Grāmatas apraksts no Goodreads/Synopsis from Goodreads:

Noras Ikstenas romāns “Mātes piens” aptver laika posmu no Otrā pasaules kara beigām un vēsta par triju paaudžu sieviešu likteņiem, bet vēstījuma centrā ir 20. gadsimta 70. un 80. gadi. Visu romāna tekstu caurauž atteikšanās – no vīra un tēva, no sapņiem un iecerēm, no darba un uzskatiem, no draugiem un tiem, kurus mīlam. Šajā visu paaudžu sieviešu sāpju ceļā ļoti spēcīgs ir piedošanas motīvs. Tas kopš mazotnes ir nepārtraukts uzdevums meitai, lai turētu pie dzīvības māti, kura apzināti viņai liegusi savu pienu, lai neļautu mantot savas sāpes un izmisumu.

Romāns tapis, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda un, jo īpaši, mecenāta Valērija Belokoņa un Baltic International Bank atbalstam.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis.

Izdevniecība/Publisher: Dienas Grāmata

Kā tiku pie šīs grāmatas?/How I got this book?

Paldies autorei par grāmatas eksemplāru!

Vērtējums/Rating: 4.5/5

Mana recenzija (pārdomas)/My (thoughts) review

Stāsts par mātes un meitas attiecībām padomju laika pēdējās divās desmitgadēs. Meita piedzimst mātei viņas 25.gadā, bet dažādu iemeslu dēļ viņai nerodas mātišķu jūtu. Visu laiku notiek skatpunktu mija starp abām galvenākajām varonēm, tādējādi tiek dota iespēja uzklausīt arī mātes stāsta pusi.

Vairākkārt tika pieminēts, ka māte jūtas kā būrī un ka konkrētais laiks un vieta, kurā piedzimusi, viņu pamatīgi ierobežo. Diemžēl, lai cīnītos tam pretī, viņa drīzāk padodas tā spiedienam. Un ir arī savs pamats. Mātes profesionālā darba virziens ir medicīna, konkrētāk auglība/fertilitāte; šajā sakarā atmiņā palicis viņas laiks Ļeņingradā, kur tā vietā, lai tiktu apsveikta un apbalvota par veiksmīgu mākslīgo apaugļošanu, tiek apsūdzēta par iejaukšanos Dieva darbos un viņas karjeras izaugsmes iespējas pazūd, bet vismaz saglabā vietu medicīnā kādā ambulancē, kur depresīvas domas uzdzen neskaitāmie aborti, lai kāda būtu pēcāk pateicība. Pievieno tam klāt sāpīgas atmiņas par tēva zaudējumu režīmu maiņas laikā, un nav jābrīnās par iznākumu.

Biju nelielā neizpratnē par pārsvarā negatīvo attieksmi pret māti viņas attiecībās ar meitu. Protams, tās nav ideālas, un paldies Dievam(tikai izteiciens), ka meitas dzīvē liela loma ir vecvecākiem (mātes mātei un patēvam). Meitai pieaugot, viņa kļūst par lielu balstu un mudinājumu turēties pie dzīves. Lietas sāk mainīties, kad meita ir spiesta pārvākties uz Rīgu pie vecvecākiem, lai mācītos vidusskolā, un ciemošanās vieta samainās ar dzīvesvietu. Bet labi, ka māte nepaliek viena.

Meita no mātes atšķiras kā diena no nakts, un ir pilnībā citādāka. Sarežģījumi rodas vien tad, kad skolas programmas ietvaros mācītais nonāk pretrunā ar mājās runāto. Īpašs prieks tiek gūts no kultūras vēstures pulciņa, bet diemžēl tas nav mūžīgs.

Vārdi doti vien retiem tēliem, par ko jāpiekrīt, ka tas dot cilvēku kā vienas lielas masas efektu un nevis individualitāšu iespaidu.

Kopš paša vidusskolas laika un vēstures stundām, kuras patika pat ļoti, jau pagājis labs laiciņš un sava daļa piemirsusies, tāpēc ‘’Mātes piens’’ var kalpot arī kā labs pamudinājums vairāk pievērsties vēsturiskajai literatūrai. Atmiņu atsvaidzināšanai, domājams, derēs arī tiem, kas to laiku paši pieredzējuši. Grāmata noslēdzas ar nojausmu par tuvojošamies brīvību, neparasta arī pati pēdējā aina, kur mūsu galvenākie varoņi neticībā TV ekrānos pieredz Berlīnes mūra krišanas mirkli.

***************************************

The story about mother and daughter’s relationship in the last two decades of Soviet Union. The daughter is born when the mother is 25 years old, but unfortunately there are no big motherly feelings at the beginning. The POV changes between these two main characters all the time which gives us a chance to hear mother’s side of story and viewpoint.

Several times it’s mentioned that mother feels like in a cage and that the time and place she has been born into confines her and limits what she could be and do. Unfortunately to fight back she rather lets the pressure affect her, but that’s not without any reasons. Mother works in the field of medicine, with fertility. Considering this her time in Leningrad has stayed in mind where she successfully makes an artificial insemination but instead of being rewarded she is accused of interfering in the work of God and that pretty much stops her carrier growth. At least she is allowed to work at some ambulatory care clinic where the unending clients that want abortion gives her depressive thoughts no matter how good she is at that and how much they thank her later. Add to that painful childhood memories of losing the father at the time of regime changes and no wonder about how her state now.

I had a bit of lack of understanding why in so many other reviews the mother was portrayed so badly in the relationship with her daughter. Of course she is far from perfect and thanks God (just an expression) that a big part in daughter’s life plays her grandparents (mother’s mother and stepfather). When daughter grows up she becomes a big support and an encouragement for mother to hang on to life, but things start to change when daughter must go to Riga to live with her grandparents because of the school. At least mother doesn’t stay completely alone.

The differences between mother and daughter are like between night and day. The complications start to rise when the stuff that daughter is taught at school and in its program starts to differ from what she hears at home. A special happiness she receives from culture history hobby group, but unfortunately that doesn’t last forever.

Just few characters have names and I have to agree that that gives an impression about people as one  big and giant mass not individualities.

Since my own time at high school and history classes, which I liked very much, a good time has passed and some things obviously are forgotten. That’s why this book hopefully can encourage me to change that. I guess this could be a great book also for those who have experienced that time themselves. The book concludes with a sense of oncoming freedom and at the very last scene where our main characters can’t believe their eyes when they watch TV and see the moment of Berlin’s wall falling.