Kim Stanley Robinson – Red Moon

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Orbit

Manas pārdomas

Amerikānim Fredam Frederikam Šveices kompānijas uzdevumā uzdots pavisam vienkāršs uzdevums nogādāt īpašu telefonu (ar neuzlaužamu kodu drošai saziņai ar citu tādu pašu telefonu) Ķīnas Lunar Science Foundation vadītājam uz Mēness un pārliecināties, ka tas strādā bez sarežģījumiem. Bet šī vienkāršā vizīte ļoti veikli, ka viens no galvenajiem tēliem nespēj pat attapties, ierauj Fredu ķīniešu varas spēļu metaforiskajos gaiteņos, kuros aiz stūra var slēpties kas vairāk par nepatīkamu pārsteigumu vien.

Bet vēl pirms sižeta katalizatora, vēl ceļā no Zemes uz tās pavadoni Fredam paveicas sapazīties ar kādreiz populāru dzejnieku Ta Shu un tagad tikpat populāru ceļojumu raidījuma vadītāju, kurš uz Zemes pabijis teju visur un nu atliek vien ceļš uz Mēnesi un, kas zina, varbūt nākotnē pat tālāk Saules sistēmā. Paveicas, jo popularitāte Ta Shu ļāvusi iepazīt nevienu vien ietekmīgu personāžu gan uz Mēness, gan mājās uz Zemes, kas lieti noder, kad Ta Shu mana, ka attiecībā uz Fredu kkas nogājis greizi, ka patīkamais amerikānis nokļuvis neapskaužamā situācijā, kur acīmredzami kāds to grib izmantot par grēkāzi.

Zinot savas iespējas, savus kontaktus, Ta Shu brīvprātīgi iesaistās vispirms Freda un vēlāk visas Ķīnas politiskā mēroga nemierīgajos pārmaiņu viļņos. Jo, kā redz, tuvojas un Red Moon romāna laikā aizsākas CCP partijas kongress, kur viens no izskatāmajiem punktiem ir nākošā prezidenta ievēlēšana, kas vienmēr izraisa ķīviņus starp frakcijām, bet šoreiz draud pāraugt pat lielākos un postošākos nemieros. Īpaši, ja vēl visā viena no frakcijām iesaista amerikāni, lai citi, kuri atbildīgi par drošību Ķīnas bāzē uz Mēness izskatītos tādēļ jo nekompetentāki.

Līdz ar to atliek vēl iepazīstināt ar trešo galveno varoni Ķīnas finanšu ministra Chan Guoliang meitu Chan Qi, kura par spīti aizliegumam pamanījusies uz Mēness palikt stāvoklī, kas tiek izmantots par ieganstu, lai to kopā ar Fredu un drošības pēc arī Ta Shu sūtītu atpakaļ uz Zemi. Bet politiskā un visa cita veida situācija arīdzan uz Zemes nemaz nav ievērojami drošāka, kas nozīmē, ka Mēness (būtu tas sarkans vai citā krāsā) nav tikai butaforija grāmatas sākumā.

Pati Čana, lai arī vairākkārt atkārto, ka nav nekāda tur līdere, tad ar darbiem parāda prētējo vai vismaz tik pietiekoši atšķirīgu simbolisko līderību, kurā tā grib aizsākt pārmaiņas Ķīnas iekšpolitikā, lai panāktu lielākas tiesības dažādām mazākaizsargātajām grupām. Kur Partijai un tās līderiem līdz šim vieglāk bijis izlikties neko nezinam un izmantot milzīgo lēto darbaspēku. Fakts, ko Čana grib mainīt, bet darbības, kas to, neskatoties uz grūtniecību, nostāda to un piespiedu kārtā arī Fredu Frederiku ļoti reālās nāves briesmās.

Jāsaka gan, ka Red Moon vairāk ir lielās idejas grāmata, kur viens no izteiktākajiem tematiem varētu būt debate par dažādām politiskajām sistēmām, kur autora Kim Stanley Robinson ne maz tik tālajā 2047.gada nākotnē ASV un Ķīna ir galvenās pasaules lielvaras (bieži izmantots G2 termins, ideja), un kuras ASV divpartiju, Ķīnas vienpartijas vai citas valsts daudzpartiju, vai vēl kāda cita valsts pārvalde ir labāka, kur katram modelim savi trūkumi un priekšrocības.

Nav gluži tā, ka visa uzmanība tiktu veltīta tikai Ķīnai, lai arī viennozīmīgi centrālā skatuve. Tā arī ASV neiztiek bez saviem sociālajiem un ekonomiskajiem nemieriem un pārmaiņu vējiem, kur tos, sakritības vai kā cita rezultātā reizē ar nemieriem un protestiem Ķīnā, aizsāk Housholders Union kustība, kuras ietekmē cilvēki masveidā izņem naudu no bankām, lai to pārvērstu kriptovalūtās. Vara cilvēku un iedzīvotāju populācijas rokās pret sistēmu, kura nonākusi tik tālu, ka politiķi drīzāk sāk pārstāvēt partiju, ne iedzīvotājus.

Interesants aspekts idejas ziņā, lai arī ar salīdzinoši mazu laiku uz sižetiskās skatuves un debatējamu ietekmi uz galveno varoņu gaitām, ir anonīms analītiķa tēls un tā radītais mākslīgais intelekts. Kur Red Moon romāna nākotnē mākslīgais intelekts vēl nemaz nav izlauzies ārpus šobrīd redzamajām iespējām un kļūšana par intelektuālu vienīb (kur nu vēl personību), kura spējīga pati ievākto informāciju interpretēt atbilstoši situācijai un pieņemt pareizāko atbilstošo rīcības izvēli attiecīgajai situācijai, pirms tam precīzi simulējot citu potenciālu izvēļu sekas.

Tā arī vismaz grāmatas sākumdaļā un arīdzan ik pa brīdim vēlāk ir gana daudz tehniskas valodas vai pat nelielas informācijas gūzmas, kas kopā ar stāsta pieejas manieri ļauj saprast, kāpēc grāmata varētu nepatikt vai, redzot tās vāku un SFF kategoriju, likt ekspektācijām sadurties ar atšķirīgo grāmatas stila realitāti.

Chris Wraight – Scars (The Horus Heresy #28)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Grāmatai, pirmajai iekš lielākās The Horus Heresy sērijas ietvaros, kura veltīta White Scars(WS) leģionam, aizsākoties, Baltās Rētas izvietotas Chondax zvaigžņu sistēmā un pieliek pēdējos punktus tās atbrīvošanā no nešķīstajiem zaļajiem orkiem. WS kopš laika gala ir devuši priekšroku darboties savrupi, pie kā tie vēl jo vairāk pieturas, kad Imperators tos atrod un iekļauj Krusta gājienā ar tiem pašiem labākajiem ideālim kopējai cilvēces labklājībai un izaugsmei. Tādēļ tos diži nesatrauc uzvirmojušās warp vētras un to radītā izolācija no pārējā Visuma, bet reizē tas nozīmē, ka tie ir vieni no pēdējiem, ja ne paši pēdējie, kurus sasniedz ziņas par nodevību Impērijā.

Turklāt līdz tam tik ļoti novērtētā pašpietiekamība līdz ar to draud izvērsties par lāstu, jo pirmās caur warp vētrām izlauzušamies ziņas vēstī, ka Space Wolves (SW) un to primarks Leman Russ, nevis Horuss, ir par galveno nodevēju saucamais. Interesantā kārtā, lai arī sižetiski no Alfa leģiona (jau zināmi nodevēji) uz sižetiskās skatuves neviens no to astartēm vai pašiem primarkiem nekāpj, tad tie gana būtiski ietekmē WS rīcību vai vismaz aizkavē to uzturēšanos Chondax sistēmā tik ilgi, lai tie spētu uztvert vēstis arīdzan no citiem avotiem un rūpīgāk izsvērtu, kuram tad galu galā ir būtu jānotic. Teju vai varētu padomāt, ka ar nolūku tie darbojas pret pašu virslīdera interesēm…

Scars ietvaros skatpunkts sadalīts gan primarka Džaghataja gaitām, kurš būs tas galvenais lojalitātes vai nodevības izlēmējs, gan Balto Rētu galvenajam ‘’Bibliotekāram’’ Targutai Yesugei, kurš, lai arī romāna sākumā ir uz WS dzimtās Chogoris planētas, tad atbilstoši savai pozīcijai ir gana talantīgs, lai laikus uztvert warp ētera pārmaiņu vējus un līdz romāna kulminācijai ar citiem WS astartēm nonāktu pozīcijā, kura ļauj palīdzēt leģionam kritiskā brīdī.

Bet par tiem, jo interesantāki ir nodaļu fragmenti no diviem ne gluži ierindas, bet ne arī paša primarka Džaghataja personīgās sardzes astartēm – Torghuna un Shiban. Viens dzimis uz Chogoris, otrs uz Terras – katrs ar savu skatījumu, kāda gan būtu piemērotākā izvēle leģionam, kura pusē, Imperatora vai Horusa, nostāties. Katram savi uzskati un pieredzētā interpretācija, kādēļ Imperators izvēlējies atstāt Krusta gājiena cīņu un doties atpakaļ uz Terra. Bet interesantā kārtā katra astartes izcelsme nebūt uzreiz nenorāda to automātisko piederību, bet vēl jo būtiskāk, ka primarks Džaghatajs ļāvis eksistēt nosacīti slepenām ložām savā leģionā, kur Imperatoram nelabvēlīgiem uzskatiem ir bijis ļauts augt.

Scars romānā kā tādā izceļams ir sentiments, ka šis moments, kad Imperators nominē Horusu augstākā pozīcijā pār citiem brāļiem primarkiem ir beigu sākums. Ja līdz tam neviens nebūtu varējis pat pieļaut domu, ka tam varētu pienākties ieņemt Imperatora vietu, tad mirklī, kad Horuss tiek pacelts virs tiem, tas neatgriezeniski ievieš šajā aspektā drastiskas izmaiņas.

Papildus no visa plašā tēlu skaita izceļas nosacīti vienkārša, parasta mirstīgā Ilya Ravallion, bet piesaistīta WS leģionam, lai ar savu loģistiķes un vispārējo organizatores (plus ļoti laba atmiņa, lai paturētu prātā lielo datu apjomu) talantu un ar to palīdzētu WS kļūt kaut cik organizētākam nekā līdz šim. Kad pašu kuģos par visu svarīgāks ir to ātrums, reizēm viegli aizmirsties un aizdomāties pirms traukties cīņās krustugunī. Lai arī tik epizodiski tās darbība attēlota, turklāt vienā no tām stratēģiskā galda spēlē ar pašu primarku, tad kulminācijas brīdī Iljas Ravallionas loma neatsverama.

Līdz ar to, ka WS pārsvarā Imperatora Krusta gājienā bijuši paši par sevi gan agrāk civilizācijai zudušo planētu atkal iekļaušanas pūliņos Impērijas sastāvā, gan tīri ģeogrāfiski, kā tas šoreiz ir ar Chondax sistēmu, tad nosacīti līdz pat pēdējam ne lojālisti uz Terra/Zemes vai citviet Visumā, ne Horusa atbalstošie leģion nezina, kurā pusē tad nosliesies Džaghatajs un tā leģions. Argumenti par labu vieniem vai otriem nebūt netrūkst, bet izvēli tas tāpēc nebūt neatvieglo.

Sasteigt tik nopietnu lēmumu ar pēcāk no tā izrietošajām sekām nedrīkst, bet reizē nevar arī pārlieku kavēties un ļaut ienaidniekam, lai kura puse tā būtu, gūt izšķirošu uzvaru vai cita veida pārspēku. Kuram gan ticēt, kad tik ilgi visi darbojušies vienota mērķa vārdā. Jau no romāna sākuma atklājas, ka WS savā veidā ignorē uz Nikaea reiz pieņemto ediktu par Librarian psaikeru likvidēšanu leģionu sastāvā, bet atšķirībā no negodā kritušajiem Tūkstošdēliem (TD), tad WS attieksmē pret warp un tā dimensijas piedāvātajiem labumiem un spēku ir izrādījuši krietni lielāku piesardzību un pietāti, kas varbūt tiem nāk par labu arīdzan šīs grāmatas notikumos, kā arī vēlāk, lai burtiski un metaforiski nepazaudētu savas galvas.

Noslēdzoši vēl jāpiebilst, ka Scars un Warhammer visuma sērijas grāmatu šķiet pašās par sevi pārlieku nevajadzētu aizrauties ar kosmosa kuģu savstarpējo cīņu analīzi un to pašu varētu attiecināt arīdzan uz cīņām un dažādu ieroču pielietošanu cīņās starp astartēm uz tiem. Kur vienā gadījumā cīņas vairāk šķiet līdzinās kaujām starp transportlīdzekļiem kādas planētas atmosfērā ar gravitāciju, tad otrā gadījumā leģionāri nebrīdi nesatraucas, ka to šaujam vai cita veida ieroči uz kosmoskuģa varētu radīt kādu būtisku skādi. Līdzīgā manierē nedaudz pārsteidz arī, ka tik tālā nākotnē un turklāt ar pamatizcelsmi no pavisam citas planētas WS pamatā ir ar aziātisku rasi un šajā ziņā izceļas uz citu leģionu fona.

Romāns, kas iekļaujas Warhammer sižetiskajā stilā un sniedz pietiekoši saistošu ieskatu notikumos, kas galu galā pārliecina WS pieslieties vienai no karojošajām pusēm.

Izlasīju, lasu, lasīšu #277 (14.04-04.05)

Izlasīju:

Johanna Sinisalo – Saules Kodols

Ojārs Vācietis – Aiz simtās slāpes

Imants Auziņš – Nomodā

Fricis Bārds – Zemes dziesma

Nick Kyme – Vulkan Lives (The Horus Heresy #26)

Dan Abnett – The Unremembered Empire (The Horus Heresy #27)

Lian Hearn – Across the Nightingale Floor (Tales of the Otori #1)

D.B. Thorne – Troll

Noklausījos:

Tinalynge – Blue Pheonix #1-2

T.C. Edge – The Bladeborn Saga #1-3

Lasu:

Chris Wraight – Scars (The Horus Heresy #28)

Klausos:

Tinalynge – Blue Pheonix #3-5

Lasīšu:

Kim Stanley Robinson – Red Moon

Graham McNeill – Vengeful Spirit (The Horus Heresy #29)

Klausīšos:

T.C. Edge – The Bladeborn Saga #4-6

T.C. Edge – The Bladeborn Saga #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Aptuveni 20 gadus The Bladeborn Sāgas sērijas zemēs kopš iepriekšējā lielā kara starp ziemeļu un dienvidu kontinenta karalistēm ir valdījis trausls miers, bet vismaz ir savs gals, lai cik ļoti daži to nevēlētos. Vai varbūt tieši pretēji un kā Tukoras karalis Janala to alkst, būt par varoni, kam lemts pielikt punktu teiksmainajam pēdējam karu ciklam, apvienojot visus maģiskos Vandaras zobenus.

Reiz The Bladeborn Sāgas pa zemēm tik tiešām staigājuši dievi un par izraudzītiem padarījuši nu jau leģendām apvītus tēlus un valdnieks, ieskats tajā katras grāmatas prologā, bet ai kur tas laiks (vismaz trīs gadu tūkstoši). Tomēr aiz sevis laiks, kad dievi bijuši starp mirstīgajiem, atstājis ne tikai artefaktus, bet arī spēcīgas asinslīnijas, starp kurām galvenā izpausme ziemeļos ir tā sauktajiem Bladeborn spēja ar izcilu prasmi rīkoties ar zobeniem kā tādiem, kuru metāla smagums to neļauj pat jebkuram katram tik viegli pacelt. Plus maģiskie zobeni, kuru dēļ Janala ir gatavs vadīties pēc principa, ka visi līdzekļi galvenā virsmērķa vārdā ir gana labi.

Tikmēr dienvidos asmeņu vietā ir šķietami kas iespaidīgāks – fireborn un to spēja izveidot saikni ar drakoniskiem pūķiem, bet balansa vārdā to skaits nav tik ievērojams. Bet vismaz pirmo trīs sērijas grāmatu gaitā uzmanība dienvidiem ir salīdzinoši maza, bet tas nenozīmē, ka tur politiskās intrigas un cīņas par karaļa troņiem rit mazāk spraigi. Un kur galvenā uzmanība jāpievērš Agarath karalistei un Janalas tēlam līdzvērtīgam varonim Tavašam, kuram nav gana vien ar ‘’lokālo’’ dominanci, bet ir vēlme iekarot ziemeļus. Varbūt vienīgi godīgāks ir pret sevi un necenšas to ietērpt vēlmē pēc miera, tomēr ne mazāk diži un ambiciozi tādēļ tam nākotnes plāni.

Sērijas iesākums The Song of the First Blade iesāk sižetisko gaitu un iepazīstināšanu ar galvenajiem varoņiem samērā palēnām un nesteidzoties, kur notikumi sāk uzņemt apgriezienus, kad noslēpumos apvītas Shadowmasters organizācijas sūtīts algotnis Joniks pietiekoši savaino Vandaras karalistes Pirmo Asmeni Amron Daecar, lai būtu iemesls rīkot vispārēju bruņinieku turnīru par godu ieņemt attiecīgo posteni. Amrons savu pienākumu ilgajos gados, kā arī iepriekšējā lielā kara laikā, izpelnījies ne vienu vien respektablu un cienīgu momentu. Tā dēli Alerons un Elions ir ar ne mazāk izteiktu zobencīņas talantu un teju neviens nešaubās, ka tieši vecākais Alerons pārņems ‘’stafeti’’, vismaz uz Amrona atkopšanās laiku.

Bet ne visu acīs un prātos Deikaru nams nāk ar vienlīdz patīkamām emocijām, kā tas būtu starp vienkāršākas kārtas ļaudīm. Tā sakritība vai ne, bet minētais Joniks zem cita vārda tiek iefiltrēts starp turnīra dalībniekiem. Sakritība vai ne, bet Jonika vecāku izcelsmē ir ļoti cieša saikne ar Deikaru namu. Fakts, ko tam tā Ēnu saimnieki līdz šim noklusējuši, bet atklāsme, kas gan tiem, gan ‘’spēlētājam’’ aiz to pasūtījuma nebūt nenāk par labu un notikumu gaita ritot uz priekšu, patiesībā tikai jo vairāk sarežģī nākotnes plānus.

The Bladeborn Sāgai uzņemot apgriezienus, autors T.C. Edge paplašina arīdzan skatpunktu un sižeta līniju skaitu, kur uzmanība jāvelta kā Elionam un Janalam, tā vēlāk par nosacīti labo varoni (vai vismaz ne gluži ļaundari) Joniku, tā arīdzan tēlu gaitām dienvidu kontinentā (starp tiem izceļams Litiana tēls un tā gaitas), kuri pirmās grāmatas gaitā neapdomīgi tur nosūtīti, cerot rast izeju no potenciāli briestoša jauna kara starp kontinentiem. Ja vēl pat trešajai An Echo of Titans grāmatai sākoties vēl nav iestājies moments, kad nepieciešamība sadalīt uzmanību tik sīki, sāktu kaitēt kopējam iespaidam, tad jo tuvāk nāk attiecīgā romāna beigas, jo nenovēršami šis faktors tomēr sāk piezagties.

Ja tādi būtiski tēli, kā galvenais labais tēls Elions vai galvenais ļaundaris Janala (savās acīs, protams, tāds nav) būtu jau pieminēti, tad vēl tāds nav Saskas tēls, kuras vecāku izcelsme apvīta vēl lielākos noslēpumu mākoņos nekā Jonika un kura, sērijai sākoties, ir šķietami ne ar ko īpaši neizceļama kalpone. Ja nu vienīgi tās pagātnes noslēpumies ir kas tik ‘’niecīgs’’, kā iepriekšējā saimnieka nogalināšana (pat ja tas to būtu pelnījis un tā dēls tagad nebūt nav labāks). Kurai visai neparastā veidā ir pat lemts iekrist Eliona acīs un varbūt pat sirdī, bet apstākļu sakrītības dēļ ir spiesta pamest ziemeļu kontinentu kā tādu.

Ja vēl Elions ir savos spēka brieduma gadu priekšā un līdzās ar citiem kompanjoniem būtu gana spējīgs sākt meistarot kopā tam gana konkurētspējīgu plānu, tad tēvs Amrons pēc visa pārciestā tā vis gan nejūt. Tā gaitas lielākoties rit fonā un pagaidām vēl neietekmē citus sērijas galvenos varoņus, kas domājams turpinājumos mainīsies, bet cerību Amrons liek uz leģendās minētu spēku, kuru viņa gadījumā tas meklē teritorijā, Vandar’s Tomb, no kuras tikpat kā neviens ar cerēto nav spējis atgriezties.

Lian Hearn – Across the Nightingale Floor (Tales of the Otori #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Riverhead Books

Manas pārdomas

Takeo savus 16 gadus sasniedzis augdams ar neko neievērojamā Mino ciematā, bet, kurš izpelnās karavadoņa un tobrīd viena no spēcīgākā Japānas karavadoņa Iida Sadamu tik lielas dusmas, lai tas pats personīgi piedalītos tā pilnvērtīgā iznīcināšanā. Tā nu tas sakritības pēc pirmkārt attiecīgajā brīdī Takeo, kā jau ierasts devies tuvējos kalnos ievākot šo to, kā sēnes, un līdz ar to tā sevi paglābdams, bet, kad atgriežas un mana postažu, bet otrkārt un galvenokārt bēgot no Sadamu kareivjiem, kuri to pamana uzduras šķietami nejaušam svešiniekam vārdā Otori Shigeru, kurš izrādās Sadamas tiešs konkurents. Šķietama nejaušība, kas uz mūžu neatgriezeniski izmaina puiša dzīvi.

Citviet vēsturiskais romāns (ar fantāzijas elementiem) iepazīstina ar līdzīga vecuma jaunieti Shirakawa Kaede, kuras vecāki, lai arī nav nabadzīgo vai vienkāršo iedzīvotāju kārtā ierindojami, tad tomēr nav gana ietekmīgi, lai nebūtu spiesti meitu jau septiņu gadu vecumā nodot ‘’aprūpē’’ vai precīzāk kā gūsteknei pie lorda Noguchi Masayoshi. Tomēr acīmredzot Širakavas turība un īpašumi ir gana ievērojam, plus romāna gaitā atklājas, ka Keidai cita tēla nāves gadījumā pienāktos smuks mantojums, Noguchi klans un pastarpināti Iidas kam tādam piekristu.

Atgriežoties pie Otori Šigeru, tad varētu rasties, kāpēc gan, lai tas uzņemtu pie sevis kaut kādu tur līdz tam nepazīstamu jaunieti no tikko iznīcināta ciemata, ko gan tādu tas zina, lai tas atmaksātos. Un tas kaut kas slēpjas Takeo vecāku, galvenokārt jau tēva, agrākā Tribe algoto slepkavu izcelsmē. Tribe, kuru bēdīgi slavenās un superspējam līdzvērtīgās prasmes (ne visiem gan vienlīdz līdzvērtīgā spēkā, bet saprotami, ja tādas ir galvenajam Takeo tēlam) ir plaši pazīstamas, lai Sadamu savas paranojas ietekmē būtu pasūtījis romāna nosaukumā pieminēto lakstīgalas grīdu, kas to itkā spētu laikus brīdināt par iebrucējiem. Attiecīgais dziedošās grīdas aspekts romānā gan vien ar epizodisku nozīmi.

Šigeru, kaut arī Across the Nightingale Floor sākumā, kad izglābj Takeo, izliekas, ka tikai sakritības pēc ir Mino ciemata tuvumā, kas pats par sevi varbūt tā arī varētu būt bijis. Tad par nejaušību nebūt nevar apzīmēt tā vēlmi adoptēt un apmācīt Takeo. Aptuveni desmit gadus pirms Tales of the Otori sērijas pirmā romāna Otori klans cietis smagu sakāvi Yaegahara kaujā pret Iidām. Kaujā kur mirst Šigeru tēvs, kas pats par sevi vēl piederētos pie lietas, bet atriebes dzinulim pa virsu nāk nesena brāļa Takeši slepkavība, kuru ar ļoti lielu varbūtību var piedēvēt Sadamu.

Keidas tēlam romāna ietvaros atvēlēta diezgan neapskaužama loma un dzīves apstākļi. Vispirms tikt nošķirtai no vecākiem un citiem tuviniekiem jau septiņu gadu vecumā, lai pārceltos pie Noguchi klana, kur, lai arī vecākiem ir zināms statuss, tad tas neatspoguļojas to attieksmē pret meiteni. Bet vēlāk iegūst negodu sev un savam klanam, kad tai piemeklēts ‘’precinieks’’ aiz vecuma īsi pirms kāzām nomirst. Baumu un neslavu, ko lieliski var uzpūst un izmantot, Iidas klans un Sadamu, lai mēģinātu likvidēt konkurentu Šigeru, kurš tik kaitinoši ir populārs starp vienkāršajiem iedzīvotājem.

Autore Lian Hearn jeb īstajā vārdā Gillian Rubinstein rada labu, cik nu citos vēsturiskos romānos iegūts priekšstats, akurātu tēlu izturēšanos un domas gaitu, tās principu Japānas un āzijas kultūrā kā tādā, kur gods un ‘’sejas saglabāšana’’ ir ar augstāku nozīmi, nekā paša izdzīvošana, lai tur vai kas. Kur citkārt rietumnieciskākā vidē pieļauju tēliem būtu krietni loģiskāk rīkoties pavisam atšķirīgi un, protams, līdz ar to ar pavisam citu iznākumu sižetiskajā ziņā.

Nedaudz Takeo pieaugšanas stāsts kombinācijā, nedaudz romantiskuma piejaukums, kad Takeo sastop Keidu kombinācijā ar nedaudz politisko intrigu starp Šigeru un Sadamu tēliem.

Dan Abnett – The Unremembered Empire (The Horus Heresy #27)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Divus garus gadus kopš Know No Fear notikumiem un nodevēju leģionu, galvnokārt Word Bearers (WB), rīcības pret un uz Calth planētas, Ultramarines (UM) leģiona mazajai impērijai (protams, iekš lielākās cilvēces Impērijas) to primarka Roboute Guilliman vadībā ir bijis jācīnās pašiem par sevi par savu izdzīvošanu. Par spīti UM teritoriju ieskaujošajai warp dimensijas Ruinstorm vētrai, kura to pilnīgi izolējusi no pārējā Visuma. Bet UM nebūt nesēž rokas klēpī salikuši un negaida citu palīdzību, lai censtos vērst situāciju par labu.

Tā pirmais The Unrembered Empire notikumu katalizators ir notikumi uz Macragge (tāda kā UM galvaspilsētas planēta) attālās, UM kontrolētās teritorijas pašā ‘’pierobežā’’ esošās Sotha planētas, kur Gilimana norīkots cītīgi strādājis astarte Barabas Dantioch. Kaut gan pirmā šī tēla uzrašānās romānā un tā laipnā uzņemšana liek izbrīnīties, jo Dantioha izcelsem ir no nodevēju Iron Warrriors leģiona, bet, kā atklājas, tad viņš devis zvērestu, sev un Gilimanam būt lojālam pret Imperatoru, neskatoties uz sava primarka izvēlēm. Bet atgriežoties pie sasnieguma, Dantioha centieni un pētījumi aktivizē uz Sothas xeno rašu atstātu tehnoloģisku artefaktu Pharos (sarežģītas alu sistēmu veidolā), kas sekojoši aktivizē jaunu bāku Imperatora kontrolētās Astronomican vietā, un līdz ar to izgaismo Makragu, pēc kuras vadīties iekš Ruinstorm vētrā noklīdušajiem.

Par laimi, Gilimanam un tā UM 500 pasaulēm (vairāk šķiet, ka skaitlis drīzāk kā ideālistisks termins) bāka piesaista sabiedrotos primarka Lauvas El’Džonsona Dark Angels (DA) leģionu un nevisu kādu citu nodevēju spēku floti. Par nelaimi, un lai nebūtu garlaicīgi, Lauva sev līdzi uz Makragu atved nodevēju primarku Konrad Curze, kurš romānā neminētos apstākļos pēc Vulkan Lives nokļuvis uz DA kuģa, bet izlauzies no tā ieslodzījuma kameras un klejojis pa kuģi, kurš pats par sevi ir gana postošs spēks, ņemot vērā tā īpašos talantus, un spēj radīt gana lielu postažu arī pašrocīgi.

Paralēli primarku gaitām savos varas spēku gaiteņos, uz Makragas nokļūst arīdzan citi varoņi, kuriem spēlējama sava loma lielās Horusa nodevības panorāmas ietvaros. Tā par bēgli maskējoties, kurus piesaista Pharos bāka, uz Makragas ierodas nemirstīgais Perpetual Džons Gramatikus, kuru joprojām vada xeno rašu Cabal izveidota organizējums, kura cer izmantot cilvēci par instrumentu, lai novērstu Visuma bojājeju Haosa un Warp spēku dēļ (itkā).

Tad lūk Džona uzdevums ir izmantot šķēpa artefaktu no Vulkan Lives romāna, lai beidzot nogalinātu primarku Vulkanu, kurš sakritības vai citu spēku ietekmē arīdzan nokļūst uz Makragas. Bet Kabalam ir zināmas šaubas, cik noturīgs savam reiz tiem dotajam zvērestam Džons ir, cik apņēmīgs un paklausīgs to dotajām pavēlēm Džons ir, jo, lai arī to paustās patiesības versijā cilvēce veic cēlu upuri, tad pēc būtības tā tiek arī reizē iznīcināta. Tādēļ Kabals Džonam pierīkojuši šī romāna ietvaros uzraugu, citu nemirstīgo Damon Pyranthe, kuram, ja arī bijusi kādreiz morāle, tad gadu tūkstošu laikā to pazaudējis un kļuvis krietni ciniskāks, kuram vairs diži nerūp citu liktenis, bet paļaujas, ka reiz uzklausītais no Kabala ir un būs patiesība.

Džons nav vienīgais tēls, kuram lemts sevi atrādīt (vismaz) divos The Horus Heresy romānos pēc kārtas, bet, ja WB asarte Nareks šīs grāmatas ietvaros spēlē visai nebūtisku lomu, tad to pašu nevar teikt par Vulkanu, kuram gan pēc pārciestajām mocībām no Konrāda puses, mirstot ntās reizes un atkal atdzimstot, veselais saprāts ir kaut kur pačibējis. Reizē iespējams labs moments, kuru Kabala aģentiem izmantot, lai to likvidētu, bet Džonam ir savas idejas, par spīti tiešajai uzraudzībai, kuru izpelnījies.

Atgriežoties gan pie Gilimana, tad viņu nomāc raizes un domas, kāds liktenis pa šiem diviem izolācijas gadiem (un kas zina, cik ilgi vēl lemts tā pavadīt) piemeklējis Impēriju, Terru un pašu dārgo līderi Imperatoru. Vai tā vēl turas pret Horusa nodevīgajiem leģioniem vai ar mazu cerību, ka uzvarējusi un to sakāvusi, vai ar bažām, ka visi citi lojālisti krituši un viņa, Gilimana piecsimts UM planētas ir vienīgās lojālās palikušas, ka, lai nezaudētu Impērijas ideālus, jāizveido pašam sava – oficiāli nosaucot to par Imperium Secundus.

Bet reizē Gilimans nevēlas, lai no malas šķistu, ka viņš ne ar ko dižu neatšķiras no Horusa, šādi rīkojoties. Tādēļ vēl jo pateicīgāks tas ir, kad uzrodas Lauva El’Džonsons un tā DA leģions. Tomēr ar visu to, abi nonāk pie secinājuma, ka, lai arī abu ideāli lielos vilcienos sakrīt, tad kā par līderi un Imperium Secundus vadoni neviens no tiem neder, ka ātri vai vēlu varētu rasties nesaskaņas un domstarpības. Un kādu tad risinājumu piedāvā autors Dan Abnett? Lai arī romāna ietvaros šis leģions uzrodas vien pašās beigās, tad, kā par stabilizējošo trešo kāju nosacītam triumvirātam kalpos Blood Angels leģions un tā primarks Sangviniuss.

D.B. Thorne – Troll

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corvus

Manas pārdomas

Fortūns savos 54 gados nevar lepoties ar labākā tēva godu. Viņš pats domājams piekristu, ka nav pat tuvu tam, bet, kad bez vēsts pazudusi tā meita Sofija un policija pēc vairāku nedēļu pūliņiem ne tikai ir ar tukšām rokām, bet ir šķietami gatava faktiski pārtraukt meklēšanu, jo ir gana viegli atrodamu attaisnojumu un iemeslu Sofijas pazušanai (varbūt pēc pašas izvēles), Fortūns gatavs problēmu ņemt savās rokās.

Tā vismaz pēc apraksta varētu šķist, bet Fortūna (visi sauc uzvārdā un grāmatas gaitā tā arī galvenais tēls netiek vārdā nosaukts) ceļš uz varoņa godu nav tik ātrs un veikls. Vispirms tam jāmēro grūts un smags ceļš gan atmiņās par nokavētām un garām palaistām iespējām, kur no ģimenes dzīves un meitas audzināšanas grūtībām Fortūns visbiežāk glābjas darba dunā un izmanto visas iespējamās atrunas, lai tur pavadītu vairāk laika nekā ar sievu un meitu.

Ja ar meitas pazušanu vien nepietiktu, tad sakritības pēc arī tik svarīgajā darbā, kas saistīts ar banku pasauli un turklāt atrodas tālajā Dubaijā, ne dzimtajā Lielbritānijā, aizsākas milzu problēmas, kad pēkšņi tā vienkārši pazūd teju 90 miljoni dolāru. Ja vēl pēc pirmās reizes tiek izmeklēti varianti ar cerību, ka tikai kāda ‘’sīka’’ elektroniska IT kļūda, tad pēc otrās reizes, kad nozūd par nieka 20 miljoniem mazāk, top skaidrs, ka tā būs ļaunprātība.

Līdz ar to Fortūns tiek no sirds pārbaudīts, kas gan šoreiz tam tuvāks, bet varbūt kā grāmatas sākumā, tā arī sižeta gaitā un romāna noslēgumā, Fortūna izvēles vada un visnotaļ atvieglo, ja to dēļ tagad tomēr jāupurē pašam savi darba dzīves augļi, jo tēls apveltīts ar onkoloģijas patoloģiju. Kaut gan aprakstos tiek pieminēts, ka nav operējams, tad tomēr Fortūns saņem vairākus zvanus no ārstējošā ārsta, pēc kuriem spriežot, saslimšana nav tik tālā fāzē, lai nebūtu cerības uz terapijas efektivitāti. Pats Fortūns attiecībā uz šo savu veselības pasliktināšanos gan vairāk rada nolemtības un bezcerīgas roku nolaišanas iespaidu, bet tagad gan tam ir būtiskākas lietas, uz ko koncetrēties. Vismaz tagad tam vēl kāds būtisks pienesums atlicis meitas dzīvē, arī ja līdz šim atstājis to novārtā. Jādara ko spēj, kamēr ir spēks noturēties uz kājām.

Nodaļas mijas perspektīvi no pašas nolaupītās Sofijas, kur romāna sākumā vēl nodaļas vēl ir pirms pašas nolaupīšanas fakta, kur ļaundaris meistarīgi sagatavo ‘’augsni’’, lai vispirms sagrautu Sofijas dzīvi, novājinātu viņu psiholoģiski un tikai tad dotu savu iecerēto triecienu. Ir pa savam Sofijas personīgā bloga rakstam, kuros uzrodas kāds nejaucenis ‘’trollis’’ ar īpaši naidīgiem komentāriem (interesantā kārtā Sofija to pat necenšas nobloķēt, pat ja tam nebūtu ilgtermiņa rezultāta), bet būtiskāk autors D.B. Thorne piedāvā ieskatu arī Sofijas, profesionālajā žurnālistes dzīvē, kur tabloīdiska tipa slavenību skandālu žurnālistika un pēdējais raksta projekts piedāvā potenciālu aizdomās turamo, kuram it kā pēc būtības būtu motivācija, bet ir jājautā, vai arī pietiktu zināšanas IT sfērā, lai spētu, ko tik sarežģītu, meistarīgu un citiem nepamanāmu nostrādāt. Vai tomēr kāds cits pie vainas…

Trilleris, kas pēc premises un idejas gana vienkāršs, un tāds, kurā netrūkst vien izdomātam romānam raksturīgais, bet būtiskāk par to ir Fortūna tēla savas dzīves analīze un pieļauto kļūdu vainas izpirkšana, cik nu tas ir paša iespēju robežās. Vēl jo vairāk, kad sižeta gaitā atklājas krietni sliktākas un pret citiem nežēlīgākas izvēles, par kurām tagad nākas ‘’maksāt’’.

Trīs vienā – dzeja

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Lai arī dzeja nav no tiem žanriem, kurus apzināti izvairos lasīt, tad, lai pēcāk par tiem kaut ko puslīdz jēdzīgu pārdomās uzrakstītu, gan attur no to krājumu biežākas iegādes un izlasīšanas. Bet šie trīs, parevidējot jau esošo grāmatu plauktus, tomēr atradās starp neizlasītajiem, un pieķēru sevi pie domas, kāpēc ne, ja vēl jo vairāk, ja visi trīs krājumi pēc izmēra formāta ir kabatas lieluma un lielu laika patēriņu to izlasīšanā neprasa.

Par cik dzejas krājumi, tad arī to lasīšanas kārtību izvēlējos izveidot +/- dzejisku vadoties pēc grāmatu nosaukumiem sākot ar Ojāra Vācieša Aiz Simtās Slāpes, turpinot ar Friča Bārdas Zemes Dziesma un noslēdzot ar Imanta Auziņa Nomodā. No visiem trim jāatzīstas, ka par tādu Imantu Auziņu kā dzejnieku nebija dzirdēts, bet tas nebūt nenozīmē, ka viņa krājums ierindotos pēc personīgās patikšanas noslēdzošajā trešajā vietā.

Šis (ne)gods pienākas Aiz Simtās Slāpes gan daža laba dzejoļa dēļ, kas pēc tā izlasīšanās liek jautāt, kāds sakars, kāda tajā bijusi doma pat novienkāršotā līmenī, bet reizē ļoti iespējams akmens jāmet krājuma sastādītāja lauciņā, jo arī dzejoļi tematikas bija vienam no otra diezgan atšķirīgas un neļāva izveidot vienotu grāmatas iespaidu, pat ja ir atrodams dažs labs starp visiem, kurš patiktu vairāk.

Tas gan mazāk attiecas uz pašiem dzejoļiem, bet vienīgi Nomodā bija centieni tos nesadalīt uz atsevišķiem lapaspušu atvērumiem, ļaujot nesadalīt arīdzan dzejoļa lasīšanā uzņemto plūdumu, kas gan bieži vien atstāj manāmus tukšus laukumus un it kā izniekotu telpu uz lapas. Atzīmējams dažs labs dzejolis par vēsturisku personību, kā Stenders un Blaumanis, kā arīdzan divi garie, vairāku daļu dzejoļi/poēmas ‘’Tek upes, tek lielceļi’’ un ‘’Moderna pasaka’’, kuros var sākt saskatīt pat tādas kā sižetas iezīmes.

Atšķirībā no vēl pārdomu rakstā nepieminētās Zemes Dziesmas, kur vairāk vai mazāk, ar dažiem izņēmumiem, ieturētais vienotais stils palīdz izvilkt, notušēt mazāk izdevušamie dzejoļu atstāto iespaidu. Arīdzan no trim autoriem Friča Bārdas dzejas plūdums, labāk uztverama doma un līdz ar to vieglāk uztverama, lai ļautu to iztēlot, pieskaitāmi pie faktoriem, kas atstāj vislabāko iespaidu šo trīs krājumu kontekstā. Pat ja uz krājuma otru pusi bija vairāk dzejoļu ar reliģisku tematiku, ko atsver periodiski par nāvi, aiziešanu, dzīves norieta sagaidīšanas dzejoļi.

Nick Kyme – Vulkan Lives (The Horus Heresy #26)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc Horusa nodevības uz Isstvan V daudzu prātos līdzīgi kā Iron Hands leģiona primarks Ferrus Manus ticis nogalināts un kritis kaujas laukā, tā arī Salamandru leģiona primarks Vulkans būs ņēmis līdzīgu galu. Lai arī viena gadījumā par acīmredzamu pierādījumu ir nocirstā galva, tad attiecībā uz Vulkanu ir vien haotiskas klātesošo atmiņas un fakts, ka Imperatoram lojālā primarka mirstīgās atliekas uz Isstvan V planētas netika atrastas…

Bet atbilde uz daudziem urdošo jautājumu, būtu tie starp lojālistiem vai nodevējiem un Horusa atbalstītātjiem, slēpjas faktā, kuru pats Vulkans līdz šim momentam nav zinājis, kuru tas uzreiz arīdzan neapjauš, ka Vulkans ir viens no tiem laimīgajiem, sauktiem par Perpetuals, kuri apveltīti ar nemirstību. Pirms gan Vulkanam, gan lasītājam lemta apjausma, primarkam jāizcieš nodevēja un šīs grāmatas ietvaros sagūstītāja un spīdzinātāja Night Lords leģiona primarka Konrad Curze.

Konrāds visiem spēkiem cenšas drīzāk jau sev pierādīt, ka principiālais un labiņais Vulkans, kurš ir viens no retajiem tēliem kā tādiem, kurš par svarīgu uzskatījis laba iespaida radīšanu leģioniem pierīkotajiem civilistiem un dažādajiem māksliniekiem vai vēsturniekiem, sauktiem par Remembrancer, ir vien tāds pats slepkavnieks, kā viņš pats. Bet reizē Konrāds turpina savas sadistiskās izpriecas pat tad, kad jau brāļa Vulkana galināšana no reizes uz reizi nedod vēlamo rezultātu, un drīzāk apzīmējamas, kā bezjēdzīgas. Tomēr pats sev Konrāds ir lielisks melis un esošās situācijas noliedzējs, kurā tas savās bēdās un nelaimēs, grūtajos apstākļos uz planētas, uz kuras audzis, vaino visus citus, lai tikai nebūtu jācenšas laboties.

Kā arī šķiet nodevēja Horusa sacelšanās uzsāktajam pilsoņkaram šķiet pievienojies tikai vardarbības un galināšanas visatļautības dēļ, ne tādēļ, ka aizrautīgi ticētu tā oficiāli paustajam iemeslam, kāpēc būtu jāgāž Imperators un tik pēkšņi jāaptur Old Night dēļ cilvēcei ‘’zudušās’’ planētas. Kaut gan drusku apšaubāmi, ka to pašu, pat ja ne tikpat drastiski, nebūtu bijis iespējams turpināt zem Imperatora vadības…

Diemžēl Vulkan Lives romāna sižetā grāmatas nosaukums drusku maldīgs, jo šķiet tās pamatsižetā Vulkanam ir vien tik liela nozīme, lai klusā cerībā iedvesmotu saujiņu izdzīvojušu Salamandru un pa bēgšanas haosu tiem pievienojušamies daža laba cita leģiona astartes kareivja. To dažu, 23 ja precīzāk, gaitas aizvedušas uz nolemtībai paredzētu Traoris planētu, kuru saviem nešķīstajiem nolūkiem noskatījis nodevēju Word Bearers (WB) leģiona Tumšais Apustulis Elias.

Par laimi lojālistiem, uz planētas laicīgāk ir kāds cits ‘’spēlētājs’’ un darbonis John Grammaticus, kurš romānu uzsāk gan zem cita vārda un ar arheologa identitāti, kurš, lai gan darbojas xeno citplanētiešurasu organizācijas Cabal labā, kuru mērķi būtiski atšķiras no cilvēces izdzīvošanas iecerēm, reizē arī neviļus tai varbūt pat palīdz vai vismaz ir darbojas pret nodevēju leģionu iecerēm.

Par strīdus un neskaitāmu cīņu objektu šajā, pēc grāmatas nosaukuma spriežot itkā otršķirīgā, bet krietni saistošākā sižetā kļūst artefakts, fulgurīts un atgādina daļu no šķēpa, kas tapis īpašos apstākļos un līdz ar to zinātājam sevī slēpj milzu spēku – būtu tas Haosa un Warp spēku izsaukšana vai kas cits, un sekojoši ir par pamatu, lai sauja izdzīvojušo lojālistu astartes visiem spēkiem un pieejamiem resursiem censtos izjaukt tos nodevēju plānus, kas nu attiektos uz šo artefaktu.

Lai arī Vulkan Lives viennozīmīgi ietur vispārējo The Horus Heresy prozas stilu, tad brīžiem liekais pildījums grāmatas gaitā bija par daudz. Tas gan vairāk attiecināms uz primarkam Vulkanam veltītajām sadaļām, kur tas brīžiem gremdējas atmiņās no slaktiņa uz Isstvan V, kā arīdzan papildus leģionu nodevības, kuri līdz pat pēdējam izlikās par sabiedrotajiem, lai ar vēl jo lielāku pārsteiguma momentu censtos dot Imperatora lojālistiem būtisku triecienu.

Tikmēr otrs sižets ir salīdzinoši saistošāks – attiecībā uz cīņu par artefaktu, Džona Gramatikusa un pastarpinātu Kabala lomu visā, kā arī periodiskas nodaļas un perspektīva no nodevēja astartes Barthusa Narek (WB) sniedz ieskatu, ka ne gluži visi nodevēji ir vienlīdz fanātiski un brutāli, ko parāda epizode, kurā Nareka tēls liedz citam apgānīt tikko nogalināta ienaidnieka astartes ķermeni, un pat ja Narekam ir savas šaubas par tiešā priekšnieka Tumšā Apustuļa Elaiasa iecerēm un spēkiem, kuru labvēlīgu saviem mērķiem tas gatavs pielūgt, ka tas tāpēc vien negrasās pamest sava leģiona rindas.

Nebūtu gluži tā, ka Vulkan Lives būtu pirmais vai pat viens no retajiem The Horus Heresy romāniem, kura noslēgums liek vēlēties pēc kā vairāk, ja ne gluži vilties, tad nedaudz gan rodas jautājums, kāda gan visam bijusi nozīme, jēga, skatoties lielākas pilsoņu kara bildes mērogā.