Ar Supping with Panthers (alternatīvs nosaukums Slave of My Thirst) autors Tom Holland izvēlējies pievienot savu balsi vampīru izcelsmes stāstam. Turklāt ne tik vien izpildīt savu stāstu modernā variantā un izklāsta manierē (publicēta 1996.gadā), bet teju kā odu un veltījumu agrākiem gotiskiem un cita veida šausmu stāstiem no žanra pirmsākumiem, to veikt arīdzan attiecīgajā manierē. Fakts, kam reizē savi plusi, bet jo tuvāk grāmatai beigas un vairāk sižeta aiz muguras, jo vairāk arī pamanāmu un grūtāk ignorējamu gan notikumu attīstības loģikas, gan cita veida caurumi.
Par Supping with Panthers galveno tēlu nostādīts ārsts Džons Eliots, kuru sastopam kā pirmo no skatpunktiem, kuri tiks izmantoti romāna gaitā, un sastapšanās noris Indijas Himalaju kalnu nomaļā lokācijā, konkrētāk Kalikshutra province, 1887.gadā, kad tā vēl skaitās piederīga pie Britu impērijas kolonijām. Tur Eliots neatrodas vien kāda izpriecu ceļojuma ietvaros, bet jau aptuveni divu gadu garumā paralēli vienkārši medicīniskas palīdzības sniegšanai nomaļā pasaules nostūrī, veic pētījumus mistiskai patoloģijai, ar kuru sirgstošajiem pirmais apzīmējums, kas nāk prātā, lai cik pārdabiskas konotācijas tam nebūtu, ir vampīrisms.
Par laimi, plašākai pasaulei, tad slimības straujāku izplatīšanos ir ierobežojis kalnu vides nošķirtības faktors, kas gan draud tikt pārrauts. Briti no vienas puses, krievi no otras un līdz šim neviena netraucētā Kalikshutra pa vidu. Labi, ka vēl modernais transports un cilvēku pārvietošanās iespējas vēl nav tik attīstītas un, pirmajai daļai noslēdzoties, doktoram Džonam Eliotam vēl ir cerība, ka dramatiskie notikumi ir aiz muguras, pat ja būtu jāsamierinās ar divu gadu centienu pamešanas aiz muguras. Tomēr cerības veltas un vampīrisms, lai arī drusku atšķirīgās izpausmēs ar ligu sirgstošajiem, sekos līdzi un liks par sevi manīt arī Londonas ietvaros.
Iesākums stāsta otrajai daļai gan šķietami ir tuva drauga un nu par Secretary of State for India kļuvušā politiķa George Mowberley sievas Rozamundas izmisuma pilns palīdzības lūgums atrast tās jau vairāk nekā nedēļu pazudušo vīru. Gluži kā izdomātajam detektīvam Šerlokam Holmsam arī Džonam Eliotam piemīt izcilas dedukcijas spējas, uz kurām visas cerības jāliek, jo acīmredzami parastie likumsargi nav spējuši. Izmeklēšanai, kam, lai arī ar zināmu pielaušanu un drīzāk formas pēc izteiktiem pieticības vārdiem no Eliota puses, doktors tomēr piekrīt.
Supping with Panthers interesantā veidā mij skatpunktus, ar kuru palīdzību tiek izklāts sižets. Ja sākoties otrajai grāmatas daļai tas ir vēstuļu sarakstes veidā starp dažādiem tēliem, un tā stāstā tiek iepazīstināta cita Eliota drauga Artūra Reivena (miris pirms gada mistiskos apstākļos, visticamāk nogalināts) māsa Lūsija, tad turpināts tiek ar neviena cita kā Lyceum teātra vadītāja Brama Stokera skatpunktu. Varētu domāt, ka vēlāk Drakulas stāsta autora iesaistīšana romāna sižetā būs pārāk uzspiesta un neveikla, bet nebūt tā. Turklāt iemesls faktam, jo Lūsija ir viena no aktrisēm viņa teātrī, turklāt ar labu potenciālu kļūt par apspriestāko visā pilsētā.
Kā jau katram labam detektīvam, tad arī Eliotam ir vajadzīgs asistents gan vienkārši kā pavadošā persona pavedienu izmeklēšanas procesā, gan kā sarunu biedrs, lai būtu ar ko apspriest atklāto. Stokera tēls piešķirt labu alternatīvu perspektīvu uz notikumu gaitu, kad tā vien šķiet pats Eliots, lai arī cik racionāli domājošu un vien racionālā prāta pielietotāju tas sevi neuzskatītu, ieslīgst pārdabisko staignāju labirintos.
Pēcāk sižeta skatpunkts tikpat saistoši tiek mīts ar dienasgrāmatu ierakstiem gan no Stokera, gan Eliota. Diemžēl visu labo romānā nomāc pārāk jūtami izteiktā pieturēšanās agrāko žanra stāstu manierei, kurā tēli ir biedējoši un iedveš teju paranormāla līmeņa un izcelsmes šausmas un neomolīgumu no pirmā acu skatiena un klātbūtnes vien. Vai līdzīgi, lai arī vien epizodiski, pieminēta Lūsijas nesenā laulātā vīra Edvarda ‘’Neda’’ Westcote vīra dzimtās mājas, kuras pēc mātes un itkā arī māsas Šarlotes nāvēm (sakritības pēc) Indijā, ir palaistas pašplūsmā un ieguvušas nelabu, šaušalīgu garu no skata vien.
Lai arī atsevišķi ņemot katra no šausmu stāsta niansēm romāna ietvaros ir pat baudāms. Tā no (īslaicīgi) pazudušā Džordža meklējumiem, romānā tiek iesaistīts Lilah tēls, kuras dailes un suģestijas spēks nenoliedzams, kuras valgos pat tāds ‘’prāts pār ķermeni’’ personāžs kā Eliots nemanāmi sapinas. Un romānam turpinoties Lilah vai atbilstošāk un mitoloģijā citkārt biežāk sauktajai Lilitai vai Indijā par Kali dievietu sauktajam tēlam ir interesants iztirzājums, bet, kad šo piemēru ņem kopā ar pārējo sižeta un tēlu kontekstu, sākot ar Džordžu un turpinot ar Lūsiju, tad rodas dažs labs jautājums, kā gan viens aspekts var saiet kopā ar citu, kas liek neizpratnē pakasīt galvu.
Ā, un kam pa virsu, lai nebūtu garlaicīgi, beigās tiek piekabināts vēl Džeks Uzšķērdējs. Kādēļ tieši ir sanācis romāns, kuru gribas reizē slavēt un arīdzan nopelt, kam viens no izcelsmes iemesliem varbūt slēpjas faktā, ka vismaz pēc Goodreads portālā atrodamā, autors ir plašāk zināms kā non-fiction dokumentālo grāmatu autors, kur tad vairāk slēpjas viņa talants.
Pārdabiskais mošķis Raveners un tā dēmonu un citu monstru armijas atkal griež savas neglītās galvas Rainianas impērijas un tās galvaspilsētas Thameland virzienā. Mošķis, kurš reizi simts gados prasa no pieciem nejauši izvēlētiem Varoņiem ar lielo burtu visu iespējamo un varbūt pat to dzīvības, lai glābtu savu dzimteni. Diemžēl no pieciem Varoņiem vienam tiek, nodēvēts par Muļķi, tiek vairāk kā pārējo atbalstoša loma, un kaut arī vēstures annālēs ir piezīmes, ka bez Muļķa markas īpašnieka neiztikt, tad ar tikpat vieglu roku tā pienesums tiek, ja ne gluži noniecināts, tad noteikti ne tik augstu godā celts un slavināts, kā pārējo varoņu pienesums.
Tad nu lūk uz sižetiskās skatuves kāpj jaunietis vārdā Aleksandrs vai vienkārši Alekss Roths, kura lielākie un varbūt vienīgie sapņi tikuši saistīti ar maģijas apgūšanu, kļūšanu par burvi un gādības uzņemšanos pār astoņus gadus jaunāko māsu Selīnu. Vēl jo vairāk, kad vairākus gadus pirms sērijas sākuma vecāki miruši ugunsgrēkā. Bet tieši, kad Alekss varētu ar līksmi atzīmēt uzņemšanas vēstuli no prestižākās maģijas skolas (un visai attālās) Generasi universitātes, astoņpadsmitās dzimšanas dienas rītu to aplaimo tieši ar Muļķa marku. No visiem jauniešiem tieši viņam tiek tā svētlaime, no visām piecām iespējām tieši viņam iekrīt tie 20% kļūt par Muļķa markas īpašnieku. Bet tāpēc vien, ka pagātnē citi markas īpašnieki ir ļāvušies liktenim, to pašu nedomā atkārtot Alekss. Lai tur vai kas, viņš sasniegs Generasi.
Aleksam un arī māsai Selīnai pirms sērijas sižeta savukārt paveicies tikt uzņemties gādīgajā (gluži kā savu atvašu) Lu ģimenē, ar kuras meitu Terēzu Aleksam izveidojusies jo cieša draudzība. Kas zina, vai pirms markas uzrašanās Alekss uz universitāti būtu devies viens, bet nu vajadzība klusu un nemanīti (pirms to atraduši vietējie Oldaras priesteri un apvienojuši ar pārējiem četriem Varoņiem) tikt prom no Teimlandas. Tad nu Terēza nav nekāda muļķe un pamana Aleksa pēkšņās aktivitātes un pierunā kopā ar tās bērnībā pieradināto cerberu Brutusu tikt ņemtai līdzi, un, protams, ja jau, tad jau līdzi dodas arī Selīna.
Bet jau pirms gan tiek sasniegts Generasi galamērķis, tos piemeklē pirmie piedzīvojumi un vajadzība atkauties pret milzu zirnekļiem, kad jauno varoņu grupa senu agrāka diža Varoņa par vienkārši Traveller sauktu templi iekš alas, kura darbojas tāds kā teleports (romāna sākumā vēl piemirsta un maz zināma lokācija) un ļautu gan tikt ātrāk prom no priesteru vērīgās acs, gan jau savlaicīgi iekārtoties jaunajā mājvietā. Cīņa, kura vēl pirms Alekss apguvis pašus nepieciešamākos Muļķa markas knifus, prasa visu biedru pēdējos spēkus, bet reizē atlīdzībā Aleksam sniegs artefaktu (Dungeon Core), kam lemts vēlāk sižētā tam jo vairāk spēka ziņā progresēt.
Jāatzīmē, ka Muļķa apzīmējums markai, kura tikusi Aleksam, visticamāk ir iemesls, ka tās īpašnieks, kad vien tas gribētu aktīvi izmantot ieročus vai uzbrukuma burvestības, lai kādam uzbruktu, tiek no markas puses psiholoģiski bombardēts ar pagātnes neveiksmēm un kļūdām, kā rezultātā Muļķis tiek padarīts nespējīgs tiešā veidā cīnīties pat pret parastiem mošķiem, kur nu vēl Ravaneru. Vai vismaz tā visiem šķitis, jo acīmredzami, kā sižeta gaitā ne reizi vien Alekss pierādīs, ir iespējami apvedceļi, kurus izmantot savā labā, lai kļūtu spēcīgākais Muļķis visu Muļķu (marku īpašnieku) vēsturē, ja vien ir izdoma. Ko nākas pielietot praksē, jau uz kuģa (alas portāls tiešā veidā neved uz Generasi), kur viens no ceļabiedriem izrādās manas enerģijas vampīrs. Vēl jo vairāk, ja ir Aleksa līmeņa apņēmība un gribasspēks, tad lasītājs var būt drošs, ka galvenais varonis atradīs veidu, kā to panākt.
Kad Generasi universitāte sasniegta un mācību gaitas uzsāktas, Mark of the Fool sērija izvēršas vairāk par tādu kā maģijas skolas fantāziju, kur dažādi sniegtie pārbaudījumi, jo mācības nav tikai vienmuļa sēdēšana pie skolas sola. Alekss un arīdzan Selīna un Terēza, kurām pašām pieejami tiešā veidā ar maģiju nesaistītas mācības, ir par pārbaudījumu pārvarēšanu (būtu tie mazi un šķietami vienkārši vai jau uzreiz manāmi komplicētāki), bet ne gluži tikai individuāli pa vienam, bet arīdzan kopā ar jauniegūtiem draugiem. Jāsaka gan, ka Aleksam paveicas ar nejaušo pirmā pārbaudījuma (jau pirmajā dienā pie profesora un visas universitātes kanclera Beilina) komandas biedriem, ar kuriem lemts izveidot ciešas draudzības un uzticības saites, jo tikpat labi būtu varējis būt vienā komandā ar Dereka tēla tipa varoni, kurš jau no iepriekšējā mācību gada ir ieguvis bēdīgi slavena krāpnieka un špikotāja slavu, kura gan nav bijusi par iemeslu tikt izslēgtam.
Visu šo laiku, kamēr Alekss un citi varoņi apgūst gaitas Generasi universitātē, Ravenera sagādātās problēmas mājās vairāk tiek atstātas fonā. Problēmas, kurām jūtamāk pirmo trīs grāmatu ietvaros autors J.M. Clarke pieskaras katras grāmatas noslēgumā, bet gluži neignorē tās gaitā, jo kā nekā Aleksam jākļūst spēcīgākam, jo mūžīgi iekš Generais sienām nevarēs slēpties. Papildus tam, lai arī Alekss izmanto visas Muļķa markas priekšrocības, lai ātrāk un jaudīgāk apgūtu mācības, tad gluži no visiem markas ierobežojošajiem faktoriem neizbēgt, ko dažs labs profesors pamana un vērš uzmanību, lai citkārt talantīgais Alekss cītīgāk to stundās piestrādātu. Līdz ar to Aleksam jāpārvar bailes no iegūto draugu reakcijas, ja un kad tie uzzinātu par tā Muļķa statusu, tā arī no visiem profesoriem Aleksam vismaz kādam un kāpēc ne pašam spēcīgākajam no tiem, Beilinam. Tā teikt ar domu, ka klusēšana ilgtermiņā radītu vēl lielākas problēmas, nekā atklātība, vismaz pret Beilina tēlu.
Autors nebūt neskopojas ar pirmajam mācību gadam veltīto lapaspušu skaitu, kas pirmajās trīs grāmatās ir nedaudz virs diviem tūkstošiem, bet, ja var spriest pēc trešās sērijas romāna noslēguma, tad visnotaļ iespējams, ka Aleksu un tā draugu grupu, kā arī paša izveidoto Klejgona golemu (uz divu no pirmo trīs grāmatu vākiem), sagaida tiešāka saskare, ja ne ar pašu Raveneru, tad notiekti tā aģentiem un citiem uzsūtītiem monstriem.
Ir pagājuši gadi kopš Horusa nodevības uz Isstvan V. Gadi, kuru laikā tam pievienojušamies leģioni ir sējuši paniku, iznīcību un vispārēju haosu pašu reiz agrāk izcīnītajā Imperatora vadītajā Cilvēces Impērijā. Laiks, kas no abām pusēm ir nesis savas uzvaras un sakāves, bet pienācis laiks, kad cīņa nenovēršami pietuvojas Terrai/Zemei un Saules sistēmai. Tomēr pirms Horuss un tā astartu leģionu armijas uzrodas, Horuss tādā kā pretinieku aizsardzības izlūka misijā sūtā Alfa leģionu, kam tad veltīta pirmā John French pilna apjoma romāns lielajā The Horus Heresy sērijā.
Pirms tam no autora puses ticis lasīts The Crimson Fist īsais stāts no Shadows of Treacheryantoloģijas. Un vismaz šī romāna Praetorian of Dorn sākums ir lielākos vilcienos ar baudāmas prozas fragmentiem pirms nenovēršami ieslēdzas Warhammer 40k lillā piepildīta militāru cīņu un kauju prozas stils. Papildus tam Praetorian of Dorn sižeta izklāstam lai attēlotu labāku kopainu no Imperial Fists leģiona perspektīves, kā arī pievēršoties grāmatas ietvaros sliktajiem Alfa leģiona tēliem, autors izvēlējies vienas nodaļas ietvaros regulāri pievērsties vairāku tēlu skatpunktiem, kur katrs savā lokācijā.
Imperial Fists (IF) leģions un tā primarks Rogals Dorns tiek stādīts kā galvenais Zemes un cilvēces izcelsmes mājvietas aizstāvis, kas licis gan Imperatora pils kompleksu, gan aizsardzības sistēmas uz Zemes un tās orbītā, kā arī Saules sistēmā kā tādā pārveidot ar gaidām par nenovēršamo Horusa mēģinājumu iebrukt un sakaut tā nīsto Imperatoru. Bet līdzšinējās taktikas, kur par ideālu tiek turēti godīgas un cēlas cīņas principi, un jauno naidnieku mestie izaicinājumi prasa savas pielāgošanās izmaiņas, kuras gan dažam labam varonim kā Rogala personīgās Huskarlu apsardzes līderim Archamus raisa bažas, vai šādi tie neriskē zaudēt savu identitāti, vai šādi IF leģions neapzināti ‘’nespēlē’’ Alfa leģiona un to primarku (vienīgais, kuram divi) Alfariusa un Omegona rokās.
Romāns arīdzan sadalīts četrās daļās, kur pirmās trīs tiek noslēgtas ar trim (divi garie un vienu īso) stāstu, kuri savukārt plašāk iepazīstina ar vienu no grāmatas galvenajiem tēliem Arkamusu, kurš būdams Huskarlu vienības līderis ir kā sava primarka pirmais aizstāvis. No leģiona pirmsākumiem, kur Arkamusam paveicas izdzīvot par astarti fizioloģiskās pārveidošanas procesu uz Zemes, kad tehnoloģija vēl nav līdz galam atstrādāta, turpinot ar interesantu ieskatu Krusta Gājienā, kur uz vienas planētas tiem īsi pēc jaunas planētas pievienošanas Impērijai jāatkaujas no orku uzbrukuma, bet vēlāk citviet tiek fokusētāk atrādīti Rogala Dorna un Alfariusa atšķirīgie viedokļi, kad runa ir par Impērijai pievienoties negribošas planētas sakaušanu, tā, lai nerastos riski, ka agrāk vai vēlāk tā no jauna mēģina sacelties.
Attiecībā uz Alfa leģionu, kura izcilākās īpašības slēpjas noslēpumos, puspatiesībās un ienaidnieka ekspektāciju izmantošana savā labā, interesants šķiet arī fakts iespaidā, ka pats leģions ne vienmēr zina un nojauš, kurš tad īsti ir primarks Alfariuss (līderis starp abiem). Pie kā noteikti ar nolūku piestrādāts un tiek aktīvi izmantots galvenokārt pašaizsardzības nolūkos, lai liktu domāt, ka to primarks īsā laika sprīdī atrodas tikpat kā vairākās vietās reizē. Tā par Alfariusu romāna ietvaros uz brīdi kļūst viens no to aģentiem Kel Silonius, kurš kopā ar citiem sabotieriem, no kuriem izceļama Myzmadra, sēj paniku un haosu, lai Zemes aizstāvjiem baiļu domu iespaidā, pieņemot, ka nu tik sākusies īstena naidnieka armijas invāzija, miskomunikācijas steigā tiktu pieņemti pašiem nelabvēlīgi lēmumi.
Izdzīvot, neļauties Alfa leģionu centieniem ievilināt tos šķietamā slazdā, kas vien par mānekli izveidots, lai pēcāk attaptos faktiskajā slazdā. Nezaudēt galvu gan metaforiski, gan burtiski un turpināt Impērijas aistāvības un nešķīsto nodevēju sakaušanas cīņu. Starp ko jāatzīmē, ka sabotāžas un destabilizācijas plānus, kurus Alfa leģions aktivizē romāna ietvaros, sagataves jau iesāktas un izveidotas krietni pirms pats Horuss sācis apsvērt nodevības plānus. Vien šajā apstākļu realitātē tie tiek šādam mērķim izmantoti. Tam vienmēr vispirms par augstāku mērķi tiek stādīta paša izdzīvošana, kuru Alfariuss un Omegons saskatījuši esam Horusa pusē.
Reiz Reimonds Vaits bija jauna uzlecošā zvaigzne kā prestižā advokātu firmā, tā potenciāls spēks politiskajā pasaulē, aiz kura daudziem nostāties. Reiz, kas bija pirms 20 gadiem, un iespējas, kuras aiztecējušas prom pa laika straumi uz neatgriešanos, jo kādiem bijis pārāk liels traucēklis vai varbūt neīstajā mirklī ieriebis, neglaudījis pa spalvai, vai vienkārši bijis šķērslis to ambīciju ceļā, kuru ar parastiem, ikdienišķiem kukuļiem un bonusiem neuzpirkt. Rezultātā lasītājam lemts iepazīt to Reimonda versiju, kurš ir apņēmības pilns atdarīt vismaz desmitkārt, ja ne simt un vēl vairāk. Vajadzība, ko visiem līdz galam nesaprast un neizprast.
Pirms gan Exact Revenge tiek līdz saldās atriebes izdalīšanai, autors Tims Grīns dod ieskatu Reimonda pasaulē pirms traģiskā pavērsiena un nepatiesās apsūdzības slepkavībā, lai varētu noprast, cik daudz gan galvenajam tēlam tiek laupīts. Iepazīstina ar gļotaini netīrajiem personāžiem, kuri pirms tam gatavi smaidīt sejā un izlikties par draugiem, lai pēcāk vienotos kopīgā sazvērestībā, papildus perifēri iesaistot tādus, kuri, ja ne zina visas detaļas sīkumos, tad pieliek savu roku, lai neatklātos patiesība. Un tā ar smagu roku, kā nekā, lai plāns īstenotos kādai personai par to vispirms jāmaksā ar savu dzīvību, izjūk ne tikai Reimonda karjera, bet arī briestošā laulība ar tā mīlestību Lexis. Attiecībā uz kuru vienam no ļaundariem, detektīvam Frenkam un Leksijas bijušajam papildus savas ieceres tās ‘’mīlestības’’ atgūšanā.
Kad ievads nostrādāts, kas jāsaka aizņem diezgan lielu procentu no romāna kopējā apjoma un brīžiem gribētos drusku noīsināt, lai varētu pievērsties stāsta premises ‘’tagadnei’’, kurā Reimonds pēc 18 cietumos pavadītiem gadiem vairs nealkst brīvības. Vai vismaz tādā mērā, ka dara visu, lai tiktu vienmēr tiktu turēts izolatorā prom no citas populācijas. Viņa agresīvā uzvedība pie reizes ir iemesls, kāpēc tiek nereti pārvests no vienas iestādes uz citu, kas līdz šim nav ieviesis būtiskas izmaiņas, bet tas tā teikt līdz šim, jo jaunajā cietumā pirmajā dienā, kad ļauts ar vēl diviem ‘’biedriem’’ izbaudīt stundu svaiga gaisa, izglābj Lester Cole tēla dzīvību, kad cits to jau grasījies nodurt.
Rīcība, kuru mirkļa momentā nemotivē nekādas domas par savu labumu, vienkārši neļaut citam kādu nogalināt, kad ir iespēja iejaukties (plus aiz gara laika18 gadus Reimonds nav pavadījis tikai laiski gulšņājot, nav vairs nekāds ofisa klerks). Altruisms, kas nepaliks bez atlīdzības, kas ļaus īstenoties ne tikai stāsta premisei, lai Reimonds varētu ar uzviju atlīdzināt tam nodarīto, bet arīdzan procesā, vai drīzāk jau pirms tam, kļūt jo bagātākam nekā pimrs nokļūšanas aiz restēm. Āķis faktā, ka Lesters, kurš pats pavadījis ieslodzījumā divtik ilgāk un vēl drusku, pirms tam bijis augsta līmeņa mākslas priekšmetu (galvenokārt gleznas) un dārgakmeņu zaglis, ka tam drošā slēptuvē neiztērētais laupījums gaida liktenīgo dienu, kad to saimnieks beidzot nokļūs uz brīvām kājām. Otrs āķis, ka pat ar nosacīti draudzīgām attiecībām ar sargiem un cietuma administrāciju, Lesters viens pats nevar un nedrīkst sasteigt izbēgšanas plānus, bet Reimonda uzrašanās un tā tēla novērtējums Lesteram sniedz vajadzīgo grūdienu un uzticības pārliecību, ka nu pienācis laiks.
Exact Revenge, kura sadalīta trīs daļas un iepriekšējos paragrāfos pārdomās iztirzātas pirmās divas, sadalīts vēl divās daļās, no kurām trešā ir kā sagatavošanās process atriebībai, jo Reimonds ar no Lestera gūtiem dzīves padomiem saprot, ka, ja jau varējis nogaidīt 20 gadus, tad būtu muļķīgi zaudēt iespēju tagad. Ir rūpīgi jāsagatavo augsne gan atriebībai, gan dzīvei pēc tās, lai pēc fakta nepiezagtos tukšuma sajūta un dzīves mērķa zudums, jo lielākoties ne par ko citu ieslodzījumā nav domājis un sapņojis.
Exact Revenge katras daļas sākumā ir citāts no Aleksandra Dumā Grāfa Monte Kristo, un kaut arī pats neesmu lasījis šo klasiku, tad pateicoties Vikipēdijas un citiem resursiem top skaidrs, ka Exact Revenge ir jauna klasikas romāna atstāsta versija. Fakts, ko manu dažā labā citā atsauksmē, ir sabojājis iespaidu par visu grāmatu kā tādu, bet ar visu to, jāsaka Tima Grīna modernākā mūsdienu laika versija ir ar labu lasītprieka un izklaides faktoru, pat ja par starp favorītiem pat mēneša ietvaros to neierindosi.
Kalvins Gadsons nav kāds bāreņos palicis dzīves pabērns, kuram Liktenis ar lielo burtu lēmis kļūt par karalistes vai visas pasaules glābēju. Sešpadsmitgadīgais galvenais varonis ir vien viens no daudzajiem piedzīvojumu alkstošajiem jaunajiem censoņiem, kurš ar paša cītīgu piepūli un nenoliedzami vienmēr vajadzīgu veiksmes faktoru (no autora Macronomicon puses) izlaužas, lai būtu tas, kurš kļūst par izredzēto varoni.
Kalvins piedevām eksistē pasaulē, kur ir pavisam normāli iegūt dažādas prasmes un attīstīt to limeņus. Gluži kā spēlē krāt pieredzi un attīstīt ar attiecīgajām prasmēm to saistītos talantu kokus. Bet ir jābūt uzmanīgam, jo pat šķietami nevainīgas dzīves aktivitātes var piespēlēt vismaz sākotnēji liekas un nekam nederīgas prasmes. Šādā veidā autors iestrādā neslēptu, labu humoru, kam par mērķi bieži vien kalpo Kalvina tēls, kurš pieminētā veidā iegūst prasmi ‘’Sarunāties ar meitenēm’’, bet vēlāk ar princešu nolaupīšanu saistītu (Bowser tēla iedvesma?). Kas jo uzvērtāk izpaužas citā ar ēsmu izlikšanu saistītā spējā, kuras nosaukums Master Bater visai acīmredzami un dzirdami (pēc izrunas) ar *wink, wink* mājieniem liek pirmo domu asociēt ar ko citu. Bet pozitīvi, ka autors necenšas lieki pārspīlēt un ļauj pašam lasītājam nolasīt jokus.
Visa Wake of Ravager sērija ir kā viens liels piedzīvojums, kurā lasītājs seko galvenā varoņa gaitām. Vienīgi žēl, ka par triloģiju klasiskā ziņā, kur trešās un noslēdzošās grāmatas kulminācija ir visu trīs grāmatu augstākais punkts, grūti nosaukt, jo drīzāk rodas iespaids, ka sērijas otro un pēcāk trešo grāmatu ar iepriekšējo saista vien galvenais varonis un tā piedzīvojumu kompānijas sabiedrotie/draugi un netik ļoti liela nozīme kam citam.
Tā pirmais romāns The Problem with Princessesliek Kalvinam attapties bēdīgi slavenu kanibālu dženošiešu cilts gūstā. Citi Kalvina paziņas puisi jau uzreiz noraksta, ka tam nav cerību netikt apēstam, bet āķis faktā, ka Kalvinu gatavo vēlākai upurēšanas ceremonijai, bet tikmēr, starp tiem dzīvojot, ir laiks pārāk tuvu sadraudzēties ar virsaiša meitu Elu. Bet par cik grāmatas nosaukumā ir minētas princeses daudzskaitlī, tad par līdzvērtīgi tuvu kompanjoni kļūst cita princese vārdā Kala, kuru galvenais tēls iepazīst, kad iniciāli apgūst maģijas prasmes pie skolotāja/mentora Begfas un citādi augsti stāvošas Gadrinas valsts personāža.
Kā nu būt, vai ne (detaļās ieslīgt būtu parāk triloģijas potenciālam lasītājam maiteklīgi), bet lieki teikt, ka Kalvins nekļūst ne par viena maltīti. Drīzāk citiem būs lemts krist tā ceļā, kā to vēl cita princese vārdā Nadja un pirmās grāmatas ietvaros naidniece, kura centīsies Kalvinu pieveikt un pazudināt. Nadjas loma kā princesei triloģijas ietvaros gan ir lemta nedaudz atšķirīgāk nekā Elai vai Kalai. Lomu, kuru tā iniciāli šķiet neuzņem ar to lielāko sajūsmu un pat šķiet kādu brīdi mēģina perināt sazvērstības konspirāciju pret Kalvinu, bet diži detalizēti autors šo sižetlīniju neattīsta un galu galā Nadjas tēls šķiet vien piekopj ilūziju un imidžu būt drusku antaganostiksai.
Kā pēdējos no pamatvaroņu kompānijas jāiepazīstina vēl Brouka tēls, kurš ir klasisks fantāzijas barbars un spēka mitriķis, kura lielākais devums draugiem to piedzīvojumos, lai arī nekāds stulbais viņš nav, ir viņa spēka dotumi. Kur Kalvinam ar tā maģisko talantu pietrūkst vai princeses nespēj līdzēt, talkā nāk Brouka salīdzinoši vienkāršāks problēmu risinājums. Un pavisam noslēdzoši Eliota tēls, ar kuru saistīts blakus-sižets ārpus fantāzijas pasaules, kur mīt citplanētieši un administratori, kur Zeme šķiet vairs neeksistē, bet sižets, kurš drīzāk rada lieku mulsumu un apjukumu nekā dod kādu labumu. Fragmenti, kuri veltīti šim aspektam pārāk izkaisīti viens no otra un ar neko taustāmi saprotamu nerezultējas.
Triloģijas otrā grāmata Plot Holeskaitās kā liela diplomātiskā misija uz kaiņvalsti Uleis (pēc izrunas Julisa), kuras patiesie kungi nav tās karaļnams, bet gan slepenībā eksistējošs kults, kuru veido divpadsmit turīgākie un ietekmīgākie tirgotāji. Kalvins lūk sāk pats vārīt sev problēmas, kad tā ambīcijas un sapņi par bagātību ne tikai piesaista uzmanību, bet arī minēto tirgotāju un kultistu uzmanību, jo ar no Gadrinas līdzpaņemtajām vērtīgajām precēm, tas notirgojot, pārāk strauji nosit vietējā tirgus cenu, kas citiem rada nevajadzīgus un pārāk lielus zaudējumus. Ja citkārt risinājums ir vienkāršs, iemest traucēkļus Julisas ‘’bezdibeņa’’’par The Siphon sauktā Caurumā, tad Kalvina piederība Gadrinas diplomātiskajai misijai šo aspektu nedaudz sarežģī.
Diemžēl, kā minēts, tad ne tikko minētās Plot Hole, ne pirmās The Problem with Princesses sekundārajiem tēliem attiecībā uz trešo ir, ja ne nulles saistība, tad tik minimāla, ka var piemirst par to eksistenci. Jāsaka gan, ka ja vērtē katru grāmatu atsevišķi kā pirmo vai pat kā vienpati/standalone, tad uzreiz kaut kā tās šķiet labākas.
Tā trešā Bent and Twistedgrāmatas ietvaros patīkami izceļas mazie sižeti attiecībā uz sērijveida slepkavu, kurš no upuriem ‘’izsūc’’ to zināšanas un tādejādi uzlabo savus ar Prātu saistītos statisikas atribūtikas punktus. Vai, kad ar Eliota tēla palīdzību Kalvins ‘’jaunajā pasaulē’’ ievieš dzelzceļu un ar to saistītas jaunas tehnoloģijas. Citādi, ja vērtē pēdējo kulminācijas punktu visas triloģijas ietvaros, tad drīzāk to nosaukt par lielu vilšanos. Turklāt pārsteidz, ka Wake of Ravager nav autora (vismaz zem Macronomicon pseidonīma) pirmais publicētais darbs, jo vispārējais izpildījums bieži vien lika par to nodomāt.
Nezinot par Zemes/Terra likteni, vai Cilvēces Imperators sakauts un kritis no nodevēja Horusa rokas, vai Impērija vēl eksistē, Ultramarines (UM) primarks Roboute Guilliman kopā ar Dark Angels (DA) primarku Lauvu El’Džonsonu un Blood Angels (BA) primarku Sangviniusu dibina savu Imperium Secundus. Lai, ja gadījumā otrpus naidnieku radītās warp Ruinstorm vētras aizsega un blokādes ir noticis ļaunākais, cilvēcei būtu vēl cerība nekrist Horusa nešķīsto spēku korumpētajās ķetnās.
Bet ir vēl viens būtisks uz brīvām kājām esošs traucēklis vārdā Konrad Curze (Death Guard primarks), kurš, lai arī atrodas tālu no sava izkaisītā leģiona astartēm, joprojām ir gana liels drauds, kuram nevar tā vienkārši ļaut eksistēt un potenciāli radīt sacelšanās un nemieru aizmetņus pašu dibinātās impērijas centrā. Kaut gan faktā, ka Konrāds joprojām dzīvs un turpina sagādāt stipras galvassāpes, vainojams pats par Imperium Secundus ieceltais līderis Sangviniuss, kad tas Pharosromāna noslēgumā neizmanto lielisku iespēju pielikt punktu paša Konrāda par nožēlojamu nodēvētajai eksistencei. Vajadzība uzturēt Konrādu dzīvu, ko varētu vien izskaidrot ar vajadzību pēc iespējas ilgāk uzturēt antagonistisko tēlu pie dzīvības. Kā nekā primarks, un tā vietā labāk upurējami neskaitāmi citi vairāk anonīmi astartes leģionāri.
Lai arī atbildības sfēras Triumvirāta ietvaros sadalītas pēc vēlmēm un kompetencēm, kur Sangviniuss ir nominālais līderis, Lauva kā armijas vadītājs un Gilimans kā noteicējs administritatīvās pārvaldes, juridiskajos un ar likumdošanu saistītajos jautājumos, tad katra primarka atšķirīgais vadības stils šķiet ir pārāk atšķirīgs un pārāk viegli nesaskaņas ved strīdu un konfliktu virzienā jau pašu vidū, kur nemaz nav vajadzīgs ieviest kādu ārēju naidnieku, lai rastos šķelšanās. Papildus tam fakts, ka par Imperium Secundus galveno planētu kļuvusi UM planēta Macragge (kas gan vairāk aiz apstākļu sakritības), rada spriedzi, kur Gilimanam jānoturas (kas ne vienmēr sanāk), lai neiejauktos, nemēģinātu apstrīdēt brāļu primarku lēmumus vien aiz iemesla, ka Makraga ir ‘’viņa’’ planēta.
Visas Angels of Caliban darbības laikā uz Makragas, kuras sižetiskais pamatmērķis ir saukt pie atbildības neceļos un nodevībā kritušo primarku Konrādu, dominējošs faktors ir jautājumā, vai Konrāda atrašanas vārdā un šī mērķa sasniegšanas vārdā neriskē metaforiski nolaisties pārāk zemu līdz savu naidnieku līmenim. Kur, pat ja dienas beigās būsi uzvarētājs un sasniegsi savu, brīvības ierobežojumos un principu atmešanā būs upurēts par daudz, ko vēlāk pēc tam neatgūt. Vai līdz ar to mērķis tik tiešām attaisno līdzekļus?
Tikmēr citviet uz DA dzimtās Kalibanas planētas nošķirti no Horusa nodevības un civilkara pret Imperatoru, noris savas politiskās intrigas un varas spēles, kuru rezultātā neviens vien, kurš uzsāk romānu starp dzīvajiem, tāds līdz Angels of Caliban beigām vairs nebūs. Stāsts, kuram romāna ietvaros nav ne mazākas sasaistes ar uz Makragas notiekošo, ja nu vienīgi sižetiskajā idejā par attiecību dinamiku starp dažādiem tēliem nozīmīgās pozīcijās, kuru pieņemtie lēmumi aizkulisēs ietekmē vienkāršo iedzīvotāju dzīves un likteņus.
Šajā sižetā būtiskākais tēls ir Luters, kuru pirms The Horus Heresy sērijas lasītājs pirms tam būs sastapis un iepazinis #11 romānā Fallen Angels, bet kurš ticis izraidīts atpakaļ uz Tumšo Enģeļu dzimto planētu Kalibanu. Izraidīts un par trimdu saucams Lauvas lēmums (izcelsme šīs grāmatas prologā), jo nekas nevar būt lielāks sods, kā laupīt astartem potenciālu cīņas un asinsplūdos apslacītus slavas laurus. Pārestība, kuru Luters nav spējis sagremot, piedot, saprast vai kā citādi ļauties tam piespriestajam liktenim, lai nesāktu perināt ideju par Kalibanas neatkarības pasludināšanu gan no Imperatora, gan Horusa vai jebkura cita, un jo vairāk romāna darbība tuvojas noslēgumam, jo vairāk rodas iespaids, ka Luters pats grib kļūt par tikpat nozīmīgu varas spēļu spēlētāju.
Bet no malas ideja par neatkarību šķiet ļoti muļķīga un ar īslaicīgu rezultātu, kur cerības jāliek, ka Horusa nodevība ir pārāk liels uzmanības novērsējs un krietni lielāka problēma, lai pievērstos Kalibanai. Tomēr var būt drošs, ka brīdī, kad Impērijai būs gribēšana, un zinot citus piemērus, turklāt vēl no prologa, kurā cita līdzīga planētu sistēmas ideja par neatkarību tiek pēc pilnas programmas neitralizēta, Lutera lēmums par neatkarību vai drīzāk vēlme pēc varas pazudinās neskaitāmus miljonus parasto iedzīvotāju, kuri vien visā kosmiskajā spēlē grib izdzīvot no dienas uz dienu.
Angels of Caliban romāns, kas diemžēl krietni iepaliek no iepriekšējā autora Gav Thorpe pilna romāna Deliverance Lostveikuma. Kur grāmatas beigās rodas jautājumi, vai tik tiešām tik daudz vārdu bijis nepieciešams, lai nonāktu pie pasniegtās domas vēstījuma. Turklāt pasniegšanas stilā un manierē, kuras ietvaros kā primarki, tā citi tēli bieži vien šķiet novirzamies no to raksturiem citu lielās sērijas romānu ietvaros attēlotajiem.
Kā CBA (nesajaukt ar CBS) vakara ziņu diktors ar stāžu Crawford Sloan gadiem gandrīz katru vakaru pasniedz ziņas miljonos mērāmai auditorijai. Līdz šim Slouns izbaudījis pārsvarā vien pozitīvos aspekts ar labu attalgojumu un citiem bonusiem, kamēr ticis pasargāts no draudīgām, (pus)jukušu personu vēstulēm un citām negācijām. Bet šo salīdzinošo idilli ar jaukāko sievu Džesiku un superīgāko dēlu Nikolasu vai vienkārši Nikiju drīz vien draud iznīcināt teroristi, bet ne stereotipiski no Vidējiem Austrumiem.
Pirms vēl ļaundari izpildījuši savu manevru, kas katalizēs romāna pamatsižetu, tiek piedāvāts pirmais ieskats ziņu veidotāju pasaulē, kad negaidīta divu lidmašīnu sadursme (privātā un pasažieru) liek izmainīt līdz tam rūpīgi izplānoto vakara ziņu programmu. Izmaiņu process, kas izceļ gaismā mainīgo attiecību dinamiku starp līdz šim dominējošo spēku (ziņu diktoru) un izpildproducentu, kurš The Evening News ietvaros ir Čaka Insena tēls. Abu koflikts un tā atrisināšanas centieni procesā ievelk CBA ziņu prezidentu Lezliju Chippingham, kuram līdz šim būtu bijis galavārds, bet nu vairs, kopš kontrolējošo īpašnieku maiņas un CBA kanāla kā tāda pārpirkšanas, kurš nu atrodas Globanic koncerna rokās. Fakts, kas agrāk piemeklējis citus kanālus, nu CBA un var būt droši, ka drīz vien arī citus konkurentus. Romāna gaita arīdzan parāda, kā tas ietekmē un maina ziņu attēlošanu un visa procesa integritāti, kad jaunajiem priekšniekiem vairāk rūp imidžs un citu biznesu intereses, kuras negrib sabojāt ar kāda negatīvu atspoguļojumu ziņās.
Atgriežoties pie galvenā sižeta, tad ironiskā sakritības kārtā vien dienu pirms teroristi nolaupa Slouna sievu, dēlu Nikiju un ērtības pēc arī Slouna tēvu Angusu (negaidīti izdomājis tos apciemot), pats Slouns paceļ tematu par mainīgo pasauli un to, ka ASV vairs ilgi nebūs pasargāta no ārvalstu teroristu uzbrukumiem (romāna gaitā nekas par iekšējo drošību). Bet savas nozīmības pārvērtēšana vai kāds cits ego faktors, kas varbūt saistīts arī ar faktu, ka Slouns salīdzinoši nesen publicējis grāmatu par terorisma tematiku, bet Slouns ne brīdi neiedomājas, ka viņa paša vietā ļaundari varētu savu uzmanību vērst pret viņa ģimenes locekļiem.
The Evening News notikumu perspektīva periodiski pārslēdzas arīdzan pie ļaundariem. Gan attiecībā uz dažu noalgoto palīgu, kā negodā kritis amerikāņu anesteziologs, kurš jau sen vairs nenoslogo sirdsapziņu ar liekiem jautājumiem, vai aktivizēta ‘’guļošā aģente’’ Socorro, kura trīs gadu laikā kā imigrante apguvusi medmāsas pienākumus. Gan pievēršoties arī pašam nolaupīšanas operācijas līderim Migelu (saistība ar Kolumbijas karteli Medellin), kuru nolīgusi teroristikā organizācija Sendero Luminoso jeb Shining Path(reāli eksistējusi Peru komunistiskā partija, arī ar asiņainu vēsturi)un kura ir ar ambīcijām mainīt nešķīsto pašreizējo valdību, lai paši tiktu pie varas stūres.
Pārmaiņas pēc nolaupīto gūstekņu glābšanas, bet vispirms jau izmeklēšanas process, kur aizvesti, nav no ierastu likumsargu un noziedzinieku ķērāju puses, kaut arī FIB jau no paša sākuma tiek iesaistīti. Tā vietā The Evening News, kad CBA izveidojuši paši savu izmeklēšanas specvienību, sniedz sižetu ar ieskatu ziņu veidošanā kā tādā, plus reportāžās, kur ne tikai nākas reaģēt uz noritošajiem notikumiem, bet pašiem veikt savu izmeklēšanu, sekot līdzi pavedieniem, reizē sargājoties, lai konkurentu ziņu kanāli tos tā teikt neapsteigtu.
Interesantā kārtā Kravfords Slouns nebūt nešķiet kā galvenais varonis. Šo nozīmīgo lomu ieņem un dala vairāki tā kolēģi, no kuriem kā saistošākais izceļas Harry Partridge, ar kuru līdz šim saista drīzāk labas koleģiālas attiecības, ne draudzība. Iemeslā, ko caur pagātnes fragmentiem, kad abu tuvāka pazīšanās aizsākas Vjetnamas kara ietvaros, kur abiem iepatīkas viena un tā pati kolēģe. Kolēģe vārdā Džesika, kura vispirms skaitās Harija draudzene, bet galu galā apprec Slounu. Harijs nebūt netur ļaunu prātu, drīzāk var vainot sevi garām palaistā iespējā, bet papildus atmiņai par Džesiku šībrīža notikumi atmiņā atsauc citu traģiskāk zaudētu mīlestību.
Kopīgiem spēkiem jācīnās ar laiku, jo kas zina, kādu likteni teroristi nolēmuši nolaupītajiem, pat ja tiktu piekrists to prasībām!
poseidons99.com 
You must be logged in to post a comment.