Craig A. Falconer – Not Alone #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kopš agra vecuma Dens Makkartijs paskatoties debesīs un zvaigznēs, iztēlojoties, cik plašas distances pašam jāmēro uz Zemes, lai nokļūtu no punkta A uz punktu B, ir ticējis, ka citplanētiešiem tik lielā Visumā kaut kur ir jāpastāv. Diemžēl tēva solījums labākas ekonomikas apstākļos nopirkt teleskopu, kas ļautu kļūt par to, kas to atklāj, nekad tā arī nepiepildījās. Bet nekad dzīvē Dens nebūtu varējis iedomāties, ka apstākļu sakritība, vismaz no viņa skatpunkta puses, sakritīs tā, ka tomēr viņš būs tas, kurš, ja ne gluži atklās citplanētiešus, tad būs tas galvenais vaininieks, kurš noraus slepenības palagu no valsts sargātā noslēpuma.

Parasti citplanētiešu uzrašanās uz Zemes izdomātos romānos un filmās ne ar ko labu nedz sākas, ne beidzas, parasti tos pavada invāzija ar viņu kosmoskuģiem lidināmies virs Zemes un vispirms jau tās lielākajām pilsētām, iznīcinot zemiešu populāciju, lai pakļautu planētu savām vajadzībām. Acīmredzami tas šajā gadījumā nav noticis, tad kāda gan motivācija turēt to visu noslēpumā? Atbilde ir gan vienkārša, gan paraoiska un tās autors ir izdomātas kosmosa aizsardzības aģentūras vadītājs Richard Walker, kurš ir īstens patriots un patiesi tic, ka tādejādi vairāk nekā 30gadus ir pasargājis ASV līdera statusu tehnoloģiska, militāra u.c. veida pārākumam pār citām valstīm.

Un te nu uzrodas, vai varbūt pat tiek izvēlēts, vientiesis Dens, kurš vienā jaukā rītā uz ar savu velosipēdu pavisam nejauši saskrienas ar neuzmanīgu gājēju, pēc visa spriežot pat steidzīgu zagli, kurš bēgot un pēc saskriešanās paķer visu vērtīgāko, bet līdzi paķerto dokumentu mapi ar liktenīgajiem pierādījumiem par citplanētiešu eksistenci pamet tur pat uz ielas. Dens ne ar kādu slēptu nolūku vai citu ļaunprātīgu dziņu dabiski ielūkojas vēstulē un viņam nevajag pat ne minūti, lai saprastu, uz ko skatās, ka jārīkojas un kādam tas tālāk jāpaziņo, lai par to uzzinātu visa pasaule. Bet nevēloties nekādu publicitāti, kā sērija rādīs, pavisam pavisam naiva cerība, Dens dokumentus internetā nopludina anonīmi. Un tad tik ‘’piedzīvojumi’’ tik sākas.

Nevajag paiet necik ilgam laikam, kad gan visi valsts dienesti, gan masu mediji zina, kas ir Dens Makkartijs un kur viņš tāds atrodas. Šajā aspektā Denam pamatīgi noveicas, ka pirmā, kas ar viņu sazinās, pie viņa durvīm no svešiniekiem uzrodas ir sabiedrisko attiecību speciāliste Emma. Kaut arī sākotnēji Emma neslēpj, ka Dens ir kārtējais darbs, kur viņu firma ir nosūtījusi, ka viņa darīs visu, lai pasaule noticētu Dena ‘’patiesībai’’, ka viņš nebūt nebūtu pirmais, kurš gvelzdams kaut ko tik absurdu censtos kļūt slavens un bagāts, tad nevajadzēt pat pienākt sērijas otrajai grāmatai, lai viņas domas mainītos.

Not Alone sērija sper atšķirīgus soļus, līdz šim reti izmantotu veidu, kā citplanētieši liktu par sevi manīt. Tā vietā, lai, kā jau minēts, pēc daudzu gaismas gadu mērošanas (tehnoloģijas, kas to ļauj veikt krietni īsā laikā), sāktu lidināties virs Zemes un izmantotu tehnoloģisko pārākumu savam labumam, viņi (tiks nosaukti par Messengers) vadoties pēc Elders dotajām norādēm, cenšoties pēc mazāk iejaukties Zemes iekšējās lietās, tomēr liks par sevi, maigi sakot, manīt, kad ziņas par viņiem tik strauji izplatījušās, kad vairs neko nenoslēpt un slēpšanās tikai vairāk uzkurinātu Zemes iedzīvotājus un tādejādi destabilizētu politisko situāciju. Kuru gan pašu politiķiem ļoti labi izdodas panākt arī pēc lielās atklāsmes, kad īsus vienotības periodus, kad zemiešiem ķildu un nesaskaņu vietā būtu jāvienojās ciešākai savstarpējai sadarbībai un jālūkojas uz zvaigznēm.

Sērijai turpinoties pieaug arī Dena uzticības personu loks, kuru starpā nav noslēpumu, ja runa iet pat citplanētiešiem. Starp kuriem var atklāti iztirzāt notiekošo un ar to saistītās idejas, potenciālos ricības plānus, kuriem nonākot medijos, Denu ātri vien varētu nogānīt ar skaļiem virsrakstiem viesos iedomājamos veidos. Loģiski, ka pirmais šādu uzticību no Dena un Emmas puses nopelna Dena brālis Klārks, bet ne tik ātri šādu uzticību nopelna multimiljonārs Timo Fury~, kur nu vēl no malas (pat Emmai) šķietami vieglprātīgā Emmas māsa Tara.

Ja vēl nepietrūka par sevi domājoši politiķi, tad nedaudz otrajā Second Contact un pavisam stabili trešajā The Final Call grāmatā tiem klāt kā konkurējoša kosmosa aģentūra, kuras galvenās valstis ir Ķīna un Krievija, lai konkurētu ar ASV un Lielbritāniju, tā arī teroristi, kuri uzkurina nepamatotas bailes tuvākam kontaktam ar citplanētiešiem, kuri līdz šim nav izrādījuši nekādu agresivitāti.

Vienam pret pasauli Denam nebūtu ne mazāko izredžu, bet kopā ar uzticamu komandu varbūt arī pārējiem zemiešiem, par spīti visiem centieniem uz pretējo, ir cerība uz labāku nākotni.

Kevin J. Anderson – A Forest of Stars (The Saga of Seven Suns #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Gāzveida vielu rases hydrogues atriebība pret cilvēci un arīdzan Ildrian rasi neaprobežojas vien ar ūdeņraža degvielas ehti ieguves turpmāku aizliegumu. Hydrogues skatījums uz nejaušo uzbrukumu ir galējas pārspilētības atbilde – par nodarīto cilvēce ir pelnījusi tikt iznīcināta līdz pēdējām indivīdam. Nosacīti maigākam viedoklim nepalīdz fakts, ka cilvēki ir ļāvuši no jauna izplatīties uz daudzum daudzām planētām kokiem, kuri spēj sazināties viens ar otru, kurus zaļie priesteri izmanto, lai ātri Hanzas impērijā apmainītos ar ziņām.

Kamēr frontē šķietami nekāda aizsardzības stratēģija un tehnoloģija nelīdz pret hydrogues uzbrukumiem, uz Zemes Hanzas marionetes karalim Pīteram sāk parādīties mugurukauls, lai izrādītu pretestību chairman Basil Wenceslas, kurš labprāt visu kontrolē no aizkulisēm. Visam, ko Pīters dara publiski, jābūt iepriekš grafikā iestrādātam, nekas, ko viņš saka publikai, nedrīkst nāk no Pītera paša prāta un mutes. Saspīlējums šajā frontē vien pieaug, kad Bazils liek apņemt sievu (politiska savienība), bet jaunajai sievai, kā ielekušai baseina dziļajā galā, jānorientējas, kas patiesībā notiek Hanzas varas gaiteņos.

A Forest of Stars iepazīstina ar divām jaunām citplanētiešu rasēm – uz uguns bāzes esošos faeros un ūdenī mītošos wentals. Kā vieni, tā otri reiz gana pasen paši cīnījušies karā ar hydrogues un novesti līdz gandrīz izmiršanas statusam. Interesatnākie no abiem vismaz sākontēji šķeit Ventali, kuri šķiet tiek atmodināti pavisam nejauši, kad viens no pētniekiem, arheologiem vēl nejaušāk atklāj veidu kā izmanotot zudušās Klikiss impērijas portālu sistēmu, kas pats par sevi ir monumentāls atklājums, ņemot vērā saspīlēto situāciju ar haidrogiem(?). Ventali vismaz tiek pasniegti kā viens liels orgranisms, kam pietiek tikt ielaistiem citā lielākā ūdenstilpnē, lai sāktu momentā vairoties, lai pavisam drīz jau varētu kalpot kā ‘’zaļās enerģijas’’ vairogs, kas palīdzētu kokiem izdzīvot haidrogu uzbrukumu pret tiem.

Diemžēl Priekšsēdētājs Bazils nemācās no kļūdām, vai arī izmisīga vēlme atrast vismaz kaut kādu atbildi pret haidrogiem piespiež ignorēt brīdinājuma signālus, kas nāk no Klikiss radīto robotu piedāvājuma kopēt viņu pašu tehnoloģiju, lai palīdzētu Hanzai radīt labākus un spēcīgākus militāros robotus, diži nepaskaidrojot iemeslus šādai pēkšņai labvēlībai. Un kā rāda no Klikiss robotu veltītajiem fragmentiem, tad būtu pavisam nopietns pamats, lai uzmanītos.

A Forest of Stars radījā krietni labāku iespaidu nekā kāds atmiņā ir palicis par sērijas pirmo romānu Hidden Empire.

Scott Sigler – The Rookie (Galactic Football League #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Quentin Barnes 19 gadīgs amerikāņu futbola supertalants 700 gadus tāltālā nākotnē ar trim dažāda ranga līgām un ntajām divīzijām starp tām. Savā miesta Purist nāciju līgā, kurā savā starpā atļauj sacensties vien cilvēku rasei un citiem citplanētiešiem tur pat kāju spert aizliegts, Kventins ir liela zivs mazā dīķī. Ja ir vajadzība un situācija to prasa, tad Kventins, kuram ir sapņi par spožu nākotni augstākajās Galactic Football līgās, ir spējīgs pašrocīgi uzvarēt spēli.

Sākuma punkts Kventina tēlam kā tādam, pēc kontrakta izpirkšanas un pārcelšānās no trešā uz otrā ranga līgu, ir zemu zems, izpaužas visa viņā iedzītās rasisma domāšana, ir gatavs paciest savus citu planētu rasu īpatņus un radījumus, galvenais ir uzvarēt, bet pat ar šādu attieksmi nav gana, ja starp komandas biedriem nav savstarpējas sapratnes gan uz laukuma, gan ārpus tā. Papildus tam Kventinam ar rūgtu (pie-)garšu ātri jāsaprot, ka spēles kvalitāte un temps ir krietni augstāks par ierasto, kur pat ar viņa pliku dabisko talantu var nebūt gana.

Šim sporta veidam galīgi nesekoju līdzi, protams, atpazīstu lielās zvaigznes, kuras tiek manītas ESPN rakstos u.c., bet citādi biežāk brīnos, kāpēc sportu, kurā pārliecinoši spēles laiks tiek pavadīts ‘’bumbai’’ (olai) atrodoties rokās tiek saukts par futbolu. Par cik, katra sporta tēmas grāmata, filma utml. ir ar paredzamu iznākumu par labu galvenā varoņa komandai, pirms kura saprotami ir dramatisks kritums, lai pēc tam sasniegtā uzvara būtu vēl spožāka. Ne tikai autoram Skotam Sigleram NFL sci-fi pasauli izdodas labi pasniegt, bet arī Kventina tēla izaugsme, saprotot kādā aizspriedumu pilnā mucā audzis, ir pietiekama, jo līdz tam kā varonis Kventins ir pat ļoti nepatīkams. Personīgi sliktākajā gadījuma būtu vēl gatavs, ka tāds viņš paliek gandrīz līdz pašām grāmatas beigām, lai pozitīvas pārmaiņas sāktos ar sērijas turpinājumu, bet tad gan negribētos turpināt ar tik negatīvu galveno varoni.

John Scalzi – Zoe’s Tale (Old Man’s War #4)

2102600

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Sākumā varētu likties, ka Zoe’s Tale, kas pēc būtības ir sērijas iepriekšējās grāmatas The Last Colony pārstāstīta versija attiecīgi no Zoe tēla perspektīvas, nevarētu izraisīt dižu patikšanu, jo vismaz personīgi līdz šim esmu uzskatījis, ka šāda tipa grāmatu koncepts vairāk parāda ideju trūkumu no autora puses vai vēlmi iekasēt vēl vairāk $ par +/- to pašu, ka viņam/viņai jāķeras klāt, kam tādam. Prātā uzreiz nāk divas sērijas, kuras gan neesmu lasījis nevienā formā – Twilight un 50 Shades of Grey.

Zoe’s Tale pārliecina par pretējo, jo tā nav viens pret vienu tas pats, ko varēja izlasīt trešajā grāmatā, tagad tikai no cita tēla perspektīvas. Tā kā Zoe vēl ir tikai bērns (kaut arī jau tīņu gados), tad gan viņas skatījums uz notiekošu, gan viņai pieejamā informācija, lai to interpretētu, kaut arī ir adoptētā meita jaunās kolonijas līderiem Džonam Perijam un Džeinai Seiganai, atšķiras no iepriekš lasītā.

Papildus tam autors pieliek klāt arī pašas Zoe tēla labu padziļinātu izpēti, kura līdz šim pārsvarā redzēta vairāk fonā, un, protams, neiztikt bez sīkas kripatas romantikas. Atšķirībā no saviem vienaudžiem, Zoe dzīve ir bijusi tālu no ‘’normālās’’. Jau no mazotnes viņa ir bijusi pielūgsmes objekts veselai citplanētiešu rasei Obin, pateicoties sava bioloģiskā tēva izstrādātajai tehnoloģijai, kurai šai Obin rasei (mākslīgi radīta, kad Consu tai piešķir tikai intelektu) dāvāja tās ilgi kāroto apziņu. Zoe, kuras dzīves pieredze un emocijas ir par pamatu tam, kā vesela rase (pilnībā ikviens tajā) iemācās, ko darīt ar spēju sevi apzināties kā indivīdu u.c., nebūt nav apskaužamā situācija, un iekš Zoe’s Tale varam izlasīt, kā viņa ar to iemācās tikt galā.

Nebūt nebiju gaidījis, ka šī grāmata patiks vairāk par The Last Colony, bet varbūt tas tieši tāpēc, ka biju jau to izlasījis vispirms.