Aaron Dembski-Bowden – The Master of Mankind (The Horus Heresy #41)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Horus Heresy sērijas četrdesmit pirmās grāmatas The Master of Mankind sižetiskā darbība lasītāju aizved uz līdz šim vēl neredzētu lokāciju. Lai arī fragmentāri brīžiem attopamies uz Zemes jeb Terra, tad krietni nozīmīga daļa no romāna noris Zemei tuvākajos Webway tuneļos. Tuneļos, kurus Imperators savos sapņos iecerējis kā vislabāko glābiņu cilvēcei no koruptīvajiem warp un Haosa spēkiem. Nākotnē, kur cilvēcei vairs nevajadzēs uztraukties par potenciālu iznīcību šo ļauno spēku dēļ. Bet viena labu nodomu izraisīta postaža no Tūkstošdēlu primarka Magnusa A Thousand Sons ietvaros brīdīnāt Imperatoru par Horusa nodevību nes savus pirmos būtiskos, un ja ne uzreiz, tad potenciāli nākotnē ar jo letālākām sekām visai cilvēcei.

Pēc ilgiem laikiem darbību kādā no sērijas romāniem ņem pats Imperators, kā nekā grāmatas nosaukums vien liecina, ka tam tā būtu jānotiek. Tomēr viņa loma atstāta daļēji, lai pieslēgtos kritiskākajos brīžos, daļēji atmiņu fragmentos, par kuru liecinieku un dialogu partneri tas izvēles vienu no Custodes astartēm (tikuši radīti ierobežotā skaitā, un lai arī katrs leģions sevī saskata ko unikālu, tad attiecībā uz Kustodēm faktuālais fakts ir jo būtiskāks) – Ra Endymion, tēlu. Izraudzīts ar būtisku lomu, kuru tas un reizē lasītājs nesaskatīs, līdz brīdīm, kad Imperators to nostādīs fakta priekšā.

Pirmos soļus iekš Webway tuneļiem, lai ceļotu ātrāk par gaismu, kurus varbūt ne radījuši, bet krietni attīstījuši to spēka zenītā, izmantojusi eldar rase, kura attiecīgājā Horusa nodevības laikā ir krietni savā norietā, bet šķiet ne tik tālu, lai vēlāk neradītu paši savas galvassāpes cilvēcei. Vide starp materiālo realitāti un warp dimensijām, kura pati sniedz savu bīstamību, ja neapdomīgi sāc pa to klīst, bet ar Imperatora mentālo spēku un palīdzību no citiem spēcīgiem lojālistiem būtu iespēja izveidot drošu patvērumu, ja ne Magnusa neapdomīgā rīcība.

Viena tāda piekļuve ar Imperatora un daudzu jo daudzu strādnieku roku (un ne tikai) izveidota uz Zemes, Imperatora pils kompleksā, dziļi tā pazemes labirintos, kur piekļuvi kārotajai Webway tuneļu sistēmai izveidota ar reiz Imperatora atrastu un laika gaitā krietni modificētu Zelta Troņa artefakta palīdzību. Tomēr katrs metrs iekš tuneļiem piecu garu gadu laikā bijis jāizkaro ar Kustodu, Kluso Māsu frakcijas (vienīgais nopietnais spēks sieviešu dzimtē, jo visi astartes ģenētisku iemeslu dēļ vīrieši) un citu lojālistu spēku sniegto upuri. Upuriem, kuri manāmi noplicinājuši par Desmit Tūkstošiem sauktos Kustodes līdz krietni pieticīgākam skaitām. Bet nu iekš The Master of Mankind tā vien šķiet Imperatora sapnim par patvērumu Webway tuneļos būs pienācis gals.

Pat ar visiem tam pieejamajiem resursiem, no kuriem Zemes sargu Imperial Fists leģions jāizmanto citu lokāciju un planētu aizsardzībai, nepietiek, lai nevajadzētu palēnām vien atkāpties no tālākajiem izpētītajiem tuneļiem līdz pat senai un piecu gadu laikā par pirmo būtisko nocietinājumu izveidotai Calastar vai Impērijas laikā The Impossible City sauktajai pilsētai. Par cik no Neiespējamās Pilsētas ir vien pāris soļu līdz paša Imperatora Zelta Troņa kambarim, tad jādara viss iespējamais un arīdzan neiespējamais, lai atvairītu ntos warp mošķu un dēmonu viļņus, kuri tā vien alkst slacīt savas asinskārās slāpes ar cilvēces mentālo enerģiju resursiem.

No tiem grāmatas ietvaros neviens cits nav tik spēcīgs, kā cilvēces pirmās slepkavības laikā radušamies dēmons Drach’nyen jeb pienācīgi dramatiski pārtulkotā nozīmē The End of Empires. Dēmons, kura rašanās moments dod ieskatu Imperatora agrā bērnībā tāltālā cilvēces aizvēsturē, jo slepkavības upuris izrādās ir tā tēvs, bet būtiskais iemesls, kas ļauj Drahnienam rasties, slēpjas faktā, ka slepkava ir tēva brālis. Moments, ko dižais Imperators savā komplicētajā domu gaitā saista arīdzan ar apjausmu, ka cilvēcei būs vajadzīgs viens vispārējs valdnieks ar lielo burtu, lai tai būtu cerība ilgtermiņā izdzīvot.

The Master of Mankind būtiskākais pozītīvie aspketi slēpjas fragmentārajos ieskatos attiecībā uz Zelta Troni, kurš sākotnēji iecerēts, ka enerģijas avots un dzinējs Webway projektam, bet Horusa nodevības pilsoņkarš tā pielietojumu mazpamazām pavērš Imperatoram nevēlamā, bet laika gaitā neaizvietojamā virzienā bez kura izdzīvošanas vārdā neiztikt. Tā arī vien mājienu veidā var noprast mentālo slogu, ko no Imperatora prasa atrašanās uz Zelta Troņa, lai pasargātu Zemi un cilvēci no postošo warp spēku ietekmes, kādēļ tam bijis tik svarīgs minētais Webway projekts. Kādēļ vien retais un vien uz salīdzinoši krietni īsāku laiku ar letālām sekām spējis kritiskos brīžos aizvietot Imperatoru uz tā, un kādēļ pat ar visu Imperatora pshisko, mentālo un visādi citādi (gara) spēku ir bijis nepieciešams aktivizēt par The Unspoken Sanction sauktu psaikeru upurēšanu, kura aktīva pat pēc desmit tūkstošiem gadu, lai darbinātu Zelta Troni.

Reizē Imperatora aktivākai darbībai romāna ietvaros, lielāku skatuves laiku iegūst anti-psaikeru militārā Silent Sisterhood jeb Sisters of Silence grupa (savās piezīmēs kāda iemesla pēc to saīsinājums uz latviskotu KM versiju kaut kā labāk nekā SS). Grupa, kura bieži vien izmantota un tādēļ jo vajadzīga, lai pie kārtības vai sodu piespriestu psaikeriem, kuri kaut kā nebūt nogrēkojušies, bet, kuru spēks, kas ļaut tik efektīvi cīnīties pret psaikeriem, slēpjas faktā, ka tām nav dvēseļu, daudzviet tādēļ nīsts. Melnā Flote, kas ‘’rekrutē’’ psaikerus Unspoken Sanction vajadzībām, slepena žestu valoda un citi noslēpumi ir vien daļa no slepenībā apvītas leģendas, kurā paralēli Zemes aizstāvībai no draudiem no Webway tuneļu puses kopā ar Kustodēm autors Aaron Dembski-Bowden sniedz.

Romāns, kas sniedz atbildes vai vismaz lielāku uzmanību uz līdz šim neskartiem jautājumiem, bet reizē gribas izcelt kāda tēla teikto, ka reizēm ne visiem jautājumiem ir nepieciešama atbilde. Ne bez iemesla ir teiciens par nezināšanu, kā muļķa mierinājumu, ar ko (noslēpumu turēšanu pie sevis) Imperators savu reizi aizraujas pārāk izteikti. Vai cits citāts ‘’Only in death does duty end’’, kas gan lieliski atspoguļo lietu kārtību Warhammer Visumā gan iekš 30k, gan citām 40k sērijām.

Joshua Rettew – Crimson Hydra #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Autora Joshua Rettew radītajā Crimson Hydra pasaulē jau miljonu miljoniem reižu ir tikušas rīkotas Game of Souls tipa izklaides, kuras izklaidē miljardu miljardiem skatītāju un reizē integrē to rīkotāju Galaktiskā Impērijas sastāvā jaunu planētu un civilizāciju. Vienalga vai tā to grib vai nē, un šoreiz ‘’laimīgā’’ loze kritusi Zemei.

Par galveno sērijas tēlu ir iecelts Benijs Vaits (pēdējā laikā bieži sanācis uztrāpī uz tēliem ar šo uzvārdu), kurš vienā brīdī gaida taksi, lai dotos uz kārtējo nogurdinošo ķīmijterapijas sapni, pēdējais, ko atceras, ir fragmenti no atrašanās ambulances mašīnā, lai pēcāk attaptos jaunā fantāzijas pasaulē. Par laimi, vai kā sekojošo notikumu pārbaudījumu rādīs, varbūt par nelaimi, bet Benijs piesaistījis gana uzmanības, lai ar Galaktiskās Impērijas sistēmu neapmierinātie (Deiva tēls kā redzamākais no tiem) izvēlētos viņu kā savu aģentu caur kuru varētu mēģināt kaut ko pasākt. Bet ceļš līdz rezultātam priekšā garš un izaicinājumu pilns, bet vismaz galvenā tēla, ja ar sižeta bruņām būtu par maz, ir arī citi spēcīgi sabiedrotie.

Otrs ‘’par laimi’’ izpaužas faktā, ka pašas impērijas darbnieki vai varbūt vien konkrēto spēļu pārraugi (administratori un moderatori), varbūt to pašu iemeslu pēc kādēļ Deivs pirms Spēles sākuma un arī iespēju robežās to laikā pārmij vārdus ar Beniju, no reizes uz reizi pārcenšas liekot šķēršļus Benija un sižeta gaitā iegūto sabiedroto un draugu ceļā, lai censtos tos nogalināt. Tā vien šķiet Game of Souls uzturošā Sistēma darbojas atsevišķi no citām frakcijām un savā starpā naidīgām grupām, kur vieni dara visu, lai noturētu esošo lietu un pasaules kārtību nemainīgu, kamēr citi grib to nojaukt, pat ja riskētu ar īslaicīgu varas vakuumu.

No spēcīgajiem sabiedrotajiem, kur Deivs būtisks devums ir Benijam dotie Spēles sākuma bonusi, no kuriem viens ļauj izsaukt personīgu golemu Meat jau pašā sākumā, bet otrs ir bezizmēra inventāra opcija, kuru ‘’itkā’’ ierobežo svara limits, ko gan vēlāk nenākas manīt, jāpiemin tādi tēli kā pirmais cits spēlētājs zemietis Arlo, kuram drīz vien seko darba kolēģe (varbūt ne tikai) Sema. Paveicas, ka pirmais cits sastaptais spēlētājs izrādās draudzīgs un atvērts sadarbībai, jo drīz vien Benijs iegūst savu pirmo ienadnieku, kurš nav pašas Impērijas lojālistu pārstāvis.

Pats Crimson Hydra sižets ietverts horde mode izdzīvošanas spēles ietvaros, kurā tēliem jāpārvar viļņveidīgi dažādu mošķu uzbrukumi, no kuriem lielākais ir katras grāmatas kulminācijas fināls. Fakts, kas atvieglo fantāzijas LitRPG subžanra integrēšanu stāstā ar pieredzes punktu krāšanu, līmeņošanos kā tādu un spēka palienināšanu ar autora izvēlētu maģijas sistēmu tajā, bet reizē gan pirmās Gene Harvest, gan otrās Boddy Horro ietvaros vairāk rada iespaidu, ka Benijs un citi tēli tiek virzīti cauri piedzīvojumiem piedzīvojumu pēc bez jūtamāka sižetiskā pamata zem tā. Tuvākais salīdzinājums, kas nāk prātā ir Dungeons & Dragons tipa fantāzijas. Viss labi, ja vien pēc grāmatu pabeigšanas un jāsaka, ka arī to laikā, neprasās kaut kas drusku daudzslāņaināks un komplicētāks. Kurā jau tā paredzamais fakts, ka galvenais varonis kaut kā nebūt izdzīvos, lai turpinātu cīņu pret sliktajiem, būtu kaut drusku mazāk uzskatāms un nepārprotams.

No reizes uz reizi Benijam paveicas (īpaši uzskatāmi ir abu grāmatu beigās esošie cīņu kulminācijas momenti), pat ja īslaicīgi jāizbrien cauri šķēršļiem un pārdzīvojumiem, kur vēl viens uzskatāms piemērs būtu drošas zonas Blackstone Keep mājas un tuvākās teritorijs iegūšana īpašumā pēc pirmā puslīdz nopietnā bosa pieveikšanas. Vai vēlāk, kad pret Beniju atklāti naidīgs administrators sūtā izaicinājuma vilni vēl pirms oficiālā sākšanās, lai tā vietā tiktu iegūts vēlākā sižetā nozīmīgs un svarīgs sabiedrotais – ķirzakveidīgu nagalianu rases karalis Kašaks (ar pieklājīgu sekotāju grupu), kuri paši bēg no savas dzimtās un Galaktiskās Impērijas izpostītas planētas un kara uz tās.

Lai arī Crimson Hydra sērijas pirmās divas grāmatas ir izklaidējošas, ja pieņem sižeta izklāsta spēles (wink, wink) noteikumus, kur pirmās lielāka sižeta bildes perspektīva ieslēdzas novēloti otrās grāmatas noslēdzošajās daļās, tad šī fantāzijas sērija, kurai noteikti sekos turpinājumi, ir gana saistoša ne tikai lasīšanas brīdī. Diemžēl laikam nevarēšu sevi pieskaitīt, kuri nepacietībā gaidītu sērijas trešo turpinājumu.

Izlasīju, lasu, lasīšu #283 (18.08-07.09)

Izlasīju:

Tim Green – Exact Revenge

John French – Praetorian of Dorn (The Horus Heresy #39)

Tom Holland – Supping with Panthers

Noklausījos:

Macronomicon – Wake of The Ravager #1-3

J.M. Clarke – Mark of the Fool #1-3

Lasu:

Aaron Dembski-Bowden – The Master of Mankind (The Horus Heresy #41)

Klausos:

Joshua Rettew – Crimson Hydra #1-2

Lasīšu:

Alex Kava – Whitewash

James Swallow– Garro: Weapon of Fate (The Horus Heresy #42)

Klausīšos:

J.M. Clarke – Mark of the Fool #4-6

David Weber, Richard Fox – Ascent to Empire #1-2

Tom Holland – Supping with Panthers

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Little Brown and Company

Manas pārdomas

Ar Supping with Panthers (alternatīvs nosaukums Slave of My Thirst) autors Tom Holland izvēlējies pievienot savu balsi vampīru izcelsmes stāstam. Turklāt ne tik vien izpildīt savu stāstu modernā variantā un izklāsta manierē (publicēta 1996.gadā), bet teju kā odu un veltījumu agrākiem gotiskiem un cita veida šausmu stāstiem no žanra pirmsākumiem, to veikt arīdzan attiecīgajā manierē. Fakts, kam reizē savi plusi, bet jo tuvāk grāmatai beigas un vairāk sižeta aiz muguras, jo vairāk arī pamanāmu un grūtāk ignorējamu gan notikumu attīstības loģikas, gan cita veida caurumi.

Par Supping with Panthers galveno tēlu nostādīts ārsts Džons Eliots, kuru sastopam kā pirmo no skatpunktiem, kuri tiks izmantoti romāna gaitā, un sastapšanās noris Indijas Himalaju kalnu nomaļā lokācijā, konkrētāk Kalikshutra province, 1887.gadā, kad tā vēl skaitās piederīga pie Britu impērijas kolonijām. Tur Eliots neatrodas vien kāda izpriecu ceļojuma ietvaros, bet jau aptuveni divu gadu garumā paralēli vienkārši medicīniskas palīdzības sniegšanai nomaļā pasaules nostūrī, veic pētījumus mistiskai patoloģijai, ar kuru sirgstošajiem pirmais apzīmējums, kas nāk prātā, lai cik pārdabiskas konotācijas tam nebūtu, ir vampīrisms.

Par laimi, plašākai pasaulei, tad slimības straujāku izplatīšanos ir ierobežojis kalnu vides nošķirtības faktors, kas gan draud tikt pārrauts. Briti no vienas puses, krievi no otras un līdz šim neviena netraucētā Kalikshutra pa vidu. Labi, ka vēl modernais transports un cilvēku pārvietošanās iespējas vēl nav tik attīstītas un, pirmajai daļai noslēdzoties, doktoram Džonam Eliotam vēl ir cerība, ka dramatiskie notikumi ir aiz muguras, pat ja būtu jāsamierinās ar divu gadu centienu pamešanas aiz muguras. Tomēr cerības veltas un vampīrisms, lai arī drusku atšķirīgās izpausmēs ar ligu sirgstošajiem, sekos līdzi un liks par sevi manīt arī Londonas ietvaros.

Iesākums stāsta otrajai daļai gan šķietami ir tuva drauga un nu par Secretary of State for India kļuvušā politiķa George Mowberley sievas Rozamundas izmisuma pilns palīdzības lūgums atrast tās jau vairāk nekā nedēļu pazudušo vīru. Gluži kā izdomātajam detektīvam Šerlokam Holmsam arī Džonam Eliotam piemīt izcilas dedukcijas spējas, uz kurām visas cerības jāliek, jo acīmredzami parastie likumsargi nav spējuši. Izmeklēšanai, kam, lai arī ar zināmu pielaušanu un drīzāk formas pēc izteiktiem pieticības vārdiem no Eliota puses, doktors tomēr piekrīt.

Supping with Panthers interesantā veidā mij skatpunktus, ar kuru palīdzību tiek izklāts sižets. Ja sākoties otrajai grāmatas daļai tas ir vēstuļu sarakstes veidā starp dažādiem tēliem, un tā stāstā tiek iepazīstināta cita Eliota drauga Artūra Reivena (miris pirms gada mistiskos apstākļos, visticamāk nogalināts) māsa Lūsija, tad turpināts tiek ar neviena cita kā Lyceum teātra vadītāja Brama Stokera skatpunktu. Varētu domāt, ka vēlāk Drakulas stāsta autora iesaistīšana romāna sižetā būs pārāk uzspiesta un neveikla, bet nebūt tā. Turklāt iemesls faktam, jo Lūsija ir viena no aktrisēm viņa teātrī, turklāt ar labu potenciālu kļūt par apspriestāko visā pilsētā.

Kā jau katram labam detektīvam, tad arī Eliotam ir vajadzīgs asistents gan vienkārši kā pavadošā persona pavedienu izmeklēšanas procesā, gan kā sarunu biedrs, lai būtu ar ko apspriest atklāto. Stokera tēls piešķirt labu alternatīvu perspektīvu uz notikumu gaitu, kad tā vien šķiet pats Eliots, lai arī cik racionāli domājošu un vien racionālā prāta pielietotāju tas sevi neuzskatītu, ieslīgst pārdabisko staignāju labirintos.

Pēcāk sižeta skatpunkts tikpat saistoši tiek mīts ar dienasgrāmatu ierakstiem gan no Stokera, gan Eliota. Diemžēl visu labo romānā nomāc pārāk jūtami izteiktā pieturēšanās agrāko žanra stāstu manierei, kurā tēli ir biedējoši un iedveš teju paranormāla līmeņa un izcelsmes šausmas un neomolīgumu no pirmā acu skatiena un klātbūtnes vien. Vai līdzīgi, lai arī vien epizodiski, pieminēta Lūsijas nesenā laulātā vīra Edvarda ‘’Neda’’ Westcote vīra dzimtās mājas, kuras pēc mātes un itkā arī māsas Šarlotes nāvēm (sakritības pēc) Indijā, ir palaistas pašplūsmā un ieguvušas nelabu, šaušalīgu garu no skata vien.

Lai arī atsevišķi ņemot katra no šausmu stāsta niansēm romāna ietvaros ir pat baudāms. Tā no (īslaicīgi) pazudušā Džordža meklējumiem, romānā tiek iesaistīts Lilah tēls, kuras dailes un suģestijas spēks nenoliedzams, kuras valgos pat tāds ‘’prāts pār ķermeni’’ personāžs kā Eliots nemanāmi sapinas. Un romānam turpinoties Lilah vai atbilstošāk un mitoloģijā citkārt biežāk sauktajai Lilitai vai Indijā par Kali dievietu sauktajam tēlam ir interesants iztirzājums, bet, kad šo piemēru ņem kopā ar pārējo sižeta un tēlu kontekstu, sākot ar Džordžu un turpinot ar Lūsiju, tad rodas dažs labs jautājums, kā gan viens aspekts var saiet kopā ar citu, kas liek neizpratnē pakasīt galvu.

Ā, un kam pa virsu, lai nebūtu garlaicīgi, beigās tiek piekabināts vēl Džeks Uzšķērdējs. Kādēļ tieši ir sanācis romāns, kuru gribas reizē slavēt un arīdzan nopelt, kam viens no izcelsmes iemesliem varbūt slēpjas faktā, ka vismaz pēc Goodreads portālā atrodamā, autors ir plašāk zināms kā non-fiction dokumentālo grāmatu autors, kur tad vairāk slēpjas viņa talants.

J.M. Clarke – Mark of the Fool #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pārdabiskais mošķis Raveners un tā dēmonu un citu monstru armijas atkal griež savas neglītās galvas Rainianas impērijas un tās galvaspilsētas Thameland virzienā. Mošķis, kurš reizi simts gados prasa no pieciem nejauši izvēlētiem Varoņiem ar lielo burtu visu iespējamo un varbūt pat to dzīvības, lai glābtu savu dzimteni. Diemžēl no pieciem Varoņiem vienam tiek, nodēvēts par Muļķi, tiek vairāk kā pārējo atbalstoša loma, un kaut arī vēstures annālēs ir piezīmes, ka bez Muļķa markas īpašnieka neiztikt, tad ar tikpat vieglu roku tā pienesums tiek, ja ne gluži noniecināts, tad noteikti ne tik augstu godā celts un slavināts, kā pārējo varoņu pienesums.

Tad nu lūk uz sižetiskās skatuves kāpj jaunietis vārdā Aleksandrs vai vienkārši Alekss Roths, kura lielākie un varbūt vienīgie sapņi tikuši saistīti ar maģijas apgūšanu, kļūšanu par burvi un gādības uzņemšanos pār astoņus gadus jaunāko māsu Selīnu. Vēl jo vairāk, kad vairākus gadus pirms sērijas sākuma vecāki miruši ugunsgrēkā. Bet tieši, kad Alekss varētu ar līksmi atzīmēt uzņemšanas vēstuli no prestižākās maģijas skolas (un visai attālās) Generasi universitātes, astoņpadsmitās dzimšanas dienas rītu to aplaimo tieši ar Muļķa marku. No visiem jauniešiem tieši viņam tiek tā svētlaime, no visām piecām iespējām tieši viņam iekrīt tie 20% kļūt par Muļķa markas īpašnieku. Bet tāpēc vien, ka pagātnē citi markas īpašnieki ir ļāvušies liktenim, to pašu nedomā atkārtot Alekss. Lai tur vai kas, viņš sasniegs Generasi.

Aleksam un arī māsai Selīnai pirms sērijas sižeta savukārt paveicies tikt uzņemties gādīgajā (gluži kā savu atvašu) Lu ģimenē, ar kuras meitu Terēzu Aleksam izveidojusies jo cieša draudzība. Kas zina, vai pirms markas uzrašanās Alekss uz universitāti būtu devies viens, bet nu vajadzība klusu un nemanīti (pirms to atraduši vietējie Oldaras priesteri un apvienojuši ar pārējiem četriem Varoņiem) tikt prom no Teimlandas. Tad nu Terēza nav nekāda muļķe un pamana Aleksa pēkšņās aktivitātes un pierunā kopā ar tās bērnībā pieradināto cerberu Brutusu tikt ņemtai līdzi, un, protams, ja jau, tad jau līdzi dodas arī Selīna.

Bet jau pirms gan tiek sasniegts Generasi galamērķis, tos piemeklē pirmie piedzīvojumi un vajadzība atkauties pret milzu zirnekļiem, kad jauno varoņu grupa senu agrāka diža Varoņa par vienkārši Traveller sauktu templi iekš alas, kura darbojas tāds kā teleports (romāna sākumā vēl piemirsta un maz zināma lokācija) un ļautu gan tikt ātrāk prom no priesteru vērīgās acs, gan jau savlaicīgi iekārtoties jaunajā mājvietā. Cīņa, kura vēl pirms Alekss apguvis pašus nepieciešamākos Muļķa markas knifus, prasa visu biedru pēdējos spēkus, bet reizē atlīdzībā Aleksam sniegs artefaktu (Dungeon Core), kam lemts vēlāk sižētā tam jo vairāk spēka ziņā progresēt.

Jāatzīmē, ka Muļķa apzīmējums markai, kura tikusi Aleksam, visticamāk ir iemesls, ka tās īpašnieks, kad vien tas gribētu aktīvi izmantot ieročus vai uzbrukuma burvestības, lai kādam uzbruktu, tiek no markas puses psiholoģiski bombardēts ar pagātnes neveiksmēm un kļūdām, kā rezultātā Muļķis tiek padarīts nespējīgs tiešā veidā cīnīties pat pret parastiem mošķiem, kur nu vēl Ravaneru. Vai vismaz tā visiem šķitis, jo acīmredzami, kā sižeta gaitā ne reizi vien Alekss pierādīs, ir iespējami apvedceļi, kurus izmantot savā labā, lai kļūtu spēcīgākais Muļķis visu Muļķu (marku īpašnieku) vēsturē, ja vien ir izdoma. Ko nākas pielietot praksē, jau uz kuģa (alas portāls tiešā veidā neved uz Generasi), kur viens no ceļabiedriem izrādās manas enerģijas vampīrs. Vēl jo vairāk, ja ir Aleksa līmeņa apņēmība un gribasspēks, tad lasītājs var būt drošs, ka galvenais varonis atradīs veidu, kā to panākt.

Kad Generasi universitāte sasniegta un mācību gaitas uzsāktas, Mark of the Fool sērija izvēršas vairāk par tādu kā maģijas skolas fantāziju, kur dažādi sniegtie pārbaudījumi, jo mācības nav tikai vienmuļa sēdēšana pie skolas sola. Alekss un arīdzan Selīna un Terēza, kurām pašām pieejami tiešā veidā ar maģiju nesaistītas mācības, ir par pārbaudījumu pārvarēšanu (būtu tie mazi un šķietami vienkārši vai jau uzreiz manāmi komplicētāki), bet ne gluži tikai individuāli pa vienam, bet arīdzan kopā ar jauniegūtiem draugiem. Jāsaka gan, ka Aleksam paveicas ar nejaušo pirmā pārbaudījuma (jau pirmajā dienā pie profesora un visas universitātes kanclera Beilina) komandas biedriem, ar kuriem lemts izveidot ciešas draudzības un uzticības saites, jo tikpat labi būtu varējis būt vienā komandā ar Dereka tēla tipa varoni, kurš jau no iepriekšējā mācību gada ir ieguvis bēdīgi slavena krāpnieka un špikotāja slavu, kura gan nav bijusi par iemeslu tikt izslēgtam.

Visu šo laiku, kamēr Alekss un citi varoņi apgūst gaitas Generasi universitātē, Ravenera sagādātās problēmas mājās vairāk tiek atstātas fonā. Problēmas, kurām jūtamāk pirmo trīs grāmatu ietvaros autors J.M. Clarke pieskaras katras grāmatas noslēgumā, bet gluži neignorē tās gaitā, jo kā nekā Aleksam jākļūst spēcīgākam, jo mūžīgi iekš Generais sienām nevarēs slēpties. Papildus tam, lai arī Alekss izmanto visas Muļķa markas priekšrocības, lai ātrāk un jaudīgāk apgūtu mācības, tad gluži no visiem markas ierobežojošajiem faktoriem neizbēgt, ko dažs labs profesors pamana un vērš uzmanību, lai citkārt talantīgais Alekss cītīgāk to stundās piestrādātu. Līdz ar to Aleksam jāpārvar bailes no iegūto draugu reakcijas, ja un kad tie uzzinātu par tā Muļķa statusu, tā arī no visiem profesoriem Aleksam vismaz kādam un kāpēc ne pašam spēcīgākajam no tiem, Beilinam. Tā teikt ar domu, ka klusēšana ilgtermiņā radītu vēl lielākas problēmas, nekā atklātība, vismaz pret Beilina tēlu.

Autors nebūt neskopojas ar pirmajam mācību gadam veltīto lapaspušu skaitu, kas pirmajās trīs grāmatās ir nedaudz virs diviem tūkstošiem, bet, ja var spriest pēc trešās sērijas romāna noslēguma, tad visnotaļ iespējams, ka Aleksu un tā draugu grupu, kā arī paša izveidoto Klejgona golemu (uz divu no pirmo trīs grāmatu vākiem), sagaida tiešāka saskare, ja ne ar pašu Raveneru, tad notiekti tā aģentiem un citiem uzsūtītiem monstriem.

John French – Praetorian of Dorn (The Horus Heresy #39)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājuši gadi kopš Horusa nodevības uz Isstvan V. Gadi, kuru laikā tam pievienojušamies leģioni ir sējuši paniku, iznīcību un vispārēju haosu pašu reiz agrāk izcīnītajā Imperatora vadītajā Cilvēces Impērijā. Laiks, kas no abām pusēm ir nesis savas uzvaras un sakāves, bet pienācis laiks, kad cīņa nenovēršami pietuvojas Terrai/Zemei un Saules sistēmai. Tomēr pirms Horuss un tā astartu leģionu armijas uzrodas, Horuss tādā kā pretinieku aizsardzības izlūka misijā sūtā Alfa leģionu, kam tad veltīta pirmā John French pilna apjoma romāns lielajā The Horus Heresy sērijā.

Pirms tam no autora puses ticis lasīts The Crimson Fist īsais stāts no Shadows of Treachery antoloģijas. Un vismaz šī romāna Praetorian of Dorn sākums ir lielākos vilcienos ar baudāmas prozas fragmentiem pirms nenovēršami ieslēdzas Warhammer 40k lillā piepildīta militāru cīņu un kauju prozas stils. Papildus tam Praetorian of Dorn sižeta izklāstam lai attēlotu labāku kopainu no Imperial Fists leģiona perspektīves, kā arī pievēršoties grāmatas ietvaros sliktajiem Alfa leģiona tēliem, autors izvēlējies vienas nodaļas ietvaros regulāri pievērsties vairāku tēlu skatpunktiem, kur katrs savā lokācijā.

Imperial Fists (IF) leģions un tā primarks Rogals Dorns tiek stādīts kā galvenais Zemes un cilvēces izcelsmes mājvietas aizstāvis, kas licis gan Imperatora pils kompleksu, gan aizsardzības sistēmas uz Zemes un tās orbītā, kā arī Saules sistēmā kā tādā pārveidot ar gaidām par nenovēršamo Horusa mēģinājumu iebrukt un sakaut tā nīsto Imperatoru. Bet līdzšinējās taktikas, kur par ideālu tiek turēti godīgas un cēlas cīņas principi, un jauno naidnieku mestie izaicinājumi prasa savas pielāgošanās izmaiņas, kuras gan dažam labam varonim kā Rogala personīgās Huskarlu apsardzes līderim Archamus raisa bažas, vai šādi tie neriskē zaudēt savu identitāti, vai šādi IF leģions neapzināti ‘’nespēlē’’ Alfa leģiona un to primarku (vienīgais, kuram divi) Alfariusa un Omegona rokās.

Romāns arīdzan sadalīts četrās daļās, kur pirmās trīs tiek noslēgtas ar trim (divi garie un vienu īso) stāstu, kuri savukārt plašāk iepazīstina ar vienu no grāmatas galvenajiem tēliem Arkamusu, kurš būdams Huskarlu vienības līderis ir kā sava primarka pirmais aizstāvis. No leģiona pirmsākumiem, kur Arkamusam paveicas izdzīvot par astarti fizioloģiskās pārveidošanas procesu uz Zemes, kad tehnoloģija vēl nav līdz galam atstrādāta, turpinot ar interesantu ieskatu Krusta Gājienā, kur uz vienas planētas tiem īsi pēc jaunas planētas pievienošanas Impērijai jāatkaujas no orku uzbrukuma, bet vēlāk citviet tiek fokusētāk atrādīti Rogala Dorna un Alfariusa atšķirīgie viedokļi, kad runa ir par Impērijai pievienoties negribošas planētas sakaušanu, tā, lai nerastos riski, ka agrāk vai vēlāk tā no jauna mēģina sacelties.

Attiecībā uz Alfa leģionu, kura izcilākās īpašības slēpjas noslēpumos, puspatiesībās un ienaidnieka ekspektāciju izmantošana savā labā, interesants šķiet arī fakts iespaidā, ka pats leģions ne vienmēr zina un nojauš, kurš tad īsti ir primarks Alfariuss (līderis starp abiem). Pie kā noteikti ar nolūku piestrādāts un tiek aktīvi izmantots galvenokārt pašaizsardzības nolūkos, lai liktu domāt, ka to primarks īsā laika sprīdī atrodas tikpat kā vairākās vietās reizē. Tā par Alfariusu romāna ietvaros uz brīdi kļūst viens no to aģentiem Kel Silonius, kurš kopā ar citiem sabotieriem, no kuriem izceļama Myzmadra, sēj paniku un haosu, lai Zemes aizstāvjiem baiļu domu iespaidā, pieņemot, ka nu tik sākusies īstena naidnieka armijas invāzija, miskomunikācijas steigā tiktu pieņemti pašiem nelabvēlīgi lēmumi.

Izdzīvot, neļauties Alfa leģionu centieniem ievilināt tos šķietamā slazdā, kas vien par mānekli izveidots, lai pēcāk attaptos faktiskajā slazdā. Nezaudēt galvu gan metaforiski, gan burtiski un turpināt Impērijas aistāvības un nešķīsto nodevēju sakaušanas cīņu. Starp ko jāatzīmē, ka sabotāžas un destabilizācijas plānus, kurus Alfa leģions aktivizē romāna ietvaros, sagataves jau iesāktas un izveidotas krietni pirms pats Horuss sācis apsvērt nodevības plānus. Vien šajā apstākļu realitātē tie tiek šādam mērķim izmantoti. Tam vienmēr vispirms par augstāku mērķi tiek stādīta paša izdzīvošana, kuru Alfariuss un Omegons saskatījuši esam Horusa pusē.

Tim Green – Exact Revenge

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Warner Books

Manas pārdomas

Reiz Reimonds Vaits bija jauna uzlecošā zvaigzne kā prestižā advokātu firmā, tā potenciāls spēks politiskajā pasaulē, aiz kura daudziem nostāties. Reiz, kas bija pirms 20 gadiem, un iespējas, kuras aiztecējušas prom pa laika straumi uz neatgriešanos, jo kādiem bijis pārāk liels traucēklis vai varbūt neīstajā mirklī ieriebis, neglaudījis pa spalvai, vai vienkārši bijis šķērslis to ambīciju ceļā, kuru ar parastiem, ikdienišķiem kukuļiem un bonusiem neuzpirkt. Rezultātā lasītājam lemts iepazīt to Reimonda versiju, kurš ir apņēmības pilns atdarīt vismaz desmitkārt, ja ne simt un vēl vairāk. Vajadzība, ko visiem līdz galam nesaprast un neizprast.

Pirms gan Exact Revenge tiek līdz saldās atriebes izdalīšanai, autors Tims Grīns dod ieskatu Reimonda pasaulē pirms traģiskā pavērsiena un nepatiesās apsūdzības slepkavībā, lai varētu noprast, cik daudz gan galvenajam tēlam tiek laupīts. Iepazīstina ar gļotaini netīrajiem personāžiem, kuri pirms tam gatavi smaidīt sejā un izlikties par draugiem, lai pēcāk vienotos kopīgā sazvērestībā, papildus perifēri iesaistot tādus, kuri, ja ne zina visas detaļas sīkumos, tad pieliek savu roku, lai neatklātos patiesība. Un tā ar smagu roku, kā nekā, lai plāns īstenotos kādai personai par to vispirms jāmaksā ar savu dzīvību, izjūk ne tikai Reimonda karjera, bet arī briestošā laulība ar tā mīlestību Lexis. Attiecībā uz kuru vienam no ļaundariem, detektīvam Frenkam un Leksijas bijušajam papildus savas ieceres tās ‘’mīlestības’’ atgūšanā.

Kad ievads nostrādāts, kas jāsaka aizņem diezgan lielu procentu no romāna kopējā apjoma un brīžiem gribētos drusku noīsināt, lai varētu pievērsties stāsta premises ‘’tagadnei’’, kurā Reimonds pēc 18 cietumos pavadītiem gadiem vairs nealkst brīvības. Vai vismaz tādā mērā, ka dara visu, lai tiktu vienmēr tiktu turēts izolatorā prom no citas populācijas. Viņa agresīvā uzvedība pie reizes ir iemesls, kāpēc tiek nereti pārvests no vienas iestādes uz citu, kas līdz šim nav ieviesis būtiskas izmaiņas, bet tas tā teikt līdz šim, jo jaunajā cietumā pirmajā dienā, kad ļauts ar vēl diviem ‘’biedriem’’ izbaudīt stundu svaiga gaisa, izglābj Lester Cole tēla dzīvību, kad cits to jau grasījies nodurt.

Rīcība, kuru mirkļa momentā nemotivē nekādas domas par savu labumu, vienkārši neļaut citam kādu nogalināt, kad ir iespēja iejaukties (plus aiz gara laika18 gadus Reimonds nav pavadījis tikai laiski gulšņājot, nav vairs nekāds ofisa klerks). Altruisms, kas nepaliks bez atlīdzības, kas ļaus īstenoties ne tikai stāsta premisei, lai Reimonds varētu ar uzviju atlīdzināt tam nodarīto, bet arīdzan procesā, vai drīzāk jau pirms tam, kļūt jo bagātākam nekā pimrs nokļūšanas aiz restēm. Āķis faktā, ka Lesters, kurš pats pavadījis ieslodzījumā divtik ilgāk un vēl drusku, pirms tam bijis augsta līmeņa mākslas priekšmetu (galvenokārt gleznas) un dārgakmeņu zaglis, ka tam drošā slēptuvē neiztērētais laupījums gaida liktenīgo dienu, kad to saimnieks beidzot nokļūs uz brīvām kājām. Otrs āķis, ka pat ar nosacīti draudzīgām attiecībām ar sargiem un cietuma administrāciju, Lesters viens pats nevar un nedrīkst sasteigt izbēgšanas plānus, bet Reimonda uzrašanās un tā tēla novērtējums Lesteram sniedz vajadzīgo grūdienu un uzticības pārliecību, ka nu pienācis laiks.

Exact Revenge, kura sadalīta trīs daļas un iepriekšējos paragrāfos pārdomās iztirzātas pirmās divas, sadalīts vēl divās daļās, no kurām trešā ir kā sagatavošanās process atriebībai, jo Reimonds ar no Lestera gūtiem dzīves padomiem saprot, ka, ja jau varējis nogaidīt 20 gadus, tad būtu muļķīgi zaudēt iespēju tagad. Ir rūpīgi jāsagatavo augsne gan atriebībai, gan dzīvei pēc tās, lai pēc fakta nepiezagtos tukšuma sajūta un dzīves mērķa zudums, jo lielākoties ne par ko citu ieslodzījumā nav domājis un sapņojis.

Exact Revenge katras daļas sākumā ir citāts no Aleksandra Dumā Grāfa Monte Kristo, un kaut arī pats neesmu lasījis šo klasiku, tad pateicoties Vikipēdijas un citiem resursiem top skaidrs, ka Exact Revenge ir jauna klasikas romāna atstāsta versija. Fakts, ko manu dažā labā citā atsauksmē, ir sabojājis iespaidu par visu grāmatu kā tādu, bet ar visu to, jāsaka Tima Grīna modernākā mūsdienu laika versija ir ar labu lasītprieka un izklaides faktoru, pat ja par starp favorītiem pat mēneša ietvaros to neierindosi.

Macronomicon – Wake of The Ravager #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kalvins Gadsons nav kāds bāreņos palicis dzīves pabērns, kuram Liktenis ar lielo burtu lēmis kļūt par karalistes vai visas pasaules glābēju. Sešpadsmitgadīgais galvenais varonis ir vien viens no daudzajiem piedzīvojumu alkstošajiem jaunajiem censoņiem, kurš ar paša cītīgu piepūli un nenoliedzami vienmēr vajadzīgu veiksmes faktoru (no autora Macronomicon puses) izlaužas, lai būtu tas, kurš kļūst par izredzēto varoni.

Kalvins piedevām eksistē pasaulē, kur ir pavisam normāli iegūt dažādas prasmes un attīstīt to limeņus. Gluži kā spēlē krāt pieredzi un attīstīt ar attiecīgajām prasmēm to saistītos talantu kokus. Bet ir jābūt uzmanīgam, jo pat šķietami nevainīgas dzīves aktivitātes var piespēlēt vismaz sākotnēji liekas un nekam nederīgas prasmes. Šādā veidā autors iestrādā neslēptu, labu humoru, kam par mērķi bieži vien kalpo Kalvina tēls, kurš pieminētā veidā iegūst prasmi ‘’Sarunāties ar meitenēm’’, bet vēlāk ar princešu nolaupīšanu saistītu (Bowser tēla iedvesma?). Kas jo uzvērtāk izpaužas citā ar ēsmu izlikšanu saistītā spējā, kuras nosaukums Master Bater visai acīmredzami un dzirdami (pēc izrunas) ar *wink, wink* mājieniem liek pirmo domu asociēt ar ko citu. Bet pozitīvi, ka autors necenšas lieki pārspīlēt un ļauj pašam lasītājam nolasīt jokus.

Visa Wake of Ravager sērija ir kā viens liels piedzīvojums, kurā lasītājs seko galvenā varoņa gaitām. Vienīgi žēl, ka par triloģiju klasiskā ziņā, kur trešās un noslēdzošās grāmatas kulminācija ir visu trīs grāmatu augstākais punkts, grūti nosaukt, jo drīzāk rodas iespaids, ka sērijas otro un pēcāk trešo grāmatu ar iepriekšējo saista vien galvenais varonis un tā piedzīvojumu kompānijas sabiedrotie/draugi un netik ļoti liela nozīme kam citam.

Tā pirmais romāns The Problem with Princessesliek Kalvinam attapties bēdīgi slavenu kanibālu dženošiešu cilts gūstā. Citi Kalvina paziņas puisi jau uzreiz noraksta, ka tam nav cerību netikt apēstam, bet āķis faktā, ka Kalvinu gatavo vēlākai upurēšanas ceremonijai, bet tikmēr, starp tiem dzīvojot, ir laiks pārāk tuvu sadraudzēties ar virsaiša meitu Elu. Bet par cik grāmatas nosaukumā ir minētas princeses daudzskaitlī, tad par līdzvērtīgi tuvu kompanjoni kļūst cita princese vārdā Kala, kuru galvenais tēls iepazīst, kad iniciāli apgūst maģijas prasmes pie skolotāja/mentora Begfas un citādi augsti stāvošas Gadrinas valsts personāža.

Kā nu būt, vai ne (detaļās ieslīgt būtu parāk triloģijas potenciālam lasītājam maiteklīgi), bet lieki teikt, ka Kalvins nekļūst ne par viena maltīti. Drīzāk citiem būs lemts krist tā ceļā, kā to vēl cita princese vārdā Nadja un pirmās grāmatas ietvaros naidniece, kura centīsies Kalvinu pieveikt un pazudināt. Nadjas loma kā princesei triloģijas ietvaros gan ir lemta nedaudz atšķirīgāk nekā Elai vai Kalai. Lomu, kuru tā iniciāli šķiet neuzņem ar to lielāko sajūsmu un pat šķiet kādu brīdi mēģina perināt sazvērstības konspirāciju pret Kalvinu, bet diži detalizēti autors šo sižetlīniju neattīsta un galu galā Nadjas tēls šķiet vien piekopj ilūziju un imidžu būt drusku antaganostiksai.

Kā pēdējos no pamatvaroņu kompānijas jāiepazīstina vēl Brouka tēls, kurš ir klasisks fantāzijas barbars un spēka mitriķis, kura lielākais devums draugiem to piedzīvojumos, lai arī nekāds stulbais viņš nav, ir viņa spēka dotumi. Kur Kalvinam ar tā maģisko talantu pietrūkst vai princeses nespēj līdzēt, talkā nāk Brouka salīdzinoši vienkāršāks problēmu risinājums. Un pavisam noslēdzoši Eliota tēls, ar kuru saistīts blakus-sižets ārpus fantāzijas pasaules, kur mīt citplanētieši un administratori, kur Zeme šķiet vairs neeksistē, bet sižets, kurš drīzāk rada lieku mulsumu un apjukumu nekā dod kādu labumu. Fragmenti, kuri veltīti šim aspektam pārāk izkaisīti viens no otra un ar neko taustāmi saprotamu nerezultējas.

Triloģijas otrā grāmata Plot Holeskaitās kā liela diplomātiskā misija uz kaiņvalsti Uleis (pēc izrunas Julisa), kuras patiesie kungi nav tās karaļnams, bet gan slepenībā eksistējošs kults, kuru veido divpadsmit turīgākie un ietekmīgākie tirgotāji. Kalvins lūk sāk pats vārīt sev problēmas, kad tā ambīcijas un sapņi par bagātību ne tikai piesaista uzmanību, bet arī minēto tirgotāju un kultistu uzmanību, jo ar no Gadrinas līdzpaņemtajām vērtīgajām precēm, tas notirgojot, pārāk strauji nosit vietējā tirgus cenu, kas citiem rada nevajadzīgus un pārāk lielus zaudējumus. Ja citkārt risinājums ir vienkāršs, iemest traucēkļus Julisas ‘’bezdibeņa’’’par The Siphon sauktā Caurumā, tad Kalvina piederība Gadrinas diplomātiskajai misijai šo aspektu nedaudz sarežģī.

Diemžēl, kā minēts, tad ne tikko minētās Plot Hole, ne pirmās The Problem with Princesses sekundārajiem tēliem attiecībā uz trešo ir, ja ne nulles saistība, tad tik minimāla, ka var piemirst par to eksistenci. Jāsaka gan, ka ja vērtē katru grāmatu atsevišķi kā pirmo vai pat kā vienpati/standalone, tad uzreiz kaut kā tās šķiet labākas.

Tā trešā Bent and Twistedgrāmatas ietvaros patīkami izceļas mazie sižeti attiecībā uz sērijveida slepkavu, kurš no upuriem ‘’izsūc’’ to zināšanas un tādejādi uzlabo savus ar Prātu saistītos statisikas atribūtikas punktus. Vai, kad ar Eliota tēla palīdzību Kalvins ‘’jaunajā pasaulē’’ ievieš dzelzceļu un ar to saistītas jaunas tehnoloģijas. Citādi, ja vērtē pēdējo kulminācijas punktu visas triloģijas ietvaros, tad drīzāk to nosaukt par lielu vilšanos. Turklāt pārsteidz, ka Wake of Ravager nav autora (vismaz zem Macronomicon pseidonīma) pirmais publicētais darbs, jo vispārējais izpildījums bieži vien lika par to nodomāt.

Izlasīju, lasu, lasīšu #282 (28.07-17.08)

Izlasīju:

Chris Wraight – The Path of Heaven (The Horus Heresy #36)

Gav Thorpe – Angels of Caliban (The Horus Heresy #38)

Arthur Hailey – The Evening News

Noklausījos:

James Islington – The Licanius Trilogy #1-3

Lasu:

Tim Green – Exact Revenge

Klausos:

Macronomicon – Wake of The Ravager #1-3

Lasīšu:

John French – Praetorian of Dorn (The Horus Heresy #39)

Tom Holland – Supping with Panthers

Klausīšos:

J.M. Clarke – Mark of the Fool #1-3