David Estes – The Fatemarked Epic #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

The Fatemarked Epic pasaule ir uz vēl lielāku pārmaiņu un to izraisītu notikumu virpuļa sliekšņa nekā līdz šim tā pieredzējusi. Jau vairāk nekā simts gadus četras karalistes (ar izdomu nosauktas debesvirzienu nosaukumus kā Ziemeļu vai Dienvidu karaliste) savā starpā aktīvi karo, kaut gan rodas iespaids, ka arī pirms tam lielāki vai mazāki militāri konflikti nav bijuši retums, un dažs labs tēls, kā Beins, ir gatavs uzņemties to smago pienākumu, lai censtos realizēt jau par mītu un leģendu kļuvušu Rietumu orākules pareģojumu, ka, nogalinot astoņus valdniekus, būtu iespējams panākt mieru pasaulē.

Dzīve autora David Estes radītajā fantāzijas pasaulē vienkāršajai tautai par apskaužamu ne tuvu nenosauksi, bet jāšaubās, kad gan tā būtu bijis. Karalistu valdnieku varas un materiālās pārticības personīgā kāre ļauj tiem ar vieglu roku nemītīgos militāros konfliktos sūtīt savus pavalstniekus, un, pat ja kādam būtu uzņēmība censties ieviest pārmaiņas, tad ko gan viens vai daži var iesākt pat pret vienu karalisko namu, kur nu vēl visiem četriem.

Tādēļ uz epikas skatuves lemts kāpt ar īpašām spējām apveltītiem par fatemarked sauktiem indivīdiem. Uz to ādas reizēm viegli pamanāmā vietā, citreiz vieglāk noslēpjamā ir īpašas dzimumzīmes, kur katra no tām dod īpašas spējas, bet līdz ar to karaļnami jau no to parādīšanās pirmdienām nav slinkojuši, lai izpaltītu uzskatu, ka jebkurš zīdainis, kuram tāda pamanīta, kā ļaunuma iemiesojums ir uzreiz nogalināms. Kaut arī patiesībā tie vairāk baidās no pareģojuma, pat ja, gadu simtiem ejot, ticība tam jo mazāka. Tomēr labāk piesargāties, nekā to nožēlot. Bet, spriežot pēc sižeta, labāk jau būtu apsvēruši karalistu savstarpēju dimplomātisku sadarbību…

Epikas sižets aizsākas ar vairāku valdnieku strauju nonākšanu aizsaulē un perspektīvas diezgan strauji pārsviežas no viena tēla uz citu. Kas, lai arī sižetu padara dinamisku, tad pirmās grāmatas ietvaros, kad vēl jāsaprot, kas ir kas, padara komplicētāku nekā citkārt vajadzīgs. Pie viena, ja gadījies izvēlēties audio versiju, tad ierunātājs Derek Perkins, lai arī ar labu dikciju, nav pacenties katram puslīdz galvenākam tēlam piešķirt savu intonāciju, kā arī pārsviešanās no viena skatpunkta uz citu nodaļas ietvaros reizēm bez brīdinājuma.

Beins gan ir tikai viens no Dzimumzīmju īpašniekiem epikas sižetā, un tā lasītājam ļauts sekot līdzi pārmaiņu haosam Ziemeļos, kad Beina dēļ mirst ienīstais karalis Vulfriks, iesaukts par Dread King. Lai arī visu apzināto mūžu par troņmantinieku audzināts dēls Arčers, tad māsa Anīsa ir par dažiem gadiem vecāka. Labi, ka vēl starp abiem valda draudzīgas attiecības un nav jāieslīgst apcerēs par radienieka slepkavību, lai kāptu uz troņa, bet teiksim tā, ka apstākļu sakritības rezultātā Anīsa ir tā, kura cīnās par troni, uz kuru cierē arīdzan citi, kā tēva brālis Grizalds, kurš diži netērē laiku, lai apsūdzētu Arčeru brāļa slepkavībā.

Rietumos par Beina upuri kļūst par Hoy King iesauktais Gils Lorens, kura nāve Rietumus iesviež jo lielākā cīņā par tiesībām valdīt. Kur visiem kaut cik leģitīmiem pretendentiem ir uzskats, ka tieši viņš vai viņa būtu piemērotāks un labāks karalistes valdnieks. Tā, kaut arī Gila meita princese Reja pēc visiem priekšrakstiem būtu tiešā troņa mantiniece, tad viņas nepilngadība citam radiniekam dod iedvesmu nezaudēt laiku un veikt atbilstošos manevrus, lai viņas vietā kāptu tronī. Bet Reja nedomā palikt atbildi parādā, kas diemžēl vismaz tuvākajā laikā nesola neko labu citu varoņu iecerēm, jo viņas gadījumā Reja ļaujas varas sniegtajam reibumam un ar visdažādākajiem ieganstiem attaisno savas izvēles, kuru dēļ dažs labs radinieks un pat māsa vai brālis nesagaidīs sērijas beigas starp dzīvajiem. Bet vismaz līdz trešās grāmatas Soulmarked noslēgumam situācija attiecība uz Reju nav pavisam bezcerīga un pa savam brīdim tās sirdsapziņa cenšas ierunāties skaļāk un jautāt sev, vai tā nepārvēršas par citu nīstu briesmoni, kā citi agrākie valdnieki.

Austrumos uz sižetiskās skatuves kāpj Roans Lorens, kuru vēl zīdaiņa vecumā tā karaliskie vecāki pamanījās izglābt no letāla likteņa tā dzimumzīmes dēļ, bet tas arīdzan nozīmējis, ka puika uzaudzis salīdzinoši krietni vienkāršākos apstākļos. Sērijai aizsākoties Roanu nejauši skar ar mērim pielīdzināmas ligas skarts ubags un līdz ar to nokļūst tiem paredzētā izolācijas salā, bet Roanam piemītošā dzimumzīme, kura to padarīs nozīmīgu pasaules un četru karalistu likteņos, to arīdzan spēj izdziedēt no jebkuras ligas. Līdz ar to gana komplicētu piedzīvojumu un apstākļu sakritības rezultātā Roans sastop Austrumu kroņprinci Garetu (tēvam karalim diemžēl paredzami ilgs mūžs kā valdniekam nav atlicis) un tā kompanjonus to ekspedīcijā, starp kuriem viena, Gvendolina, ir no orioniešu (atgādina elfus) rases.

Lai arī pirmajā momentā gan Garets, gan Gvendolina Roanu uzlūko ar aizdomām kā pat potenciālu spiegu, tad sižets pārāk ilgi ar šo aizdomas problēmu nevar tikt nodarbināts un Beina aizsāktie pārmaiņu vēji prasa ātrāku (un varbūt šaubīgi ātru) uzticēšanos

Atliek vēl Dienvidi, kuriem autors vairāk sāk pievērsties sērijas otrajā un trešajā grāmatā. Tur kopš valdnieku Sun Sandes (izrunā vienkāršāk Sansena) un Vin Hozas laulību izjukšanas, abas karaliskās ģimenes ir kā uz nažiem un ieganstu militāriem konfliktiem nav nepieciešams ilgi meklēt. Arī tur Beins ievieš savas pārmaiņas, bet, ja citur troņa mantošanā vadās vairāk pēc dzimšanas kārtības, tad Dienvidos, Kalipso pilsētā mirušās valdnieces Sansenas meitas var izteikt pretenzijas uz troni, un, ja tādas ir vairāk nekā vienai, tad jārīko publiska goda Arēnas cīņa. Interesantā kārtā pēc Sansenas vispirms tronī nekāpj Fire tēls, no kuras skatpunkta tiek attēloti notikumi iekš Dienvidiem un Kalipso, bet reizē tas ļauj paredzēt vismaz vienas no māsu likteņiem. Tikmēr sākotnējā zaudētāja Reivena, līdzīgi kā citviet Reja, jāizcīna iekšējā cīņa, lai citu acīs gan starp savējiem, gan ienaidniekiem, it īpaši Hozas namam, neizskatītos vāja, kas savukārt mudina uz militāriem manevriem, pat ja varētu atrast ieganstus, kuri mudinātu mēģināt rast mieru.

Tam pa vidu ne viens vien tēls, tai skaitā viens no pašiem galvenākajiem Roans Lorens, kurš par visu vairāk grib rast veidu un pārliecināt par tā reālu iespējamību citus valdniekus, vēl pirms Beins izdomājis nogalināt atlikušos valdniekus, lai kopskaits būtu astoņi.

Nevar jau visu laiku tik vien sižetā pievērsties kaujām un galināšanai, politiskām intrigām par karaļnamu troņiem, tādēļ lasītājam tiek piedāvāti arīdzan vairāku tēlu pārīši, kas sēriju kā tādu pietuvina tuvāk Young Adult magai fantāzijai, lai novērstu domas no asiņainām kaujām, pat ja aprakstus par grafiskiem nebūt nevar nosaukt. Bet līdz ar to ļoti manāmi palielinās kopējais grāmatas lapaspušu apjoms, ko vismaz par dažām, ja ne gluži visām, sērijas romantiskajām attiecībām var ierindot lieka pildījuma kategorijā. Īpaši, ja fonā uz zemākas intesitātes uguns nolikts šķietami galvenais sižets par Rietumu orākules pareģojumu.

Tiek mēģināts lavierēt starp lielās bildes vispārējo sižetu, kā arī radīt intimāku pazīšanos ar individuāliem tēliem, kas biežāk izpaužas to romantiskajās interesēs. Kopiespaida rezultāts nav traģiski slikts vai ģeniāli spožs, bet ir jāpieliek zināmas pūles, lai sērijas pozitīvos aspektus neaizēnotu gana pamanāmi trūkumi. Ļoti iespējams, ka nezinot, ka sērija paš-publicēta Amazonē, to nemaz nevar sajust, atskatoties, tas šo to sērijā gana labi izskaidro.

Daniel Polansky – A City Dreaming

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Pilsēta Sapņo galvenais tēls, galvenais protagonists, no kura perspektīvas lasītājam ļauts skatīt ne romāna, bet drīzāk savā starpā vāji saistītus īsos stāstus (nereti ar neizdevušies to noslēguma sadaļu) ir burvis vārdā ne vairāk un ne mazāk kā vienkārši M. M gan nav klasiskais fantāzijas žanra burvis, bet drīzāk, kurš ar zem neeksistējošās bārdas purpinādams un vien ar lielu pierunāšanu dosies palīgā draugiem un par saucamiem draugiem patiesībā esošām paziņām.

Pēc grāmatas premises, kurā jāatzīmē nav ne vārda, ka patiesībā lasītājs tur rokā īso stāstu krājumu, var noprast, ka tā veltīta Ņujorkas pilsētai. Šajā pilsētā ceļotājus laikā sastapt laikam nav retums vai vismaz tāds iespaids varētu rasties, kad M izmanto metro sistēmu un ir par liecinieku raibajai personību mikslim un dažādajām metro stacijām, kur viena no otras teju tik atšķirīgas, kā būtu no dažādām dimensijām.

Bet reizē no pašas prozas var visai ātri noprast, ka grāmata sevī neietver domu, ka starp Pilsēta Sapņo vākiem, tās iekļautajā tekstā būtu nepieciešamība pēc kāda puslīdz sakarīga caurvijoša sižeta. Tā arī pat individuālu nodaļu, stāstu ietvaros reti kurš ir nostrādāts līdz līmenim, kas sniegtu labu lasītprieku pēc tā izlasīšanas.

Tā arī paši tēli nerada pilnvērtīgi izstrādātu iespaidu, no kuriem vairums vien kalpo mazo stāstu ‘’sižeta’’ (lai cik niecīgs tas nebūtu) virzīšanai uz priekšu. Labi, ka vēl autors Daniels Polaņskis pieturas pie viena galvenā tēla un attiecība uz M ietur konsekvenci un nesvārstās arīdzan viņa uzvedībā un raksturā. Kad vēl no viena stāsta nodaļas uz citu parādās jau manīti tēli, no kuriem Puikas (patiesībā ir viņa), Andrē un Stokdeila tēli no visiem tik tiešām varētu tikt saukti par M draugiem, kuriem nosacīti vēlāk pievienojas negribīgi par mācekli pieņemts Flemels, tad laime gandrīz pilnīga.

Diemžēl biežāk nevienā vien nodaļā vai drīzāk pārliecinošā vairākumā nodaļu tiek piesaukti koncepti kā mistisks Direktorāts, kurus pats M, kā visu dzīvi, neuztver pārlieku nopietni, kuriem nav lemts tapt sīkāk paskaidrotiem, kur nu vēl lai tiem tiktu savs stāsts. Un arī, ja stāsta nosacītā sižeta centrālais objekts ir kāds pārdabisks subjekts kā Gudrais Lasis vai Bezgalīgais grimuārs, tad drīzāk rodas iespaids, ka autoram ir bijusi iedvesmota ideja, kuru ne reizi detalizētāk nav tomēr bijusi vēlēšanās izstrādāt, lai rastos produkts, kuru būtu bauda un prieks izlasīt. Rezultātā visa grāmata, tās proza rada sava veida pretenciozitātes pēcgaršu.

Gods kam gods – grāmatas nosaukums Pilsēta Sapņo, kā arī tās vāks māsklieniek Artūra Bērziņa izpildījumā krietni pārāks par pašu grāmatu, attiecībā uz kuru vienīgais iemesls, kāpēc varētu ieteikt izlasīt Pilsēta Sapņo būtu, ja ir vēlēšanās, lai nākošā grāmata šķistu salīdzinoši krietni labākā, jo brīnumu brīnums muļķa lasītājam tiek sniegts jūtams sižets, pasaules uzbūve un kaut cik izstrādāti tēli.

Izlasīju, lasu, lasīšu #274 (10.02-02.03)

Izlasīju:

Caroline England – My Husband’s Lies

Aaron Dembski-Bowden – Betrayer (The Horus Heresy#24)

A.C. Crispin – Storms of Destiny: The Exiles of Boq’urain

Carla Banks – The Forest of Souls

John Ajvide Lindqvist – Little Star

Eric Van Lustbader – Dark Homecoming

Joanne Harris – Gentlemen & Players (Malbry #1)

Robert Harris – An Officer and a Spy

Noklausījos:

D.I. Freed – The Jade Phoenix Saga #1-2

Jenna Glass – The Women’s War #1-3

Lasu:

Daniel Polansky – A City Dreaming

Klausos:

David Estes – The Fatemarked Epic #1-3

Lasīšu:

Adrian Tchaikovsky – Children of Time (Children of Time #1)

Rūdolfs Blaumanis – Salna Pavasarī

Klausīšos:

C.S. Friedman – The Coldfire Trilogy #1-3

David Estes – The Fatemarked Epic #4-5

Robert Harris – An Officer and a Spy

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: arrow

Manas pārdomas

Ir 1895.gada janvāris un Francijas armija ne tikai spējusi konstatēt, ka starp tiem ir kāds nodevējs un spiegs, kurš gatavs nodot dzimteni un piegādāt vērtīgus, kā arī slepenus ziņojumus kaimiņvalstij Vācijai. Par laimi, vai kā vēsture rādīs, tad tieši pretēji, un valsts nodevēju nav ilgi jāmeklē līdz to atrod Alfreda Dreifusa personā.

Viss šķietami ātri un jauki, bez liekām klapatām atrisināts. Turklāt ļaundaris daudzu neieredzētas ebreju kārtas, un valsts mašinērija ritēt uz priekšu, gatavoties gaidāmajai Krievijas Impērijas cara vizītei un politiski un militāri svarīgai alianses noslēgšanai ar tiem. It īpaši, kad daudziem vēl svaigā atmiņā ir sāpīgā sakāve un vairāku teritoriju zaudēšana 1870.gada karā pret Prūsijas karalisti.

Kas zina, ļoti iespējams tāds Alfreds Dreifuss vēsturē būtu aizmirsts izsūtījumā uz Sātana salu Franču Gviānā, vai vismaz neizpelnījies ‘’Dreifusa afēras’’ ierakstus vēstures annālēs, ja ne tāds Žoržs Pikārs, kurš vēlāk attiecīgajā 1895.gadā par dažādiem nopelniem, galvenokārt Dreifusa lietas ietvaros, izpelnās paaugstinājumu un tiek iecelts par Statistical Section pretizlūkošanas nodaļas vadītāju. Šķietami pat maldīgs nosaukums, varbūt ar nolūku, attiecībā uz pienākumiem, kurus pilda tās darbinieki, kur statistika domājams ir tikai viens no elementiem.

Kā jau katram pienācīgam izlūkošanas dienestam, tad arī Francijai ir savi aģenti, pēc amatiem šķietami vienkārši strādnieki, piemēram, apkopēja Vācijas vēstniecībā, kur savukārt tā darbinieki nevis sadedzina sensitīvus materiālus, bet gan tikai tos saplēš un izmet, lai vēlāk, kad jau tie nonākuši francūžu rokās, tos varētu no jauna salīmēt. Protams, ne vienmēr izdodas visus gabaliņus atrast, ne vienmēr rokrasts ir pietiekami labi salasāms, bet ja jau vienreiz izdodas spiegu vai vismaz valsts noslēpumu cienīgu materiālu pārdot kāru personu notvert, kāpēc gan, lai tas nesanāktu vēlreiz.

Diemžēl Alfreda Dreifusa gadījumā vīrs kļuvis par upuri gan daža laba politiskajām ambīcijām, kuram lieti noderētu skandaloza, bet ātri atrisināta lieta, gan vēlāk citiem, kuri tā vietā, lai, saprotot, kas notiek, pieliktu visam punktu, iesaistās visā un kopīgiem spēkiem cenšas piesegt viens otra pēcpuses.

Sākotnēji jaunā potenciāla spiega, Charles Marie Ferdinand Walsin Esterhazy pārbaudīšanas procesā Žoržu neviens neņemas aizkavēt un pat iedrošina. Turklāt Esterhazi pat šķiet ir labāka motivācija, azartspēļu un akciju tirgus neveiksmu parādi un citi dzīvesveida saistīti tēriņi, nekā tādi būtu bijuši Alfredam Dreifusam. Tomēr, kad Žoržs pēta padziļinātāk un saprot, ka Esterhazi lieta un izdarītais ne tikai pārklājas ar Alfredu, bet arīdzan izslēdz otra vainu, vien tad visi agrākie kolēģi salīdzinoši ātri sāk likt tam ceļā visvisādus šķēršļus un pašu Žoržu ir gatavi sākt padarīt par vienu no grēkāžiem.

Autoram Robertam Harisam lieliski izdodas dramatizēt vēsturiskos notikumos, lai lasītājs kopā ar galveno varoni Žoržu Pikāru varētu atklāt gan konspirāciju un tās plašos apmērus, gan vēsturisko blamāžu apvienot ar personiskākiem personāžu dzīves elementiem, kur reizē tam jāmēģina saprast, kuriem ar atklāto var uzticēties un kuri viņam gatavi palīdzēt, labi apzinoties, ka riskē gan ar savām karjerām, gan personīgo brīvību.

No autora līdz šim bija lasīts tikai cits vēsturiskais romāns Pompeji, kur, lai arī vēsturiskais notikums, vulkāna izvirdums, un tā iznākums arīdzan jau pirms grāmatas beigām labi zināms, tad An Officer and a Spy gadījumā jāpieturas pie reālām vēsturiskām personām, kur notikušajām var labi atrast tam veltītas dokumentālās grāmatas. Gluži uzreiz neierindotu tās savas nolūkotās lasāmvielas listes priekšgalā, bet noteikti romāns ieinteresējis, lai tādas piefiksētu un nepiemirstu. Un, protams, eksistē jau arī citi interneta resursi kā Vikipēdija un dažādi YouTube atrodami video, kuros galvenais nepazust, lai attaptos, ka pagājušas jau vairākas stundas.

Eric Van Lustbader – Dark Homecoming

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Lewis ‘’Lew’’ Croaker ir ja ne gluži atvaļinājies likumsargs un specmisiju eksperts, tad noteikti tāds, kurš ir no sirds pildījis darba pienākumus un nopelnījis pietiekoši, lai komfortabli varētu izbaudīt dzīvi un, piemēram, paša izklaides pēc vēl piepelnīties, palīdzot citiem turīgiem ļaudīm noķert kādu lielāku zivi. Tā lasītājs arī pirmoreiz sastop galveno tēlu Luisu kopā ar klientu un vismaz romāna sākumā ar par draugu sacaumo Beniju.

Dark Homecoming pamatā ir Holivudas tipa trilleris ar vairāk kā vienu vai divām asas spriedzes cīņu vai pakaļdzīšanās ainām. Holivudas tipa, kurās nevajag piepūlēt pareģa talantu, lai zinātu, kā tās izvērtīsies galvenajām tēlām. Papildus tam dažas no tām ir ar apšaubāmu pamatotību un jēgu sižetiski un jau pēc salīdzinoši īsa mirkļa kaut kas līdzīgs atkal atkārtojas. Bez tā romāns arī ietver ļaundarus, kuri sev līdzi no dzimtenes Paragvajas atveduši senču zintis un maģijas prasmes. Zināšanas, kuras domātas dziednieciskos nolūkos, lai palīdzētu, bet kuras šie neģēļi, dvīņi Heitors un Antonio Bonitas, izdomājuši izmantot pēc pilnas programmas savas organizētās noziedzības nolūkiem.

Grāmatas sākumā Luisam par tādiem Bonitām pat nav ne mazākās nojausmas. Turklāt vēl pirmais pavērsiens un uztraukumu gūzma, kuru tam autors noliek pa ceļam, ir negaidīta atkalsastapšanās ar māsu Matty, ar kuru šķietami neatgriezeniski sarautas attiecības pēc tās precībām ar bagātnieku Donald Duke, kurš savās negodprātīgājā biznesa praksē cerējis izmantot arī Luisu un viņa kontaktus starp likumsargiem un citām nozīmīgām personām. Pat meitas Reičelas piedzimšana ledus laikmetam pielīdzināmo sasalumu starp abiem nav spējusi atmaidzēt.

To gan izmaina, kad Reičelai nepieciešama nieres transplantācija, un kā jau piedienas izdomātam romānam, tad situācija tik kritiska, ka šķietami legālā ceļā situācija nav ne tikai atrisināma, bet pat kritiskā situācija speciāli pieminēto ļaundaru un vēl daža laba cita aizkulisēs un spēka spēļu ēnās esoša tēla darbības speciāls spiediens uz Luisu, lai to piespiestu viņu vietā veikt to ‘’netīro’’ darbiņu’’ – kāda kriminālā bosa Juan Garcia Barbacena slepkavību.

Pats par sevi šis Huans būtu vairākkārt pelnījis nonākt aizsaulē. Āķis vien tajā, ka Luiss ļoti labi saprot, ka tie, kuri vēlas Huana slepkavību, paši nav diži labāki, un jo vairāk cenšas noskaidrot, visu iesaistīto tīklu, ne tikai tos, kuri ar viņi vispirms tiešā veidā sazinās, jo korumpētāka un samaitātāka šķiet atklājamies esošā situācija. Jo tālāk tiek rakts, jo lielāks rodas iespaids, ka pat draugiem vairs nevar uzticēties (pat ne bijušajam Miami mēram ne), bet laiks rit uz priekšu, Reičelas veselība pati no sevis neuzlabosies un Luisam nav daudz laika, ko izniekot, lai nonāktu pie labākā risinājuma.

Ticamības latiņu ir jānolaiž pārlieku zemu, lai romāns izvērstos baudāms. Ja vēl sižeta iegansts galvenā tēla personīgās motivācijas ziņā vēl pieņemami saprotams, tad milzu konspirācija, ko tas paralēli Dark Homecoming gaitā atklāj, ir drusku par daudz. Kā arī jāatzīmē lieks sižeta sānsolis, kad autors Eric Van Lustbader nespēj atturēties un nepiešķirt Luisam neatvairāmu iekārojamību no pretējā dzimuma puses, kad abi praktiski par svešiniekiem saucami un kuru kopējie prieki uz lapaspuses labāk izlaižami. Diemžēl šoreiz Dark Homecoming trillera apvienojums ar pārdabisko ir nošāvis greizi un nevar salīdzināt ar China Maroc dualoģiju.

Jenna Glass – The Women’s War #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

The Women’s War triloģijas pasaulē visa vara pieder vīriešiem, kamēr sievietes ir knapi kas vairāk, kā bērnu dzemdētājas (vēlams vīriešu dzimuma, īpaši, ja vīrs dižciltīgas kārtas), bet pirmās grāmatas jau pašā sākumā pēc paaudzēm ilgiem pūliņiem noris pavērsiens, kas apgriež kājām gaisā līdz tam pastāvošo pasaules kārtību.

Pavērsiens, kas fiziskajā pasaulē izpaužas kā milzu zemestrīce, kuru izjūt viscaur pasaulē, vai vismaz tajos nostūros, kur sižetam būs kāda nozīme. Bet ar to vien nepietiks, lai tā tik vienkārši vairums patriarhālo ļauno vīriešu (ne visi), kuri kopš dzimšanas iemācījušies, ka tie ir pārāki vien sava dzimuma dēļ, atteiktos no labumiem, ko līdzšinējā sistēma tiem sniegusi.

Ja spēja būt noteicējai par savu ķermeni un palikt stāvoklī tikai tad, ja tik tiešām pati to vēlas, ir viens no paredzētajiem efektiem, ko jaunā, bezprecedenta burvestība sniedz, tad diemžēl burvestības autoru trio spēkos nav bijis paredzēt, kuri būs starp tūkstošiem upuru to izraisītās zemestrīces dēļ. Dažiem diemžēl, bet daļai patiesībā varbūt pat par laimi, jo vienā no četrām karalistēm Rozinholmā (ja eksistē vairāk, tad tās nenozīmīgas sižeta ietvaros) zemestrīce nogalina gan karali, gan tās tiešākos vīriešu kārtas mantiniekus, kas negaidīti tās tronī ieceļ karaļa meitu Elinu.

Kamēr vairums kā pašsaprotumu pieņem domu, ka viņa vien uz pagaidu laiku sasilda troņa sēdvietu nākošajam vīram, jo kā gan sieviete, kuras tik viegli panesas histēriskām emocijām, varētu būt spējīgas efektīvi pildīt karalistes valdnieces lomu, kur nepieciešams loģisks, spriestspējīgs un visādi citādi skaidrs un uz racionālu domāšanu tendēts prāts. Filozofija, ko Elina gatava ar neatlaidību pierādīt, kā vairāk nekā aplamu jau no pirmajiem mirkļiem par spīti spiedieniem no dažādām pusēm, kur būtisku lomu spēlē tirdzniecības sadarbības līguma termiņa beigas pēc gada ar kaimiņiem Nandelas un vajadzība to atjaunot. Līgums, ko bēdīgi slavenais Nandelas karalis Valdmirs pēc negaidītas Rozinholmas karaļa nāves uzstāj, ka būtu iespējams vien ar viņa radinieka Zaršas apprecēšanu.

Tikmēr citā karalistē sižeta centrā nonāk abatijas iemītnieces. Abatijas iemītnieces, kuras par tādām kļuvušas ne aiz nodošanās reliģijai, bet kuras par nevēlamām pasludinājušas pašu ģimenes. Kuras tās nosūtījušas kļūt par abigeilām, labi apzinoties, kādus ‘’pienākumus’’ tās spiesta pildīt, lai ne tikai sevi uzturētu, bet pie reizes ar būtisku pienesumu pildītu karalistes koferus. Šis fakts vien ir būtisks iemesls, kāpēc triloģijas sākumā burvestības autores ir gatavas uz savu un pastarpināti citu upuriem, lai veiktu tik radikālas pārmaiņas, jo nevienam nebūtu jābūt tāda veida tiesībām lemt pār citu. Pat ne karaliskajām ģimenēm.

No šāda likteņa nav pasargāta pat Altas karaļa šķirtā sieva Brynna un tās meita Alys (saukšu par Alisi). Lai arī karalim Altonam II nav pierādījumu, ka tās būtu bijušas pie vainas, tad tas karaļa krietni cietsirdīgākajam un nežēlīgākajam dēlam Delnamal neliedz pavēlēt ar spīdzināšanu izdabūt vēlamo atzīšanos un par sodu tās padzīt uz teritoriju, kura līdz šim bijusi tuksnešaina nekuriene. Lēmums, ko tas pieņem, neņemot vērā pat finansiālās sekas paša karalistei, un kas ir tikai viens no daudzajiem līdz pat triloģijas noslēgumam, kas ilgtermiņā nāk par sliktu tikai pašam un kalpo vien, lai izceltu tā, kā ļaundara, drausmīgo dabu.

Uzsvars liekams uz vārdiem ‘’līdz šim’’, jo pat Alises brālis Tynthanal, kurš ir viens no retajiem, patiesi labajiem vīriešu kārtas tēliem un izmanto savu pozīciju, lai iespēju robežās censtos palīdzēt, nebūtu varējis paredzēt, ka jaunā abatijai ierādītā lokācija izrādīsies tik daudzsološa, lai ļautu tai uzplaukt par konkurējošu spēku. Fakts, par ko varam būt droši, līdz baltkvēlei sanikno Delnamalu. Ja jau pirms tam Delnamalam nebūtu bijusi vajadzība ilgi meklēt pēc iegansta, lai atrastu savām šķietami nebeidzamajām dusmām pret visu pat niecīgi kaitinošo, tad izraidīto abigeilu jaunradītā Women’s Well pilsēta var būt droša un ilgi nav jāgaida, kad Delnamals (kaislīgs vecās kārtības piekritējs) sūta armijas spēkus, lai tās atkal pārmācītu un ierādītu tām pienākošamies vietu. No viņa dusmām pasargāta nav pat tā sieva Shelvon, kura savā ‘’nepateicībā’’ nav spējīga pat paveikt kaut ko tik vienkāršu, kā radīt tam vīriešu kārtas pēcnācēju un mantinieku.

Delnamals nav vienīgais dižciltīgais, kurš par visām varēm ir gatavs pielietot visu pieejamo, lai censtos atrast veidu, kā anulēt Alises mātes radīto burvestību un atņemt sievietēm to jaunās tiesības, kuras tik ķecerīgi uzdrīkstas stāties pretim to šķietami acīmredzami pārākajiem kungiem. Tā triloģijas otrajā grāmatā sižeta skatpunkts pievēršas arī citām abigeilām Kalparas karalistē, kuras valdnieks pēc paša domām ģeniāla un viltīga plāna ietvaros sūta divas abigeilas no savas abatijas uz Sieviešu Akas pilsētu, lai tās slepus atrastu veidu, kā atgriezt agrāko pasaules kārtību, kamēr oficiāls iegansts to vizītei ir pavisam kas cits.

Sieviešu Kara triloģija, kas uz fantāzijas romāna fona visai garā un izstieptā veidā iztirzā dzimumu līdztiesības tematu. Kur tās tēliem sūri un grūti, ne bez smagu lēmumu pieņemšanas, kas savu reizi nereti prasa upurus un asaras, jācīnās par pašām tik pašsaprotamām lietām un tiesībām, un kuras tādas ne visiem ir arīdzan mūsu pašu 21.gadsimta realitāte. Tāpat nemaz tik grūti un ilgi nebūtu jāmeklē, lai atrastu sērijas slikto tēlu ekvivalentus, kuri, ja ne gluži ar maģiskām spējām, tad ar līdzīgu degsmi ir gatavi cīnīties, lai atņemtu jau to pašu vien, kam par piemēru prātā nāk jau esoši vai jauni aizliegumi attiecībā uz aborta tematiku iekš ASV, vai nemaz tik grūti nebūtu iztēloties dažu vēlmi atņemt, piemēram, balsošanas tiesības.

Vien rodas jautājums, vai tā iztirzāšanai tik tiešām bija vajadzīga triloģija, kurā īsākā grāmata sērijā ir ap 560 lpp. Daudz vārdu, lai no grāmatas uz grāmatu idejiski pateiktu to pašu. Kur, lai arī labie un sliktie tēli mērojas spēkiem un notikumi paši par sevi, protams, viens pret vienu neatkārtojas, tad idejai ir lielāka nozīme nekā pašam sižetam.

Joanne Harris – Gentlemen & Players (Malbry #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Doubleday

Manas pārdomas

Latīņu valodas skolotājs Rojs Streitlijs, kuram darba stāžs ir virs 30gadiem, ne ar tām siltākajām jūtām uzņem informāciju tehnoloģiju pārmaiņu vēsmas, kuras sāk uzņemt apgriezienus privātajā St.Oswald puišu skolā. Bet tikpat ātrs, kā pretestību epastu izmantošanai, kā saziņas metodei, būtu tas darba vai citos nolūkos, Rojs ir uz citu un īpaši jauno kolēģu ielikšanai sev zināmās kategorijas un pat iesaukām pēc to pirmā radītā iespaida.

Lai arī uz āru paustais skolas imidžs ir vienmēr pēc iespējas tas labākais, lai varētu piesaistīt maksāt gribošus un spējīgus vecākus, kuri gribētu sūtīt savus dēlus uz prestižo St.Oswald skolu, tad aiz skolas sienām starpkolēģu attiecību dinamika ne vienmēr ir tā pati rožainākā. Dažādi starp koleģu mazie un varbūt reizēm ne tik mazi konflikti vai pat intrigas var atrast, ja vien tās rūpīgi meklē, kuras var uzkurināt tik ļoti, lai par norisēm skolā sāktu rakstīt un spekulēt arīdzan vietējais laikraksts.

Tā lūk Gentleman & Players romāns sadalīts divos skatpunktos, no kuriem otrs pieder ļaundarim un līdz pat grāmatas kulminācijas pavērsienam tiek tāds arī atstāts. Diemžēl jāatzīstas jau laikus, ka, cenšoties pēc iespējas ātrāk anonīmajam tēlam piešķirt vārdu (vēl jo vairāk, ja otram skatpunktam tāds ir), uzķēros uz izmestās ēsmas un būtu romāns jāparlasa (vismaz sākumdaļa), lai noķertu īsto momentu kad.

Šajā otrā ļaundara skatpunktā lasītājam dota iespēja ieskaitīties ļaundara bērnībā, kur tam lemts piedzimt mazāk turīgā ģimenē, kura nevar atļauties to sūtīt uz St.Oswald un katru mācību gadu atdod vairākus tūkstošus mārciņu (stāsta ‘’tagadnē’’ seši tūsktoši). Diemžēl viens ir ar prātu saprast un pavisam kas cits, kad katru dienu tā vietā jādodas uz valsts skolu turpat kaimiņos un dienu no dienas jāizdzīvo huligānu pilnā vidē, kur pat dažs labs skolotājs neslēpj savu nepatiku un ienaidu. Bet tikmēr blakus un šķietami ar roku aizsniedzama  un acīmredzami labāk situētu atvašu pilna, pavisam atšķirīga pasaule. Kas vēlāk, sižetam turpinoties, drīzāk atbildīs salīdzinājumam, kur zāle otrā ielas vai sētas pusē liekas zaļāka.

Reizē slikto tēlu sižeta gaitā neizdodas iemīļot kā anti-varoni, kas visticamāk aiz tā, ka viņš savu atriebības ienaidu pret sistemas netaisnību, kur kā simbols ir privātā St.Oswald skola un viss, ko tā pārstāv, vērš pret personāžiem, kuri paši tam neko sliktu nav nodarījuši. Bet reizē tas sevi attaisno ar domu, ka mērķis prasa upurus, un sabiedrības nospraustās sarkanās līnijas, par kurām tad pienāktos kriminālsods, tādas vien ir, ja tevi pieķer…

Krietni labāks līdzjušanas ziņā, kāds drošivien viens no mērķiem, ir otrs galvenais tēls Rojs, kuram nevien jāmēģina noturēties ir metaforiskajiem vētru ūdeņiem, kuri skolu sašūpojuši jau no pirmajām jaunā mācību gada dienām, bet arī šķietami jau pat vāji slēptiem mājieniem, ka varbūt būtu pienācis laiks doties pensijā, kamēr pats Rojs pat nav par ko tādu pieļāvis domu un vēljoprojām spēj noturēt respektu no audzēkņiem un noturēt kārtību klasē, atšķirība no daža laba cita.

Ar maziem un viegliem, reizēm burtiskiem un citkārt metaforiskiem, grūdieniem ļaundarim vien nieka divu mēnešu laikā izdodas iesviest skolu absolūtā haosā, ar ko arīdzan pietiek, lai vienā momentā pārvilktu strīpu pāri līdz tam gadiem ilgām un vismaz koleģiālām, ja ne draudzīgām, attiecībām. Tā teikt, ko gan viens par otru patiesībā zina ārpus darba vides.

John Ajvide Lindqvist – Little Star

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Quercus

Manas pārdomas

Lennart Cederström bija iecerējis vien pasēņot sev zināmā labā sēņošanas vietā, bet viens nejauš atradums izmainīs vispirms viņa un sievas Lailas, bet, laikam ejot, arīdzan citu dzīves un, diemžēl, ne uz to labāko pusi. Jau pirms nokļūšanas līdz zināmajai lokācijai Lenartam lemts izbaudīt neraksturīgu momentu, lai diena paliktu uz kādu laiku atmiņā, bet ne tik ļoti, lai tam būtu paliekošas sekas. Varbūt deviņās no desmit reizēm Lenarts ar visa atraduma būšanu būtu sazinājies ar atbildīgajām instancēm. Tomēr tā nenotiek un viens mazs pat ne brēciens, bet šķietami neiespējama perfekta nots no tik maza cilvēkbērna liek rīkoties par labu izvēlēm vienā tām no desmit reizēm.

Little Star premise un sākotnējais sižetiskais turpinājums ir gana intriģējošs. Jau ar izvēles krustcelēm, kuras pieņem gan pats Lenarts, gan vēlāk sieva Laila, kura gan šķiet jau vairāk nekā vien dažus gadus dzīvo nelielā baiļu respektā no vīra. Tā arī ir iespēja sižetam noslēgties gana strauji, kad par mazuli (meitene) uzzina to pieaugušais dēls Džerijs, kurš pats dažādu iemeslu dēļ dzīvē neko dižu (arī pats sev ne) nav sasniedzis, nenodod vecākus un nenoziņo par meiteni, kurai sižeta gaitā lemts iegūt Theres vārdu.

Paranormālais, pārdabiskais elements piezogas jau ar pirmajiem faktiem un meitenes perfekto balsi un tās spēju burtiski apburt citus klātesošos, kas zina, varbūt tā arī notiek, jo gan sākotnēji Lenarts un pastarpināti Lailai, bet vēlāk arī Džerijs izjūt vajadzību turpināt par meiteni rūpēties, gādāt par viņu un nepieļaut, ka par viņas stāvokli, statusu uzzina kāds, kurš to varētu atņemt.

Reizē Terēzes stāvoklis un audzināšanas un grāmatas noslēguma kulminācijas sekas noveļamas uz visu iesaistīto sirdspaziņām, par ko vismaz daži un pavisam noteikti daudzi citi tēli jau pieminētajā kulminācijā ir spiesti maksāt ar visaugstāko cenu. Un izcelsmes avots tam faktorā, ka Lenarts gan aiz savtīgām bailēm, ka Terēze tiktu atņemta, gan vēlme nosargāt tās īpašo balsi, viņas audzināšanas slepenību pārvērš teju cietuma pieredzē, kurā meitenei nav nekādas saiknes ar ārējo pasauli un neizveidojas priekšstats par pieņemamu rīcību un rīcības sekām pret citiem. Visu apvienojot, nav brīnums, ka gala rezultātā izveidojas kaut kas cits, ne mīļš un draudzīgs cilvēkbērns.

Romāna otrā daļa iepazīstina ar citu, bet ne mazāk īpatnēju meiteni Teresa. Varbūt ar nolūku tik līdzīgs vārds, bet vismaz Terēzai lemts uzaugt starp saviem bioloģiskajiem vecākiem un pat par tuvu draugu 10 gadu vecumā iegūt kaimiņpuiku Johanesu. Lai arī, kā jau visiem, tad arī Terēzas vecākiem netrūkst, par ko pamatoti vai ne tik uztraukties, sākot ar meitenes šķietamo nespēju iejusties starp citiem, ar tiem spēlēties bērnudārzā vai atrast labus draugus skolas teritorijā. It kā nekas tik izteikti ārpus kārtas, lai nepārtraukti ar vienu acs kaktu to paturētu uzmanības lokā. Bet pašapziņas un varbūt sava veida arī pašpietiekamības trūkumam, kā arī vienaudžu psiholoģiskajam teroram (un reizēm ne tikai) skolas vidē, ir sekas, ko izmaina (atkal) nejaušs atgadījums, kas Terēzas gadījumā ir talantu šova Idol atlases konkurss un Terēzes, lai arī zem cita vārda, uzstāšanās žūrijas priekšā.

Likteņa pārdabiskais pirksts, kas Terēzei sniedzis hipnotizējošo balsi, bet citiem atņēmis spēku būt gana spēcīgiem un neatkarīgiem, lai nebūtu vajadzība viņa sākt pār visām varēm uzmeklēt. Kas citkārt visnotaļ būtu nekaitīgs dedzīgāko fanu klubiņš ar pašu elku to sastāvā, grāmatas sižeta ietvaros iegūst pavisam citu, baisāku veidolu.

Little Star sižetam vijoties uz priekšu, diemžēl, nevar nepamanīt vairāk par vienu momentu, kur sāk rasties notikumu attīstības loģikas jautājumi, kurus autors John Ajvide Linqvist, ja ne gluži ignorē, tad izvēlas nepievērst tik lielu uzmanību, lai tas netraucētu nonākt pie vēlamā iznākuma. Tāpat noslēguma kulminācija, kurai tiek doti mājieni grāmatas prologā vēl pirms sācies pamatsižets, atstāj stipru vilšanos un neizmantotu iespēju iespaidu, kur grāmatas noslēguma kvalitāte neatspoguļo pašu romānu līdz tam. Lai arī Little Star nenosauksi par īsu grāmatu, bet tad labāk vēl kādas pārsimts lapaspuses, nevis šādi.

Caroline England – My Husband’s Lies

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: avon

Manas pārdomas

Katrai personai, lai kādās vien attiecībās tas nebūtu pamanījies iepīties, būtu tas laulāts biedrs, vecāku un bērnu attiecības vai tuvākie draugi, ir tiesības uz privātumu un saviem noslēpumiem, kuri citiem nav jāzina. Bet My Husband’s Lies romāna ietvaros vairāk kā viena tēla gadījumā robeža, kur noslēpums attiecas vairāk vai mazāk tikai uz noslēpuma turētāju un/vai neietekmē būtiski citus, tiek pārkāpta, kas rada būtisku spriedzi starp tēliem un ir gana dramatisks, lai no tā varētu izvērsties intriģējošs sižets.

Incidents un visa pārējā katalizators, kas aizsāk romāna gaitu, noris Nikolasa vai vienkārši Nika un Lizas (nepārsteigtu, ja saīsināts no Elizabetes) kāzās. Svinīgie zvēresti jau apmainīti, būtiskā ceremonija notikusi un atliek vien starp draugiem, radiem un paziņām nosvinēt lielo dienu, kad tuvākā drauga Viljama jeb vienkārši Vila sieva Penija gandrīz vai izdara vismaz pašnāvības mēģinājumu, izlecot no trešā stāva loga, bet, par laimi, tiek laicīgi pamanīta.

Ja vēl ar tik būtisku incidentu nepietiktu, tad pašam jaunajam vīram seniore krustmāte, kura drusku par daudz ieņēmusi, neviļus atmiņu stāstos ieminas par vecāko brāli Patriku un kaut kādu Suzannu, kurai vienīgai bijis reiz talants brāli emocionālākos un stresa pilnākos brīžos nomierināt, bet kuru pats Niks nekādīgi nespēj atcerēties, kas tā tāda Suzanna ir, kas neliek mieru. Pagātnē meklējams ģimenes noslēpums, kura gadījuma jājautā, vai nezināšana šoreiz nav muļķa mierinājums.

Un drošības pēc, lai sižeta gaitā ar jau diviem minētajiem pavērsieniem nebūtu gairlaicīgi, tad arī pārējo galvenāko tēlu grupā ir pa savam noslēpumam vai vismaz sižetiskai intrigai. Tā vispirms Danielu vai vienkārši Denu, kad jau vakara svinības teju norimušas, pārsteidz Penijas brāļa, pēc profesijas modelis, mēģinājums ar to pasākt ko vairāk, kā vienkāršu sarunu. Reakcija no personas, kuram it kā ne reizi nav bijušas domas par ieskatīšanos sava dzimuma pārstāvī, ar pašsaprotamu dusmīgu noraidījumu, bet pēcākais sižets attiecībā uz Denu pilns ar apjukumu par savu identitāti gan vispārēji, gan tīri seksuāli. Vēl jo vairāk, kad sieva Gerijai visai drīzā nākotnē plānots dzemdēt.

No tuvāko draugu grupas vēl palikuši Vils un Dženifera vai vienkārši Džena, kuru abu ārpuslaulību noslēpuma aizsākums meklējams vēl pirms abu laulībām, kuras viena vai cita iemesla pēc noslēgtas ar kādu citu personu, bet pašas jūtas vienam pret otru nemaz tik tālu nav jāmeklē, lai Penijas incidenta radītais stress liktu Vilam meklēt ne tikai sarunu biedrenes atbalstu pie Dženiferas. Dženifera, kurai pašai pietiek ar uztraukumiem, ko sagādā trīs meitu audzināšana, no kurām vecākā, Holija, sāk iesoļot tīņa vecumā, kad šķietami neko nevar tai izdarīt pa prātam, vai no tās sagaidāms pretējs viedoklis tavam principa pēc. Bet vēl jo vairāk un lielāks noslēpums, ja nav pārliecības, ka Holija ir šībrīža vīra Iana meita.

Tā nu lūk katram tēlam ir savs gana būtisks noslēpums un grāmatas nosaukums My Husband’s Lies ir visai neprecīzs un attiecas tikai uz vienu no tiem, kā rezultātā tiek nedaudz pazaudēts ar labākas piemērotības un līdz ar to efektīvāku nosaukumu šī vietā. Reizē par spīti noslēpumu labirintam un faktam, ka teju katram jau savs laulātais draugs un ģimene, skolas laiku draugu grupa joprojām cenšas turēties kopā, kam šī romāna ietvaros varbūt tomēr pienāk savs liktenīgais mūža gals.