Anne Rice – The Wolf Gift Chronicles #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Anchor Books

Manas pārdomas

Kad vien 23 gadus jaunais San Franciso laikraksta Observer žurnālists tiek nosūtīts mārketinga tipa tematiskam rakstam par grandiozo Mendocino īpašumu un plašajām teritorijām, kuras to īpašniece Marchent grib pārdot, jo ar māju, tās iepriekšējo īpašnieku un onkuli Fēliksu viņai ir pārāk sāpīgas atmiņas un asociācijas, Reuben nevar pat ne tuvu iedomāties, cik ļoti izmainīsies viņa dzīve.

Jau no pirmajiem mirkļiem, kad ierauga Mendocino māju un vēl jo vairāk tuvumā skatot dažādām bagātībām piepildītās telpas, Rubenam piezogas doma, ka nesmādētu iespēju pats iegādāties īpašumu, ka tā tēvam akadēmiķim arīdzan fascinētu ar kultūras vēstures un cita veida izsmalcinātām vērtībām, kuras aiz sevis atstājis pirms 20 gadiem pazudušais Marčentas onkulis Fēlikss.

Zinot The Wolf Gift grāmatas un duoloģijas The Wolf Gift Chronciles premisi, ka tajā prominenti figurē paranormālais vilkaču mitoloģijas aspekts, turklāt, ka galvenajam varonim Rubenam par tādu lemts pārtapt, lasītājs ar nepacietību var gaidīt, kāds gan būs sižeta katalizators, kas teju kā pārdabiski maģisks teleports aiztransportē Rubenu pavisam citā, no malas biedējoši vardarbīgā pasaulē.

Vēl jo vairāk, kad ar izmaiņām un pārvērtībām, ar jauno fizioloģiju un visām tam sekojošajām emocijām un psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem Rubenam jātiek galā vienam pašam. Vienam, jo katalizatora notikums atņem dzīvību gados vecākai, bet vēl gana jaunajai un pievilcīgajai Marčentai. Vienam, jo lielāko tiesu no grāmatas Rubens varētu nodomāt, ka, ja arī bez viņa pasaulē eksistē citi likantropi, kā nekā vainīgais, kurš atbildīgs par viņa infekciju, tad diezin vai to ir tik daudz un mājo tik tuvu, lai spētu kā nebūt palīdzēt un aprast.

Psiholoģiskos pārdzīvojumus sagādā nevien situācija un attiecības ar vecākiem un brāli Džimu, kuras ne agrāk, ne tagad bijušas tās gludākās, kurās nevajadzīgu viļņošanos sagādā ilgadēja draudzene Celeste, ka no lasītāja viedokļa atiek vien nobrīnīties, ka Rubens ar viņu vēl kopā, kam, pēc kļūšanas par vilkati, saprotami nāk klāt jauna, neparasta dinamiku, kuras cēloņus nevar tā tik vienkārši parastam mirstīgajam kā ar āmuru pa pieri izklāt uz delnas.

Vēl jo vairāk, kad Rubens atklāj autores Anne Rice citkārt vilkaču literāros darbos nemanītu (varbūt vien nav gadījies tādu vēl lasīt) pārdabiskas ožas aspektu, kas ar kliedzin kliedzošu neatliekamu uzstājību sauc palīdzēt nevainīgiem upuriem, kad ļaunumam tā dažādākajās pakāpēs tiek ļauta vaļa, kur acīmredzami ierastie likumsargi ir bezspēcīgi, lai novērstu noziegumu. Tomēr, lai ar kādu morāles lēcu netiktu vērtēta Rubena rīcība, tad tā noteikti un visai ātri piesaista plašsaziņas mediju uzmanību. Īpaši, kad top skaidrs, ka varoņa un pašrocīgā taisnības cīnītāja vai citu acīs sērijveida slepkava rīcība nav nejaušs vienas vai divu reižu atgadījums. Papildus ažiotāžu un interesi ģenerē diskuss, kā gan vērtēt šīs personas rīcību, jo, lai cik nešķīsti un kriminālnoziegumu bagātu pagātni nebūtu dažādie upuri, tad slepkavība tomēr paliek slepkavība.

Vismaz paša Rubena rokās nokļūst iespēja piedēvēt varonim/ļaundarim iesauku Man Wolf, kura stāsta popularitātes dēļ vēja spārniem milzu ātrumā aplido visu pasauli. Kuram gan vēl labāk laikrakstam Observer uzticēt saviem lasītājiem pavēstīt par šokējošajiem notikumiem, ja ne pašu žurnālistam un pirmajā incidentā cietušajam. Kuram gan vēl labāk ar labas prozas kvalitāti, kāda piemīt Rubena rakstnieka rokai, reizē iesvelt kvelmi un lasītāju interesi un reizē būtu gana vispārīgs, lai ne mazākajā mērā neļautu diskusam un interesei sākt pavērsties pārk bīstami tuvu Man Wolf patiesās identitātes atklāšanai, kam gan talkā nāk citi vilkaču fizioloģijas aspekti.

Jaunu dinamiku The Wolf Gift Chronicles duoloģijā piešķir Lauras tēla nejauša sastapšana dziļi Muir mežos. Laura ne tikai neizrāda nekādas bailes vai kādas citas satraukuma pazīmes, kad nakts tumsā ierauga sava meža namiņa tuvumā tādu mošķi kā vilkatis, bet pat uzņem kā ar ciemiņu, kas turklāt vēl noslēdzas ar intimitāti. Atklājot vairāk par Lauru, tās pagātni, skaidrāki top iemesli, kāpēc gan tā, uz ko varbūt pat zemapziņā cerējusi. Bet notikumiem lemts pavērsties tam pavisam pretēji, ka prātā pat nāk Skaistules un Briesmoņa analoģijas salīdzinājums, ko gan paši tēli viens otram noliedz un mēģina saskatīt savu un atšķirīgu.

Tikpat interesantu un Rubenam satraukumu pilnu, kas gan nākotnē no šīs sastapšanās izrietētu, ievieš ne tikai dzīvāka par dzīvu Fēliksa atkalatgriešanās vispirms jau Sanfrancisko reģionā un sekojoši Medocino namā, bet arī, ka mats matā nav pēc skata mainījies, ko oficiāli izskaidro, uzdodamies par pazudušā un mirušā Fēliksa ārlaulības dēlu. Satraukums pamatos, jo saliekot visus mājienus un pavedienus kopā, atliek vien secināt, ka kā Fēlikss, tā arī tā tuvāko draugu grupa paši arīdzan ir likantropi vilkači.

Duoloģijas otrajai The Wolves of Midwinter ir krietni uz Rubena iekšējo pasauli un pārdzīvojumiem vērstāks skats. Lai arī Rubens nu jau vairs nav svešinieks attiecībās ar savu jauno ‘’Es’’ un ko tas nozīmētu palikt nemirstīgam, kamēr radi un tuvie būdami parastie mirstīgie, tiktu apglabāti, tad neviļus jauna vilkača radīšana pirmās grāmatas ietvaros rada jaunas pārdomas, šaubas par savas rīcības pareizību un ko gan tālāk iesākt, kad aptverts kā izdarītais, tā potenciālās sekas. Kad ir vēlme nepalikt gluži vienam ar savu vilkatību.

Kaut arī pirms otrās grāmatas ir labs, īss kopsavilkums, ja nu ir šāda, tāda būtiskāka detaļa aizmirsusies, tad šī otrā romāna krietni atšķirīgais sižetiskais stils var likt vilties, ja gaidīts kaut kas līdzīgs pirmajai The Wolf Gift un vēl vairāk, ja kāda iemesla pēc The Wolves of Midwinter tiek lasīta vispirms. Tomēr gribas teikt, ka grāmata no paša lasītāja šoreiz prasa lielāku iesaisti un prāta nodarbināšanu, jo nebūs vien popkornam vai cukurvaitei līdzīga izklaide, kuras vērtība reizēm tikpat ātri pazūd.

Tā vietā tiek izmantots ziemas saulgriežu un Ziemassvētku laiks, lai Rubens, viņa jaunradītais Stjuarts un arī citi tuvi tēli, no kuriem dažam labam lemts sekot Rubena ceļam jaunajā, paranormālajā un pirms tam tik svešajā pasaulē. Vienlaikus svētku (pagāniskie un kristīgie) atmosfēra, emociju un dažādu personu aktivitātes virpulis liek manifestēties personāža tēlam, no kura kā Rubens, tā Fēlikss jau bija pie sevis paspējuīs atvadīties. Izrādās Marčentas gars tā vardarbīgās un negaidītās mirstīgās eksistences pēkšņā gala dēļ nav spējis ļauties nākošās eksistences plaknei, bet palicis vēl starp mirstīgajiem.

No tēliem nevar drusku plašāk nepieminēt Rubena brāli, turklāt priesteri Džimu. Viņam tiek veltīti diezgan būtisks lapaspušu uzmanības laiks The Wolves of Midwinter ietvaros. Gan tam, kādu iemeslu dēļ kļuvis par priesteri, gan jo būtiskāk vainas apziņas slogam, kuru tā pagātnē pats sev uzlicis, bet kuru pats Rubens zem grēksūdzes aizsega pavēsta par savu jauno dabu, zinot, ka brālis kā advokāts citam tad to neatklātu. Fakts, ko Rubens pats vēlāk sev nereti pārmet.

Jāpiebilst, ka ne Rubenam, ne Fēliksam vai kādam citam ar abiem saistītajiem tēliem par naudas trūkumu ne tikai nav jāuztraucas, bet šķiet lielākas raizes sagādā tās iztērēšanas jautājums. Interesants, pavisam atšķirīgas dabas sižets varētu tikt izvērsts, ja ne vienam, ne otram tāda opcija un kabatu biezums nepastāvētu, bet tas jau cits debatējams jautājums, kā būtu, ja būtu. Cita autora atšķirīgāka stila un manieres daiļdarba jautājums.

Matthew Kneale – English Passengers

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Anchor Books

Manas pārdomas

Kad kapteinis Illiam Quillian Kewley 1857.gadā aprīko jauniegādāto kuģi Sincerity ar visu tam vajadzīgo aprīkojumu un arīdzan uzlabojumiem, viņš pat vismežonīgākajos sapņos nebūtu varējis iedomāties, līdz kurai pasaules malai lēmums mēģināt kļūt par kontrabandistu varētu viņu.

Iliams var simtprocentīgi uzticēties savai apkalpei, jo tā visa nāk no vienas no vienas mazas salas starp Īriju un pārējo Britāniju. Izdzīvot var, bet, kuram gan patīk vienkārši izdzīvot, ja vien ir iespēja un varbūtība nopelnīt krietni labāk. Atliek vien spēt apiet neģēlīgos apspiedējus angļus un tā kroņa reketierisko muitu. Diemžēl jau pirmajā reizē, pirmajā atpakaļceļa posmā Iliamam par mata tiesu nepaveicas un tiek pieķerts, bet, varētu teikt, paveicas, ka sods ir vien naudiskā vērtējumā un nevis kaut kas vairāk. Bet ar visu to summa 200 mārciņas attiecīgajā laikā ir gana būtiska, lai būtu jāpalauž galva, kā no jauniegūtās ķezas izkulties.

Tikmēr citviet priesteris Geoffrey Wilson pēdējā laikā uzsācis veikt publikācijas, kurās cenšas svētajās grāmatās atrast pretargumentus, ar kuriem cīnīties pret ģeologu un citu zinātniskāk noskaņotu personu absurdajiem argumentiem, ka zeme ir vecāka par sešiem tūkstošiem gadu. Kas aizsākas, kā brīvā laika hobijs, izzināt tuvāko un vēlāk tālāko Britānijas salu, tās akmeņus, pāraug viņaprāt pilnvērtīgā aicinājumā, kam lieti noder priestera statuss un zināšanas. Līdz šim bijis pieņēmums, ka reālu un apmeklējamu Ēdeni uz Zemes varētu atrast kaut kur Arābijā, bet, padzirdējis par Tasmānijas salu netālu no salīdzinoši jaunās Austrāllijas kolonijas, Vilsons ne tikai ieņem galvā, ka tieši tur būs meklējama patiesā Ēdene, bet arīdzan atrod dzirdīgas ausis naudīgā ekspedīcijas sponsorā.

Ekspēdīcija, lai arī ar pamatmērķi atrast Ēdeni, nevar nesastāvēt arīdzan no zinātniskāka rakstura biedriem. Tad lūk, kaut arī Timothy Renshaw, kā botānistam, šajā aspektā pienāktos tikt izceltam vairāk, tad romāna ietvaros pārsvarā šis tēls ir visai pakluss. To gan nevar teikt par ekspedīcijas ārstu Tomasu Poteru, kuram arīdzan ir dots vairāk vārda no viņa skatpunkta. Diemžēl kā Vilsons, tā arī Poters savā domāšanas stilā un pieņēmumos katrs savā veidā ir attiecīgā laika upuri, no kuriem gan (jāatkārtojas) diemžēl dažs labs nebūt nav līdz mūsdienām izzudis. Kā priestera Vilsona uzskati par Zemes vecumu un izcelšanos, tā Potera cilvēku vērtējums pēc to tautības, galvaskausa formas un citiem ārējiem un vairāk vizuāliem parametriem. To vidū, protams, paša piederība saksiešiem nostāda šo tautu kā pārāku pār citām, kurai visai iespējams neviena cita pat tuvumā nestāv, kas arī tad viņaprāt izskaidro Britu impērijas panākumus un drošo nākotni.

English Passengers ir daļa no autora Matthew Kneale vēsturiskā romāna vēstījuma, bet varētu teikt, ka angļi ir galvenie tā izpildītāji un ļaundari vietējo aborigēnu pasaules sabrukumā un iznīcībā, kuru galvenais vēstnesis romāna ietvaros ir tā sākumā vēl bērns Peevay. Šī romāna sadaļa aizsākas 37 gadus pirms pamatsižeta, kur pirmie sastaptie baltie vietējiem izskatās tik dīvaini un gaiši, ka tiek uzskatīti par spokiem, bet tas nemaina to izturēšanos pret aborigēniem.

Ja vēl daža grupa sākotnēji izliekas, ka sadarbības un bartera veidā grib vien labu, tad ilgi nav jāgaida, kad arī no to puses virsroku gūst, kā civilizētu cilvēku, pārākuma apziņa par mežonīgajiem barbariem, kuri dzīvo un dara visu tik pašsaprotamo tik ačgārni, vai tieši otrādi nedara. Turklāt vēl nenojauš par vienu vienīgo Dievu un glābēju, kā arī Jēzu Kristu, par kura atpestīšanas gaismu padzirdot, noteikti atplestām rokām uzņems tiem piedāvātās kripatas, pavirzīes kaut kur nost uz tiem ierādītu vietu, lai īstie civilizācijas saimnieki varētu sākt pilnvērtīgi izmantot jaunatklātās zemes.

Uz nopietnā vispārējā fona kapteiņa Iliama nodaļas sagādā salīdzinoši humoriskāku pieeju šī varoņa ceļā sastapto šķēršļu pārvarēšanai. Jo citādāk dzīve taču būtu pārāk nopietna. Tā arī bez nenopietnāka skatījuma kapteinim Iliamam neiztikt, lai varētu romāna ietvaros beidzot un nebūt ne ar pirmo mēģinājumu apmainīt kontrabandu pret zeltu. Turklāt kad uz kuģa turklāt vēl ekspedīcijas grupas pārstāvji, kuriem nebūtu vēlams uzzināt par viņa nelegālo kravu.

Varbūt to būtu grūti nosaukt par vēsturisko romānu subžanru, bet English Passengers, pat ja galvenā darbība noris uz Tasmānijas salas, pievienojas to romānu listei par jaunās Austrālijas kolonijām britu impērijas laikā, kuru vērts izlasīt.

Stephen King ”The Shining” (The Shining book 1)

12977531

Grāmatas apraksts no Goodreads:

Jack Torrance’s new job at the Overlook Hotel is the perfect chance for a fresh start. As the off-season caretaker at the atmospheric old hotel, he’ll have plenty of time to spend reconnecting with his family and working on his writing. But as the harsh winter weather sets in, the idyllic location feels ever more remote . . . and more sinister. And the only one to notice the strange and terrible forces gathering around the Overlook is Danny Torrance, a uniquely gifted five-year-old.

Izdevniecība: Anchor Books

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Nopirku to

Vērtējums: 5/5

Mana recenzija

Kings neliek vilties! Džeks(Jack) noalgots par viesnīcas Overlook uzraugu/pieskatītāju ziemas periodā. Kopā ar dēlu Deniju(Danny) un sievu Vendiju jeb Vinifredu(Wendy (Winnifred)) cer atrast jaunu sākumu, bet viesnīcai šajā ziņā ir pavisam atšķirīgi plāni.

Ja sākums varētu šķist palēns, tad uz beigām spriedze tiek kāpināta un grāmatu nolikt malā vienkārši nav iespējams. Kā jau raksturīgs Kingam, tad tagadnes notikumi tiek savīti ar pagātni, kuri lieliski papildina stāstu, kā arī ļauj saprast gan viesnīcu, gan Džeku.

Viesnīcas pagātne līdz ģimenes ierāšanās bijusi visai raiba ar ne vienu vien slepkavību, vairākkārtēju slēgšanu u.c. Šķiet, vislielākā ietekme viesnīcai ir uz Džeku, caur kuru tā mēģina realizēt savu ieceri. Denijs ir neparasts puika. Viņam piemīt ‘’spīdums’’/spēja uztvert apkārtējo cilvēku sajūtas un reizēm pat domas, bet reizēm kaut ko daudz pārdabiskāku; šis ‘’spīdums’’ vienlaicīgi ir gan lāsts, gan dāvana.

Līdz pat beigām nav skaidrs, vai kāds paliks dzīvajos, arī pavārs Diks (Dick Hallorann)- daļēji negaidīts glābiņš.

Viens no biedējošākiem aspektiem šķiet tas, ka nav obligāti jānomirst viesnīcā, lai pēcāk tajā spokotos, kā tas ir visbiežāk. Overlook burtiski atdzīvojas. Šis darbam ir arī ekranizācija, kura ir redzēta, bet ne līdz pašām beigām + pirms vairākiem gadiem, kas nesabojāja lasīšanu. Vismaz šoreiz jāsaka paldies atmiņai :D