Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas valsts izdevniecība

Manas pārdomas

Ludvigs van Bēthovens – viens no klasiskās mūzikas dižgariem, kuru cerams, ja ne gluži jebkurš, tad arī tāds, kas neklausās puslīdz regulāri klasisko mūziku vai pat neuzskata sevi par tās cienītāju, būs vismaz pa ausu galam tā vārdu dzirdējis, atpazīs vismaz ‘’Oda Priekam’’ fragmentu. Alfrēda Amendas ‘’Apasionāta’’ dramatizētā romāna izpildījuma, cik nu saistoši tas bijis pa spēkam, pasniedz lasītājam šī mākslinieka dzīvi no piedzimšanas līdz pēdējai stundiņai un pat bēru ainai.

Diemžēl nevaru pirms šī romāna lepoties ar faktu, ka būtu lasījis īstu dokumentālu Bēthovena biogrāfiju, bet, kā liecina romāna links uz YouTube saiti un pat ne vienu konkrētu izpildījumu, tad mūsdienu resursi, tai skaitā daudzkārt citos pārdomu rakstos pieminētā Vikipēdija, dod labu palīgmateriālu, kur ieskatīties un salīdzināt kādu interesantāku detaļu. Vēl jo vairāk, ja runa ir par komponistu, tad dažu klikšķu attālumā atvēlēt laiku un noklausīties no paša mājas ērtībām.

Amendas ‘’Apasionāta’’ noteikti rada iespaidu, ka autors centies ne vien pieturēties pie reāli notikušiem faktiem un vien dažviet romāniski dramatizēt, piešķirt kādu nebūt varbūt savu spekulāciju, ko vairāk varētu saskatīt Bēthovena romantiskajā dzīvē. Reizēm tas var rezultēties ar ļoti sausu gabalu, kur no romāna baudāmības nekā neatrast, bet laba, saistoša un plūstoša proza, kura ir manāma, bet ne gluži no vāka līdz vākam, var tieši palīdzēt radīt vajadzīgo lasīprieku. Apasionāta gan vairāk cieš no šķietamās autora vēlmes iekļaut teju katru vairāk vai mazāk būtisku personāžu, kuram bijusi tā laime un gods vismaz reizi sastap Ludvigu. Ja vēl lielākā daļa būtu kaut cik ar raksturīpašīmām apaudzēti tēli, kā romānam pieklātos, būtu bijis jaukāk, bet tā vietā to epizodiskums un lielais skaits bez jūtama sižetiskā pienesuma rada ne to labāko iespaidu. Pat ja ‘’reāli’’ un patiesi dzīvē vairāk vai mazāk tāda situācija bijusi, tad ķeksīša pēc dažādo personu iekļaušana kopiespaidam par labu nenāk. Tā par izteiktu piemēru vien vārda iekļaušanai var minēt Ferencu Listu, vai vien drusku labāku variantu Franci Šūbertu.

Būtu lieki pārdomu rakstā iet cauri plikiem un citviet atrodamiem vēstures faktiem, ja nu vienīgi aina no sniegiem bagātas ziemas Ludviga bērnība, kad nākas ne tikai patverties mājas bēniņos, bet pat pa jumtiem iedrošināt māti un citus bēgt un paglābties – tā teikt, aina, kur ieslēdzas alternatīvas pasaules ‘’kā būtu, ja būtu’’ versijas. Viens gan iekrita acīs sākot ar aprakstiem par Bēthovena muzikālās karjeras sākumu, tās gaitu un noslēguma fāzi, ka bez kaislīgiem ‘’bēthoveniešiem’’, tuvākajiem draugiem un atbalstītājiem, starp kuriem diemžēl romāns neliek domāt bijuši tā brāļi Kārlis un Johans, Ludvigs van Bēthovens bijis tālu no slavas saulē un zenītā vienmēr celta. Drīzāk romānā un noteikti laika biedru kritikās minēti mūziķi un komponisti, kurus diemžēl neviens vairs neatceras un neklausās, izņemot attiecībās sfēras darboņus un mūzikas fanātus, un arī tad varbūt dažs no visiem. Par laimi, Ludvigs van Bēthovens nav viens no tiem.

Pēc rakstura Amendam visai labi padevies ļaut noprast, cik sarežģīts tāds Ludvigam bijis, cik sarežģīti ar dižo mākslinieku noteikti bijis sastrādāties. Bet reizē var tikai apbrīnot, ka pie tādas veselības, vairāk domājot dzirdi vai pat tās neesamību un kurlumu, komponējot savu mūziku. Kā vēl, ja ne bez apbrīnas varētu apzīmēt šo kompozīcju (un noteikti par piemēriem varētu minēt nevienu vien citu) – dzīva kauja mūzikas izpildījumā. Mūziku kuras publikskajā uzņemšanā dominējošie iespaidi, liek nodomāt, nereti vai pat biežāk ‘’jā’’ nekā ‘’nē’’ nav iekļāvusies attiecīgā laika nospraustājās normās un rāmjos par to, kas skaitītos ‘’laba mūzika’’.

Pats ‘’Apasionātas’’ 1962.gada izdevums piesaista uzmanību ar interesantu faktu, ka tā pirmajām divām daļām Spaniols (kā to bērnībā kaimiņpuikas saukājuši) un Varoņsimfonija (komponēta par godu Bonapartam pirms tas pasludina sevi par ķeizaru) tulkojis viens (Lūcija Rambeka) un trešo ‘’…nemirstīgā mīļotā’’ un ceturto Titāns jau cits tulkotājs (Mudīte Danneberga). Varbūt tīri psiholoģiski, bet noteikti arī lasāmības ziņā gana pamanāmas atšķirības, lai viena no grāmatas pusēm šķistu labāka. Kaut gan to diez vai varētu attiecināt uz pamanāmu stilu iekļaut reizēm pat dialogos tēla/personāža izteiktu gada skaitli pilnā apjomā ne tikai, kā varētu sagaidīt, piemēram tur ‘’16.tajā gadā’’, kad mēs šodien domātu 2016.gadu, bet citā gadsimtā būtu cits automātisks pirmais pieņēmums. Bet uz kopējā iespaida fona tas vien tāds sīkums, kur piekasīties, ja gribas dikti.