audiogrāmata

Timothy McGowen – Arcane Knight #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Līdz ko noslēdzas trešā Arcane Knight jeb Order & Chaos sērijas grāmata, lai cik ļoti lords Varians nebūtu palīdzējis galvenajam varonim Kaldoram Mailzam tā spēka ceļojuma un izaugsmes pirmsākumos, Kaldors nevar piedot un aizmirst derdzīgo ieroča pielietojumu, lai tikpat kā noslaucītu no zemes virsas konkurējošu namu un tā galvaspilsētu. Ar to vien lords Varians kā laika bumbu agrāk vai vēlāk ir parakstījis sev nāvesspriedumu, kuru Kaldors apņemas īstenot.

Noslēdzošās trīs sērijas grāmatas, laicīgi zinot, ko no sižetiskā stila un varoņiem sagaidīt, bija jau krietni vieglāk vienkāršoti sakot pieciest. Lai arī nu jau priekšzināšanas ļauj labāk izbaudīt Kaldora un tā draugu grupas biežāk uz lielo sižetu ietekmi neatstājošu došanos neskaitāmos Labirintu ‘’skrējienos’’, ja vien neskaita, ka balvas un iegūtie dārgumi, kā pašam Kaldoram, tā citiem ļauj pakāpeniski (reizēm gan straujāk par strauju) kļūt arvien spēcīgākiem līdz brīdim, kad nav pat mazāko šaubu, kuram gan būtu lemts gūt virsroku cīņā starp Kārtību (Order) un Haosu. Un tam visam pa virsu LitRPG fantāzijas subžanrs šķiet vien lieki piekabināta atribūtika.

No citiem tēliem, ja ļoti pacenšas piedomāt un izspiest kādu nebūt pievienoto vērtību, varētu mēģināt izcelt Kaldora draugus Izmīnu un Emeriju no laikiem vēl pirms Kaldorā tiek pamodināta Dzirkstele (maģisko spēju avots autora Timothy McGowen izveidotajā fantāzijas pasaulē). Bet arī šo divu vai citu kā kompanjonu tēlu, tā vēl jo izteiktāk Haosa ļaunaru tēlu gadījumā izaugsme diezgan apjomīgu lapaspušu grāmatu garumā (lpp kopskaitu dalot vidēji nedaudz virs 500 lapaspušu katrā) ir tikpat kā nekāda.

Biežāk tie kalpo vien, lai izdevīgā brīdī glābtu no kritsikas situācijas Kaldora tēlu. Itkā varētu nodomāt, ka redz, Kaldors tik neievainojams nemaz nav, bet izpildījums tāds, ka neatstāj šaubu, ka ‘’sižeta bruņas’’ ir vien vāji slēptas. Tā prātā nāk sērijas pašā sākumā mistisks bāra īpašnieks un burvis vārdā Merlins, kurš arī šo trīs grāmatu ietvaros vairākkārt ‘’deus ex machina’’ stilā izglābj dienu, uzrodoties kā no skaidrām debesīm. Neievērota nevar palikt arī paša burvja vārds un visa citu leģendu un literāro darbu asociācijas, kuras tam nāk līdzi. Un kā būtisks ceturtās grāmatas sižets, pirms Kaldors var īstenot atriebes plānus pret lordu Varianu, ir saistīts ar leģendāri superspēcīga zobena iegūšanu, kas Arcane Knight pasaulē nosaukt par Ordu zobenu, bet kvests, kura ietvaros tas iegūstams, zobenam dots Ekskalibura vārds.

Diemžēl ne saistībā ar dažādiem Artūra bruņinieka mājieniem, ne vēl jo vairāk ar agrāk eksistējošas un leģendāri spēcīgas magu Ordu rases eksistenci autors cenšas, bet diezgan iespaidīgi nesekmīgi izveidot intrigas un augstākās pakāpes cienīgu pasaules uzbūvi, tās vēsturi un pamatu galvenā varoņa Kaldora izvēlei par Kārtības čempionu. Pārāk daudz laika un uzmanības tā vietā tiek veltīts Labirintu piedzīvojumiem, lai vien momentos, kad šķiet ir vēlme pievērsties, kam nopietnākam, brīdis, kad to efektīvi realizēt, jau būtu nokavēts.

Ja izaugsme citiem tēliem, kā minēts, tikpat kā nekāda, tad vismaz kaut cik tādu var novērot Kaldoram. Tā puisim, kas gan drīzāk saucams par jaunu vīrieiti, piedzīvojumu gaitā ļauts nonākt pie atziņas, ka, lai būtu balanss starp Kārtību un Haosu, starp labajiem un ļaunajiem spēkiem, ne vienmēr un visu laiku viņam būs lemts uzvarēt. Ka ne vienmēr un par katru cenu būtu jātiecas iznīcināt un līdz pelnu pīšļiem miltos saberzt Haosa pusē esošos. Atziņa, pie kuras vēl jo vairāk nākas pieturēties, kad sērijas sižetā tiek atklāti pavērsieni attiecībā uz Kaldora tikpat leģendāro tēvu Elkoru, kurš arī ne tikai bijis Arcane Knight, kā dēļ Kaldors izšķīries pats par tādu kļūt, bet ir dzīvāks par dzīvu un papildus tam spēku pusē, kas teorētiski nostādītu dēlu pret tēvu.

Ja kopskatā Order & Chaos sērija jau no paša sākuma līdz beigām, tai skaitā ar neko neizteksmīgu gala kulmināciju, liek vilties un novēlēt autoram labāku izpidījumu citos darbos (nedaudz bail riskēt ar vēlākām publikācijām pēc šīs sērijas), tad ar piepūli var mēģināt saskatīt uzplaiksnījumus un momentus, kuros, lai būtu balanss starp labo un ļauno, starp Haosu un Kārtību, kā vienā, tā otrā pusē būtu jābūt tēliem, kuri nav viennozīmīgi slikti vai labi, lai tiem piemistu melnbaltas tēlu iezīmes.

Arcane Knigt/Order & Chaos – nešaubos idejiski piemitis labs potenciāls, bet gandrīz pietrūkst (rokas) pirkstu, lai saskaitītu neizmantotas un vāji izpildītas iespējas, kuras citkārt sērijai ļautu būt ai, cik labai (kaut gan pēc Goodreads atsauksmēm laikam būšu stiprā mazākumā). Tā prātā nāk vairākkārt pieminēts super drauds visiem kā Kārtības, tā Haosa pārstāvjiem, Melno Pūķu veidolā. Vai noslēdzošās sestās grāmatas laikā iepazīstināts jauns termins Word (‘’The Word has stood strong’’), bet ne viens, ne otrs vai vēl kāds jau pieminēts aspekts tā arī netiek apaudzēts ar miesu, lai rezultāts un gala iznākums būtu pienācīgi izbaudāms.

Terry Mancour – The Spellmonger #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Šaruls un tā goblinu armijas, lai arī ik pa brīdim cieš diezgan smagas sagrāves un kaujas tiem noslēdzas ar lielu upuru skaitu pašu rindās, tad to skaits ir tik apjomīgi masīvs, ka pat ar visu to, naidnieks turpina soļot jo dziļāk cilvēces apdzīvotajās teritorijās. Vien kāda neizprotama iemesla dēļ tie nekust uz priekšu tik ātri, kā gadīts. Kā Spellmonger burvim Minalanam, tā citiem grūti noticēt, ka tie piestājuši vien atvilkt elpu un sakopot spēkus, jo Undead God Šaruls nebūs no tiem overlordiem, kurā slēptos pat mazākie līdzpārdzīvojumi un ieinteresētība par tā sekotāju labklājību, ka aiz goblinu jeb gurvani manevriem vai to neesamības slēpjas kaut kas biedējošāks un bīstamāks.

Ceturtā Knights Magi un piektā High Mage grāmatas hronoloģiskā ziņā tikpat kā pārklājas un vien atsevišķi sadalītas, jo ceturtā pilnā mērā pievēršas burvja Minalana divu mācekļu Rondala un Tindala izglītības pilnveidošanās gaitām, kurās, kamēr ir laiks un lielu kauju nenotiek, nosūta Minalans, lai tie abi jo labāk varētu viņam pēcāk palīdzēt.

Kā Tindals, tā Rondals ir jau pierādījuši savas prasmes pret reāliem pretiniekiem, kur neveiksmes gadījums prasītu augstāko, paša dzīvības cenu. Bet viens ir vienkārši izdzīvot un pavisam kas cits pārzināt savā rīcībā pieejamos līdzekļus un iespējas kā īstenam meistaram un nepaļauties vien uz maģijas spēju būsteri, kuru īpašā irianaita akmeņa veidā, kā daudziem citiem sērijas gaitā, tā arī saviem mācekļiem ir piešķīris Minalans. Raksturos un interesēs abi varoņi ir padarīti gana atšķirīgi, lai būtu jo interesantāk sekot to atšķirīgajam ceļam, atšķirīgajai izglītošanās programmai, lai kā viens, tā otrs pilnveidotu un papildinātu no Minalana iegūtās prasmes, kura gadījumā noteicošais faktors izdzīvot, lai varētu turpināt cīņu, ir bijis gana labs motivators, lai varētu apgūt nepieciešamāko, bet ne tik izteikti būtisks, kas atļautu kādu nebūt brīvo laiku un būt pietiekoši vispusīgam.

Kamēr Tindals līdz šim vairāk aizrāvies ar praktsiku zobencīņu prasmju apguvi, kas lieti noder, lai atstātu labu iespaidu uz pretējo dzimumu, un teorētisko pamatu apgūšana bijusi labi ja tālā otrā plānā, tad Rondala tēls ir tieši pretējs. Rondals labprāt pavada stundām ilgi pie dažādu tematu mācību tekstiem, kamēr sapņi un ieceres attiecībā uz pretējo dzimumu tā arī paliek cēlajos sapņos. Atšķīrīgums, kas ne reizi vien liek abiem jaunajiem puišiem badīt metaforiskus ragus un likt starp izcelties pat diezgan būtiskiem nesaskaņu konfliktiem, vēl jo vairāk, kad abu interesi un uzmanību piesaista daiļa studente Asteiža, kura piedevām vēl izrādās aristokrāte.

Lai arī paskatot Goodreads atsauksmes, daudziem šāda novirzīšanās no Minalana pamatsižeta nav gājusi pie sirds, tad pats laikam būšu pretējās domās. Abi tēli, to konflikts un nesaskaņu rezolūcija, kurā gan Tindals, gan Rondals galu galā noprot, ka nav jābūt sirdsdraugiem, lai varētu kā kolēģi pēc intensīvākiem izglītošanās kursiem turpināt palīdzēt, kā Minalanam, tā vispārēji sniegt artavu cīņā pret gobliniem. Tēlu raksturu izaugsme, kas šķiet varoņu pieredzātajiem notikumiem atbilstoši loģiska. Tā arī Knights Magi romāna pamata problēmsituācija, kad kāds nebūt ļaundaris grib nozagt vismaz vienu no mācekļiem piešķirtajiem irianaita akmeņiem, ir gana saistošs, dramatisks un ar tālejošākām sekām kādā no sērijas turpinājumiem, lai būtu intriga sekot notikumu gaitai un atrisinājumam.

Tikmēr piektās High Mage ietvaros sižets atkal atgriežas pie Minalana perspektīvas, ik pa brīdim sižetam pieskaroties tā mācekļu tēliem, kad par tiem vai no puišiem pašiem tiek saņemts kāds ziņojums. Kamēr lasītājs no Knights Magi jau zina, kas slēpjas aiz iemesla, kāpēc goblinu armijas piestājušas, kas gan liedz tiem turpināt ekspansiju, tad Minalans, karalis Rārds un citi aristokrāti ir vēl neziņā. Varētu padomāt, ka, ko gan tie tā bez maz bēdājas, ka goblini neturpina uzbrukt, bet uzturēt un pabarot tik lielu armiju, ja šķietami nav tam pamata, ir dārgi un ilgtermiņā teju tikpat neizdevīgi. Vien ar Minalana un tā domubiedru palīdzību izdodas nomākt nelabvēļu balsis karaļa ausī, kas tā vien aicina samazināt armijas skaitu, ja šķietami nav pamatu to tik lielu uzturēt.

Ja Knights Magi gadījumā ir patīkami redzēt divu nozīmīgu, bet ne galvenā varoņa Minalana līmeņa tēlu nozīmīgu izaugsmi, tad High Mage turpinājums nav izņēmums un atkāpe no līdz šim piedāvātā. Tajā burvis Minalans, kuram sērijas gaitā pa savai reizei jau ir paslīdējusi kāja pa kreisi, kad runa ir par attiecībām un uzticību sievai Aljai, kura lielākoties šo trīs grāmatu ietvaros paliek fonā, vēl jo vairāk, kad tagad jau ir divi kopīgi bērni, ir temats, kas sāpīgi gulstas uz Minalana sirdsapziņas. Jautājums, kurā varonis nav gatavs tā vienkārši sevi attaisnot ar kādu nebūt klišejisku ieganstu, lai mierīgi varētu turpināt ierasto praksi. Kā nekā Minalans jau vienreiz ir apdedzinājies, ar kā potenciāli negatīvajām sekām vienā epizodē tiek vien pabaidīts, bet citādi izpaliek bez būtiskākas uzmanības, kas gan pieļauju tikpat ātri varētu kļūt krietni būtiskāks dienaskārtības jautājums, ja tā lemtu karaļa meita Rardīna un tāda kā spiegu un slepkavu tīkla vadītāja (oficiāli par tādu skaitās Rārda sieva).

Turpinoties sērijai ar sesto Journeymage grāmatu, centrālais sižets atkal drusku novirzās no Šarula un goblinu armijas, bet ne no Minalana kā galvenā varoņa perspektīvas. Šajā grāmatā, pēc visa notikušā un tā atrisinājuma iepriekšējā High Mage romānā, Minalanam ir tā teikt gana daudz ‘’brīvā laika’’, lai varētu izpildīt solījumu un palīdzēt Kasari tautai pārvietot tās aptuveni divos tūkstošos skaitā mērāmu bērnu un jauniešu skaitu līdz citai, tiem drošākai lokācijai. Ceļojums, kuram ir gana daudz idejisku pretinieku, gana daudz tādu aristokrātu, kuri pat principa pēc ir gatavi mēģināt stāties Minalanam ceļā, lai censtos nepieļaut, ka cauri to piederošajām zemēm pārvietotos kaut kādi tur nebūt salašņas, no kuriem nav nekāds labums, vien liekas mutes, kuras nāktos kādu brīdi barot.

Pašam Minalanam solījuma izpilde ir kā labs piedzīvojums, kas pārmaiņas pēc liek tuvāk dabai izrauties no jau komfortablā luksusā iedzīvojušamies paradumiem, pat ar visu to, ka nākas kauties ar gobliniem. Bet ceļš, kas aizsākas ar oriģinālajiem aptuveni divtūkstoš bērniem, valodām un baumām izplatoties, piesaista arvien jaunus līdzgaitniekus. Kā gados vecākus, kuri cer atrast labāku dzīvi vai pat naivi cer, ka pie Minalana izdotos iegūt leiputrijas cienīgu dzīvi, kur iztikt bez smaga darba, tā arī bāreņus un nabadzīgāku vecāku atvases, kuriem palaimējies palikt dzīvajos par spīti goblinu centieniem, un kuri savā izmisumā, nesaskatot, ka paliekot uz vietas, viņu pašu aprūpē, tiem būtu diži labākas nākotnes perspektīvas. Labāk sūtīt tos prom, līdzi Minalana migrācijas kustībai, un cerēt uz to labāko.

Journeymage noslēguma sekvencē piedevām vēl laba sagatave turpinājumiem, dodot mājienu par Minalana jaunradītu un varbūt vēl spēcīgāku substanci un minerāli, kas būtu līdzvērtīgs irianaita vai Snowstone akmeņiem. Citādākā ziņā no šīm trim salīdzinoši vājākā šķita piektā High Mage grāmata, un arī vien nesakritības dēļ starp mājienu romāna prologā ar reālajiem notikumiem grāmatas kulminācijas atrisinājumā. Kas lielos vilcienos pat ignorējams un piedodams, norakstot kļūdu uz faktu, ka sērija oriģināli ir pašpublicēta, varbūt tad vēl pienācīgi redaktora necaurskatīta un vien vēlāk Audible pamanīta un audio versijā publicēta.

Timothy McGowen – Arcane Knight #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

24 gadus jaunais Kaldors Mailzs neko citu dzīvē tik ļoti nealkst, kā kļūt vismaz par piedzīvojumu meklētāju, lai vismaz kaut nedaudz varētu līdzīnāties pirms 10 gadiem kaujā pret lich mošķi un tā armijām kritušo tēvu Elkoru. Diemžēl pasaule, kurā maģijas spējas var iegūt tikai tie, kuros ir pamodusies Dzirkstele (Spark), daba šķiet Kaldoru, lai cik leģendāri spēcīgs nebūtu bijis tēvs, būs apdalījusi. Pieņēmums ar kuru puisis nodzīvo līdz pat liktenīgajai dienai, kad šķietami parastas medības pārvēršas cīņā uz dzīvību un nāvi, jo pretiniekos nevis parasts faunas pārstāvis, bet gan pašu Haosa spēku aspēsta dižmežcūka.

Cīņa, kuru jebkurā citā reizē jebkuram citam tēlam, kurš nav sērijas galvenais varonis būtu jāzaudē, bet Kaldoram paveicas un iekšējā vajadzība, griba izdzīvot kalpo kā katalizators, lai atslēgtu kādu nebūt barjeru (varbūt pat kāda mākslīgi uzliktu), lai Kaldora varoņa no vienkārša un ar neko neievērojama jauna zemnieku kārtas pārstāvja ceļš uz aristokrātiju un spēku virsotnēmm, varbūt pat pāri tēva Elkora kā Arcane Bruņinieku varētu sākties.

Dižmežcūka ir vien viena un drīzāk pat nebūtiskāka sižeta katalizatora daļa salīdzinoši ar to, ka uzreiz pēc cūkas pieveikšanas Kaldoram lemts izdzirdēt kādas citas grupas pārstāvju palīgā saucienus un diži nedomādams galvenais varonis steidz palīgā. Un labi, ka tā, jo nelaimē nokļuvusi neviena cita kā paša lorda Varina (brīžiem gan miksējas ar Variana Nama nosaukumu, kas liek samulst, bet, sākot ar otro sērijas romānu, autors vismaz turpina pieturēties pie viena nosaukuma) meita Eleina. Pateicībā par tās izglābšanu Kaldors nesaņem vienkārši pateicības vārdus un monetāru ‘’paldies’’ atlīdzību, bet gan kā no pārpilnības raga tam klēpī iekrīt dāvanas, lai jo ātrāk un diemžēl ļoti paātrināti uzlīmeņotu galvenā varoņa spēku, kad jau tāpat ir skaidrs, ka Kaldora varoni vismaz līdz sērijas noslēdzošajam romānam pasargās sižeta bruņas un tik vienkārši neļaus nomirt.

Ja vēl Kaldora un Eleinas tēlu romantisko sižetlīniju jau no gabala viegli paredzēt un ko varētu vēl pieņemami saprast, kaut arī fantāzijas sērija līdz ar to vairāk atgādina Young Adult subžanra pazīmes, vai lorda Variana brāļadēla Zandera pārtapšana no tāda, kurš neieredz jauno censoni Kaldoru, vispirms par tādu, kuru pieciest un vēlāk pat par draugu saukt, tad Kaldora sākuma familiaritāte un pat nekaunīgs tiešums sarunā ar lordu Varianu, kamēr paša klase un statuss ir krietni zemāks, pārsteidz, jo tiek pašsaprotami un bez sekām pieņemts. Pat diži aizrādīts, kur nu vēl kāds nopietnāks sods neseko un pat varbūtība netiek pieminēta. Tā vietā seko atlīdzība nevien ar vasaļa, bet arīdzan Blackridge Keep pārvaldes zemēm, pat ja pierobežā un nolaistām, kuras neviens cits negribētu pat ar garu kārti aiztikt.

Ja Arcane Knight sēriju vairāk uztver kā fantāziju, kur video spēles piedzīvojumi pārcelti prozas un izdomātu, lasāmu grāmatu pasaulē, kurā varoņiem pie reizes lemts krāt pieredzes punktus un līmeņoties uz augšu, tad autora Timothy McGowen izvēlētais sižeta notikumu izklāsta stils ir pat tīri paciešams. Bet, ja bijusi vēlme izklāstīt arīdzan kādu vispārēju sižeta arku, kurā Kaldoram un tā piedzīvojumos iegūtajiem draugiem būt kā Labo spēku un Kārtības/Order sargātājiem milzu cīņā pret nešķīstiem sliktajiem un Haosa spēkiem, tad jau pirmās grāmatas ietvaros nākas stipri vilties, kas turpinājumos ne par kripatu neuzlabojas.

Arcane Knight būtiskāko un pārliecinoši lielāko daļu sastāda vai nu Kaldora un tā sabiedroto piedzīvojumi dažādu Pazemes Labirintu ‘’skrējienos’’ vai uz papīra nozīmīgi un svarīgi sidequest-i, bet kuriem pēcāk ‘’lielajā’’ sižetā tikpat kā nav nekādas paliekošas nozīmes. Vienīgi dažādie tematiskie Pazemes Labirinti kalpo kā papildus veids, kurus pieveicot Kaldora tēlam ļauts iegūt jaunus un jo spēcīgākus ieročus un artefaktus. Vismaz Kaldora tēls ir ar gana lielu pienākuma un goda izjūtu apveltīts, lai iekļuvis aristokrātu vidū, pēkšņi atmodinājis Dzirkstelu, neaizmirstu bērnības draugus, kuri arī, tāpatās kā viņš, grib būt piedzīvojumu meklētāji.

Sīko piedzīvojumu īpatsvars ir pat tik liels, ka otrās un vēl jo vairāk trešās grāmatas ietvaros, tiek mēģināts iesākt vai paturpināt nozīmīgāku sižetlīnijas punktu, gandrīz gribas iesaukties, ko nu vairs, bet reizē nevar gluži par to vien piekasīties, jo tieši to gribējās vairāk jau no sākta gala. Diemžēl otrās grāmatas ietvaros līdzīgi kā ar dāvanām no lorda, tā arī cīņa ar Haosu (maiteklis seko) un tēva drauga, burvja tēla Warrick glābšana no Haosa spēku gūsta drīzāk iekrīt Kaldoram klēpī kā no zila gaisa, nevis rezultējas pēc ilga, neatlaidīga un smaga darba. Fakts, kas kaitinoši vairākkārt sērijas ietvaros atkārtojas.

Vismaz trešajā turpinājumā, kurā lords Varians izdomājis, ka par atriebi tuva rada nāvē un par vainu nepietiekamā Haosa apkarošanā, ir nepieciešams uzsākt karu pret kaimiņu Namu, lielā sižeta arka jau sakarīgi jutāmāka izstrādāta, bet arī tad, galvenokārt vienadīgā tēlu viedoklī, kas lielākoties ir karu nosodošs, drīzāk var saskatīt autora personisko nekā katra tēla individuālus uzskatus. Pat ja no personiskā viedokļa un mūsdiena skatpunkta varu tikai piekrist un pievienoties, tad viduslaiku tipa fantāzijas pasaulē, kur Kaldors, kā daudzi citi iesauktie, kuriem tad jārekrutē kareivji no iedzīvotāju vidus, ir vien lorda vasaļi, tad drusku muļķīgi un nevietā šķiet to izteikumi. Tā teikt nedaudz ārpus konkteksta būtu iederīgi, bet ne Arcane Knight radītajā sērijas pasaulē.

Kā Dungeons & Dragons tipa fantāzija, kur piedzīvojumi ir piedzīvojumu pēc Arcane Knight pat būtu diezgan pieciešami lasāma, diemžēl bez galvenā varoņa un tuvākajiem tā sabiedroto draugu tēlu pulciņa gandrīz visi citi pat par kartoniskiem tēliem nav saucami. Kur citos darbos tas būtu kā negatīvi atzīmējams punkts, tad šajā piemērā kartonisks tēls būtu bijias pat labi un kā kompliments, jo realitāte ir krietni bēdīgāka un pārliecinošais vairākums tēlu atrāda sevi sižetā bez diža pienesuma, un tikpat ātri, cik parādījušies, tikpat ātri vairs netiek pieminēti un ir aizmirstami.

Nav tik traki, lai nepacenstos pievārēt atlikušās apjomā īsākās sērijas noslēdzošās grāmatas, bet nav pat tik viduvēji labi, lai rekomendētu to darīt arī kādam citam…

Terry Mancour – The Spellmonger #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Minalans The Spellmonger burvis nekāro pēc dzīves, kur katra diena būtu politsko intrigu un varas spēļu pārsātināta. Tādēļ, kad aizsākas The Spellmonger sērijas darbība, par savu mājvietu tas izvēlējies pirmajā acu uzmetienā salīdzinoši necilu Minden’s Hall ciematu iekš Boval ielejas attālā Alshar hercogistes ziemeļu reģionā. Tālāk mīt vien kalni, kuros jau sen kā cilvēce aizdzinusi par gobliniem sauktos Gurvani rases senčus. Kas gan būtu varējis iedomāties, sērijas galvenais varonis Minalans noteikti nav starp tiem, ka goblini pēc vairāk kā divsimts gadiem tieši tad izdomās uzsākt jaunu karu ar cilvēci.

Bet, ja Minalans tik tiešām būtu gribējis izvairīties no atbildības un pienākumiem, kam tā sirdsapziņam liks paklausīt un iesaistīties pirmkārt jau ciematnieku aizsardzībā, pirmajos momentos pat vēl nedomājot par plašākiem mērogiem, tad Minalans nebūtu varējis izvēlēties vēl nepiemērotāku lokāciju kā Minden’s Hall. Tomēr labi vien, ka šādi ir noticis, jo pat bail iedomāties, kas gan sākot ar Alšaras un pēcāk ar pārējām četrām hercogistēm, kuras The Spellmonger sērijā tiek prezenetētas, kā visa vismaz tēliem zināmā cilvēce, būtu varējis atgadīties.

Tomēr, lai ko pats Minalans par sevi reizēm neteiktu, tad burvis ne tikai neizvairās no atbildības uzņemšanās, tam arīdzan netrūkst uzņemšanās un drosme rīkoties, mesties cīņā, pirmajā vietā liekot citu drošību un vien pēc tam aizdomājoties par sevi. Jo kā gan varētu bēgt kaut kur prom sazin kur un pēcāk dzīvot ‘’laimē idillē’’ un ar sevi sadzīvot, ja labi zini, ka būtu varējis rīkoties, glābt nelaimē kritušos un goblinu ceļā esošos, pieliejot, cik nu liela tam maģijas vara. Īpaši kad hercogiste tiek pārsteigta nesagatavota un tuvākie armijas vienību spēki pietiekošā apmērā, lai būtu vērts sākt runāt par goblinu ordas (ne tikai armijas vien) aizkavēšanu, ir pārāk tālu, lai nogaidītu.

Kā jebkurai sevis cienošai militāri orientētai fantāzijas sērijai, tad labo varoņu pretstatam ir vajadzīgs lielais, ļaunais naidnieks, pret kuru visiem vismaz censties apvienoties. Censties, jo, lai cik neticami tas nešķistu, tad pat pēc neskaitāmām lielām kaujām un tūkstošu tūkstošos mērāmiem upuriem atradīsies tādi, kuri gribēs metaforisko deķi, būtu tā vara, nauda vai citi labumi, vilkt savā virzienā. Goblinu armija nevar būt tikai viens liels masīvs, viendabīgs un diži neko neizsakošs anonīmu tēlu masa, un kā to līderi autors Terry Mancour ielicis Shereul vai labāk un biedējošāk izklausošamies par The Dead God sauktu tēlu.

Šeruls kopā ar brāli pirms divsimts gadiem jau vienreiz mēģināja atkarot cilvēku atņemtās senču zemes, bet pēc smagas sakāves un brāļa nāves tas tika pārliecināts noslēgt pamieru. Atlika vien uzticēties nešķīsteņiem humani (kā saka, katrs savā stāstā ir labais varonis), lai pat nebūtu jānogaida, kad tinte uz pamieru noslēdzošā pergamenta būtu kārtīgi nožuvusi, lai arī Šerula mazais goblina ķermenis burtiski pazaudētu galvu virs pleciem. Nu pienācis atriebes laiks un tik maz Šeruls vairs nav. Tik lielā skaitā Gurvani goblininav sen, un ja nepietiktu vien ar goblinu kvantitatīvo galvu reibinošo skaitu, tad šermuļos un bailēs kauliem jo vairāk liek trīcēt fakts, ka Šeruls apveltījis savus šamaņus to šamaņus ar īpašu un līdz tam vairāk leģandās un mītos atrodamo Irionite akmeni, kuru Šeruls sazin no kurienes spējis savākt, lai tagad ar tā palīdzību vēl jo vairāk amplificētu tam pakļauto dzīvo šamaņu maģijas spēku.

Lai kā Minalanam negribētos, politiskā pretestība no aristokrātiem par līdz šim par vien kaitinošiem kaitēkļiem uzskatītus goblinus, ka nu tie tagad kāda milzu eksistenciāla problēma, ir liela. Vēlme nonievelēt un nosaukt no attālās pierobežas nākošus brīdinājumus, kā lieku panikas celšanu, vēlme atrast Minalanā vai tā sabiedrotajos, pašos esošo kāri pēc varas un vēl lielākas varas, pēc naudas un vēlmes pašam kā tiem būt ne tikai vienkārši turīgam, ir liela. Kamēr, pieklājīgi sakot, pašiem dibeni nedeg, iekustināt uz darbību ar iniciatīvu, kas laikus ļaut vismaz kaut cik sagrupēt spēkus, nav viegli.

Labi, ka Minalanam ir tādi sabiedrotie, kuri šo procesu padara krietni vieglāku, kuri tam spēj noderīgā brīdī sniegt vērtīgu padomu vai pat paglābt no pašam liktenīgas kļūdas pieļaušanas, kad kāds cits, kā Alšaras hercogs Rārds (ar ambīcijām kļūt par pirmo karali pēdējo četrsimts gadu laikā) vai tā māsa Rardīna to gribētu ievilināt tam kaitnieciskā slazdā. Kuriem saspringtākā situācijā atradīsies kāds labs vārds un padoms, lai nostabilizētu domu gaitu, lai palīdzētu saskatīt situācijas risinājumu, kur attiecīgā momentā vienkārši nav aizdomājies.

Sērijai progresējot un sasniedzot jau trešo Magelord grāmatu, galvenais varonis pats sevi vairs neatpazītu no tā, kāds bijis, kad lasītājs to sastapis pirmoreiz. Reizē ar paša negrībīgi uzņēmušamies atbildību, burvis ir kļuvis arīdzan par tikpat kompetentu Sevendoras teritorijas valdnieku, kuru tam par iepriekšējo grāmatu kauju grāmatu panākumiem piešķīris hercogs Rārds. Tā teikt, ja jau ir sācis politisko danci un tiek izmantots, lai citi censtos sasniegt to savtīgos mērķus, tad nav ko būt pārlieku pieticīgam un jāizmanto tam sniegtās iespējas, lai sekojoši varētu uzlabot savu pavalstnieku dzīves līmeni un kvalitāti.

Sevendoras pārvaldības pārņemšanas sižets, iesākoties Magelord grāmatai, ir kā laba atslodze gan pašam Minalanam, gan lasītājam no kaujām ar gobliniem, bet tas tāpēc uzreiz nenozīmē, ka nu varētu laiskoties, lai krātu spēkus jaunām kaujām ar gobliniem. Jaunas kaujas gan seko, bet nu par nešķīsteņiem var saukt jau kaimiņu valdnieku, no kurem vismaz ar ambīcijām, ja ne taktisko prātu, izceļas Vestflērijas lords Gimbals. Tam pirms Minalana uzrašanas neviens nav spējis izrādīt gana lielu pretestību, un tā pa mazai teritorijai šeit un pa mazam laukumiņam tur gadu gaitā neoficiāli ‘’iekarojis’’ to, ko pēc likuma tam nav ļauts.

Jāsaka gan, ka ar tēlu skaitu, būtu tie sabiedrotie, politiskie konkurenti vai vienkārši brīžiem vārdos nosaukti tēli, kuri drīzāk palīdz galvenajiem tēliem tikt sižetā uz priekšu, autors nav skopojies. Atliek vien saprast, kuri tad paturami prātā un kuri tikpat ātri aizmirstami. Ja vēl par hercogistu valdniekiem būtu skaidrs un tas pats attiecībā par Minalana galvenajiem sabiedrotajiem, draugiem un padomdevējiem, tad divtik vai pat vairāk ir tādu, kuri, pat nebūdami kartoniski tukši tēli bez personības, ap sižetu vairāk ir orbītas lomā.

Par tādiem var droši uzskatī un ļoti iespējami, sērijas turpinājumos ar pieaugošu un tiešāku nozīmi un darbību, ir Alkon Alon jeb Tree Folk rases pārstāvji. Koku Ļaudis, kuri līdzīgi gobliniem ir bijuši biežāk un vairāk sastopami tagad cilvēku pārņemtajās zemēs, bet, kuri jau pēc rases vārda ir dabai tuvāki, kuri uz cilvēkiem netur ienaidu par pagātnes pārestībām. Bet, par cik, izskatās, ka goblinu vai drīzāk un konkrētāk Šerula ēstgriba varētu netikt remdēta vien ar cilvēci, ka tie pie reizes savā ceļā atstāj labi un stingri iemītu iznīcības taku, tad kā blakus produkts ir pagaidām vien blāvi iezīmēta, bet Magelord sižetā jau spēcīgāk iezīmejamies sadarbība un alianse starp Alkon Alon un cilvēkiem.

Nekas gan nenotiek tāpat vien un reti kad tikai aiz labas sirds negaidot neko pretim vai pat bīstamāk, ja pretim gaidītais labums ir kāda iemesla slēpts un dāsnās rokas sniegtie labumi krīzes brīdī, kad nav vaļas pārāk ilgi svārstīties vai kaulēties pirms tos pieņemt, ir tikai kā apmāns, kā miga acīs, lai novērstu uzmanību no patiesās ieceres, kura varbūt ne mazāk eksistenciāli biedējoša.

Kas attiecas uz maģijas sistēmu, tad autors atstājis gana lielu rūmi interpretācijai pa tēmu, nenospraužot stingrus noteikumus, lai, kad situāciju spiestu, varētu nākt talkā labajiem varoņiem. Tiem, kuriem piemīt talants uz maģiju līdz šim visās piecās hercogistēs kopš Magocracy impērijas krišanas krietni pirms pēdējā kara ar gobliniem ar Censorāta organizāciju tiek tik stingri uzraudzīti, ka pat maz neliekas. Bet lai kā dažiem labiem negribētos, kas vieniem šķiet pats par sevi saprotama sabiedrības modeļa kārtība, citiem ne tuvu nav līdzvērtīgi radies iespaids. Sabiedrības modelis, kas ļoti iespējams bez ārēja spiediena, bez vajadzības izdzīvot, tā arī diez vai mainītos, kaut arī brīžiem rodas iespaids, ka netrūktu tādu, kuri principa pēc labprātāk mirtu goblinu invāzijas dēļ nekā piekristu uz kaut ko tiem tik ‘’nedabisku’’.

Sērijas pirmajās divās grāmatās dominē pieminētais īpašais Irionite akmens, kas atkarībā no šķembu lieluma un kvalitatēts spēj ntākās reizes palielināt burvja spēku, par piemēru var minēt, ka vājākais burvis ar irianaitu būs spēcīgāks par to, kuram tāda nav. Kā jau piederas, tad Minalana atvases gadījumā tā dēls savu unikālo talantu pārsteigumu sāk jau izrādīt jau ar savu dzemdības procesu, ar kura starpniecību autors sērijā ievieš jaunu ‘’akmeni’’ Snowstone. Tas mazina burvestību veikšanas tādu kā vides pretestību/rezistenci un kā papildus elements jo vairāk sniedz papildus telpu, kurā izpausties un varbūt pakacināt kādu lasītāju, kad autors atsaucas uz šiem abiem minerāliem/akmeņiem, lai ļautu labajiem varoņiem triumfēt, bet triumfēt vien atsevišķās kaujās, jo pat 1012 lapaspušu garas sērijas trešās daļas karš ar Šerulu vien tā sākumā. Kur nu vēl politiskās intrigas, kuru niansēs pat nav sanācis jau tā garajā pārdomu rakstā diži iztirzāt, kur jau tagad var paredzami prognozēt sagaidāmas problēmas, bet gan jau tikpat kā 20 grāmatu garajā sērijā tam vēl atliku likām laika.

Ron Ripley, Ian Fortey – Hell’s Vengeance #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Scare Street

Manas pārdomas

Viss sākas ar vienu upuri vārdā Līvajs Eless, kuram savā biznesa ceļojumā iekš Kanādas nepaveicas būt neīstajā vietā un pavisam noteikti neīstajā laikā, lai kļūtu par sērijveida slepkavas upuri. Viss sākas ar detektīvu Džasintas Perezas un viņas kolēģes Denīzas Sandevālas piesaistīšanu no Detroitas, par cik pats upuris arī ir no attiecīgās pilsētas. Un viss sākas, ka Džasinta sasaista brutālās slepkavības detaļas, jo, kā izrādās, Līvajs iztraucējis slepkavu piebeidzam citu upuri, kur Līvaja ekstremitātes burtiski norautas ar spēku un vēl, ka šur tur tam uz ķermeņa apsaldējumi pilnā vasaras plaukumā, lai Džasinta iedomātos, ka derētu palūgt spoku mednieka un drauga Šeina Raiena palīdzību.

Slepkavības izmeklēšanu gan oficiāli no policijas detektīvu puses, gan Šeinam pārdabiskajā aspektā sarežģī fakts, ka tās noritējušas Ontario provinces Klakenas mazpilsētā, kura lokācija blakus lielas noslodzes šosejai, pa kuru garām diendienā aizbrauc tūkstošiem automašīnu (kādēļ arī triloģijas pirmās grāmatas nosaukums Hell’s Highway). Ne tikai konkrētā Klakenas mazpilsēta, bet arīdzan mazapdzīvotā provinces un dažādu vēl sīkāk sadalītu tādu kā rajonu iedalījums un līdzvērtīgi sadrumstalotība likumsargu pusē sniedz fiziski dzīvajam, reāli mirstīgajam slepkavam ideālus medību laukus savam ‘’hobijam’’.

Bet, kad Šeins sāk iesaistīties un paralēli veikt savu izmeklēšanu, vai tik tiešām slepkavībām ir arī paranormālais spoku faktors, vai apsaldējums nav vien kāda ārkārtēja apstākļu sakritības viltus trauksme, top tomēr skaidrs, ka dažu un konkrētāk starp pāris pēdējam slepkavībām (interesantā kārtā pēc Līvaja Elisa nāves) ir nedaudz, bet pietiekami pamanāmu atšķirību modus operandi, lai varētu pamatoti uzskatīt, ka iesaistīts arī kāds agresīvs un slepkavnieciski noskaņots spoks. To aptverot, viens no būtiskākajiem jautājumiem gan pašu, gan citu drošības labad un pēc iespējas ātrāka ļaundara atrašanas un spoka gadījumā no Šeina puses iznīcināšanas nolūkos, ir attiecībā uz to, vai mirstīgais slepkava un spoks ir kā duets un komanda vai divi un viens no otra neatkarīgi spēlētāji.

Interesantā kārtā Ontario Provincial Pollice (OPP), kaut arī Līvajs Eliss ir amerikānis, būtu pieticis vien informēt aizrobežas kolēģus par atrasto upuri un pašiem veikt izmeklēšanas, nemaz nepiesaistot un nelūdzot detektīvu piesaisti klātienē. Bet, šis gan ar nelielu mājienu, kur meklēt vainīgo, mirstīgais sērijveidslepkava ir spējis tik ilgus gadus darboties un palikt nesodīts, ka tam, lai uzkurinātu notveriet mani, ja varat, attieksmi un izaicinājumu, nepieciešams, kas vairāk nekā līdz šim. Vai arī ļoti iespējama vēlme pēc plašākas atzinības, bēdīgi slavenas atpazīstamības kā citiem tā pētījumu mērķiem, slepkavām, lai zinātu, kādas to kļūdas pašam censties nepieļaut. Bet šis indivīds pavisam droši nebija rēķinājies, ka viens no detektīviem varētu pazīt un lūgt tāda kā Šeina palīdzību. Vai vēl drošāk, ka tāda lieta kā spoki, ar kuriem tam nekad nav bijusi saskare, maz eksistē, un acīmredzami neviens no upuriem līdz šim nav savā pēcnāvē nav kļuvis par gana samaitātu spoku. Talākajā paragrāfā gan bez maitekļiem, vai vismaz mājieniem uz to pusi, grūti iztikt.

Hell’s Vengeance triloģiju varētu raksturot kā vienas neveiksmju čupas stafetes nodošanu nākošajam, kuram kā Līvajam tiek tā ‘’laime’’ tikt nogalinātam un kļūt par spoku, savā pēcnāves eksistencē un samaitātajā taisnīguma loģikā, grib panākt. Ja vēl pirmās grāmatas sērijveidslepkavu par nelaimes čupu nenosauksi, tad tāds raksturojums diezgan labi atbilst Krisa Džesopa tēlam, kuram, ar kolēģiem uzkopjot šmuci no pirmās grāmatas kulminācijas, nepaveicas būt tam,  kurš pamana par spoku kļuvušā Ontario detektīva Vaiata Havtorna objektu, kas zemes plaknei piesaistījis tā garu. Ne tikai nepaveicas to pamanīt, bet arīdzan tik Havtorna spoka apsēstam, lai nu zaudējis kontroli, būtu vien kā cietumnieks savā ķermenī, kamēr Havtorns dodas taisnā ceļā uz Detroitu, lai turpinātu gan savas slepkavnieciskās tieksmes, gan tādejādi piesaisītu Džasintas Perezas uzmanību. Džasintas, kuru tas savā jau dzīves laikā samaitātajā domāšanā nu uzskata par sev pienākošamies un dzīves laikā zaudētu upuri. Un ja jau stafete, tad vienīgais, kuram lemts to pārņemt, ir neviens cits, ka Havtorna otrās grāmatas ietvaros apsēstais Kriss Džesops.

Lai arī katra no Hell’s Vengeance triloģijas grāmatām pati par sevi ietur gana cienīgu, augstvērtīgu kvalitāti, tad kopējais iespaids, kāda varbūt pat vārdos grūti definējama iemesla dēļ, šķita jūtami zemāks nekā abu autoru Rona Riplija un Ian Fortey iepriekšējā sadarbībā Shadow King triloģijā. Varbūt, kā uzkrītošākais, ka galvenais labais varonis Šeins katrā no trim grāmatām pieļauj kādu neuzmanības kļūdu vai ļaundaris (dzīvs vai jau kā spoks) izdodas to pārsteigt, bet ar visu to tas neizmanto gandrīz uz paplātes pasniegtu iespēju savu pretinieku nogalināt. Kam visai paredzamas sekas vēlākā sižeta attīstībā. Lai arī jau no sākuma zināms, ka Šeinam gandrīz simtprocentīgi lemts izdzīvot, kā nekā ir vēl citas sērijas pēc šīs, tad tomēr sižeta bruņu esamība šoreiz pārāk uzskatāma.

Pozitīvi var izcelt Šeina un Džasintas tēlu pirmo nopietno kopīgo sadarbību vienas sērijas ietvaros pēc tam, kad vispirms viens otru iepazinuši Death Hunter sērijā, jau kuras laikā abu attiecības kļūst romantiskas un intīmas, lai tagad Hell’s Vengeance gan kopīgie pārdzīvojumi, gan Šeina ne viena vien tuva sastapšanās ar potenciāli letālu iznākumu to pamudinātu līdz galam noprast, ka vairs nevēlas dzīvot Bērklija namā viens (ja neskaita spokus tur), ka Džasinta tam pārāk labs motivējošais spēks uzsākt katru jaunu dienu un nepadoties agrāk tik uzmācīgajām depresivitātes doām, un pārāk svarīga kā persona, lai riskētu viņu zaudēt pirms sadūšojies abu attiecības pacelt jaunā, nopietnākā līmenī.

Noslēdzoši nevar nepieminēt Džasintas kā detektīves partneri Denīzu Sandevālu, kura ne mazākajā mērā ne iepriekšējās sērijās, ne tagad nenojauš par spoku reāli ‘’eksistenci’’, par tiem kā īstajiem vaininiekiem vienā lielā daļā slepkavību, kuras tai kopā ar kolēģi nācies izmeklēt. No kuras Šeina iesaisti simtprocentīgi nenoslēpsi, bet, kurai pārdabisko spoku faktoru un saistīto informāciju arī nevar atklāt. Ne reizi vien sērijas ietvaros Šeinam teorētiski ir iespēja par visu pārdabisko atklāties, uzticēt informāciju Sandevālai, bet ne reizi tā arī to neizmanto. Pārāk liels tā domās ir risks, ka Sandevāla varētu nenoticēt, to pašu uzskatīt par nojūgušos, kas lieki laupītu laiku, kad jau kārtējo reizi slepkavnieciskais spoks par vieglāku mēŗki viņa vietā izraudzījies Džasintu. Jau tā Sandevāla vien toleranti pacieš Šeina kā civilā klātbūtni izmeklēšanās no vienas uz otru grāmatu. Bet reizē var nojaust vai vismaz prognozēt, ka kādā citā sērijā Sandevāla tomēr nopelnīs uzticību un reaģēs adekvāti.

Hell’s Vengeance būs jau ceturtā un šogad noslēdzošā ar Tormented Souls iesāktajām Rona Riplija sērijām, kuras tumšajās rudens un ziemas dienās noklausīties. Varbūt vienkārši neliels viena žanra nogurums arī pie vainas (plus trīs citu autoru sērijas no Scare Street izdevniecības), kāpēc šī triloģija vairs tik laba nešķita. Bet reizē jāpietaupa jau arī kaut kas citam gadam.

Ambrose Ibsen – Black Acres #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kima un Džulians Teilori ir vien jauns pilsētnieku pāris, vēl bez bērniem un pilni entuaziasma uzsākt jaunu dzīves posmu prom no drudžaini trauksmainās, skaļās un visādi citādi nomācošās pilsētvides. Vīram Džulianam pie reizes ir gan tāds darbs (sērijas sākumā pabeidzis rakstīt lugu), gan pēdējā laikā gana labi panākumi, lai tie spētu atļauties pārcelties no šaurā pilsētas dzīvokļa uz nomaļāku lauku vidi un nopirkt sev māju, pat jai tai vēl prasās ieguldīt ar remontu un modernizāciju. Teilorus pat neattur, ka tuvākie kaimiņi ir vairāk kā viena vai divu kilometru attālumā un pat ne drīzāk par pārdevēju saucamā Edvina brīdinājums, kad tam paprasa par iepriekšējo mājas iemītnieku Rīdu pāra likteni, kuri gandrīz pirms astoņiem gadiem pēkšņi un nevienam nemanot tā vienkārši pazuduši.

Jau pati Black Acres premise liek sagatavoties, ka Teiloru tikko nopirktajai mājai ir krietni nopietnāki defekti par nepieciešamību, piemēram, modernizēt virtuves iekārtas, pārvilkt elektrības vadus vai ko citu uzlabot. Pat cenšoties sevi mierināt, ka pat salīdzinoši nemaz tik senai mājai kā Beacon estate būs savi pavisam dabiski un racionāli izskaidrojami trokšņi, kuri nakts tumsā pirms gulētiešanas šķiet ar krietni drūmāku priekštvēstnešu nozīmi, bet dienasgaismā tas pats liktu vien pirmajās dienās iztrūkties. Bet ilgi nemaz nav jāgaida līdz Kima un Džulians atrod pirmo nopietno norādi, Rīdu pāra fotogrāfiju, kura pati par sevi jauka un pat atgādina abiem vienam otru no jaunības, bet foto otrā pusē ar roku rakstīta piezīme ‘’Šīs ir mūsu mājas, mēs pēc tās atgriezīsimies’’ jau liek sabīties krietni vairāk.

Tā vien šķiet, lai arī kāds nemiera gars nebūtu apsēdis nu jau to īpašumā esošo māju, jo vairāk Kima kopā ar lasītāju uzzina par iepriekšējo iemītnieku Marshall un Dakota Rīdu pāra gari, jo baisāka šķiet palikšana (vismaz Kimai), jo biedējošāks ir katrs jaunais pavērsiens. Bet pārdzīvojumu slogs, satrūkšanās no nakts murgiem piemeklē un visvairāk nomāc Kimu, kamēr vīrs Džulians vienā mierā, piemēram, pampst pa gultu. Pēcāk vīrs ne vien ir skeptisks pret pārdabisko un visu gandrīz līdz pēdējam cenšas izskaidrot ar kādu nebūt racionālu, bet nerimstoties Kimas šķietami nepamatojai trauksmei un panikas celšanai, paliek pret to dusmīgs, necenšoties diži pat ieklausīties. Kas jo tālāk notikumi risina savu gaitu, jo vairāk Kima uzzina informāciju par tiem, savā ziņā līdzīgu bezbērnu pāri, jo savdabīgāka un pretrunīgāka šķiet savākto faktu kopaina. It īpaši, kad pirmajai foto nāk klāt otra tikpat nejauši atrasta, kurā bez visa cita skaidri redzama Dakouda ar mazuļa vīstokli rokās (kura? No kurienes?), ko vēl īpatnējāku padara pagraba atklājumi ar nepabeigtu bērnistabu, ar tapetēm aizlīmētām smagām durvīm, kuras ved kaut kur dziļi tumsā.

Bet, kā jau minēts, tad vīrs Džulians ne tikai visam spēj rast mierīgu, racionālu izskaidrojumu, bet šķietami nemana neko no pārdabiski satraucošā, no kā Kima ne pa kam nespēj atkauties, vai vismaz Džulianam piemīt labāks aktiera talants, ar kura palīdzību tas spēj ilgāk noturēties pie loģiskuma saprāta, kas mums visiem tik dziļi mūsdienas iesakņojies, kur pārdabiskais tiek atstāts izdomātiem stāstiem dažādos medijos. Abu pretstats ir tik liels, ka pat pati Kima sāk par sevi šaubīties. Neizbēgami arī lasītājam ir jāsāk uzdot jautājumi, sākot jau ar to, vai galvenās varones Kimas skatpunkts un uztvere ir tik uzticama, kā to varētu pieņemt. Varbūt tiešām jauno sievieti pēkšņi piemeklējušas negaidītas psiholoģiskas grūtības, tik strauji nomainot vides, nedēļām ilgi dzīvojot nekurienes vidū nošķirti no citiem, kur vienīgā kompānija pa visu laiku ir vīrs, kurš jo tālāk, jo vairāk no tās viedokļa neieklausās Kimas satraukumā.

Varbūt tas viss kopā un kāds vēl pirms grāmatas sižeta neminēts stresa faktors, ierodoties jaunajā mājā, uzzinot par bezvēsts pazudušo pāri un ka tie par spīti visām pūlēm nav spējuši ieņemt savu bērnu, bet, kā tad izskaidrot atrasto foto, ir bijis gana spēcīgs katalizators, gana spēcīgs izšķirošais grūdiens, lai Kimai pazustu pamati zem kājām, lai tai metaforiski aizbrauktu jumts(?).

Tomēr pat pieņemot, ka Kima nav pasaulē uzticamākais varoņa skatpunkts, no dienas uz dienu atklājas jo vairāk dīvainību gan mājā, gan visai pabaisajā tuvējā mežā, kuram šķietami dzīvā daba met līkumu, lai visu vainu noveltu uz Kimas psiholoģisko nestabilitāti. Bet ja ne tas, vai ja ne gluži vienkārši spoku apsēsta māja, jo jāsaka, ka atšķirībā no citām šausmu žanra sērijām, šajā spoki nav tie paši asinskārākie un jau no pirmajamie mirkļiem nepārprotami agresīvi, lai pat Džulianu, kur nu vēl Kima tēlu, pārliecinātu mukt, ko kājas nes, tad kur?

Varoņu skaits Black Acres itkā sērijai, bet drīzāk četrās daļās sadalītam vienam romānam, nav nemaz tik liels, lai vēl starp tiem meklētu kādu alternatīvu un miesiski, taustāmu vainīgo. Un visi sākot jau ar Edvinu Keliju, kurš grib pēc iespējas ātrāk pārdot no Rīdiem mantoto māju sāpīgo atmiņu un asociāciju dēļ, šķiet pārāk draudzīgs un pretimnākošs, lai uz to kristu aizdomas. Turklāt nebūtu tā, ka Edvins būtu darījis visu, lai noslēptu negatīvo par māju un tās agrākajiem iemītniekiem. Atbilde un mājiens laikam meklējams visu faktoru vienā lielā kombinācijas mikslī.

Black Acres šausmu žanra kategorijā, kur centrālo lomu ieņem apsēsta māja, turklāt vēl tāda, kurā ievācas jauns, dzīves cerību pilns un neko sliktu nenojautošs pāriss neko super unikālu nepiedāvās, bet četru daļu garumā sniedz gana labu izklaidi, lai galvenokārt no Kimas skatpunkta sekotu līdzi šausminošajiem pavērsieniem, kuri pašiem tēliem gan ir to dzīvju vislielāko baiļu pārdzīvojumu cienīgi.

Ron Ripley, Ian Fortey – Shadow King #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad uz tava sliekšņa uzrodas negaidīta, mistika kaste ar ielūgumu uz nekad pirms tam nedzirdētu Iron Tournament, tu nesteidzies pār galvu un kaklu uz norādīto adresi, lai neattaptos neapskaužamā situācijā, jo turnīra otrā pusē un piesolīto lielo balvu (katram dalībniekam indviduāla vienošanās). Bet, kad adresāts ir, vienkāršojot terminus, spoku mednieks Šeins Raiens un sūtījumā ielūgumā papildus bonussi ir aresīva spoka apsēsts objekts, kā atlases mehānisms turnīram, Šeins nespēj visu šo jauno, tam klēpī ielikto mistēriju izmeklēt sīkāk, tuvāk un pamatīgāk.

Ne Karls vai kāds cits Šeina Bērklija ielas namā mītošais spoks un pat ne tam zināmais spoku apsēstu objektu tirgotājs (godīgas prakses piekopējs) Džeimss Morans nav par tādu Dzelzs Turnīru pat pa ausu galam kādreiz dzirdējuši, bet Šeinam sastaptais atklāj durvis ne tikai uz spoku pasaules daļas aspektu, kādu līdz tam visā savā plašajā pieredzē ar tiem sadzīvojot un/vai cīnoties pret tiem nav redzējis, bet ir pirmajā rindā, lai paša acīm redzētu ne vienu vien jaunumu, kas pirms tam būtu šķitis neiespējams. Salīdzinājumam gluži kā parastajiem ikdienas mirstīgajiem domas par spoku eksistenci kā tādu.

Šeins nekad nevairās no cīņas, ja vajadzība sauc, ja pretējā gadījumā kāds cits nevainīgs tādēļ spiestā kārtā pāragri sastaps tā mūža ceļa beigas. Lai arī Shadow King triloģijā, kura Ronam Riplijam tapusi sadarbībā ar jau manītu, šogad pirmoreiz lasītu autoru Ian Fortey (Jigsaw of Souls autors), Šeinu retāk piemeklē domas, ka derētu pašam pielikt dzīves izaicinājumiem punktu, tad to neļauj pimrkārt jau sirdsapziņa, jo zina, ka cita tāda kā viņš reti kāds, ja vispār, un otrkārt to viņam neļautu izdarīt iepriekšējā Death Hunter iepazītā detektīve un nu kā pilntiesīga draudzene Džasinta.

Kamēr Šeins, kaut arī gribējis vien Dzelzs Turnīra lokāciju vien izlūkot, soli pa solim ļaujas tikt ievilkts tik dziļi, ka vienīgā izeja šķietami ir uzvara turnīrā vai ar kājām pa priekšu no tā, tikmēr Džasinta (vairāk gan otrās Death’s Cathedral un noslēdzošās The Shadow King grāmatu ietvaros) būtiska loma, lai, izmantojot tās profesionālos kontaktus un iespējas, iegūtu informāciju, kura savukārt neatsverama ļauno tēlu pieveikšanā un pašsaprotami arī paša izdzīvošanas nolūkos.

Kā uzskatāmais triloģijas ļaundaris ir tā rīkotājs un galvenais sponsors Gatrijs, kuram gan netrūkst pašpārliecinātības un pompozas grandiozitātes, par ko liecina vien, ka pašpasludinājis sevi par Turnīra Karali. Tomēr reizē pamatoti māc šaubas vai tāds kā Gatrijs ir apveltīts ar pietiekošu gudrību un inteliģenci, pat ja nav nekāds muļķis, lai spētu ko tādu sarīkot. Vēl jo vairāk, kad Šeinam top zināms, ka turnīrs skaitās esam gadsimtiem ilga, regulāri rīkota norise, un vien nesen ar Gatrija kā sponsora iesaistīšanos, tas sācis uzņemt apgriezienus, kur paralēli patiesā Ēnu Karaļa paranormālajiem plāniem, ir iespējams piepelnīties ar totalizatoru, piedāvājot cīņas vērot miljonāriem, kuri citās izklaidēs jau notrulinājušies.

Kamēr Gatrijs mirstīgajiem turnīra dalībniekiem (visi kā viens kādā nebūt veidā spēj ar spokiem cīnīties un pat tos iznīcināt) piesola gatavākos debesu kalnus, tikmēr tā spoku puses partneris vai drīzāk īstais Ēnu Karalis vārdā Lazaruss spoku piesaistīšanas nolūkos tiem piesolījis, ka spēj spoku atbrīvot no piesaistes tā objektam un sekojoši ļaut tam vaļu būt, kur vien tas vēlas. Kaut kas tāds, ko Šeinam nākas pirmoreiz dzirdēt un līdz galam nenoticēt, domāt, ka jābūt kādam apslēptam āķim/trikam, pat tad, kad Lazaruss pats šķietami ir spējīgs pārvietoties, kur vien vēlas, un nebūt objekta ierobežotam (parasti jūdzes rādiuss). Pie reizes turnīrs Lazarusam ļauj atbrīvoties no indivīdiem, kuri citkārt varētu sagādāt draudus tā eksistencei.

Bet Šeins, lai arī paša neapdomīgas nepiesardzības dēļ nokļuvis neapskaužamā situācija, tad nebūt nedomā ļauties panikai (Šeins jau nebūs tas, kuru kas tāds piemeklētu, lai arī vienmēr saglabā veselīgu baiļu kapacitāti) un gaidīt, kad kaut kas notiks ar viņu, reaģēt uz citu darbībām. Nav laiks kavēties un riskēt piedzīvot pāragru galu un jārīkojas laicīgi, lai izdibinātu, kādi gan ir Gatrija un Lazarusa patiesie mērķi tunrīra rīkošanai, kura uzvarētāju tiem neviens neliedz izvēlēties tādu, lai balvu tiem būtu iespēja realizēt, bet citiem piesolītos brīnumus atstāt kā ilūziju, kurai ļaut kā spokiem, tā mirstīgajiem dalībniekiem noticēt, ka tie spējīgi arī uz ko tādu. Kas savukārt gadu gaitā ļāvis baumām kā vienā, tā otrā dzīves šķirkļa pusē esošajiem izplatīt baumas, lai tiem netrūktu turnīrā dalību ņemt alkt gribētāju, par spīti tam, ka zina, ka izdzīvo un uzvar tajā tik viens.

Ļaundara spoka Lazarusa vārds gan nav spoka paša izvēlēts; brīžiem tā atrādīto īpašību un informācijas dēļ, ko Šeins uzzina no savas mājas pagrabā mītošajiem par Dark Ones sauktajiem gariem (spēcīgāki par regulāriem spokiem un tādēļ jo īpatnējāk, ka pat tiem Lazarusa vārds izsauc manāmu reakciju) sāk mākt šaubas, vai tiešām Lazaruss skaitās klasiskas dabas spoks. Vārdu tam piešķīruši citi no malas, lai vieglāk to vienā un respekta, baiļu uzdzenošā vārdā nodēvēt, jo, ja turnīrs kā tāds skaitās jau gadsimtiem sens, tad pats Lazaruss ir vēl senāks, pat drīzāk aizvēsturiskāks.

Nav grūti noprast, ka Gatriju motivē kā paša ego lielummānija un iespēja no cīņām pamatīgi ‘’uzvārīties’’, tad pavisam cita veida motivējošais faktors ir Lazarusa pusē, kur pirmos pavedienus jau turnīra norises vietā un pēcāk triloģijas turpinājumos Šeinam (un Džasintai) sniedz fakts, ka arēnas cīņu ‘’bedre’’ izklāta ar īpašu metālu selīniju. Kaut gan interneta resursi (piem.Vikipēdija) saka priekšā, ka Selīnijs nebūt nav metāls, tad šādi tas triloģijas ietvaros tas tiek saukts. Bet, lai kā arī nebūtu, tad šim elementam acīmredzami piemīt atkal Šeinam līdz šim neredzētas unikālas īpašības, kuras ļauj uzsūkt spoku tā iznīcināšanas brīdī. Uzsūkt un pēcāk citam spokam uzņemt, baroties no tā un procesā kļūt jo spēcīgākam.

Ja pirmajā momentā varētu uzreiz nodomāt, ka nu sastaptais Lazaruss tādēļ pat Šeinam varētu būt komoss, kas tam par lielu, ja jau tik ilgi eksistējis un barojies, tad kā vairrākārt Shadow King triloģija parādīs, tad pat tiem, kuri iesaistīti Dzelzs Turnīra rīkošanā, kuriem šķiet, ka tie zina visu gandrīz tikpat labi kā pats Lazaruss, var tikt acīs iepūsta migla tik ļoti, ka arī tiem izveidojas maldīgs priekšstats kā par selīnija īpašībām un Lazarusa būtību, tā par to, kas gan notiek ar spokiem, kurus ar selīniju apstrādātie materiāli sevī uzsūkuši.

Kaut gan Šeins ir nopelnījis un pierādījis sevi jau citās sērijās, kā varoni, kuru vien pār sevi pārlieku pašpārliecināts sev par letālu kļūdu novērtē par zemu, tad viņš arī nav tik visu varens un spēcīgs, lai iztiktu bez citu palīdzības. Ja Džasinta jau pieminēta, tad aiz pārdomu raksta borta nevar atstāt otrajā grāmatā, sekojot pavedienu takai, sastaptu spoku vārdā Džons. Spoks, kuram piemīt unikāla spēja sajust, kur atrodas Lazaruss, kurā virzienā to meklēt, lai pieliktu Šeins varētu Lazarusa eksistencei punktu, bet pie reizes Džons ir izbijis pacients kriminālnoziedznieku trako namā. Fakts, ko lieti der Šeinam paturēt prātā, pat ja tā palīdzība attiecīgajā momentā varētu tikt saukta pat par neatsveramu.

Kulmināciju visai Shadow King triloģijai, kura Šeinu aizvedīs pat pāri Kanādas robežai uz nekurienes vidu un gandrīz līdz pēdējam spoku apslaktētam mazpilsētas iedzīvotājam, par grandiozu uguņošanu nenodēvēt, tad pēc visa, kam galvenajam varonim (un tā draugiem, sabiedrotajiem) nākas iziet cauri un ko autori atrādījuši no sērijas ļaundaru motivācijas, ir ar apmierinošu un labu gandarījumu sniedzošu pēcgaršu.

A.I. Nasser – Slaughter #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc 20 gadu prombūtnes savā dzimtajā Melingtonas mazpilsētā (varbūt pie ASV un citu lielvalstu standartiem) atgriežas Slaughter sērijas galvenais varonis Alans Kārters. Tieši tik sen Alana Kārteru ģimene piedzīvoja traģisku dienu, kad par šoku visiem tika nolaupīta Alana māsa Katrīna un tā arī vairs līdz šim neatrasta.  Vēl jo traģiskāks notikums bija arī Alanam, kurš attiecīgajā momentā bija turpat blakus un bezspēcīgi varēja noraudzīties, kā no zemes izlīdusi pārdabiska un šausminoša paskata roka parauj māsu nebūtībā. Notikums, kas saprotami atstāj paliekošas sekas uz Alana psiholoģisko stāvokli vēl tagad, īpaši, kad neviens viņa stāstam nenotic un noraksta uz pārāk aktīvu fantāziju un traumatisko notikumu kā tādu.

Slaughter triloģijas pirmā grāmata Children to the Slaughter iesākas ar prologa ievadu no 19.gadsimta, kas visas grāmatas gaitā, ‘’tagadnei’’ mijoties ar pagātnes fragmentiem, dod ieskatu iemeslos un izcelsmes sākumpunktā, kāpēc tieši Melingtona un tās bērni pat teju divus gadsimtus vēlāk joprojām cieš ne vien no pārdabiska terora, bet arī piespiedu kārtas slepeniem upuriem, kas tikai īslaicīgi apmierina Kopera Tibita garu, lai tikpat drīz tas prasītu jaunu ‘’ziedojumu’’.

Pagājuši 20 gari gadi un neviena no dienām nav Alanam pagājusi, kad viņu nešaustītu vainas apziņa. 20 gadi, kuru neziņai, kas īsti tad noticis ar māsu, kas to pagrābis, Alans gatavs pielikt punktu. Vēl jo vairāk, ka pa visu šo laiku Katrīna ne tikai nav bijusi pirmā un pēdējā, bet skaits, cik nu paša spēkiem ir spējis savākt informāciju, pārsniedz vismaz septiņdesmit. Varētu padomāt, ka pie tik liela skaita cietušo ģimenes jau sen kā būtu sacēlušas valsts mēroga ažiotāžu un vismaz kādu saukušas pie atbildības, bet tas varbūt aiz tā, ka gan pilsētas Padomei, gan tiem pakļautajai policija ir darījusi visu, lai uz papīra izskatītos, ka ģimenes vienkārši vienā jaukā dienā izdomājušas pamest pilsētu, lai, nevienam nepasakot kur, pārceltos uz citu lokāciju.

Kopers Tibits varbūt nebija oriģinālā nozieguma vaininieks un slepkava, bet kāds starp Melingtonas iedzīvotājiem parūpējās, kuri jau tā sašutumā sevi uzkurinājuši, lai vainīgo atrast un taisnu zobs pret zobu tiesas piespriešanu alkstošie atrastu kādu, kurš šķietami pēc viena netieša pierādījuma varētu tikt par tādu kā līdzcilvēku apsūdzēts, tā arīdzan uzreiz ar pienākošamies nāvessodu sodīts. Vien, kad jau par vēlu Kārteru dzimtas sencis sāk aizdomāties, vai tik tiešām būs atrasts un sodīts īstais, ir jau par vēlu un Kopera pirmsnāves agonijā izteiktais lāsts uztur atriebīgo garu pie ‘’dzīvības’’ vēl joprojām.

Alana atgriešanās pēc tik ilga laika, zinot vēl galveno iemeslu, kāpēc ģimene pametusi Melingtonu, ātri pāršalc mazpilsētu un top zināma gan bērnībā nešķiramai draudzenei Debrai Adamsai(un ne kā trešajam ritenim izklaidēs kopā ar māsu), it īpaši, ja tā pieņem darba interviju par angļu literatūras skolotāju vietēja skolā, gan Padomes un policijas personāžiem, kuri no iepriekšējās paaudzes pārņēmuši bērnu upuru izvēli Kopera Tibita tēlam. Attiecībā uz Debru nedaudz iezīmējas romantiskas jūtas vienam pret otru, bet vismaz šī sižetlīnija nepāraug un nepārmāc citas, lai reizē ar šausmu žanru vajadzētu ieskaitīt sēriju arī citā kategorijā.

Loģiski rodas jautājums, kāda gan Padomes līderiem pielabināties Kopera spokam, kāds gan pašiem un pilsētai labums no tā. Ja ļaundaru gadījumā pasargāti un par upuriem nekļūst pašu ģimeņu bērni, tad attiecībā uz Melingtonu pilsētu kā tādu tā pēdējos gados spējusi lauzt iedzīvotāju skaita lejupslīdošo tendenci un nu jau pārsniegt divdesmit tūkstošus. Veiksmes stāsts, kas tā teikt no malas šķistu rožaini, vien tāds mazītiņš slepenās receptes noslēpums, kuru apslēpt jaunās tehnoloģijas un sociālie tīklie tikai apgrūtina.

Ja premises ideja šausmu stāstam gods kam gods, tad diemžēl izpildījums un jo īpaši visas sērijas kulminācija ne tikai ir bez pienācīga uzrāviena un jaudas, kas pats par sevi nesabojātu piedzīvojumu un tēlu gaitas no pirmās līdz pēdējai lapaspusei. Diemžēl, sižetu līniju atrisinājumi, sākot jau ar pašu galveno Kopera Tibita veidolā vai nu nonāk pie atrisinājuma ļoti novienkāršoti un līdz ar to izraisa zināmu vilšano, vai tā arī paliek savā ziņā karājamies gaisā, kas varbūt pat ir vēl sliktāk. Lai arī, ja Alanam prasītu, tad viņš drošivien būtu pozitīvi noskaņots par visa iznākumu tīri viņa mērķu jautājumā, bet atkal atgriežoties pie lielā, ļaunā Kopera Tibita, tad gan ir jautājumi, kas gan pēc šo trīs grāmatu notikumiem tad ir mainījies, kāda citiem tēliem un to pār(iz)dzīvotajam bijusi nozīme.

Bet pirms tiekam līdz kulminācijai, triloģijas otrajā Shadow’s Embrace ietvaros Alanam Kārteram liek iziet cauri jauniem un vēl izaicinājumu prasošākiem pārbaudījumiem, kuru gaitas to aizved arīdzan ārpus mūsu pašu fiziskās realitātes. Tādā kā alternatīvā kabatas dimensijā, kur Kopera Tibita gars ieslodzījumā tur savus gūstekņus. No kurienes neviens līdz šim nav spējis pats izmukt, bet Alans, kā sižets rādīs, nav kurš katrs.

Reizē pazudušo bērnu neatklātās lietas piesaista uz Melingtonas mazpilsētu nosūtītu žurnālistu Deividu Velmu no nevienas citas pilsētas kā Ņujorka. Žurnālists ar lielām ambīcijām, bet līdz šim bez kādas iespējas izsisties uz lielajiem, ietekmīgajiem laikrastiem. Bet viss mainās, kad tā profesionālā intuīcija saka priekšā, ka šerife Fiona nesaka visu līdz galam un kaut ko apzināti slēpj, ka pirms tam jau atstrādāta mazpilsētas idilles rakstiņa vietā Melingtona varbūt beidzot sniegs tam tik gaidīto iespēju kļūt par žurnālistikas zvaigzni. Un ja kāds Deividam pirms tam prasītu, vai ir kāda cena, kuru tas nebūtu gatavs maksāt, tad visticamāk atbilde būtu bijusi negatīva, bet stipri jāšaubās, ja notikumu gaita nav šim tēlam domas mainījusi.

Ja Children to the Slaughter ietvaros ‘’tagadnes’’ stāsts mijas ar pagātnes fragmentiem, tad jau otrajā Shadow’s Embrace ietvaros tā jau ir vien 6 mēnešu pagātne īsi pēc nosacītās kulminācijas un noslēdzošajā Copper’s Keeper grāmatā jau atkal cita pieeja iestarpinātiem fragmentiem no nu jau FIB izmeklēšanas, kuri ir nu jau dod tiešākus un ne tik tiešus mājienus par notikumu gala iznākumu. Interesants veids, kā, kombinējot racionālos FIB ziņojumus pēc fakta, ar tagadnes trauksmainajām sižeta gaitām. Jāpiezīmē, ka konkrētās FIB aģentes uzmanību pazudušo bērnu izmeklēšana nepiesaista, ka vietējie saviem spēkiem nav spējuši nevienu atrast, ja vispār centušies, vai lūguši aģentūras palīdzību, bet papildus žurnālista Deivida saceltajai jezgai, tas, ka viens no nesen pazudušajiem bērniem ir tās ģimenes rads.

Aspekts, kas savā ziņā, ja ļoti meklē, cenšas un grib saskatīt, pieskaitāms pie Slaughter triloģijas plusiem, bet atmiņa cita sērija Scare Street nav palikusi ar tik pliekanu pēcgaršu, kā šī. Paskatoties bloga arhīvos, kas tad vēl no šī autora klausīts, tad tā ir The Sin triloģija, kurai līdzīgi sākums šķitis krietni labāks nekā autora spējas efektīgi nobeigt iesākto. Laikam jāsecina, ka tīri personīgi nebūs man ar šo autoru gluži pa ceļam, pat ja kopumā par nebaudāmu nevienu no abām sērijām gluži nenosauksi.

Ron Ripley – Death Hunter #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Scare Street

Manas pārdomas

Ja tevi pārņemt vēlme sākt kolekcionēt kādus konkrētus priekšmetus vai salīdzinoši atšķirīgus objektus pēc to funkcijas, bet ar vienu vienīgu vienojušu neordināru aspektu, tad der ļoti rūpīgi apsvērt un izvērtēt, vai tik tiešām būs un ir tā vērts. It īpaši, ja runa, kā tas ir Death Hunter sērijas ietvaros, ir par spoku apsēstiem objektiem. Fakts, kas, ievērojot visus piesardzības pasākumus, ar lielu varbūtību nerezultētos paša kolekcionāra vardarbībā nāvē, jo vairāk, ja kolekcijā ir arī asinskāri spoki, bet pavisam kas cits, ja kāds sērijas sākumā anonīms šo objektu pasūtītājs nolīdzis vairākus kriminālās pasaules pārstāvjus, lai tie viņam šos apsēstos objektus sagādātu lielā kvantumā.

Algotnim, kas sērijas pirmajā City of Ghosts grāmatā vēl pie tam ir atvaļināts detektīvs Enoch Liddell ir spējis izveidot sadarbību ar spoku Hariju, kurš pats reiz bijis detektīvs. Kā rezultātā pašam pat nav jāveic nogalināšana, tādejādi sarežģījot pēcāko vardarbīgās nāves izmeklēšanu, ja nav pat ielaušanās pazīmju atrodamas. Un arī ja ir pazudusi pati kolekcija, tad nereti monetārā vērtība pašiem objektiem kā tādiem tik zema, ka policija neuztver to zādzību, kā slepkavības galveno motivatoru.

Par vienu tādu mistisku slepkavību padzird Makas Finčas tēls un, zinot kādu objektu kolekcionārs upuris bijis, tad nosūta informatīvu epastu un palīdzības lūgumu tai pazīstamam spoku medniekam Šeinam Raienam. Un labi, ka tā, jo Harijs to pašu teju mirkļus pēc epasta nosūtīšanas likvidē. Varbūt agrāk vai vēlāk Šeins būtu padzirdējis padzirdējis par sērijas gaitā jau par pieaugošo vilni nosaucamu mistisko nāvju vilni, kur starp nāvēm spoki nespēj nenoturēties un nenogalināt nejaušos tēlus, kuri pagadījušies neīstajā vietā un neīstajā laikā, bet Makas nāve, ar kuru Šeinam reiz bijušas romantiskas attiecības un apzinās, ka, tieši sakot, savas vainas dēļ sadirsis ar tās kopdzīves iespējas, turklāt vēl uzreiz pēc attiecīgā epasta, ir izšķirošais faktors, lai Šeins uzreiz dotos uz Deitrotu izmeklēt, kas gan tur īsti notiek.

Vienmēr autora Rona Riplija grāmatās, kur dalību ņem Šeins Raiens, pat ja tas ir vien epizodiski kāda cita galvenā tēla sērijā, atsaucos uz Berkley Street sēriju, ar kuru vislabāk sākt, lai saprastu šī tēla būtību un cīņu pret ļaunajiem spokiem. Jo ne visi ir slepkavnieciski noskaņoti un paša Bērklija ielas namā starp draugiem saucamu ir Pirmajā pasaules karā mirušais Vācijas armijas pārstāvis Karls. Nepieminēt nevar arīdzan meitenes spoku Eloīzu, kurai bijusi tā nelaime bērnībā kļūt par tās paša Bērklija nama pārdabisko elementu upuri. Lai arī attiecībā uz problēmsituācijas atrisināšanu un galvenā ļaundara apturēšanu Death Hunter sērijā Eloīza dod mazāku pienesumu, tad saskare ar Šeina sabiedrotajiem ne vienmēr tā gludākā.

Paralēli galvenajam un sēriju caurvijošajam sižetam katra grāmata tās ietvaros risina arī savu problēmsituāciju un tās atrisinājuma sižetu. Ja arī otrajā Moran and Moran grāmatā Šeinam ir jādzen pēdas mirstigam lielā, ļaunā tēla noalgotam darbonim, kurš no trio komandas ir vienīgais, kurš izdzīvo pēc Moranu ģimenes veikala apzagšanas, tad pēcāk nākošajās trīs grāmatās savu neglīto galvu paceļ un slepkavošanas vilni uzsāk kāds maligns spoks, kuru reizē nolūkojis ļaunais ‘’bosa’’ tēls.

Intriga par lielā ļaundara identitāti netiek paturēta anonīmā noslēpumā līdz pat pašām beigām, un pirmie lasītājam dotie mājieni ir jau otrās grāmatas noslēdzošajās daļās. Šeit jāsaka, ka lieti noderēja paša Haunted Village sērijas raksts, lai atsauktu atmiņā jau agrāk iepazītus tēlus tēlus. No tiem vienam vārdā Markuss pieminētajā sērijā tikusi galvenā labā tēla loma, bet par spīti visam, kas tik nav ticis pārdzīvots un uzveikts, šajā nākas piedzīvot nelabu galu. Vēl jo bēdīgāk, kad nāvei to nolemj tēls, par kuru Markuss visu šo divu sēriju starplaikā rūpējies, kuru paglābis no līdzīga tipa samaitāta ļaundara, bet reizē pret kuru aiz paša mīlestības un rūpēm nav spējis laicīgi pamanīt un nokontrolēt pārmaiņas, kuras to nejauša kritiena un galvas traumas rezultātā (starp Death Hunter un pieminēto Haunted Village sērijām) no teju vai jaukākā puikas pasaulē pārvērtušas tādā pašā samaitātā personāžā, pret kuru vajadzējis cīnīties.

Lai arī katra Rona Riplija sērija ir intriģējša pati par sevi un gana labi sarakstīta, lai to varētu lasīt vai klausīties neatkarīgi no citām (ar Berkley Street kā izņēmumu), tad attiecībā uz sevi ļaundara (būs vārdā Aleksandrs vai vienkārši Alekss) vai Džeimsu Moranu, kurš savā biznesa praksē vadās pēc godīgākajiem morāles principiem, lai aspēstajos objektos esošie spoki nevarētu sākt patvaļīgi uzdarboties, kāpēc tam pirmais izmisuma zvans pēc zādzības (un arī vēlmes atriebt nogalinātos darbiniekus) ir tieši Šeinam, jo zina, ka darbiņš tiks padarīts. Ja neievērotu secību, gan jau liela skāde nebūtu, bet toties paietu krietni ilgāks laiks, lai saprastu, kas ir kas, ja nevadītos pēc pašas Scare Street izdevniecības ieteiktās sēriju secības. Tāda tiem izveidota arī attiecībā uz citu autoru sērijām.

Labi, ka Šeina tēls jau šīs sērijas pirmajā grāmatā ne tikai iepazīstas ar detektīvi Denīzu Hoperu, bet arī ātri vien gan pats, gan ar citu draugu un sabiedroto palīdzību saprot, ka jūtas ir krietni stiprākas par vienkāršām simpātijām. Tā arī citi dzīvie draugi kā jaunais Toms un tā patēvs Viktors Danieli (arī jau citā sērijā iepazīstināti) ir acīmredzami būtisks psiholoģiskais atbalsts tēlam, kuram nebūt nav viegli jau sev, kur nu vēl kādam citam atzīt, cik smaga ir cīņa ne tikai pret malignajiem spokiem, bet jo vairāk saskara ar to darbības sekām, īpaši, kad par upuriem tiek padarīti bērni. Vienbrīd pat domas sliecas visai depresīvā un pat pašnāvniecisku domu virzienā, kas zina kur domas aizvestu, ja nebūtu šī atbalsta. Lasītājam, protams, mierinājumu sniedz, ka šī sērija Šeina Raiena Visumā ne tuvu nav pati pēdējā.

Sara Clancy – The Bell Witch #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Jau vairāk nekā divus gadsimtus kopš 1812.gada četras Black River ietekmīgākās un salīdzinoši ar citiem turīgākās ģimenes lielāka labuma un tā starp citu arī vienkāršas izdzīvošanas vārdā ir bijušas spiestas piedalīties dēmoniskā ražas rituāla pārbaudījumā, kur katru gadu no katras ģimenes tiek izvēlēts viens pārstāvis. Ne vienmēr visi izdzīvo un daža laba ģimene, kā Belli, ir no paaudzes uz paaudzi palikuši krietni šķidrā sastāvā, bet šoreiz raganas Katrīnas Hamiltones spoka izvēle krīt uz četrotni, kura būs tai ļoti liktenīga.

Divu gadsimtu gaitā status quo izdevies noturēt aiz tā, ka gan ģimenes, gan visa Blekrivera par atlīdzību iegūst regulāru, pārbagātu un citādi perfektu ražu bez jebkādām slimību un patoloģiju pazīmēm. Pat ja viena laba daļa no ģimeņu atvasēm vairs nedzīvo pašā Blekriverā vai tās reģiona teritorijā, tad neviens pa visu šo laiku vien retu reizi ir centies uzdrīkstēties pārtraukt lāstu, pārtraukt reizē arī upurus, kuri nereti gadās, lai cik labs būtu kopējais iegūtais labums.

Katram no raganas izvēlētajiem pārbaudījuma kandidātiem moments, kad to izraudzīšanās tiek ‘’pavēstīta’’ baisas mūzikas ladītes (gan pēc skata, gan mūzikas izvēlē) veidolā nāk kā saprotams šoks un nepatīkams pārsteigums. Un iepazīstināšana tiek sākta ar Kadvinu Vintropu, pieredzējušu medbrāli garīgi slimu pacientu slimnīcā, kur daļai no tiem nebūs lemts atgriezties brīvībā pastrādāo kriminālnoziegumu, tai skaitā slepkavību, dēļ. Vēl jo vairāk Kadvinam nav tālu jāmeklē motivācija beidzot visam murgam un lāstam pielikt punktu, jo vēl dzīvā atmiņā un nereti murgos rādās Katrīnas raganas, kā arī dēmona dēļ, ar kuru tā slēgusi vienošanos, kurš tai dod spēku, zaudētais brālis Eibrahams.

Kadvina sagatavotība darba ietvaros tikt galā ar izaicinošām un stresa pilnām situācijām labi kalpo, lai pārbaudījuma ietvaros jaunais vīrietis varētu neoficiāli tikt nominēts kā četrotnes līderis, jo, lai arī 20gadīgā Bašiba Bella no visiem izceļas ar izdzīvošanas nolūkos pat ļoti noderīgu tendenci uz vardarbību un slepkavība, ja tāda vajadzīga, kā izrādīsies tai nav gluži sveša, tad citādi Bašiba gluži neizceļas ar tām labākajām rakstura īpašībām, lai varētu viņu saukt pat par nominālu līderi. Pat ja Bašibas tēls, kuru sērijas gaitā tikpat kā vienmēr ir kopā ar atbalstu gan emocionāli, gan kā cīņu biedrs, tās visnotaļ izmēros vērā ņemamo rotveileru Baku. Viena no iemīļotākajām Bašibas atbildes frāzēm, kad kāds no tās jaunajiem sabiedrotajiem un laika gaitā draugiem ir šokēts par tās rīcību un citu potenciālo reakciju, ir ‘’ko gan viņi man var padarīt?!’’. Filozofiska nostāja, kas ir iespējama vien aiz paranormālās Blekriveras situācijas, uz kuru pat likumsargi desmitgadu gaitā skatās caur pirkstiem un visu ar paranormāliem incidentiem saistītajām nāvēm atrod kādu citu racionālu un ārpasaulei pieņemamu izskaidrojumu. Kas arīdzan nav vienīgais ar ko Bašibas tēls izceļas un izraisa izbrīnu, šoku, reizēm pat riebumu Ozijā, Mīna un arīdzan Kadvinā.

Ne visi izvēlētie ir vienlīdz labi sagatavoti un informēti par to ģimeņu kā pārdabisko, tā asiņaino vēsturi un raganas Katrīnas ikgadējo pārbaudījuma rituālu. Tā 17 gadīgā Vilamīna vai vienkārši Mīna Kreina visu tās salīdzinoši īso dzīvi ir bijusi kā tās vecāku acu raugs, kuru tās vecāki, nav uzskatījuši par vajadzīgu izglītot. Kura visus nostāstus par un ap raganu uzskata vien par izdomātām leģendām un ar pilnu pārliecību ir droša, ka tai piesaistītās nāves var kā citādi racionāli izskaidrot. Pat pēc mūzikas lādes saņemšanas un citiem trauksmainiem, nervu kutinošiem un teju letāliem momentiem ir jāpaiet teju visai pirmajai The Harvest grāmatai, lai domas sāktu mainīties.

Līdzīgi nesagatavots ir Ozguds vai vienkārši Ozijs, kuram papildus dezorientējošu šoku sagādā atklāsme, ka tā tēvs nemaz nav tā bioloģiskais tēvs. Ka tuvs ģimenes draugs un krusttēvs Persivāls Sīvāls patiesība ir tas, uz kuru šo godu attiecināt. Lai arī ne māte vai tēvs, ne Persivāls netur viens uz otru ļaunu prātu un arī pēc visai savdabīgās paternitātes apstiprinājuma, kad Ozijs tiek izvēlēts rituālā, jo pretējā gadījumā varbūt par tādu Oziju sērijā lasītājs neuzzinātu, var just līdzi Ozija tēlam, jo laika, lai aprastu ar jaunumiem, pirms nepieciešams iesaistīties dzīvībai bīstamajā pārbaudījuma rituālā, nav daudz.

Bet, lai kā nebūtu, neviens no izvēlētajiem kandidātiem nav ar pliku roku ņemams, bet to kombinācija jo bīstamāka. Fakts, kas liek izbīties gan raganas Katrīnas spokam, gan tiem, kuri slēguši savas slepenas vienošanās, lai pārbaudījumu un upuru slogs tiktu novirzīts uz citiem. Kuri pārāk labi iedzīvojušies privilēģiju un labumu komfortā, lai uzzinot, ka varoņu četrotne apņēmusies mēģināt iznīcināt raganu, atbrīvot Blekriveru no tās lāsta, ir gatavi uz visu, pat upurēt pirms tam tik tuvos un visādos mīļvārdos sauktās atvases, lai tikai to visu nezaudētu.

The Bell Witch sērija šoreiz labi saskan ar tās sadalījumu lielākajā sižeta arkā pirmjās trīs grāmatās (audio formātā tās ir pieejamas apvienotā omnibusa versijā), pēc kuras seko trīs noteikti pēcāk lasāmas vai klausāmas grāmatas ar kulmināciju noslēdzošajā Black River grāmatā. Kā ceturtā Spring Slaughter, tā arī The Leviathan, pirms, diemžēl, ne tās pašas spriedzes pilnākās kulminācijas ar to gandarījumu sniedzošāko atrsinājumu, papildus sniedz ieskatu galveno labo varoņu motivācijās un iemeslos, kas izveidojuši to personības kādas tās redzam stāsta ”tagadnē”, un reizē dod pat pārāk labu iemeslu, lai lasītājs pievienotos īpaši jau Bašibas ienaidam vai vismaz ļoti izteiktai nepatikai pret tās nedaudzajiem radiem, kuri starp mirstīgajiem sērijas gaitā ierindojami starp galvenajiem sliktajiem tēliem.

Ja ir cerība no pārdabiskās un paranormālās The Bell Witch sērijas sagaidīt izteiktus šermuļu uzdzenošus momentus, tad personīgi nevarēšu iepriecināt, pat ja bez raganas spoka sērijā sastopami asinskāri minotauri un krakena (Leviathan) dēmonisks radījums, kas ar prieku pievienojas varoņu ceļā liktajiem izaicinājumiem. Bet citādi jānonāk pie atziņas, ka šīs sērijas gadījumā labāks un nozīmīgāks ir varoņu kopīgi izciestais pārdzīvojumu ceļojums un izaugsme starp pirmo un noslēdzošo sērijas grāmatu.