David Weber, Richard Fox – Ascent to Empire #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ir 2552.gads un jau vairāk nekā divsimts gadus cilvēces rīcībā ir tehnoloģijas, kuras ar tās kosmokuģiem ļāvušas kolonizēt neskaitāmas planētas un zvaigžņu sistēmas, izplesties Visuma dzīlēs un atklāt tās noslēpumus, un, protams arī izmantot visas iespējas, lai iegūtu resursus un no tiem savukārt maksimālu peļnu. Diemžēl arī starp zvaigznēm, kur nevajadzētu trūkt apdzīvojamām planētām, kur nu vēl derīgu izrakteņu objektiem, cilvēce nespēj iztikt bez karošanas, un pēdējos gandrīz 60 gadus Terran Republic (grāmatas ietvaros gan pielietots Federācijas nosaukums biežāk, plus pārstāv Rietumus) nemitīgas kardarbības dēļ ar Terran Līgu nāvei regulāri  nolemj simtiem tūkstošus.

Acent to Empire sērija aizsākas, kad Terrence Murphy tēls tiek iecelts par vienas no Republikas nomalē, saukta par fringe, esošas New Dublin sistēmas gubernatoru. Neviens, ne starp Federācijas augstāka vai zemāka ranga politiķiem vai bagātniekiem aristokrātiem, ne Jaunajā Dublinā esošie, necer, ka jaunais gurbernators ieviesīs kādas pārmaiņas līdzšinējā politikā, kur nomalē dzīvojošie tiek uzskatīti par zemākas kārtas pilsoņiem, kuru atvases regulāri krīt Republikas un Līgas nerimstošajā karā, kura sākumu šķiet neviens starp dzīvajiem vairs neatceras. Bet pārsteigumu pārsteigums Terensa Mērfija raksturs nebūs tas, kurš ļausies sevi izrīkot, kuram nerūp nomalēs dzīvojošo liktenis, pat ja cits viņa vietā tieši tā arī rīkotos un nobumbulētu divus gadus, kurus minimāli jāpavada gubernatora amatā, lai atgrieztos atpakaļ Saules sistēmā uz Zemes un turpinātu baudīt tam pienākošamies privilēģijas.

Jau vēl pirms paaugstinājuma un gubernatora amata Mērfijs saskatījis sistemātiskas kļūdas un nepareizības Republikā, kļūstot par gubernatoru cerējis celt neglīto patiesību tai nepieciešamajā gaismā, lai sistēmas ietvaros censtos to mainīt uz labu. Tomēr pirmās metaforiskās ceļa bedres Mērfijs sastop vēl pirms nonācis Jaunajā Dublinā, kad pa ceļam redz tā cita tipa gubernatora rīcība sekas, kad Līgas flotes uzbrukuma gadījumā tas nevis darījis visu, lai aizstāvētu tā pārvaldībā norīkoto Invernesas planētu, bet pārspēka priekšā mucis prom, ko spēj. Lai arī populācija krietni mazāka par Jaunajā Dublinā gaidāmajiem simts miljoniem, tad postaža prātam neaptverama un, maigi sakot, sliktu dūšu uzdzenoša. Bet, kad paštaisnā niknumā Mērfijs konfrontē mukušo gubernatoru, tam vainas apziņas vietā liels izbrīns, ko Mērfijs tā ‘’cepas’’.

Ascent to Empire iztēlo jau redzētu nākotnes versiju, kurā cilvēce spējusi kolonizēt citas planētas,bet pie varas esošie, kuri Republikas ietvaros ir bagātākās 500 ģimenes, The Five Hundred, tik tālu iedzīvojusies esošās sistēmas labumos, ka nesaskata tajās nekādus trūkumus, par absurdiem uzskata nomalē esošo iebildumus, kuri gribētu to mainīt. Kādēļ gan viņiem, Piecsimtam, tas būtu vajadzīgs, ja no pārmaiņām nesaskata sev nekādus peļņas pieauguma labumus, bet tieši pretēji, ka daļa no to bagātības aizietu citu kabatās, pat ja tajās lielā mērā šobrīd svilpo vējš.

Bet vienā reizē visam pienāk savs mērs! Kad Līga uzbrūk Jaunajai Dublinai un konkrētāk tās galvenajai Kronbehas planētai, kad Mērfijs neklausa vai interpretē pa savam pavēles, lai paliktu aizstāvēt planētu, bet pēcāk pateicības un slavinājumu vietā seko kaut kas pilnīgi drakoniski pretējs, Fringe planētas ar Jaunās Dublinas sistēmu priekšgalā ar varu, ja nepieciešams, gatavas panākt taisnību.

Tomēr Fringe planētu un sistēmu sacelšanās pret Republiku, kamēr pirmās grāmatas ietvaros vēl aktīvi rit kardarbība pret Līgu, kura gan otrajā Rebel grāmatā tiek nostumta krietni tālā fonā, ka rodas iespaids, ka līdz ar Governor noslēgumu arī tam pienācis gals. Tā vietā Mērfija un arī tā sabiedrotā Harija O’Hamretija tēla ieceres bijušas no konspirāciju teorijām izraut domu, ka kādā nebūt veidā citplanētiešu rase riši jau no sākta gala bijuši iesaistīti. Kuri visus šos gadu desmitus palīdzējuši Līgai, nepieciešamības gadījumā uzkurinājuši jaunus sadursmes laukus, lai, kā atklāj otrās grāmatas prologs, gan kavētu cilvēces līdz tam straujo izplešanos Visuma plašumos, gan reizē to iekšēju cīņu rezultātā novājinātu, kas gan pirmo divu līdz šim iznākušo grāmatu ietvaros vēl netiek sižetā iztirzāts.

Ideja, kas labā izpildījumā var būt pat ļoti aizraujoša, kur ar krietni saistošāku sižetu nāk prātā The Expanse sērija. Elementi ar līdzīgu sižetu, bet Ascent to Empire gadījumā divu autoru, David Weber un Richard Fox, sadarbības auglis salīdzinājumā iznācis krietni pasausāks. Grūti spriest, kura tieši vai varbūt abu lauciņā sviežams vilšanās sagādātais akmens, bet, lai kā arī nebūtu, diezgan bieži prozai sanāk ieslīgt garos un tehniskos jauno tehnoloģiju skaidrojošos paragrāfos. Tomēr tas ne tuvu nestāv klāt gūzmai personāžu vārdiem, kuriem ir vien epizodiska loma sižetā un pēcāk par tādiem vari aizmirst. Varbūt aspekts, kas mazāk krīt acīs, kad necenties analizēt un piefiksēt vēlāk plānotam pārdomu rakstam, bet tik un tā kas tāds, ko ir iespējams nostrādāt tā, lai tas neiejauktos kopējā stāsta lasītpriekā.

Nav gluži tā, ka bez Mērfija nebūtu citu vērā ņemamu tēlu. Turklāt Governor ietvaros sižeta skatpunkts mijas arī ar tēliem no Līgas puses, kuri vienkāršojot būtu dēvējama par citā vārdā pārsauktu Ķīnas nākotnes versiju. Tā arī ik pa brīdim, labi ka ne pārlieku daudz tiek veltīts romantiskajai sižeta līnijiai, kurā galveno lomu spēlē Mērfija jaunākais dēls Kalums, kurš devies līdz pirms tam, kā jau citi, domājis kaut kā nebūt izvilkt divus gadus uz Kronbahas, un uz Invernesas izglābtā Aira, kura savukārt sevi pierāda arīdzan ar taktisku domāšanu un cīņasprasmēm, ne tikai aklu atriebīas vēlmi par pašas pieredzēto un par brāļa nāvi Republikas/Federācijas dēļ.

Noslēgums otrajai Rebel grāmatai tāds, kurš liecina, ka vajadzētu gaidīt turpinājumu pat ja ne Goodreads, ne Amazon portāli par tādu pat teorētiski neliecina, bet reizē personīga pēcgarša pēc Governor un Rebel, kas neliecina par vēlmi, jo drīzāk tādu sagaidīt. Ātrs Google meklējumu pārskats vai konkrētāk ‘’Par’’ sadaļas konspekts informē, ka Ascent to Empire var uzskatīt par prīkvela sēriju 400 gadus pirms citas 1992.gadā publicētas Furies duoloģijas. Fakts, kas nebūt neietekmē lasīšanas procesu šīs sērijas ietvaros, ko tikai apliciena fakts, ka par ko tādu uzzina pārdomu raksta tapšanas laikā.

Alex Kava – Whitewash

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: MIRA

Manas pārdomas

EchoEnergy – multimiljonu vērta enerģētikas kompānija, kuras izstrādātais bioloģisko atkritumu (grāmatā uzsvars likts uz no vistu pārstrādes dažādu blakusproduktu atliekām, piem, galvas un iekšas) pārstrādes veids, izmantojot Thermal Conversion Process (TCP), paver jaunas iespējas enerģētikas izvēles brīvībā. Lai arī no malas varētu šķist, ka patiesība izklausās pārāk laba, lai tik ātri un viegli varētu mainīt līdzšinējo politiku, īpaši attiecībā uz naftas iepirkšanu, tad EchoEnergy kompānijas CEO William Sidel ar pilnu smaidu uz lūpām un pārliecības pilnu balsi apgalvo pretējo. Vara, nauda un ambīcijas iegūt vēl vairāk dominē par jebkurām citām raizēm, kur nu vēl rūpes par citiem.

Tomēr aiz četrām sienām uz āru pausto ‘’patiesību’’ ilūzijas faktuālais stāvoklis ir pavisam cits… Citādi jau neiznāktu trillerim cienīgs romāns, un tā nu viens no EchoEnergy vadošajiem zinātniekiem Dwight Lansik, iespējams retais, kuram par naudas kāri augstāki ir profesionālie, zinātniskie un cita veida godprātības principi, ņem galu jau Whitewash romāna pirmajā nodaļā, kas kalpo kā katalizators visam tālākajā romāna gaitā notiekošajam.

Par laimi pasaules labajiem spēkiem, ne visi iekš EchoEnergy, vismaz starp tiem, kuriem būtu kaut cik būtiska teikšana, nav padevušies naudas varai. Starp tiem ir jauna, spējīga zinātniece Sabirna Galloway, kura kompānijai pievienojusies salīdzinoši nesen, bet jau ir spējusi pierādīt sevi kolēģu acīs. Tomēr šķiet ir vienīgā, kura pamana vispirms Dvaita pēkšņo prombūtni, kurai šķiet savdabīgi priekšnieka Saidela vēlākie izteikumi un kuras uztraukums liek mudināt pacensties remdināt ziņkārību, lai noskaidrotu un pārliecinātos, kā tad īsti ir. Ziņkārība, kas ievelk firmas tumšākajos un no plašākas pasaules līdz šim tik labi slēptajos noslēpumos.

Galvenā varone, pēc visa teiktā izcila un gudra zinātniece, ne vienmēr ar līdzvērtīgu nosvērtību to pašu izpauž vēlākos lēmumos un no tiem izrietošajā rīcībā. Kas varbūt pat saprotami, ja pēkšņi no regulāras darba ikdienas attopies realitātē, kur kolēģis tiek nogalināts un, pasaules kārtībai griežoties uz riņķi, nākas bēgt, lai nepakļūtu zem pirmās apsūdzības smagajiem riteņiem, kuri novirzīti viņas kā iecerētā grēkāža virzienā. Ja nākas pirmo reizi dzīvē nonākt situācijās, kuru negatīvais iznākums var rezultēties tavā nāvē.

Ja Sabrīnai būtu autores puses būtu lemts cīnīties par taisnību pašas spēkiem, tad visai droši varētu prognozēt īso stāstu romāna vietā un uzvaru slikto tēlu labā. Bet grāmatas realitāte ir atšķirīga, kurā Sabrīnai talkā vispirms nāk 81 gadu jaunas seniores un kaimiņienes Miss Sadie padoms un šoferienes palīdzība (vēlāk romāna tai veltītajās epizodes parāda dzelzs nervus), bet pēcāk galveno palīdzības un aizstāvja lomu uzņemas vecākais brālis Ēriks, ar kuru gan pēdējos divos gados pēc mātes nāves autoavārijā pajukušas attiecības, bet apstākļu sakritības pēc tas nesen pārcēlies no Čikāgas uz Talahasī krietni tuvāk esošo Pensacola pludmali. Brālis, kurš pazīst dažu labu, kuri bez laicīga brīdinājuma tik kritiskā momentā ir gatavi iesaistīties un palīdzēt, lai arī no malas Sabrīna tiek mālēta kā bīstama noziedziniece, kuru nekavējoties būtu aiz restēm jāiespundē.

Autore Alex Kava izvēlējusies Whitewash romānam dinamiskumu piešķirt ar biežām un izteikti īsām nodaļām (reizēm gan gribas nodaļu ielikt pēdiņās, kad tā knapi aizņem vienu vai divas lapaspuses un prātā nāk populārākais piemērs Džeimsa Patersona veidolā), kas arīdzan ar biežu skatpunktu maiņu raiti virza sižeta notikumus uz priekšu, neļaujot ieslīgt liekās mazu apakšlīniju sižetos. Reizē tomēr gan nereti rodas saraustītības Viens no tiem piešķirts teroristam Abda Hassar, kurš gan pats, gan tā kolēģi un jo svarīgāk tā priekšnieki nav sajūsmā, ka ASV prezidents izlēmis mainīt enerģētikas politiku, kas atņemtu būtiskas summas, kuras līdz šim gājušas to virzienā. Sižets, kas uz kopējā fonā grāmatas beigās šķiet tik mazsvarīgs un nebūtisks, ka labāk būtu iztikts bez.

Papildus tam jo mazāk kopējo lasītprieku un vispārējo iespaidu par romānu neuzlabo otra Whitewash ietvaros notikusī slepkavība, kura vairāk skar tēlus minētā senatora politskajos lokos, kas, lai cik attālināti nešķistu, protams, kādā nebūt veidā sasaistīts ar visu kopējo lielās bildes sižetu. Tajos līdz šim labāk par labu dzīvi baudījis senatora uzticams palīgs un šobrīd chief of staff Džeisons Brills, bet romāna gaitā tam jāpievienojas tēliem, kuru ilūzijām par līdzšinējos lietu kārtību lemtas krist un saplīst.

Bez šaubām var saskatīt idejas kodolu par no ārpuses teju utopiskajiem kādas firmas (šoreiz EchoEnergy) paustajiem faktiem, kuri iedvesmojuši autori, bet reizē romānam, tā tēliem pietrūkst būtiska miesa uz kauliem, kā rezultātā daža laba vajadzība ar lielu apšaubāmību, lai padarītu romānu baudāmāku, kas jo akūti izpaužas noslēgumā, kuram būtu jābūt kā kulminācijai, bet ir tālu no vēlāmā efekta.

Izlasīju, lasu, lasīšu #284 (08.09-28.09)

Izlasīju:

Aaron Dembski-Bowden – The Master of Mankind (The Horus Heresy #41)

Noklausījos:

Joshua Rettew – Crimson Hydra #1-2

J.M. Clarke – Mark of the Fool #4-6

Lasu:

Alex Kava – Whitewash

Klausos:

David Weber, Richard Fox – Ascent to Empire #1-2

Lasīšu:

James Swallow– Garro: Weapon of Fate (The Horus Heresy #42)

Dean Koontz – The Face

Klausīšos:

David Longhorn – Mortlake #16

J.M. Clarke – Mark of the Fool #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Alexander Roth vai vienkārši kā Alekss ir vien Generasi maģijas universitātes otrā gada students, bet iepriekšējā mācību gada un sērijas pirmo trīs grāmatu ietvaros, pateicoties gan Muļķa markas iegūšanai astoņpadsmitajā dzimšanasdienā, gan paša talantam un neatlaidīgajam darbam, puisis ieguvis gana lielu spēku, lai būtu nozīmīga Dženerasi ekspedīcijas savstāvdaļa.

Mark of the Fool  fantāzijas lielais, sliktais ļaundaris ir Raveners, kurš reizi simts gados kā klasisks ļaunuma izdzimtenis rada postažu Thameland karalistē. Lai ar Raveneru cīnītos Oldaras dievība reiz senā pagātnē piešķīrusi pieciem jauniem censoņiem katram savas superspējas, lai tie kā komanda to katru reizi pieveiktu. Diemžēl Muļķis apveltīts ar vien ar atbalstošu lomu, kas drīzāk pārējiem četriem Varoņiem būtu kā lieka nasta, kas tad Aleksu piespieda slēpties iekš Dženerasi, kur to tāpat visādās likstas atradušas un piemeklējušas. Bet nu šo trīs grāmatu ietvaros pienācis laiks to mainīt!

Papildus tam Alekss ap sevi spējis savākt lielisku draugu un sabiedroto komandu, kuru pulkam šo trīs grāmatu laikā turpina augt. Kuri grūtos brīžos palīdzēs un ir gatavi viens par otru, ja vajadzība spiestu, arī krist. Sākot jau ar visu šajā rakstā akcentēto grāmatu ilustrācijās esošo golemu Klejgonu, kura darbinošais Dungeon Core serdes kodols, to ieguves no vēl nepieveiktiem Pazemes Labirintiem un to pēcāka izpēte, arīdzan kombinācijā ar Haosa esences enerģiju, ir viens no galvenajiem motivējošajiem faktoriem ekspedīcijas rīkošanai.

Plus, protams, Ravenera uzveikšana. Kas gan, jo vairāk Alekss līdz ar lasītāju uzzina par Oldara baznīcas un priesteru lomu visos ciklos, jo vairāk atklājas ļoti iespējama konspirācija vismaz tās līderības lokos, kas liktu domāt, ka ne visi Ravenera ciklu un tam sekojošos cilvēku upurus un cita veida postījumus uztver kā kaut ko negatīvu, ko vajadzētu par katru cenu mēģināt apturēt. Sekojoši Alekss sage Varonē Drestrā saskata līdzīgu noskaņojumu un neapmierinātību vispirms jau, ka tik krasi izmainīta tās dzīve pēc Markas saņemšanas, un arī attiecībā uz to, ka neviens cits no ‘’komandas’’ neuzskata vajadzību pieveikt Raveneru reizi par visām reizām, kā prioritāti.

Sekojoši Drestra kalpo kā labs vidutājs un uzticības persona, ar kuras palīdzību Aleksam atklāt savu Muļķa statusu. Kas gan šķietami būtu varējis noiet jo greizi un papildus Ravenera briesmām, noskaņot pret sevi arīdzan Varoņus. Ko novērst ar lielu varbūtību noteikti palīdz faktors, ka pirms Aleksa Varoņu četrotni par komandu saucama vien, ja vārdu liek pēdiņās. Komanda, kuras indivīdi, lai arī ir katrs ļoti labi apdāvināts ar saviem talantiem un prasmēm, kas palīdz pieveikt Ravenera mestos izaicinājumus, tad acīmredzami Varoņu nesaliedētība prasa upurus no atbalstošo kareivju armijām un pat pēc neapšaubām uzvarām Ravenera ģenerēto Labirintu pieviekšanām gada garumā, attiecīgā cikla beigas, kur nu vēl Ravenera iznīcināšana pavisam, nav ne tuvu saskatāma.

Jau pirms momenta, kad Aleksa Muļķa statuss tiem top zināms, ir jūtamas izmaiņas no Aleksa komands līderības kā tādas. Kontrasts starp komandu varoņiem acīmredzams un līdz ar to arī nāk rezultāts. Jāpiebilst gan, ka viens no varoņiem ir Svētais vārdā Merzins, kurš ir īstens reliģisks fanāts. Līdz ar to, no kura patiesība par Aleksu diemžēl vismaz uz doto brīdi jāslēpj, ja nav vēlēšanās, lai informācija nenonāktu nevēlamās ausīs vēl pirms Alekss vai kāds cits sabiedrotais būtu kļuvis pietiekoši spēcīgs. Kas kļūst vēl jo akūtāk uzzinot vairāk par Labirintu serdēm, faktu, ka daži (to skaitā Alekss un no Dženerasi ekspedīcijas Kerijas tēls) spēj tos kontrolēt un pat izmantot. Dažam labam visa līdzšinējās pasaules kārtība un bezierunu ticība Oldaram sagriežas kājām gaisā, kad grūti saprast, kam gan tagad var uzticēties.

Lai gan jāsaka, ka galvenā varoņa spēka progress tiek uzturēts nepārspīlēti zolīdā līmenī, tad ar ļoti lielu varbūtību Alekss un visi tā sabiedrotie, varbūt pat pieskaitot Varoņus, būtu kādā brīdī pieveikti, ja Dženerasi vadošo profesoru un ekspedīcjas līderu profesores Džūlzas un jo būtiskāk pašas universitātes kanclera Beilina atbalsts. No minētajiem profesoriem ar izrāvienu, atstājot citus tālos un biezos putekļos, izceļams Beilins, kurš, konkrēti gan neatklājot cik tieši, ir šķiet tik vecs un līdz ar to spēcīgs, ka tikpat kā neviens elles mošķis un liels vai mazs dēmons tam nav gana nopietns pretinieks. Sekojoši ekspedīcija, Labirintu seržu izpēte, Ravenera un daudzu citu mošķu mestie šķēršļi beidzot ir gana izaicinošs piedzīvojums, lai piesaistītu un uzkurinātu tā interesi.

Lai arī Mark of the Fool sižetisko darbību daudz aizņem cīņu epizodes un šķietami pamatproblēmas risinājums tiek izstiepts, tad kaut kā nerodas lieka pildījuma sajūta un piedzīvojumi piedzīvojumu pēc. Cīņas ar mošķiem interesanti papildina galvenā varoņa un tā komandas izaugsme gan attiecībā uz par dēlu saukto golemu Klejgonu, kurš šo trīs grāmatu posmā iegūst saprātu un spēju ‘’mutiski’’ sazināties ar citiem. Vai labu piepelnīšanos un biznesa sadarbību ar golemu ražotāju Toraku Šeilu, kas sekojoši dod līdz tam nebijušu finansiālo turību un iekļūšanu jaunos sabiedrības slāņos, kur noteikti pa kādai epizodei sērijas turpinājumos. Vai vēl izceļams no visa būtu maģiska Elf koka izglābšanas epizode, kuru sliktie tēli mēģina izmantot, lai ievilinātu Aleksu slazdā, bet paredzami izgāžas ar lielu blīkšķi. Personīga uzvara, kas pēcāk nes gan jaunu savā veidā apzināties spējīgu sabiedroto, gan papildus jo nepieciešamas balvas un spēka izaugsmes pienesumu.

Reizē sestā Mark of the Fool sērijas grāmata tiek noslēgta ar labu pavērsienu (un klifhengeri, lai būtu vēlme un azarts sēriju vēlāk turpināt) attiecībā uz Traveller tēlu (Varone Ravenera ciklā pirms aptuveni 300 gadiem), tās izcelsmi kā tādu, tās piedzīvoto un atklāto viņas laikā saistībā ar Oldara baznīcu un Ravenera cikliem, kam Alekss pats daļēji jau izgājis cauri un jo īpašāk Ceļotājas potenciālo ceļu uz dievības statusu, kad Alekss un vēl daži sāk to pielūgt Oldara vietā, un kā tas viss varētu palīdzēt dod vajadzīgo un izšķirošo grūdienu Ravenera uzveikšanā.

Aaron Dembski-Bowden – The Master of Mankind (The Horus Heresy #41)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Horus Heresy sērijas četrdesmit pirmās grāmatas The Master of Mankind sižetiskā darbība lasītāju aizved uz līdz šim vēl neredzētu lokāciju. Lai arī fragmentāri brīžiem attopamies uz Zemes jeb Terra, tad krietni nozīmīga daļa no romāna noris Zemei tuvākajos Webway tuneļos. Tuneļos, kurus Imperators savos sapņos iecerējis kā vislabāko glābiņu cilvēcei no koruptīvajiem warp un Haosa spēkiem. Nākotnē, kur cilvēcei vairs nevajadzēs uztraukties par potenciālu iznīcību šo ļauno spēku dēļ. Bet viena labu nodomu izraisīta postaža no Tūkstošdēlu primarka Magnusa A Thousand Sons ietvaros brīdīnāt Imperatoru par Horusa nodevību nes savus pirmos būtiskos, un ja ne uzreiz, tad potenciāli nākotnē ar jo letālākām sekām visai cilvēcei.

Pēc ilgiem laikiem darbību kādā no sērijas romāniem ņem pats Imperators, kā nekā grāmatas nosaukums vien liecina, ka tam tā būtu jānotiek. Tomēr viņa loma atstāta daļēji, lai pieslēgtos kritiskākajos brīžos, daļēji atmiņu fragmentos, par kuru liecinieku un dialogu partneri tas izvēles vienu no Custodes astartēm (tikuši radīti ierobežotā skaitā, un lai arī katrs leģions sevī saskata ko unikālu, tad attiecībā uz Kustodēm faktuālais fakts ir jo būtiskāks) – Ra Endymion, tēlu. Izraudzīts ar būtisku lomu, kuru tas un reizē lasītājs nesaskatīs, līdz brīdīm, kad Imperators to nostādīs fakta priekšā.

Pirmos soļus iekš Webway tuneļiem, lai ceļotu ātrāk par gaismu, kurus varbūt ne radījuši, bet krietni attīstījuši to spēka zenītā, izmantojusi eldar rase, kura attiecīgājā Horusa nodevības laikā ir krietni savā norietā, bet šķiet ne tik tālu, lai vēlāk neradītu paši savas galvassāpes cilvēcei. Vide starp materiālo realitāti un warp dimensijām, kura pati sniedz savu bīstamību, ja neapdomīgi sāc pa to klīst, bet ar Imperatora mentālo spēku un palīdzību no citiem spēcīgiem lojālistiem būtu iespēja izveidot drošu patvērumu, ja ne Magnusa neapdomīgā rīcība.

Viena tāda piekļuve ar Imperatora un daudzu jo daudzu strādnieku roku (un ne tikai) izveidota uz Zemes, Imperatora pils kompleksā, dziļi tā pazemes labirintos, kur piekļuvi kārotajai Webway tuneļu sistēmai izveidota ar reiz Imperatora atrastu un laika gaitā krietni modificētu Zelta Troņa artefakta palīdzību. Tomēr katrs metrs iekš tuneļiem piecu garu gadu laikā bijis jāizkaro ar Kustodu, Kluso Māsu frakcijas (vienīgais nopietnais spēks sieviešu dzimtē, jo visi astartes ģenētisku iemeslu dēļ vīrieši) un citu lojālistu spēku sniegto upuri. Upuriem, kuri manāmi noplicinājuši par Desmit Tūkstošiem sauktos Kustodes līdz krietni pieticīgākam skaitām. Bet nu iekš The Master of Mankind tā vien šķiet Imperatora sapnim par patvērumu Webway tuneļos būs pienācis gals.

Pat ar visiem tam pieejamajiem resursiem, no kuriem Zemes sargu Imperial Fists leģions jāizmanto citu lokāciju un planētu aizsardzībai, nepietiek, lai nevajadzētu palēnām vien atkāpties no tālākajiem izpētītajiem tuneļiem līdz pat senai un piecu gadu laikā par pirmo būtisko nocietinājumu izveidotai Calastar vai Impērijas laikā The Impossible City sauktajai pilsētai. Par cik no Neiespējamās Pilsētas ir vien pāris soļu līdz paša Imperatora Zelta Troņa kambarim, tad jādara viss iespējamais un arīdzan neiespējamais, lai atvairītu ntos warp mošķu un dēmonu viļņus, kuri tā vien alkst slacīt savas asinskārās slāpes ar cilvēces mentālo enerģiju resursiem.

No tiem grāmatas ietvaros neviens cits nav tik spēcīgs, kā cilvēces pirmās slepkavības laikā radušamies dēmons Drach’nyen jeb pienācīgi dramatiski pārtulkotā nozīmē The End of Empires. Dēmons, kura rašanās moments dod ieskatu Imperatora agrā bērnībā tāltālā cilvēces aizvēsturē, jo slepkavības upuris izrādās ir tā tēvs, bet būtiskais iemesls, kas ļauj Drahnienam rasties, slēpjas faktā, ka slepkava ir tēva brālis. Moments, ko dižais Imperators savā komplicētajā domu gaitā saista arīdzan ar apjausmu, ka cilvēcei būs vajadzīgs viens vispārējs valdnieks ar lielo burtu, lai tai būtu cerība ilgtermiņā izdzīvot.

The Master of Mankind būtiskākais pozītīvie aspketi slēpjas fragmentārajos ieskatos attiecībā uz Zelta Troni, kurš sākotnēji iecerēts, ka enerģijas avots un dzinējs Webway projektam, bet Horusa nodevības pilsoņkarš tā pielietojumu mazpamazām pavērš Imperatoram nevēlamā, bet laika gaitā neaizvietojamā virzienā bez kura izdzīvošanas vārdā neiztikt. Tā arī vien mājienu veidā var noprast mentālo slogu, ko no Imperatora prasa atrašanās uz Zelta Troņa, lai pasargātu Zemi un cilvēci no postošo warp spēku ietekmes, kādēļ tam bijis tik svarīgs minētais Webway projekts. Kādēļ vien retais un vien uz salīdzinoši krietni īsāku laiku ar letālām sekām spējis kritiskos brīžos aizvietot Imperatoru uz tā, un kādēļ pat ar visu Imperatora pshisko, mentālo un visādi citādi (gara) spēku ir bijis nepieciešams aktivizēt par The Unspoken Sanction sauktu psaikeru upurēšanu, kura aktīva pat pēc desmit tūkstošiem gadu, lai darbinātu Zelta Troni.

Reizē Imperatora aktivākai darbībai romāna ietvaros, lielāku skatuves laiku iegūst anti-psaikeru militārā Silent Sisterhood jeb Sisters of Silence grupa (savās piezīmēs kāda iemesla pēc to saīsinājums uz latviskotu KM versiju kaut kā labāk nekā SS). Grupa, kura bieži vien izmantota un tādēļ jo vajadzīga, lai pie kārtības vai sodu piespriestu psaikeriem, kuri kaut kā nebūt nogrēkojušies, bet, kuru spēks, kas ļaut tik efektīvi cīnīties pret psaikeriem, slēpjas faktā, ka tām nav dvēseļu, daudzviet tādēļ nīsts. Melnā Flote, kas ‘’rekrutē’’ psaikerus Unspoken Sanction vajadzībām, slepena žestu valoda un citi noslēpumi ir vien daļa no slepenībā apvītas leģendas, kurā paralēli Zemes aizstāvībai no draudiem no Webway tuneļu puses kopā ar Kustodēm autors Aaron Dembski-Bowden sniedz.

Romāns, kas sniedz atbildes vai vismaz lielāku uzmanību uz līdz šim neskartiem jautājumiem, bet reizē gribas izcelt kāda tēla teikto, ka reizēm ne visiem jautājumiem ir nepieciešama atbilde. Ne bez iemesla ir teiciens par nezināšanu, kā muļķa mierinājumu, ar ko (noslēpumu turēšanu pie sevis) Imperators savu reizi aizraujas pārāk izteikti. Vai cits citāts ‘’Only in death does duty end’’, kas gan lieliski atspoguļo lietu kārtību Warhammer Visumā gan iekš 30k, gan citām 40k sērijām.

Joshua Rettew – Crimson Hydra #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Autora Joshua Rettew radītajā Crimson Hydra pasaulē jau miljonu miljoniem reižu ir tikušas rīkotas Game of Souls tipa izklaides, kuras izklaidē miljardu miljardiem skatītāju un reizē integrē to rīkotāju Galaktiskā Impērijas sastāvā jaunu planētu un civilizāciju. Vienalga vai tā to grib vai nē, un šoreiz ‘’laimīgā’’ loze kritusi Zemei.

Par galveno sērijas tēlu ir iecelts Benijs Vaits (pēdējā laikā bieži sanācis uztrāpī uz tēliem ar šo uzvārdu), kurš vienā brīdī gaida taksi, lai dotos uz kārtējo nogurdinošo ķīmijterapijas sapni, pēdējais, ko atceras, ir fragmenti no atrašanās ambulances mašīnā, lai pēcāk attaptos jaunā fantāzijas pasaulē. Par laimi, vai kā sekojošo notikumu pārbaudījumu rādīs, varbūt par nelaimi, bet Benijs piesaistījis gana uzmanības, lai ar Galaktiskās Impērijas sistēmu neapmierinātie (Deiva tēls kā redzamākais no tiem) izvēlētos viņu kā savu aģentu caur kuru varētu mēģināt kaut ko pasākt. Bet ceļš līdz rezultātam priekšā garš un izaicinājumu pilns, bet vismaz galvenā tēla, ja ar sižeta bruņām būtu par maz, ir arī citi spēcīgi sabiedrotie.

Otrs ‘’par laimi’’ izpaužas faktā, ka pašas impērijas darbnieki vai varbūt vien konkrēto spēļu pārraugi (administratori un moderatori), varbūt to pašu iemeslu pēc kādēļ Deivs pirms Spēles sākuma un arī iespēju robežās to laikā pārmij vārdus ar Beniju, no reizes uz reizi pārcenšas liekot šķēršļus Benija un sižeta gaitā iegūto sabiedroto un draugu ceļā, lai censtos tos nogalināt. Tā vien šķiet Game of Souls uzturošā Sistēma darbojas atsevišķi no citām frakcijām un savā starpā naidīgām grupām, kur vieni dara visu, lai noturētu esošo lietu un pasaules kārtību nemainīgu, kamēr citi grib to nojaukt, pat ja riskētu ar īslaicīgu varas vakuumu.

No spēcīgajiem sabiedrotajiem, kur Deivs būtisks devums ir Benijam dotie Spēles sākuma bonusi, no kuriem viens ļauj izsaukt personīgu golemu Meat jau pašā sākumā, bet otrs ir bezizmēra inventāra opcija, kuru ‘’itkā’’ ierobežo svara limits, ko gan vēlāk nenākas manīt, jāpiemin tādi tēli kā pirmais cits spēlētājs zemietis Arlo, kuram drīz vien seko darba kolēģe (varbūt ne tikai) Sema. Paveicas, ka pirmais cits sastaptais spēlētājs izrādās draudzīgs un atvērts sadarbībai, jo drīz vien Benijs iegūst savu pirmo ienadnieku, kurš nav pašas Impērijas lojālistu pārstāvis.

Pats Crimson Hydra sižets ietverts horde mode izdzīvošanas spēles ietvaros, kurā tēliem jāpārvar viļņveidīgi dažādu mošķu uzbrukumi, no kuriem lielākais ir katras grāmatas kulminācijas fināls. Fakts, kas atvieglo fantāzijas LitRPG subžanra integrēšanu stāstā ar pieredzes punktu krāšanu, līmeņošanos kā tādu un spēka palienināšanu ar autora izvēlētu maģijas sistēmu tajā, bet reizē gan pirmās Gene Harvest, gan otrās Boddy Horro ietvaros vairāk rada iespaidu, ka Benijs un citi tēli tiek virzīti cauri piedzīvojumiem piedzīvojumu pēc bez jūtamāka sižetiskā pamata zem tā. Tuvākais salīdzinājums, kas nāk prātā ir Dungeons & Dragons tipa fantāzijas. Viss labi, ja vien pēc grāmatu pabeigšanas un jāsaka, ka arī to laikā, neprasās kaut kas drusku daudzslāņaināks un komplicētāks. Kurā jau tā paredzamais fakts, ka galvenais varonis kaut kā nebūt izdzīvos, lai turpinātu cīņu pret sliktajiem, būtu kaut drusku mazāk uzskatāms un nepārprotams.

No reizes uz reizi Benijam paveicas (īpaši uzskatāmi ir abu grāmatu beigās esošie cīņu kulminācijas momenti), pat ja īslaicīgi jāizbrien cauri šķēršļiem un pārdzīvojumiem, kur vēl viens uzskatāms piemērs būtu drošas zonas Blackstone Keep mājas un tuvākās teritorijs iegūšana īpašumā pēc pirmā puslīdz nopietnā bosa pieveikšanas. Vai vēlāk, kad pret Beniju atklāti naidīgs administrators sūtā izaicinājuma vilni vēl pirms oficiālā sākšanās, lai tā vietā tiktu iegūts vēlākā sižetā nozīmīgs un svarīgs sabiedrotais – ķirzakveidīgu nagalianu rases karalis Kašaks (ar pieklājīgu sekotāju grupu), kuri paši bēg no savas dzimtās un Galaktiskās Impērijas izpostītas planētas un kara uz tās.

Lai arī Crimson Hydra sērijas pirmās divas grāmatas ir izklaidējošas, ja pieņem sižeta izklāsta spēles (wink, wink) noteikumus, kur pirmās lielāka sižeta bildes perspektīva ieslēdzas novēloti otrās grāmatas noslēdzošajās daļās, tad šī fantāzijas sērija, kurai noteikti sekos turpinājumi, ir gana saistoša ne tikai lasīšanas brīdī. Diemžēl laikam nevarēšu sevi pieskaitīt, kuri nepacietībā gaidītu sērijas trešo turpinājumu.

Izlasīju, lasu, lasīšu #283 (18.08-07.09)

Izlasīju:

Tim Green – Exact Revenge

John French – Praetorian of Dorn (The Horus Heresy #39)

Tom Holland – Supping with Panthers

Noklausījos:

Macronomicon – Wake of The Ravager #1-3

J.M. Clarke – Mark of the Fool #1-3

Lasu:

Aaron Dembski-Bowden – The Master of Mankind (The Horus Heresy #41)

Klausos:

Joshua Rettew – Crimson Hydra #1-2

Lasīšu:

Alex Kava – Whitewash

James Swallow– Garro: Weapon of Fate (The Horus Heresy #42)

Klausīšos:

J.M. Clarke – Mark of the Fool #4-6

David Weber, Richard Fox – Ascent to Empire #1-2

Tom Holland – Supping with Panthers

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Little Brown and Company

Manas pārdomas

Ar Supping with Panthers (alternatīvs nosaukums Slave of My Thirst) autors Tom Holland izvēlējies pievienot savu balsi vampīru izcelsmes stāstam. Turklāt ne tik vien izpildīt savu stāstu modernā variantā un izklāsta manierē (publicēta 1996.gadā), bet teju kā odu un veltījumu agrākiem gotiskiem un cita veida šausmu stāstiem no žanra pirmsākumiem, to veikt arīdzan attiecīgajā manierē. Fakts, kam reizē savi plusi, bet jo tuvāk grāmatai beigas un vairāk sižeta aiz muguras, jo vairāk arī pamanāmu un grūtāk ignorējamu gan notikumu attīstības loģikas, gan cita veida caurumi.

Par Supping with Panthers galveno tēlu nostādīts ārsts Džons Eliots, kuru sastopam kā pirmo no skatpunktiem, kuri tiks izmantoti romāna gaitā, un sastapšanās noris Indijas Himalaju kalnu nomaļā lokācijā, konkrētāk Kalikshutra province, 1887.gadā, kad tā vēl skaitās piederīga pie Britu impērijas kolonijām. Tur Eliots neatrodas vien kāda izpriecu ceļojuma ietvaros, bet jau aptuveni divu gadu garumā paralēli vienkārši medicīniskas palīdzības sniegšanai nomaļā pasaules nostūrī, veic pētījumus mistiskai patoloģijai, ar kuru sirgstošajiem pirmais apzīmējums, kas nāk prātā, lai cik pārdabiskas konotācijas tam nebūtu, ir vampīrisms.

Par laimi, plašākai pasaulei, tad slimības straujāku izplatīšanos ir ierobežojis kalnu vides nošķirtības faktors, kas gan draud tikt pārrauts. Briti no vienas puses, krievi no otras un līdz šim neviena netraucētā Kalikshutra pa vidu. Labi, ka vēl modernais transports un cilvēku pārvietošanās iespējas vēl nav tik attīstītas un, pirmajai daļai noslēdzoties, doktoram Džonam Eliotam vēl ir cerība, ka dramatiskie notikumi ir aiz muguras, pat ja būtu jāsamierinās ar divu gadu centienu pamešanas aiz muguras. Tomēr cerības veltas un vampīrisms, lai arī drusku atšķirīgās izpausmēs ar ligu sirgstošajiem, sekos līdzi un liks par sevi manīt arī Londonas ietvaros.

Iesākums stāsta otrajai daļai gan šķietami ir tuva drauga un nu par Secretary of State for India kļuvušā politiķa George Mowberley sievas Rozamundas izmisuma pilns palīdzības lūgums atrast tās jau vairāk nekā nedēļu pazudušo vīru. Gluži kā izdomātajam detektīvam Šerlokam Holmsam arī Džonam Eliotam piemīt izcilas dedukcijas spējas, uz kurām visas cerības jāliek, jo acīmredzami parastie likumsargi nav spējuši. Izmeklēšanai, kam, lai arī ar zināmu pielaušanu un drīzāk formas pēc izteiktiem pieticības vārdiem no Eliota puses, doktors tomēr piekrīt.

Supping with Panthers interesantā veidā mij skatpunktus, ar kuru palīdzību tiek izklāts sižets. Ja sākoties otrajai grāmatas daļai tas ir vēstuļu sarakstes veidā starp dažādiem tēliem, un tā stāstā tiek iepazīstināta cita Eliota drauga Artūra Reivena (miris pirms gada mistiskos apstākļos, visticamāk nogalināts) māsa Lūsija, tad turpināts tiek ar neviena cita kā Lyceum teātra vadītāja Brama Stokera skatpunktu. Varētu domāt, ka vēlāk Drakulas stāsta autora iesaistīšana romāna sižetā būs pārāk uzspiesta un neveikla, bet nebūt tā. Turklāt iemesls faktam, jo Lūsija ir viena no aktrisēm viņa teātrī, turklāt ar labu potenciālu kļūt par apspriestāko visā pilsētā.

Kā jau katram labam detektīvam, tad arī Eliotam ir vajadzīgs asistents gan vienkārši kā pavadošā persona pavedienu izmeklēšanas procesā, gan kā sarunu biedrs, lai būtu ar ko apspriest atklāto. Stokera tēls piešķirt labu alternatīvu perspektīvu uz notikumu gaitu, kad tā vien šķiet pats Eliots, lai arī cik racionāli domājošu un vien racionālā prāta pielietotāju tas sevi neuzskatītu, ieslīgst pārdabisko staignāju labirintos.

Pēcāk sižeta skatpunkts tikpat saistoši tiek mīts ar dienasgrāmatu ierakstiem gan no Stokera, gan Eliota. Diemžēl visu labo romānā nomāc pārāk jūtami izteiktā pieturēšanās agrāko žanra stāstu manierei, kurā tēli ir biedējoši un iedveš teju paranormāla līmeņa un izcelsmes šausmas un neomolīgumu no pirmā acu skatiena un klātbūtnes vien. Vai līdzīgi, lai arī vien epizodiski, pieminēta Lūsijas nesenā laulātā vīra Edvarda ‘’Neda’’ Westcote vīra dzimtās mājas, kuras pēc mātes un itkā arī māsas Šarlotes nāvēm (sakritības pēc) Indijā, ir palaistas pašplūsmā un ieguvušas nelabu, šaušalīgu garu no skata vien.

Lai arī atsevišķi ņemot katra no šausmu stāsta niansēm romāna ietvaros ir pat baudāms. Tā no (īslaicīgi) pazudušā Džordža meklējumiem, romānā tiek iesaistīts Lilah tēls, kuras dailes un suģestijas spēks nenoliedzams, kuras valgos pat tāds ‘’prāts pār ķermeni’’ personāžs kā Eliots nemanāmi sapinas. Un romānam turpinoties Lilah vai atbilstošāk un mitoloģijā citkārt biežāk sauktajai Lilitai vai Indijā par Kali dievietu sauktajam tēlam ir interesants iztirzājums, bet, kad šo piemēru ņem kopā ar pārējo sižeta un tēlu kontekstu, sākot ar Džordžu un turpinot ar Lūsiju, tad rodas dažs labs jautājums, kā gan viens aspekts var saiet kopā ar citu, kas liek neizpratnē pakasīt galvu.

Ā, un kam pa virsu, lai nebūtu garlaicīgi, beigās tiek piekabināts vēl Džeks Uzšķērdējs. Kādēļ tieši ir sanācis romāns, kuru gribas reizē slavēt un arīdzan nopelt, kam viens no izcelsmes iemesliem varbūt slēpjas faktā, ka vismaz pēc Goodreads portālā atrodamā, autors ir plašāk zināms kā non-fiction dokumentālo grāmatu autors, kur tad vairāk slēpjas viņa talants.

J.M. Clarke – Mark of the Fool #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pārdabiskais mošķis Raveners un tā dēmonu un citu monstru armijas atkal griež savas neglītās galvas Rainianas impērijas un tās galvaspilsētas Thameland virzienā. Mošķis, kurš reizi simts gados prasa no pieciem nejauši izvēlētiem Varoņiem ar lielo burtu visu iespējamo un varbūt pat to dzīvības, lai glābtu savu dzimteni. Diemžēl no pieciem Varoņiem vienam tiek, nodēvēts par Muļķi, tiek vairāk kā pārējo atbalstoša loma, un kaut arī vēstures annālēs ir piezīmes, ka bez Muļķa markas īpašnieka neiztikt, tad ar tikpat vieglu roku tā pienesums tiek, ja ne gluži noniecināts, tad noteikti ne tik augstu godā celts un slavināts, kā pārējo varoņu pienesums.

Tad nu lūk uz sižetiskās skatuves kāpj jaunietis vārdā Aleksandrs vai vienkārši Alekss Roths, kura lielākie un varbūt vienīgie sapņi tikuši saistīti ar maģijas apgūšanu, kļūšanu par burvi un gādības uzņemšanos pār astoņus gadus jaunāko māsu Selīnu. Vēl jo vairāk, kad vairākus gadus pirms sērijas sākuma vecāki miruši ugunsgrēkā. Bet tieši, kad Alekss varētu ar līksmi atzīmēt uzņemšanas vēstuli no prestižākās maģijas skolas (un visai attālās) Generasi universitātes, astoņpadsmitās dzimšanas dienas rītu to aplaimo tieši ar Muļķa marku. No visiem jauniešiem tieši viņam tiek tā svētlaime, no visām piecām iespējām tieši viņam iekrīt tie 20% kļūt par Muļķa markas īpašnieku. Bet tāpēc vien, ka pagātnē citi markas īpašnieki ir ļāvušies liktenim, to pašu nedomā atkārtot Alekss. Lai tur vai kas, viņš sasniegs Generasi.

Aleksam un arī māsai Selīnai pirms sērijas sižeta savukārt paveicies tikt uzņemties gādīgajā (gluži kā savu atvašu) Lu ģimenē, ar kuras meitu Terēzu Aleksam izveidojusies jo cieša draudzība. Kas zina, vai pirms markas uzrašanās Alekss uz universitāti būtu devies viens, bet nu vajadzība klusu un nemanīti (pirms to atraduši vietējie Oldaras priesteri un apvienojuši ar pārējiem četriem Varoņiem) tikt prom no Teimlandas. Tad nu Terēza nav nekāda muļķe un pamana Aleksa pēkšņās aktivitātes un pierunā kopā ar tās bērnībā pieradināto cerberu Brutusu tikt ņemtai līdzi, un, protams, ja jau, tad jau līdzi dodas arī Selīna.

Bet jau pirms gan tiek sasniegts Generasi galamērķis, tos piemeklē pirmie piedzīvojumi un vajadzība atkauties pret milzu zirnekļiem, kad jauno varoņu grupa senu agrāka diža Varoņa par vienkārši Traveller sauktu templi iekš alas, kura darbojas tāds kā teleports (romāna sākumā vēl piemirsta un maz zināma lokācija) un ļautu gan tikt ātrāk prom no priesteru vērīgās acs, gan jau savlaicīgi iekārtoties jaunajā mājvietā. Cīņa, kura vēl pirms Alekss apguvis pašus nepieciešamākos Muļķa markas knifus, prasa visu biedru pēdējos spēkus, bet reizē atlīdzībā Aleksam sniegs artefaktu (Dungeon Core), kam lemts vēlāk sižētā tam jo vairāk spēka ziņā progresēt.

Jāatzīmē, ka Muļķa apzīmējums markai, kura tikusi Aleksam, visticamāk ir iemesls, ka tās īpašnieks, kad vien tas gribētu aktīvi izmantot ieročus vai uzbrukuma burvestības, lai kādam uzbruktu, tiek no markas puses psiholoģiski bombardēts ar pagātnes neveiksmēm un kļūdām, kā rezultātā Muļķis tiek padarīts nespējīgs tiešā veidā cīnīties pat pret parastiem mošķiem, kur nu vēl Ravaneru. Vai vismaz tā visiem šķitis, jo acīmredzami, kā sižeta gaitā ne reizi vien Alekss pierādīs, ir iespējami apvedceļi, kurus izmantot savā labā, lai kļūtu spēcīgākais Muļķis visu Muļķu (marku īpašnieku) vēsturē, ja vien ir izdoma. Ko nākas pielietot praksē, jau uz kuģa (alas portāls tiešā veidā neved uz Generasi), kur viens no ceļabiedriem izrādās manas enerģijas vampīrs. Vēl jo vairāk, ja ir Aleksa līmeņa apņēmība un gribasspēks, tad lasītājs var būt drošs, ka galvenais varonis atradīs veidu, kā to panākt.

Kad Generasi universitāte sasniegta un mācību gaitas uzsāktas, Mark of the Fool sērija izvēršas vairāk par tādu kā maģijas skolas fantāziju, kur dažādi sniegtie pārbaudījumi, jo mācības nav tikai vienmuļa sēdēšana pie skolas sola. Alekss un arīdzan Selīna un Terēza, kurām pašām pieejami tiešā veidā ar maģiju nesaistītas mācības, ir par pārbaudījumu pārvarēšanu (būtu tie mazi un šķietami vienkārši vai jau uzreiz manāmi komplicētāki), bet ne gluži tikai individuāli pa vienam, bet arīdzan kopā ar jauniegūtiem draugiem. Jāsaka gan, ka Aleksam paveicas ar nejaušo pirmā pārbaudījuma (jau pirmajā dienā pie profesora un visas universitātes kanclera Beilina) komandas biedriem, ar kuriem lemts izveidot ciešas draudzības un uzticības saites, jo tikpat labi būtu varējis būt vienā komandā ar Dereka tēla tipa varoni, kurš jau no iepriekšējā mācību gada ir ieguvis bēdīgi slavena krāpnieka un špikotāja slavu, kura gan nav bijusi par iemeslu tikt izslēgtam.

Visu šo laiku, kamēr Alekss un citi varoņi apgūst gaitas Generasi universitātē, Ravenera sagādātās problēmas mājās vairāk tiek atstātas fonā. Problēmas, kurām jūtamāk pirmo trīs grāmatu ietvaros autors J.M. Clarke pieskaras katras grāmatas noslēgumā, bet gluži neignorē tās gaitā, jo kā nekā Aleksam jākļūst spēcīgākam, jo mūžīgi iekš Generais sienām nevarēs slēpties. Papildus tam, lai arī Alekss izmanto visas Muļķa markas priekšrocības, lai ātrāk un jaudīgāk apgūtu mācības, tad gluži no visiem markas ierobežojošajiem faktoriem neizbēgt, ko dažs labs profesors pamana un vērš uzmanību, lai citkārt talantīgais Alekss cītīgāk to stundās piestrādātu. Līdz ar to Aleksam jāpārvar bailes no iegūto draugu reakcijas, ja un kad tie uzzinātu par tā Muļķa statusu, tā arī no visiem profesoriem Aleksam vismaz kādam un kāpēc ne pašam spēcīgākajam no tiem, Beilinam. Tā teikt ar domu, ka klusēšana ilgtermiņā radītu vēl lielākas problēmas, nekā atklātība, vismaz pret Beilina tēlu.

Autors nebūt neskopojas ar pirmajam mācību gadam veltīto lapaspušu skaitu, kas pirmajās trīs grāmatās ir nedaudz virs diviem tūkstošiem, bet, ja var spriest pēc trešās sērijas romāna noslēguma, tad visnotaļ iespējams, ka Aleksu un tā draugu grupu, kā arī paša izveidoto Klejgona golemu (uz divu no pirmo trīs grāmatu vākiem), sagaida tiešāka saskare, ja ne ar pašu Raveneru, tad notiekti tā aģentiem un citiem uzsūtītiem monstriem.