audiogrāmata

Patrick O’Brian – Post Captain (Aubrey & Maturin #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja esi radīts dzīvei uz bangojošu jūru un okeānu ūdeņiem un arīdzan brīžiem, kad lielgbala un citu ieroču šāvieni no ienaidnieka kuģa var būt tavas dzīves pēkšņs gals, tad mierpilna dzīve kaut kur uz sauszemes var būt ne vien neierasta, bet pat garlaicības kalngals. Izteiktāk tas ir kapteinim Džekam Obrijam, bet nedaudz arīdzan ārsta Stīvena Maturina gadījuma, kad nevari saprast, ko lai ar sevi iesākt, kad tik ierastā pasaule ir uz laiku liegta. Kā nu notiek, ja kapteiņu ir vairāk nekā pieejamo kuģu.

Post Captain iesākoties otrs temats bez dzīves krastā, ir jaunas sievietes izprecināšana, viņas nākotnes nodrošināšana, kas mūsdienās būtu kaut kas neiedomājams, bet pavisam pašsaprotams attiecīgajā laikā. Grāmatas ietvaros Džeks un Stīvens sastop divas māsīcas, kas gandrīz vai kļūst par ieganstu nopietnam strīdam starp draugiem, bet, par laimi gan abu draudzībai, kura tiktu dikt pārbaudīta, gan veselajam saprātam sauszemes garlaicībā, Napoleons atsāk uzdarboties.

Ir 1802.gads un starp Napoleona Franciju un Lielbritāniju tiek noslēgts miera līgums, tad ambiciozajam Napoleonam tas ilgi nešķiet pārlieku saistošs un ilgi mieram starp divām lielvarām nav lemts pastāvēt. Pēc žilbinošajiem panākumiem sērijas debijas grāmatā varētu iedomāties, ka kapteiņa Džeka Obrija nākotne būs kaldināta tikpat lielā spozmē, diemžēl ne tikai viņam iet secen jebkāda finansiāla rakstura balva, drīzāk sanāk nokļūt parādos, bet HMS Sophie vairs nav viņa kontrolē un jāsamierinās ar kaut kādu tur citu kuģi.

Pēc Master and Commander prasījās sērijās spraigāka attīstība un tādu lielākoties ar sastapu. Kaut arī sākums, viegli gurnos šūpojoties, nav tas straujākais, tad brīdī, kad apgriezini ir uzņemti un sižets kļūst straujāks, tad atliek vien pieturēties, lai izturētu un izbaudītu trakojošos viļņus.

Vienlaikus Post Captain saglabā spēcīgās, jau manītās autora Patrick O’Brain prozas puses, kuras kļūst vēl izteiktāk jūtamas, kad vairs nav vajadzības iepazīstināt lasītāju pašos sīkumos ar jūrniecības terminiem. Vien mikslis un balanss starp filozofiskāka rakstura pārdomām par dzīvi visvisādos tās aspektos un, piemēram, kuģu kaujas ainām, kas vēsturiskā jūrniecības romānā būtu puslīdz sagaidāms, ir jūtami labāk izdevies un patīkami, ka  to pašu var teikt par abu galveno tēlu izaugsmi.

Jack Campbell – Invincible (The Lost Fleet: Beyond the Frontier #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Džons ‘’Melnais Džeks’’ Gerijs un visa viņa kosmosa flote gan personāls, gan tehnika nav paspējusi kārtīgi atpūsties un atgūties no iepriekšējās misijas, kad Alianses vadība viņus atkal sūta Visuma dzīlēs. Ne viens vien ir neapmierināts un kopējā morāle nav no tām augstākajām, it īpaši, ja tieši Gerija flote ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc izdevās uzvarēt gadsimtu ilgušo karu pār (cilvēku) Sindikāta pasaulēm. Tagad viņu uzdevums ir izpētīt, vai un cik liels drauds varētu būt Enigma citplanētieši, ar kuriem Sindikāts sadarbojās.

Patīkams vai ne tik ļoti, bet pārsteigumi Gerijam seko teju uz katra soļa. Vispirms viņi pavisam negaidīti sastop citplanētiešus, kuri pēc vizuālā izskata atgādina īpatnēju lāču-govju sajaukumu, kas rezultējies jaukā, mīlīgā dzīvā rotaļlietā, bet neļaujieties sevi apmuļķot, jo šie zālēdāji un izteiktie bara dzīvnieki uz savas dzimtās planētas ir iznīcinājuši tikpat kā jebkuru citu dzīvnieku/konkurentu un šķiet vien pateicoties Enigmām nav spējuši izplesties uz citām Saules sistēmām.

Lai kā Gerijs censtos viņi nav ieinteresēti sarunāties, bet Gerija flotes stāvoklis nav tik žilbinošs, lai varētu atļauties tiešu konfliktu un nākas bēgt. Var vien iedomāties šoku, kad bēgot no viena, uzduries citam, atkal jaunai citplanētiešu rasei. Par ironiju šī, atgādina vilku-zirnekļu sajaukumu, pēc izskata pie sliktas dūšas varētu izraisīt vemšanu, bet ir gan noskaņoti sazināties, gan sadarboties un palīdzēt pret lāču-govīm.

Jau ievadā autors izklāsta savu pieeju gan militārajām sadursmēm un to gaitai kosmosā, gan varbūtjam citplanētiešu domu gājienam un patīkami, ka labā nozīmē to var just. Ļoti viegli varētu iedomāties, kā The Lost Fleet: Beyond the Frontier sērija varētu iziet uz humora fokusētu pieeju, kā tas manīts citās līdzīgās sērijās, bet vēlreiz patīkami (vismaz man) pārmaiņas pēc gan Gerijs, gan situāciju apspēle un attēlojums ir nopietnāka rakstura. Kaut arī Gerijs ir pats galvenais un vēl ar Melnā Džeku leģendu apvīts, lai varētu visus svarīgākos lēmumus pieņemt personīgi, tad Gerijas pavisam labi apzinās, ka tālu tā vis nevarēs tikt, lai padotie nesāktu dumpoties, un arī šis aspekts atrādīts ar prasmi.

Autora Džeka Kempbela jeb John G. Hemry veikums ir gana ieintriģējis, lai turpinātu gan ar šo sēriju, cik nu tajā izdotas, gan, lai ar interesi ar laiku ķertos klāt citām The Lost Fleet sērijām.

Patrick O’Brian – Master and Commander (Aubrey & Maturin #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

HMS Sophie kuģa kapteiņa Jack Aubrey un tās nākotnes galvenā ārsta daktera Stephne Maturin pirmā sastapšanās varbūt nav no tām pašām draudzīgākajām, bet abi paspēj saskatīt viens otrā ko tādu, kas vēlāk ļaus dzimt gan labām profesionālajām attiecībām, gan tuvai draudzībai.

Master and Commander sižeta izklāstā brīžiem atgādināja par Mobiju Diku. Pieeja stāstam vairāk ir gan vēsturiskās puses par dzīvi uz kuģa aptuveni 19. gadsimta sākuma laika posmā, gan filozofisku pārdomu pilna par to kā no Džeka Obrija, tā Stīven Maturina puses. Kopā ar periodiskām cīņām ar dažādiem ienaidniekiem, kuri arīdzan klejo pa pasaules plašajiem okeāniem, it īpaši epizodes ar spāņu Cacafuego sagrābšanu, piešķir interesantu aspektu vēsturiskam kuģniecības romānam.

Letālu seku briesmas uz kuģa var sastapt katru dienu un ienaidnieka kuģis, militāra sadursme ar tādu ir tikai viens no tādiem. Uzmanība jāuztur formā katru dienu, pat pildot visikdienišķākos pienākumus, lai paša bezrūpība un paša kuģis, uz kura atrodies, nekļūtu par nāves iemeslu.

Uz bieži vien skarbās ikdienas fona Stīvens reizēm pieķer sevi apbrīnojam dabu, kura vēl pārsvarā lielākoties neskarta ir viņa pasaules sastāvdaļa. Būtu tie kukaiņi dievlūdzēji un to neparstā pārošanās, kāds piekrastes iemītnieks vai jūrā esoša radība, skaistums ir uz katra stūra. Kas, protams, neliedz tikpat ātri to likt uz pusdienu vai vakariņu šķīvja.

Master and Commander ir jūrniecības terminu piesātināts darbs, bet pietiek ar ašu Vikipēdijas un Google palīdzību pamatterminos, lai kaut cik noorientētos un nebūtu jāaptur lasīšana vai klausīšanas ik pēc brīža. To visu sakot, ceru, ka kapteiņa Obrija un ārsta Maturina piedzīvojumi gan Post Captain turpinājumā, gan pēcāk būs ar lielāku uzsvaru uz piedzīvojumu vai vismaz jutamāku notikumu darbību, ne filozofiska tipa pārdomām.

N.K. Jemisin – The Obelisk Gate (The Broken Earth #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Četru gadu starplaiks kopš klausos The Broken Earth sērijas turpinājumu un arī tad nebiju pārlieku daudz pozitīvu iespaidu par The Fifth Season. Diemžēl par The Obelisk Gate tādu ir vēl mazāk un šaubos, vai man būtu jēga piespiest sevi pieķerties pie triloģijas noslēguma The Stone Sky.

Gribētos teikt, ka sērijas lielākais spēks, ja tā pamatīgi ieskatās un cenšas tādu saskatīt, ir lielā ideja par klimata pārmaiņām, par aizvien postošākiem un nekontrolējamākiem laikapstākļiem, kurus tomēr daži indivīdi kā Essun, un tagad jaunie tēli Alabaster un sen pazudusī Essunas meita Nassun spēj izmainīt gan uz labu, gan sliktu.

Ja vēl Piektās Sezonas ietvaros autores N.K. Jemisin radītā pasaule ir jaunums un ir interesanti to iepazīt, tad turpinājumā prasījās krietni kas vairāk par galveno varoņu psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem un iekšējām pārdomām gan par pagātnē piedzīvotajām netaisnībām, gan šībrīža nedienām.

Varbūt nepareizi to piedēvēt šai sērijai, bet pieķēru sevi pie domas, ka šī sērija, izmantojot anglisku terminu, ir pārāk woke priekš manis. Ja vēl citreiz sanāk lasīt sēriju, par kuru var saprast, kas bijis par iemeslu lielajai popularitātei, pat ja pašam tā šķiet vien +/- vienkārši laba, tad šoreiz nav pat tas minimums. Nu neko, nav jau tā, ka pasaulē trūktu lasāmvielas.

Terry Brooks – The Wishsong of Shannara (The Original Shannara Trilogy #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Šoreiz ir pagājuši vien 20 gadi, kad atkal ļaunie spēki liek par sevi manīt, kad atkal druīdu burvim Allanonam jāizlien no savas slēptuves, lai sauktu talkā iepriekšējās grāmatas galvenā varoņa meitu Brinu. Turpat blakus ir Brinas jaunākais brālis Jair, kurš bez Brinas vai Allanona palīdzības arīdzan tiek iesviest galvu reibinošos un bīstamos piedzīvojumos. Tumsas spēku apsēstas būtnes un monstri saukti par Mord Wraiths sēj postu un nelaimi, bet viņu izcelsmes avota spēks mīt Ildatch melnās maģijas grāmatā, kas no senseniem laikiem ir samaitājusi un izmantojusi savos nolūkos katru, kas to mēģinājis izmantot, tai skaitā sērijas pirmās grāmatas ļaundari Warlock lordu.

Ildritch – viena grāmata, kas valdītu pār visām. Pēc būtības autors Terry Brooks dara negodu literārajai pasaulei, kuru pārstāv. Piešķirdams Ildričas grāmatai tik lielu spēku, kuru tā pati sāk izmantot pār citiem, ka pienāk laiki, kad kādam drosmīgajam tā jāiznīcina. Viens no kulminācijas punktiem ir Brinas cīņa ar sevi par pašai piemītošās maģijas spēju izmantošanu iecerēti labos nolūkos, bet pretstatā tam ir it kā sevi apzināties spējīgā maģijas grāmata, tik pilna ar gadu simtos uzkrātām zināšanām, kura grib it kā novest neceļos. Rezultātā Brina gandrīz vai ir kā anti-literatūras protagoniste, kura varbūt vienkārši neiztur liela spēka un lielas atbildības slogu.

Katra pirmās Shannara triloģijas grāmata pēc būtības varētu tikt lasīta kā individuāla un tikpat kā ar iepriekšējo nesaistīta grāmata. Mainās tikpat kā viss, kas varētu vienu saistīt ar otru, kuri attiecīgi ir druīdu burvis Allanons un galveno varoņu radniecība ar iepriekšējo. To sakot katra no Shannnara grāmata seko diezgan viegli pamanāmai formulai. Ja vēl proza un manā gadījumā audio grāmatas ierunātājs nebūtu savos augstumos, tad diezgan ātri būtu aizgājis uz nebaudāmo pusi. Paredzamība nebūt nav krusts pāri, kas neļautu izbaudīt grāmatu. Galvenais jau ir izpildījums, lai arī ne spīdošs, The Wishsong of Shannara ietvaros.

Viens kas atkārtojās Shannara triloģija un bija manāms arī šajā grāmatā, ir tēli kā instrumenti, kuri izpilda galvenajiem varoņiem kādu tajā brīdī pat ļoti noderīgu uzdevumu, bet tikpat ātri tie pazūd no lasītāja redzesloka, lai vairs neparādītos. Vien drusku labāki, bet ne diži nešķiet tādi, kuri savu klātbūtni saglabā līdz pat pēdējai, bet pēc būtības ir visai līdzīgi iepriekšējiem, jo dzīvojuši mierīgi savā nodabā, kad pēkšņi uzrodas labais varonis, kuram nenākas pārāk nomocīties, lai tas pamestu visu un dotos palīgā. Teoretiski to pašu varētu teikt par Allanonu un galvenajiem varoņiem, kam gan drusku ir cita nianse, bet tā jau būtu atšķirīga diskusija.

Vēl, kas ne pārāk patika, tieši Wishsong of Shannara bija divu pavisam jaunu monstru/būtņu uzrašanās Shannara pasaulē, par kuriem iepriekšējās divās grāmatās ne vārda, ne miņas. It kā tas ir melnās maģijas Ildritch grāmatas spēka nopelns, bet veids kā milzu kalmārs Krakens un citā epizdoē pēc būtības Mole People vien nosaukti atšķirīgāk tika atrādīti, nebija tas spožākais Terija Brūka veikums šajā triloģijā.

Rekomendētu vien tad, ja ir vēlēšanās iepazīt kādu salīdzinošo senāku fantāzijas sēriju pasauli un drusku atpūsties no modernāka tipa fantāzijas.

Wesley Chu – Time Siege (Time Salvager #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Spēkošanās par nolaistās Zemes nākotni, 26.gadsimta tagadni un arīdzan pagātni pilnā sparā turpinās Time Salvager sērijas turpinājumā Time Siege. Galvenais varonis, izbijušais Chronmen Džeims Grfins Marss ir šīs cīņas priekšgalā kopā ar laika ceļošanas izgudrotāju Greisu Prīstliju, no pagātnes ‘’nolaupīto’’ zinātnieci Elise Kim un Chronmen kolēģi Levinu. Katram ir savas idejas un skatījums, kā uzveikt gan izbijušos Chronmen kolēģus, gan galvenokārt tehnoloģiski spēcīgāku Valta korporāciju, kura tikai slēpjas aiz publiskajiem mērķiem glābt Zemi no iznīcības, bet no malas alkatība ir acīmredzama.

Viniem četronei nebūtu nekādu cerību uz panākumu. Tādēļ interesanta ir ‘’iezemiešu’’ Zemes cilšu iesaiste sižetā un par iezemiešiem kļuvuši tie nelaimīgie, kuru senčiem pagātnē nepaveicās tikt prom no Zemes uz kādu citu planētu un nācās regresēt uz sabeidrības modeli krietni pirms moderno tehnoloģiju laikmeta. Ja vēl pirmajā grāmatā tādus pirmoreiz sastopot Džeimss ir vīzdegunības un augstprātības kalngals, tad, iepazīstot viņus un galvenokārt Elfreth cilti, nākas nokaunēties un saprast, ka viņi lielā mērā nav ne ar ko sliktāki par tevi, un Time Siege ietvaros, kad Valta algotņi viņus ielenc jo ciešāk, Džeimsam nākas to iemācīt jaunākajam sabiedrotajam Levinam.

Tomēr liels nopelns noderīgajai sadarbībai vispirms ar Elfreth cilti un pēcāk ar citām pienākas Elise Kim. Tieši viņai piemīt redzējums, spējas un vadones šarms, lai apvienotu visas pārējās tuvumā esošās ciltis un lai paralēli nebūtu jāuztraucas par militāra rakstura konflitkiem ar tām, kad galvenais drauds nāk no Chronmen un Valta korporācijas.

Pašam Džeimsam grāmatas gaitā jāpārvar nopietna problēma un iekšēja cīņa ar personīgu dēmonu. Alkohols ir problēma, kas kļūst par atkarību daudziem viņa profesijas pārstāvjiem, un 20+ gadu garumā arī Džeimss ir šādi sevi kupējis, bet nu pienākusi diena un laiks, kad atkarības dēļ var ciest gan tuvākie sabiedrotie, gan visi pārējie labo varoņu cilšu palīgi. Detoksikācijas epizodes un personīgās Džeimsa pārdomas par savu situāciju gana svarīgs moments, lai arī ne pārāk liels grāmatas procents, ko nevarētu nepieminēt.

Time Siege (publicēta 2016.g)šķita labs un saistošs turpinājums, bet viena no lielākājām vilšanām, ka noslēgums tāds, kuram nepārprotami būtu jāsesko vēl vismaz viens turpinājums, kura diemžēl neeksistē.

Terry Brooks – The Elfstones of Shannara (The Original Shannara Trilogy #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājuši 50 gadi kopš Šejs Ohmsford un Fliks kopīgiem spēkiem ar druīdu burvi Allanon izglāba dienvidu zemes no Warlock lorda karaspēka. Tagad nelaimē nokļuvuši elfi rietumos, jo sens, maģisks Ellcrys dižkoks, kurā ieslodzīti mīt spēcīgi dēmoni, bet visu ļaunākais murgs sāk pārtapt par realitāti, kad dižkokam sāk kalt lapas. Kas tikai nozīmē, ka tas ir vien laika jautājums, līdz dižkoks pilnībā zaudēs spēku un ieslodzītie dēmoni tiks brīvībā.

Cerība, ka labo ir iespējams saglabāt, netiek pilnībā pazaudētā un par vēstnesi, lai mudinātu labos tēlus, kuru likteņos iekritis šis varoņdarbs, uz rīcību atkal ir burvis Allanons, kurš pēc ārējā izskata nebūt nešķiet novecojis. Pirmā vizīte ir pie Šeja mazdēla, jauna puiša Vila, kurš cer kļūt par ārstu/dziedētāju un vispār ir vairāk nosvērtas dabas, miermīlīgs un labas sirds, nevis tendēts uz bīstamiem piedzīvojumiem kā vectēvs Šejs. Bet ko padarīsi, ja liktenis sauc un tevī rit gana daudz elfa senču asins, lai Allanona īpašumā esošie Elfstones varētu tikt pielietoti.

Otra vizīte ir pie nelaimē kritušajiem elfiem, kuriem ne tikai jāpiedzīvo dižkoka pamazāma nokalšana, bet arī traģisks fakts, ka atmodušies dēmoni jau tagad pulcē armijas, lai postītu, un daži to aģenti kā dēmons vārdā Reaper bez želastības ar nolūku nogalina Elkrisa dižkoka Izvēlētos, kuriem uzdots atmodināt dižkoka sēklu, lai varētu dzimt jauns koks un ieslodzītie dēmoni nekur tālu neaizbēgtu. Viena no Izvēlētajiem, Amberle Elessedil, pamanās nenonākt Reaper redzeslokā, kam galvenokārt par iemeslu Emberlijas nevēlēšanās uzņemties viņai piešķirto nastu, bet liktenis paliek liktenis un nekur no tā neizsprukt.

Vilam un Emberlija ne bez Allanona palīdzības jāpārvar gan iekšējie psiholoģiskas dabas pašu uzliktie šķēršļi, lai varētu glābt gan elfus, gan visus pārējos no dēmonu ordām, gan ārējie galvenokārt jau dēmona Pļāvēja veidolā, kura nolūks ir apturēt viņus no iecerētā īstenošanas. Jāsaka gan, ka slikto tēlu nosaukšanā autors izvēlas vārdus, lai bez šaubu ēnas varētu noprast ne tik, kurš ir ļaunais, bet arīdzan vizuālajā departamentā Pļāvējs ar izkapti tā pa tiešo visu pasaka lasītājam.

Aizdomīga kļūst Allanona rīcība The Elfstones of Shannara laikā. Jau otro reizi divu grāmatu laikā, viņam kaut kā izdodas pazaudēt galvenos varoņus un tieši tad viņi, šoreiz Vils un Emberlija, iekļūst dzīvībai bīstamās situācijās. Ja vēl iepriekšējā grāmatā neko uz to pusi varētu nenojaust, bet, kad kaut kas līdzīgs notiek atkārtoti, ir vērts atskatīties uz notikušo citām acīm. Kā Šejam un Flikam, tā arīdzan Vilam un Emberlijai druīdu burvja nozušana un paļaušanās vien uz saviem spēkiem liek atmosties iekšēji paslēptiem talantiem un atmodināt varoņa tēlu, gluži kā jaunajai dižkoka sēklai.

Mira Grant – Parasite (Parasitology #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ne tik tālā nākotnē, 2027.gadā SymboGen kompānija un tās zinātnieki radījuši unkālu ģenētiski modificētu lenteni, kuru uzņemot ķermeni ar nieka vienas tabletes palīdzību ir iespējams atbrīvoties no (teju) visām iespējamām slimībām. Ja esi ar kādu hronisku saslimšanu vai citu nopietnu kaiti, vairs nav jāuztraucas par regulāru medikamentu uzņemšanu vai to izmaksām. Vairs nav bažu, ka kaut kad nākonte varētu pienākt diena, kad cilvēka ķermenis uz antibiotikām vairs nereaģē. Kas gan varētu būt labāks par šo!

Sally Mithcell ir viena no pirmajām, kurai tikai SymboGen parazītiskais brīnumtārps, bet ne gluži brīvprātīgā kārtā. Pirms sešiem gadiem Sallijai bija tā nelaime iekļūt smagā avārijā un tad komā, tuvinieki pat bija gatavi atvienot dzīvības uztorošās iekārtas, bet pēdējā mirklī Sallijai izdevās atmosties. Diemžēl tuviniekus sagaida nepatīkams pārsteigums, jo Sallijai nākas tikpat kā visu, ieskaitot lasīšanu, rakstīšanu, tuvinieku vārdus u.c., iemācītos no jauna. Turklāt neatminas pilnībā neko, kas būtu noticis pirms avārijas.

Ja kaut kas šķiet pārāk labs, lai būtu patiesība, tad visai iespējams, ka realitāte ir atšķirīga un patiesība ir krietni nepatīkamāka. Aizdomas par to attiecībā uz SymboGen sāk rasties, kad Sallija un viņas draugs Nathan, parazitologs valsts slimnīcā, pirmo reizi lielveikalā un vēlāk jau citur un vairāk novēro šķietami nekaitīgus mēnessērdzīgos gaišā dienas laikā un tā pēkšņi. Vienā brīdi vēl ierastā persona, pēc mirkļa uz ārējiem stimulatoriem varis nereaģē. Apzinoties, ka šāda blakne varētu ne tikai radīt paniku populācijā, bet galvenokārt SymboGen akciju vērtību krišanos, kompānija dara visu iespējamo un iedomājamo, lai pēc iespējas ilgāk apspiestu plašu šāda rakstura ziņu izplatīšanos. It īpaši, kad mēnessērdzīgie kļūst agresīvi un pat nogalina.

Interesants un izteikti atšķirīgs skatījums uz apokalipses pirmsākumiem, kad vēl iespējams visu nokontrolēt un iegrožot, bet vienas korporācijas kāre uz peļņu varētu to izjaukt. Gandrīz vai varētu teikt, ka Parasite būtu arīdzan atšķirīgs skatījums uz zombiju apokalipsi, bet vien gandrīz, jo šajā Parasitology sērijas pirmajā grāmatā, bet nojaušami vairāk tās turpinājumos, parazīti ne tikai pārņem vienkārši kontroli pār saimniekķermeņa organismu, bet ir spējīgi paši veikt racionālu domāšanu, attīstīt runas spējas un visu pārējo cilvēkam iespējamo. Tā teikt, ir dzimusi jauns humanoīds organisms. Var kārtīgi pašausmināties, bet galvenais tā ilgi neiedziļināties Parasite vāka dizainā, pirms pašam vajadzīga kāda zāle vai uztura bagātinājās tabletes vai kapsulas formā.

Terry Brooks – The Sword of Shannara (The Original Shannara Trilogy #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Shea Ohsmford pēc būtības ir bārenis un fantāzijas žanrā un arīdzan Shannara lielajā pasaulē tas tikai nozīmē, ka puisim ir lemts paveikt lielas lietas. Bet Šejam mazam vēl esot paveicās tikiet adoptētam un iegūstot jaunu ģimeni un draugu, kuru var saukt par brāli Flick. Abi ne gluži idilliski, bet ne ar patstāvīgām milzu raizēm pavada dienas necilā, mierīgā Shady Vale ielejā, ko tā teikt izjauc druīdu burvja un vēsturnieka Allanon (*khm* pavisam noteikti prātāk nenāk Gendalfs) negaidīta uzrašanās, kurš ne tikai brīdina par bīstama naidnieka nenovēršamu iebrukumu no ziemeļu zemēm, bet ir vēstnesis pareģojumam un atklājumam, ka Šejs ir karaliskās dzimtas pēdējais mantinieks, uz kuru liktas visas cerības, lai viņš varētu būt tas vienīgais, kuram spēkos būtu sakaut ļauno Warlock lordu un viņa Skull Kingdom. Vārdi un nosaukumi, lai nevienam nebūtu šaubu, kurš skaitās sliktais tēls.

No punkta A – miermīlīga ciematiņa, līdz kulminācijas punktam, Šejam un Flikam nākas pieredzēt ne vienu vien momentu, kad sirds teju kāpj pa muti laukā, kad tā vien šķiet, ka pēdējā stundiņa klāt. Vēl jo vairāk izdzīvošanas instinkts tiek pārbaudīts, kad brāļiem sanāk nošķirties no druīdu burvja un kulties uz priekšu pretim burvju artefaktam pašu spēkiem, un vēl jo vairāk, kad apstākļu spiesti uz laiku šķiras arīdzan Šeja un Flika ceļi.

Lai nu kādu rūpju, uzzinot, ka ir pēdējais diženā elfu karaļa Jerle Shannara mantinieks, Šejam par kompanjoniem piedzīvojumā pēc zobena pievienojas vairāki interesanti tēli, lai nebūtu jāgarlaikojas tikai ar jau zināmo Fliku. Vispirms mazas karalistes princis un Ohmsford ģimenes draugs Menion Leah, vēl no ievērojamākajiem kompanjoniem atzīmējams zaglis Panamon Creel ar neparastu personību salīdzinoši ar citiem, kuri kopā pavisam noteikti izveido interesantu Zobena  brālību (*wink, wink* gredzena brālība).

Paralēli saspīlējumam, ko rada Warlock lorda iebrukums dienvidu zemēs, Callahorn karalistē sākas cīņa par varu, konflikts starp diviem brāļiem Palance un Balinor Buckhannah. Kamēr Palance prātu saindē korumpēts tiešais padomnieks, kurš ieņēma troni pēc tēva neparastas un atskatoties aizdomīgas nāves, lai arī skatās jaunāks, tikmēr Balinoram (labajam tēlam) jāpārvār Warlock lorda spiega Stenmin radītie šķēršļi, lai varētu likt lietā Callahorn karalistes spēkus un armiju cīņā ar Galvaskausu karalisti.

Kā jau klasiskā tipa fantāzijā The Sword of Shannara autors Terry Brooks nespēj izbēgt no žanra dižgara Tolkīna un viņa Gredzenu Pavēlnieka ietekmes, kā arī varoņu piedzīvojumi lielā mērā veic gana paredzamu ceļu līdz šīs grāmatas beigām. Nepārsteidz ne labo, ne slikto varoņu vispārējais attēlojums, bet vismaz gana aizraujošs izklāsts, lai piešķirtu sērijai un stāstam savu unikalitāti.

Russell Blake – The Day After Never – #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ir pagājuši pieci gadi kopš pasauli pāršalca nāvējošāka pandēmija, kādu tā piedzīvojusi. Jaunā slimība ir bijusi tik lipīga un nāvējoša, ka īsā laikā tā sagrāvusi līdz tam eskistējošo pasaules kārtību, kādu to zinājām līdz tam. Ja esi starp laimīgajiem, kuri vēl joprojām ir dzīvajos, tad visai liela iespējamība, ka dzīvo zem kādas bandas psihopātiskā līdera dzelzs dūres, kurā pat par šķietami niecīgu pārkāpumu vai ne tādu skatienu vari tikt nogalināts.

Sērijas galvenais varonis izbijis Teksasas reindžers Lucas Shaw gan nedzīvo patstāvīgās bailēs, bet īpatnējā kārtā pamanījies arī netikt savervētam kādā bandā, no kurām vislielākā ietekme viņa apkārtnē ir The Crew un ar kura arīdzan kalpos par galveno ļaundari The Day After Never sērijā. Lūkass mierīgi bauda dzīvi, kāda nu tā ir, kad vienā jaukā dienā atrod pusnemaņā esošu jaunu lēdiju, pāris apgalinātus kompanjonus un padzen pāris ‘’maitu lijas’’, kuras acīmredzami vainīgas pie nodarītā. Kā jau būdams Teksasas reindžers, pat pasaulē, kurā īsti Teksasa vai ASV vairs neeksistē, tad Lūkass nevar tā vienkārši skaistu dāmu tā atstāt nelaimē, vēl jo vairāk, kad pamostas pēc smaga iekaisuma, lai uzzinātu, ka viņas, Sierra, aprūpē ir maza meitenīte vārdā Eve.

Ieva, kura no jaunās slimības ir imūna, savā veidā ir iekāres un apsēstības objekts The Crew bandai, kuras līderis Magnuss par visām varēm vēlas, lai viņa kontrolē esošie zinātnieki pirmie izstrādātu efektīvu vakcinu, kuru apmaiņā pret izdevīgiem darījumiem un citiem labumiem izplatīt, bet ne izdāļāt tā vienkārši aiz labas sirds. Tā nu četru grāmatu garumā izvēršas garum gara cīņā, lai tā teikt savā kontrolē iegūtu Ievu, bet Lūkass aiz cēlas sirds tiek ierauts pret The Crew un citu tai līdzīgu bandu pretošanās kustībā.

Varētu padomāt, ka tikai viena persona, lasītāju labad vien maza, sevi aizsargāt nespējoša meitene, būtu imūna pret slimību, no kuras mirstības procents ir virs 50. Pat nevienā brīdī netiek pieminēta kāda alternatīva persona vai tās meklējumi. Saprotams, ka autors Russell Blake savā distopijas pasaulē piedāvā ļaundarus, kuriem nav nemazāko problēmu nogalināt ne svešinieku, ne kādu, kas ilgstoši zem viņa strādājis. Viena dzīvība vai pat daži simti nav nekas, ja vien tā nav viņa, bet līķu skaits, kas krīt te pa labi, te kreisi ir tik liels (protams, pārsvarā anonīmas statistikas tēli), ka rodas jautājums par pēc vīrusa postažas eksistējošu populācijas skaitu, kura joprojām pakļauta potenciālai saslimšanai. Tā vien šķiet, ka ilgtermiņa domāšana The Crew ļaunum ļaunajiem līderiem nav galvenais pārvaldes princips.

Diemžēl Sierra tēls biežāk kalpo, lai radītu jaunas problēmsituācijas Lūkasam, metoties briesmās, jo redz viņai kaut kas nepieciešams, nepadomājot par sekām ne personīgi, ne par citiem, un ātri vien attopas situācijā, no kuras atkal vajadzīga glābšana. Ne gluži vienmēr bezpalīdzīgas damsel in distress tipa tēls, bet noteikti tāda, kuru autors izmanto, lai iesviestu galveno tēlu acīmredzami bīstamā, konfrontējošā situācijā ar sliktajiem tēliem.

Kā jau izdomātā romānā, kas šoreiz ir ietilpināms postapokalipses kategorijā, vēl jo vairāk pēc postošas pandēmijas (#1 grāmata publicēta 2016.g), nākas pieregulēt skepses līmeni. Galvenais ieņemt piedāvātos spēles noteikumus.