David Kynaston – City of London: 1815-2000

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Chatto & Windus

Manas pārdomas

Finanšu pasaules vēsture Londonā nav tā vēstures grāmata, kuru būtu iedomājies lasām šī gada sākumā. Daļēji tas attiecināms arī, ka grāmatas nosaukumu gluži nevarētu pārtulkot latviski kā ‘’Londonas pilsēta’’, lai nerastos pārpratumi. Pirms tam jau zināju, ka Londonā eksistē pilsēta pilsētā, bet ne, ka finanšu rajons tiek saukts par City.

Lai arī grāmatas nosaukumā sākuma gads ir norādīts 1815.gads, tad precīzāk būtu noapaļot no 1800.g. līdz 200.g. un arī tad tas būtu aptuveni, jo, kā jau vienmēr, nekas nerodas pēkšņi no zila gaisa, bet gan pakāpeniskā laikā. Tā arī Londona kā pasaules finanšu centrs par tādu nekļūst pirmais un pēdējais, it īpaši mūsdienu globālajā pasaulē, lai kā daži censtos to atkal saskaldīt.

Nemaz nepretendēšu, ka visi nozares termini tagad pēc grāmatas izlasīšanas man būtu tapuši skaidri, bet autoru David Kynaston šajā apvienotajā grāmatā (no četriem lielākiem sējumiem) var uzteikt, ka arī to nepārzināšana no A līdz Ž netraucē uztvert domu. Lielai daļai dzīvā atmiņā noteikti ir nesenākā 2008.gada krīze, kādam vēl drusku agrāk 90.gadu sākumā. Bet tādas bijušas arī Londonas finansistu pasaulē jau no pašiem pirmsākumiem, vien ar to atšķirību, ka vēl pašas tirgotāju firmas salīdzinoši mazākas apjomā un nedarbojas tik internacionāli, kā tagad.

Tagad gandrīz prasītos uzreiz ķerties klāt kādai citai līdzīga temata grāmatai, teiksim par vienu no pirmajiem burbuļiem, par tulpēm un to sīpoliem, kas plīsis 1637.gadā (paldies Vikipēdija), bet arī vēlāk nemetīšu līkumu grāmatai, ar nosacījumu, protams, ka tā nav orientēta tīri uz nozares pārzinātājiem. Vai arī par komunistisko pasauli autora minētajā laika posmā, jo Krievijas Impērija un pēc tam PSRS vai Ķīna tikpat kā netiek apskatīta šeit. Protams, tāpēc jau grāmatas nosaukums ir City of London.

Lieli vārdi un nami Londonas finanšu pasaulē ceļas un krīt, reizēm tiek izglābti no krīzes, lai neparautu līdzi sev citus pēc neapdomīgām darbībām, teiksim Baring krīze 1890.gadā , bet vislielākās pārmaiņas Londonas kā dominējošā pasaules centra izjaukšanā, ASV un Ņujorkas, Volstrītas dominances pieaugšanā vainojami divi lielākie militārie konflikti 20.gadsimtā. Tie vienlaikus arī ievieš vajadzīgas pārmaiņas pašu pārvāldē un likumdošanā, kas nebūt arī šodien nav ideāla. Pārsteidzoši kā inside trading prakse bijusi aktīva un ar likumu nesodīta pie britiem krietnu laiku ilgāk kā daudzviet citur pasaulē.

To daļēji var attiecināt uz City konservatīvismu un atturību sākt izmantot jaunas tehnoloģijas, vien tad, kad vecā metode acīmredzami vairs nav praktiska un jaunā krietni efektīvāka. Kā kādreiz telefoni (ne glaudāmie/laizāmie), tā vēlāk datori to pašu ļauj paveikt ātrāk un vairāk. Pasaule, kurā katra sekunde reizēm ir no svara, būt pirmajam pārdot par izdevīgāko cenu ir no liela svara, kur nu vēl tagad, kad pieejami datori, kuri spēj tirgoties vēl ātrāk par sekundi, nemaz nerunājot par potenciālajām Mākslīgā Intelekta opcijām. Nemaz nerunājot par galvu reibinošajām summām, kuras tajā pasaulē ir ikdiena.

Žēl, ka grāmata apraujas ap 2000.gadu. Četri izvērstākie krājumi tapuši, izņemot pašu pēdējo, tapuši 90.gados, bet šī to apvienotā versija 2011.gadā un biju cerējis uz kaut ko pēcvārdam līdzīgu, kurā, teiksim, būtu pieminēta 11.septembra un pēc tā sekojošo ASV vadībā izrasīto karu ietekme vai vēlākā 2008.gada krīze, kur nu vēl nesenākais C-19 vai šobrīd notikošais karš Ukrainā. Vien loģiski, ka šāda tipa grāmatai varētu atjaunot noslēdzošo gada skaitli.

William T. Vollmann – Carbon Ideologies #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Viking

Manas pārdomas

Katra dzīves izvēle, patērētais pakalpojums vai prece prasa savu enerģiju, lai to saražotu, lai būtu iespējams to patērēt, līdz ar to gaisā palaižot vairāk vai mazāk CO2 un cita veida siltumnīcas efekta izraisošo izmešus. Ideālā utopijas pasaulē būtu iespējams dzīvot vairāk notverot, iesprostojot šos izmešus, piemēram, ar koku stādīšanas palīdzību vai paterējot vien atjaunojamos resursus fosilo kurināmo vietā, bet vismaz šobrīd esam tālu no tā. Tikmēr katru vasaru karstuma viļņi un tropisko nakšu periodi jau kļūst par normu. Krasākas laika periodu pārmaiņas un amplitūdu svārstības, spēcīgākas tās pašas dabas parādības un to krasākas sekas tikai daži no simptomiem, pie kā nāksies pierast.

Autors pirmo krājumu No Immediate Danger vispirms iesāk ar paša nosauktu ‘’praimeri’’, tādu kā ievadu par fosilo kurināmo patēršanas ietekmi uz dabu un pasniedz to tā, ka pat jābrīnās, ka viņa risinājums nebūtu cilvēces noslaucīšana no Zemes virsas. Pat dažas reizes ieminas, ka izmešu samazināšanai tā vien šķiet nekas nelīdzētu kā globāla liela mēroga pandēmija vai ļoti postošs pasaules mēroga karš, kas palīdzētu samazināt pasaules populāciju. Grāmatas publicētas 2018.gadā, tātad kādu laiciņu pirms Covid-19, kas neierindojas Holivudas stila apokalipses izraisīšanā, bet noteikti ir bijis ar savu ietekmi. Cerams otrs variants neizpaudīsies tik trakos upuros kā divi lielākie 20.gadsimta kari.

Tikmēr reālāks mērķis un variants, ar kuru sākt, būtu patēriņa un pieprasījuma samazināšana. Pat ja pēc statistikas uz vienu galviņu (per capita) izmešu skaitu izdodas samazināt, tad kopējā iedzīvotāju pieauguma dēļ kopējais apjoms turpina pieaaugt. Tie kuriem ir tā laime dzīvot modernā pasaulē ar visiem tās sniegtajiem resursiem kā pašsaprotamu lietu, ja vien esi spējīgs par tiem samaksāt, kas gan mēs esam, lai liegtu šo prieku lielai pasaules daļai, miljonu miljoniem, kuriem vēl tas nav pieejams, bet, kā gadījumā klimata pārmaiņas, pie esošās enerģijas iegūšanas stila, tiktu iespaidotas vēl vairāk.

Pirmajā krājumā pēc ‘’ievada’’, autors, žurnālists William T. Vollmann vispirms sāk ar AES. Lai arī šīs ideoloģijas piekritēji un atbalstītāji uzsver, ka viņu enerģijas iegūšanas veids ir vislabākais, jo nav CO2 vai citu izmešu, tad neviens nevar noliegt, it īpaši pēc Černobiļas un Fukušimas, par draudiem, kuri var rasties, ja nu notiek kaut kas neparedzēts. Bet pat bez kaut kā tāda, enerģijas iegūšanas laikā tiek radīti radioaktīvi atkritumi, kuri ļoti ilgstošu laiku kaut kur ir jāuzglabā.

Autora piegājiens savā stāstā par fosilajiem kurināmajiem ir ļoti žurnālistisks tā sliktākā nozīmē. Pietrūka speciālista, zinātnieka, akadēmiķa detalizētas sitūacijas un pieejamo, iegūto datu analīzes. Tā viņa stāsts par AES vairāk ir ceļojums pa Fukušimas avārijas/katastrofas skartajām zonām uzreiz 2011.gada, vēlāk 2014.gadā un pēcāk 2017.gadā. Ar ko jāsaskaras iedzīvotājiem, kad pēkšņi nākas evakuēties un pamestas mājas uz nenoteiktu laiku, varbūt uz visu mūžu. Kāda ir valdības un atbildīgo dienestu reakcijas šajā laikā un gadus pēc avārijas. Visu laiku autors izmanto dažāda veida radioaktivitātes mērītājus, piefiksē to rādītājus, bet nekad neizpaužas to jēgpilnā analīzē, kas būtu vairāk par pašsaprotamu atziņu, ka tādā vietā nebūtu vēlams ilgstoši uzturēties, kur nu vēl dzīvot.

Līdzīgi William T. Vollmann turpina otrajā No Good Alternative krājuma ar oglēm, dabas gāzi un fracking (nenāk prātā latviskojums), un vēlāk naftu, kuru tām veltītajās nodaļās vairāk koncentrējas uz šo resursu iegūšanas metožu negatīvajām sekām vispirms jau uz cilvēku veselību, kuriem nākas dzīvot to ieguves vietu tuvumā. Kā koncentrēšanas uz naudas ietaupīšanu uz katra stūra, alkatība no vadības puses pēc lielākas jo lielākas peļņas dzīvē izpaužas gan kā drošības pasākumu neievērošana pašu darbinieku drošībai, gan jau pieejamu dabai draudzīgākas resursa ieguves metožu un dažādu attīrīšanas sistēmu neizmantošanā, jo tas sadārdzinātu procesu. Tikmēr apkārtējiem jācieš no nedzerama ūdens, piesārņota gaisa u.c., kas rezultātā izpaužas dažādās veselības problēmās. Kārtējo reizi nonācu pie secinājuma, ka ļoti labi, ka nedzīvojumu ASV, uz kuru ogles, dabasgāzes un fracking nodaļās autors koncetrējas.

Un nav tā, ka katras šīs fosilo kurināmo ‘’ideologu’’ pārstāvjiem nebūtu zināms par viņu ietekmi uz apkārtējo dabu un cilvēku veselību, pat ja viņi neticētu cilvēku pāatrinātai, izraisītai globālajai sasilšanai, personīgi dodu priekšroku klimata pārmaiņām. Šobrīd ‘’letāk’’, vieglāk un izdevīgāk ir turpināt piekopt stilu un metodes, kādas ir piekoptas līdz šim, nekā meklēt kādu risinājumu, pat ja tagad un tūlīt tas būtu dārgāk, bet pasaules klimatam un galu galā tiem, kuriem uz Zemes būs tajā brīdī jādzīvo, labāk un izdevīgāk.

Izlasīju, lasu, lasīšu #236 (17.04-30.04)

Izlasīju:

Tim MacKintosh-Smith – Arabs: 3000-Year History of Peoples, Tribes and Empires

Noklausījos:

Plutarch – Parallel Lives of the Noble Greeks and Romans

Lasu:

William T. Vollmann – Carbon Ideologies #1-2

Klausos:

Henry ‘’Chips’’ Channon: The Diaries 1918-1957

Lasīšu:

Robin Lane Fox – Alexander the Great

Klausīšos:

Garrett G. Fagan – The History of Ancient Rome

Plutarch – Parallel Lives of the Noble Greeks and Romans

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atstāt paliekošas pēdas pasaules vai pat vietēja mēroga vēsturē, lai tevi kāds atcerētos un pieminētu pat vairākus tūkstošus gadus pēc tavas nāves, šķiet ir cerība un mērķis ja ne vairumam, tad lielai daļai cilvēku. Ar visu to var notikt dažādas dabas katastrofas vai citas liela mēroga likstas, kas iznīcinātu vai nu antīkās pasaules literatūru, līdz mūsdienām ‘’dzīvajos’’ atstājot vien labi ja procentu, bet 50 Plūtarha dzīvēm, 48 no tām kā paralēlās dzīves, izdevies izdzīvot, lai arī mūsdienu lasītājs un interesents par tām varētu uzzināt.

Grieķu pusē atrodami arī pa kādam spartietim vai cita tagad vienotas Grieķijas teritorijas tautiem. Vislielāko pēdas nospiedumu neapšaubāmi atstājis Maķedonijas Aleksandrs jeb Aleksandrs Lielais. Pārtulkojot frāzi nāk prātā ‘’Dzīvo ātri, mirsti jauns’’, kas lieliski raksturo ātros, plašos iekarojumos, bet pēc viņa nāves tikpat ātri sabrūkošo un īslaicīgo Impēriju. No citiem izcelt varētu Pirra uzvaras izteiciena radītāju trešajā gadsimtā p.m.ē. dzīvojošo Pyrrhus of Epirus.

Iesāk savu krājumu Plūtarhs ar divām mitoloģiskām ‘’dzīvēm’’ Tēseju no grieķu un Romulu no romiešu puses, kas viņa laikā nemaz tik mītiskas un leģendāras nebūtu bijušas, kāpēc iekļautas, bet tagad noteikti liekamas pēdiņās. Bet kā gan neiekļausi no grieķu puses varoni, kas piedalījies Trojas karā, bet Romas pusē galvaspilsētas dibinātāju (vienu no).

Romiešu pusē gan atrodami vairāk interesantu personāžu, varbūt daļēji, ka jau bija pirms tam šis tas vairāk zināms, dzirdēts, bet to arī pierāda pats Plūtarhs, veltot tādām personībām kā Gajs Jūlijs Cēzars, Marks Antonijs, Pompejs un Bruts pamanāmi vairāk laika nekā citiem.

Pēdējās četras dzīves vairs nav gluži paralēlas, bet laikam iekļautas, lai izveidotu smukāku 50 skaitli. Vēl jo vairāk, ja pēdējā dzīve grieķu pusē ir viens no Persijas Impērijas valdniekiem Artaxerxes I. Vairāk saprotami ir divu Romas imperatoru iekļaušana krājumā no Četru imperatoru gada, no pārejas posma starp Republiku un Impēriju.

Plūtarha dzīves šajā viņa projektā ir vairāk saucamas par skicēm nevis biogrāfijām, kas pie ‘’interesantākiem’’ personāžiem, pārliecinoši vairāk romiešu pusē, vēl ir pieciešami, tad kopumā, ja es pirmo reizi uzzinu, izdzirdu par kādu no krājuma personībām, tad viņa biogrāfiskā skice man neko neizteiks.

Noteikti kaut kad nākotnē būtu noderīgi izlasīt anotētu versiju, pagaidām esmu vismaz Amazonē esmu atradis 19.gadsimta angļa Arthur Hugh Clough versiju. Pats Plūtarhs noteikti par pašsaprotamu pieņem, ka šīs personības būtu zināmas arī pēc viņa, un nevarētu iedomāties pretējo, ka nākotnes lasītājam būtu krietni jāpalīdz.

Tim Mackintosh-Smith – Arabs: A 3’000-Year History of Peoples, Tribes and Empires

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Yale University Press

Manas pārdomas

Arābu izcelšanās un attīstības vēsture kopš pašiem pirmsākumiem vēl pirms paši arābi sevi par tādiem saukuši. Vēl pirms Islama rašanās, kas uz neatgriešanos izmainīs gan pašus arābus, gan visu pasaules vēsturi, gan pirms tam eksistējot starp divām lielvarām Bizantiju un Persiju, gan vēlākos laikus gandrīz vienmēr būdami pa vidu citiem.

Paši arābi, vismaz daļa, vienmēr prāto, kāpēc starp viņiem allaž valda tāda ķildošanās un karošana. Vien uz nosacītu vēstures mirkli pravieša Muhameda personā un uz īsu brīdi pēc viņa nāves arābiem ir sanācis izveidot puslīdz vienotu valsti un pat impēriju, no pašu Arābijas pussalas līdz pat tagadējai Spānijas teritorijai. Bet pat tad iekšējie konflikti starp pilsētniekiem/nometniekiem un klejotājiem/beduīniem, vienam uz otru skatoties no augšas, saucot par necivilizētiem, ir irdinājuši vienotības deķi pa vīlēm. Kopš tā laika šķiet nekas diži nav mainījies. Vienlaikus atceroties, ka cilšu un asinssaites, lojalitāte tām, tikpat kā vienmēr dominē pār paklausību kaut kādam tur tronī sēdošam karalim vai kalifam.

Autors Tim Mackintosh-Smith par vienu no, ja ne pašu galvenāko arābu identitātes stūrakmeni liek valodu. Vienoto vārdu, kas neizpaužas nekur tik izteikti kā pašu reliģijās lielajā grāmatā Korānā, pēcāk par un ap tam veltītajām grāmatām, traktātiem utt., bet vienlaiksu arābi dzīvo divās dažādās valodu pasaulēs. Viena, kuru pielieto savā starpā ikdienā, un otra pavisam atšķirīga, tikpat kā svešvaloda ir rakstītā valoda. Arī pats valodas un it īpaši rakstītās valodas koncepts un reliģijas iesaiste ir pavisam atšķirīga manai rietumu pasaules pārstāvja acīm. Un liela nozīme tam ir gan jau ar to, ka Korāns ilgu laiku bijusi vienīgā grāmata arābu pasaulē, bet galvenokārt, ka arābu kursīvs Gūtenberga iespiedpresei un burtličiem ir bijusi neiespējamā misija. Nemaz nerunājot par gandrīz prātam neaptveramajām dažādībām un nozīmēm, kad vienam vārdam var būt pat dučiem vai pat pāri simtam dažādu pieraksta veidu, nemaz neiedziļinoties sinonīmos. Klasiskā arābu, saukšu par High Arabic, un ikdienas valoda, kā arī unikālā īpatnība, ka dažādos reģionos viens un tas pats vārds vai ļoti līdzīga variācija var nozīmēt pilnībā pretējas lietas,  ‘’melns un balts’’ stilā. Arī to autors, būdams brits, bet ar izcelsmes saknēm no Jemenas, min par vienu no iemesliem arābu ilgstošajai sašķeltībai un ilgu pilnajai vienotībai paliekot kā nostaļģijas pilnās pagātnes ilūzijās. Tikpat nozīmīga ir atšķirīgā vārda brīvība pašu vidū, iespēja debatēt un interpretēt Korānu vai ko citu, nebaidoties, ka tāpēc nāktos pazaudēt galvu. Brīvība, kas uzplaiksnījusi vien retu reizi.

Nespēja savā veidā iet laikam līdzi, vēlme atgriezties zaļākos un vienkāršākos, idealizētos labākos pagātnes laikos arī tur šīs pasaules iemītniekus atpakaļ un ir tādi, kuri, lai noturētos pie varas, izmanto visas iespējamās metodes un paņēmienus, lai vispirms nodrošinātu savu pozīciju. Vispirms Bizantija un Persija, krietni vēlāk koloniālajos laikos Francija un Lielbritānija, kura laikā Rietumu koloniālajai pasaulei iekrīt arbitrāra robežu izveidošana, kurām pašiem arābiem ir vieglāk pieturēties pie iedotā, un pēc Otrā pasaules kara vispirms ASV un PSRS, tagad ASV un Krievija, bet neaizmirstot arī par Ķīnu. Visi saviem nolūkiem un interesēm ir iejaukušies arābu pasaule, gan skaldot un valdot, gan panākot pretējo, kad šāda iejaukšanās uz īsu brīdi apvieno arābus pret vienotu ārējo ienaidnieku, lai tikpat ātri atkal karotu savā starpā.

Ne vienmēr tas, kas rietumnieka acīm šķiet kaut kas neiedomājams, kā gan tā var dzīvot, paša arāba acīm ir līdzīgā vērtē. Autors minot paša pieredzi ar līdzcilvēkiem, dzīvodams Jemēnā, min viedokļus, izteikumus par valsts vadītājiem kā ‘’taisnīgiem zagļiem’’, pašu valsts beduīnu stila reidu zagļiem. Ar vienu teikumu zākājot valstī nekontrolējamo korupciju, bet tikpat arī lieloties kā pašu radi valsts pārvaldes sistēmā strādājot to izmanto sava labuma gūšanai. Tāpat militāra iejaukšanās, prātā visvairāk nāk Irāka un Afganistāna, demokrātijas nešana vismaz kā cildenais fasādes iemesls no Rietumu puses diezvai nācis reģionam par labu. Tikmēr naftas, melnā zelta, atklāšana reģionā un tās nozīmība pasaules ekonomikā, milzu naudas, kas tajā apgrozās, ir jau cita tēma. Arī kā būtu, ja nebūtu Islams, kas vienmēr kopš tā rašanās šķiet ir turpat blakus, vai šis tas vēstures ratu griežos pavērstos citādāk, neļaujot islamam kļūt par vienu no pasaules reliģijām, arīdzan ir interesants, bet jau cits temats.

Arabs: A 3’000-Year History of Peoples, Tribes and Empires ir arābu vēstures grāmata no pašiem pirmsākumiem, kas ieturēta akadēmiskā stilā. Šaubos vai tā būtu piemērota brīvdienu, brīvo brīžu lasītājam, ja pēkšņi rastos vēlme palasīt par šo tematiku. Drīzāk būtu jāmeklē vispirms kas cits, bet pēc tam noteikti šī.

Izlasīju, lasu, lasīšu #235 (24.03-16.04)

Izlasīju:

Stephen Baxter – The Massacre of Mankind

Ben Counter – Battle for the Abyss (The Horus Heresy #8)

Tales of Heresy (The Horus Heresy #10)

Noklausījos:

Susan Elia MacNeal – Maggie Hope #1-3

Reki Kawahara – Sword Art Online Light Novels #1-2

Rick Partlow – Drop Trooper #1-3

Carol E. Leever, Camilla Ochlan – Of Cats and Dragons #1-5

Lasu:

Tim MacKintosh-Smith – Arabs: 3000-Year History of Peoples, Tribes and Empires

Klausos:

Plutarch – Parallel Lives of the Noble Greeks and Romans

Lasīšu:

William T. Vollmann – Carbon Ideologies #1-2

Klausīšos:

Garrett G. Fagan – The History of Ancient Rome

Carol E. Leever, Camilla Ochlan – Of Cats and Dragons #1-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Dižciltīgajam jaunietim Omen Daenoth bieži vien ir tendence iekulties dažādās nepatikšanās, tāpēc tas nav nekāds pārsteigums, ja nu vienīgi nepatīkamas dabas, kad ciemojoties Terzikandia karalistē viņa talismans, kas palīdz kontrolēt iekšējo maģijas spēku, neļaut tam nekontrolēti izlausties uz āru un kaitēt citiem, tiek garnadža nagiem nozagts un pārdots tālāk. Omena likstu pamana neviens cits kā Terzikandijas karaļnama kroņprincis Templars (tēlu vārdi viscaur sērijai interesanti), ar sliktu reputāciju vien izcelsmes dēļ.

Omens un Templārs ir apveltīti ar gana atšķirīgiem raksturiem. Kamēr Omens lielākoties ir piesardzīgas dabas, vairāk paļaujas uz maģiju, bet savā ziņā kontrolēti, jo apzinās, ka vēl viņa spējas pār maģiju nav tēva Seven līmenī, tad Templārs (labu laiku gaidīju viņa ‘’īsto’’ vārdu, domājot, ka tiek pieminēta viņa saistība ar bruņinieku ordeni) ir labs balanss ar praktiskākām ieroču prasmēm, kā jau bruniņiekam un troņmantiniekam pienāktos.

Briesmoņi, raganas, asinskāras ‘’Nakts’’ spēles (kaut kas līdzīgs gladiatoru cīņām starp dažādiem mošķiem), alķīmiķi un vēl visvisādi pārdabiski radījumi ir tikai dažas no briesmām, kuras šķietami nesaderīgajam duetam un topošajiem draugiem jārpārvar, lai atgūtu nozaudēto Omena talismanu, kas beigu beigās izrādīsies lieks.

Lieks, jo piedzīvojumu uzliktais pārbaudījums, negaidīti atrasts jauns kompanjons maģiska, runātspējīga kaķēna izskatā vārdā Tormy, Omenu piespiedīs izaugt un reizē saprast sevi labāk un veiksmīgāk spēt kontrolēt salīdzinoši ar citiem neraksturīgi spēcīgās maģijas sauktu par psionics spējas.

Līdz kaķēna sastapšanas brīdim biju jau paspējis nodomāt, ka sērija nosaukta ne pārlieku akurāti, jo kur gan ir kāds kaķis vai pūķis, uz kuriem būs vēl drusku ilgāk jāuzgaida, lai tie uzrastos. Bet viss tiek atsvērts vispirms ar Tormija un vēlāk otra kaķa Tyrin uzrašanos sērijas otrajā grāmatā pēc lielā Omena piedzīvojuma, kurā no apokaliptiskas dimensijas izglābj līdz šim nezināmu brāli Kyr. Tā vien šķiet kaķi gandrīz nespēj domāt par neko citu, kā vien ēšanu, viņu iekšējais pulkstenis, lai saprastu, kad ir brokastis, pusdienas vai vakariņas ir precīzs sekundi sekundē, un pat nekādas bīstamības pakāpes piedzīvojumi un neparasti sastapti personāži nespētu to nojaukt. Un tad vēl abu īpatnējā valoda, kas bērnu grāmatas ietvaros visa vecuma lasītājiem piešķirs vajadzīgo humora un viegluma garu, lai vienlaikus nekur nepazūdošais problēmsituācijas sižets pārlieku nenomāktu.

Bet atgriežoties pie vien teikumā pieminētā brāļa Kyr, viņa eksistence, turklāt vēl kādā citā dimensijā sevī slēpj sens lāsts par elfiem, kas reiz draudējis iznīcināt ne tik vien vienu, bet visas elfu ciltis. Tikmēr pats Kyr ir nemirstīgas dabas, kas zina, cik ilgi viņam nācies pavadīt postapokaliptiskā, skābes lietus piepildītā pasaulē bez pienācīgas pārtikas, apģērba, sarunu biedriem utml., kas acīmredzami ietekmējis zēna personību un uzvedību.

Of Cats and Dragons, kuri vairāk eksistē fonā, no sērijas trešās līdz piektajai grāmatai pamanās iekļaut pat klimata pārmaiņu tematiku, kad neraksturīgi ierastajam rudens iezīmes sāk likt par sevi manīt krietni ātrāk, kā citkārt. Kas aizsākas, kā misija (kvests), lai izglābtu pazudušu un varbūt nolaupītu mātes radinieces, cita karaļnama karali, izvēršas krietni nopietnākā, garākā un līdz ar to bīstamākā piedzīvojumā, kā Omens, Templars, abi kaķi, Kīrs, kā arī vēl daži draugu grupas kompanjoni varētu domāt.

Līdz sērijas piektās grāmatas noslēgumam piedzīvojumu meklētāju grupa izaugusi krietni lielāka par tās pirmās grāmatas Omena un Templāra duetu. Lai arī lielais piedzīvojums un sērija tiek noslēgta bez liekām astēm, gaisā karājamie sižeta līnijām, tad žēl, ka sērijai nav vēl kāds turpinājums ar citiem briesmu pilniem izaicinājumiem galvenajiem varoņiem. Kaut arī sērijas mājāslapā var atrast norādes vairākiem īsajiem stāstiem, novelēm bazētiem Of Cats and Dragons sērijas pasaulē.

Battle for the Abyss (The Horus Heresy #8) UN Tales of Heresy (The Horus Heresy #10)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Autora Ben Counter sērijas sērijas astotā grāmata Battle for the Abyss vēsta par Wordbearers leģiona pirmo nozīmīgo nodevību, piesliešanos Horusa atbalstītājiem, kad tie izmēģina savu jauno superkarakuģi, kas nesen pabeigts Marsa Mechanicum ražotnēs. No citas perspektīvas Vārda Nesējus vairāk nodevībai pat motivē Imperatora moratorijs pret jebkāda veida ticību pārdabiskajam un visa veida reliģijām, kaut arī šķiet sērijas gaitā pats jau sāk iemājoties Dieva statusā. Reiz jau brīdināti un sodīti par savām reliģiskajām tendencēm, Vārda Nesēji tagad izmanto izdevību atriebties, turklāt viņu prātus vēl aptumšo Vārda Nesēju līderu sadarbošanās ar Warp dimensijā mītošiem spēkiem.

Interesanti, kā Imperatoram līdz šim visus izdevies noturēt kopā, ka tagad viss sāk tik viegli irt pa vīlēm. Katrs leģions drīzāk ir kā sava republika ar saviem mērķiem, karošanas metodēm un principiem. Daži, piemēram, The Voice by James Swallow stāstā par Sisters of Silence leģionu, vien mājiena veidā min, vai tik visu zinošais, visam līdz šim gatavais Imperators patiesībā jau nav rēķinājies un paredzējis, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt. Kā nekā viņa kontrolē ir bijusi informācija par Warp patieso dabu, kas zina, varbūt šī viņa izpratnē ir sava veida cilvēces attīrīšana, kas Diženā Krusta gājienā zaudējusi vajadzīgo tīrību.

Brīžiem pat rodas jautājums, vai reiz zaudētajām kolonizētajām planētām labāk nepalikt aizmirstām un neatrastām. Ja jau līdz šim izdevies izdzīvot ar pieejamiem resursiem, tad Impērijas uzrašanās biežāk nozīmēs iznīcību. Uz katru planētu, kura ar atplestām rokām uzņem iekļaušanu Impērijā, pieņem visus tās likumus, ir ntās citas, kuras sagaida posts un totāla populācijas nogalināšana, pat ja tās vēlētos būt draudzīgas ar Impēriju, bet vienlaikus palikt neatkarīgas pēc statusa. Tā tas notiek Scions of the Storm by Anthony Reynolds vai Call of the Lion by Gav Thorpe u.c. stāstos.

Bet atgriežoties pie pieminētā Marsa Mechanicum, tā vien šķiet viņi cenšas saglabāt saikni ar abām pusēm, piegādāt kuģus, bruņas, ieročus u.c. kā Imperatora, tā Horusa atbalstītājiem. Kā atsevišķs trešās puses spēlētājs pieslieties pie vienas no pusēm vien kad uzvara gūta pārliecinoši bez iespējas atgūties.

Kamēr vairums stāstu ir par un ap leģioniem, vienkāršais mirstīgais cilvēks, kolonists reizēm tiek aizmirsts. The Last Church by Graham McNeill vēsta par dienām Zemes/Terra noslēdzošajās Apvienošanas kara dienām, par pēdējo baznīcu un pēdējo priesteri pirms kas tāds tiek iznīcināts un aizliegts. Priestera saruna ar kādu Astartes leģionāru un viņa stāsts par vienu no lielākajām cīņām šajā karā viņa jaunībā veselus piecdesmit gadus pirms pēc brutālas sakāves un atrasdamies tuvu nāvei atradis Ticību ar lielo burtu, jo sastapis personu, kas nevarētu būt nekas cits kā Dievs, lai tikai stāsta beigās atklātos, ka tas bijis neviens cits kā Imperators. Ar to pamatojot un pierādot reliģijas nevajadzīgumu. Abu sarunas laikā, lai arī Imperators norāda uz zvērestībām, ko tas piekritēji pastrādājuši reliģijas vārdā, pats acīmredzami nesaskatīs, ka viņš aizsāks ko līdzīgu.

Horusa nodevība Impērijas diženo ekspansiju un reiz zaudēto kolonizēto pasauļu atgūšanu ir apstādinājis uz krietnu laiku, bet pirms inerce sērijā zaudē savu spēku, pirms vēsts par neiedomājamo ir izplatījusies pa visu Visumu, lasītājam vēl ir iespēja izbaudīt jaunatklātas pasaules sērijas desmitajā grāmatā Tales of Heresy.

Rick Partlow – Drop Trooper #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Cameron ‘’Cam’’ Alvarez līdz šim dzīvē ir plūdis pa straumi. Dzīvodams uz Zemes vienā no megapilsētām un ne tajā labvēlīgākajā vidē, Kems nonāk līdz punktam dzīvē, kad tiek pieķerts noziegumos viņam tiek piedāvāta izvēle starp smagu cietumsodu vai pievienošanos armajai, lai sekojoši tam dotos karā pret citplanētiešiem Tahni un palīdzētu atkarot tiem zaudētās koloniālās planētas.

Sākums, kā jau jebkurā jaunā vienā nav no tiem vieglākajiem, bet, saprotot, ka personāla rotācija zaudēto karavīru dēļ ir gana augsta, ka tieši priekšnieki paši reizēm nav diez ko zinošāki un sliktākajos gadījumos karu ir pieredzējuši, sēžot aiz rakstāmgalda, Kemam nemaz nav dots pieklājīgs laika apjoms, lai varētu pienācīgi sagatavoties. Tomēr to lieliski atsver Kema acīmredzamais ķēriens intuitīvi apieties ar Drop-Troopers kaujas bruņām (ilustratīvi skatīt grāmatu vākus), kas apmācību laikā vienlaikus gan izceļ viņu uz pārējo fona, gan ļauj iegūt dažu labu ne-draugu, kuram tas, maigi sakot, nebūt nepatīk.

Lai cik īpatnēji tas nešķistu, tad nejaušā iesaukšana karā pret Tahni Kemam nāk tieši laikā. Kas zina, pa kādu ceļu dzīve puisi citādāk novestu. Šādi Kems pats ir spiests pirmo reizi dzīvi saprast, kas gan viņš ir, ko varbūtējā nākotnē, ja palaimēsies, pēc kara ar Tahni gribētu iesākt. Pirms tam Kems ir vairāk vai mazāk pakļāvies citu grūdieniem un izveidotiem priekšstatiem par viņu, izvēlējies mazāko pretestības ceļu, kas galu galā novedis uz noziedzības takas. Bet tagad ir ideāla iespēja izmantot iespēju, ar nosacījumu, ka paliek dzīvajos, kas kā sērijas galvenajam varonim ir gana augsta, un pēc zaudēto zemiešu koloniju atgūšanas uzsākt ko jaunu, kas atbilstu paša vēlmēm. Ja vien biroja klerki un augstākie priekšnieki neizdomās kaut ko citu. Varbūtība, ņemot vērā, ka šogad jau ir izdota sērijas #11 grāmata un tiek plānota jau nākošā vēlāk šajā gadā, ir gana augsta.

Kamēr pieminētie anonīmie tēli ar vieglu sirdi un bez dižām problēmām plāno kaujas ar ierēķinātu pieļaujamo zaudēto karavīru skaitu, tad Kemam tie ir reāli zināmi kolēģi vai pat cīņās plecu pie pleca iegūti draugi. Ja vēl sākotnēji pēc ‘’iesaukšanas’’ Kems būtu bijis ar mieru bez raizēm sagaidīt savu kārtu kritušo rindās, tad negaidīti atrasta tuvāka saprašanās ar kolēģi to izmaina uz neatgriešanos. Sērijas gaitā lieliska galvenā varoņa tēla izaugsmes arka, kā arī citi nozīmīgākie varoņi savās izpausmēs nestāv uz vietas un nav kartoniski, viendimensionāli ielikteņi.