James Islington – The Licanius Trilogy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms 20 gadiem Auguri, kuriem bez spējas pareģot nākotni piemīt izteikts maģisku spēju spēks,bija pārlicinoši dominējošais spēks tēliem zināmās pasaules ietvaros. Bet viss līdz brīdim, kad tiem šķietami pēkšņi un ne no kā spēja paredzēt turpmākos notikumus pazūd, kā ar roku noņemtas. Ja vēl to varētu attiecināt uz vienu vai diviem indivīdiem, tad vēl nekas, bet, jūtot pārmaiņu vējus austam, citas grupas nezaudē laiku, kas sekojoši izraisa plaša mēroga sacelšanos un jaunas pasaules kārtības ieviešanos.

Bet vienkāršo cilvēku dusma nekrīt vien uz auguru grupu, tie ir tikai tā, kurai nākas maksāt augstāko cenu. Cita un triloģijas tagadnē ne mazāk neieredzēta grupa ir Gifted maģiko spēju īpašnieki, pret kuriem, lai arī iegrožoti ar Četru lielo Likumu palīdzību un uzraudzīti ar speciāli izveidotas Administrācijas palīdzību, tiek vērsts sistemātisks ienaids par pāridārijumiem no citas paaudzes un cita laika, pat ja nozīmīgās pozīcijās ir indivīdi ar salīdzinoši lielu spēku.

Tikmēr nesaistīti, vai vismaz idejiski tam tā vajadzētu būt, ar visu kopējo sociālo, politisko un cita veida situāciju sabiedrībā tālu ziemeļos ir Barjera, kura kā maģiska Adriana tipa siena vienkārši saukta par Barjeru, kura aizsargā civilizēto pasauli no ļaunu pilniem dažādiem mošķiem kā čūskveidīgiem Dar-Gaithin vai lidot spējīgiem Al’Goriat. Viss itkā būtu jauki, ja ne vien pieaugošas baumas, bet arīdzan fiziski reāla naidnieka armija pārdabiski spēcīgu Blind veidā. Jo trakāk, ka reti kurš, kuram būtu iespēja glābt situāciju pirms vēl Barjera pilnībā sabrukusi, ziņas par problēmām kaut kur tālumā, kas pašu vēl neskar, neuztver pietiekami nopietni.

Tā nu nonākam pie pirmās grāmatas The Shadow of What Was Lost (katrai grāmatai literāriski iedvesmojošs nosaukums) un visas triloģijas katalizatora, kad maģiskās Kaladelas viens no vecajiem Ilsats ņem lietu savās rokās un sūta galveno varoni Deivianu, kuram sērijas gaitā lemts kopā ar draugiem kļūt par vieniem no spēcīgākajiem indivīdiem pasaulē, Barjeras virzienā. Bet, kā atklāsies, tad kā Ilsatu tā daudzus citus The Licanius Trilogy sērijas tēlu gadījumā to galvenais motivējošais spēks diemžēl nav dzimis no tiem pašiem labākajiem nodomiem. Varētu teikt, ka attkarībā no perspektīvas ir daudz pelēkā nokrāsu, bet tikai tad, ja pilnībā pieņem to atrunas un rīcības izvēļu ieganstus, jo dzīvību to dēļ zaudē citi.

Vien aiz sakritības un draudzīgas ar Deiviana tēlu no Kaladelas skolas slaktiņa tiek paglābts Administrācijas Nortwarden līdera Elocien dēls Torin Wirrander Andras vai vienkārši starp draugiem Wirr (pēc izrunas kā Viers), kurš pats vēl nezinot, kam piekrīt, piesakās Deivianam doties līdzi tā piedzīvojumos. Tie paceļam iesaistās tiem nezināma kareivju gūstekņa atbrīvošanā (atkal akli uzticotie Ilsatam), lai atbrīvotu, kā izrādās, par šķietami neievērojama ciemata apslaktēšanu. Tikmēr attiecīgais varonis vārdā Keidans ar visu nopietnību apgalvo, ka tā atmiņas nesniedzas tālāk kā pirms trim nedēļām, kad attapies ar zobenu rokās un viss vienās asinīs. Ticot tam labākajam un nevainībai pirms tiek pierādīts pretējais, kaut arī Licanius triloģijas pasaulē šķiet šī prezumpcija piemit vien retajam, tie sākotnēji rezervēti uzņem Keidanu savā pulkā.

Tikmēr pašā Kaladelā ir atlikusi pēdējā draugu grupas biedrs – Gifted spēju īpašniece Ashalia ‘’Ash’’ Chaedris tēls, kura ne gluži aiz sakritības, bet ir vienīgā, kura pēc vispatverošā slaktiņa vienīgā tiek atrasta starp dzīvajiem. Kas būtu bijis vainojams nežēlīgajās slepkavībās, kāpēc viņa un tikai viņa palikusi dzīva, ir tikai daži no jautājumiem, kuri urda gan pašu Ašu, gan tos, kuri viņu atrod. Bet Ašai paveicas, ka tās situācijā iejaucas drauga Viera tēvs Elosijans, kurš to ņem savā aizsardzībā. Kaut gan šeit jāpiebilst, ka vēl salīdzinoši nesen Elosijans ir bijis pazīstams ar kaislīgu ienaidu pret Gifted un vien nesena atklāsme (slepena), ka dēls ir viens no tādiem šķietami licis tam ne tikai vienkārši mainīt savas domas, bet pat aktīvi sākt tiem palīdzēt un varbūt pat lolot domas par palīdzēšanu, lai uzlabotu to vispārējo situāciju pasulē kā tādu.

Tomēr sērijas ļaunie spēki gluži negarlaikojas un neguļ uz neesošiem lauriem. Turklāt vēl galvenajiem varoņiem rūpīgi jālavierē starp situācijām un notikumu pavērsieniem, kuros tie iesviesti, jo starp tēliem, kuri sevi pozicionē kā to sabiedroto un draugu patiesībā slēpjas krietni nešķīstākas ieceres.

The Licanus triloģija aizsākas spēcīgi, kuram papildus ir interesanti uzzināt visu jauno par sērijas pasauli. Pat vēl otrā grāmata An Echo of Thing to Come spēj iznest autora James Islington iecerēto fantāzijas pasauli. Diemžēl jau uz otrā romāna beigām un viscaur trešajai The Light of All That Falls varbūt tīri personīgi, bet ne tuvu neuzrunāja lēkāšana starp laikiem, ideju iztirzājuma stils par Likteņa (ar lielo burtu) nenovēršamību, bet kas reizē neizslēdz brīvo gribu, jo lēmumus attiecīgajā brīdī tāpat pieņem tu pats, pat ja visi to tā nesaskata. Kā filozofiskā ideja, šis izceļas no visiem jo tuvāk triloģijas noslēgums. Tā arī Keidana tēls un tā unikālā, kā izrādīsies paša izvēlētā amnēzija, jo kādā brīdī sapratis, ka ceļš uz kura tā izvēles novedušas un par kādu personu padarījušas to vairs neapmierina, bet reizē atmiņu smagā bagāža neļauj uzsākt ko jaunu, izveidot jaunu identitāti, pat ja uzplaiksnī brīži, kad to itkā gribētos.

Pieļauju arī, ka autora izvēlētais notikumu izklāsta stils vairāk draudzīgs drukātajai lapaspusei, kur laiku maiņa būtu mazāk mulsinoša, ne audio versijai, bet ar visu to pārāk daudz momentu sākot jau ar triloģijas turpinājumu un vēl jo vairāk noslēdzošajā trešajā grāmatā, lai visu norakstītu uz šo faktu.

Chris Wraight – The Path of Heaven (The Horus Heresy #36)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Četrus garus gadus White Scars (WS) leģions ir bijis spiests piekopt partizāņu tipa taktiku, lai censtos kaitēt Horusa nodevībā kritušajiem leģioniem. Četri gari gadi kopš iepriekšējā WS romāna Scars, kuru laikā WS primarks Džaghatajs ir paturējis paša doto solījumu saviem ‘’dēliem’’ astartēm, ka tie atradīs ceļu uz Terra/Zemi, lai pievienotos Imperatoram un citiem tam lojālajiem leģioniem, lai aizstāvētu visu, kam līdz šim ticējuši un turpina ticēt.

Diemžēl nodevēju leģioni, kuri The Path of Heaven ir Emperor’s Children (EC) katru reizi šķiet ironiski, ka pieturas pie šī nosaukuma) un Death Guard (DG) veidolā, negaida vien uz Horusu, ko tas izdomās darīt, bet bloķējuši visus zināmos warp dimensijas ceļus, lai neļautu Terra aizstāvjiem piepulcēt klāt arī Baltās Rētas. Plašās warp vētras, kuras pašas par sevi lojālistiem neļauj viegli vai vispār izmantot līdz tam izmantotos īsceļus ārpus fiziskās realitātes Visuma, bet tam papildus arīdzan plašas nodevēju flotes, kuras minēto četru gadu laikā ir sākušas apgūt WS pielietoto taktiku, kad attiecīgā stratēģija vairs neiet tik viegli cauri un ar katru reizi prasa jo vairāk upuru.

Parastajam mirstīgajam, to visu redzot, varbūt sašļuktu dūša papēžos un ļautos izmisumam, bet tādi nav Imperatoram lojālie astartes, kur nu vēl WS un to primarks Džaghatajs. Bet pat viņam romāna sākumā ir grūti saskatīt citu izeju, kā vien labas gribas un citkārt bezjēdzīgs žests duelī ar DG primarku Mortarionu, kuru Horuss līdzās EC leģionāru vienam no līderiem Eidolonam (Soul-Severed, jo no nāves atgriezts), lai tas pieliktu punktu pie dzīvības vēl pieķērušamies WS. Lai arī The Path of Heaven ietvaros tas uz lapaspues mazāk redzams, tad var viegli nojaust, ka starp EC un DG vienībām, starp Eidolonu un Mortarionu nav pat remdenu sabiedroto jūtas, un kur potenciālas nesaskaņas var WS nākt tikai par labu.

Turpinot nedaudz par vienkāršiem mirstīgajiem, tad izceļama ir Ilya Ravallion varone, kura gan nevienā savā būtības aspektā nebūt nav parasta. Tā vien dažu (šķiet minēti bija pieci) gadu laikā spējusi iegūt tik lielu WS un Džaghataja respektu, lai ne tikai tai ļautu izteikties svarīgāko sapulču laikā, bet arīdzan, lai tās ieteikumi un viedoklis tiktu ņemti vērā, kas galu galā ietekmē visa leģiona tālāko likteni un eksistenci. Tieši viņas neatlaidība un nereta uzdrīkstēšanās riskēt ar dusmu izsaukšanu uz sevi no kādas WS astartes ir tā, kas romāna kulminācijā piedāvās glābšanās iespēju.

Kā jau jebkurš leģions, par spīti paša Imperatora lēmumiem uz Nikaea un Librarian psaikeru aizliegumam, joprojām šādi psihisko spēju apdāvināti vai citu skatījumā nolādēti indivīdi ne tikai nepieciešami, bet pat ar būtisku pienesumu vajadzīgi, lai panāktu sev vēlamu vai vismaz pieņemamu iznākumu, kuru, ja ne par uzvaru saukt, tad arīdzan ne par absolūtu sakāvi. Tā WS ietvaros izceļami divi tēli Targutai Yesugei un Revuel Arvida, no kuriem otrs turklāt vēl ir neceļos zudušā Tūkstošdēlu leģiona pārstāvis. Kā viens, tā otrs romāna sižetā nozīmīgos momentos sniedz savu pienesumu, lai liegtu nodevējiem realizēt to asinskāro prieku.

Bet tas nenozīmē, ka autors Chris Wraight ļautu WS bez papildus upuriem un paredzami iespaidīgām un lillā prozā aprakstītām kaujām tikt līdz romāna beigām. Pa starpu gan kaujām, gan mājupceļa meklējumiem WS un Džaghatajs uziet interesantu un nu jau kā artefaktu atstātu Dark Glass kosmosa staciju iekš Catullus Rift, kuru līdz galam neizdodas izpētīt pirms to iztraucē nodēvēju flote, bet uz stacijas redzētais Džaghatajam atsauc atmiņā gana daudz, lai varētu spekulēt, ka pats Imperators vismaz kādā brīdī ir bijis iesaistīts projektā, kam varbūt ir pat kāda saistība ar Zelta Troni, uz kura tam vēlāk būs lemts pavadīt savu eksistenci.

Tīri spekulatīvi un nezinot Warhammer 40k leģendas to sīkumos, bet viss par un ap Dark Glass, kā arīdzan The Path of Heaven noslēgums (grāmatas vāks to nedaudz ilustrē) liek aizdomāties par Imperatora Webway projektu.

Izlasīju, lasu, lasīšu #281 (07.07-27.07)

Izlasīju:

Gary Jennings – Aztec (Aztec #1)

Noklausījos:

Domahoj Kurmaić – Mother of Learning #1-4

J.A. Huss – Clutch (I Am Just Junco #1)

Lasu:

Chris Wraight – The Path of Heaven (The Horus Heresy #36)

Klausos:

James Islington – The Licanius Trilogy #1-3

Lasīšu:

Arthur Hailey – The Evening News

Gav Thorpe – Angels of Caliban (The Horus Heresy #38)

Klausīšos:

Macronomicon – Wake of The Ravager #1-3

Gary Jennings – Aztec (Aztec #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Atheneum

Manas pārdomas

Kad pirmie spāņu kuģi vien pietuvojās Jaunās pasaules krastiem, tas pašiem vietējiem iezemiešiem, būtu tie inki, azteki vai maiji, iezīmēja to līdzšinējas civilizācijas un tiem zināmās pasaules beigu sākumu. Kas zina, kur tos alternatīvas vēstures ceļi būtu aizveduši, ja ne svešzemju iekarotāju uzrašanās, par ko līdzīgi neviens vien daudzviet citur pasaulē varētu izteikties, kaut vai par krustnešiem un baltijas zemēm.

Autors Gary Jennings izvēlējies izklāstīt azteku un plašākas dažādo cilšu apdzīvotās teritorijas vēsturi no tēla perspektīvas, kura vārdu ērtības pēc vienkāršāk noīsināt līdz Mixtli, kuram lemts piedzimt iekš spēcīgākās cilšu Triple Alliance savienības (spēcīgākā no tām sevi dēvē arīdzan par Mexica) un pieredzēt to starp tās vieniem no spēcīgākajiem laika posmiem pirms šķietami nenovēršami krist iebrucēju rokās.

Mikstlis lemts piedzimt salas galvenās kaļķakmens raktuvju ieguves priekšnieka ģimenē, bet prāts tam vairāk uz rakstīto (pieraksts gan hieroglifisku attēlu veidā) un ambīcijas ko sasniegt dzīvē lielākas, kā vien pārņemt tēva profesiju. Tā viņa pirmais lielais dzīves notikums ir negaidīta nokļūšana Alianses kultūras centrā iekš Acolhua un savienības otras spēcīgākās Texcoco salas galma.

Mikstla dzīvesstāsta izklāstu periodiski papildina Mehiko bišopa vēstules nevienam citam kā pašam Spānijas karalim (starp daudziem citiem tituliem), kura uzdevumā tas licis ievākt vēstures liecību par iekaroto teritoriju un koloniju, kas sniegtu padziļinātāku un atšķirīgāku ieskatu salīdzinoši ar to perspektīvu un nereti apzināti sagrozītiem faktiem, lai nostādītu sevi labākā gaismā, vai vienkārši aizēnotu ar aizspriedumiem par ‘’primitīvajiem’’ iezemiešiem. Lai arī grāmatas pamatsižets ir par un ap Mikstli un to, ko viņš dzīveslaikā pieredzējis, tad vēstulēs ieslīd ne viena vien detaļa par jauno kolonizatoru attieksmi un valdīšanas stilu. Gan attiecībā uz vietējo masveida paverdzināšanu, kā lēto darbaspēku, gan attiecībā uz neskaitāmajiem iznīcinātajiem artefaktiem būtu tas aiz reliģiskas neiecietības un kristietības ieviešanas vai tīri monetāri, pārkausējot zeltu, sudrabu vai ko citu sadalot pa sastāvdaļām vieglākas transportēšanas nolūkos.

Zinot vismaz pašu galveno notikumu un faktu, ka neviena vietējā civilizācija, tai skaitā azteki, nenoturas pret iekarotāju ieroču, bruņu un cita veida tehniskā pārspēka kaut arī azteku pusē vismaz pirms baku, masaliņu uc jaunievesto slimību uzrašanās ir kvantitatīvais pārspēks, autors nereti ievij mājienus par nenovēršamo iznākumu, kur Mikstlis un viņa salīdzinoši garais mūžs tam uzlikts par sava veida slogu, lai būtu liecinieks būtiskākajiem notikumiem savas dzimtenes vēsturē.

Garais mūžs (vēstuļu fragmentu ‘’tagadnē’’ aptuveni 63 gadi) kā slogs, jo no vāka līdz vākam Mikstlim lemts iegūt nevienu vien draugu, no kuriem nevienam nav autors nav ļāvis nodzīvot ilgāk par galveno varoni. Par tuvāko draugu kļūs tēls Cozactl, kuru Mikstlis sastop kā vergu ne tajos pašos labākajos apstākļos, bet dara, cik nu tas viņa iespēju robežās, kas vēlāk rezultēsies ciešā draudzībā starp vienlīdzbrīviem draugiem. Vai savu ceļojumu un piedzīvojumu gaitā, kur viens no tiem ietver lillā krāsvielas (tāda, kura noturīgāka un neizblāvo vai nemaina krāsu, atšķirībā no līdz tam pieejamā) avota meklējumus un mūža mīlestība Zyanya sastapšanu. Vai abu savienības augļa meitas Zyanya-Nochipa traģiski pāragrais gals.

Gals, kas traģisks pašam Mikstlim, bet varbūt vairāk aiz tā, ka seko negaidīti, bet reizē parāda plašāko un jau pirms tam romāna gaitā pieredzētu reliģisko ceremoniju sekas, kur cilvēkupuri nozīmīgos svētkos vai, piemēram, jaunas piramīdas vai akvedukta atklāšanā nav nekāds retums un kā nolūkiem reizēm pat norit tādi kā viltus Wars of Flowers kari, lai iegūtu vajadzīgos upurus. Neliels ieskats tiek sniegts arī dažādos ikdienas dzīves periodos, piemēram, saistībā ar azteku kalendāro gadu, kuru noslēdz piecas tukšās dienas, lai iznāktu pilns gads, un praksi to laikā darīt vien pašu nepieciešamības minimumu. Vai gadu atzīmēšanu nevis ciparos, bet ar dažādiem nosaukiem (kopā 13) un lielā 13×4 gadu cikla atzīmēšanu un maiņas nozīmīgumu, kad sakritības pēc neilgi pēc jauna cikla aizsākuma noris reizē ar svešinieku uzrašanos. Pēcāk, protams, netrūkst ne viena vien ļaunu vēstoša zīme un kataklizmas, sākot ar krītošām zvaigznēm, plūdiem un vulkāna izvirdumu, kas acīmredzami vēsta par gaidāmu citu milzu nelaimi.

Svešinieki, kuriem kādā alternatīvā versijā nenāk talkā citas indiāņu iezemiešu ciltis. Tā vietā, lai noticētu viltus atbrīvotāju solījumiem no Mexica un plašākās trīs salu savienības un atriebtu paaudzēm ilgi glabātu un iegūtu ienaidu, apvienojoties vienotā spēkā, Ernanam Kortesam un citiem konkistadoram varbūt nebūtu izdevies panākt savu. Tā arī Gery Jennings romāna ietvaros aztekiem nepaveicas ar tābrīža valdnieku Motecozuma vai Moctezuma (vēlāk vēsturē iegājis ar Montezuma II), kurš tik ilgi nogaida un neieklausās citu varoņu paustajā, bet drīzāk ar visām varēm turas pie cerības, ka Kortess nemelo, ka rezultātā tiek palaista viena iespēja pēc otras sakaut spāņu armiju.

Visnotaļ interesants un garš vēsturiskai romāns, kas liek atzīmēt vajadzību agrāk vai vēlāk sameklēt un pieķerties kāda vēsturiski dokumentālai grāmatai par attiecīgo tematu. Vai vismaz paložņāt pa Vikipēdijas lapām pirms tam.

J.A. Huss – Clutch (I Am Just Junco #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Katrai jaunai grāmatai būtu tā vienpate/standalone vai garākas sērijas aizsākums ir potenciāls aizsākt aizraujošu piedzīvojumu, kas galvenajam tēlam un iespējams pastarpināti plašākam varoņu ansamblim līdz nepazīšanai neatgriezeniski uz labu vai ne tik labu izmana to dzīves. Diemžēl reizēm gadās reizes, kad ar attiecīgo izpildījumu un sižetiskā stāsta pasniegšanas stilu un manieri no vāka līdz vākam nav ne tikai pa ceļam, bet ne vienā brīdi nerodas iespaids, ka autora (šajā gadījumā J.A. Huss) iztēloto pasauli un vīzīju būtu kaut niecīgā mērā veiksmīgi izdevies izlikt uz lapaspuses citam saprotamā veidā.

Galveno varoni 19 gadīgo Junco Coot lasītājs sastop vispirms filozofiskās pārdomās. Izmantojot periodiski atkārtojošos frāzi garākas pārdomas aizsākumam varētu šķist, ka apvienojumā ar gaidāmo notikumu un piedzīvojumu virpuli, nu tik būs. Džunko nav vienkārša jauna pieaugusī nu jau sieviete, bet jau kopš bērna kājas tēvs (nodarbinās Rural Republic armijā, augstā postenī, bet pirms grāmatas aizsākuma nogalināts) to militāri apmācijas, ka nu pati ir daļa no Republikas armijas.

Pavērsiens un sižeta katalizators seko, kad Džunko ar tādu kā bagiju avarē un smagi cieš, bet to no nopietnākām sekām un potenciāli pat nāves izglābj visnotaļ izskatīgs citplanētietis (Avian rase) Tīrs. Un attiecībā uz šiem Avianu citplanētiešiem var attiecināt ne vienu vien kaitinošu ‘’kas, kur, kad un kāpēc’’ jautājumu (pēc laika pa visu grāmatu jau nojūk skaits), sākot jau ar to izcelsmi. Lai arī autore piedāvā informāciju drusku fragmentus attiecībā uz to īpatnējo reproduktīvo sistēmu, tad lielā mērā iespaids, kas rodas, ir, ka Aviani ir nekas vairāk, kā cilvēks ar spārniem. Vai to izcelsme meklējama uz kādas attālas planētas, vai ģenētiskas modifikācijas un eksperimentu rezultāts – kurš gan to bez autores maz zina. Lielāka skaidrība nav arīdzan attiecībā uz to plašāku loģistiku un infrastruktūru sižetiskie un cita veida loģikas caurumi ir vairāk nekā uzziet.

Pats Tīrs skaitās avianu armijas elites virsnieks, bet nez kāda iemesla pēc bez ticama pamatojuma uz lapaspuses tam ieslēdzas kāda nebūt sirdsapziņa un morālā nostāja, kad ierauga Džunko. Džunko, kura tās atmiņās un prātā ir dzimusi un augusi uz Zemes, bet nosacītā sižeta gaitā sāk aust jauni atmiņu fragmenti, kas liek apšaubīt visu, ko līdz šim zinājusi un uzskatījusi par patiesību. Kam gan lai uzticas, kad uz katra stūra seko jauni pavērsieni gan par sevi, gan esošo lietu kārtību kā tādu.

Grūti atrast un iedomāties, ko gan Clutch ietvaros varētu uzslavēt, jo asāka sižeta notikumu sekvences radīšana, tā, lai nerastos ‘’Kā pie velna?!’’ Džunko, Tīrs vai kāds cits tēls te pēkšņi nozūd no notikumu skatuves un pēcāk kā no zila gaisa atkal uzrodas, lai glābtu vienu vai otru no šķietami šaubīgiem, bīstamiem apstākļiem.

Clutch ne tuvu nerada iespaidu, ka tā skaitītos pirmā grāmata plašākā sērijā. Drīzāk pārņem sajūta, ka esi ienācis stāstā, kurš aizsācies jau kaut kur citur, varbūt kādā citā sērijā, un būtu domāts tikai tās sērijas faniem.  Jau kādu laiku sēriju aizsāku, lai izlasītu vismaz trīs grāmatas un tad izveidotu rakstu, bet iespaids pēc šīs pirmās tik slikts, ka šaubos, vai būs drosme atgriezties un riskēt vēlreiz. Noslēdzoši gribas izcelt citu viedokli no Goodreads, kas ļoti labi atbilst manam iespaidam.

Domagoj Kurmaić – Mother of Learning #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Zorianam Kazinskim, piecpadsmit gadus vecam jaunietim pienācis trešais mācību gads magu Cyoria akadēmijā. Puisis pēc dabas kluss un cītīgs students, kurš drīzāk sarod un nereti piecieš kursabiedrus nekā ar tiem uzsāk ciešu draudzību. Bet Zoriana dzīve līdz nepazīšanai izmainīsies, kad Vasaras festivāla (kaut arī rudens) laiku kāda ļaundaru grupa izmanto, lai uzsāktu plaša mēroga uzbrukumu visai pilsētai, kurā piedevām piedalās lich nekromanceris Kvitačs Ičils.

Kad teju šķiet, ka gals klāt, Zorians attopas atpakaļ savas istabas gultā, kur to kaitinoši pamodina jaunākā māsa Keriala. Lieki teikt, ka puisis sākotnēji ir krietni apjucis pirms saprot, kas ir kas. Turklāt Zorianam saglabājušās atmiņas par ‘’iepriekšējā’’ mēnesī notikušo, kamēr teju visi uzvedas, kā nekas nebūtu bijis. Teju, jo Zoriana klasē ir viens cits puisis Zaks, kurš pirmais novirzās no līdz tam identiskajiem notikumiem un ne aiz kā tāda, ko Zorians būtu izdarījis. Bet drošs paliek drošs Zorians savu ‘’ceļošanu laikā’’ pagaidām patur pie sevis, kā arī vēl izvairās no sevis atklāšanas Zakam, ja nu tas kaut kā nebūt iesaistīts un ne tajā labākajā ziņā

Kopā ar lasītāju galvenais tēls cenšas pirmām kārtām jau saprast, kas īsti notiek gan saistībā ar ļaundariem, kuri uzbrūk akadēmijai un pilsētai kā tādai, gan attiecībā uz laika cilpām. Un tā pirmās grāmatas ietvaros aizsākas variācijas par tēmu, kur no mēneša uz mēnesi ar dažādu veikto izvēļu metodiku Zorians cenšas nonākt pie atbildēm, kur pirmā ir atziņa, ka nevarēs tā vienkārši ignorēt liča Kvitača Ičila un citu dēmona pielūdzēju, kultistu uzbrukumu, kad atklājas, ka to galvenais mērķis ir izsaukt Primordial Dēmonu, kas novienkāršojot, visticamāk būtu līdz šim zināmās pasaules beigu sākums.

Pozitīvais visā notikumu virpulī, kurā nonācis Zorians, slēpjas faktā, ka no mēneša uz mēnesi tam ir iespēja uzkrāt maģiskās zināšanas un kļūt jo spēcīgākām. Tam gan ir vajadzīgi labi skolotāji, kuri akadēmijas un pilsētas teritorijā ir ne tikai starp mācībspēkiem. Atliek vien atrast pareizo pieeju kā pirmajā to sastapšanas reizē, tā arī pēcāk, kad pats esi manāmi kļuvis spēcīgāks, bet to atmiņās joprojām esi tas pats trešā kursa students, kuram ne tuvu nebūtu iespējas citos apstākļos tik daudz zināt un spēt. Par laimi, ne visi ir iesaistīti uzbrukuma konspirācijā, ko gan Zorians pirmajās reizē dabū izjust krietni sāpīgi, un ar skolotāju un mentoru pašu palīdzību ir iespēja tiem ‘’atsvaidzināt’’ atmiņu, lai nebūtu jāpatērē lieks laiks tos atkal cenšoties pārliecināt, ka Zoriana stāsts nav viens traks fantāzijas auglis.

Starp neparastākajiem palīgiem galvenajam tēlam viennozīmīgi pieskaitāmi milzu zirnekļi, kuri izveidojuši paši savu komūnu Saiorijas pazemes labirintos. To rīcībā ir salīdzinoši advancētāka prāta maģijas spēju prasmes, kuras vispirms lieti noder, lai sazinātos, par cik to rīcībā ņav tās pašas izteikšanās iespējas, kā cilvēkam. Kas starp abām pusēm aizsākas ar saprotamu piesardzību, laika gaitā pietuvinās kaut kam, ko jau varētu sākt mēģināt saukt par draudzību.

Cits un krietni prasīgāks skolotājs ir profesors Zvens, kurš specializējies Shaping maģijā un kurš pirmajā mācību gada mēnesi, ja tam pielikts klāt kāds jauns apmācāmais ir īpaši prasīgs un kaitinošs, ar kā palīdzību atfiltrē tos, kuri nav gatavi ieguldīt nepieciešamo darbu, lai kļūtu labāki. Fakts, ko Zorians katrā ‘’jaunajā’’ mēnesī dabū izjust, ja vien attiecīgajā reizē neizvēlas citu rīcības izvēļu ceļu, bet, kas dod manāmus augļus, kad apgūtais jāsāk pielietot pret sērijas ļaundariem.

Tikmēr sadarbība un īsta draudzība ar Zaku aizsākas vien tuvojoties otrās grāmatas beigu posmam, kad Zoriana centieni apturēt uzbrukumu pret Saioriju un cīņa ne tikai pret liču, bet kādu sarkanā apmetnī tērpušos personāžu (vienkāršības pēc Zorians nosauc par Red Robe (RR)), kurš tā vien šķiet, jo vairāk atklājas un tālāk notikumi sevi attīsta, varētu arīdzan būt ceļotājs laikā, kurš no vienas laika cilpas uz otru saglabā atmiņas.

Jau pirms Zorians tiek ierauts visā notikumu virpulī, Zaks laika cilpās pavadījis jau vismaz desmit un pat vēl vairāk gadus. Bet vai nu pietrūkusi Zoriana apņēmība un arīdzan veiksmes faktors, vai vienkārši vienam paša spēkiem nav spējis rast izeju, kurā nokļuvis, bet pa visu to laiku kā nav, tā nav spējis rast risinājumu. Vien, kad pieslēdzas Zorians un arīdzan citi sabiedrotie personāži, aizsākas jūtams progress. Kas gan arīdzan nemaz nav tik žigls, jo sērijas vidū tie uzzina, ka tiem atlikuši vien 52 mēneša restarti pirms maģiskais laika cilpu maģiskais mehānisms zaudēs tajā ielikto enerģiju un vienkārši pārstās eksistēt ar visiem, kuri tajā atrodas.

Cits interesants sērijas aspekts ir Zoriana kā tēla rakstura izmaiņas uz labo pusi, no tā, kur to gan pats, gan lasītājs to atrod. Jo, kā pats Zorians ar laiku atzīst, tad par draudzīgu ne pret kursabiedriem un pat ne pret brāļiem un jaunāko māsu Kerialu (pamatoti vai ne tik) tas nav bijis. Vien laika cilpu ietvaros nosacītā piespiedu kārtā Zorians tuvāk kā vienus, tā otrus iepazīst un saprot, ka vaina nav bijusi tikai citos, bet arī paša attieksmē.

Interesants fantāzijas sērijas un sava veida ceļošanas laikā koncepts. Lai arī sērija kā tāda ļoti aizraujoša un baudāma visu četru grāmatu garumā ar saistošiem labajiem un sliktajiem tēliem, tad nav gluži tā, ka nebūtu arī neatbildētu jautājumu arī tad, kad sērija noslēdzas, no kuriem būtiskākais attiecināms uz laika cilpu Radītāju, starp kuriem nav neviens no minētajiem un sižetā darbību ņemošajiem tēliem, ja vien par Radītāju neuzsakta dažu labu eņģeli, kuri sevi atklāj tuvāk sērijas noslēguma posmam. Citādi maz kur gribas piesieties.

Izlasīju, lasu, lasīšu #280 (16.06-06.07)

Izlasīju:

Rosamunde Pilcher – September

Nick Kyme – Deathfire (The Horus Heresy #32)

Guy Haley – Pharos (The Horus Heresy #34)

Noklausījos:

Tinalynge – Blue Phoenix #6-8

Andrew Rowe – Weapons and Wielders #1-3

Lasu:

Gary Jennings – Aztec (Aztec #1)

Klausos:

Domahoj Kurmaić – Mother of Learning #1-4

Lasīšu:

Chris Wraight – The Path of Heaven (The Horus Heresy #36)

Arthur Hailey – The Evening News

Klausīšos:

J.A. Huss – I Am Just Junco #1-5

Guy Haley – Pharos (The Horus Heresy #34)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

No plašākā Visuma un Imperatoram lojālo leģionu teritorijām Ultramarines (UM) jau labu laiku norobežojis nodevēju izveidota plaša mēroga warp Ruinstorm vētra. Tās apjoms un eksistences laiks tik ilgs, ka UM primarks Roboute Guilliman ar divu brāļu Dark Angels (DA) primarka Lauvas El’Džonsona un Blood Angels (BA) primarka Sangviniusa (iecelts kā imperators) izveido Imperium Secundus, ja nu nodevējs Horuss jau sakāvis Imperatoru un Zem/Terra. Bet kas zina, vai tas maz būtu iespējams, ja ne iekš The Unremembered Empire atrasts un aktivizēts kādas xeno citplanētiešu rases radīts Astronomicon bākas alternatīvs artefakts, kas ļauj gan pārvaldīt esošo teritoriju, gan pamazām apkopot spēkus un resursus, lai dotu triecinu ienaidniekam.

Bet pretinieks, kas Pharos grāmatā ir Night Lords astartu izskatā, neslīkst un negrimst izmisumā, kad to pašu primarks Kondrad Curze kaut kur noklīdis un šķietamai izjukšanai nolēmis savus ‘’dēlus’’. Līdz ar radušos varas vakuumu to rindās dažam labam ir gana lielas ambīcijas, lai mēģinātu iegūt pavēlnieka autoritāti un apkopot cik nu izklīdušos kolēgus vien iespējams. Ar šādu nodumu uz romāna skatuves kāpj Krukesh tēls un tā ‘’labā roka’’ Gendor Skraivok, kuri kopīgiem spēkiem apjauš, ka Sotha planēta, kur atrodas Pharos bākas artefakts, slēpj sevī kaut ko lojālistiem ļoti svarīgu un noderīgu. Līdz ar to Sotha sevi padara par ļoti kārdinošu mērķi – vienalga būtu tas tās iznīcināšana vai iegūšana un sekojoša izmantoša saviem un pastarpināti sacelšanās līdera Horusa kara virsmērķiem.

Tikmēr uz pašas Sothas kā par bākas galveno ekspertu interesantā kārtā kļuvuši divi astartes, kuri paši nāk no citiem, ne UM leģiona. Turklāt galvenajam ekspertam Barnabas Dantioch nākot no par nodevējiem pieskaitāmā Iron Warriors leģiona. Bet ar saviem darbiem un ne tikai vārdiem Dantiohs pierāda, ka tam var ne tikai uzticēties, bet arī paļauties. Kopā ar kolēģi un palīgu Alexis Pollux (no Iron Fists leģiona) abi katru dienu cītīgi cenšas izpētīt gan pašas citplanētiešu bākas tehnoloģijas īpašības un vēl neatklātās izmantojamības opocijas, gan visa kalna (arī sauc par Pharos kalnu), kurš, plus arī plašās alu sistēmas tajā, pats par sevi jo dienas, jo vairāk pierāda, ka ir ticis izmainīts un jau sen kā vairs nav prasta augsta akmeņu kopa. Neapšaubāmi bez bākas Imperium Secundus attiecīgajā brīdī nevar iztikt, bet reizē ir ne viens vien jautājums par artefakta izcelsmi un tās radītājiem, kas liek vismaz nedaudz satraukties.

Paļaujoties uz Sothas nomaļo lokāciju un baidoties, ka rīkojoties pretēji tikai tiktu pievērsta lieka uzmanība, par pārdzīvojumu Gilimanam, kad tas uzzina par NL iebrukumu, nav nometinātas plašs astartu leģionāru garnizona vienības. Skaitliski lielākā skaitā uz tās ir Ultramar Auxilia armijas vienības, kuru biedriem, lai par tādiem kļūtu, jāiztur ne mazāk grūti treniņi un apmācības process, bet, kuri tā vai tā ir ar parasto mirstīgo ierobežojošajiem faktoriem, kas liegtu tiešā veidā stāties pretim ienaidnieka astartēm. Tas gan neliedz tādiem tēliem kā Giraldus Mericus un tā kolēģiem iebrukumā pierādīt savu drosmi par spīti tikpat kā simtprocentīgai pārliecībai, ka tiem dzīviem dienas beigas, kad ienaidnieks sakauts, nav lemts sakaut. Varētu pat teikt, ka spēku nesamērīguma dēļ tie ja ne visi kā viens, tad lielākā daļa parāda lielāku drosmi nekā viena laba daļa no krietni spēcīgākajiem UM astartēm. Turklāt NL ir tālu un plaši pazīstami ar savu sadistisko baudaskāri, ka ļoti bieži nāve, nonākot to rokās, ir pēc iespējas ilgāk paildzināta ar jo lielākām mokām un ciešanām, jo labāk.

Citādi Pharos ir šoreiz ar pat pārāk vienkāršotu sižetu un atliek vien censties izbaudīt ceļu no vāka līdz vākam, lai varētu noskaidrot, kurai pusei autors Guy Haley šoreiz nolēmis piešķirt uzvaru un kādu likteni atvēlējis Pharos bākas artefaktam. Nav tik traki, ka labāk lai romāna apjoms un pamatdoma būtu bijis noīsināts līdz īsajam stāstam vai gara novelei, bet starp The Horus Heresy labākajiem piemēriem arī neierindot.