Dan Abnett – The Unremembered Empire (The Horus Heresy #27)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Divus garus gadus kopš Know No Fear notikumiem un nodevēju leģionu, galvnokārt Word Bearers (WB), rīcības pret un uz Calth planētas, Ultramarines (UM) leģiona mazajai impērijai (protams, iekš lielākās cilvēces Impērijas) to primarka Roboute Guilliman vadībā ir bijis jācīnās pašiem par sevi par savu izdzīvošanu. Par spīti UM teritoriju ieskaujošajai warp dimensijas Ruinstorm vētrai, kura to pilnīgi izolējusi no pārējā Visuma. Bet UM nebūt nesēž rokas klēpī salikuši un negaida citu palīdzību, lai censtos vērst situāciju par labu.

Tā pirmais The Unrembered Empire notikumu katalizators ir notikumi uz Macragge (tāda kā UM galvaspilsētas planēta) attālās, UM kontrolētās teritorijas pašā ‘’pierobežā’’ esošās Sotha planētas, kur Gilimana norīkots cītīgi strādājis astarte Barabas Dantioch. Kaut gan pirmā šī tēla uzrašānās romānā un tā laipnā uzņemšana liek izbrīnīties, jo Dantioha izcelsem ir no nodevēju Iron Warrriors leģiona, bet, kā atklājas, tad viņš devis zvērestu, sev un Gilimanam būt lojālam pret Imperatoru, neskatoties uz sava primarka izvēlēm. Bet atgriežoties pie sasnieguma, Dantioha centieni un pētījumi aktivizē uz Sothas xeno rašu atstātu tehnoloģisku artefaktu Pharos (sarežģītas alu sistēmu veidolā), kas sekojoši aktivizē jaunu bāku Imperatora kontrolētās Astronomican vietā, un līdz ar to izgaismo Makragu, pēc kuras vadīties iekš Ruinstorm vētrā noklīdušajiem.

Par laimi, Gilimanam un tā UM 500 pasaulēm (vairāk šķiet, ka skaitlis drīzāk kā ideālistisks termins) bāka piesaista sabiedrotos primarka Lauvas El’Džonsona Dark Angels (DA) leģionu un nevisu kādu citu nodevēju spēku floti. Par nelaimi, un lai nebūtu garlaicīgi, Lauva sev līdzi uz Makragu atved nodevēju primarku Konrad Curze, kurš romānā neminētos apstākļos pēc Vulkan Lives nokļuvis uz DA kuģa, bet izlauzies no tā ieslodzījuma kameras un klejojis pa kuģi, kurš pats par sevi ir gana postošs spēks, ņemot vērā tā īpašos talantus, un spēj radīt gana lielu postažu arī pašrocīgi.

Paralēli primarku gaitām savos varas spēku gaiteņos, uz Makragas nokļūst arīdzan citi varoņi, kuriem spēlējama sava loma lielās Horusa nodevības panorāmas ietvaros. Tā par bēgli maskējoties, kurus piesaista Pharos bāka, uz Makragas ierodas nemirstīgais Perpetual Džons Gramatikus, kuru joprojām vada xeno rašu Cabal izveidota organizējums, kura cer izmantot cilvēci par instrumentu, lai novērstu Visuma bojājeju Haosa un Warp spēku dēļ (itkā).

Tad lūk Džona uzdevums ir izmantot šķēpa artefaktu no Vulkan Lives romāna, lai beidzot nogalinātu primarku Vulkanu, kurš sakritības vai citu spēku ietekmē arīdzan nokļūst uz Makragas. Bet Kabalam ir zināmas šaubas, cik noturīgs savam reiz tiem dotajam zvērestam Džons ir, cik apņēmīgs un paklausīgs to dotajām pavēlēm Džons ir, jo, lai arī to paustās patiesības versijā cilvēce veic cēlu upuri, tad pēc būtības tā tiek arī reizē iznīcināta. Tādēļ Kabals Džonam pierīkojuši šī romāna ietvaros uzraugu, citu nemirstīgo Damon Pyranthe, kuram, ja arī bijusi kādreiz morāle, tad gadu tūkstošu laikā to pazaudējis un kļuvis krietni ciniskāks, kuram vairs diži nerūp citu liktenis, bet paļaujas, ka reiz uzklausītais no Kabala ir un būs patiesība.

Džons nav vienīgais tēls, kuram lemts sevi atrādīt (vismaz) divos The Horus Heresy romānos pēc kārtas, bet, ja WB asarte Nareks šīs grāmatas ietvaros spēlē visai nebūtisku lomu, tad to pašu nevar teikt par Vulkanu, kuram gan pēc pārciestajām mocībām no Konrāda puses, mirstot ntās reizes un atkal atdzimstot, veselais saprāts ir kaut kur pačibējis. Reizē iespējams labs moments, kuru Kabala aģentiem izmantot, lai to likvidētu, bet Džonam ir savas idejas, par spīti tiešajai uzraudzībai, kuru izpelnījies.

Atgriežoties gan pie Gilimana, tad viņu nomāc raizes un domas, kāds liktenis pa šiem diviem izolācijas gadiem (un kas zina, cik ilgi vēl lemts tā pavadīt) piemeklējis Impēriju, Terru un pašu dārgo līderi Imperatoru. Vai tā vēl turas pret Horusa nodevīgajiem leģioniem vai ar mazu cerību, ka uzvarējusi un to sakāvusi, vai ar bažām, ka visi citi lojālisti krituši un viņa, Gilimana piecsimts UM planētas ir vienīgās lojālās palikušas, ka, lai nezaudētu Impērijas ideālus, jāizveido pašam sava – oficiāli nosaucot to par Imperium Secundus.

Bet reizē Gilimans nevēlas, lai no malas šķistu, ka viņš ne ar ko dižu neatšķiras no Horusa, šādi rīkojoties. Tādēļ vēl jo pateicīgāks tas ir, kad uzrodas Lauva El’Džonsons un tā DA leģions. Tomēr ar visu to, abi nonāk pie secinājuma, ka, lai arī abu ideāli lielos vilcienos sakrīt, tad kā par līderi un Imperium Secundus vadoni neviens no tiem neder, ka ātri vai vēlu varētu rasties nesaskaņas un domstarpības. Un kādu tad risinājumu piedāvā autors Dan Abnett? Lai arī romāna ietvaros šis leģions uzrodas vien pašās beigās, tad, kā par stabilizējošo trešo kāju nosacītam triumvirātam kalpos Blood Angels leģions un tā primarks Sangviniuss.

D.B. Thorne – Troll

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corvus

Manas pārdomas

Fortūns savos 54 gados nevar lepoties ar labākā tēva godu. Viņš pats domājams piekristu, ka nav pat tuvu tam, bet, kad bez vēsts pazudusi tā meita Sofija un policija pēc vairāku nedēļu pūliņiem ne tikai ir ar tukšām rokām, bet ir šķietami gatava faktiski pārtraukt meklēšanu, jo ir gana viegli atrodamu attaisnojumu un iemeslu Sofijas pazušanai (varbūt pēc pašas izvēles), Fortūns gatavs problēmu ņemt savās rokās.

Tā vismaz pēc apraksta varētu šķist, bet Fortūna (visi sauc uzvārdā un grāmatas gaitā tā arī galvenais tēls netiek vārdā nosaukts) ceļš uz varoņa godu nav tik ātrs un veikls. Vispirms tam jāmēro grūts un smags ceļš gan atmiņās par nokavētām un garām palaistām iespējām, kur no ģimenes dzīves un meitas audzināšanas grūtībām Fortūns visbiežāk glābjas darba dunā un izmanto visas iespējamās atrunas, lai tur pavadītu vairāk laika nekā ar sievu un meitu.

Ja ar meitas pazušanu vien nepietiktu, tad sakritības pēc arī tik svarīgajā darbā, kas saistīts ar banku pasauli un turklāt atrodas tālajā Dubaijā, ne dzimtajā Lielbritānijā, aizsākas milzu problēmas, kad pēkšņi tā vienkārši pazūd teju 90 miljoni dolāru. Ja vēl pēc pirmās reizes tiek izmeklēti varianti ar cerību, ka tikai kāda ‘’sīka’’ elektroniska IT kļūda, tad pēc otrās reizes, kad nozūd par nieka 20 miljoniem mazāk, top skaidrs, ka tā būs ļaunprātība.

Līdz ar to Fortūns tiek no sirds pārbaudīts, kas gan šoreiz tam tuvāks, bet varbūt kā grāmatas sākumā, tā arī sižeta gaitā un romāna noslēgumā, Fortūna izvēles vada un visnotaļ atvieglo, ja to dēļ tagad tomēr jāupurē pašam savi darba dzīves augļi, jo tēls apveltīts ar onkoloģijas patoloģiju. Kaut gan aprakstos tiek pieminēts, ka nav operējams, tad tomēr Fortūns saņem vairākus zvanus no ārstējošā ārsta, pēc kuriem spriežot, saslimšana nav tik tālā fāzē, lai nebūtu cerības uz terapijas efektivitāti. Pats Fortūns attiecībā uz šo savu veselības pasliktināšanos gan vairāk rada nolemtības un bezcerīgas roku nolaišanas iespaidu, bet tagad gan tam ir būtiskākas lietas, uz ko koncetrēties. Vismaz tagad tam vēl kāds būtisks pienesums atlicis meitas dzīvē, arī ja līdz šim atstājis to novārtā. Jādara ko spēj, kamēr ir spēks noturēties uz kājām.

Nodaļas mijas perspektīvi no pašas nolaupītās Sofijas, kur romāna sākumā vēl nodaļas vēl ir pirms pašas nolaupīšanas fakta, kur ļaundaris meistarīgi sagatavo ‘’augsni’’, lai vispirms sagrautu Sofijas dzīvi, novājinātu viņu psiholoģiski un tikai tad dotu savu iecerēto triecienu. Ir pa savam Sofijas personīgā bloga rakstam, kuros uzrodas kāds nejaucenis ‘’trollis’’ ar īpaši naidīgiem komentāriem (interesantā kārtā Sofija to pat necenšas nobloķēt, pat ja tam nebūtu ilgtermiņa rezultāta), bet būtiskāk autors D.B. Thorne piedāvā ieskatu arī Sofijas, profesionālajā žurnālistes dzīvē, kur tabloīdiska tipa slavenību skandālu žurnālistika un pēdējais raksta projekts piedāvā potenciālu aizdomās turamo, kuram it kā pēc būtības būtu motivācija, bet ir jājautā, vai arī pietiktu zināšanas IT sfērā, lai spētu, ko tik sarežģītu, meistarīgu un citiem nepamanāmu nostrādāt. Vai tomēr kāds cits pie vainas…

Trilleris, kas pēc premises un idejas gana vienkāršs, un tāds, kurā netrūkst vien izdomātam romānam raksturīgais, bet būtiskāk par to ir Fortūna tēla savas dzīves analīze un pieļauto kļūdu vainas izpirkšana, cik nu tas ir paša iespēju robežās. Vēl jo vairāk, kad sižeta gaitā atklājas krietni sliktākas un pret citiem nežēlīgākas izvēles, par kurām tagad nākas ‘’maksāt’’.

Trīs vienā – dzeja

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Lai arī dzeja nav no tiem žanriem, kurus apzināti izvairos lasīt, tad, lai pēcāk par tiem kaut ko puslīdz jēdzīgu pārdomās uzrakstītu, gan attur no to krājumu biežākas iegādes un izlasīšanas. Bet šie trīs, parevidējot jau esošo grāmatu plauktus, tomēr atradās starp neizlasītajiem, un pieķēru sevi pie domas, kāpēc ne, ja vēl jo vairāk, ja visi trīs krājumi pēc izmēra formāta ir kabatas lieluma un lielu laika patēriņu to izlasīšanā neprasa.

Par cik dzejas krājumi, tad arī to lasīšanas kārtību izvēlējos izveidot +/- dzejisku vadoties pēc grāmatu nosaukumiem sākot ar Ojāra Vācieša Aiz Simtās Slāpes, turpinot ar Friča Bārdas Zemes Dziesma un noslēdzot ar Imanta Auziņa Nomodā. No visiem trim jāatzīstas, ka par tādu Imantu Auziņu kā dzejnieku nebija dzirdēts, bet tas nebūt nenozīmē, ka viņa krājums ierindotos pēc personīgās patikšanas noslēdzošajā trešajā vietā.

Šis (ne)gods pienākas Aiz Simtās Slāpes gan daža laba dzejoļa dēļ, kas pēc tā izlasīšanās liek jautāt, kāds sakars, kāda tajā bijusi doma pat novienkāršotā līmenī, bet reizē ļoti iespējams akmens jāmet krājuma sastādītāja lauciņā, jo arī dzejoļi tematikas bija vienam no otra diezgan atšķirīgas un neļāva izveidot vienotu grāmatas iespaidu, pat ja ir atrodams dažs labs starp visiem, kurš patiktu vairāk.

Tas gan mazāk attiecas uz pašiem dzejoļiem, bet vienīgi Nomodā bija centieni tos nesadalīt uz atsevišķiem lapaspušu atvērumiem, ļaujot nesadalīt arīdzan dzejoļa lasīšanā uzņemto plūdumu, kas gan bieži vien atstāj manāmus tukšus laukumus un it kā izniekotu telpu uz lapas. Atzīmējams dažs labs dzejolis par vēsturisku personību, kā Stenders un Blaumanis, kā arīdzan divi garie, vairāku daļu dzejoļi/poēmas ‘’Tek upes, tek lielceļi’’ un ‘’Moderna pasaka’’, kuros var sākt saskatīt pat tādas kā sižetas iezīmes.

Atšķirībā no vēl pārdomu rakstā nepieminētās Zemes Dziesmas, kur vairāk vai mazāk, ar dažiem izņēmumiem, ieturētais vienotais stils palīdz izvilkt, notušēt mazāk izdevušamie dzejoļu atstāto iespaidu. Arīdzan no trim autoriem Friča Bārdas dzejas plūdums, labāk uztverama doma un līdz ar to vieglāk uztverama, lai ļautu to iztēlot, pieskaitāmi pie faktoriem, kas atstāj vislabāko iespaidu šo trīs krājumu kontekstā. Pat ja uz krājuma otru pusi bija vairāk dzejoļu ar reliģisku tematiku, ko atsver periodiski par nāvi, aiziešanu, dzīves norieta sagaidīšanas dzejoļi.

Nick Kyme – Vulkan Lives (The Horus Heresy #26)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc Horusa nodevības uz Isstvan V daudzu prātos līdzīgi kā Iron Hands leģiona primarks Ferrus Manus ticis nogalināts un kritis kaujas laukā, tā arī Salamandru leģiona primarks Vulkans būs ņēmis līdzīgu galu. Lai arī viena gadījumā par acīmredzamu pierādījumu ir nocirstā galva, tad attiecībā uz Vulkanu ir vien haotiskas klātesošo atmiņas un fakts, ka Imperatoram lojālā primarka mirstīgās atliekas uz Isstvan V planētas netika atrastas…

Bet atbilde uz daudziem urdošo jautājumu, būtu tie starp lojālistiem vai nodevējiem un Horusa atbalstītātjiem, slēpjas faktā, kuru pats Vulkans līdz šim momentam nav zinājis, kuru tas uzreiz arīdzan neapjauš, ka Vulkans ir viens no tiem laimīgajiem, sauktiem par Perpetuals, kuri apveltīti ar nemirstību. Pirms gan Vulkanam, gan lasītājam lemta apjausma, primarkam jāizcieš nodevēja un šīs grāmatas ietvaros sagūstītāja un spīdzinātāja Night Lords leģiona primarka Konrad Curze.

Konrāds visiem spēkiem cenšas drīzāk jau sev pierādīt, ka principiālais un labiņais Vulkans, kurš ir viens no retajiem tēliem kā tādiem, kurš par svarīgu uzskatījis laba iespaida radīšanu leģioniem pierīkotajiem civilistiem un dažādajiem māksliniekiem vai vēsturniekiem, sauktiem par Remembrancer, ir vien tāds pats slepkavnieks, kā viņš pats. Bet reizē Konrāds turpina savas sadistiskās izpriecas pat tad, kad jau brāļa Vulkana galināšana no reizes uz reizi nedod vēlamo rezultātu, un drīzāk apzīmējamas, kā bezjēdzīgas. Tomēr pats sev Konrāds ir lielisks melis un esošās situācijas noliedzējs, kurā tas savās bēdās un nelaimēs, grūtajos apstākļos uz planētas, uz kuras audzis, vaino visus citus, lai tikai nebūtu jācenšas laboties.

Kā arī šķiet nodevēja Horusa sacelšanās uzsāktajam pilsoņkaram šķiet pievienojies tikai vardarbības un galināšanas visatļautības dēļ, ne tādēļ, ka aizrautīgi ticētu tā oficiāli paustajam iemeslam, kāpēc būtu jāgāž Imperators un tik pēkšņi jāaptur Old Night dēļ cilvēcei ‘’zudušās’’ planētas. Kaut gan drusku apšaubāmi, ka to pašu, pat ja ne tikpat drastiski, nebūtu bijis iespējams turpināt zem Imperatora vadības…

Diemžēl Vulkan Lives romāna sižetā grāmatas nosaukums drusku maldīgs, jo šķiet tās pamatsižetā Vulkanam ir vien tik liela nozīme, lai klusā cerībā iedvesmotu saujiņu izdzīvojušu Salamandru un pa bēgšanas haosu tiem pievienojušamies daža laba cita leģiona astartes kareivja. To dažu, 23 ja precīzāk, gaitas aizvedušas uz nolemtībai paredzētu Traoris planētu, kuru saviem nešķīstajiem nolūkiem noskatījis nodevēju Word Bearers (WB) leģiona Tumšais Apustulis Elias.

Par laimi lojālistiem, uz planētas laicīgāk ir kāds cits ‘’spēlētājs’’ un darbonis John Grammaticus, kurš romānu uzsāk gan zem cita vārda un ar arheologa identitāti, kurš, lai gan darbojas xeno citplanētiešurasu organizācijas Cabal labā, kuru mērķi būtiski atšķiras no cilvēces izdzīvošanas iecerēm, reizē arī neviļus tai varbūt pat palīdz vai vismaz ir darbojas pret nodevēju leģionu iecerēm.

Par strīdus un neskaitāmu cīņu objektu šajā, pēc grāmatas nosaukuma spriežot itkā otršķirīgā, bet krietni saistošākā sižetā kļūst artefakts, fulgurīts un atgādina daļu no šķēpa, kas tapis īpašos apstākļos un līdz ar to zinātājam sevī slēpj milzu spēku – būtu tas Haosa un Warp spēku izsaukšana vai kas cits, un sekojoši ir par pamatu, lai sauja izdzīvojušo lojālistu astartes visiem spēkiem un pieejamiem resursiem censtos izjaukt tos nodevēju plānus, kas nu attiektos uz šo artefaktu.

Lai arī Vulkan Lives viennozīmīgi ietur vispārējo The Horus Heresy prozas stilu, tad brīžiem liekais pildījums grāmatas gaitā bija par daudz. Tas gan vairāk attiecināms uz primarkam Vulkanam veltītajām sadaļām, kur tas brīžiem gremdējas atmiņās no slaktiņa uz Isstvan V, kā arīdzan papildus leģionu nodevības, kuri līdz pat pēdējam izlikās par sabiedrotajiem, lai ar vēl jo lielāku pārsteiguma momentu censtos dot Imperatora lojālistiem būtisku triecienu.

Tikmēr otrs sižets ir salīdzinoši saistošāks – attiecībā uz cīņu par artefaktu, Džona Gramatikusa un pastarpinātu Kabala lomu visā, kā arī periodiskas nodaļas un perspektīva no nodevēja astartes Barthusa Narek (WB) sniedz ieskatu, ka ne gluži visi nodevēji ir vienlīdz fanātiski un brutāli, ko parāda epizode, kurā Nareka tēls liedz citam apgānīt tikko nogalināta ienaidnieka astartes ķermeni, un pat ja Narekam ir savas šaubas par tiešā priekšnieka Tumšā Apustuļa Elaiasa iecerēm un spēkiem, kuru labvēlīgu saviem mērķiem tas gatavs pielūgt, ka tas tāpēc vien negrasās pamest sava leģiona rindas.

Nebūtu gluži tā, ka Vulkan Lives būtu pirmais vai pat viens no retajiem The Horus Heresy romāniem, kura noslēgums liek vēlēties pēc kā vairāk, ja ne gluži vilties, tad nedaudz gan rodas jautājums, kāda gan visam bijusi nozīme, jēga, skatoties lielākas pilsoņu kara bildes mērogā.

Tinalynge – Blue Phoenix #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Hui Yue šķiet domājas, ka tam ir dikti paveicies, kad necilā antikvariātā, kuru nekad agrāk nav pamanījis, atrod zilā fēniksa matadatu, kuru iegādājas par spīti veikala darbinieka brīdinājumiem par lāstu, ka visi iepriekšējie matadatas īpašnieki īsā laikā dabūjuši galu. Šoreiz Hvī Ju nav jāgaida pat piecas minūtes, jo izejot no veikala pamana, ka draudzeni Lī Fenu, kura pati iepirkusies citā veikaliņā, draud notriekt auto. Hvī Ju ir pašaizliedzīgs, bet līdz ar to dabū maksāt pats ar savu dzīvību…

Bet, ja ar to viss beigtos, tad romāna vietā būtu neslikts īsais stāsts. Tā vietā izrādās, ka matadatā mājojis gars Lans Fengs, kurš iekš Hvi Ju saskatījis potenciālu un patiesībā Zilais Fēnikss rakstāms ar lieliem burtiem. Hvī Ju attopas jaunā, fantāzijas tipa pasaulē, bet ne uzreiz jau jaunā pieauguša cilvēka ķermenī, bet gan kā zīdainis, tomēr ar atmiņām no iepriekšējās dzīves.

Šajā jaunajā pasaulē kultivācijas līmenis un sasniegtais spēks ir viss, bet labi, ka Hvī Ju, pat ja pats un citi apkārtējie to nenojauš, ir sērijas galvenais varonis un līdz ar to spēka izaugsmes ceļš, kur nu vēl, kad tam līdzās ir Zilais Fēnikss Lans Fengs, ir teju garantēts. Lai ko Hvī Ju uzsāktu, būtu tas maģiskās skolas (uzsāk gaitas 10 gadu vecumā) turnīrs ar tūkstošiem dalībnieku vai kāds cits pārbaudījums, nekas tam nevar būt par nepārvaramu šķērsli.

Blue Pheonix būdama wuxia subžanrā iekš LitRPG fantāzijas subžanra kā tāda pats par sevi var nešķist interesants vai drīzāk pretēji, kā labs līdzeklis pret miega trūkumu vēlā vakarā. Sižeta intrigas un līkloči drīzāk nosaucami par otršķirīgiem elementiem. Galvenais kā pirmās grāmatas ietvaros, kad tiek iepazīts galvenais varonis un tas skolas vidē iegūst savus draugus un kompanjonus vēlākām gaitām, ir kultivācijas izaugsme, garas, filozofiskas pārdomas reizēm par šķietami pašsaprotamām lietām, kuras fantāzijas sērijas ietvaros izvērsts, kā nezkādas prātu reibinošas atklāsmes.

Par cik Hvī Ju ir saglabājušās zināšanas no tehnoloģiskās Zemes, tad fantāzijas pasaulē pirmās grāmatas Riluo City ietvaros tas sava labuma gūšanai ievieš idejas (par apdrošināšanu, kā peļņas gūšanas veidu) vai ūdensdzirnavas un vēlāk tvaika dzinējs. Bet ar to lielā mērā attiecībā uz jaunu tehnoloģiju ieviešanu viss apraujas. Tā arī ne šo dažu elementu ietekme uz dzīvi vai vēlākām no tā izrietošām sekām grāmatu sižetā netiek pievērsta uzmanība.

Attiecībā uz galvenā varoņa kompanjoniem vismaz pirmo divu grāmatu ietvaros iespaids un pārdomas drusku dalās. Vienā ziņā Hvī Ju ir gana atvērts, lai par spīti drauga Denga Vu izvēlei kļūt par nekromanceru, kā arī apstākļiem iekš Riluo City grāmatas, kas tos vienbrīd nostāda kā ienaidniekus, tas nesarauj tādēļ draudzību ar to. Bet varbūt tas arī tādēļ, ka pats Dengs Vu ir gan pats par sevi spēcīgs kultivators, gan nāk no ietekmīgas ģimenes. Tomēr, ja ņem vērā citu biedru Sha Yun, tad attiecībā uz viņu nav gluži verga un vergtura attiecības, bet gluži par brīvu personu Ša Junu nenosauksi. Ir vēl trešā kompānijas biedrene Wang Ju Long, ar kuru laikam autors Tinalynge cenšas ieviest nelielu romantisko drāmu, bet nelielu, jo šķiet monogāmija šajā fantāzijā nav pats galvenais, bet tas sērijā vēl priekšā.

Jau pieminēju, ka jūtams sižets nav pats galvenais iekš Blue Pheonix sērijas, un, lai arī nav gluži tā, ka tāda nemaz nebūtu, tad bieži vien tiek kaut kas iesākts, kā tas otrās grāmatas Dungeons of the Divine ietvaros ir četrotnes piedzīvojumu ekspedīcija maģiskos pazemes alu labirintos, bet nereti pa starpu, pirms vēl viens mini sižets pabeigts, tiek ieviests kāds cits, un beigās lasītpriekam apmierinoši netiek pabeigts neviens no tiem, bet labāk tā, nekā vispār par vienu pilnībā aizmirst.

Paši dievišķie alu labirinti arīdzan tik lieli, ka to eksistenci var izskaidrot vien, jo maģija, un tāpat ‘’Virszemē’’ dzīvojošo tikpat kā nezināšanu par to eksistenci un otrādi, jo maģija un fantāzijas četru īpašo maģisko pasaules radītāju (Vermilion Bird (Zilais Fēnikss tā dēls), Azure Dragon, White Tiger un Black Turtle). Pārmaiņas pēc, lai atslēgtos no nopietnākām fantāzijām Zilā Fēniksa sērija nebūs slikta, plus nākošā salīdzinoši var šķist labāka vien aiz tā, ko esi lasījis pirms tam, bet reizē, ja nav sagatave un priekšstats, ko Wuxia subžanrs var sevī ietvert, būs gana smaga vilšanās.

Johanna Sinisalo – Saules Kodols

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pētergailis

Manas pārdomas

Saules Kodolā sastopama teju distopiska Somijas valsts versija, kurā ap Otrā pasaules kara laiku drošiem soļiem iegājusi valsts (nosaukta par eisistokrātiju) un sabiedrības modelī, kur sievietēm piešķirta labi ja otršķirīga loma pēc vīrieša, bet ar to dīvainības šajā weird fiction subžanrā vien nebeidzas un viena no būtiskākajām sižeta lomām atvēlēta dažādu aso papriku un tajās esošā kapsaicīna aizliegumam.

Romāna galvenā varone Vera jeb jaunāja elojas šķiras vārdā Vanna diemžēl ir viena no asuma mīļlotājām, kurai nu paslepus jāmeklē nelegāli veidi, kā nu tikt pie asuma dzīvē. Par laimi, Vera savā likstā nav viena. Tai līdzās ir puisis Jare, kurš, kā atklājas pagātnes sižeta fragmentos, sākotnēji ir vien palīgstrādnieks vecmammas Auliki saimniecībā, bet ir ar gana atvērtu un pretvalsiskajam modelim vērstu prātu un domāšanu, lai laika gaitā kļūtu par draugu.

Diemžēl paralēli piparotajam sižetam, Veru nomāc vainas apziņa par divus gadus jaunākas māsas Miras jeb Mannas likteni, kura, lai arī nav tikušas atrastas mirstīgās atliekas, visticamāk ir mirusi. Vera viscaur romānam velta vēstules zudušajai māsai, atceroties bērnības un jaunietes dzīves gaitas, un reizē iepazīstinot lasītāju ar Somijas alternatīvo versiju, kurā grāmatas varoņiem lemts augt.

Raksturu ziņā māsas nebūtu varējušas būt atšķirīgākas viena no otras. Kur Mira jau no pašas mazotnes izrāda elojām (sieviešu kārta, kas paredzēta stereotipiskajām lomām dzemdēt bērnus un būt rātnai, paklausīgai sievai) raksturīgākās pazīmes un ar aizrautību gatava rīkoties pēc visām šai šķirai paredzētajām iezīmēm, tur vecākā Vera  ir pārlieku zinātkāra un patstāvīga un vecmamma Auliki laikus to novēro un tai apskaidro, ka tādi jautājumi, kā ‘’kapēc’’ labāk uzdodami tik viņai. Veras nepārprotamo iekļaušanu sieviešu morloku šķirā, kurām valsts labprāt nāk pretim un sterilizē tās, lai nākošajās paaudzēs netiktu nodotas nevēlamas raksturu iezīmes, maskē viņas ārējais skaistums, kas citkārt raksturīgs vien elojām un lieti noderēs vēlākā grāmatas sižetā.

Tā arī grāmatu lasīšanas interesi labāk tām paturēt savā starpā, ko gan attiecīgajā vasarā, kad piestrādā Jare, nejaušības pēc tas atklāj, bet jau minētās atvērtās domāšanas dēļ Jare veikli iekļaujas to pulciņā. Par cik to pašu nevar teikt par Miru, kurai šādi uzticēts noslēpums ilgi tāds vairs nebūtu un kura savā jaunības naivumā domā, ka ir iemīlējusies Jarē, tad līdz ar to greizsirdības interpretācija gūst virsroku, lai ‘’tagadnes’’ sižets būtu nonācis tur, kur to grāmatas sākumā atrodam.

Bet arī bez iekāres uz pipariem un jo augstākas skauvila skalas eksemplāriem, jo labāk, Verai piemīt savas psiholoģiskās īpatnības, kurās viņa pati lieto terminu Pagrabs un tā aplūšanu ar tumšiem, duļķainiem ūdeņiem, kad uzmācas sērīgākas domas, vai šo ūdeņu atkāpšanos, kad noskaņojums ir pretējs. Tā arī vēlāk sižetā, kad viņai un Jarem atrasti domubiedri nelegālajā biznesā, Veras veids,kā tiem raksturot, cik stipra ir to selekcionētā paprika, ne tuvu nav ierastajai. Tomēr atšķirīgā pasaules uztvere dažādās krāsās attiecināma tikpat kā uz visu citu, ne tikai uz pipariem, un kā savas, tā citu tēlu smaržu, emociju vizualizācija ir daļa no prozas, kad skatpunkts ir no Veras tēla puses.

Autores Johannas Sinisalo valsts (Somijas) versijā pavisam noteikti nebūtu vēlēšanās dzīvot, kur tik strikti valsts iejaukusies tās iedzīvotāju dzīves gan sociāli, gan tajā, kas atļauts un aizliegts (pipari nav ne tuvu vienīgie aizlieguma sarakstos vai striktā kontrolē esošā pārtikas prece), kaut gan vairumam grāmatas tēlu, kuri šādi uzauguši un nezina neko citu, tas sķiet visnotaļ pašsaprotami.

Jāsaka gan, ka grāmatas ietvaros, piparu efektam piešķirts tikpat kā narkotisks efekts, kas noslēgumā pat spēj izsaukt šamanisma transu, kuru pašam, kā asu mērču regulāram patērētājam uz sevi neesmu novērojis.

Izlasīju, lasu, lasīšu #276 (24.03-13.04)

Izlasīju:

Ian Tregillis – Necessary Evil (Milkweed Triptych #3)

Hugh Howey – Dust (Silo #3)

Rūdolfs Blaumanis – Salna Pavasarī

Federiko Aksats – Vienīgā izeja

Māra Svīre – Nestāsti Man Pasakas

Noklausījos:

David Estes – The Fatemarked Epic #4-5

C.S. Friedman – The Coldfire Trilogy #1-3

Lasu:

Johanna Sinisalo – Saules Kodols

Ojārs Vācietis – Aiz simtās slāpes

Imants Auziņš – Nomodā

Fricis Bārds – Zemes dziesma

Klausos:

Tinalynge – Blue Pheonix #1-2

Lasīšu:

Nick Kyme – Vulkan Lives (The Horus Heresy #26)

Klausīšos:

T.C. Edge – The Bladeborn Saga #1-3

Federiko Aksats – Vienīgā izeja

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Teodoram ‘’Tedam’’ Makejam ir konstatēts neoperējams vēzis, un kā vienīgo izeju, lai vēlāk nebūtu jāmocās, viņš saskata pašnāvībā nošaujoties, kamēr sieva ar divām septiņgadīgajām meitām ir devušās izklaidēties uz Disnejlendu Floridā. Vai vismaz tāda ir daļa no grāmatas premises un pirmās daļas sižeta.

Teds gan nekur tālu netiek, jo pie durvīm uzrodas šķietami nepazīstama persona vārdā Džastins Linčs, kurš pretēji Tedam zina tā vārdu, plus piedevām arī tā nodomus un piedāvā alternatīvu, lai ģimenei pašnāvnieka negoda vietā būtu kas cits, saglabājot Tedam vēlamo iznākumu.  Āķis tajā, ka Tedam pirms tam jānogalina slepkavnieks, kuram izdevies tehnisku iemeslu dēļ izsprukt cauri sveikā no soda un pēcāk izdarīt pakalpojumu citai persona, kura labprāt atvadītos no dzīves. Atlīdzība Tedam, ka līdz ar to viņš pats kļūtu par nākošo ķēdes posmu, kad šāds piedāvājums tiktu izteikts citai personai.

Idejiski ļoti labs sižeta potenciāls pats par sevi, bet, par cik, tas viss norit grāmatas pašā sākumā, tad ir skaidrs, ka kādā brīdī būs sarežģījumi. Viens no tiem, ka Teds ir neuzticamāks par neuzticamu galveno varoni un viņa pasaules uztvere, atmiņas un prāta mežģi, ko tā paša smadzenes ar to izspēlē ir tālu no realitātes, kur viens būtisks pavērsiens, ka Teda uztverē to citi tēli, tai skaitā Linčs nodod un tas attopas psihiatriskajā slimnīcā, bet patiesībā tur pavadījis krietni ilgāku laiku.

Autors Federiko Aksats grāmatas otro daļu ar pavērsieniem gan iesāk ar šķietamu restartu, kad Teds atkal attopas turpat, kur grāmatas sākumā, un kā lasītājam labā nozīmē tiek dota viela pārdomām, kas gan īsti notiek. Vai psiholoģiskais trilleris ir reizē arī kāds ‘’Murkšā dienas’’ laika cilpas paveids, kur Tedam saglabājušies atmiņu fragmenti no iepriekšējās daļas, bet pārējie tēli šķietami atkārto savu rīcību, ja ne to viens pret vienu, jo pats Teds rīkojas ar variācijām pa tēmu, tad pietiekoši, lai rastos jautājumi.

Vienīgās Izejas otrajā pusē tiek piedāvāti arīdzan atmiņu fragmenti, no Teda un Linča tēla kopīgās pagātnes abiem 1993.gadā uzsākot gaitas universitātē, kur no svešiniekiem ar visai atšķirīgu pieeju mācībām un vēsām, pieklājīgām attiecībām, abi kļūst par draugiem. Bet galvenokārt pagātne gan jaunieša gados, bet vēl jo vairāk bērnībā un mājas dzīves soli glabā noslēpumus, kuri sižeta gaitā sniedz atbildes uz trillera problēmsituācijām.

Bez Teda starp citiem tēliem izceļama viņa tiešā ārste Laura Hilla, kur paralēli centieniem, izlauzties līdz patiesībai un atbrīvot savu pacientu no nepārvaramā cikla grāmatas sākumā, viņa arī izmanto visus dabas dotos talantus, lai manipulētu ar tiešo priekšniecību un panāktu savu, apzinoties, ka nevienā brīdī nav doma, īstenot citam dotos mājienus.

Jāsaka, ka autors lieliski nostrādājis viltus aizdomās turamos attiecībā uz to, kuram piedēvētam slepkavas godu par ne vienu vien slepkavību Teda pagātnē un galvenokārt, kad universitātes pagātnes fragmentos noris profesora slepkavība. Ar sulīgu detaļu, ka precētajam profesoram bijis romāns ar vienu no studentēm, kura turklāt uz to brīdi bijusi Teda draudzene. Pat saprotot, ka Teda tēls un tā skatpunkts uz notiekošo nav simtprocentīgi uzticams, gribas tomēr jau laikus mēģināt tikt pie atbildēm.

C.S. Friedman – The Coldfire Trilogy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Priesteris Deimians Vraiss līdz šim savu dzīvi pavadījis vairāk vai mazāk pieturoties pie melni-baltas pārliecības par to, kas iedalāms labajos un kas sliktajos spēkos, bet Coldfire triloģija mazpamazām liks tam mainīt domas. Interesantā kārtā un šķietami pat pretrunīgi vismaz pirmās grāmatas ietvaros pretstata ļaundaris skaitās tēls, kurš licis pamatus uz planētas valdošajai Baznīcai, sauktai par Church of Human Unification, –  pirms aptuveni desmit gadsimties dzīvojošais Morentas grāfs Gerald Tarrant. Tarants, kura pastrādātais pirms oficiālās nāves iegājis planētas Ernas vēsturē ar bēdīgi slavenu atzīmi, bet tas nav liedzis vēsturiski kļūt par Pravieti, pat ja šībrīža viņa versija, devēta par Hunter drīzāk tiek teju stādīts vienlīdzīgā rindā ar dēmoniem.

Triloģijas darbība nenorit vis uz Zemes, bet gan uz citas planētas vārdā Erna, kur paši tās iedzīvotāji vēl atceras, ka to kolonizējuši cilvēki, nākdami kuģos no citurienes, bet tas bijis tik tālā pagātnē (aptuveni pirms 1200 gadiem), plus uz Ernas valdošās maģiskās enerģijas tik izteiktas, ka gadsimtu gaitā agrākās tehnoloģijas, kas ļāvušas cilvēcei nokļūt līdz Ernai (ja pareizi nopratu, tad +/- 40 tūkstošus gaismas gadu attālumā no Zemes), ir vairāk aizstājušas darbs pie planētas ieskaujošo maģisko enerģiju izpētes. Enerģijas, kuras īpatnējā kārtā autore Celia S. Friedman izvēlējusies nosaukt par Feju enerģijām (iedalītas Earth, Tidal, Solar un Dark tipa kategorijās). Ne visiem cilvēkiem piemīt spēja ar tām manipulēt, kā rezultātā paiet labs brīdīs pirms top saprotams, ka Fae kārtā dzimušie nav pārdabiskie radījumi fejas.

Papildus feju enerģijām, flora un fauna uz Ernas arīdzan nav bez savām izteiktām īpatnībām, jo uz tās visa veida dzīvā radība spēj pielāgoties pārmaiņām un jauniem apstākļiem vairāk vai mazāk vienas paaudzes ietvaros, lai pēcnācējiem jau būtu iezīmes, kas ļautu labāk izdzīvot. Vien jaunienācēji cilvēki šo 1200 gadu laikā izrādījuši pretestību, bet šķiet attiecībā uz šo aspektu pat cilvēks nebūs izņēmums. Interesants pavērsiens un mini sižetisks izvērsums vairāk gan otrās grāmatas When True Night Falls ietvaros ir cilvēku un vietējās Rakh rases attiecības vairāk gan fizioloģiskā aspektā, kur tie pēc cilvēku uzrašanās kļuvuši līdzīgāki humanoīdiem nekā pirms tam. Diemžēl cilvēka iznīcinošā daba un vēlme iekarot sev teritorijas nav ļāvušas ar tiem nodibināt pat attiecības, kuras ļautu miermīlīgi sadzīvot.

Par laimi, Deimianam un vēlāk jau arī Terantam, ne visiem Rahiem ir vienāds uzskats, un dažs labs kā Hesseth (audio grāmatas versijā izklausījās pēc Esefas) uz noteiktu laika posmu kļūst par nozīmīgu sabiedroto. Bet pirms Esefas pirmās grāmatas Black Sun Rising ietvaros Deimiana draugi un sabiedrotie cīņā pret ļaunumu ir Deimiana romantiskā interese un visa sižetiskā virpuļa aizsācēja maģijas adepte Ciani un tās māceklis Senzajs, kad Ciani veikaliņš kļūst par ļaunu, pārdabisku spēku uzbrukuma upuri.

Jāsaka gan, ka nevienai no triloģijas grāmatām tās kulminācijas punkts ar labo un ļauno spēku cīņas sadursmi un paredzamo iznākumu, ne tuvu nav grāmatu spēcīgākais aspekts, kur kulminācijas visai neizteiksmīgas un gribas prasīt ‘’tik vien?’’. Krietni labāks ir ceļojums no vāka līdz vākam, kur piedzīvoto grūtību un pārdzīvojumu gaitā Deimiana un pirms tam tik nīstais Teranta tēls (savā ziņā pamatoti, zinot, ar kādiem līdzekļiem tas pagarinājis savu dzīvi tik ilgi) no negribīgiem sabiedrotajiem kļūst pat par ko tādu, ko varētu saukt par draugiem. Kur noslēdzošās triloģijas Crown of Shadows ietvaros Deimians izdara ko tādu, uz ko ar ļoti lielu varbūtību sērijas sākumā nebūtu gatavs. Bet pārmaiņas nav tikai vienpusējas attiecībā uz Deimianu, tā arī Terants sižeta gaitā sāk iemantot vai varbūt drīzāk atcerēties gadsimtu gaitā aizmirstas cilvēciskās īpašības.

Attiecību dinamika, kuru triloģijas sākumā varētu raksturot ļoti klasisku fantāziju ar izteiktu labo un ļauno tēlu cīņu, gaisma pret nakti, kur grāmatu nosaukumi labi ilustrē domu par tumsu un tās spēku, bet bez kā Deimianam un Terantam ļoti iespējami nebūtu pat niecīgāko izredžu, lai stātos pretim patiesajam ļaundarim dēmonam Kalestam, kuram līdz noslēdzošajam sērijas romānam izdodas palikt aizkulisēs un centrālo skatuvi ieņemt citiem ļaundariem vai pat apzināti likt ar tiem novērst uzmanību no sevis.