Kad pirmie spāņu kuģi vien pietuvojās Jaunās pasaules krastiem, tas pašiem vietējiem iezemiešiem, būtu tie inki, azteki vai maiji, iezīmēja to līdzšinējas civilizācijas un tiem zināmās pasaules beigu sākumu. Kas zina, kur tos alternatīvas vēstures ceļi būtu aizveduši, ja ne svešzemju iekarotāju uzrašanās, par ko līdzīgi neviens vien daudzviet citur pasaulē varētu izteikties, kaut vai par krustnešiem un baltijas zemēm.
Autors Gary Jennings izvēlējies izklāstīt azteku un plašākas dažādo cilšu apdzīvotās teritorijas vēsturi no tēla perspektīvas, kura vārdu ērtības pēc vienkāršāk noīsināt līdz Mixtli, kuram lemts piedzimt iekš spēcīgākās cilšu Triple Alliance savienības (spēcīgākā no tām sevi dēvē arīdzan par Mexica) un pieredzēt to starp tās vieniem no spēcīgākajiem laika posmiem pirms šķietami nenovēršami krist iebrucēju rokās.
Mikstlis lemts piedzimt salas galvenās kaļķakmens raktuvju ieguves priekšnieka ģimenē, bet prāts tam vairāk uz rakstīto (pieraksts gan hieroglifisku attēlu veidā) un ambīcijas ko sasniegt dzīvē lielākas, kā vien pārņemt tēva profesiju. Tā viņa pirmais lielais dzīves notikums ir negaidīta nokļūšana Alianses kultūras centrā iekš Acolhua un savienības otras spēcīgākās Texcoco salas galma.
Mikstla dzīvesstāsta izklāstu periodiski papildina Mehiko bišopa vēstules nevienam citam kā pašam Spānijas karalim (starp daudziem citiem tituliem), kura uzdevumā tas licis ievākt vēstures liecību par iekaroto teritoriju un koloniju, kas sniegtu padziļinātāku un atšķirīgāku ieskatu salīdzinoši ar to perspektīvu un nereti apzināti sagrozītiem faktiem, lai nostādītu sevi labākā gaismā, vai vienkārši aizēnotu ar aizspriedumiem par ‘’primitīvajiem’’ iezemiešiem. Lai arī grāmatas pamatsižets ir par un ap Mikstli un to, ko viņš dzīveslaikā pieredzējis, tad vēstulēs ieslīd ne viena vien detaļa par jauno kolonizatoru attieksmi un valdīšanas stilu. Gan attiecībā uz vietējo masveida paverdzināšanu, kā lēto darbaspēku, gan attiecībā uz neskaitāmajiem iznīcinātajiem artefaktiem būtu tas aiz reliģiskas neiecietības un kristietības ieviešanas vai tīri monetāri, pārkausējot zeltu, sudrabu vai ko citu sadalot pa sastāvdaļām vieglākas transportēšanas nolūkos.
Zinot vismaz pašu galveno notikumu un faktu, ka neviena vietējā civilizācija, tai skaitā azteki, nenoturas pret iekarotāju ieroču, bruņu un cita veida tehniskā pārspēka kaut arī azteku pusē vismaz pirms baku, masaliņu uc jaunievesto slimību uzrašanās ir kvantitatīvais pārspēks, autors nereti ievij mājienus par nenovēršamo iznākumu, kur Mikstlis un viņa salīdzinoši garais mūžs tam uzlikts par sava veida slogu, lai būtu liecinieks būtiskākajiem notikumiem savas dzimtenes vēsturē.
Garais mūžs (vēstuļu fragmentu ‘’tagadnē’’ aptuveni 63 gadi) kā slogs, jo no vāka līdz vākam Mikstlim lemts iegūt nevienu vien draugu, no kuriem nevienam nav autors nav ļāvis nodzīvot ilgāk par galveno varoni. Par tuvāko draugu kļūs tēls Cozactl, kuru Mikstlis sastop kā vergu ne tajos pašos labākajos apstākļos, bet dara, cik nu tas viņa iespēju robežās, kas vēlāk rezultēsies ciešā draudzībā starp vienlīdzbrīviem draugiem. Vai savu ceļojumu un piedzīvojumu gaitā, kur viens no tiem ietver lillā krāsvielas (tāda, kura noturīgāka un neizblāvo vai nemaina krāsu, atšķirībā no līdz tam pieejamā) avota meklējumus un mūža mīlestība Zyanya sastapšanu. Vai abu savienības augļa meitas Zyanya-Nochipa traģiski pāragrais gals.
Gals, kas traģisks pašam Mikstlim, bet varbūt vairāk aiz tā, ka seko negaidīti, bet reizē parāda plašāko un jau pirms tam romāna gaitā pieredzētu reliģisko ceremoniju sekas, kur cilvēkupuri nozīmīgos svētkos vai, piemēram, jaunas piramīdas vai akvedukta atklāšanā nav nekāds retums un kā nolūkiem reizēm pat norit tādi kā viltus Wars of Flowers kari, lai iegūtu vajadzīgos upurus. Neliels ieskats tiek sniegts arī dažādos ikdienas dzīves periodos, piemēram, saistībā ar azteku kalendāro gadu, kuru noslēdz piecas tukšās dienas, lai iznāktu pilns gads, un praksi to laikā darīt vien pašu nepieciešamības minimumu. Vai gadu atzīmēšanu nevis ciparos, bet ar dažādiem nosaukiem (kopā 13) un lielā 13×4 gadu cikla atzīmēšanu un maiņas nozīmīgumu, kad sakritības pēc neilgi pēc jauna cikla aizsākuma noris reizē ar svešinieku uzrašanos. Pēcāk, protams, netrūkst ne viena vien ļaunu vēstoša zīme un kataklizmas, sākot ar krītošām zvaigznēm, plūdiem un vulkāna izvirdumu, kas acīmredzami vēsta par gaidāmu citu milzu nelaimi.
Svešinieki, kuriem kādā alternatīvā versijā nenāk talkā citas indiāņu iezemiešu ciltis. Tā vietā, lai noticētu viltus atbrīvotāju solījumiem no Mexica un plašākās trīs salu savienības un atriebtu paaudzēm ilgi glabātu un iegūtu ienaidu, apvienojoties vienotā spēkā, Ernanam Kortesam un citiem konkistadoram varbūt nebūtu izdevies panākt savu. Tā arī Gery Jennings romāna ietvaros aztekiem nepaveicas ar tābrīža valdnieku Motecozuma vai Moctezuma (vēlāk vēsturē iegājis ar Montezuma II), kurš tik ilgi nogaida un neieklausās citu varoņu paustajā, bet drīzāk ar visām varēm turas pie cerības, ka Kortess nemelo, ka rezultātā tiek palaista viena iespēja pēc otras sakaut spāņu armiju.
Visnotaļ interesants un garš vēsturiskai romāns, kas liek atzīmēt vajadzību agrāk vai vēlāk sameklēt un pieķerties kāda vēsturiski dokumentālai grāmatai par attiecīgo tematu. Vai vismaz paložņāt pa Vikipēdijas lapām pirms tam.
Katrai jaunai grāmatai būtu tā vienpate/standalone vai garākas sērijas aizsākums ir potenciāls aizsākt aizraujošu piedzīvojumu, kas galvenajam tēlam un iespējams pastarpināti plašākam varoņu ansamblim līdz nepazīšanai neatgriezeniski uz labu vai ne tik labu izmana to dzīves. Diemžēl reizēm gadās reizes, kad ar attiecīgo izpildījumu un sižetiskā stāsta pasniegšanas stilu un manieri no vāka līdz vākam nav ne tikai pa ceļam, bet ne vienā brīdi nerodas iespaids, ka autora (šajā gadījumā J.A. Huss) iztēloto pasauli un vīzīju būtu kaut niecīgā mērā veiksmīgi izdevies izlikt uz lapaspuses citam saprotamā veidā.
Galveno varoni 19 gadīgo Junco Coot lasītājs sastop vispirms filozofiskās pārdomās. Izmantojot periodiski atkārtojošos frāzi garākas pārdomas aizsākumam varētu šķist, ka apvienojumā ar gaidāmo notikumu un piedzīvojumu virpuli, nu tik būs. Džunko nav vienkārša jauna pieaugusī nu jau sieviete, bet jau kopš bērna kājas tēvs (nodarbinās Rural Republic armijā, augstā postenī, bet pirms grāmatas aizsākuma nogalināts) to militāri apmācijas, ka nu pati ir daļa no Republikas armijas.
Pavērsiens un sižeta katalizators seko, kad Džunko ar tādu kā bagiju avarē un smagi cieš, bet to no nopietnākām sekām un potenciāli pat nāves izglābj visnotaļ izskatīgs citplanētietis (Avian rase) Tīrs. Un attiecībā uz šiem Avianu citplanētiešiem var attiecināt ne vienu vien kaitinošu ‘’kas, kur, kad un kāpēc’’ jautājumu (pēc laika pa visu grāmatu jau nojūk skaits), sākot jau ar to izcelsmi. Lai arī autore piedāvā informāciju drusku fragmentus attiecībā uz to īpatnējo reproduktīvo sistēmu, tad lielā mērā iespaids, kas rodas, ir, ka Aviani ir nekas vairāk, kā cilvēks ar spārniem. Vai to izcelsme meklējama uz kādas attālas planētas, vai ģenētiskas modifikācijas un eksperimentu rezultāts – kurš gan to bez autores maz zina. Lielāka skaidrība nav arīdzan attiecībā uz to plašāku loģistiku un infrastruktūru sižetiskie un cita veida loģikas caurumi ir vairāk nekā uzziet.
Pats Tīrs skaitās avianu armijas elites virsnieks, bet nez kāda iemesla pēc bez ticama pamatojuma uz lapaspuses tam ieslēdzas kāda nebūt sirdsapziņa un morālā nostāja, kad ierauga Džunko. Džunko, kura tās atmiņās un prātā ir dzimusi un augusi uz Zemes, bet nosacītā sižeta gaitā sāk aust jauni atmiņu fragmenti, kas liek apšaubīt visu, ko līdz šim zinājusi un uzskatījusi par patiesību. Kam gan lai uzticas, kad uz katra stūra seko jauni pavērsieni gan par sevi, gan esošo lietu kārtību kā tādu.
Grūti atrast un iedomāties, ko gan Clutch ietvaros varētu uzslavēt, jo asāka sižeta notikumu sekvences radīšana, tā, lai nerastos ‘’Kā pie velna?!’’ Džunko, Tīrs vai kāds cits tēls te pēkšņi nozūd no notikumu skatuves un pēcāk kā no zila gaisa atkal uzrodas, lai glābtu vienu vai otru no šķietami šaubīgiem, bīstamiem apstākļiem.
Clutch ne tuvu nerada iespaidu, ka tā skaitītos pirmā grāmata plašākā sērijā. Drīzāk pārņem sajūta, ka esi ienācis stāstā, kurš aizsācies jau kaut kur citur, varbūt kādā citā sērijā, un būtu domāts tikai tās sērijas faniem. Jau kādu laiku sēriju aizsāku, lai izlasītu vismaz trīs grāmatas un tad izveidotu rakstu, bet iespaids pēc šīs pirmās tik slikts, ka šaubos, vai būs drosme atgriezties un riskēt vēlreiz. Noslēdzoši gribas izcelt citu viedokli no Goodreads, kas ļoti labi atbilst manam iespaidam.
Zorianam Kazinskim, piecpadsmit gadus vecam jaunietim pienācis trešais mācību gads magu Cyoria akadēmijā. Puisis pēc dabas kluss un cītīgs students, kurš drīzāk sarod un nereti piecieš kursabiedrus nekā ar tiem uzsāk ciešu draudzību. Bet Zoriana dzīve līdz nepazīšanai izmainīsies, kad Vasaras festivāla (kaut arī rudens) laiku kāda ļaundaru grupa izmanto, lai uzsāktu plaša mēroga uzbrukumu visai pilsētai, kurā piedevām piedalās lich nekromanceris Kvitačs Ičils.
Kad teju šķiet, ka gals klāt, Zorians attopas atpakaļ savas istabas gultā, kur to kaitinoši pamodina jaunākā māsa Keriala. Lieki teikt, ka puisis sākotnēji ir krietni apjucis pirms saprot, kas ir kas. Turklāt Zorianam saglabājušās atmiņas par ‘’iepriekšējā’’ mēnesī notikušo, kamēr teju visi uzvedas, kā nekas nebūtu bijis. Teju, jo Zoriana klasē ir viens cits puisis Zaks, kurš pirmais novirzās no līdz tam identiskajiem notikumiem un ne aiz kā tāda, ko Zorians būtu izdarījis. Bet drošs paliek drošs Zorians savu ‘’ceļošanu laikā’’ pagaidām patur pie sevis, kā arī vēl izvairās no sevis atklāšanas Zakam, ja nu tas kaut kā nebūt iesaistīts un ne tajā labākajā ziņā
Kopā ar lasītāju galvenais tēls cenšas pirmām kārtām jau saprast, kas īsti notiek gan saistībā ar ļaundariem, kuri uzbrūk akadēmijai un pilsētai kā tādai, gan attiecībā uz laika cilpām. Un tā pirmās grāmatas ietvaros aizsākas variācijas par tēmu, kur no mēneša uz mēnesi ar dažādu veikto izvēļu metodiku Zorians cenšas nonākt pie atbildēm, kur pirmā ir atziņa, ka nevarēs tā vienkārši ignorēt liča Kvitača Ičila un citu dēmona pielūdzēju, kultistu uzbrukumu, kad atklājas, ka to galvenais mērķis ir izsaukt Primordial Dēmonu, kas novienkāršojot, visticamāk būtu līdz šim zināmās pasaules beigu sākums.
Pozitīvais visā notikumu virpulī, kurā nonācis Zorians, slēpjas faktā, ka no mēneša uz mēnesi tam ir iespēja uzkrāt maģiskās zināšanas un kļūt jo spēcīgākām. Tam gan ir vajadzīgi labi skolotāji, kuri akadēmijas un pilsētas teritorijā ir ne tikai starp mācībspēkiem. Atliek vien atrast pareizo pieeju kā pirmajā to sastapšanas reizē, tā arī pēcāk, kad pats esi manāmi kļuvis spēcīgāks, bet to atmiņās joprojām esi tas pats trešā kursa students, kuram ne tuvu nebūtu iespējas citos apstākļos tik daudz zināt un spēt. Par laimi, ne visi ir iesaistīti uzbrukuma konspirācijā, ko gan Zorians pirmajās reizē dabū izjust krietni sāpīgi, un ar skolotāju un mentoru pašu palīdzību ir iespēja tiem ‘’atsvaidzināt’’ atmiņu, lai nebūtu jāpatērē lieks laiks tos atkal cenšoties pārliecināt, ka Zoriana stāsts nav viens traks fantāzijas auglis.
Starp neparastākajiem palīgiem galvenajam tēlam viennozīmīgi pieskaitāmi milzu zirnekļi, kuri izveidojuši paši savu komūnu Saiorijas pazemes labirintos. To rīcībā ir salīdzinoši advancētāka prāta maģijas spēju prasmes, kuras vispirms lieti noder, lai sazinātos, par cik to rīcībā ņav tās pašas izteikšanās iespējas, kā cilvēkam. Kas starp abām pusēm aizsākas ar saprotamu piesardzību, laika gaitā pietuvinās kaut kam, ko jau varētu sākt mēģināt saukt par draudzību.
Cits un krietni prasīgāks skolotājs ir profesors Zvens, kurš specializējies Shaping maģijā un kurš pirmajā mācību gada mēnesi, ja tam pielikts klāt kāds jauns apmācāmais ir īpaši prasīgs un kaitinošs, ar kā palīdzību atfiltrē tos, kuri nav gatavi ieguldīt nepieciešamo darbu, lai kļūtu labāki. Fakts, ko Zorians katrā ‘’jaunajā’’ mēnesī dabū izjust, ja vien attiecīgajā reizē neizvēlas citu rīcības izvēļu ceļu, bet, kas dod manāmus augļus, kad apgūtais jāsāk pielietot pret sērijas ļaundariem.
Tikmēr sadarbība un īsta draudzība ar Zaku aizsākas vien tuvojoties otrās grāmatas beigu posmam, kad Zoriana centieni apturēt uzbrukumu pret Saioriju un cīņa ne tikai pret liču, bet kādu sarkanā apmetnī tērpušos personāžu (vienkāršības pēc Zorians nosauc par Red Robe (RR)), kurš tā vien šķiet, jo vairāk atklājas un tālāk notikumi sevi attīsta, varētu arīdzan būt ceļotājs laikā, kurš no vienas laika cilpas uz otru saglabā atmiņas.
Jau pirms Zorians tiek ierauts visā notikumu virpulī, Zaks laika cilpās pavadījis jau vismaz desmit un pat vēl vairāk gadus. Bet vai nu pietrūkusi Zoriana apņēmība un arīdzan veiksmes faktors, vai vienkārši vienam paša spēkiem nav spējis rast izeju, kurā nokļuvis, bet pa visu to laiku kā nav, tā nav spējis rast risinājumu. Vien, kad pieslēdzas Zorians un arīdzan citi sabiedrotie personāži, aizsākas jūtams progress. Kas gan arīdzan nemaz nav tik žigls, jo sērijas vidū tie uzzina, ka tiem atlikuši vien 52 mēneša restarti pirms maģiskais laika cilpu maģiskais mehānisms zaudēs tajā ielikto enerģiju un vienkārši pārstās eksistēt ar visiem, kuri tajā atrodas.
Cits interesants sērijas aspekts ir Zoriana kā tēla rakstura izmaiņas uz labo pusi, no tā, kur to gan pats, gan lasītājs to atrod. Jo, kā pats Zorians ar laiku atzīst, tad par draudzīgu ne pret kursabiedriem un pat ne pret brāļiem un jaunāko māsu Kerialu (pamatoti vai ne tik) tas nav bijis. Vien laika cilpu ietvaros nosacītā piespiedu kārtā Zorians tuvāk kā vienus, tā otrus iepazīst un saprot, ka vaina nav bijusi tikai citos, bet arī paša attieksmē.
Interesants fantāzijas sērijas un sava veida ceļošanas laikā koncepts. Lai arī sērija kā tāda ļoti aizraujoša un baudāma visu četru grāmatu garumā ar saistošiem labajiem un sliktajiem tēliem, tad nav gluži tā, ka nebūtu arī neatbildētu jautājumu arī tad, kad sērija noslēdzas, no kuriem būtiskākais attiecināms uz laika cilpu Radītāju, starp kuriem nav neviens no minētajiem un sižetā darbību ņemošajiem tēliem, ja vien par Radītāju neuzsakta dažu labu eņģeli, kuri sevi atklāj tuvāk sērijas noslēguma posmam. Citādi maz kur gribas piesieties.
No plašākā Visuma un Imperatoram lojālo leģionu teritorijām Ultramarines (UM) jau labu laiku norobežojis nodevēju izveidota plaša mēroga warp Ruinstorm vētra. Tās apjoms un eksistences laiks tik ilgs, ka UM primarks Roboute Guilliman ar divu brāļu Dark Angels (DA) primarka Lauvas El’Džonsona un Blood Angels (BA) primarka Sangviniusa (iecelts kā imperators) izveido Imperium Secundus, ja nu nodevējs Horuss jau sakāvis Imperatoru un Zem/Terra. Bet kas zina, vai tas maz būtu iespējams, ja ne iekš The Unremembered Empire atrasts un aktivizēts kādas xeno citplanētiešu rases radīts Astronomicon bākas alternatīvs artefakts, kas ļauj gan pārvaldīt esošo teritoriju, gan pamazām apkopot spēkus un resursus, lai dotu triecinu ienaidniekam.
Bet pretinieks, kas Pharos grāmatā ir Night Lords astartu izskatā, neslīkst un negrimst izmisumā, kad to pašu primarks Kondrad Curze kaut kur noklīdis un šķietamai izjukšanai nolēmis savus ‘’dēlus’’. Līdz ar radušos varas vakuumu to rindās dažam labam ir gana lielas ambīcijas, lai mēģinātu iegūt pavēlnieka autoritāti un apkopot cik nu izklīdušos kolēgus vien iespējams. Ar šādu nodumu uz romāna skatuves kāpj Krukesh tēls un tā ‘’labā roka’’ Gendor Skraivok, kuri kopīgiem spēkiem apjauš, ka Sotha planēta, kur atrodas Pharos bākas artefakts, slēpj sevī kaut ko lojālistiem ļoti svarīgu un noderīgu. Līdz ar to Sotha sevi padara par ļoti kārdinošu mērķi – vienalga būtu tas tās iznīcināšana vai iegūšana un sekojoša izmantoša saviem un pastarpināti sacelšanās līdera Horusa kara virsmērķiem.
Tikmēr uz pašas Sothas kā par bākas galveno ekspertu interesantā kārtā kļuvuši divi astartes, kuri paši nāk no citiem, ne UM leģiona. Turklāt galvenajam ekspertam Barnabas Dantioch nākot no par nodevējiem pieskaitāmā Iron Warriors leģiona. Bet ar saviem darbiem un ne tikai vārdiem Dantiohs pierāda, ka tam var ne tikai uzticēties, bet arī paļauties. Kopā ar kolēģi un palīgu Alexis Pollux (no Iron Fists leģiona) abi katru dienu cītīgi cenšas izpētīt gan pašas citplanētiešu bākas tehnoloģijas īpašības un vēl neatklātās izmantojamības opocijas, gan visa kalna (arī sauc par Pharos kalnu), kurš, plus arī plašās alu sistēmas tajā, pats par sevi jo dienas, jo vairāk pierāda, ka ir ticis izmainīts un jau sen kā vairs nav prasta augsta akmeņu kopa. Neapšaubāmi bez bākas Imperium Secundus attiecīgajā brīdī nevar iztikt, bet reizē ir ne viens vien jautājums par artefakta izcelsmi un tās radītājiem, kas liek vismaz nedaudz satraukties.
Paļaujoties uz Sothas nomaļo lokāciju un baidoties, ka rīkojoties pretēji tikai tiktu pievērsta lieka uzmanība, par pārdzīvojumu Gilimanam, kad tas uzzina par NL iebrukumu, nav nometinātas plašs astartu leģionāru garnizona vienības. Skaitliski lielākā skaitā uz tās ir Ultramar Auxilia armijas vienības, kuru biedriem, lai par tādiem kļūtu, jāiztur ne mazāk grūti treniņi un apmācības process, bet, kuri tā vai tā ir ar parasto mirstīgo ierobežojošajiem faktoriem, kas liegtu tiešā veidā stāties pretim ienaidnieka astartēm. Tas gan neliedz tādiem tēliem kā Giraldus Mericus un tā kolēģiem iebrukumā pierādīt savu drosmi par spīti tikpat kā simtprocentīgai pārliecībai, ka tiem dzīviem dienas beigas, kad ienaidnieks sakauts, nav lemts sakaut. Varētu pat teikt, ka spēku nesamērīguma dēļ tie ja ne visi kā viens, tad lielākā daļa parāda lielāku drosmi nekā viena laba daļa no krietni spēcīgākajiem UM astartēm. Turklāt NL ir tālu un plaši pazīstami ar savu sadistisko baudaskāri, ka ļoti bieži nāve, nonākot to rokās, ir pēc iespējas ilgāk paildzināta ar jo lielākām mokām un ciešanām, jo labāk.
Citādi Pharos ir šoreiz ar pat pārāk vienkāršotu sižetu un atliek vien censties izbaudīt ceļu no vāka līdz vākam, lai varētu noskaidrot, kurai pusei autors Guy Haley šoreiz nolēmis piešķirt uzvaru un kādu likteni atvēlējis Pharos bākas artefaktam. Nav tik traki, ka labāk lai romāna apjoms un pamatdoma būtu bijis noīsināts līdz īsajam stāstam vai gara novelei, bet starp The Horus Heresy labākajiem piemēriem arī neierindot.
Lai arī grāmatas aprakstā no Goodreads varētu noprast, ka Weapons and Wielders sērijas galvenais varonis jau ir tālu un plaši pazīstams savu piedzīvojumu dēļ, tad, pamatsižetam aizsākoties, Keras Selyrian tēlam visi slavenie un reputāciju sniedzošie panākumi jāsasniedz un ienaidnieki jāpieveic. Lai arī Kerass pats nav sev priekšnieks un pavēlnieks un to uzdevumā atrast sešus maģiskos zobenus un palīdzēt tos savākt kopā nosūta cits burvis, tad sērijas sižetā pēc iniciālā katalizatora par tādu citu burvi var pilnībā aizmirst.
Triloģijas pirmā Six Sacred Swords kalpo kā labs ievads, lai iepazīstinātu lasītāju ar galvenā varoņa diviem kompanjoniem pūķeni Reiku un tās sargāto vienu no sešiem zobeniem Dawnbringer vai vienkārši Dawn, bez kurām vēlāki panākumi un uzvaras varbūt pat nebūtu ne tuvu iespējamas. Bet sākums vēlāk visnotaļ tuvajai draudzībai un sadarbībai nebūt nav bez saviem nopietniem šķēršļiem, kuri citkārt būtu pietiekams iemesls, lai nekas pēcāk nesanāktu. Tomēr Kerass savā piegājienā, lai izturētu un pieveiktu pārbaudījumus, kuri jāiztur jebkuram potenciālajam censonim, kurš gribētu iegūt Dawn, kā arī tā filozofiskais skatījums attiecībā uz pašas Reikas ‘’nodarbinātības’’ situāciju līdz šim tik atšķirīgs no citiem, ka nevar neizvērsties ideju un viedokļu apmaiņa, kā rezultātā Kerass ne tikai veiksmīgi izveido saikni ar Dawn zobenu, bet arīdzan aicina Reiku tam nākt līdzi tā turpmākajos piedzīvojumos.
Dawn tēls un triloģija kā tāda apveltīta ar pietiekošo humora piedevu, lai dialogos tie viens otru saistoši mēgtu pakacināt, bet vienmēr pozitīvā, ne ļaunprātīgā veidā. Ne tik izteikti uz to tendēta pūķene (spēj mainīt formu un izskatīties pēc cilvēka), bet kā viena, tā otra ir ļoti lielas romantisko grāmatu fanes. Papildus kam abas tik ilgi pavadījušas divatā iekš alas nošķirti no plašākas civilizācijas, ka Kerasam ne reizi vien jāsmeļas pacietības, lai palīdzētu likt noprast, ka ne vienmēr visu šajos fantāziju romānos var uzreiz viens pret vienu attiecināt uz plašāku pasauli ārpus, pat ja autora Andrew Rowe izveidotajā pasaulē eksistē maģija. Attiecību dinamika starp trio viens no spēcīgākajiem punktiem triloģijā.
Kad nu ievaddarbi pabeigti, tēli gan savā starpā, gan lasītājam iepazīstināti, ir laiks sižetā ieviest kādu nopietnāku naidnieku, kas gan triloģijas ietvaros ir viens no nedaudzajiem faktoriem, kas liek drusku vilties. Trijotnes sākotnējais mērķis gan ir pavisam cits un tas ir turpināt Kerasa plānu atrast nākošo īpaši, maģisko zobenu, kura iegūšanai ir pat speciāls ik pēc sešiem gadiem rīkots Sacred Swords turnīrs, kur fināla censonim tiek ļauts cīnīties pret pašu Edria valsts imperatoru.
Ziņa un fakts, kas no malas varētu izklausīties pat pārāk laba patiesībai un likt brīnīties, vai tik tiešām pa visiem gadiem un agrākajiem turnīriem neviens nebūtu bijis tik spēcīgs, lai spētu godīgā duelī pieveikt kaut pašu imperatoru un iegūt Diamantine zobenu. Šeit gan uzsvars uz vārdu ‘’godīga’’ un tādejādi Kerass un Reika iepazīst tādu kā cīņu mākslas skolotāju, kura piedāvājas kļūt par to turnīra sponsori (dalības maksa nekāda lētā) un arīdzan paša turnīra gaitā palīdzēt ar padomu un treniņu iespējām.
Lai arī Kerass un pastarpināti gandrīz galvenā varone Reika ir ar ievērojamiem talantiem un spēku, tad šīs triloģijas ietvaros tiem vēl ir kur augt un augt. Sekojoši starp citiem turnīra dalībniekiem ir neviens vien vērā ņemams konkurents, kurš arīdzan algst savā īpašumā iegūt Diamantīnu. Bet, ja triloģijas noslēdzošā daļa sastāvētu vien no turnīra un pēdējās cīņas pret imperatoru, tad būtu jāviļas krietni vairāk. Kaut arī ļaundaris, kurš itkā pirms tā uzrašanās iekš šīs pasaules jau ir paspējis pēc cita tēla vārdiem iznīcināt 27 citas planētas (varbūt pat ne tik vienā dimensijā vien), bet nebūt nelūko tik drīz apstāties, tad pat triloģijas noslēdzošajā Soulbrand grāmatā būtiskāku romāna daļu aizņem turnīra pārbaudījumu un pēdējas fāzes (play-off tipa dueļi) apraksti, nekā plāni un tiem sekojoša rīcība, lai glābtu pasauli.
Tas drusku liek vilties, bet fakts, ko varbūt var izskaidrot ar to, ka Weapons and Wielders ir daļa no plašākas Arcane Ascension sērijas, kuru gan vēl neesmu lasījis un kas nebūt netraucēja šo sēriju izbaudīt. Vienīgais izņēmums varētu būt jau pieminētais noslēgums, kas liek rasties sajūtai, ka tāds, kurš jau ir lasījis lielo sēriju un zina tās notikumus, no šīs iegūtu maķenīt vairāk. Vienīgais izņēmums, kuru nedaudz ignorējot, autoram sanākusi laba, baudāma no lielās sērijas atsevšķi nodalāma sērija. Jāuzteic arīdzan audiogrāmatas ierunātāja Nick Podehl veikums.
Ir 1988.gada maijs un Skotijā beidzot, vismaz pēc viņu (un varbūt arī autores) standartiem ir pienākusi vasara. Kas zina, varbūt tāda pati, kā šogad šeit Latvijā. Vienai no grāmatas varoņiem, Violetai Aird septembra vidū pienāks tās septiņdesmit astotā dzimšanas diena, bet kaimiņiene un draudzene Verena Stayton pie tās meklē iedrošinošu vārdu, lai saņemtos rīkot vienu no pēdējā laikā vērienīgākajām deju ballēm (turklāt vēl 16.septembrī), kam par ieganstu izraudzījusies tās meitas Keitijas divdesmit pirmo dzimšanas dienu.
Pats romāns tad nu pirms tam izmanto tam piešķirto lapaspušu apjomu, lai iepazīstinātu lasītāju ar tās ne pārlieku plašo, bet tomēr ievērojama skaita varoņu plejādi. Sākot jau ar Violetas mazmeitu Aleksu, kura ir kļuvusi par veiksmīgu un pieprasītu pašnodabinātu pavāri, bet gan vecmammu, gan vecākus sāk pārņemt uztraukums par tās personīgo dzīvi vienai lielajā Londonas pilsētā. Lai arī September ietvaros romantiskā ievirze nebūt nav uzpiesta, tad vieglas vēsmas var manīt, kā rezultātā autore Rozamunde Pilčere tai lemj nejauši sastapt jaunu izskatīgu vīriešu kārtas tēlu Noelu Keeling, kuram atgriežoties no darba Ņujorkā ir tik liels nogurums, ka tas pārskatās uz galda atstātā ielūgumā uz vakariņām un sajauc datumus. Bet tavu laimi, kad tieši tad pastaigā ar suni Leriju garām attiecīgajai ēkai iet Aleksa, lai spontāni varētu glābt situāciju.
Tikmēr tuvāk savām Pennyburn mājām Violetai kaimiņos dēla Edmunda Balnaid mājās briest varbūt nemaz tik maza ģimenes drāma, kad par spīti sievas Virdžīnijasiebildumiem, Edmunds pieņem lēmumu par to astoņgadīgā dēla Henrija sūtīšanu uz internātskolu, kuru pats reiz savā jaunībā apmeklējis. Sievas uztraukumus tas ar vieglu roku noraida, kā drīzāk ilgtermiņā kaitējošus puikam, ka tādejādi viņa drīzāk to nosmacē. Šķiet tēva aizņemtība ar darba un mājas soļa pienākumiem tam liegušas ievērot vai būtiskāk ņemt vērā, ka Henrijam nošķirtība no pazīstamās mājas vides, piemēram tās aukles Edijas, un ne tikai mātes rūpēm ir vajadzīgais balsts. Atbalsts, kas lieti noder, jo puikam šķiet ir no citiem atšķirīgāka audiālā valodas uztvere un bieži vien pārprot metaforiskus, pārnestas nozīmes izteiksmes līdzekļus, kuri rada liekus pārdzīvojumus pirms to patiesā nozīme tiek izskaidrota.
Nelielu drāmu romānā ievieš Henrija aukles (+ citi noderīgi darba pienākumi), kā arīdzan garo gadu gaitā jau par uzticamu ģimenes draudzeni kļuvušās Edijas Findhorn māsīcas Lottie Carstairs negaidīta uzrašanās. Iemesls ar sērīgu piesitienu, jo pēc vecāku nāves Lotei nav vairs neviena cita rada, vai vismaz ne tāda, kurš to no psihiatriskās slimnīcas būtu gatavs pie sevis uzņemt. Tur Lotes ārstējošajam ārstam iešāvusies prātā cerība, ka atgriešanās ikdienišķākā vidē ārpus slimnīcas varētu būt izšķirošais etaps, lai pacientei paliktu jo labāk, kas tādejādi Ediju tās pašas acīs nostāda morālas obligācijas stāvoklī, lai arī kā Violeta, tā arī citi vairākkārt norāda, ka neviens viņu nespiež Loti tās nemaz tik plašajās mājās uzņemt.
Ja vēl Lote būtu draudzīguma iemiesojums, tad jau vēl būtu tīri tā nekas, bet diemžēl realitāte ir krietni pretēja un slimnīcā pavadītais laiks pat ne uz brīdī neliek domāt, ka tagad tai būtu cerības iedzīvoties atpakaļ sabiedrībā. Lai kas arī tai pēc diagnozes nekaitētu, tad izpausme to tā vien šķiet kūda uz okšķerēšanu, baumu un varbūt pat draudu izplatīšanu. Lotei piemīt talants nemanītai piezagties, kad to vismazāk gaidi un kad tiec tās uzmanības važās, aprunāt citus, jo mute reti kad stāv ciet. Sekojoši September romāna ietvaros tas rada nelielu spriedzi Edmunda drauga Ārčija un tā sievas Isobelas laulībā, kad gaidāmās balles dēļ uz Relkirkšīru ieradies tās jaunības dienu īslaicīga romantiskā interese Konrāds, kuram pašam savas bēdas no nesen mirušās sievas dēļ. Vajag būt apstākļu sabiedrībai, lai attiecību stresa dēļ ar vīru, Isobelai būtu kārdinājums mest sānsoli.
Noslēdzoši nemazāk interesants ir Ārčija un pastarpināti tās māsas Pandoras tēls. Ārčijs, kurš būdams kara veterāns dienesta laikā Ziemeļīrijā zaudējis vienu no kājām, kā rezultātā nu jau sadzīvojis ar tā alumīnija kājas protēzi. Ja vēl fiziskā ziņā pārvietošanās jau vairs nav tik liela problēma, kā agrāk, tad to pašu nevar apgalvot par Ārčija jaunības dienas pašapziņu. Tas savukārt liek pārdomās beidzot iepazīstināt ar Pandoras tēlu, kura izmanto gaidāmās svinības kā ļoti labu ieganstu, lai pēc divesmit gadu prombūtnes beidzot atgriestos dzimtajā pusē pēc ilgās blandīšanās pa pasauli. Vienā mirklī Pandora ar savu raksturu, kurš necieš, ja nevar panākt savu (biežāk izpausme pozītiva), atgriež brālī jaunība dienu dzīvesprieku, kuru ne sieva, ne citi vairs necerēja sagaidīt. Diemžēl patiesais iemesls, kas galu galā pamudinājis Pandoru atgriezties, kad pat vecāku bēres to nebija spējušas, ir krietni vien sērīgāks.
September romāns ļauj ieskatīties citā pasaulē, kur neviens no varoņiem vismaz grāmatas ietvaros neizjūt spiedošu satraukumu par saviem iztikas līdzekļiem, pat ja tiek pieminēts, ka Edmunda turība ir lielāka par jaunībās dienās vienam no otra teju nešķiramā drauga Ārčija tagadējās bagātības. Ar visu to gan viena, gan otra rīcībā ir mantoti gan tituli, gan īpašumi un pastarpināti to bērniem arīdzan nav jāuztraucas, piemēram, ko liktu uz vakariņu galda un no kā iztikt. Kur savas īpatnības piešķir arīdzan dzīvošana krietni rurālākā, ne pilsētas vidē. Bet vienlaikus arī neviens no viņiem nav super egoistisks ar augsti paceltu degunu pa gaisu un novērtē, piemēram, tādu tēlu kā Ediju kā vairāk vai mazāk tuvu draugu.
Noslēdzoties notikumiem Blue Phoenix sērijas piektajā Formation of Lifegrāmatā galvenais varonis Hvī Ju ceļā uz kļūšanu par pašu spēcīgāko kultivatoru, kāds vien eksistējis, un uz ilgi gaidīto kulminācijas cīņu pret pārsvarā fonā eksistējošo ļaundari Anu Hī, zaudē vienu no tuvākajiem draugiem Vangu Žu Longu. Lai arī Vanga ir mirusi, tad process šīs sērijas pasaules ietvaros nav pavisam neatgriezenisks, un ja vien ir gana spēcīga apņemšanās un gribasspēks, tad ir iespēja zaudēto atgriest starp dzīvajiem. Vien, lai vēlamo padarītu par realitāti, Hvī Ju ir jākļūst par vienu desmit Elles Tiesnešiem, un kā pie reizes ir izveidojusies vakance.
Jau labu laiku šķiet gan autors Tinalynge, gan tā izveidotais galvenais varonis neatlaidīgi turpina turēties pie pārliecības, ka mērķis attaisno jebkāda veida līdzekļus, lai tos sasniegtu. Fakts, kur Hvī Ju pats par sevi ir kā likums un kārtība pēc saviem noteikumiem un principiem jau piezogas iepriekšējos sērijas romānos un pie kā pieturas arī sestās Ten Courts of Hell un septītās Archaic World ietvaros. Vien pašam varonim un pastarpināti arī viņa draugiem un sabiedrotajiem tas šķiet pašsaprotami vai pat neuztver ar domu, ka pašu rīcībai ir arīdzan tālejošākas sekas uz pašiem arī pēcāk un ka pastrādātais, lai arī attiecīgā momentā ar attaisnojumiem pilns, tad vēlāk, kad tādu būtu mazāk, to pašu rīcības izvēli pieņemt un atkārtot drīzākais būtu jau krietni vieglāk.
Uz visām trim šajā rakstā skartajām Blue Phoenix grāmatām var attiecināt faktu, ka to apjoms ir krietni par lielu un ka sižeta līnijas tajās nespēj pacelt tām uzlikto lapaspušu skaita svaru. Var just, ka varoņu piedzīvojumi ir ļoti epizodiski, ka tie publicēti atsevišķi un vien vēlāk apvienoti lielākās arkās grāmatas formā. Ja izrautu attiecīgās neskaitāmās cīņu, dažādu dārgumu izsoļu vai mini turnīru (ar paredzamu iznākumu, ja piedalās Hvī Ju) un citas līdzīgas epizodes no sērijas konteksta, tad individuāli par tām varētu diži nesūdzēties, bet, kad tas pats stils, kas manāms sērijas ievadā un tur vēl saprotams un piedodams, turpinās jau noslēdzošajos romānos, tad pa ceļam pieļautas jau pasmagākas stāsta izklāsta kļūdas.
Kā uz brīdi sastapti varoņi, kur daudzi viegli piemirstami un nenozīmīgi, vai izdomātās maģijas sistēmas koncepti drizāk šķiet radīti bez lielākas iedziļināšanās, vien ar domu, lai ļautu Hvī Ju un reizē tā draugiem kļūt vēl spēcīgākiem. It kā sērijas ļaundariem būtu pieejamas tās pašas iespējas un līdzekļi, lai izmantotu neskaitāmas iespējas un sakautu tos, bet ieslēdzas to vājais konceptuāls un labo varoņu visspēcīgākais ierocis – sižeta bruņas, kuru ceļā nekas nespēj stāties.
Un rezultātā, ņemot vērā iepriekš minēto, vismaz personīgi iekš noslēdzošās Bridge of Dreams grāmatas un teju tuvojoties mirkļiem karā pret Asins Dēmoniem, Anu Hī un to overlordu, kuri skaitās kā visas sērijas kulminācija, ne tikai individuālās grāmatas, jāattopas pie atziņas, ka ne mazākajā mērā nerodas iespaids, kā pēc šīs nebūs vēl kāds turpinājums. Bija sev jāatgādina par grāmatas aprakstu no Goodreads portāla, ka autors nav vienkārši izdomājis pārtraukt turpinājumu rakstīšanu. Lieki teikt, ka no attiecīgās kulminācijas čuš vien ir un par tādu to grūti nosaukt.
Bet citādā ziņā sērija viennozīmīgi ietur konsekvenci no sākuma līdz beigām, bez šokējošiem pavērsieniem, ja neskaita šokējošu Hvī Ju spēka pieeagumu (vismaz citu tēlu acīs). Ja šāda tipa Wuxia LitRPG fantāzijas subžanrs iet pie sirds, tad Blue Phoenix sērija šķitīs drīzāk fantastiska, pie kā sevi diemžēl nevaru pieskaitīt.
You must be logged in to post a comment.