John French – Praetorian of Dorn (The Horus Heresy #39)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājuši gadi kopš Horusa nodevības uz Isstvan V. Gadi, kuru laikā tam pievienojušamies leģioni ir sējuši paniku, iznīcību un vispārēju haosu pašu reiz agrāk izcīnītajā Imperatora vadītajā Cilvēces Impērijā. Laiks, kas no abām pusēm ir nesis savas uzvaras un sakāves, bet pienācis laiks, kad cīņa nenovēršami pietuvojas Terrai/Zemei un Saules sistēmai. Tomēr pirms Horuss un tā astartu leģionu armijas uzrodas, Horuss tādā kā pretinieku aizsardzības izlūka misijā sūtā Alfa leģionu, kam tad veltīta pirmā John French pilna apjoma romāns lielajā The Horus Heresy sērijā.

Pirms tam no autora puses ticis lasīts The Crimson Fist īsais stāts no Shadows of Treachery antoloģijas. Un vismaz šī romāna Praetorian of Dorn sākums ir lielākos vilcienos ar baudāmas prozas fragmentiem pirms nenovēršami ieslēdzas Warhammer 40k lillā piepildīta militāru cīņu un kauju prozas stils. Papildus tam Praetorian of Dorn sižeta izklāstam lai attēlotu labāku kopainu no Imperial Fists leģiona perspektīves, kā arī pievēršoties grāmatas ietvaros sliktajiem Alfa leģiona tēliem, autors izvēlējies vienas nodaļas ietvaros regulāri pievērsties vairāku tēlu skatpunktiem, kur katrs savā lokācijā.

Imperial Fists (IF) leģions un tā primarks Rogals Dorns tiek stādīts kā galvenais Zemes un cilvēces izcelsmes mājvietas aizstāvis, kas licis gan Imperatora pils kompleksu, gan aizsardzības sistēmas uz Zemes un tās orbītā, kā arī Saules sistēmā kā tādā pārveidot ar gaidām par nenovēršamo Horusa mēģinājumu iebrukt un sakaut tā nīsto Imperatoru. Bet līdzšinējās taktikas, kur par ideālu tiek turēti godīgas un cēlas cīņas principi, un jauno naidnieku mestie izaicinājumi prasa savas pielāgošanās izmaiņas, kuras gan dažam labam varonim kā Rogala personīgās Huskarlu apsardzes līderim Archamus raisa bažas, vai šādi tie neriskē zaudēt savu identitāti, vai šādi IF leģions neapzināti ‘’nespēlē’’ Alfa leģiona un to primarku (vienīgais, kuram divi) Alfariusa un Omegona rokās.

Romāns arīdzan sadalīts četrās daļās, kur pirmās trīs tiek noslēgtas ar trim (divi garie un vienu īso) stāstu, kuri savukārt plašāk iepazīstina ar vienu no grāmatas galvenajiem tēliem Arkamusu, kurš būdams Huskarlu vienības līderis ir kā sava primarka pirmais aizstāvis. No leģiona pirmsākumiem, kur Arkamusam paveicas izdzīvot par astarti fizioloģiskās pārveidošanas procesu uz Zemes, kad tehnoloģija vēl nav līdz galam atstrādāta, turpinot ar interesantu ieskatu Krusta Gājienā, kur uz vienas planētas tiem īsi pēc jaunas planētas pievienošanas Impērijai jāatkaujas no orku uzbrukuma, bet vēlāk citviet tiek fokusētāk atrādīti Rogala Dorna un Alfariusa atšķirīgie viedokļi, kad runa ir par Impērijai pievienoties negribošas planētas sakaušanu, tā, lai nerastos riski, ka agrāk vai vēlāk tā no jauna mēģina sacelties.

Attiecībā uz Alfa leģionu, kura izcilākās īpašības slēpjas noslēpumos, puspatiesībās un ienaidnieka ekspektāciju izmantošana savā labā, interesants šķiet arī fakts iespaidā, ka pats leģions ne vienmēr zina un nojauš, kurš tad īsti ir primarks Alfariuss (līderis starp abiem). Pie kā noteikti ar nolūku piestrādāts un tiek aktīvi izmantots galvenokārt pašaizsardzības nolūkos, lai liktu domāt, ka to primarks īsā laika sprīdī atrodas tikpat kā vairākās vietās reizē. Tā par Alfariusu romāna ietvaros uz brīdi kļūst viens no to aģentiem Kel Silonius, kurš kopā ar citiem sabotieriem, no kuriem izceļama Myzmadra, sēj paniku un haosu, lai Zemes aizstāvjiem baiļu domu iespaidā, pieņemot, ka nu tik sākusies īstena naidnieka armijas invāzija, miskomunikācijas steigā tiktu pieņemti pašiem nelabvēlīgi lēmumi.

Izdzīvot, neļauties Alfa leģionu centieniem ievilināt tos šķietamā slazdā, kas vien par mānekli izveidots, lai pēcāk attaptos faktiskajā slazdā. Nezaudēt galvu gan metaforiski, gan burtiski un turpināt Impērijas aistāvības un nešķīsto nodevēju sakaušanas cīņu. Starp ko jāatzīmē, ka sabotāžas un destabilizācijas plānus, kurus Alfa leģions aktivizē romāna ietvaros, sagataves jau iesāktas un izveidotas krietni pirms pats Horuss sācis apsvērt nodevības plānus. Vien šajā apstākļu realitātē tie tiek šādam mērķim izmantoti. Tam vienmēr vispirms par augstāku mērķi tiek stādīta paša izdzīvošana, kuru Alfariuss un Omegons saskatījuši esam Horusa pusē.

Tim Green – Exact Revenge

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Warner Books

Manas pārdomas

Reiz Reimonds Vaits bija jauna uzlecošā zvaigzne kā prestižā advokātu firmā, tā potenciāls spēks politiskajā pasaulē, aiz kura daudziem nostāties. Reiz, kas bija pirms 20 gadiem, un iespējas, kuras aiztecējušas prom pa laika straumi uz neatgriešanos, jo kādiem bijis pārāk liels traucēklis vai varbūt neīstajā mirklī ieriebis, neglaudījis pa spalvai, vai vienkārši bijis šķērslis to ambīciju ceļā, kuru ar parastiem, ikdienišķiem kukuļiem un bonusiem neuzpirkt. Rezultātā lasītājam lemts iepazīt to Reimonda versiju, kurš ir apņēmības pilns atdarīt vismaz desmitkārt, ja ne simt un vēl vairāk. Vajadzība, ko visiem līdz galam nesaprast un neizprast.

Pirms gan Exact Revenge tiek līdz saldās atriebes izdalīšanai, autors Tims Grīns dod ieskatu Reimonda pasaulē pirms traģiskā pavērsiena un nepatiesās apsūdzības slepkavībā, lai varētu noprast, cik daudz gan galvenajam tēlam tiek laupīts. Iepazīstina ar gļotaini netīrajiem personāžiem, kuri pirms tam gatavi smaidīt sejā un izlikties par draugiem, lai pēcāk vienotos kopīgā sazvērestībā, papildus perifēri iesaistot tādus, kuri, ja ne zina visas detaļas sīkumos, tad pieliek savu roku, lai neatklātos patiesība. Un tā ar smagu roku, kā nekā, lai plāns īstenotos kādai personai par to vispirms jāmaksā ar savu dzīvību, izjūk ne tikai Reimonda karjera, bet arī briestošā laulība ar tā mīlestību Lexis. Attiecībā uz kuru vienam no ļaundariem, detektīvam Frenkam un Leksijas bijušajam papildus savas ieceres tās ‘’mīlestības’’ atgūšanā.

Kad ievads nostrādāts, kas jāsaka aizņem diezgan lielu procentu no romāna kopējā apjoma un brīžiem gribētos drusku noīsināt, lai varētu pievērsties stāsta premises ‘’tagadnei’’, kurā Reimonds pēc 18 cietumos pavadītiem gadiem vairs nealkst brīvības. Vai vismaz tādā mērā, ka dara visu, lai tiktu vienmēr tiktu turēts izolatorā prom no citas populācijas. Viņa agresīvā uzvedība pie reizes ir iemesls, kāpēc tiek nereti pārvests no vienas iestādes uz citu, kas līdz šim nav ieviesis būtiskas izmaiņas, bet tas tā teikt līdz šim, jo jaunajā cietumā pirmajā dienā, kad ļauts ar vēl diviem ‘’biedriem’’ izbaudīt stundu svaiga gaisa, izglābj Lester Cole tēla dzīvību, kad cits to jau grasījies nodurt.

Rīcība, kuru mirkļa momentā nemotivē nekādas domas par savu labumu, vienkārši neļaut citam kādu nogalināt, kad ir iespēja iejaukties (plus aiz gara laika18 gadus Reimonds nav pavadījis tikai laiski gulšņājot, nav vairs nekāds ofisa klerks). Altruisms, kas nepaliks bez atlīdzības, kas ļaus īstenoties ne tikai stāsta premisei, lai Reimonds varētu ar uzviju atlīdzināt tam nodarīto, bet arīdzan procesā, vai drīzāk jau pirms tam, kļūt jo bagātākam nekā pimrs nokļūšanas aiz restēm. Āķis faktā, ka Lesters, kurš pats pavadījis ieslodzījumā divtik ilgāk un vēl drusku, pirms tam bijis augsta līmeņa mākslas priekšmetu (galvenokārt gleznas) un dārgakmeņu zaglis, ka tam drošā slēptuvē neiztērētais laupījums gaida liktenīgo dienu, kad to saimnieks beidzot nokļūs uz brīvām kājām. Otrs āķis, ka pat ar nosacīti draudzīgām attiecībām ar sargiem un cietuma administrāciju, Lesters viens pats nevar un nedrīkst sasteigt izbēgšanas plānus, bet Reimonda uzrašanās un tā tēla novērtējums Lesteram sniedz vajadzīgo grūdienu un uzticības pārliecību, ka nu pienācis laiks.

Exact Revenge, kura sadalīta trīs daļas un iepriekšējos paragrāfos pārdomās iztirzātas pirmās divas, sadalīts vēl divās daļās, no kurām trešā ir kā sagatavošanās process atriebībai, jo Reimonds ar no Lestera gūtiem dzīves padomiem saprot, ka, ja jau varējis nogaidīt 20 gadus, tad būtu muļķīgi zaudēt iespēju tagad. Ir rūpīgi jāsagatavo augsne gan atriebībai, gan dzīvei pēc tās, lai pēc fakta nepiezagtos tukšuma sajūta un dzīves mērķa zudums, jo lielākoties ne par ko citu ieslodzījumā nav domājis un sapņojis.

Exact Revenge katras daļas sākumā ir citāts no Aleksandra Dumā Grāfa Monte Kristo, un kaut arī pats neesmu lasījis šo klasiku, tad pateicoties Vikipēdijas un citiem resursiem top skaidrs, ka Exact Revenge ir jauna klasikas romāna atstāsta versija. Fakts, ko manu dažā labā citā atsauksmē, ir sabojājis iespaidu par visu grāmatu kā tādu, bet ar visu to, jāsaka Tima Grīna modernākā mūsdienu laika versija ir ar labu lasītprieka un izklaides faktoru, pat ja par starp favorītiem pat mēneša ietvaros to neierindosi.

Macronomicon – Wake of The Ravager #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kalvins Gadsons nav kāds bāreņos palicis dzīves pabērns, kuram Liktenis ar lielo burtu lēmis kļūt par karalistes vai visas pasaules glābēju. Sešpadsmitgadīgais galvenais varonis ir vien viens no daudzajiem piedzīvojumu alkstošajiem jaunajiem censoņiem, kurš ar paša cītīgu piepūli un nenoliedzami vienmēr vajadzīgu veiksmes faktoru (no autora Macronomicon puses) izlaužas, lai būtu tas, kurš kļūst par izredzēto varoni.

Kalvins piedevām eksistē pasaulē, kur ir pavisam normāli iegūt dažādas prasmes un attīstīt to limeņus. Gluži kā spēlē krāt pieredzi un attīstīt ar attiecīgajām prasmēm to saistītos talantu kokus. Bet ir jābūt uzmanīgam, jo pat šķietami nevainīgas dzīves aktivitātes var piespēlēt vismaz sākotnēji liekas un nekam nederīgas prasmes. Šādā veidā autors iestrādā neslēptu, labu humoru, kam par mērķi bieži vien kalpo Kalvina tēls, kurš pieminētā veidā iegūst prasmi ‘’Sarunāties ar meitenēm’’, bet vēlāk ar princešu nolaupīšanu saistītu (Bowser tēla iedvesma?). Kas jo uzvērtāk izpaužas citā ar ēsmu izlikšanu saistītā spējā, kuras nosaukums Master Bater visai acīmredzami un dzirdami (pēc izrunas) ar *wink, wink* mājieniem liek pirmo domu asociēt ar ko citu. Bet pozitīvi, ka autors necenšas lieki pārspīlēt un ļauj pašam lasītājam nolasīt jokus.

Visa Wake of Ravager sērija ir kā viens liels piedzīvojums, kurā lasītājs seko galvenā varoņa gaitām. Vienīgi žēl, ka par triloģiju klasiskā ziņā, kur trešās un noslēdzošās grāmatas kulminācija ir visu trīs grāmatu augstākais punkts, grūti nosaukt, jo drīzāk rodas iespaids, ka sērijas otro un pēcāk trešo grāmatu ar iepriekšējo saista vien galvenais varonis un tā piedzīvojumu kompānijas sabiedrotie/draugi un netik ļoti liela nozīme kam citam.

Tā pirmais romāns The Problem with Princessesliek Kalvinam attapties bēdīgi slavenu kanibālu dženošiešu cilts gūstā. Citi Kalvina paziņas puisi jau uzreiz noraksta, ka tam nav cerību netikt apēstam, bet āķis faktā, ka Kalvinu gatavo vēlākai upurēšanas ceremonijai, bet tikmēr, starp tiem dzīvojot, ir laiks pārāk tuvu sadraudzēties ar virsaiša meitu Elu. Bet par cik grāmatas nosaukumā ir minētas princeses daudzskaitlī, tad par līdzvērtīgi tuvu kompanjoni kļūst cita princese vārdā Kala, kuru galvenais tēls iepazīst, kad iniciāli apgūst maģijas prasmes pie skolotāja/mentora Begfas un citādi augsti stāvošas Gadrinas valsts personāža.

Kā nu būt, vai ne (detaļās ieslīgt būtu parāk triloģijas potenciālam lasītājam maiteklīgi), bet lieki teikt, ka Kalvins nekļūst ne par viena maltīti. Drīzāk citiem būs lemts krist tā ceļā, kā to vēl cita princese vārdā Nadja un pirmās grāmatas ietvaros naidniece, kura centīsies Kalvinu pieveikt un pazudināt. Nadjas loma kā princesei triloģijas ietvaros gan ir lemta nedaudz atšķirīgāk nekā Elai vai Kalai. Lomu, kuru tā iniciāli šķiet neuzņem ar to lielāko sajūsmu un pat šķiet kādu brīdi mēģina perināt sazvērstības konspirāciju pret Kalvinu, bet diži detalizēti autors šo sižetlīniju neattīsta un galu galā Nadjas tēls šķiet vien piekopj ilūziju un imidžu būt drusku antaganostiksai.

Kā pēdējos no pamatvaroņu kompānijas jāiepazīstina vēl Brouka tēls, kurš ir klasisks fantāzijas barbars un spēka mitriķis, kura lielākais devums draugiem to piedzīvojumos, lai arī nekāds stulbais viņš nav, ir viņa spēka dotumi. Kur Kalvinam ar tā maģisko talantu pietrūkst vai princeses nespēj līdzēt, talkā nāk Brouka salīdzinoši vienkāršāks problēmu risinājums. Un pavisam noslēdzoši Eliota tēls, ar kuru saistīts blakus-sižets ārpus fantāzijas pasaules, kur mīt citplanētieši un administratori, kur Zeme šķiet vairs neeksistē, bet sižets, kurš drīzāk rada lieku mulsumu un apjukumu nekā dod kādu labumu. Fragmenti, kuri veltīti šim aspektam pārāk izkaisīti viens no otra un ar neko taustāmi saprotamu nerezultējas.

Triloģijas otrā grāmata Plot Holeskaitās kā liela diplomātiskā misija uz kaiņvalsti Uleis (pēc izrunas Julisa), kuras patiesie kungi nav tās karaļnams, bet gan slepenībā eksistējošs kults, kuru veido divpadsmit turīgākie un ietekmīgākie tirgotāji. Kalvins lūk sāk pats vārīt sev problēmas, kad tā ambīcijas un sapņi par bagātību ne tikai piesaista uzmanību, bet arī minēto tirgotāju un kultistu uzmanību, jo ar no Gadrinas līdzpaņemtajām vērtīgajām precēm, tas notirgojot, pārāk strauji nosit vietējā tirgus cenu, kas citiem rada nevajadzīgus un pārāk lielus zaudējumus. Ja citkārt risinājums ir vienkāršs, iemest traucēkļus Julisas ‘’bezdibeņa’’’par The Siphon sauktā Caurumā, tad Kalvina piederība Gadrinas diplomātiskajai misijai šo aspektu nedaudz sarežģī.

Diemžēl, kā minēts, tad ne tikko minētās Plot Hole, ne pirmās The Problem with Princesses sekundārajiem tēliem attiecībā uz trešo ir, ja ne nulles saistība, tad tik minimāla, ka var piemirst par to eksistenci. Jāsaka gan, ka ja vērtē katru grāmatu atsevišķi kā pirmo vai pat kā vienpati/standalone, tad uzreiz kaut kā tās šķiet labākas.

Tā trešā Bent and Twistedgrāmatas ietvaros patīkami izceļas mazie sižeti attiecībā uz sērijveida slepkavu, kurš no upuriem ‘’izsūc’’ to zināšanas un tādejādi uzlabo savus ar Prātu saistītos statisikas atribūtikas punktus. Vai, kad ar Eliota tēla palīdzību Kalvins ‘’jaunajā pasaulē’’ ievieš dzelzceļu un ar to saistītas jaunas tehnoloģijas. Citādi, ja vērtē pēdējo kulminācijas punktu visas triloģijas ietvaros, tad drīzāk to nosaukt par lielu vilšanos. Turklāt pārsteidz, ka Wake of Ravager nav autora (vismaz zem Macronomicon pseidonīma) pirmais publicētais darbs, jo vispārējais izpildījums bieži vien lika par to nodomāt.

Izlasīju, lasu, lasīšu #282 (28.07-17.08)

Izlasīju:

Chris Wraight – The Path of Heaven (The Horus Heresy #36)

Gav Thorpe – Angels of Caliban (The Horus Heresy #38)

Arthur Hailey – The Evening News

Noklausījos:

James Islington – The Licanius Trilogy #1-3

Lasu:

Tim Green – Exact Revenge

Klausos:

Macronomicon – Wake of The Ravager #1-3

Lasīšu:

John French – Praetorian of Dorn (The Horus Heresy #39)

Tom Holland – Supping with Panthers

Klausīšos:

J.M. Clarke – Mark of the Fool #1-3

Gav Thorpe – Angels of Caliban (The Horus Heresy #38)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nezinot par Zemes/Terra likteni, vai Cilvēces Imperators sakauts un kritis no nodevēja Horusa rokas, vai Impērija vēl eksistē, Ultramarines (UM) primarks Roboute Guilliman kopā ar Dark Angels (DA) primarku Lauvu El’Džonsonu un Blood Angels (BA) primarku Sangviniusu dibina savu Imperium Secundus. Lai, ja gadījumā otrpus naidnieku radītās warp Ruinstorm vētras aizsega un blokādes ir noticis ļaunākais, cilvēcei būtu vēl cerība nekrist Horusa nešķīsto spēku korumpētajās ķetnās.

Bet ir vēl viens būtisks uz brīvām kājām esošs traucēklis vārdā Konrad Curze (Death Guard primarks), kurš, lai arī atrodas tālu no sava izkaisītā leģiona astartēm, joprojām ir gana liels drauds, kuram nevar tā vienkārši ļaut eksistēt un potenciāli radīt sacelšanās un nemieru aizmetņus pašu dibinātās impērijas centrā. Kaut gan faktā, ka Konrāds joprojām dzīvs un turpina sagādāt stipras galvassāpes, vainojams pats par Imperium Secundus ieceltais līderis Sangviniuss, kad tas Pharos romāna noslēgumā neizmanto lielisku iespēju pielikt punktu paša Konrāda par nožēlojamu nodēvētajai eksistencei. Vajadzība uzturēt Konrādu dzīvu, ko varētu vien izskaidrot ar vajadzību pēc iespējas ilgāk uzturēt antagonistisko tēlu pie dzīvības. Kā nekā primarks, un tā vietā labāk upurējami neskaitāmi citi vairāk anonīmi astartes leģionāri.

Lai arī atbildības sfēras Triumvirāta ietvaros sadalītas pēc vēlmēm un kompetencēm, kur Sangviniuss ir nominālais līderis, Lauva kā armijas vadītājs un Gilimans kā noteicējs administritatīvās pārvaldes, juridiskajos un ar likumdošanu saistītajos jautājumos, tad katra primarka atšķirīgais vadības stils šķiet ir pārāk atšķirīgs un pārāk viegli nesaskaņas ved strīdu un konfliktu virzienā jau pašu vidū, kur nemaz nav vajadzīgs ieviest kādu ārēju naidnieku, lai rastos šķelšanās. Papildus tam fakts, ka par Imperium Secundus galveno planētu kļuvusi UM planēta Macragge (kas gan vairāk aiz apstākļu sakritības), rada spriedzi, kur Gilimanam jānoturas (kas ne vienmēr sanāk), lai neiejauktos, nemēģinātu apstrīdēt brāļu primarku lēmumus vien aiz iemesla, ka Makraga ir ‘’viņa’’ planēta.

Visas Angels of Caliban darbības laikā uz Makragas, kuras sižetiskais pamatmērķis ir saukt pie atbildības neceļos un nodevībā kritušo primarku Konrādu, dominējošs faktors ir jautājumā, vai Konrāda atrašanas vārdā un šī mērķa sasniegšanas vārdā neriskē metaforiski nolaisties pārāk zemu līdz savu naidnieku līmenim. Kur, pat ja dienas beigās būsi uzvarētājs un sasniegsi savu, brīvības ierobežojumos un principu atmešanā būs upurēts par daudz, ko vēlāk pēc tam neatgūt. Vai līdz ar to mērķis tik tiešām attaisno līdzekļus?

Tikmēr citviet uz DA dzimtās Kalibanas planētas nošķirti no Horusa nodevības un civilkara pret Imperatoru, noris savas politiskās intrigas un varas spēles, kuru rezultātā neviens vien, kurš uzsāk romānu starp dzīvajiem, tāds līdz Angels of Caliban beigām vairs nebūs. Stāsts, kuram romāna ietvaros nav ne mazākas sasaistes ar uz Makragas notiekošo, ja nu vienīgi sižetiskajā idejā par attiecību dinamiku starp dažādiem tēliem nozīmīgās pozīcijās, kuru pieņemtie lēmumi aizkulisēs ietekmē vienkāršo iedzīvotāju dzīves un likteņus.

Šajā sižetā būtiskākais tēls ir Luters, kuru pirms The Horus Heresy sērijas lasītājs pirms tam būs sastapis un iepazinis #11 romānā Fallen Angels, bet kurš ticis izraidīts atpakaļ uz Tumšo Enģeļu dzimto planētu Kalibanu. Izraidīts un par trimdu saucams Lauvas lēmums (izcelsme šīs grāmatas prologā), jo nekas nevar būt lielāks sods, kā laupīt astartem potenciālu cīņas un asinsplūdos apslacītus slavas laurus. Pārestība, kuru Luters nav spējis sagremot, piedot, saprast vai kā citādi ļauties tam piespriestajam liktenim, lai nesāktu perināt ideju par Kalibanas neatkarības pasludināšanu gan no Imperatora, gan Horusa vai jebkura cita, un jo vairāk romāna darbība tuvojas noslēgumam, jo vairāk rodas iespaids, ka Luters pats grib kļūt par tikpat nozīmīgu varas spēļu spēlētāju.

Bet no malas ideja par neatkarību šķiet ļoti muļķīga un ar īslaicīgu rezultātu, kur cerības jāliek, ka Horusa nodevība ir pārāk liels uzmanības novērsējs un krietni lielāka problēma, lai pievērstos Kalibanai. Tomēr var būt drošs, ka brīdī, kad Impērijai būs gribēšana, un zinot citus piemērus, turklāt vēl no prologa, kurā cita līdzīga planētu sistēmas ideja par neatkarību tiek pēc pilnas programmas neitralizēta, Lutera lēmums par neatkarību vai drīzāk vēlme pēc varas pazudinās neskaitāmus miljonus parasto iedzīvotāju, kuri vien visā kosmiskajā spēlē grib izdzīvot no dienas uz dienu.

Angels of Caliban romāns, kas diemžēl krietni iepaliek no iepriekšējā autora Gav Thorpe pilna romāna Deliverance Lost veikuma. Kur grāmatas beigās rodas jautājumi, vai tik tiešām tik daudz vārdu bijis nepieciešams, lai nonāktu pie pasniegtās domas vēstījuma. Turklāt pasniegšanas stilā un manierē, kuras ietvaros kā primarki, tā citi tēli bieži vien šķiet novirzamies no to raksturiem citu lielās sērijas romānu ietvaros attēlotajiem.

Arthur Hailey – The Evening News

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Doubleday/Guild Publishing

Manas pārdomas

Kā CBA (nesajaukt ar CBS) vakara ziņu diktors ar stāžu Crawford Sloan gadiem gandrīz katru vakaru pasniedz ziņas miljonos mērāmai auditorijai. Līdz šim Slouns izbaudījis pārsvarā vien pozitīvos aspekts ar labu attalgojumu un citiem bonusiem, kamēr ticis pasargāts no draudīgām, (pus)jukušu personu vēstulēm un citām negācijām. Bet šo salīdzinošo idilli ar jaukāko sievu Džesiku un superīgāko dēlu Nikolasu vai vienkārši Nikiju drīz vien draud iznīcināt teroristi, bet ne stereotipiski no Vidējiem Austrumiem.

Pirms vēl ļaundari izpildījuši savu manevru, kas katalizēs romāna pamatsižetu, tiek piedāvāts pirmais ieskats ziņu veidotāju pasaulē, kad negaidīta divu lidmašīnu sadursme (privātā un pasažieru) liek izmainīt līdz tam rūpīgi izplānoto vakara ziņu programmu. Izmaiņu process, kas izceļ gaismā mainīgo attiecību dinamiku starp līdz šim dominējošo spēku (ziņu diktoru) un izpildproducentu, kurš The Evening News ietvaros ir Čaka Insena tēls. Abu koflikts un tā atrisināšanas centieni procesā ievelk CBA ziņu prezidentu Lezliju Chippingham, kuram līdz šim būtu bijis galavārds, bet nu vairs, kopš kontrolējošo īpašnieku maiņas un CBA kanāla kā tāda pārpirkšanas, kurš nu atrodas Globanic koncerna rokās. Fakts, kas agrāk piemeklējis citus kanālus, nu CBA un var būt droši, ka drīz vien arī citus konkurentus. Romāna gaita arīdzan parāda, kā tas ietekmē un maina ziņu attēlošanu un visa procesa integritāti, kad jaunajiem priekšniekiem vairāk rūp imidžs un citu biznesu intereses, kuras negrib sabojāt ar kāda negatīvu atspoguļojumu ziņās.

Atgriežoties pie galvenā sižeta, tad ironiskā sakritības kārtā vien dienu pirms teroristi nolaupa Slouna sievu, dēlu Nikiju un ērtības pēc arī Slouna tēvu Angusu (negaidīti izdomājis tos apciemot), pats Slouns paceļ tematu par mainīgo pasauli un to, ka ASV vairs ilgi nebūs pasargāta no ārvalstu teroristu uzbrukumiem (romāna gaitā nekas par iekšējo drošību). Bet savas nozīmības pārvērtēšana vai kāds cits ego faktors, kas varbūt saistīts arī ar faktu, ka Slouns salīdzinoši nesen publicējis grāmatu par terorisma tematiku, bet Slouns ne brīdi neiedomājas, ka viņa paša vietā ļaundari varētu savu uzmanību vērst pret viņa ģimenes locekļiem.

The Evening News notikumu perspektīva periodiski pārslēdzas arīdzan pie ļaundariem. Gan attiecībā uz dažu noalgoto palīgu, kā negodā kritis amerikāņu anesteziologs, kurš jau sen vairs nenoslogo sirdsapziņu ar liekiem jautājumiem, vai aktivizēta ‘’guļošā aģente’’ Socorro, kura trīs gadu laikā kā imigrante apguvusi medmāsas pienākumus. Gan pievēršoties arī pašam nolaupīšanas operācijas līderim Migelu (saistība ar Kolumbijas karteli Medellin), kuru nolīgusi teroristikā organizācija Sendero Luminoso jeb Shining Path (reāli eksistējusi Peru komunistiskā partija, arī ar asiņainu vēsturi)un kura ir ar ambīcijām mainīt nešķīsto pašreizējo valdību, lai paši tiktu pie varas stūres.

Pārmaiņas pēc nolaupīto gūstekņu glābšanas, bet vispirms jau izmeklēšanas process, kur aizvesti, nav no ierastu likumsargu un noziedzinieku ķērāju puses, kaut arī FIB jau no paša sākuma tiek iesaistīti. Tā vietā The Evening News, kad CBA izveidojuši paši savu izmeklēšanas specvienību, sniedz sižetu ar ieskatu ziņu veidošanā kā tādā, plus reportāžās, kur ne tikai nākas reaģēt uz noritošajiem notikumiem, bet pašiem veikt savu izmeklēšanu, sekot līdzi pavedieniem, reizē sargājoties, lai konkurentu ziņu kanāli tos tā teikt neapsteigtu.

Interesantā kārtā Kravfords Slouns nebūt nešķiet kā galvenais varonis. Šo nozīmīgo lomu ieņem un dala vairāki tā kolēģi, no kuriem kā saistošākais izceļas Harry Partridge, ar kuru līdz šim saista drīzāk labas koleģiālas attiecības, ne draudzība. Iemeslā, ko caur pagātnes fragmentiem, kad abu tuvāka pazīšanās aizsākas Vjetnamas kara ietvaros, kur abiem iepatīkas viena un tā pati kolēģe. Kolēģe vārdā Džesika, kura vispirms skaitās Harija draudzene, bet galu galā apprec Slounu. Harijs nebūt netur ļaunu prātu, drīzāk var vainot sevi garām palaistā iespējā, bet papildus atmiņai par Džesiku šībrīža notikumi atmiņā atsauc citu traģiskāk zaudētu mīlestību.

Kopīgiem spēkiem jācīnās ar laiku, jo kas zina, kādu likteni teroristi nolēmuši nolaupītajiem, pat ja tiktu piekrists to prasībām!

James Islington – The Licanius Trilogy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms 20 gadiem Auguri, kuriem bez spējas pareģot nākotni piemīt izteikts maģisku spēju spēks,bija pārlicinoši dominējošais spēks tēliem zināmās pasaules ietvaros. Bet viss līdz brīdim, kad tiem šķietami pēkšņi un ne no kā spēja paredzēt turpmākos notikumus pazūd, kā ar roku noņemtas. Ja vēl to varētu attiecināt uz vienu vai diviem indivīdiem, tad vēl nekas, bet, jūtot pārmaiņu vējus austam, citas grupas nezaudē laiku, kas sekojoši izraisa plaša mēroga sacelšanos un jaunas pasaules kārtības ieviešanos.

Bet vienkāršo cilvēku dusma nekrīt vien uz auguru grupu, tie ir tikai tā, kurai nākas maksāt augstāko cenu. Cita un triloģijas tagadnē ne mazāk neieredzēta grupa ir Gifted maģiko spēju īpašnieki, pret kuriem, lai arī iegrožoti ar Četru lielo Likumu palīdzību un uzraudzīti ar speciāli izveidotas Administrācijas palīdzību, tiek vērsts sistemātisks ienaids par pāridārijumiem no citas paaudzes un cita laika, pat ja nozīmīgās pozīcijās ir indivīdi ar salīdzinoši lielu spēku.

Tikmēr nesaistīti, vai vismaz idejiski tam tā vajadzētu būt, ar visu kopējo sociālo, politisko un cita veida situāciju sabiedrībā tālu ziemeļos ir Barjera, kura kā maģiska Adriana tipa siena vienkārši saukta par Barjeru, kura aizsargā civilizēto pasauli no ļaunu pilniem dažādiem mošķiem kā čūskveidīgiem Dar-Gaithin vai lidot spējīgiem Al’Goriat. Viss itkā būtu jauki, ja ne vien pieaugošas baumas, bet arīdzan fiziski reāla naidnieka armija pārdabiski spēcīgu Blind veidā. Jo trakāk, ka reti kurš, kuram būtu iespēja glābt situāciju pirms vēl Barjera pilnībā sabrukusi, ziņas par problēmām kaut kur tālumā, kas pašu vēl neskar, neuztver pietiekami nopietni.

Tā nu nonākam pie pirmās grāmatas The Shadow of What Was Lost (katrai grāmatai literāriski iedvesmojošs nosaukums) un visas triloģijas katalizatora, kad maģiskās Kaladelas viens no vecajiem Ilsats ņem lietu savās rokās un sūta galveno varoni Deivianu, kuram sērijas gaitā lemts kopā ar draugiem kļūt par vieniem no spēcīgākajiem indivīdiem pasaulē, Barjeras virzienā. Bet, kā atklāsies, tad kā Ilsatu tā daudzus citus The Licanius Trilogy sērijas tēlu gadījumā to galvenais motivējošais spēks diemžēl nav dzimis no tiem pašiem labākajiem nodomiem. Varētu teikt, ka attkarībā no perspektīvas ir daudz pelēkā nokrāsu, bet tikai tad, ja pilnībā pieņem to atrunas un rīcības izvēļu ieganstus, jo dzīvību to dēļ zaudē citi.

Vien aiz sakritības un draudzīgas ar Deiviana tēlu no Kaladelas skolas slaktiņa tiek paglābts Administrācijas Nortwarden līdera Elocien dēls Torin Wirrander Andras vai vienkārši starp draugiem Wirr (pēc izrunas kā Viers), kurš pats vēl nezinot, kam piekrīt, piesakās Deivianam doties līdzi tā piedzīvojumos. Tie paceļam iesaistās tiem nezināma kareivju gūstekņa atbrīvošanā (atkal akli uzticotie Ilsatam), lai atbrīvotu, kā izrādās, par šķietami neievērojama ciemata apslaktēšanu. Tikmēr attiecīgais varonis vārdā Keidans ar visu nopietnību apgalvo, ka tā atmiņas nesniedzas tālāk kā pirms trim nedēļām, kad attapies ar zobenu rokās un viss vienās asinīs. Ticot tam labākajam un nevainībai pirms tiek pierādīts pretējais, kaut arī Licanius triloģijas pasaulē šķiet šī prezumpcija piemit vien retajam, tie sākotnēji rezervēti uzņem Keidanu savā pulkā.

Tikmēr pašā Kaladelā ir atlikusi pēdējā draugu grupas biedrs – Gifted spēju īpašniece Ashalia ‘’Ash’’ Chaedris tēls, kura ne gluži aiz sakritības, bet ir vienīgā, kura pēc vispatverošā slaktiņa vienīgā tiek atrasta starp dzīvajiem. Kas būtu bijis vainojams nežēlīgajās slepkavībās, kāpēc viņa un tikai viņa palikusi dzīva, ir tikai daži no jautājumiem, kuri urda gan pašu Ašu, gan tos, kuri viņu atrod. Bet Ašai paveicas, ka tās situācijā iejaucas drauga Viera tēvs Elosijans, kurš to ņem savā aizsardzībā. Kaut gan šeit jāpiebilst, ka vēl salīdzinoši nesen Elosijans ir bijis pazīstams ar kaislīgu ienaidu pret Gifted un vien nesena atklāsme (slepena), ka dēls ir viens no tādiem šķietami licis tam ne tikai vienkārši mainīt savas domas, bet pat aktīvi sākt tiem palīdzēt un varbūt pat lolot domas par palīdzēšanu, lai uzlabotu to vispārējo situāciju pasulē kā tādu.

Tomēr sērijas ļaunie spēki gluži negarlaikojas un neguļ uz neesošiem lauriem. Turklāt vēl galvenajiem varoņiem rūpīgi jālavierē starp situācijām un notikumu pavērsieniem, kuros tie iesviesti, jo starp tēliem, kuri sevi pozicionē kā to sabiedroto un draugu patiesībā slēpjas krietni nešķīstākas ieceres.

The Licanus triloģija aizsākas spēcīgi, kuram papildus ir interesanti uzzināt visu jauno par sērijas pasauli. Pat vēl otrā grāmata An Echo of Thing to Come spēj iznest autora James Islington iecerēto fantāzijas pasauli. Diemžēl jau uz otrā romāna beigām un viscaur trešajai The Light of All That Falls varbūt tīri personīgi, bet ne tuvu neuzrunāja lēkāšana starp laikiem, ideju iztirzājuma stils par Likteņa (ar lielo burtu) nenovēršamību, bet kas reizē neizslēdz brīvo gribu, jo lēmumus attiecīgajā brīdī tāpat pieņem tu pats, pat ja visi to tā nesaskata. Kā filozofiskā ideja, šis izceļas no visiem jo tuvāk triloģijas noslēgums. Tā arī Keidana tēls un tā unikālā, kā izrādīsies paša izvēlētā amnēzija, jo kādā brīdī sapratis, ka ceļš uz kura tā izvēles novedušas un par kādu personu padarījušas to vairs neapmierina, bet reizē atmiņu smagā bagāža neļauj uzsākt ko jaunu, izveidot jaunu identitāti, pat ja uzplaiksnī brīži, kad to itkā gribētos.

Pieļauju arī, ka autora izvēlētais notikumu izklāsta stils vairāk draudzīgs drukātajai lapaspusei, kur laiku maiņa būtu mazāk mulsinoša, ne audio versijai, bet ar visu to pārāk daudz momentu sākot jau ar triloģijas turpinājumu un vēl jo vairāk noslēdzošajā trešajā grāmatā, lai visu norakstītu uz šo faktu.

Chris Wraight – The Path of Heaven (The Horus Heresy #36)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Četrus garus gadus White Scars (WS) leģions ir bijis spiests piekopt partizāņu tipa taktiku, lai censtos kaitēt Horusa nodevībā kritušajiem leģioniem. Četri gari gadi kopš iepriekšējā WS romāna Scars, kuru laikā WS primarks Džaghatajs ir paturējis paša doto solījumu saviem ‘’dēliem’’ astartēm, ka tie atradīs ceļu uz Terra/Zemi, lai pievienotos Imperatoram un citiem tam lojālajiem leģioniem, lai aizstāvētu visu, kam līdz šim ticējuši un turpina ticēt.

Diemžēl nodevēju leģioni, kuri The Path of Heaven ir Emperor’s Children (EC) katru reizi šķiet ironiski, ka pieturas pie šī nosaukuma) un Death Guard (DG) veidolā, negaida vien uz Horusu, ko tas izdomās darīt, bet bloķējuši visus zināmos warp dimensijas ceļus, lai neļautu Terra aizstāvjiem piepulcēt klāt arī Baltās Rētas. Plašās warp vētras, kuras pašas par sevi lojālistiem neļauj viegli vai vispār izmantot līdz tam izmantotos īsceļus ārpus fiziskās realitātes Visuma, bet tam papildus arīdzan plašas nodevēju flotes, kuras minēto četru gadu laikā ir sākušas apgūt WS pielietoto taktiku, kad attiecīgā stratēģija vairs neiet tik viegli cauri un ar katru reizi prasa jo vairāk upuru.

Parastajam mirstīgajam, to visu redzot, varbūt sašļuktu dūša papēžos un ļautos izmisumam, bet tādi nav Imperatoram lojālie astartes, kur nu vēl WS un to primarks Džaghatajs. Bet pat viņam romāna sākumā ir grūti saskatīt citu izeju, kā vien labas gribas un citkārt bezjēdzīgs žests duelī ar DG primarku Mortarionu, kuru Horuss līdzās EC leģionāru vienam no līderiem Eidolonam (Soul-Severed, jo no nāves atgriezts), lai tas pieliktu punktu pie dzīvības vēl pieķērušamies WS. Lai arī The Path of Heaven ietvaros tas uz lapaspues mazāk redzams, tad var viegli nojaust, ka starp EC un DG vienībām, starp Eidolonu un Mortarionu nav pat remdenu sabiedroto jūtas, un kur potenciālas nesaskaņas var WS nākt tikai par labu.

Turpinot nedaudz par vienkāršiem mirstīgajiem, tad izceļama ir Ilya Ravallion varone, kura gan nevienā savā būtības aspektā nebūt nav parasta. Tā vien dažu (šķiet minēti bija pieci) gadu laikā spējusi iegūt tik lielu WS un Džaghataja respektu, lai ne tikai tai ļautu izteikties svarīgāko sapulču laikā, bet arīdzan, lai tās ieteikumi un viedoklis tiktu ņemti vērā, kas galu galā ietekmē visa leģiona tālāko likteni un eksistenci. Tieši viņas neatlaidība un nereta uzdrīkstēšanās riskēt ar dusmu izsaukšanu uz sevi no kādas WS astartes ir tā, kas romāna kulminācijā piedāvās glābšanās iespēju.

Kā jau jebkurš leģions, par spīti paša Imperatora lēmumiem uz Nikaea un Librarian psaikeru aizliegumam, joprojām šādi psihisko spēju apdāvināti vai citu skatījumā nolādēti indivīdi ne tikai nepieciešami, bet pat ar būtisku pienesumu vajadzīgi, lai panāktu sev vēlamu vai vismaz pieņemamu iznākumu, kuru, ja ne par uzvaru saukt, tad arīdzan ne par absolūtu sakāvi. Tā WS ietvaros izceļami divi tēli Targutai Yesugei un Revuel Arvida, no kuriem otrs turklāt vēl ir neceļos zudušā Tūkstošdēlu leģiona pārstāvis. Kā viens, tā otrs romāna sižetā nozīmīgos momentos sniedz savu pienesumu, lai liegtu nodevējiem realizēt to asinskāro prieku.

Bet tas nenozīmē, ka autors Chris Wraight ļautu WS bez papildus upuriem un paredzami iespaidīgām un lillā prozā aprakstītām kaujām tikt līdz romāna beigām. Pa starpu gan kaujām, gan mājupceļa meklējumiem WS un Džaghatajs uziet interesantu un nu jau kā artefaktu atstātu Dark Glass kosmosa staciju iekš Catullus Rift, kuru līdz galam neizdodas izpētīt pirms to iztraucē nodēvēju flote, bet uz stacijas redzētais Džaghatajam atsauc atmiņā gana daudz, lai varētu spekulēt, ka pats Imperators vismaz kādā brīdī ir bijis iesaistīts projektā, kam varbūt ir pat kāda saistība ar Zelta Troni, uz kura tam vēlāk būs lemts pavadīt savu eksistenci.

Tīri spekulatīvi un nezinot Warhammer 40k leģendas to sīkumos, bet viss par un ap Dark Glass, kā arīdzan The Path of Heaven noslēgums (grāmatas vāks to nedaudz ilustrē) liek aizdomāties par Imperatora Webway projektu.