Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad 1915.gada pavasarī Vācijas karaspēks iebrūk Kurzemē un strauji virzās tās guberņas galvaspilsētas Jelgavas virzienā, piespiežot lielu daļu iedzīvotāju doties bēgļu gaitās, Vanagu ģimene ir viena no daudzajām starp tām. Bet vēl pirms visas karošanas to skar traģēdija, kad pašu sētā, kad brāļi Artūrs (galvenā perspektīva) un vecākais Edgars un tēvs Jānis ir prom, tiek nogalināta māte par it kā palīdzēšanu ienaidniekam. Vien sagadīšanās pēc brāļi ierodas tieši laikā, lai varētu māti apbērēt.

Gan šis faktors, gan patriotisms par dzimteni, kā dzimto zemi un novadu, vēl ne gluži valsts līmenī, kā daudzus citus jaunus (Artūram vien 16g) un vecus (tēvam jau 60 un uzņem vien iepriekšējas pieredzes dēļ), motivē uzreiz negaidot pieteikties brīvprātīgi armijā. Noteikti tam palīdz, ka nostāsti par kara brutalitāti tiek aizēnoti ar citām pievilcīgākām teikām, ar glorificētu uzvarētāja pieredzi, apzināti vai ne, atstājot aizmirstībā simtus vai tūkstošus (abos pasaules karos miljonos) mērāmos upurus gan armijā, gan starp civilajiem. Vēl pirms pirmās kaujas visi ir pilni bravūras un jaunības optimisma, tomēr arī kolēģī jau ar pieredzi un gadu stāžu ir gana optimistiski noskaņoti, cerot, ka jau līdz pavasara sējai vēlākais varētu atgriezties savās sētās.

Vien kad pienāk kara pirmais gads, vēlāk otrais un trešais šo cerību nākas atlikt un atlikt. Vien pēc pirmās un tai sekojošām daudzām citām kaujām Artūru un daudzus citus viņa biedrus sāk mocīt nakts murgi par pieredzēto, kas vēl salīdzinoši nav tas ļaunākais, jo tikpat daudzi palikuši guļam nereti sniegotos laukos un purvu tīreļos savu mūža miegu. Tā teikt vien īsts laimes krekls spēj paglābt no nejaušas lodes, granātas, mīnas vai kā cita letāla, atkarība, protams, kādā dzīvē un pārticībā vai tieši pretēji lemts atgriezties.

Vienlaikus kara skarbums un nošķirtība no vecākā brāļa uz neatgriešanos izmaina attiecības starp agrāk tik tuvajiem brāļiem, labi vēl, ka karojuši vienā pusē, kam vairs nav lemts mainīties uz labo pusi. Interesantā kārtā karošana kopā ar tēvu vairāk vai mazāk blakus un vēlāk sekojošā personīgā traģēdija Artūram nav iemesls neatgriezeniskai psiholoģiskai traumai vai nolemtībai, kura mudinātu pārgalvīgi mesties ienaidnieka ugunīs, jo taču viss, kas agrāk bijis vērts, nu zaudēts pavisam.

Kā daudzus citus, laikam vien cerība atgriezties savā saimniecībā un savā sētā notur pie veselā saprāta un mudina doties pretim ienaidniekam, lai kādas būtu izredzes. Ko nevar teikt par krievu armijām, galvenokārt tiek pieminētas sibīriešu vienības, kuri pie pirmajiem mazākajiem draudiem jau sāk mukt prom. Tikmēr svešie ģenerāļi pārsvarā domā par pašu karjeras godu, kā virzīties pa to augšup, ne tur kaut kādu letiņu drošību un dzīvībām. Nesalīdzināt ar pašmāju motivāciju, kas gan  neizmaina faktu, ka viņu dēļ lieki upuri, no kuriem citkārt būtu iespējams izvairīties. Ko gan nevar teikt grāmatas otrajā pusē par igauņu palīdzību un līdzdalīu brīvības cīņās.

Protams, kā jau patriotiski noskaņotā vēsturiskā romānā, jāsaprot, ka savējie lielākoties tiks attēloti pozitīvā gaismā, kamēr svešie kā uzbrucēji vācieši, tā līdzšinējie kungi krievi tiks attēloti ne tajā labākajā gaismā. Kaut arī salīdzinoši garāmejot, tad tomēr autors Aleksandrs Grīns piemin neilgo komunistu vēlmi ķerties pie varas grožiem pirms vēl nostiprinājusies brīvvalsts. Kaut arī no trim Dvēseļu Puteņa daļām otrā ir salīdzinoši mazāk personīga, nav no galvenā varoņa Artūra perspektīvas, un cenšas attēlot kara kopainu, tad tomēr pietrūka politiskās skatuves perspektīva un notikumu dinamika ne tikai uz karalauka. Vairāk tāds kā vēstures dramatizējums, kas brīžiem jau sāka savā izteiksmē un epitetos atkārtoties.

Vismaz grāmatas noslēdzošā trešā daļa atkal atgriežas pie persongāka skatījuma no Artūra skatpunkta, kuram līdzās nodaļai ir vien divi biedri no visu karu sākuma, bet tiem noslēdzoties uz pusi mazāk, kas pats par sevi jau rādītājs, kāda nejaušība un laimes spēle, ja neesi galvenais tēls, tas viss var būt.

Noslēdzoši gribas atzīmēt, ka, lai arī vēsturiskais iznākums jau priekšlaikus zināms, un tēli grāmatā vienmēr pauž optimismu par uzvaru, tad nevienā brīdī nerodas iespaids, ka tēliem būtu kādas priekšzināšas pareģu līmenī. Klasika ar lielo burtu, kuru varbūt pat pastiprina jau novecojušas, agrāk izmantots valodas pielietojums.