Apocalyptic

Derek Slaton – Dead America: Lowcountry #1-18

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms vēl pasauli negaidīti pārsteidz zombiju apokalipse brālis un māsa Dante un Greisa, gatavojoties vēl neatgriezeniski miruša radinieka bērēm, agri no rīta apmeklē lielveikalu, lai paspētu pirms citi pamodušies un iegādātos šo to vēl nepieciešamo. Bet tieši tas ir liktenīgais rīts, kad pati pasaule uz neatgriešanos izmainīsies un vien nejaušas sakritības ļauj tiem pašiem nekļūt par upuriem.

Lielveikala pirmie līdzcilvēki Dantem un Greisai nav ar to labāko pirmo iespaidu, vismaz ne ilgtermiņa izdzīvošanā. Ja vēl veikala darbiniece Beilija nevarētu būt jaukāka, tad cits apmeklētājs baņķieris Trojs sākotnēji nevarētu būt iedomīgāks un lielāks kretīns. Labi vēl, ka Trojs nav bezcerīgs gadījums un, kad kļūst noprotams, ka uz likumsargiem, armiju vai kādu citu vairs nevarēs paļauties un pašu spēkiem jānokļūst vismaz nosacītā drošībā, Troja tēls sāk virzību uz labo pusi.

Diemžēl pirmā ideja, kur patverties un meklēt drošību Trojam gan ir tālu no ideālā varianta, jo pats atpūšas kurorta Hilton Head salā, kur patvērumu radusi QXR algotņu grupa, par kuras brutalitāti gan pret pretinieku, gan civilajiem (līdz šim mazattīstītākās valstīs) nav nekāds noslēpums, pat ja vēl spējuši izvairīties no tiesām. Bet vajadzība spiež un nekas labāks citur tik tuvu nav.

QXR jau ar pirmajiem momentiem neiedveš labu iespaidu. Vēl jo vairāk, kad, nepaskaidrojot, ka vīruss vispirms mērķēts uz personām ar A asinsgrupu, nošauj vienu no to grupas, bet papildus tam neslēpti komentāri par Greisas labo izskatu un to vēlme atņemt niecīgos ieročus, mudina Danti un Beiliju pārlekt tilta margām, kuras ved uz salu, lai paši nenonāktu to žēlastībā. Paveicas ne tikai izdzīvot, lai vēlāk mēģinātu izglābt gan māsu, gan pārējos, bet arīdzan ātri atrast citus izdzīvojušos, darbinieki uz Hilton Head, kuri pamanījās izsprukt no QXR pirmās uzmanības, lai kopīgiem spēkiem varētu izveidot savu apmetni uz kontinenta.

Ne visi starp QXR ir vienlīdz atbalstoši par to līdera Teo Atkinsona domām, ka civiliedzīvotāji būtu jāizmanto, kā patērējamais resurss, kurus sūtīt bīstamās situācijās un ēkās, lai attīrītu tās no zombijiem, dodot tiem vien aukstos ieročus, vai kā viens no algotņu apakšgrupu līderiem Mozlijs, kurš ar neslēptu prieku izbauda iespējas dažnedažādi pazemot un apzināti apdraudēt to dzīvības. Nemaz nerunājot, kad vēlāk garlaicības mākti tie tiek piespiesti iesaistīties gladiatora tipa cīņās pret zombijiem. Un tā Greisai, Trojam un citiem to komandas biedriem par negaidītu palīgu talkā nāk komandieris No Name (saīsināšu uz NN, nekad citiem kolēģiem nav atklājis savu īsto vārdu) un tā tuvākais palīgs Kemp.

Uzticība starp abām pusēm gan sākotnēji ir piesardzības pilna, ja nu NN vien cenšas kaut kā Greisu vai kādu citu izprovocēt, lai pēcāk par to sodītu. Tā arī NN nedrīkst ne mirkli palaist vaļā piesardzības grožus, it īpaši, kad Atkinsons un vēl jo vairāk Mozlijs sāk noprast par tā pielaidīgo attieksmi pret civilajiem.

Tikmēr ne mazāk interesanti iet Dantem un Beilijai, bet, jāatkārtojas, ka paveicas atrast īstās personas, ar kuru kopīgiem centieniem ne tikai vienkārši izdzīvot, bet pat spēt atrast citus ar prasmēm, lai varētu izveidot veiksmīgu apmetni, kura varbūt spētu pārciest vismaz ziemu, ja ne izdzīvot ilgtermiņā. Vien maza, niecīga problēma ar Greisas esamību gūstā un pašiem QXR kaimiņiem kā tādiem.

Pirms visai paredzama sērijas kulminācijas, Greisas glābšanas misijas, Dantem un tā kompanjoniem pašiem nākas saskarties ar resursu atrašanas sagādātām problēmām, kuras tikai papildina saķeršanās ar QXR patruļām. Jāpiebilst, ka sastopot citus izdzīvojušos, it īpaši kādā Florences mazpilsētā, kur uz Lowcountry sērijas skatuves sevi pirmoreiz parāda jau iepriekšējās Dead America sērijās iepazīti tēli ar militāru pieredzi, visi kā viens ir ja ne uzreiz nojauš QXR darbības patiesos principus, tad vismaz ir uz sadarbību noskaņoti un gatavi vajadzības gadījumā palīdzēt, kā nu var.

Šai Lowcountry sērijai salīdzinoši ar citām no Dead America tieši par labu nāk fakts, ka tā nemēģina tajā ietvertos notikumus kaut kā iepīt lielās bildes kopainā un mēģinājumos izveidot pirmo nocietinājumu bāzi Sietlā un pēcāk varbūt pat visas agrākās valsts atgūšanu. Pat neizceļoties ar līdz tam neredzētu sižetu un vairāk koncentrējoties uz mazāka apjoma tēlu stāstiem, neiepazīstinot ik pa brīdim jaunus, kuri tikpat ātri tiek aizmirsti, ir pieskaitāms pie autora Derek Slaton stiprākajām pusēm, pie kurām jācenšas vairāk pieturēties.

Derek Slaton – Dead America (Complete Third Week and Northwest Invasion) #24-47

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai Dead America vispārējā sērija var pievērsties vēl ASV teritorijas prezidenta kārtā esošā Viljama izvēlētās pirmās lielās ofensīvas mērķim Sietlai un atkarot to no zombiju sērgas, lai izveidotu stabilu un drošu teritoriju, lielāku par, piemēram, agrākiem sporta stadioniem, vispirms Trešajā nedēļā jāapciemo Ziona un viņa biedru gaitas Portlendā, vai Leon Jones un pēc profesijas detektīva Rodžera El Paso, pierobežā ar Meksiku, kur kulmināciju sasniedz konflikts arvien agresīvāko pie varas nākušo Rivas karteli.

Laiki var drastiski mainīties, var pat iestāties (zombiju) apokalipse, bet vienmēr atradīsies varaskāri, egoistiski indivīdi, kuri nekavējoties centīsies izmantot varas vakuumu, izveidot ‘’dzelzs dūres’’ valdīšanas stilu, kur mazākā nepaklausība gan no par savējiem sauktā vidus tiek bez mazākās žēlastības sodīta, gan neiecietība un nevēlēšanās sadarboties ar citām izdzīvojušo grupām. Tā vietā cenšoties to resursus agresīvi iekarot sev par labu.

Pirmo divu nedēļu sērijās izcēlu visu ko citu, bet ne Carolina Front minisērijas tēlus, starp kuriem izceļas armijniekaTerela tēls, kurš, kā viens no līderiem, pieņēmu gan tad, gan tagad Ziemeļkarolīnas štatā izveidojuši gana robustu un cīņas spējīgas vienības, lai varētu veiksmīgi izdzīvot. Diemžēl, kā citviet, tā arī Terelam un tā tuvākajiem kolēģiem un draugiem Mailzam un Coleman nākas saskarties ar iepriekšējā paragrāfā minētā tipa indivīdu, kurš piespiež šo trio doties savās gaitās prom no pārējiem. Bet neiztikt bez dramatiskas cīņas par izdzīvošanu, šoreiz pret vēl dzīvajos esošiem cilvēkiem, ne zombijiem, jo, pārņēmis varu, agrākajam nometnes līderim apsola mierpilnu sadarbību, ļaujot nevēlamajiem personāžiem brīvību citviet, bet ilgi savu vārdu nedomā turēt.

Tomēr, lai cik ierobežoti pārtikas un citi nepieciešamie resursi nebūtu, par kafijas trūkumu ne reizi neviens no tēliem nevienā no autora Derek Slaton izvēlētajām lokācijām nevar sūdzēties. Katrs var dzert šo kofeīna dziru, cik bieži un cik daudz sirds kāro. Tā arī munīcijas sagāde un apjoms, spriežot pēc tā reizēm nepārdomātā patēriņa, šķiet tuvojamies kafijas statusam un vien, kad jau Northwest Invasion sērija tuvojas noslēgumam var beidzot manīt paceļam jautājumu par faktoru, ka neizsmeļami šie resursi nemaz nav.

Bet prezidenta vadītā ofensīva nekur tālu nespētu tikt, pat bez uzticamiem un krīzes situācijās sevi pierādīt spējīgiem talantiem, kā kapteinis Kersijs, ja tiem līdzās nestāvētu personāži, kuri spējīgi izdzīvot pat vissmagākājos brīžos, kad sanācis nokļūt aiz ‘’ienaidnieka līnijām’’, kad zombiju skaitliskā pārspēka priekšā krituši citi biedri un var paļauties vien uz sevi.

Tā Northwest Invasion Sietlas desmit daļu mini grāmatās patika Dženijas Vatsas tēlam veltītā piektā daļa, kur autors pievērš uzmanību tik vienam tēlam un neapmaldās iecerētajā lielās panorāmas kopainā. Vai septītā daļa, kurā par galveno varoni kļūst jau agrāk nedaudz iepazītais helikoptera pilota tēls Benijs. Šādi mazie fokusa mirkļi pārmaiņas pēc sērijas ietvaros, jo labāki.

Par nelaimi Dead America joprojām sirgst ar pat ne kartona tipa ielikteņu tēliem. Varoņu skaits, kuri kādā brīdi un vienu vai dažām reizēm tiek pieminēti, tiktu izmantoti kādā ‘’starp citu’’ epizodē, lai pēcāk par tiem aizmirstu, ir manāmi bieži, lai to nepieminētu. Tā arī variācija par tēmu, kur par sižetu saucamie notikumi ir zombiju nogalināšana un atšķiras vien lokācijas un labo tēlu vārdi, arī jau kļūst garlaicīgi vienmuļš pildījuma materiāls. Saprotami, ka sērija noris zombiju apokalipsē, bet pietrūkst atšķirīgums no reizes uz reizi, lai tas šķistu pamatoti un saistoši.

Pozitīvs moments, bet atkal pieminētajā noslēgumā, ka tiek piedomāts par vajadzību akcentēt pārtikas ieguvi un ražosanu ilgtermiņā, kur ideja ir paļauties uz siltumnīcām, vismaz pārciešot ziemu, bet, kā gaļas sagādes avots pagaidām šķiet ir medībās kāds nogalināts savvaļas dzīvnieks un vēl, ja saglabājies kaut kas no agrākās pasaules. Varbūt autoram pašsaprotami šķiet, ka par lopkopību vēl pāragri pat ieminēties.

Interesantā kārtā tiek pieminētas Atomelektro stacijas, kuru aspektu šķiet vienmēr zombiju vai cita veida postapokalipses pasaulē jāignorē, tā arī, piem., naftas ieguves platformas. Tā var noprast, ka AES līdz šim sērijas ietvaros turpinājušas funkcionēt bez katastrofālām sekām, bet nu prezidents Viljams par vienu no mērķiem sēriju turpinājumos min to drošu izslēgšanu.

Bet, vai Second Month sērijas ietvaros ir izdevies ietvert visu pozitīvo un pēc iespējas mazāk līdz šim sērijās manītos negatīvos aspektus, māc šaubas. Vēl jo vairāk, ja pa starpu ir Lowcountry 18 mini grāmatu sērija, pēc kuras pirmas grāmatas apraksta var spriest, ka tajā būs jauni tēli, kuru gaitas nekādīgi nesaistās ar šajā vai iepriekšējā pārdomu rakstā minēto.

Nicholas Sansbury Smith – The Extinction Cycle #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Zinot par kādu globālo pandēmiju ir izvērsusies Covid-19 saslimšana, acīmredzami nomaskēts brīdinājums pasaulei! Jāsaka, ka pat pārāk labi Nicholas Sansbury Smith ir izdevies vainu uzvelt Ebolas vīrusa un izdomāta, bet mākslīga Hemorrhage vīrusa kombinācija (plus mistiskas super-karavīra zāles/narkotikas), kas izmūk no slepenas laboratorijas un acumirklī iegrūž civilizāciju apokalipses apskāvienos. Tur pat nav jābūt ģēnijam lai saskatītu likumsakarības! :D

Bet ja drusku nopietnāk, tad autoram izdevies salīdzinoši laba un aizraujoša apokalipses sērija. Protams, neiztikt bez zināmas acu pievēršanas notikumu ticamības jautājumā, kas galvenokārt attiecas uz vīrusu izraisītajām ‘’komplikācijām’’, kuras izvēršas cilvēku pārmutēšanā visdažādākajos briesmoņos, kādu +/- iedomājami, kā izskaidrojums diezgan ātri kļūst pavisam šķidrs un caurspīdīgs, ja tam pievērstu kritisku uzmanību.

Sērijai ir ir divi galvenie varoņi – viens militāra dabas (virsseržants Reed Beckham) un otrs zinātniskas (Dr. Kate Lovato), kā nekā, kamēr tiek izdomātas indes, lai masveidā nogalināt monstrus, ir nepieciešami ieroči un lodes, lai atvairītu draudus. Kā pierādīs sērijas notikumu gaita, tad vien apvienojot abus ir kāda cerība uz planētas atgūšanu cilvēku rokās.

Šāda tipa sērijai nav grūti iedomāties, kas sastāda lielu daļu asa sižeta ainu gan sērijas sākumā, gan salīdzinoši mazāk tai turpinoties un tās ir cīņas ar zombijiem/briesmoņiem un to dažādajiem mutāciju variantiem, tāpēc liela loma, cik laba izvēršas sērija, ir autora izpildījums. Kaut arī neizdodas pilnībā izvairīties no neveikliem cringe momentiem, piemēram, teatrāliem mazāk svarīgu tēlu atvadu vārdiem, tad lielākoties izklaidējošais faktors ir spēcīgāks par dažu labu negatīvu aspektu.

Būšu priecīgs, ja nepiepildīsies bažas, ka autors ir lieki iztiepis sēriju garumā, jo ar sesto grāmatu nekas nebūt nebeidzas. Cerības likšu uz tikpat labiem ļaundariem sērijas turpinājumā, jo mutanti nav vienīgie, no kuriem būtu jāuzmanās, bet vairāk par deviņām grāmatām sērijā gan kaut kā šobrīd šķiet būtu par daudz.

Hiromu Arakawa – Fullmetal Alchemist: 3in1 Edition #3; Tsugumi Ohba – Death Note: Black Edition, Vol.3 UN Tsukasa Saimura – Hour of the Zombie Vol.1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

10129843

 

Hiromu Arakawa – Full Metal Alchemist #3

Trešajā 3in1 omnibusa ietvertajos krājumos alķīmijas piepratēju brāļu Alfonso un Edvarda Elriku piedzīvojumi vairs nav tikai prastas cīņas ar kādu ļaundari, kuru iemesls un atrisinājums lielā mērā arī noslēgtos līdz ar krājuma beigām. Viscaur grāmatai no paša sākuma līdz beigām vijas gan iesāktas tēmas, gan papildinoša informācija arī par citiem tēliem, kuru uzvārdi nebūtu Elriks. Tādēļ tālāk par pirmajiem sešiem individuālajiem krājumiem bez iepriekšējām zināšanām laikam labāk diži tālu neieteiktu neaizklīst, un sākot ar šo trešo jau noderētu priekšzināšanas.

Kamēr brāļi Elriki meklē veidus, kā atgriezt Alfonso viņa paša ķermeni, piemēram, ar Filozofu Akmens palīdzību, tikmēr ļaunie tēli nekautrējas ne mirkli, lai ar to pašu artefaktu mēģinātu iegūt mūžīgu dzīvi/nemirstību. Bet tie jau nebūs ļaundari, kuri tā vietā, lai paši censtos sasniegt iecerēto, izvēlēsies pašā pēdējā brīdī labāk apzagt brāļus. Gan Alfonso, gan īpaši Edvardam nākas saprast, cik lielās briesmās var nokļūt jebkurš draugs vai paziņa, kuri cīnīsies viņu pusē un jauši vai nejauši nokļūs pretinieku ceļā.

9484097

***

Tsugumi Ohba – Death Note: Black Edition #3

Kā vēl labāk novērst dižā detektīva L aizdomas no sevis, ja ne gan pašam, gan jauniegūtajai līdzzinātājai modelei Misa Amane pilnībā droša selektīvās amnēzijas ceļā aizmirst par pastrādāto. Tieši tādu plānu lielos vilcienos izstrādā talantīgais students Light Yagami. Labprātīgi un pēc pašu brīvas izvēles nododot Death Note cita rokās viņiem nav vienkārši jāizliekas, ka neko neatceras, jo jebkādas atmiņas vai asociācijas, ka nāvējošā piezīmju grāmatiņa būtu bijusi viņu rīcībā līdz ar šādu rīcību pagaist. Kas attiecīgi ļauj pārliecinošāk par pārliecinošu iesaistīties izmeklēšanā, lai atrastu ‘’īsto’’ masu slepkavu Kira.

Plāns pavisam noteikti paļaujas uz labvēlīgu notikumu secību, kas ļautu ar laiku atgūt Death Note, jo ne jau pēc brīva prāta jaunais īpašnieks no tās tik vēlīgi atbrīvosies. Toties no pozitīvās un ļoti vēlamās puses, Light ar šo triku būtu novērsis pilnīgi jebkādas aizdomas no sevis, ja ne arī no Amanes.

Visa krājuma garumā, neskatoties uz apkārtējiem notikumiem, noris nepārtraukta spēkošanās starp diviem diženiem prātiem. Starp izslavēto izmeklētāju L, kuram tik un tā nekur tālu netikt bez policijas resursiem un citu fiziskas palīdzības izmeklēšanā, un starp Light, mēģinot turēties soli priekšā un ar dažādiem māņiem un idejām vērst uzmanību citā virzienā, jo būsim atklāti Misa Amane nebūs superliels palīgs šajā ziņā, un kaut arī viņa nav muļķe, tad arī ģēnija talantus neatrast.

***

Tsukasa Saimura – Hour of the Zombie Vol. 1-3

Vienā jaukā un saulainā dienā pēkšņi un šķietami ne no kā daži skolēni šur un tur skolā zaudē jebkādu sajēgu un pārvēršas trakojošos, nekontrolējamos monstros, kuru agresija un asinskāre nav nevienam apturama. Par pašu galvenāko varoni kļūst Akira, kura centienus tikt skaidrībā kas gan īsti notiek un pa vidu visam palikt dzīvam, kamēr citi mirst vai kļust par upuri zombijiem pa labi un pa kreisi, apgrūtina centieni palīdzēt meitenei Kurumi, kurā viņš jau labu laiciņu ir ieskatījies (nav draudzene), un ilgstošam draugam un stipri vien labākam bokserim Umezawa, kam vēl mazāk palīdz fakts, ka abi ir inficēti.

Viens no retajiem pirmo trīs krājumu pozitīvajiem punktiem, kurus īpaši daudz neatrast, ir variācija attiecībā uz zombiju īpašībām. Tie nebūs lēni bezsmadzeņu radījumi, kurus būtu viegli apvest ap stūri, ievest slazdā vai citādi no tiem izvairīties. Varbūt precizāks sērijas nosaukums būtu Half-hour of the Zombie, jo vīrusa cikls, kas pārverš tā upurus agresīvos briesmoņos ir +/- 30 minūtes ilgs, kam seko aptuveni tikpat ilgst miera periods, kad cilvēks apjēdz ko ir izdarījis, bet nespēj neko darīt lietas labā, kad cikls jau atkal atkārtojas.

Ja vēl pirmajā krājumā necerēju sagaidīt kaut vai kaut ko attālu no skaidrojuma, kas tieši varētu būt par iemeslu pēkšņajai zombiju apokalipsei (daži tēli no twitter noskaidro, ka tas notiek arī citur pasaulē), tad otrais un trešais krājums jau lika vilties. Vilšanās bija ne tikai attiecībā uz to, kas šo visu ir izraisījis, bet arī uz jebkāda cita veida saturīgāku sižetu ar jūtamu ‘’gaļu uz kauliem’’. Ilustrācijas ar grafiski vardarbīgām ainām seko viens pēc otra tā vien šķiet, lai sacenstos savā starpā, kurš būtu tas šokējošākais panelis, kas galu galā nenoved ne pie kā jēdzīga. Un bēdīgākais vēl, ka pat minētas pusstudnas brīdī, kad inficētie tēli atgūst sajēgu, vairums skolēni ir zaudējuši jebkādu cilvēciskumu un turpina veikt vardarbīgus aktus kā atriebību pret veselajiem.

Pirmie trīs krājumi nebūt neiedvesmo pasūtīt nākošos un turpināt sēriju.

 

The Home by Chris Stoesen un Mutation Z: The Ebola Zombies (Mutation Z #1) by Marilyn Peak

26176179

Links uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Tā vien šķiet, ka lielākā daļa (post)apokaliptisko darbu aizmirst parādīt, kas notiek ar cilvēkiem, kuriem, piem., kā ar diabēta slimniekiem ir nepieciešams regulāri saņemt zāles vai ar vecāka gada gājuma ļaudīm sociālajos aprūpes namos, kuru ikdiena ir atkarība no citu aprūpes. Iespējams, viņi uzreiz tiek norakstīti pie upuriem, kurus nav pat vērts pieminēt.

Tikmēr The Home dod balsi un iespēju atspoguļot vienu no daudzajiem varbūtējiem notikumu scenārijiem, un visai nelielajā apjomā sniedz lasītājam bagātīgu gammu emociju.

***

23247491

Kad Emma Džonsone, brīvprātīgā no ASV, vēlas izdarīt labu, kādam palīdzot un pie reizes izraujoties no garlaicīgās ikdienas, viņa pat trakākajos murgos nebūtu varējusi iedomāties, kādas šausmas cēlā mērķa vārdā nāksies piedzīvot.

Otrs stāsts zombiju tematikai pieiet klāt krasi atšķirīgāk. Kā jau liecina darba apakšvirsrakstā iekļautās Ebolas slimības nosaukums, tad dzīvo miroņu izcelsme saistīta ar tās uzliesmojumu vairākās Āfrikas kontinenta valstīs, nu gluži kā mūsu realitātē, vienīgi vēl pavirpinot jautājumu – ja nu… Mutation Z atkal apspēlē domu, ka zombiju apokalipse nāk kā sods par visiem iedomājamiem un neiedomājamiem cilvēces grēkiem.

Kaut arī šis stāsts ir par kādām 20 lapaspusēm garāks, kopējais iespaids un sajūta, kas radās izlasot darbu, bija sliktāka nekā to iespēja The Home. Vai nu tas valodas stila dēļ, vai tādēļ, ka The Home vairāk parūpējās par atmosfēru un nepieskārās nemaz zombiju izcelsmes izskaidrošanai.

Jeremy Laszlo, Carlos Cara – Left Alive #1

22847458

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Charlie Duwain vienatnē ceļo pāri ASV vai vismaz pāri tam, kas no tās ir vēl atlicis. Vienīgais, kas Čārliju dienu no dienas vēl motivē vispār kaut ko darīt, ir cerība vēlreiz sastapt abas Floridā mācību dēļ mītošās meitas – Lexi un Val. Pārtikas un ūdens ir maz, briesmu no citiem, kuri to pašu mazumu ir gatavi atņemt ar spēku, uzglūn no katra tumšāka stūra, turklāt par kronis visam sāk vēl klīst baumas par zombijiem!

Viss sākās kā jau vienmēr, ar labiem nodomiem. Zinātnieku cerībām ar ģenētiski uzlabotu super-mēslojumu paātrināt augu un labības augšanas ātrumus, palielināt ražu skaitu un tādējādi atrisināt badu pasaulē bija pamatotas cerības. Diemžēl, labu gribot, ar labajiem nodomiem bruģētais ceļš uz elli šajā gadījumā tiek pabeigts un sasniegts pilnā krāšņumā. Salīdzinoši ātri visā pasaulē izzūd jebkādi augi, augsne kļūst toksiska un neizmantojama, rezultātā aizsākas griezties nāvējošs un neapturams ritenis, atstājot katru cīnāmies par sevi.

Apstākļi kļūst tik traģiski, ka visniecīgākā varasiestāžu kontrole pār notiekošo pēc Lielās Panikas pazūd kā ar vieglu rokas mājienu, un ar to jau sākas zināmas ticamības problēmas. Pat ja arī pieņemam, ka tāda apstākļu kombinācija tik ātri liktu pagaist pat visniecīgākajai valsts ietekmei, tad vēl jocīgāk ir fakts, ka mūsu galvenais varonis, cilvēks parastais, ar simtprocentīgu pārliecību ir spējīgs pavēstīt pat par tik attāliem notikumiem kā Indija vai vēl sazin kur, kaut arī plašsaziņas līdzekļi kā tādi vairs neeksistē.

Pie Left Alive augošās mīnusu kaudzes vēl var pieskaitīt pašu Čārliju. Viņš nav varonis, kurš metīsies kādu glābt un uz krīzes fona pacelsies pāri citiem, lai tādējādi varētu viņam just līdzi, un pat ne sakarīgs un pat bik ļauns, bet šarmants antivaronis viņš nav. Čārlijs drīzāk aiz bailēm apdraudēt sevi noskatīsies, kā kādu nosit līdz nāvei vai slēpsies, kamēr norimst palīgā kliedzieni. Lai cik objektīvi būtu attaisnojumi, jo varbūt tiešām Čārlijs pats kļūtu par upuri, tas tomēr kaut kā viņu nepadara lapaspusēm pievilcīgu un neizmaina faktu, ka es no Čārlija drīzāk censtos turēties pa gabalu un neizvēlētos viņu par savu kompanjonu. Situāciju vēl sliktāku padara tas, ka Left Alive ir pilnībā no Čārlija skatpunkta.

Ar visu to rodas pārliecība, ka Čārlijs nejūtas nemaz tik diži sarūgtināts vai sagrauts, ceļojot vienatnē pa postapokaliptisko pasauli, kaut gan pats apgalvo pretējo.