast savas būtības puzzles gabaliņus, saprast, vai tie īsti vai kāda paranormāla naidnieka viltojumi, kuru ceļā tie grib panākt savus nešķīstos mērķus, un pēcāk no īstajiem salikt atpakaļ sevi. Jo kamēr no Alderfālas ceļš vai drīzāk jauna aktivizējusies balss raganas Selīnas Eliotas veidolā vēlāk ved uz citu Burnham mazpilsētu. Tur Selīna pirms iesaistīšanās rituālā, kas galu galā bijusi tai liktenīga, nav vienīgā ragana, bet bez tās vadības līderības grožus uzņēmusies ‘’māsa’’ Abigeila, kura, lai arī sākotnēji ar labiem un cēliem mērķiem grib vairot savu spēku, tad, pašai nemanot, ļaujas tikt ļaunu koruptīvu spēku ietekmē novirzīties no ceļa, kas ļautu to saukt par labo tēlu.

Bet autors Ian Fortey ne Vinsentam, ne citiem tā draugiem sabiedrotajiem ne mirkli neļauj atvilkt elpu un, kā viena problēma atrisināta, tā cita kā jaunizaugusi pūķa galva liek pār sevi manīt. Reizē šķietami aug spēles cena un likme, ja labie varoņi pāragri ciestu kritisku neveiksmi. Kaut gan tā vien šķiet, ka pasaules gals vai vismaz ļauno spēku postaža izpriecas, pēc kurām cilvēce vairs nebūtu tādi pati, kā pirms tam, draud katrā no reizēm.

Tā trešā The Blood Bargain grāmatas galvenais naidnieks un mošķis ir džins/dēmons Razuls. Vai kā ceturtās The Darkness Within ietvaros Vinsents un Co steidz apturēt traka zinātnieka un tā atbilstoši Abyss vārdā nosauktas organizācijas nešķīstos nodomos apvienot paranormālo un zinātni, lai pēcāk ar sasniegumiem ‘’aplaimotu’’ pārējo pasauli. Ne reizi vien sērijas gaitā šķiet, ka nu vien Vinsentam vai Dezmondam, vai citam to iegūtam sabiedrotajam gals būs klāt, ka pateicības algā tam saņemt vien mokas un novēlotu žēlsirdības nāvi. Kas jo patiesāk šķiet piektās The Demon Boy grāmatas ietvaros iekš vecmodīgu un aizgājušu laiku ārstniecības metožu vēl piekopjošā mentālajā slimnīcā, kas kā izrādas pati par sevi ar visiem tās iemītniekiem, izņemot Vinsentu ir kā no aizsaules atsaukts spoks. Bet vienmēr tik kritiskos momentos atliek atcerēties, ka ir vēl turpinājums, lai būtu mierīgāks prāts par galveno varoni.

Ik pa brīdim sērijā paralēli ļauno mošķu un naidnieku pieveikšanai ieslēdzas pa savam filozofiskākam momentam, kur, piemēram, viss Haoss tikai tāpēc, ka no tā savu izcelsmi rod dēmoni un citi dezorganizētības un postažas radītāji, nav simtprocentīgi ļauns. Ka Kārtībai (Order) un labajiem spēkiem pēc to būtības nepieciešams kāds pretstats, lai pasaulē būtū balanss ar lielo burtu, ka varbūt labie nemaz nevarētu saukties par tādiem, ja nebūtu kāds kontrastējošs spēks, kas to tādu ļautu izcelt. Vien tāda maza nelaime, ka visa rezultātā dažiem labiem, vai varbūt pat tūkstošu tūkstošiem, ja ne ilgtermiņā vēl vairāk, par to nākas maksāt dzīvības cenu.

Sērija, kur papildus šiem pārdomu momentiem un Vinsenta ‘’Es’’ meklējumiem, kuru gaitā ar citu tēlu palīdzību tam ļauj noprast, ka varbūt svarīgāk par tā pagātnes personības noskaidrošanu, būtu mērķis nepazaudēt jauniegūto pašreizējo un varbūt krietni labāku personu, kura gatava riskēt un palīdzēt citiem, nevis iesaistīties kādā nebūt rituālā, kas šo visu aizsākusi. Apvienojumā Jigsaw of Souls, lai arī sērijas gaitā varoņiem jāpieveic kā dēmoni, tā citi mošķi, mazāk iedveš šausmu žanra elementu baiļu iespaidu, bet interesantā un saistošā veidā izmanto paranormālos elementus, lai iztirzātu gan individuālu grāmatu, gan vispārējās sērijas garuma sižetiskās līnijas.

David Longhorn – Mortlake #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Tara Praida, amerikāņu studente Lielbritānijā, kā jau jebkurš 21.gadsimtā dzīvojošs un racionāli domājošs cilvēks pieskaita sevi pie tiem, kuri pārdabiskajam un paranormālajai pasaulei un tās dažādajiem mošķiem netic un izbauda tās šausmu uzdzenošos efektus vien filmās vai cita veida medijos. Tas viss gan mainās, kad neapdomīgi kopā ar tautieti Džošu vēlā vakarā atrod sevi pārgājienā vēl nesasnieguši drošu naktsmītni, ko cerot labot, Tara iesaka saīsināt ceļu, ejot cauri privātam un turklāt vēl ar žogu norobežotai privātteritorijai. Tikai tīra nejaušība paglābj Taru no tikpat plosoši letāla likteņa no vilkašu ķetnām un asajiem zobiem, kādu tas piemeklē Džoša tēlu.

Bēdīgākais, ka traumatiskās atmiņas tik pašai tik neticamas, ka grūti iedomāties, pie kura varētu vērsties ar cerību pēc pilnvērtīgas palīdzības vispirms jau Džoša mirstīgo atlieku atgūšanā un sekojoši arī attiecībā uz pašas psiholoģiskās traumas atgūšanos. No vietējās policijas noteikti palīdzību var negaidīt, kurai, vadoties pēc jau minētās racionālās domāšanas, labāk pat neieminētos par kaut ko tādu kā vilkatis, bet, par laimi, krietni atsaucīgāks ir profesors Markuss Orlando Mortleiks, kurš nelielā lokā ir jau izcēlies ar pieredzi paranormālu likstu atrisināšanā un palīdzības sniegšanā.

Tā Mortlake sērijas pirmā grāmata Wolfsbane aizsākas vispirms ar Mortleika kā eksperta iesaistīšanos un palīdzības sniegšanu Tarai. Gan pirmā gan vēlāk otrā grāmata House of Whispers paralēli katras grāmatas pārdabiskajai problēmsituācijai velta sižeta laiku, lai pietiekami labi iepazīstinātu lasītāju ar sērijas galvenajiem labajiem varoņiem Taru un Mortleiku, kā arī to atbalstošo komandu, kura Taras gadījumā tā ir vietējā studente Anita, pie kuras apmetusies, bet Mortleikam detektīvinspektors Robs Vestāls, bez kuru palīdzības atbalsta visnotaļ iespējami līdz sērijas noslēgumam neizdotos tiem nokļūt.

Ja vēl Wolfsbane ietvaros Mortleika loma sadarbībā attiecībā pret Taru ir neapšaubāmi lielāka, tad jau ar otro grāmatu House of Whispers sadarbības partnerība ir krietni vienlīdzīgāk sadalīta. Turklāt sākums grāmatai ir tīri tikai ar Taru pie paranormālās situācijas atklāšanas un risināšanas, par cik viņa kopā ar Anitu devušies vien ciemos pie Anitas brāļa Tima ģimenes, kura iztiku pelna atremontējot vecas, piemēram, 18.gadsimta mājas, lai tās vēlāk ar peļņu pārdotu. Vien tāda nelaime un ‘’sīkums’’, ka šoreiz attiecīgā Haslam māja ir ar vardarbīgu un asiņainu pagātni, kura sāk mājas jaunajiem iemītniekiem sāk likt par sevi manīt. Ko gan visjūtīgāk kā pirmie uztver ģimenes suns un Tima meita Elija.

Tālākie sērijas turpinājumi ar trešo Bloodlust un ceturto Soul Taker daiļdarbiem vairāk tiek veltīts iemesliem, kuri Mortleika pagātnē un jau agrīnā zīdaiņa vecumā to nostādījuši uz pārdabisko elementu takas, kurai lemts kulminēties šīs sēirjas ietvaros. Turklāt iniciālā epizode minētajā zīdaiņa vecumā, kura, lai arī pārdzīvo dzīvīgi vesels tomēr, rezultējas ar mātes upurēšanos sava dēla vārdā. Fakts, kas traģisks pats par sevi un kura izzināšana vien būtu gana iemesls, bet to vēlāk papildina Soul Taker romāns, kura darbība tajā iesaista Mortleika tēvu un vietējās folkloras pētnieku un rakstnieku Biliju. Pētniecības un rakstniecības process, kas sevī ietver arīdzan nopietnu attieksmi pret pagāniskajām ticībām un visa veida pārdabisko elementu pielūgšanai. Bet acīmredzami ar nepietiekošu pietāti un respektu, ar pārāk zemu ticību, ka kaut kas tāds varētu reāli eksistēt. Kļūda, ko Mortleika tēvs nožēlo vēl stāsta ‘’tagadnes’’ šobaltdienā, bet fakts, kas vēlāk Mortleikam augot un uzsākot savu dzīvi atstājis jūtami negatīvas pēdas tēva un dēla attiecībās.

Ierasti šāda tipa paranormālajās šausmu žanra sērijās autors neaprobežosies vien ar individuālu pārdabiski letālu atgadījumu notikumiem no grāmatas uz grāmatu, kuru risināšanā talkā steidz tie paši galvenie labie varoņi. Tādēļ ir nepieciešams arī kāds lielais, sliktais ļaundaris ar lielo burtu, kurš varbūt sākotnēji vien no fona aizkulisēm kā šaha spēles bīda figūriņas, lai maz pamazām nokausētu savu pretinieku, lai vien brīdī, kad vien sev izdevīgākā un labvēlīgā apstākļu izkārtojumā kāptu uz sižetiskās skatuves. Tomēr būtu tā savu spēku pārvērtēšana, pretinieka spēju pārāk zema novērtēšana, kā vēl vairāku citu faktoru kopums, tai skaitā, protams, nevar izslēgt labajiem varoņiem vairāk vai mazāk piemītošas sižetiskās bruņas, lai sērijai būtu lemts sasniegt godam labu kulmināciju noslēdzošajā sestajā Death Hunt grāmatā.

Turpinot par ļaundariem, tad tie nav vis kādi super spēcīgi pārdabiski citas dimensijas mošķi, bet lielāko sērijas daļu Mortleikam jo personīgi – pēdējās lielās mīlestības Kasandras Talantajas un kulta līdera Natanjela Talamakusa Krova personāžos. Krovs, kura vadīto grupu Kasandra iepazīstina Mortleiku, kad pilnībā itkā pilnībā noticējusi Krova pārpasaulīgi labajiem vārdiem, to paustajiem nodomiem par realitāti vispirms vietējā līmenī un kas zina utopiski visā pasaulē radīt jaunu un labāku realitāti. Patiesība gan krietni atšķirīgāka un Mortleikam gan tiešā, gan pārnestā nozīmē krietni sāpīgāk nepatīkama.

Jāatzīmē gan, ka reti kura no Mortlake sērijas grāmatu individuālajām kulminācijām bija ar vajadzīgo uzrāvienu, kas tādam mirklim pienāktos. Tā vietā vairāk rodas iespaids, ka autors David Longhorn labajiem varoņiem piespēlē salīdzinoši vieglu izeju no sarežģītās un citkārt letālās situācijas. Reizē nav gluži tā, ka labo varoņu puse iztiktu bez upuriem, kur gan izceļamākais Mortleika kolēģis gan universitātē, gan paranormālajā pasaulē un tikpat kā tēva figūra Montijs Karingtons. Tas gan šķietami vairāk dod labāku iespēju attēlot emocionālo slodzi un pārdzīvojumus galvenākajam Mortleika tēlam. Izņēmumi attiecībā uz kulminācijām ir sērijas pirmā un pēdējā noslēdzošā grāmata, kas atbilstoši rada pietiekamu vēlmi, lai vispirms liktu ķerties klāt turpinājumiem un pēcāk atstātu labu pēcgaršu.

J.M. Clarke – Mark of the Fool #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Alexander Roth vai vienkārši kā Alekss ir vien Generasi maģijas universitātes otrā gada students, bet iepriekšējā mācību gada un sērijas pirmo trīs grāmatu ietvaros, pateicoties gan Muļķa markas iegūšanai astoņpadsmitajā dzimšanasdienā, gan paša talantam un neatlaidīgajam darbam, puisis ieguvis gana lielu spēku, lai būtu nozīmīga Dženerasi ekspedīcijas savstāvdaļa.

Mark of the Fool  fantāzijas lielais, sliktais ļaundaris ir Raveners, kurš reizi simts gados kā klasisks ļaunuma izdzimtenis rada postažu Thameland karalistē. Lai ar Raveneru cīnītos Oldaras dievība reiz senā pagātnē piešķīrusi pieciem jauniem censoņiem katram savas superspējas, lai tie kā komanda to katru reizi pieveiktu. Diemžēl Muļķis apveltīts ar vien ar atbalstošu lomu, kas drīzāk pārējiem četriem Varoņiem būtu kā lieka nasta, kas tad Aleksu piespieda slēpties iekš Dženerasi, kur to tāpat visādās likstas atradušas un piemeklējušas. Bet nu šo trīs grāmatu ietvaros pienācis laiks to mainīt!

Papildus tam Alekss ap sevi spējis savākt lielisku draugu un sabiedroto komandu, kuru pulkam šo trīs grāmatu laikā turpina augt. Kuri grūtos brīžos palīdzēs un ir gatavi viens par otru, ja vajadzība spiestu, arī krist. Sākot jau ar visu šajā rakstā akcentēto grāmatu ilustrācijās esošo golemu Klejgonu, kura darbinošais Dungeon Core serdes kodols, to ieguves no vēl nepieveiktiem Pazemes Labirintiem un to pēcāka izpēte, arīdzan kombinācijā ar Haosa esences enerģiju, ir viens no galvenajiem motivējošajiem faktoriem ekspedīcijas rīkošanai.

Plus, protams, Ravenera uzveikšana. Kas gan, jo vairāk Alekss līdz ar lasītāju uzzina par Oldara baznīcas un priesteru lomu visos ciklos, jo vairāk atklājas ļoti iespējama konspirācija vismaz tās līderības lokos, kas liktu domāt, ka ne visi Ravenera ciklu un tam sekojošos cilvēku upurus un cita veida postījumus uztver kā kaut ko negatīvu, ko vajadzētu par katru cenu mēģināt apturēt. Sekojoši Alekss sage Varonē Drestrā saskata līdzīgu noskaņojumu un neapmierinātību vispirms jau, ka tik krasi izmainīta tās dzīve pēc Markas saņemšanas, un arī attiecībā uz to, ka neviens cits no ‘’komandas’’ neuzskata vajadzību pieveikt Raveneru reizi par visām reizām, kā prioritāti.

Sekojoši Drestra kalpo kā labs vidutājs un uzticības persona, ar kuras palīdzību Aleksam atklāt savu Muļķa statusu. Kas gan šķietami būtu varējis noiet jo greizi un papildus Ravenera briesmām, noskaņot pret sevi arīdzan Varoņus. Ko novērst ar lielu varbūtību noteikti palīdz faktors, ka pirms Aleksa Varoņu četrotni par komandu saucama vien, ja vārdu liek pēdiņās. Komanda, kuras indivīdi, lai arī ir katrs ļoti labi apdāvināts ar saviem talantiem un prasmēm, kas palīdz pieveikt Ravenera mestos izaicinājumus, tad acīmredzami Varoņu nesaliedētība prasa upurus no atbalstošo kareivju armijām un pat pēc neapšaubām uzvarām Ravenera ģenerēto Labirintu pieviekšanām gada garumā, attiecīgā cikla beigas, kur nu vēl Ravenera iznīcināšana pavisam, nav ne tuvu saskatāma.

Jau pirms momenta, kad Aleksa Muļķa statuss tiem top zināms, ir jūtamas izmaiņas no Aleksa komands līderības kā tādas. Kontrasts starp komandu varoņiem acīmredzams un līdz ar to arī nāk rezultāts. Jāpiebilst gan, ka viens no varoņiem ir Svētais vārdā Merzins, kurš ir īstens reliģisks fanāts. Līdz ar to, no kura patiesība par Aleksu diemžēl vismaz uz doto brīdi jāslēpj, ja nav vēlēšanās, lai informācija nenonāktu nevēlamās ausīs vēl pirms Alekss vai kāds cits sabiedrotais būtu kļuvis pietiekoši spēcīgs. Kas kļūst vēl jo akūtāk uzzinot vairāk par Labirintu serdēm, faktu, ka daži (to skaitā Alekss un no Dženerasi ekspedīcijas Kerijas tēls) spēj tos kontrolēt un pat izmantot. Dažam labam visa līdzšinējās pasaules kārtība un bezierunu ticība Oldaram sagriežas kājām gaisā, kad grūti saprast, kam gan tagad var uzticēties.

Lai gan jāsaka, ka galvenā varoņa spēka progress tiek uzturēts nepārspīlēti zolīdā līmenī, tad ar ļoti lielu varbūtību Alekss un visi tā sabiedrotie, varbūt pat pieskaitot Varoņus, būtu kādā brīdī pieveikti, ja Dženerasi vadošo profesoru un ekspedīcjas līderu profesores Džūlzas un jo būtiskāk pašas universitātes kanclera Beilina atbalsts. No minētajiem profesoriem ar izrāvienu, atstājot citus tālos un biezos putekļos, izceļams Beilins, kurš, konkrēti gan neatklājot cik tieši, ir šķiet tik vecs un līdz ar to spēcīgs, ka tikpat kā neviens elles mošķis un liels vai mazs dēmons tam nav gana nopietns pretinieks. Sekojoši ekspedīcija, Labirintu seržu izpēte, Ravenera un daudzu citu mošķu mestie šķēršļi beidzot ir gana izaicinošs piedzīvojums, lai piesaistītu un uzkurinātu tā interesi.

Lai arī Mark of the Fool sižetisko darbību daudz aizņem cīņu epizodes un šķietami pamatproblēmas risinājums tiek izstiepts, tad kaut kā nerodas lieka pildījuma sajūta un piedzīvojumi piedzīvojumu pēc. Cīņas ar mošķiem interesanti papildina galvenā varoņa un tā komandas izaugsme gan attiecībā uz par dēlu saukto golemu Klejgonu, kurš šo trīs grāmatu posmā iegūst saprātu un spēju ‘’mutiski’’ sazināties ar citiem. Vai labu piepelnīšanos un biznesa sadarbību ar golemu ražotāju Toraku Šeilu, kas sekojoši dod līdz tam nebijušu finansiālo turību un iekļūšanu jaunos sabiedrības slāņos, kur noteikti pa kādai epizodei sērijas turpinājumos. Vai vēl izceļams no visa būtu maģiska Elf koka izglābšanas epizode, kuru sliktie tēli mēģina izmantot, lai ievilinātu Aleksu slazdā, bet paredzami izgāžas ar lielu blīkšķi. Personīga uzvara, kas pēcāk nes gan jaunu savā veidā apzināties spējīgu sabiedroto, gan papildus jo nepieciešamas balvas un spēka izaugsmes pienesumu.

Reizē sestā Mark of the Fool sērijas grāmata tiek noslēgta ar labu pavērsienu (un klifhengeri, lai būtu vēlme un azarts sēriju vēlāk turpināt) attiecībā uz Traveller tēlu (Varone Ravenera ciklā pirms aptuveni 300 gadiem), tās izcelsmi kā tādu, tās piedzīvoto un atklāto viņas laikā saistībā ar Oldara baznīcu un Ravenera cikliem, kam Alekss pats daļēji jau izgājis cauri un jo īpašāk Ceļotājas potenciālo ceļu uz dievības statusu, kad Alekss un vēl daži sāk to pielūgt Oldara vietā, un kā tas viss varētu palīdzēt dod vajadzīgo un izšķirošo grūdienu Ravenera uzveikšanā.

Joshua Rettew – Crimson Hydra #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Autora Joshua Rettew radītajā Crimson Hydra pasaulē jau miljonu miljoniem reižu ir tikušas rīkotas Game of Souls tipa izklaides, kuras izklaidē miljardu miljardiem skatītāju un reizē integrē to rīkotāju Galaktiskā Impērijas sastāvā jaunu planētu un civilizāciju. Vienalga vai tā to grib vai nē, un šoreiz ‘’laimīgā’’ loze kritusi Zemei.

Par galveno sērijas tēlu ir iecelts Benijs Vaits (pēdējā laikā bieži sanācis uztrāpī uz tēliem ar šo uzvārdu), kurš vienā brīdī gaida taksi, lai dotos uz kārtējo nogurdinošo ķīmijterapijas sapni, pēdējais, ko atceras, ir fragmenti no atrašanās ambulances mašīnā, lai pēcāk attaptos jaunā fantāzijas pasaulē. Par laimi, vai kā sekojošo notikumu pārbaudījumu rādīs, varbūt par nelaimi, bet Benijs piesaistījis gana uzmanības, lai ar Galaktiskās Impērijas sistēmu neapmierinātie (Deiva tēls kā redzamākais no tiem) izvēlētos viņu kā savu aģentu caur kuru varētu mēģināt kaut ko pasākt. Bet ceļš līdz rezultātam priekšā garš un izaicinājumu pilns, bet vismaz galvenā tēla, ja ar sižeta bruņām būtu par maz, ir arī citi spēcīgi sabiedrotie.

Otrs ‘’par laimi’’ izpaužas faktā, ka pašas impērijas darbnieki vai varbūt vien konkrēto spēļu pārraugi (administratori un moderatori), varbūt to pašu iemeslu pēc kādēļ Deivs pirms Spēles sākuma un arī iespēju robežās to laikā pārmij vārdus ar Beniju, no reizes uz reizi pārcenšas liekot šķēršļus Benija un sižeta gaitā iegūto sabiedroto un draugu ceļā, lai censtos tos nogalināt. Tā vien šķiet Game of Souls uzturošā Sistēma darbojas atsevišķi no citām frakcijām un savā starpā naidīgām grupām, kur vieni dara visu, lai noturētu esošo lietu un pasaules kārtību nemainīgu, kamēr citi grib to nojaukt, pat ja riskētu ar īslaicīgu varas vakuumu.

No spēcīgajiem sabiedrotajiem, kur Deivs būtisks devums ir Benijam dotie Spēles sākuma bonusi, no kuriem viens ļauj izsaukt personīgu golemu Meat jau pašā sākumā, bet otrs ir bezizmēra inventāra opcija, kuru ‘’itkā’’ ierobežo svara limits, ko gan vēlāk nenākas manīt, jāpiemin tādi tēli kā pirmais cits spēlētājs zemietis Arlo, kuram drīz vien seko darba kolēģe (varbūt ne tikai) Sema. Paveicas, ka pirmais cits sastaptais spēlētājs izrādās draudzīgs un atvērts sadarbībai, jo drīz vien Benijs iegūst savu pirmo ienadnieku, kurš nav pašas Impērijas lojālistu pārstāvis.

Pats Crimson Hydra sižets ietverts horde mode izdzīvošanas spēles ietvaros, kurā tēliem jāpārvar viļņveidīgi dažādu mošķu uzbrukumi, no kuriem lielākais ir katras grāmatas kulminācijas fināls. Fakts, kas atvieglo fantāzijas LitRPG subžanra integrēšanu stāstā ar pieredzes punktu krāšanu, līmeņošanos kā tādu un spēka palienināšanu ar autora izvēlētu maģijas sistēmu tajā, bet reizē gan pirmās Gene Harvest, gan otrās Boddy Horro ietvaros vairāk rada iespaidu, ka Benijs un citi tēli tiek virzīti cauri piedzīvojumiem piedzīvojumu pēc bez jūtamāka sižetiskā pamata zem tā. Tuvākais salīdzinājums, kas nāk prātā ir Dungeons & Dragons tipa fantāzijas. Viss labi, ja vien pēc grāmatu pabeigšanas un jāsaka, ka arī to laikā, neprasās kaut kas drusku daudzslāņaināks un komplicētāks. Kurā jau tā paredzamais fakts, ka galvenais varonis kaut kā nebūt izdzīvos, lai turpinātu cīņu pret sliktajiem, būtu kaut drusku mazāk uzskatāms un nepārprotams.

No reizes uz reizi Benijam paveicas (īpaši uzskatāmi ir abu grāmatu beigās esošie cīņu kulminācijas momenti), pat ja īslaicīgi jāizbrien cauri šķēršļiem un pārdzīvojumiem, kur vēl viens uzskatāms piemērs būtu drošas zonas Blackstone Keep mājas un tuvākās teritorijs iegūšana īpašumā pēc pirmā puslīdz nopietnā bosa pieveikšanas. Vai vēlāk, kad pret Beniju atklāti naidīgs administrators sūtā izaicinājuma vilni vēl pirms oficiālā sākšanās, lai tā vietā tiktu iegūts vēlākā sižetā nozīmīgs un svarīgs sabiedrotais – ķirzakveidīgu nagalianu rases karalis Kašaks (ar pieklājīgu sekotāju grupu), kuri paši bēg no savas dzimtās un Galaktiskās Impērijas izpostītas planētas un kara uz tās.

Lai arī Crimson Hydra sērijas pirmās divas grāmatas ir izklaidējošas, ja pieņem sižeta izklāsta spēles (wink, wink) noteikumus, kur pirmās lielāka sižeta bildes perspektīva ieslēdzas novēloti otrās grāmatas noslēdzošajās daļās, tad šī fantāzijas sērija, kurai noteikti sekos turpinājumi, ir gana saistoša ne tikai lasīšanas brīdī. Diemžēl laikam nevarēšu sevi pieskaitīt, kuri nepacietībā gaidītu sērijas trešo turpinājumu.

J.M. Clarke – Mark of the Fool #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pārdabiskais mošķis Raveners un tā dēmonu un citu monstru armijas atkal griež savas neglītās galvas Rainianas impērijas un tās galvaspilsētas Thameland virzienā. Mošķis, kurš reizi simts gados prasa no pieciem nejauši izvēlētiem Varoņiem ar lielo burtu visu iespējamo un varbūt pat to dzīvības, lai glābtu savu dzimteni. Diemžēl no pieciem Varoņiem vienam tiek, nodēvēts par Muļķi, tiek vairāk kā pārējo atbalstoša loma, un kaut arī vēstures annālēs ir piezīmes, ka bez Muļķa markas īpašnieka neiztikt, tad ar tikpat vieglu roku tā pienesums tiek, ja ne gluži noniecināts, tad noteikti ne tik augstu godā celts un slavināts, kā pārējo varoņu pienesums.

Tad nu lūk uz sižetiskās skatuves kāpj jaunietis vārdā Aleksandrs vai vienkārši Alekss Roths, kura lielākie un varbūt vienīgie sapņi tikuši saistīti ar maģijas apgūšanu, kļūšanu par burvi un gādības uzņemšanos pār astoņus gadus jaunāko māsu Selīnu. Vēl jo vairāk, kad vairākus gadus pirms sērijas sākuma vecāki miruši ugunsgrēkā. Bet tieši, kad Alekss varētu ar līksmi atzīmēt uzņemšanas vēstuli no prestižākās maģijas skolas (un visai attālās) Generasi universitātes, astoņpadsmitās dzimšanas dienas rītu to aplaimo tieši ar Muļķa marku. No visiem jauniešiem tieši viņam tiek tā svētlaime, no visām piecām iespējām tieši viņam iekrīt tie 20% kļūt par Muļķa markas īpašnieku. Bet tāpēc vien, ka pagātnē citi markas īpašnieki ir ļāvušies liktenim, to pašu nedomā atkārtot Alekss. Lai tur vai kas, viņš sasniegs Generasi.

Aleksam un arī māsai Selīnai pirms sērijas sižeta savukārt paveicies tikt uzņemties gādīgajā (gluži kā savu atvašu) Lu ģimenē, ar kuras meitu Terēzu Aleksam izveidojusies jo cieša draudzība. Kas zina, vai pirms markas uzrašanās Alekss uz universitāti būtu devies viens, bet nu vajadzība klusu un nemanīti (pirms to atraduši vietējie Oldaras priesteri un apvienojuši ar pārējiem četriem Varoņiem) tikt prom no Teimlandas. Tad nu Terēza nav nekāda muļķe un pamana Aleksa pēkšņās aktivitātes un pierunā kopā ar tās bērnībā pieradināto cerberu Brutusu tikt ņemtai līdzi, un, protams, ja jau, tad jau līdzi dodas arī Selīna.

Bet jau pirms gan tiek sasniegts Generasi galamērķis, tos piemeklē pirmie piedzīvojumi un vajadzība atkauties pret milzu zirnekļiem, kad jauno varoņu grupa senu agrāka diža Varoņa par vienkārši Traveller sauktu templi iekš alas, kura darbojas tāds kā teleports (romāna sākumā vēl piemirsta un maz zināma lokācija) un ļautu gan tikt ātrāk prom no priesteru vērīgās acs, gan jau savlaicīgi iekārtoties jaunajā mājvietā. Cīņa, kura vēl pirms Alekss apguvis pašus nepieciešamākos Muļķa markas knifus, prasa visu biedru pēdējos spēkus, bet reizē atlīdzībā Aleksam sniegs artefaktu (Dungeon Core), kam lemts vēlāk sižētā tam jo vairāk spēka ziņā progresēt.

Jāatzīmē, ka Muļķa apzīmējums markai, kura tikusi Aleksam, visticamāk ir iemesls, ka tās īpašnieks, kad vien tas gribētu aktīvi izmantot ieročus vai uzbrukuma burvestības, lai kādam uzbruktu, tiek no markas puses psiholoģiski bombardēts ar pagātnes neveiksmēm un kļūdām, kā rezultātā Muļķis tiek padarīts nespējīgs tiešā veidā cīnīties pat pret parastiem mošķiem, kur nu vēl Ravaneru. Vai vismaz tā visiem šķitis, jo acīmredzami, kā sižeta gaitā ne reizi vien Alekss pierādīs, ir iespējami apvedceļi, kurus izmantot savā labā, lai kļūtu spēcīgākais Muļķis visu Muļķu (marku īpašnieku) vēsturē, ja vien ir izdoma. Ko nākas pielietot praksē, jau uz kuģa (alas portāls tiešā veidā neved uz Generasi), kur viens no ceļabiedriem izrādās manas enerģijas vampīrs. Vēl jo vairāk, ja ir Aleksa līmeņa apņēmība un gribasspēks, tad lasītājs var būt drošs, ka galvenais varonis atradīs veidu, kā to panākt.

Kad Generasi universitāte sasniegta un mācību gaitas uzsāktas, Mark of the Fool sērija izvēršas vairāk par tādu kā maģijas skolas fantāziju, kur dažādi sniegtie pārbaudījumi, jo mācības nav tikai vienmuļa sēdēšana pie skolas sola. Alekss un arīdzan Selīna un Terēza, kurām pašām pieejami tiešā veidā ar maģiju nesaistītas mācības, ir par pārbaudījumu pārvarēšanu (būtu tie mazi un šķietami vienkārši vai jau uzreiz manāmi komplicētāki), bet ne gluži tikai individuāli pa vienam, bet arīdzan kopā ar jauniegūtiem draugiem. Jāsaka gan, ka Aleksam paveicas ar nejaušo pirmā pārbaudījuma (jau pirmajā dienā pie profesora un visas universitātes kanclera Beilina) komandas biedriem, ar kuriem lemts izveidot ciešas draudzības un uzticības saites, jo tikpat labi būtu varējis būt vienā komandā ar Dereka tēla tipa varoni, kurš jau no iepriekšējā mācību gada ir ieguvis bēdīgi slavena krāpnieka un špikotāja slavu, kura gan nav bijusi par iemeslu tikt izslēgtam.

Visu šo laiku, kamēr Alekss un citi varoņi apgūst gaitas Generasi universitātē, Ravenera sagādātās problēmas mājās vairāk tiek atstātas fonā. Problēmas, kurām jūtamāk pirmo trīs grāmatu ietvaros autors J.M. Clarke pieskaras katras grāmatas noslēgumā, bet gluži neignorē tās gaitā, jo kā nekā Aleksam jākļūst spēcīgākam, jo mūžīgi iekš Generais sienām nevarēs slēpties. Papildus tam, lai arī Alekss izmanto visas Muļķa markas priekšrocības, lai ātrāk un jaudīgāk apgūtu mācības, tad gluži no visiem markas ierobežojošajiem faktoriem neizbēgt, ko dažs labs profesors pamana un vērš uzmanību, lai citkārt talantīgais Alekss cītīgāk to stundās piestrādātu. Līdz ar to Aleksam jāpārvar bailes no iegūto draugu reakcijas, ja un kad tie uzzinātu par tā Muļķa statusu, tā arī no visiem profesoriem Aleksam vismaz kādam un kāpēc ne pašam spēcīgākajam no tiem, Beilinam. Tā teikt ar domu, ka klusēšana ilgtermiņā radītu vēl lielākas problēmas, nekā atklātība, vismaz pret Beilina tēlu.

Autors nebūt neskopojas ar pirmajam mācību gadam veltīto lapaspušu skaitu, kas pirmajās trīs grāmatās ir nedaudz virs diviem tūkstošiem, bet, ja var spriest pēc trešās sērijas romāna noslēguma, tad visnotaļ iespējams, ka Aleksu un tā draugu grupu, kā arī paša izveidoto Klejgona golemu (uz divu no pirmo trīs grāmatu vākiem), sagaida tiešāka saskare, ja ne ar pašu Raveneru, tad notiekti tā aģentiem un citiem uzsūtītiem monstriem.

Macronomicon – Wake of The Ravager #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kalvins Gadsons nav kāds bāreņos palicis dzīves pabērns, kuram Liktenis ar lielo burtu lēmis kļūt par karalistes vai visas pasaules glābēju. Sešpadsmitgadīgais galvenais varonis ir vien viens no daudzajiem piedzīvojumu alkstošajiem jaunajiem censoņiem, kurš ar paša cītīgu piepūli un nenoliedzami vienmēr vajadzīgu veiksmes faktoru (no autora Macronomicon puses) izlaužas, lai būtu tas, kurš kļūst par izredzēto varoni.

Kalvins piedevām eksistē pasaulē, kur ir pavisam normāli iegūt dažādas prasmes un attīstīt to limeņus. Gluži kā spēlē krāt pieredzi un attīstīt ar attiecīgajām prasmēm to saistītos talantu kokus. Bet ir jābūt uzmanīgam, jo pat šķietami nevainīgas dzīves aktivitātes var piespēlēt vismaz sākotnēji liekas un nekam nederīgas prasmes. Šādā veidā autors iestrādā neslēptu, labu humoru, kam par mērķi bieži vien kalpo Kalvina tēls, kurš pieminētā veidā iegūst prasmi ‘’Sarunāties ar meitenēm’’, bet vēlāk ar princešu nolaupīšanu saistītu (Bowser tēla iedvesma?). Kas jo uzvērtāk izpaužas citā ar ēsmu izlikšanu saistītā spējā, kuras nosaukums Master Bater visai acīmredzami un dzirdami (pēc izrunas) ar *wink, wink* mājieniem liek pirmo domu asociēt ar ko citu. Bet pozitīvi, ka autors necenšas lieki pārspīlēt un ļauj pašam lasītājam nolasīt jokus.

Visa Wake of Ravager sērija ir kā viens liels piedzīvojums, kurā lasītājs seko galvenā varoņa gaitām. Vienīgi žēl, ka par triloģiju klasiskā ziņā, kur trešās un noslēdzošās grāmatas kulminācija ir visu trīs grāmatu augstākais punkts, grūti nosaukt, jo drīzāk rodas iespaids, ka sērijas otro un pēcāk trešo grāmatu ar iepriekšējo saista vien galvenais varonis un tā piedzīvojumu kompānijas sabiedrotie/draugi un netik ļoti liela nozīme kam citam.

Tā pirmais romāns The Problem with Princessesliek Kalvinam attapties bēdīgi slavenu kanibālu dženošiešu cilts gūstā. Citi Kalvina paziņas puisi jau uzreiz noraksta, ka tam nav cerību netikt apēstam, bet āķis faktā, ka Kalvinu gatavo vēlākai upurēšanas ceremonijai, bet tikmēr, starp tiem dzīvojot, ir laiks pārāk tuvu sadraudzēties ar virsaiša meitu Elu. Bet par cik grāmatas nosaukumā ir minētas princeses daudzskaitlī, tad par līdzvērtīgi tuvu kompanjoni kļūst cita princese vārdā Kala, kuru galvenais tēls iepazīst, kad iniciāli apgūst maģijas prasmes pie skolotāja/mentora Begfas un citādi augsti stāvošas Gadrinas valsts personāža.

Kā nu būt, vai ne (detaļās ieslīgt būtu parāk triloģijas potenciālam lasītājam maiteklīgi), bet lieki teikt, ka Kalvins nekļūst ne par viena maltīti. Drīzāk citiem būs lemts krist tā ceļā, kā to vēl cita princese vārdā Nadja un pirmās grāmatas ietvaros naidniece, kura centīsies Kalvinu pieveikt un pazudināt. Nadjas loma kā princesei triloģijas ietvaros gan ir lemta nedaudz atšķirīgāk nekā Elai vai Kalai. Lomu, kuru tā iniciāli šķiet neuzņem ar to lielāko sajūsmu un pat šķiet kādu brīdi mēģina perināt sazvērstības konspirāciju pret Kalvinu, bet diži detalizēti autors šo sižetlīniju neattīsta un galu galā Nadjas tēls šķiet vien piekopj ilūziju un imidžu būt drusku antaganostiksai.

Kā pēdējos no pamatvaroņu kompānijas jāiepazīstina vēl Brouka tēls, kurš ir klasisks fantāzijas barbars un spēka mitriķis, kura lielākais devums draugiem to piedzīvojumos, lai arī nekāds stulbais viņš nav, ir viņa spēka dotumi. Kur Kalvinam ar tā maģisko talantu pietrūkst vai princeses nespēj līdzēt, talkā nāk Brouka salīdzinoši vienkāršāks problēmu risinājums. Un pavisam noslēdzoši Eliota tēls, ar kuru saistīts blakus-sižets ārpus fantāzijas pasaules, kur mīt citplanētieši un administratori, kur Zeme šķiet vairs neeksistē, bet sižets, kurš drīzāk rada lieku mulsumu un apjukumu nekā dod kādu labumu. Fragmenti, kuri veltīti šim aspektam pārāk izkaisīti viens no otra un ar neko taustāmi saprotamu nerezultējas.

Triloģijas otrā grāmata Plot Holeskaitās kā liela diplomātiskā misija uz kaiņvalsti Uleis (pēc izrunas Julisa), kuras patiesie kungi nav tās karaļnams, bet gan slepenībā eksistējošs kults, kuru veido divpadsmit turīgākie un ietekmīgākie tirgotāji. Kalvins lūk sāk pats vārīt sev problēmas, kad tā ambīcijas un sapņi par bagātību ne tikai piesaista uzmanību, bet arī minēto tirgotāju un kultistu uzmanību, jo ar no Gadrinas līdzpaņemtajām vērtīgajām precēm, tas notirgojot, pārāk strauji nosit vietējā tirgus cenu, kas citiem rada nevajadzīgus un pārāk lielus zaudējumus. Ja citkārt risinājums ir vienkāršs, iemest traucēkļus Julisas ‘’bezdibeņa’’’par The Siphon sauktā Caurumā, tad Kalvina piederība Gadrinas diplomātiskajai misijai šo aspektu nedaudz sarežģī.

Diemžēl, kā minēts, tad ne tikko minētās Plot Hole, ne pirmās The Problem with Princesses sekundārajiem tēliem attiecībā uz trešo ir, ja ne nulles saistība, tad tik minimāla, ka var piemirst par to eksistenci. Jāsaka gan, ka ja vērtē katru grāmatu atsevišķi kā pirmo vai pat kā vienpati/standalone, tad uzreiz kaut kā tās šķiet labākas.

Tā trešā Bent and Twistedgrāmatas ietvaros patīkami izceļas mazie sižeti attiecībā uz sērijveida slepkavu, kurš no upuriem ‘’izsūc’’ to zināšanas un tādejādi uzlabo savus ar Prātu saistītos statisikas atribūtikas punktus. Vai, kad ar Eliota tēla palīdzību Kalvins ‘’jaunajā pasaulē’’ ievieš dzelzceļu un ar to saistītas jaunas tehnoloģijas. Citādi, ja vērtē pēdējo kulminācijas punktu visas triloģijas ietvaros, tad drīzāk to nosaukt par lielu vilšanos. Turklāt pārsteidz, ka Wake of Ravager nav autora (vismaz zem Macronomicon pseidonīma) pirmais publicētais darbs, jo vispārējais izpildījums bieži vien lika par to nodomāt.

James Islington – The Licanius Trilogy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms 20 gadiem Auguri, kuriem bez spējas pareģot nākotni piemīt izteikts maģisku spēju spēks,bija pārlicinoši dominējošais spēks tēliem zināmās pasaules ietvaros. Bet viss līdz brīdim, kad tiem šķietami pēkšņi un ne no kā spēja paredzēt turpmākos notikumus pazūd, kā ar roku noņemtas. Ja vēl to varētu attiecināt uz vienu vai diviem indivīdiem, tad vēl nekas, bet, jūtot pārmaiņu vējus austam, citas grupas nezaudē laiku, kas sekojoši izraisa plaša mēroga sacelšanos un jaunas pasaules kārtības ieviešanos.

Bet vienkāršo cilvēku dusma nekrīt vien uz auguru grupu, tie ir tikai tā, kurai nākas maksāt augstāko cenu. Cita un triloģijas tagadnē ne mazāk neieredzēta grupa ir Gifted maģiko spēju īpašnieki, pret kuriem, lai arī iegrožoti ar Četru lielo Likumu palīdzību un uzraudzīti ar speciāli izveidotas Administrācijas palīdzību, tiek vērsts sistemātisks ienaids par pāridārijumiem no citas paaudzes un cita laika, pat ja nozīmīgās pozīcijās ir indivīdi ar salīdzinoši lielu spēku.

Tikmēr nesaistīti, vai vismaz idejiski tam tā vajadzētu būt, ar visu kopējo sociālo, politisko un cita veida situāciju sabiedrībā tālu ziemeļos ir Barjera, kura kā maģiska Adriana tipa siena vienkārši saukta par Barjeru, kura aizsargā civilizēto pasauli no ļaunu pilniem dažādiem mošķiem kā čūskveidīgiem Dar-Gaithin vai lidot spējīgiem Al’Goriat. Viss itkā būtu jauki, ja ne vien pieaugošas baumas, bet arīdzan fiziski reāla naidnieka armija pārdabiski spēcīgu Blind veidā. Jo trakāk, ka reti kurš, kuram būtu iespēja glābt situāciju pirms vēl Barjera pilnībā sabrukusi, ziņas par problēmām kaut kur tālumā, kas pašu vēl neskar, neuztver pietiekami nopietni.

Tā nu nonākam pie pirmās grāmatas The Shadow of What Was Lost (katrai grāmatai literāriski iedvesmojošs nosaukums) un visas triloģijas katalizatora, kad maģiskās Kaladelas viens no vecajiem Ilsats ņem lietu savās rokās un sūta galveno varoni Deivianu, kuram sērijas gaitā lemts kopā ar draugiem kļūt par vieniem no spēcīgākajiem indivīdiem pasaulē, Barjeras virzienā. Bet, kā atklāsies, tad kā Ilsatu tā daudzus citus The Licanius Trilogy sērijas tēlu gadījumā to galvenais motivējošais spēks diemžēl nav dzimis no tiem pašiem labākajiem nodomiem. Varētu teikt, ka attkarībā no perspektīvas ir daudz pelēkā nokrāsu, bet tikai tad, ja pilnībā pieņem to atrunas un rīcības izvēļu ieganstus, jo dzīvību to dēļ zaudē citi.

Vien aiz sakritības un draudzīgas ar Deiviana tēlu no Kaladelas skolas slaktiņa tiek paglābts Administrācijas Nortwarden līdera Elocien dēls Torin Wirrander Andras vai vienkārši starp draugiem Wirr (pēc izrunas kā Viers), kurš pats vēl nezinot, kam piekrīt, piesakās Deivianam doties līdzi tā piedzīvojumos. Tie paceļam iesaistās tiem nezināma kareivju gūstekņa atbrīvošanā (atkal akli uzticotie Ilsatam), lai atbrīvotu, kā izrādās, par šķietami neievērojama ciemata apslaktēšanu. Tikmēr attiecīgais varonis vārdā Keidans ar visu nopietnību apgalvo, ka tā atmiņas nesniedzas tālāk kā pirms trim nedēļām, kad attapies ar zobenu rokās un viss vienās asinīs. Ticot tam labākajam un nevainībai pirms tiek pierādīts pretējais, kaut arī Licanius triloģijas pasaulē šķiet šī prezumpcija piemit vien retajam, tie sākotnēji rezervēti uzņem Keidanu savā pulkā.

Tikmēr pašā Kaladelā ir atlikusi pēdējā draugu grupas biedrs – Gifted spēju īpašniece Ashalia ‘’Ash’’ Chaedris tēls, kura ne gluži aiz sakritības, bet ir vienīgā, kura pēc vispatverošā slaktiņa vienīgā tiek atrasta starp dzīvajiem. Kas būtu bijis vainojams nežēlīgajās slepkavībās, kāpēc viņa un tikai viņa palikusi dzīva, ir tikai daži no jautājumiem, kuri urda gan pašu Ašu, gan tos, kuri viņu atrod. Bet Ašai paveicas, ka tās situācijā iejaucas drauga Viera tēvs Elosijans, kurš to ņem savā aizsardzībā. Kaut gan šeit jāpiebilst, ka vēl salīdzinoši nesen Elosijans ir bijis pazīstams ar kaislīgu ienaidu pret Gifted un vien nesena atklāsme (slepena), ka dēls ir viens no tādiem šķietami licis tam ne tikai vienkārši mainīt savas domas, bet pat aktīvi sākt tiem palīdzēt un varbūt pat lolot domas par palīdzēšanu, lai uzlabotu to vispārējo situāciju pasulē kā tādu.

Tomēr sērijas ļaunie spēki gluži negarlaikojas un neguļ uz neesošiem lauriem. Turklāt vēl galvenajiem varoņiem rūpīgi jālavierē starp situācijām un notikumu pavērsieniem, kuros tie iesviesti, jo starp tēliem, kuri sevi pozicionē kā to sabiedroto un draugu patiesībā slēpjas krietni nešķīstākas ieceres.

The Licanus triloģija aizsākas spēcīgi, kuram papildus ir interesanti uzzināt visu jauno par sērijas pasauli. Pat vēl otrā grāmata An Echo of Thing to Come spēj iznest autora James Islington iecerēto fantāzijas pasauli. Diemžēl jau uz otrā romāna beigām un viscaur trešajai The Light of All That Falls varbūt tīri personīgi, bet ne tuvu neuzrunāja lēkāšana starp laikiem, ideju iztirzājuma stils par Likteņa (ar lielo burtu) nenovēršamību, bet kas reizē neizslēdz brīvo gribu, jo lēmumus attiecīgajā brīdī tāpat pieņem tu pats, pat ja visi to tā nesaskata. Kā filozofiskā ideja, šis izceļas no visiem jo tuvāk triloģijas noslēgums. Tā arī Keidana tēls un tā unikālā, kā izrādīsies paša izvēlētā amnēzija, jo kādā brīdī sapratis, ka ceļš uz kura tā izvēles novedušas un par kādu personu padarījušas to vairs neapmierina, bet reizē atmiņu smagā bagāža neļauj uzsākt ko jaunu, izveidot jaunu identitāti, pat ja uzplaiksnī brīži, kad to itkā gribētos.

Pieļauju arī, ka autora izvēlētais notikumu izklāsta stils vairāk draudzīgs drukātajai lapaspusei, kur laiku maiņa būtu mazāk mulsinoša, ne audio versijai, bet ar visu to pārāk daudz momentu sākot jau ar triloģijas turpinājumu un vēl jo vairāk noslēdzošajā trešajā grāmatā, lai visu norakstītu uz šo faktu.

J.A. Huss – Clutch (I Am Just Junco #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Katrai jaunai grāmatai būtu tā vienpate/standalone vai garākas sērijas aizsākums ir potenciāls aizsākt aizraujošu piedzīvojumu, kas galvenajam tēlam un iespējams pastarpināti plašākam varoņu ansamblim līdz nepazīšanai neatgriezeniski uz labu vai ne tik labu izmana to dzīves. Diemžēl reizēm gadās reizes, kad ar attiecīgo izpildījumu un sižetiskā stāsta pasniegšanas stilu un manieri no vāka līdz vākam nav ne tikai pa ceļam, bet ne vienā brīdi nerodas iespaids, ka autora (šajā gadījumā J.A. Huss) iztēloto pasauli un vīzīju būtu kaut niecīgā mērā veiksmīgi izdevies izlikt uz lapaspuses citam saprotamā veidā.

Galveno varoni 19 gadīgo Junco Coot lasītājs sastop vispirms filozofiskās pārdomās. Izmantojot periodiski atkārtojošos frāzi garākas pārdomas aizsākumam varētu šķist, ka apvienojumā ar gaidāmo notikumu un piedzīvojumu virpuli, nu tik būs. Džunko nav vienkārša jauna pieaugusī nu jau sieviete, bet jau kopš bērna kājas tēvs (nodarbinās Rural Republic armijā, augstā postenī, bet pirms grāmatas aizsākuma nogalināts) to militāri apmācijas, ka nu pati ir daļa no Republikas armijas.

Pavērsiens un sižeta katalizators seko, kad Džunko ar tādu kā bagiju avarē un smagi cieš, bet to no nopietnākām sekām un potenciāli pat nāves izglābj visnotaļ izskatīgs citplanētietis (Avian rase) Tīrs. Un attiecībā uz šiem Avianu citplanētiešiem var attiecināt ne vienu vien kaitinošu ‘’kas, kur, kad un kāpēc’’ jautājumu (pēc laika pa visu grāmatu jau nojūk skaits), sākot jau ar to izcelsmi. Lai arī autore piedāvā informāciju drusku fragmentus attiecībā uz to īpatnējo reproduktīvo sistēmu, tad lielā mērā iespaids, kas rodas, ir, ka Aviani ir nekas vairāk, kā cilvēks ar spārniem. Vai to izcelsme meklējama uz kādas attālas planētas, vai ģenētiskas modifikācijas un eksperimentu rezultāts – kurš gan to bez autores maz zina. Lielāka skaidrība nav arīdzan attiecībā uz to plašāku loģistiku un infrastruktūru sižetiskie un cita veida loģikas caurumi ir vairāk nekā uzziet.

Pats Tīrs skaitās avianu armijas elites virsnieks, bet nez kāda iemesla pēc bez ticama pamatojuma uz lapaspuses tam ieslēdzas kāda nebūt sirdsapziņa un morālā nostāja, kad ierauga Džunko. Džunko, kura tās atmiņās un prātā ir dzimusi un augusi uz Zemes, bet nosacītā sižeta gaitā sāk aust jauni atmiņu fragmenti, kas liek apšaubīt visu, ko līdz šim zinājusi un uzskatījusi par patiesību. Kam gan lai uzticas, kad uz katra stūra seko jauni pavērsieni gan par sevi, gan esošo lietu kārtību kā tādu.

Grūti atrast un iedomāties, ko gan Clutch ietvaros varētu uzslavēt, jo asāka sižeta notikumu sekvences radīšana, tā, lai nerastos ‘’Kā pie velna?!’’ Džunko, Tīrs vai kāds cits tēls te pēkšņi nozūd no notikumu skatuves un pēcāk kā no zila gaisa atkal uzrodas, lai glābtu vienu vai otru no šķietami šaubīgiem, bīstamiem apstākļiem.

Clutch ne tuvu nerada iespaidu, ka tā skaitītos pirmā grāmata plašākā sērijā. Drīzāk pārņem sajūta, ka esi ienācis stāstā, kurš aizsācies jau kaut kur citur, varbūt kādā citā sērijā, un būtu domāts tikai tās sērijas faniem.  Jau kādu laiku sēriju aizsāku, lai izlasītu vismaz trīs grāmatas un tad izveidotu rakstu, bet iespaids pēc šīs pirmās tik slikts, ka šaubos, vai būs drosme atgriezties un riskēt vēlreiz. Noslēdzoši gribas izcelt citu viedokli no Goodreads, kas ļoti labi atbilst manam iespaidam.

Domagoj Kurmaić – Mother of Learning #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Zorianam Kazinskim, piecpadsmit gadus vecam jaunietim pienācis trešais mācību gads magu Cyoria akadēmijā. Puisis pēc dabas kluss un cītīgs students, kurš drīzāk sarod un nereti piecieš kursabiedrus nekā ar tiem uzsāk ciešu draudzību. Bet Zoriana dzīve līdz nepazīšanai izmainīsies, kad Vasaras festivāla (kaut arī rudens) laiku kāda ļaundaru grupa izmanto, lai uzsāktu plaša mēroga uzbrukumu visai pilsētai, kurā piedevām piedalās lich nekromanceris Kvitačs Ičils.

Kad teju šķiet, ka gals klāt, Zorians attopas atpakaļ savas istabas gultā, kur to kaitinoši pamodina jaunākā māsa Keriala. Lieki teikt, ka puisis sākotnēji ir krietni apjucis pirms saprot, kas ir kas. Turklāt Zorianam saglabājušās atmiņas par ‘’iepriekšējā’’ mēnesī notikušo, kamēr teju visi uzvedas, kā nekas nebūtu bijis. Teju, jo Zoriana klasē ir viens cits puisis Zaks, kurš pirmais novirzās no līdz tam identiskajiem notikumiem un ne aiz kā tāda, ko Zorians būtu izdarījis. Bet drošs paliek drošs Zorians savu ‘’ceļošanu laikā’’ pagaidām patur pie sevis, kā arī vēl izvairās no sevis atklāšanas Zakam, ja nu tas kaut kā nebūt iesaistīts un ne tajā labākajā ziņā

Kopā ar lasītāju galvenais tēls cenšas pirmām kārtām jau saprast, kas īsti notiek gan saistībā ar ļaundariem, kuri uzbrūk akadēmijai un pilsētai kā tādai, gan attiecībā uz laika cilpām. Un tā pirmās grāmatas ietvaros aizsākas variācijas par tēmu, kur no mēneša uz mēnesi ar dažādu veikto izvēļu metodiku Zorians cenšas nonākt pie atbildēm, kur pirmā ir atziņa, ka nevarēs tā vienkārši ignorēt liča Kvitača Ičila un citu dēmona pielūdzēju, kultistu uzbrukumu, kad atklājas, ka to galvenais mērķis ir izsaukt Primordial Dēmonu, kas novienkāršojot, visticamāk būtu līdz šim zināmās pasaules beigu sākums.

Pozitīvais visā notikumu virpulī, kurā nonācis Zorians, slēpjas faktā, ka no mēneša uz mēnesi tam ir iespēja uzkrāt maģiskās zināšanas un kļūt jo spēcīgākām. Tam gan ir vajadzīgi labi skolotāji, kuri akadēmijas un pilsētas teritorijā ir ne tikai starp mācībspēkiem. Atliek vien atrast pareizo pieeju kā pirmajā to sastapšanas reizē, tā arī pēcāk, kad pats esi manāmi kļuvis spēcīgāks, bet to atmiņās joprojām esi tas pats trešā kursa students, kuram ne tuvu nebūtu iespējas citos apstākļos tik daudz zināt un spēt. Par laimi, ne visi ir iesaistīti uzbrukuma konspirācijā, ko gan Zorians pirmajās reizē dabū izjust krietni sāpīgi, un ar skolotāju un mentoru pašu palīdzību ir iespēja tiem ‘’atsvaidzināt’’ atmiņu, lai nebūtu jāpatērē lieks laiks tos atkal cenšoties pārliecināt, ka Zoriana stāsts nav viens traks fantāzijas auglis.

Starp neparastākajiem palīgiem galvenajam tēlam viennozīmīgi pieskaitāmi milzu zirnekļi, kuri izveidojuši paši savu komūnu Saiorijas pazemes labirintos. To rīcībā ir salīdzinoši advancētāka prāta maģijas spēju prasmes, kuras vispirms lieti noder, lai sazinātos, par cik to rīcībā ņav tās pašas izteikšanās iespējas, kā cilvēkam. Kas starp abām pusēm aizsākas ar saprotamu piesardzību, laika gaitā pietuvinās kaut kam, ko jau varētu sākt mēģināt saukt par draudzību.

Cits un krietni prasīgāks skolotājs ir profesors Zvens, kurš specializējies Shaping maģijā un kurš pirmajā mācību gada mēnesi, ja tam pielikts klāt kāds jauns apmācāmais ir īpaši prasīgs un kaitinošs, ar kā palīdzību atfiltrē tos, kuri nav gatavi ieguldīt nepieciešamo darbu, lai kļūtu labāki. Fakts, ko Zorians katrā ‘’jaunajā’’ mēnesī dabū izjust, ja vien attiecīgajā reizē neizvēlas citu rīcības izvēļu ceļu, bet, kas dod manāmus augļus, kad apgūtais jāsāk pielietot pret sērijas ļaundariem.

Tikmēr sadarbība un īsta draudzība ar Zaku aizsākas vien tuvojoties otrās grāmatas beigu posmam, kad Zoriana centieni apturēt uzbrukumu pret Saioriju un cīņa ne tikai pret liču, bet kādu sarkanā apmetnī tērpušos personāžu (vienkāršības pēc Zorians nosauc par Red Robe (RR)), kurš tā vien šķiet, jo vairāk atklājas un tālāk notikumi sevi attīsta, varētu arīdzan būt ceļotājs laikā, kurš no vienas laika cilpas uz otru saglabā atmiņas.

Jau pirms Zorians tiek ierauts visā notikumu virpulī, Zaks laika cilpās pavadījis jau vismaz desmit un pat vēl vairāk gadus. Bet vai nu pietrūkusi Zoriana apņēmība un arīdzan veiksmes faktors, vai vienkārši vienam paša spēkiem nav spējis rast izeju, kurā nokļuvis, bet pa visu to laiku kā nav, tā nav spējis rast risinājumu. Vien, kad pieslēdzas Zorians un arīdzan citi sabiedrotie personāži, aizsākas jūtams progress. Kas gan arīdzan nemaz nav tik žigls, jo sērijas vidū tie uzzina, ka tiem atlikuši vien 52 mēneša restarti pirms maģiskais laika cilpu maģiskais mehānisms zaudēs tajā ielikto enerģiju un vienkārši pārstās eksistēt ar visiem, kuri tajā atrodas.

Cits interesants sērijas aspekts ir Zoriana kā tēla rakstura izmaiņas uz labo pusi, no tā, kur to gan pats, gan lasītājs to atrod. Jo, kā pats Zorians ar laiku atzīst, tad par draudzīgu ne pret kursabiedriem un pat ne pret brāļiem un jaunāko māsu Kerialu (pamatoti vai ne tik) tas nav bijis. Vien laika cilpu ietvaros nosacītā piespiedu kārtā Zorians tuvāk kā vienus, tā otrus iepazīst un saprot, ka vaina nav bijusi tikai citos, bet arī paša attieksmē.

Interesants fantāzijas sērijas un sava veida ceļošanas laikā koncepts. Lai arī sērija kā tāda ļoti aizraujoša un baudāma visu četru grāmatu garumā ar saistošiem labajiem un sliktajiem tēliem, tad nav gluži tā, ka nebūtu arī neatbildētu jautājumu arī tad, kad sērija noslēdzas, no kuriem būtiskākais attiecināms uz laika cilpu Radītāju, starp kuriem nav neviens no minētajiem un sižetā darbību ņemošajiem tēliem, ja vien par Radītāju neuzsakta dažu labu eņģeli, kuri sevi atklāj tuvāk sērijas noslēguma posmam. Citādi maz kur gribas piesieties.