Autors: poseidons99

poseidons99https://poseidons99.wordpress.comarnis_krists_veveris@inbox.lv
poseidons99's avatar

John French – Tallarn (The Horus Heresy #45)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jau vēl pirms pirmie nodevīgie šāvieni no Horusa un tā sekotāju leģionu šāvieniem pret Imperatora lojālistiem ir izskanējuši Isstvan sistēmā Tallarn planēta ir aiz sava augstākā punkta kā jauno Imperialistiskās armijas rekrūšu un citu Krusta karā bez astartēm tik nepieciešamo vienību pulcēšanās punkts. Lai arī vēl nav gluži aizmirsta un caur Tallarnu vēl iziet gana vērā ņemams vienību skaits, tad pēc nodevēju Iron Warriors (IW) leģiona ‘’viesošanās’’ tomēr būtu labāk vēlējušies, ka to planēta būtu ieslīgusi gan Impērijas, gan Horusa aizmristībā.

Kā jau jebkura Warhammer sērijas grāmata, tad gan premise, gan tāds kā apašvirsrakts uz paša vāka sola lielāko un vērienīgāko kaujas tehniku cīņas un sadursmes varbūt pat visa pilsoņkara ietvaros. Fakts un apgalvojums, kas pats par sevi varbūt arī atbilst patiesībai, bet diemžēl izpildījums ir tālu no tāda, kas sižetiski radītu baudāmību, pat salīdzinot ar vidējo standarta latiņu The Horus Heresy sērijā. Kaut arī jau rēķinājos, ka Tallarn nav romāns, bet vairāk kā krājums, kuru iesāk pavisam mini stāsts Witness, kurš, būdams 394 dienas pēc IW iebrukuma, kad jau viss noslēdzies, ieskicē drūmo lojālistu pirra tipa uzvaru, lai pēcāk pasniegtu ceļojumu no punkta A (iebrukuma) līdz galamērķims, kurš jau ieskicēts.

Diemžēl jāsaka, ka šis Witness stāsts, kurā labi attēlots kā kāds leģionāra tēls, kurš, pēc pārtapšanas astartē pirmoreiz atgriežas uz dzimtās planētas, izjūt saldsērīgumu, redzot kādā tikpat kā neapdzīvojamā postažā Horusa sacelšanās ir atstājusi tā mājas. Kad pirms tam Tallarn kā daudzas citas varēja lepoties ar dabas daudzveidību pat pēc tam, kad to savā sastāvā iekļāvusi Impērija, kas ne vienmēr tā citviet noticis.

Turpināts tiek ar garāku noveles tipa Executioner stāstu, kur par galveno tēlu tapis pirms iebrukuma par Merchant princi saukts Akil Sulan tēls. Nākdams no tirgotāju dzimtas, kuri uz Tallarnas to turības dēļ ir teju kā karalisko ģimeņu pārstāvji. Sākotnēji Akils ir kā viens no nosacīti laimīgajiem izdzīvojušajiem, kuru atšķīrība no ntajiem miljoniem neķer IW bioloģisko vīrusu pirmie triecinie, kuri aizkapā aizrauj kā floru un faunu, tā tikpat kā pārliecinošo vairākumu iedzīvotāju. Kopā ar Akilu lasītājs var zemapziņā uztraukties par varoņa sievas un meitu likteni, kamēr prioritāri, protams, pašam jācīnās vien par prastu izdzīvošanu un pēcāk aiz vēlmes fizsiki ar savām acīm pārliecināties par postažu virszemē virs patvērumu bunkuriem, brīvprātīgi piesakās tanku patruļā. Vien stāsta nosēgums nes pavērsienus, kuru atklāsmes pēcāk uz Akilu liek skatīties jau citām acīm.

No Executioner vēl izceļams jauna vīrieša Rashne tēls, kurš tiek pierīkots līdzās Akilam minētajās patruļās. Atšķirībā no Akila, kurš saņemas, kuru iekšējā dusma liek vismaz simboliski iesaistīties pretestību cīņās, tad Rašne vispirms ieslīgs baiļu apātijā, kuram burtisks pasaules gals psiholoģiski ir pārāk liels slogs, lai spētu paciest jauno realitāti.

Par Tallarnas pārliecinošu ceļu uz norieta pusi tās nozīmības ziņā norāda vien tas, cik maz leģionāru astartu ir kā kuģos tās orbītā, bet vēl jo vairāk uz planētas un vien laimīgas sakritības dēļ par upuri IW iebrukuma pirmajos apjukuma momentos nekļūst planētas gubernators Dellasariuss. Diemžēl ar trešo Siren stāstu, hronoloģiski aizsākas 61 dienu pēc iebrukuma, noslēdzas pēdējais kaut cik sakarīgais posms Tallarn krājumā.

Nav gluži tā, ka autora John French prozas sniegums būtu sliktāks par sliktu un nebaudāms, bet reizē var just manāmu kvalitātes krišanos, jo tuvāk nāk grāmatas beigu nodaļas un nevar ne salīdzināt ar Praetorian of Dorn. Var vēlreiz izcelt pašu sākumu ar Witness un krietni švakāku izpildījumu iekš pēdējā Ironclad stāsta/noveles, kurš vismaz pārmaiņas pēc sniedz skatpunktus ne tikai no lojālistu puses, bet arī gan no nodevēju, izceļams Dreadnought konstrukta leģionārs Hrend, gan šķietami tāda tēla, kurš balansē starp abām pusēm un varbūt ir pilnīgi citiem no Imperatora un Horusa pusēm atšķirīgiem misiju mērķiem.

Vismaz Hrenda tēls iedod vielu pārdomām salīdzinot gan paša Hrenda, gan citu Dreadnought pilotu likteņus un eksistenci par metāla sarkofāgiem vai zārkos dēvājamos kaujas mašīnu konstruktos, kuriem prestatā ir parasto mirstīgo pilotēti tanki un tiem līdzīgas kaujas mašīnas. Kur, ja salīdzina, tad nāve metāla zārkos tāda pati pēc būtības vien ir.

No lojālistiem izceļams būtu Silas Kord tēls, Tallarnas 71.mehānisko vienību komandieris, kuram intuīcija vai vienkārši vēlme, lai Tallarna nebūtu vien kārtējais bezmērķīgais Horusa nodevības planetārais upuris, saka priekšā, ka IW iebrukumam jābūt, kam vairāk par vienkāršu vēlmi iznīcināt lojālistu planētu. Par lielu vilšanos gan top fakts, ka vairāk par kādu spēcīgu artefaktu, kuru uz Tallarnas cer atrast IW un to primarks Perturabo, ka pat no paša Horusa tas tiek turēts slepenībā, var uzzināt no dažādiem Warhammer sērijai veltītiem Vikipēdijas stila lapām internetā, nekā no šīs grāmatas.

Un tā lemts piedzīvot pēdējo teikumu Tallarn grāmatas ietvaros un joprojām sev jautāt, kāda gan visam izlasītajam bijusi jēga un nozīmība. Ja tīri individuāli ņemtu, tad, protams, visiem uz Tallarnas planētas esošajiem fakts ir kā neapšaubāma traģēdija, bet gan vienas grāmatas ietvaros, gan plašākas The Horus Heresy sērijas ietvaros rodas jautājumi par pienesumu lielās bildes ietvaros no šī daiļdarba puses.

Ron Ripley – Tormented Souls #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Daniels vai vienkārši Dens Teits vien vēlas dzīvē jaunu iespēju gan karjerā, kur iepriekšējo un visai daudzsološo žurnālista karjeru traģiska atgadījuma dēļ nespēja turpināt, gan attiecībās ar dēlu Āronu un meitu Emīliju, ar kuriem galvenokārt paša attieksmes un dusmu kontroles problēmu dēļ nav bijušas tās pašas labākās. Ne visiem, pat saprotot savas kļūdas, pieņemot tās un apņemoties laboties, otra iespēja dzīvē maz tiek dota. Vien Dens nenojauš, cik ļoti gaidāmo sešu grāmatu sērijas notikumi pārbaudīs šo apņemšanos.

Traģiskais notikums, skolas apšauda pirms vairākiem gadiem, kurā vien tīras sakritības pēc arī bijis tās tās teritorijā, kad kāds maniaks izdomājis uzdarboties. Dens, kaut arī pats turas pie pieticības deķa un nekad to nav atzinis, pat nepatīkamā pārdzīvojuma dēļ apspiedis dažu labu atmiņu, attiecīgajā momentā ne tikai nekļuva par vienu no upuriem, bet kā īsts varonis ne tikai neļāvās panikai, bet ar savu rīcību neļāva par tādiem kļūt vairākiem citiem skolas audzēkņiem. Nu stāsta ‘’tagadnē’’ un Tormented Souls pirmajā grāmatā Coffin Cemetery draugs Garets Penss tam sarūpējis par uzraugu vietējā Anger (kurš tā nosauc pilsētu..?) pilsētas Coffin kapsētā, un pie viena arī atjaunot kapsētai blakus esošo pietiecīgo mazo, sarkano skolas ēku.

Līdz šim Denam dzīvē nav šķiet bijis lemts saskarties ar spokiem, bet var droši teikt, ka galvenajam tēlam paveicas, ka Kofinas kapsētas spoki ir labvēlīgi noskaņoti un nav aizkavējušies uz mirstīgo ļaužu apdzīvotās Zemes, jo alkst par skarbi gaužo dzīvi atriebties vēl dzīvajos esošajiem. Savu šefību starp spokiem kapsētā uzņēmusies madāma Hopta, ar kuras gādību Dens uzzina, ka kādai seniorei vārdā Mērija Kainda dikti vajadzīga palīdzība pret neliešiem, kuri savukārt izmanto asinskāros spokus, lai censtos realizēt savus nekrietnlīdzos un daudziem sērijas gaitā pat ļoti letālos (atriebības) plānus.

Kā redzamais lielais, sliktais tēls pat sērijas piektās grāmatas Streets of Anger noslēgumam tiek pozicionēts Janet Ladd tēls. Medijs, kura itkā vien vēl labu, palīdzot nelaimē nonākušiem un spoku apsēstu māju īpašniekiem, kuru dzīvības poltergeisti pēkšņi sākuši apdraudēt. Ja izdodas atrast kādu vēl lēticīgu naudas govi, kuru slaukt, tad varbūt attiecīgajai personai labi, ka tā, jo līdz sērijas beigām upuru skaits (liela daļa gan tēli, kuriem piešķirts vārds vien attiecīgās vardarbīgās epizodes labad) mērāms pat vairākos desmitos. Kad jau jāsāk nedaudz brīnīties, ka apjoms nepiesaista valsts mēroga izmeklētāju, piemēram FBI, uzmanību, pat ja metodes, ar kādām upuri nogalināti visas pēc kārtas nav vienādas, vai atstāti, lai izskatītos pēc pašnāvības vai daļa no tām varētu norakstīt uz kādu dabisku letālas veselības problēmas likstu.

Bet Dens sērijas gaitā pierādīs, ka tam bieži vien pietiek paļauties uz saviem ne maz tik necilajiem talantiem un spēkiem, kaut arī spoku tvarstīšana tam salīdzinoši nesens jaunums. Kam papildus nāk talkār kapsētas spoki, no kuriem izceļams  miršanas brīdī deviņgadīgs puika Īlajs Kofins, kuru attiecības mīļi īpatnējā veidā kļūst par ko drusku vairāk kā vien draugiem. Lai arī Īlajs savu mirstīgo ķermeni zaudējis krietni virs gadsmita, tad nereti psiholoģiskajā ziņā tas šķiet atradis sava veida tēva figūru Dena personā un otrādi.

Ja vēl nāvju un slepkavību vilnis Angerā nav gana cienīgs, lai piesaistītu FBI vai citas valsts mēroga organizācijas uzmanību, tad detektīvi vai konkrētā Evinam Kofinam spoki un cita veida pārdabiskais nav gluži sveša lieta, un jāvērš uzmanība pie tā, ka ar Īlaju tam vienāds uzvārds, jo senčos kā rads. Pirmos pavedienus un norādes Evinam un tā pāriniecei Andrijas Hārlinas vienai no slepkavībām Angerā beidzot sniedz nejaušs fakts, ka kādam tīnim bijis tas prāts vai drīzāk neprāts ne tikai pret kaimiņmājas logiem pavērst kameru ar cerību notvert pat ļoti izskatīgo kaimiņieni, bet pēcāk arī augšupielādēt YouTube platformā video, kurā tās vīru nogalina spoks. Mirkļa popularitātes domas vai kas cits, bet šis solis dod pirmo nozīmīgo grūdienu, lai detektīvs Evins ar kolēģi nonāktu uz Dženetas pēdām. To epizodisko sadarbību ar Denu gluži par partnerību nenosauksi, bet gana nozīmīgs aspekts ar ietekmi uz visas sērijas kulmināciju.

Tikpat liela vai vēl lielāka nozīme, pat ja epizdodiskums izteiktāks, ir Šeina Raiena tēlam, kuru autora Rona Riplija citu sēriju jau lasījušiem (iesaku sākt ar Berkley Street sēriju) ir bijusi iespēja iepazīt. Lai arī pirmā Šeina atrādīšanās epizode ir jau otrās Anger and Death grāmatas ietvaros, un Dženetas neapdomīgs spoka apsēsta objekta pasūtījums ir tas, kas piesaista īpaši starp spokiem bēdīgi slavenā to mednieka uzmanību, tad aktivāku darbība un skatuves loma, nemainoties faktam, ka galvenais tēls paliek Dens Teits, ir sērijas noslēdzošajās divās grāmatās.

Paralēli pārdabiskajiem notikumiem un ļaundaru izraistītās sižetiskās problēmsituācijas, Dena tēls ne bez piepūles veic pašizaugsmes ceļu, kuru galvenais motivators ir beidzot atjaunot attiecības ar dēlu un meitu, lai nepienāktu brīdis, kad tie tik lieli un tik ļoti atsvešinājušies, ka vairs nevēlētos ar to satikties un sarunāties kā ar svešinieku. Bērni pēc šķiršanās palikuši pie nu jau bijušās sievas Džesikas, kura sevi jau no tās pirmajām epizodēm sērijā neatrāda no tās labākās puses. Un sērijas gaitā pamazām, kamēr viens apmeklē psihologu un piestrādā, lai tā teikt nebūtu uzvedības recidīvisms, caur kuras vizītēm lasītājam ļauts uzzināt vairāk par galveno tēlu un tā pārdzīvojumiem arī ne no tās laimīgākās bērnības, tikmēr otrs vispirms šķietami izbauda savu morāli pārāko pozīciju, lai pašai nemanot un ieslīgstot atkarībās, attaptos mainītās lomās.

Sērija, kurā varbūt brīžiem paredzami ieslēdzas galvenā tēla sižetiskās bruņas, pat ja reizēm tiek stipri apskādēts, bet ar visu nelielo gala iznākuma paredzamību, kā arī neretu slikto tēlu drusku neizprotamas rīcības, Tormented Souls dod labu izklaidi, ja ir vēlme pēc kāda nosacīti viegla rakstura (baiļu piedzīšanas ziņā) spoku stāsta rudens un ziemas tumšajos mēnešos.

Dean Koontz – The Face

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Channing Manheim plašāk pazīstams kā jaunā Holivudas ‘’Seja’’ ir viens no populārākajiem ja ne pats pats populārākais šībrīža kustīgo bilžu aktieris pasaulē. Līdz ar slavu un tās pozitīvajiem aspektiem gan materiāli, gan citādi saprotami nāk arī gūzma negatīvā, no kuriem daža laba uzmanība kļūst par apsēstību, kas pārņem ‘’fana’’ dzīvi līdz pakāpei, kurā nekas cits vairs nav tik svarīgs. Par šādas uzmanības apliecinājumiem šķiet kļuvis Čanings, bet viņa gadījumā nav vis kāds ierasts izsekotājs vai acīmredzami ne pie vesela prāta esoša indivīda vēstules ar mīlestības un citu jūtu apliecinājumiem. To vietā aktiera māju komplekss Palazzo Rospo, romānam aizsākoties,saņem jau sesto ļoti savdabīgu sūtījumu melnā kastē, kurā šoreiz ievietots uz pusēm pārgriezts ābols, kurš pēc tam sašūts atpakaļ kopā, bet serdes vietā ievietota lelles plastmasas acs.

Lai arī Seja ir arīdzan grāmatas nosaukuma īpašnieks, tad Čaninga tēls grāmatas ietvaros figurē vien fonā. Viņa vietā par galvenajiem tēliem ir divi citi. Viens no tiem Ethan Truman, izbijis kriminālizmeklēšanu detektīvs, bet pēc sievas Hannas nāves pirms pieciem gadiem vajadzējis mainīt vidi un nu kļuvis par bagātnieka un zvaigznes Čaninga apsardzes un visa cita veida drošības šefu iekš Palazzo Rospo. Ja pirmie pieci sūtījumi tikuši piegādāti ar FedEx firmas starpniecību un bijuši arī bez mazākā pirkstu nospiedumu esamības, tad šoreiz ļaundari pieļauj pirmo nopietno kļūdu, un vismaz paka līdz pat vārtiņiem tiek piegādāta ar personīgo auto, turklāt vēl no kamerām nolasāmu auto numurzīmi.

Lai nu kas, bet savu darbu Ītans arī savā salīdzinoši jaunajā amatā uztver nopietni un ir gatavs pielietot visas prasmes un arīdzan iespēju robežās agrākos kontaktus, lai nokļūtu līdz problēmas saknei. Bet reizē ar pirmajiem pavedieniem, The Face romānā ieslēdzas pirmās pārdabiskās, paranormālās stāsta pazīmes, kuras varētu sagaidīt no autora Dean Koontz. Numurzīmes īpašnieks noskaidrots, adrese arī, bet satikšanās ar attiecīgo personāžu jau salīdzinoši grāmatas sākumā šķietami rezultējas ar Ītana nāvi. Šķietami, jo kā no īsas miega pauzes atmostas dažus mirkļus pirms vēl esam savā auto ārpus aizdomās turamā mājas.

Krietni uzskatāmāk dīvainības, kuras sākotnēji nešķistu saistītas ar pamatsižeta problēmu, aizsākas attiecībā uz Ītana bērnības dienu draugu Dankanu Vistleru, kurš slimnīcā komas stāvoklī pēc vairāku mēnešu ilgas cīņas par savu veselību tomēr šo cīņu zaudē. Bet, kad Ītans draugu grib aplūkot slimnīcas morgā, ar kuru dzīves izvēles ceļi veduši pa likuma otru pusi un ar kuru lielā mērā kontakti zuduši, tomēr izvēlējies Ītanu par sava testamenta izpildītāju, atklājas, ka tā mirstīgās atliekas mistiskā veidā pazudušas. Darbinieks, kurš atbildīgs par to uzraudzību, varētu apgalvot, ka neviens pa vienīgajām izejas durvīm nav izgājis tā maiņas laikā, kur nu vēl ar kādu līķi sev padusē. Mistiskāk nevarētu būt, bet, ja ne zādzība vai kā citādi netur nolikts Dankans, tad lasītājam atliek vien sākt apsvērt citas paranormālās iespējas, kurām atbildes romāna gaita nekautrējas sniegt. Atliek vien pieņemt attiecīgos stāsta spēles noteikumus, lai nesanāktu vilšanās.

Otrs galvenais The Face tēls ir zvaigžņotā aktiera desmitgadīgais dēls Aelfric, kuram no materiālās puses itin nekas netrūktu, kam par uzskatāmu piemēru ir tuvojošamies Ziemassvētku laiks un fakts, ka puika savā dāvanu sarakstā varētu iekļaut tikpat kā jebko un tieši tas tad arī tiktu tam sagādāts, bet ne vairāk vai mazāk, bez jebkāda pārsteigumu faktora. Diemžēl to pašu nevarētu teikt par fiziskākiem un emocionālākiem uzmanības apliecinājumiem ne no tēva puses, kura aprūpē tas dzīvo, kā rezultātā tam dota iesauka Ghost Dad, ne māte supermodele, kura intervijās par attiecībām ar dēlu saka vienu, kas nevarētu būt tālāk no patiesības. Papildus tam Elfriks pagaidām savos desmit gados nevar lielīties ar tiem pašiem fiziskajiem dotumiem, ir visai kalsns un citādi mazs savam vecumam, plus sirgst ar astmu, kā dēļ pat eksluzīvākā skolā starp citiem bagātnieku atvasēm nokļūst huligānu uzmanības centrā un kādēļ tiek izvēlēta mājapmācība.

Bet labums no tā nav bez saviem trūkumiem. Kad dīvainības aizsākas arīdzan iekš Palazzo Rospo Elfriks, lai arī cik labi un citādi teicami savos darbos nebūtu tēva nodarbinātie, neizjūt, ka varētu kādam uzticēties, kur nu vēl, ja pa Elfrika personīgo telefonlīju (mājā tādas 24 ierīkotas, romāna darbība 2003.gadā un mobīlie vēl nedominē) zvana kāds Mistiskais Zvanītājs, no kura īpatnējās runas un teksta uzreiz nevar noprast vai tas vēl labu vai sliktu. Bet lai vai kā, ko gan Elfriks kādam citam nosacītam svešiniekam varētu pateikt, lai neizklausītos pēc bagātnieka atvases ar pārāk labu fantāziju, kurš palīdzības vietā grib vien kādu iznest cauri. Uz mirkli Elfrikam pavīd doma, ka agrākais detektīvs Ītans šķiet vislabākais uzticības kandidāts, bet tikpat ātri pārdomā, lai mēģinātu ķepuroties saviem spēkiem. Vien sižeta gaitā Elfriks un Ītans apstākļu rezultātā ir spiesti viens otram uzticēties un arī tad ar jūtamu piesardzības devu.

The Face romāns arī piedāvā ieskatu no grāmatas galvenā ļaundara Korkija (īstajā vārdā Vladimirs) Laputas perspektīvas, kurš sevi dēvē par anarhistu un līdz šim aizrāvies ar lielāka vai mazāka mēroga huligānismu un haosa sēšanu pasaulē. Savā iekšējā iedomu pasaulē, ja Korkijs būs gana cītīgs anarhists, tad tas agrāk vai vēlāk rezultēties ar jaunu pasaules kārtību, bet, lai līdz tam nonāktu, ir jāpieliek sava roka, lai paātrinātu esošās sistēmas degradēšanos. Pat ja tā acīmredzami ir ceļā uz to, tad nevar laist garām iespējas, piemēram ar neuzmanīgi piemājas zālājā astātiem suņiem, bet, lai cik liels gandarījums pēcāk pašam nebūtu, tad nespēs ne tuvu konkurēt ar tā krietni grandiozākajiem plāniem attiecībā uz Seju un tā dēlu.

Ļaundara tēls, kurš savās acīs ir vien labākas pasaules nesējs, un, ja pa ceļam nepieciešams kādu ātrāk aizsūtīt aizsaulē, tad tā teikt omleti neuztaisīsi bez olu čaumalu saplēšanas. Tam pretstatā Ītana un Elfrika labie tēli, bet ne tikai, jo citādāk, kas zina, būtu lemti sakāvei jau momentā, kad Ītans sastop pirmo lodi. Tur tā teikt bez citu spēku, varētu pat teikt, sargeņgeļu iesaistīšanās, kā arī Ītana bijušā kolēģa un spriežot pēc romāna notikumiem arī laba drauga Hazard Yancy palīdzības neiztikt.

Ian Fortey – Jigsaw of Souls #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Vinsents Donelijs ne tikai pamostas klajā laukā un neatceras ne atmiņu kripatu, kas viņš tāds, bet tam apkārt vēl pieci šķietami nežēlīgi nogalināti ķermeņi. Papildus tam, lai sērijas galvenajam varonim nebūtu garlaicīgi, tā galvā sāk runāt kāda balss, kura pati ir bez vārda un identitātes, kamdēļ Vinsents dod tam Fix vārdu ar cerību, ka kopīgiem spēkiem izdosies tikt pie skaidrības un risinājuma, kas gan viņi paši tādi, kāds apstākļu kopums licis tam attapties uz attiecīgā lauka un kas ir pārējie upuri, kurš pie tā visa vainīgs? Labi, ka vēl līdzi Vinsentam ir kāds identifikācijas dokuments, kas piešķir vismaz kādu sākumpunktu un ļauj zināt pašam savu vārdu.

Bet moments, kas katalizē paranormālo notikumu spraigāku gaitu un sešu grāmatu Jigsaw of Souls sēriju seko vien pāris mēnešus vēlāk, kad dziņa ne no kurienes doties uz Alder Falls mazpilsētu, kuru tikpat kā nevienā kartē neatrast neatstāj un neatstāj Vinsentu mierā līdz viņš un Fikss uz to dodas.

Sērijas sākums, kas nebūt nav lineāras dabas, ir visai savdabīgs un drusku kavē saprast, kas ir kas un tā teikt iebraukt stāsta premises būtībā. Gluži kā pats Vinsents, kurš ir ne tikai apjucis par savu identitāti, bet vēl piedevām nākas tikt galā ar citām personībām paša galvā, kuras vismaz negāžas visas virsū vienlaikus, bet izkaisīti sērijas garumā, tā arī pirmās grāmatas Curse of the Necromancer sākuma daba sākot ar prologu un dažu labu atmiņas ainu, kura nav Vinsenta, rada apjukumu arī lasītājam.

Kad nemaz tik vieglā ceļā nonākts Alderfāla un Vinsents ēstuvē ieminas, ka plāno palikt pa nakti, līdz tam laipni sagaidīšanu nomaina vispirms netīkams pārsteigums un viegls ieteikums meklēt kādu naktsmītni kādā citā tuvējā mazpilsētā, kuru pēc Vinsenta šķietamās ietiepības nomaina cita ēstuves apmeklētāja krietni jau dusmu pilnāks situācijas risinājuma piedāvājums. Labi, ka visi gluži nav tik naidīgi noskaņoti, ko gan, kā notikumi rādīs, motivē vien gadu laikā iegūtas bailes, un tā Vinsents sastop pirmo no tik nepieciešamās draugu komandas, kuri būs ai cik nepieciešami jau pirmajā grāmatā, kur atpestīt Alderfālu no nekromancera lāsta, no nekromancera Bogdena, kurš kā otrā balss aktivizējas iekš Vinsenta.

Attiecīgais labais, sabiedrotais tēls vārdā Stenlijs Krisps, kurš ar paranormālām aktivitātēm nebūt ne tikai nav uz ‘’Jūs’’, bet var lepoties, ka tā mājā mīt vairāk kā viens (draudzīgs) spoks, no kuriem viens ir negadījumā jau salīdzinoši pasen miris brāļadēls Dezmonds vai vienkārši Dezijs. Izceļams no visiem mājas gariem, jo pašam Vinsentam vēl neizprotamā veidā, tas spēj aktivizēt spējas sevī un atgriezt kaislīgo Guns N’ Roses grupas fanu atpakaļ dzīvojas. Fakts, ko tā vien vēl dzīvam esot alcis Bogdens, bet kas tā tumšajos neceļos nekad tam nav bijis pa spēkam. Dezmondu gan tā pirmajā dzīvē, gan tagad par personu, kura ļoti nopietni attiektos pret lielāko daļu lēmumiem cilvēka dzīvē, nenosauksi, un tā sērijas ietvaros jau no tā sastapšanas brīža kalpo kā noderīgs pretstats un atsvars Vinsenta eksistenciālajiem satraukumiem, piešķirot vajadzīgo humora elementa devu citkārt biedējošos notikumos un cīņā pret paranormālo

Gluži kā puzzle, kā varētu interpretēt sērijas nosaukumu, Vinsentam jācenšas vispirms atrast savas būtības puzzles gabaliņus, saprast, vai tie īsti vai kāda paranormāla naidnieka viltojumi, kuru ceļā tie grib panākt savus nešķīstos mērķus, un pēcāk no īstajiem salikt atpakaļ sevi. Jo kamēr no Alderfālas ceļš vai drīzāk jauna aktivizējusies balss raganas Selīnas Eliotas veidolā vēlāk ved uz citu Burnham mazpilsētu. Tur Selīna pirms iesaistīšanās rituālā, kas galu galā bijusi tai liktenīga, nav vienīgā ragana, bet bez tās vadības līderības grožus uzņēmusies ‘’māsa’’ Abigeila, kura, lai arī sākotnēji ar labiem un cēliem mērķiem grib vairot savu spēku, tad, pašai nemanot, ļaujas tikt ļaunu koruptīvu spēku ietekmē novirzīties no ceļa, kas ļautu to saukt par labo tēlu.

Bet autors Ian Fortey ne Vinsentam, ne citiem tā draugiem sabiedrotajiem ne mirkli neļauj atvilkt elpu un, kā viena problēma atrisināta, tā cita kā jaunizaugusi pūķa galva liek pār sevi manīt. Reizē šķietami aug spēles cena un likme, ja labie varoņi pāragri ciestu kritisku neveiksmi. Kaut gan tā vien šķiet, ka pasaules gals vai vismaz ļauno spēku postaža izpriecas, pēc kurām cilvēce vairs nebūtu tādi pati, kā pirms tam, draud katrā no reizēm.

Tā trešā The Blood Bargain grāmatas galvenais naidnieks un mošķis ir džins/dēmons Razuls. Vai kā ceturtās The Darkness Within ietvaros Vinsents un Co steidz apturēt traka zinātnieka un tā atbilstoši Abyss vārdā nosauktas organizācijas nešķīstos nodomos apvienot paranormālo un zinātni, lai pēcāk ar sasniegumiem ‘’aplaimotu’’ pārējo pasauli. Ne reizi vien sērijas gaitā šķiet, ka nu vien Vinsentam vai Dezmondam, vai citam to iegūtam sabiedrotajam gals būs klāt, ka pateicības algā tam saņemt vien mokas un novēlotu žēlsirdības nāvi. Kas jo patiesāk šķiet piektās The Demon Boy grāmatas ietvaros iekš vecmodīgu un aizgājušu laiku ārstniecības metožu vēl piekopjošā mentālajā slimnīcā, kas kā izrādas pati par sevi ar visiem tās iemītniekiem, izņemot Vinsentu ir kā no aizsaules atsaukts spoks. Bet vienmēr tik kritiskos momentos atliek atcerēties, ka ir vēl turpinājums, lai būtu mierīgāks prāts par galveno varoni.

Ik pa brīdim sērijā paralēli ļauno mošķu un naidnieku pieveikšanai ieslēdzas pa savam filozofiskākam momentam, kur, piemēram, viss Haoss tikai tāpēc, ka no tā savu izcelsmi rod dēmoni un citi dezorganizētības un postažas radītāji, nav simtprocentīgi ļauns. Ka Kārtībai (Order) un labajiem spēkiem pēc to būtības nepieciešams kāds pretstats, lai pasaulē būtū balanss ar lielo burtu, ka varbūt labie nemaz nevarētu saukties par tādiem, ja nebūtu kāds kontrastējošs spēks, kas to tādu ļautu izcelt. Vien tāda maza nelaime, ka visa rezultātā dažiem labiem, vai varbūt pat tūkstošu tūkstošiem, ja ne ilgtermiņā vēl vairāk, par to nākas maksāt dzīvības cenu.

Sērija, kur papildus šiem pārdomu momentiem un Vinsenta ‘’Es’’ meklējumiem, kuru gaitā ar citu tēlu palīdzību tam ļauj noprast, ka varbūt svarīgāk par tā pagātnes personības noskaidrošanu, būtu mērķis nepazaudēt jauniegūto pašreizējo un varbūt krietni labāku personu, kura gatava riskēt un palīdzēt citiem, nevis iesaistīties kādā nebūt rituālā, kas šo visu aizsākusi. Apvienojumā Jigsaw of Souls, lai arī sērijas gaitā varoņiem jāpieveic kā dēmoni, tā citi mošķi, mazāk iedveš šausmu žanra elementu baiļu iespaidu, bet interesantā un saistošā veidā izmanto paranormālos elementus, lai iztirzātu gan individuālu grāmatu, gan vispārējās sērijas garuma sižetiskās līnijas.

Graham McNeill – The Crimson King (The Horus Heresy #44)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Tūkstošdēlu (TD) leģions, kurš kā mitoloģiskais Ikars pārāk tuvu pielidoja Saules gaismas spēkam, tā līdzīgi to primarks Magnuss pārāk dziļi iemaldījās warp ētera jeb kā TD to dēvē Great Ocean ūdeņos. Par daudz pārvērtēja savus spēkus, pārāk augstās domās par savām spējām spēt gan būt pārākam pār jebkuru tajos sastaptu mošķiem, gan spēt pretoties lielākajiem warp monstriem un pat Haosa dieviem. Tik augstās domās, ka pat pēc paša Imperatora atbalstīta lēmuma uz Nikaea pārtraukt un aizliegt tā leģionos psaikeru, Librarainu un citu mentālo spēju pielietošanu (ar saviem izņēmumiem, protams), pat tad Magnuss uzskatīja, ka zina labāk. Rezultātu tam The Horus Heresy sērijas lasītājs varēja iepazīst sērijas divpadsmitajā A Thousand Sons grāmatā, bet šajā, nu jau četrdesmit ceturtajā, stāsts ļoti saīsinot ir par ceļu, kādu tas pēc dzimtās planētas Prospero iznīcināšanas mēro, lai pilnībā pievienotos nodevēju pusei.

Doma īsa un vienkārša, diemžēl The Crimson King sižeta garums nespēj nest lapapsušu garuma smagumu, kādā stāsts ticis izvilkts. Romāns aizsākas uz warp dimensijā esošas Magu Planētas (romāna ietvaros the Planet of Sorcerers tik vārdiski garš, ka bija motivācija pameklēt, vai nav kas vienkāršāks. Ko arī izdevās atrast – Sortarius, bet tam acīmredzami vēlāk atvēlēts cits stāsts), kur kas nu palicis no TD drīzāk eksistē, kamēr fiziskajā Visuma realitāte pilsoņkara cīņa atvēleta citiem, un par reālu draudu vairs nebūtu uzskatāms.

Pats Magnuss savās acīs nav nekāds nodevējs, tā romāna sākumā atsaka citam nodevēju primarkam Lorgaram no tā piedāvājuma pamest tā šķietami bezmērķīgo mērķi atjaunot uz Prospero un tās galvaspilsētas Tizca zaudēto bibliotēku simtos tūkstošu un pat vairāk mērāmos grāmatu, skriptu un citu zināšanu krājumus, lai tā vietā pievienotos Horusa leģioniem. Bet mērķis, kas to ar katru pierakstīto un atcerēto vārdu, rindkopu un grāmatu krājumu novājina. Novājina, jo sakāve uz Prospero no tiem uzsītajiem Space Wolves (SW) un to primarka Leman Russ puses bijusi tik smaga, ka glābjoties no pilnīgas iznīcības un patveroties iekš warp dimensijas Magnusa dvēsele sadalījusies fragmentos. Process, kas parastajam mirstīgajam postošs un momentā letāls, bet, ko primarki spēj pārciest. Tomēr, ja viss būtu noritējis, kā vēlams, ja Magnuss būtu spējis visas dvēleses lauskas (shards) atkalapvienot uzreiz, tad Horusa Nodevības sērijā varbūt iztrūktu šis garadarbs – The Crimson King.

Romāns, kas pamatā ir par nodevēju leģionu, kurš tik ilgi svārstās, kurā pusē tomēr nostāties. Leģions un primarks, kuram vairāk gan iepriekšējos romānos ar to darbību bijusi ne viena vien iespēja paklausīt lojalitātes veselajam saprātam, nenovirzīties no taisnā ceļa. Kur pašu vainas saskatīšanas vietā, tie, protams, to noveļ uz citu pleciem, un tagad, kad Magnusa veselais saprāts šķietami raitā solī dodas pa demences ceļu, tad nu tādi tēli kā Ahzek Ahriman sarosās, lai izveidotu kabala grupu, kuru misija ir darīt visu iespējamo un neiespējamo, maksāt jebkuru cenu, lai tik atjaunoto spēka plaukumā to primarku.

Romāns, kas pamatā ir no nodevēju perspektīvas, bet diezgan daudz arīdzan no lojālistiem, kuri Ahrimana kvesta ietvaros centīsies ar tikpat lielu atdevi nepieļaut to izdošanos. Starp tiem galvenokārt minama SW grupa, kura nosacīti laimīgā kārtā atrodas uz Silent Sisters psaikeru cietuma Kamiti Sona, kad tas tiek izvēlēts kā pirmais Ahrimana uzbrukuma mērķis. Diemžēl vairums SW tēliem diezgan neizteiksmīgi un ar mazām variācijām par tēmu vienam no otra, lai kāds no tiem izceltos. Vien daļēji un par kripatu labāki ir uz Kamiti Sonas esošu cietumnieku trio (Lemuel Gamon, Camille Shivani un Chaiya Parvati), kuriem lemts tikt iesaistītiem romāna riņķa dancī.

Pašiem nemanot TD gan jo vairāk cenšas sevi glābt, kā to paši iecerējuši, turpinot izmantot aizliegtās warp zintis, turpinot uzskatīt, ka Magnusa vadībā tiem labāks liktenis, jo patiesībā vairāk sevi pazudina. Kam par labu piemēru ir grāmatas sākums vēl pirms Ahrimans uzņemas vadīt TD leģionāru grupu, lai atrastu piecas Magnusa dvēseles lauskas. Kam par piemēru kalpo Magnusa uzdevuma ietvaros, lai iegūtu jaunas zināšanas cēlā mērķa vārdā tās atjaunot (lai arī rodas jautājumi, kā gan kāds cits no citiem reālā, fiziskā Visuma nostūriem tām spētu piekļūt). Mērķis, kas tos gandrīz noved pie nāves sliekšņa vēl pirms romāns kārtīgi aizsācies, jāatzīmē daļēji pašu iedomības un vainas dēļ (atkal), kā izdzīvošanas vārdā Ahrimanam nākas jo ciešāk sasaistīt savu un pastarpināti leģiona likteni ar dēmonu spēkiem un konkrētāk Iron Oculus jeb Afrogomon veidolā. Nemanāmā slīgšana koruptīvo spēku varā, ko jo labi vizualizē daža laba TD astartes cīņa pret gēnu degradēšanos, pret paša miesas mutēšanos un uzburbšanu (romānā flesh-change termins).

Ja vien kādā brīdī Ahrimanam, kādam citam Tūkstošdēlu leģionāram vai starp tiem iemaldījušamies Emperor’s Children leģionāram un zobencīņu meistaram Lucius, kuru pēdējoreiz manījām Angel Exterminatus (#23) ietvaros būtu ieslēdzies kaut niecīgākais lojalitātes veselais saprāts, kas zina… Varbūt tik kārotā utopiskā nākotne, kur vien meklēt, rast un izzināt zināšanas arī spētu piepildīties. Tā vietā daļēji pašu spēkiem un ne tikai warp un Haosa koruptīvo spēku dēļ piepildās kas sliktāks, postošāks un visādi citādi traģiskāks.

Par nelaimi romāna baudāmībai The Crimson King sižets vairāk rada lieki garumā izstieptu stāsta ideju, kuru kā raksta sākumā minēju, iespējams rezumēt dažu teikumu idejā. Ja vēl izpildījums labs, baudāms un lasītprieku radošs, tad tam gandrīz maza, nebūtiska nozīme, bet tā vietā The Crimson King bieži vien ir epizodiski saraustīts, kur kā lojālie, tā TD nodevēju tēli tiek virzīti no vienas cīņu ainas (pat ja visas klasiski Warhammer stilā ieturētas) uz nākošo, lai pa vidam reizi pa reizei pieskartos un iztirzātu kaut ko ar dziļāku domu vairāk piesātinātu.

Izlasīju, lasu, lasīšu #285 (29.09-19.10)

Izlasīju:

Alex Kava – Whitewash

James Swallow– Garro: Weapon of Fate (The Horus Heresy #42)

Nick Green – The Cat Kin (Cat Kin #1)

Noklausījos:

David Weber, Richard Fox – Ascent to Empire #1-2

David Longhorn – Mortlake #1-6

Lasu:

Graham McNeill – The Crimson King (The Horus Heresy #44)

Klausos:

Ian Fortey – Jigsaw of Souls #1-6

Lasīšu:

Dean Koontz – The Face

John French – Tallarn (The Horus Heresy #45)

Klausīšos:

Ron Ripley – Tormented Souls #1-6

Nick Green – The Cat Kin (Cat Kin #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Faber and Faber

Manas pārdomas

Bendžamins jeb vienkārši Bens līdz šim spējis izcelties kā viens no labākajiem ja ne pats labākais pinball mašīnu spēlētajs savā skolā un tuvākajā apkārtnē. Interese starp vienaudžiem tik liela, ka regulāri tiek rīkoti turnīri, kur labākajiem pat tiek necilas naudas balvas, bet ne par to būs Cat Kin triloģijas pirmās grāmatas ar tādu pašu nosaukumu sižets, lai gan ir arī alternatīvs City of Cats nosaukums. Pinball un citu arkādes spēļu mašīnu vietā Bens, kā glābiņu no ikdienas problēmām, mātes mudināts iesaistīties kādā pulciņā, jo nereti no mājas atnāk ar nobrāztu vaigu no kāda, kurš nav mācējis vai nu derībās vai citādi zaudēt. Negaidīti, kļūdas pēc un pavisam nejauši Bens atklās Mrs.Poweel rīkotu jogas, cīņu mākslas un vienkārši tikpat kā aizmirsta senu kustību stilu Pashki pulciņa Cat Kin veidolā. Pulciņu, kurā katram no dalībniekiem pirms pirmās nodarbības katram savas ekspektācijas, kuras nevarētu būt tālāk no patiesības, bet ne sliktā nozīmē.

Pulciņš, kas kā Benam, tā citiem dalībniekiem izrādīsies negaidīta drošības un stabilitātes sala no ārpasaules problēmām. Problēmam, kuras mājas dzīvē Benam ir krietni vien nopietnākas par kādu skolas huligānu, jo daudzdzīvokļu mājas saimnieks Džons Stanfords iecerējis ēku nojaukt, tā vietā uzbūvēt ko citu un krietni naudu ienesīgāku, bet Bens un tā māte Lūsija kā tādi neizsvēpjami knišļi spītējas, turas pretim un ne par ko nepiekrīt tā dzīvokļa pārpirkšanas piedāvājumam, un pat brīnās, ka tiem nepatīk krietni zem tirgus cenas izteiktais piedāvājums. Tad nu tas sācis ķerties pie sīkiem iebiedēšanas taktikas paņēmieniem, bet grāmatas sākumā vēl tā pa vieglo.

Starp citiem pulciņa biedriem par Bena kā galvenā varoņa konkurentu saucama Tifānijas Meinas tēls. No malas varētu šķist, ka Tifānijai dzīve salīdzinoši krietni labāka un nebūtu par ko sūdzēties. Ir divi mīloši vecāki un labi situēti dzīves apstākļi, ja vien neskaita jaunāko brāli Stjuartu, kurš muskuļu atrofijas dēļ un citu vājās veselības dēļ piemetušamies slimību dēļ jau ilgāku laiku atrodas slimnīcā. Fakts, kas varbūt ir uz potenciālu pārmaiņu sliekšņa, jo māte Keitija pavisam negaidīti interneta dzīles pārmeklējot uzgājusi jaunas brīnumzāles un to autoru doktoru Džeimus Filipu Kobu.

Līdz šim Tifānija ārpusskolas aktivitātēs dalību ņēmusi baleta pulciņa nodarbībās, bet, kas agrāk šķita brīnišķīgs solis uz dailes pasauli, nu vairāk šķiet kā slogs. Papildus tam Tifānija nevar lepoties ar sporta vai citu līdzīgu fizisku aktivitāšu dotumiem, bet, par cik vecāki no tās lūdz vismaz vienu brīvu dienu nedēļā, kurā atpūsties no darba un mājas ikdienas soļa, no uztraukuma par dēla Stjuarta veselību, tad neatliek nekas cits, kā meklēt kādu alternatīvu. Un pavisam nejauši sanāk pamanīt Cat Kin pulciņa sludinājumu, kas, lai arī aprakstā ļoti nespecifisks un vispārīgs, tad kā kaķa saimniecei īpaši lielus uztraukumus nesagādā.

Pati pulciņa vadītāja ir kā sava veida guru, kaķu vārdotāja, filozofijas un aizmirstā Pashki kustība stila pēdējā dzīvā (vai vismaz viena no) nesējām pasaulē. Pielīdzinot to jogai, katra nodarbība jauniešu pulciņam sniedz vispirms jaunu veidu, kur atrast sevi, uzlabot pašapziņu un citādi rast jaunus draugus. Kā Tifānija, tā Bens un lēnākos tempos arī citi Cat Kin pulciņa apmeklētāji atklāj, ka tiem īpatnējā un varētu pat teikt pārdabiski labā veidā uzlabojušās ne tikai fizisko sniegumu rādītāji, bet parādījušās kaķiem pielīdzināmas maņas, piemēram, spēju redzēt ļoti vājā apgaismojumā (tikpat kā tumsā). No abiem varoņiem Bens pirmais aizdomājas par Felicitu Pauvelu, tās patiesajiem mērķiem un nolūkiem tik spēcīgu iemaņu mācīšanā. Lai arī Tifānija mierina, ka negrib, lai Pashki tiktu vienkārši aizmirsts, tad Bens nespēj nedomāt, ka patiesībā ir krietni atšķirīgāka…

Gandrīz pirmā romāna trešdaļa tā arī paiet iepazīstoties ar Bena un Tifānijas, pastarpināti arī dažs labs cits, pasaulēm un to problēmām. Gandrīz tik tālu, ka pat rodas jautājums, kuru vai kurus gan stāstā uzskatīt par ļaundariem, ja nu vienīgi Bena gadījumā tas būtu namsaimnieks Džons Stanfords un Tifānijas gadījumā brīnumzāļu autors doktors Kobs, kura ļaunprātības atklājumi tobrīd gan vēl tikai priekšā. Bet atliek vien par šo faktu aizdomāties, sākt piefiksēt, lai autors nomierinātu, ka par tik būtisku stāsta faktu, kā labo varoņu antagonisti, nebūtu aizmirsts.

Bet paralēli fantāzijas elementiem nevar nesaskatīt, ka labā izpildījumā uz to fona autors Nick Green pieskarās dažādiem sociāliem jautājumiem ar jauniešiem to centrā. Kā Bens, kuram paralēli uztraukumiem par potenciālu faktu, ka Stanforda tēls var tomēr atrast veidu, kā likt tiem zaudēt mājas, saskaras un tiek galā ar faktu, ka vecāki dzīvo šķirti, ka māte aiz problēmu un uztraukumu noguruma sloga neizdomājas, ka arī dēlam nevar būt viegli. Kur pēc vienas strīdu epizodes pat padzen to no dzīvokļa un Bens ir spiests ievākties pie tēva. Viegli iztēloties citus iemeslus un apstākļu ieganstus, bet ar tādu pašu iznākumu.

Tikmēr Tifānijas gadījumā, lai arī māsai rūp brāļa veselība un tā vispārējā labsajūta, tad tomēr nomāc fakts, ka vecāki aiz gādības un uztraukumiem par brāli šķietami tikpat kā neizrāda nekādu interesi par meitu un tās aktivitātēm, dienas gaitām, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Lai arī neizrāda uz āru un savu reizi nav slikti, ja sanāk kaut ko darīt pa savam, tad nebūt nebūtu sliktu, ja viņas virzienā tiktu kaut daļa no brālim veltītās uzmanības.

Citi tēli, kā abu galveno varoņu vecāki, tā arī pārējie Cat Kin pulciņa dalībniekiem vairāk ir atbalstoša loma, bet fakts, kas to gadījumā nešķiet ne kartonisks, lai tikai virzītu sižetu uz priekšu, lai ērtā brīdī izrakstītu Benu un/vai Tifāniju no sarežģītākas situācijas.

Kā jau gaidāms, tad noslēgums, sižeta problēmsituācijas atrisinājums un kulminācija nav no tiem, kur bērniem, jauniešiem vai vispār fantāzijā kā tādā sagādātu pārsteigumus, bet ir spriedzes piesātināta un izpildījums kā tāds no vāka līdz vākam, kas ieientriģē un ir saistošs.

David Longhorn – Mortlake #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Tara Praida, amerikāņu studente Lielbritānijā, kā jau jebkurš 21.gadsimtā dzīvojošs un racionāli domājošs cilvēks pieskaita sevi pie tiem, kuri pārdabiskajam un paranormālajai pasaulei un tās dažādajiem mošķiem netic un izbauda tās šausmu uzdzenošos efektus vien filmās vai cita veida medijos. Tas viss gan mainās, kad neapdomīgi kopā ar tautieti Džošu vēlā vakarā atrod sevi pārgājienā vēl nesasnieguši drošu naktsmītni, ko cerot labot, Tara iesaka saīsināt ceļu, ejot cauri privātam un turklāt vēl ar žogu norobežotai privātteritorijai. Tikai tīra nejaušība paglābj Taru no tikpat plosoši letāla likteņa no vilkašu ķetnām un asajiem zobiem, kādu tas piemeklē Džoša tēlu.

Bēdīgākais, ka traumatiskās atmiņas tik pašai tik neticamas, ka grūti iedomāties, pie kura varētu vērsties ar cerību pēc pilnvērtīgas palīdzības vispirms jau Džoša mirstīgo atlieku atgūšanā un sekojoši arī attiecībā uz pašas psiholoģiskās traumas atgūšanos. No vietējās policijas noteikti palīdzību var negaidīt, kurai, vadoties pēc jau minētās racionālās domāšanas, labāk pat neieminētos par kaut ko tādu kā vilkatis, bet, par laimi, krietni atsaucīgāks ir profesors Markuss Orlando Mortleiks, kurš nelielā lokā ir jau izcēlies ar pieredzi paranormālu likstu atrisināšanā un palīdzības sniegšanā.

Tā Mortlake sērijas pirmā grāmata Wolfsbane aizsākas vispirms ar Mortleika kā eksperta iesaistīšanos un palīdzības sniegšanu Tarai. Gan pirmā gan vēlāk otrā grāmata House of Whispers paralēli katras grāmatas pārdabiskajai problēmsituācijai velta sižeta laiku, lai pietiekami labi iepazīstinātu lasītāju ar sērijas galvenajiem labajiem varoņiem Taru un Mortleiku, kā arī to atbalstošo komandu, kura Taras gadījumā tā ir vietējā studente Anita, pie kuras apmetusies, bet Mortleikam detektīvinspektors Robs Vestāls, bez kuru palīdzības atbalsta visnotaļ iespējami līdz sērijas noslēgumam neizdotos tiem nokļūt.

Ja vēl Wolfsbane ietvaros Mortleika loma sadarbībā attiecībā pret Taru ir neapšaubāmi lielāka, tad jau ar otro grāmatu House of Whispers sadarbības partnerība ir krietni vienlīdzīgāk sadalīta. Turklāt sākums grāmatai ir tīri tikai ar Taru pie paranormālās situācijas atklāšanas un risināšanas, par cik viņa kopā ar Anitu devušies vien ciemos pie Anitas brāļa Tima ģimenes, kura iztiku pelna atremontējot vecas, piemēram, 18.gadsimta mājas, lai tās vēlāk ar peļņu pārdotu. Vien tāda nelaime un ‘’sīkums’’, ka šoreiz attiecīgā Haslam māja ir ar vardarbīgu un asiņainu pagātni, kura sāk mājas jaunajiem iemītniekiem sāk likt par sevi manīt. Ko gan visjūtīgāk kā pirmie uztver ģimenes suns un Tima meita Elija.

Tālākie sērijas turpinājumi ar trešo Bloodlust un ceturto Soul Taker daiļdarbiem vairāk tiek veltīts iemesliem, kuri Mortleika pagātnē un jau agrīnā zīdaiņa vecumā to nostādījuši uz pārdabisko elementu takas, kurai lemts kulminēties šīs sēirjas ietvaros. Turklāt iniciālā epizode minētajā zīdaiņa vecumā, kura, lai arī pārdzīvo dzīvīgi vesels tomēr, rezultējas ar mātes upurēšanos sava dēla vārdā. Fakts, kas traģisks pats par sevi un kura izzināšana vien būtu gana iemesls, bet to vēlāk papildina Soul Taker romāns, kura darbība tajā iesaista Mortleika tēvu un vietējās folkloras pētnieku un rakstnieku Biliju. Pētniecības un rakstniecības process, kas sevī ietver arīdzan nopietnu attieksmi pret pagāniskajām ticībām un visa veida pārdabisko elementu pielūgšanai. Bet acīmredzami ar nepietiekošu pietāti un respektu, ar pārāk zemu ticību, ka kaut kas tāds varētu reāli eksistēt. Kļūda, ko Mortleika tēvs nožēlo vēl stāsta ‘’tagadnes’’ šobaltdienā, bet fakts, kas vēlāk Mortleikam augot un uzsākot savu dzīvi atstājis jūtami negatīvas pēdas tēva un dēla attiecībās.

Ierasti šāda tipa paranormālajās šausmu žanra sērijās autors neaprobežosies vien ar individuālu pārdabiski letālu atgadījumu notikumiem no grāmatas uz grāmatu, kuru risināšanā talkā steidz tie paši galvenie labie varoņi. Tādēļ ir nepieciešams arī kāds lielais, sliktais ļaundaris ar lielo burtu, kurš varbūt sākotnēji vien no fona aizkulisēm kā šaha spēles bīda figūriņas, lai maz pamazām nokausētu savu pretinieku, lai vien brīdī, kad vien sev izdevīgākā un labvēlīgā apstākļu izkārtojumā kāptu uz sižetiskās skatuves. Tomēr būtu tā savu spēku pārvērtēšana, pretinieka spēju pārāk zema novērtēšana, kā vēl vairāku citu faktoru kopums, tai skaitā, protams, nevar izslēgt labajiem varoņiem vairāk vai mazāk piemītošas sižetiskās bruņas, lai sērijai būtu lemts sasniegt godam labu kulmināciju noslēdzošajā sestajā Death Hunt grāmatā.

Turpinot par ļaundariem, tad tie nav vis kādi super spēcīgi pārdabiski citas dimensijas mošķi, bet lielāko sērijas daļu Mortleikam jo personīgi – pēdējās lielās mīlestības Kasandras Talantajas un kulta līdera Natanjela Talamakusa Krova personāžos. Krovs, kura vadīto grupu Kasandra iepazīstina Mortleiku, kad pilnībā itkā pilnībā noticējusi Krova pārpasaulīgi labajiem vārdiem, to paustajiem nodomiem par realitāti vispirms vietējā līmenī un kas zina utopiski visā pasaulē radīt jaunu un labāku realitāti. Patiesība gan krietni atšķirīgāka un Mortleikam gan tiešā, gan pārnestā nozīmē krietni sāpīgāk nepatīkama.

Jāatzīmē gan, ka reti kura no Mortlake sērijas grāmatu individuālajām kulminācijām bija ar vajadzīgo uzrāvienu, kas tādam mirklim pienāktos. Tā vietā vairāk rodas iespaids, ka autors David Longhorn labajiem varoņiem piespēlē salīdzinoši vieglu izeju no sarežģītās un citkārt letālās situācijas. Reizē nav gluži tā, ka labo varoņu puse iztiktu bez upuriem, kur gan izceļamākais Mortleika kolēģis gan universitātē, gan paranormālajā pasaulē un tikpat kā tēva figūra Montijs Karingtons. Tas gan šķietami vairāk dod labāku iespēju attēlot emocionālo slodzi un pārdzīvojumus galvenākajam Mortleika tēlam. Izņēmumi attiecībā uz kulminācijām ir sērijas pirmā un pēdējā noslēdzošā grāmata, kas atbilstoši rada pietiekamu vēlmi, lai vispirms liktu ķerties klāt turpinājumiem un pēcāk atstātu labu pēcgaršu.

James Swallow – Garro: Weapon of Fate (The Horus Heresy #42)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Stāsts trijās daļās ar centrālo varoni Nathaniel Garro par sava ‘’Es’’ meklējumiem pēc līdzšinējās kārtības neatgriezeniska izjaukšanas, kad ne tikai līdz tam uzticamākais Imperatora pirmarks Horuss Luperkals izdodmā sacelties pret par ‘’tēvu’’ saukto Imperatoru, bet tā prātam grūti aptveramajai nodevībai pievienojas vēl astoņi citi primarki. To starpā Garro Death Guard (DG) leģiona primarks Mortarions. Ko gan iesākt ar sevi, kā nepazaudēties trauksmainajos pārmaiņu laiku vējos un, paliekot lojālam, turpināt cīņu, kamēr šķietami visi citi par brāļiem sauktie astartes nu ir starp nodevējiem.

Garro tēlu iekš lielākās The Horus Heresy sērijas nesastopam gluži pirmo reizi, bet pirmā sastapšanās tik sen tālajā sērijas ceturtajā The Flight of Eisenstein grāmatā, ka vien blāvā atmiņā palikušas viņa un citu Garro biedru bēgšana no nodevības gan uz Isstvan III, gan Isstvan V. Bet, kamēr pirmais to cēlais mērķis, brīdināt citus par Horusa nodevību savā būtībā sasniegts, pat ja nebūtu gluži vienīgie, kuri to mēģinājuši un pašiem lojālistiem gana daudz aģentu un citu informācijas ieguves veidu, lai nepaliktu muļķa mierinājuma neziņā, tad tas atstāj jautājumu, ko gan ar sevi iesākt un palikt lojālam.

Šo gādību, varbūt liekamu sava veida pēdiņās, uzņemas Malkadors the Sigilite, kura pārziņā kā Zemes/Terra reģentam ir daudz jo daudz pienākumu, kamēr Imperators aizņemts ar saviem rūpestiem esam uz Zelta Troņa. Lai arī Zemes aizsardzības sagatavošanās, tās pārbūve pār cietoksni gaidāmajam Horusa un tā sekotāju nodevēju leģioniem ir atvēlēta Imperial Fists (IF) leģionam, tad tas nenozīmē, ka tādēļ nebūtu vājo vietu, kuru citiem piesegt. Tad nu lūk Malkadors aiz paša iniciatīvas pulcē savu ēnu armiju. Aģentus, kuriem lemts slepenības plīvuros tērptiem lemts pielikt savu roku Zemes aizsardzības centienos gan pret pašreizējiem naidniekiem, gan uzvaras gadījumā arīdzan nākotnē pret warp spēkiem, kurus līdz galam pieveikt nekad nebūs lemts.

Romāns ar apakšvirsrakstu The Weapon of Fate, kura trīs daļas ir teju kā individuālie stāsti, kurus vienu ar otru lielā mērā vieno tikai pats galvenais varonis – gan pats kā ierocis, gan kombinācijā ar visu tā astartes fizionomiju, bruņām un pieejamajiem ieročiem. Katrā no tiem bez sava ‘’Es’’ meklējumiem un glābšanas, Malkadora sūtīto misiju ietvaros Garro varbūt nosacīti palīdz jaunu mērķi atrast citiem līdzīgā nelaimes un nodevības pavērsienu likstās iestigušajiem, kā World Eaters (WE) leģionārs Macer Varren, kurš sev no nodevības purvu kaujām ved līdzi domubiedru lojālistus no citkārt nodevībā kritušiem leģioniem. Saprāta balss laikā, kad neuzticība vienam pret otru var motivēt citu rīkoties pārsteidzīgi un ‘’drošības pēc’’ labāk likvidēt jebkuru pootenciālu draudu un naidnieka spiegu.

Gluži gan to pašu nevarētu teikt par Ultramarines psaikera Tylus Rubio tēlu, kuru Garro likts rekrutēt. Bet, kuru pirms Garro uzrašanās tā dzīvē vairākkārt piemeklējušas šaubas par Nikaea edikta aizliegumu psaikeriem pielietot savas mentālās spējas un talantus vien aiz bažām, ka koruptīvo spēku valgos neieslīgst vēl kāds bez Tūkstodēlu primarka Magnusa, kā visspilgtākais piemērs. Noderīgs mentālais ierocis, kas nepareizajās rokās ir drīzāk sabiedrotais warp spēkiem, bet reizē instruments, kas noderētu, ja vien tiek izmantots un pielietots ar saprātu.

Otrās daļas ietvaros Garro, kamēr aiz paša iniciatīvas ir Lectitio Divinitatus reliģiskās kustības Svētas Euphrati Keeler meklējumos, pamana izmisīgi bēgošu parastu mirstīgo un nespēj tā vienkārši pavērst skatu citā virzienā. Nespēj ignorēt potenciālu netaisnību, pat ja tas to novirza un aizkavē no paša personīgajiem mērķiem. Parastais mirstīgais izrādās šķietami vien neīstajā vietā un neīstajā laikā sīku un nebūtisku nesakritību pamanījusi Adeptus Administratum Impērijas organizācijas rakstvede Katanoh Tallery.

Ja pa vienam ņemtu, tad nesakritības, kuras būtu smieklīgi mazas uz visas kopējās Impērijas loģistikas mašinērijas fona, bet no vienas orbitālās platformas vien kopā ņemot sīkumi sakrājas un veido diezgan būtisku materiālo un cilvēkresursu noplūdi, kas no malas šķiet nodevēju aģentu īstenotas, ja pat ir gatavi to dēļ nogalināt, kad konkrētā persona vien potenciāli par slepenajām mahinācijām sāk nojaust.

Otrā daļa, kas sākotnēji vien ar mājieniem, bet vēlāk jau pārliecinošāk liek noprast, ka savu šaubu momentos Natanjiels Garro ir ļāvies Lectitio Divinitatus reliģijas suģestijai citkārt sekulārajā un Imperiālistiskās Patiesības Visumā, kuras gaismu līdz tam palīdzējis nest. Reliģija, kura pielūdz Imperatoru kā dzīvu Dievu, kas tik nestabilajā Warhamammer Visumā un it īpaši šajos Horusa nodevības izraisītā pilsoņkara laikā, sniedz parastajam mirstīgajam tik vajadzīgo stabilitāti, un, kā romāna ietvaros top redzams, tad Garro kā viens no pirmajiem starp astartēm arī tajā saskata savu labumu, lai no jauna atrastu dzīves un eksistence mērķi. Reliģija, kura, kas zin, varbūt nemaz nespētu tā uzplaukt bez Horusa nodevības grūdiena.

Tīri personīgi interesants šķita fakts, ka otrā daļa norit uz ap Zemi riņķojošas Rigas orbitālās platformas. Nosaukums, kas visdrīzāk ir tīra sakritība, bet tik un tā piesaista uzmanību. Droši vien kā citus, kad kāda pat ļoti maznozīmīga tēla vārds ir aizgūts no reāli eksistējošas pilsētas nosaukuma.

Un noslēdzoši trešā daļa turpina iesākto idejisko sevis ‘’Es’’ meklējumu, kuru pat savā veidā varētu nodēvēt par iekšējo svētceļojumu, kad Malkadors šķietami ļauj Garro tādā doties un uzmeklēt par Svēto kļuvušo Eufrati, jo citkārt Garro sāk pārāk ieslīgt grūtsirdīgās un nedaudz pat sentimentālās pārdomās un zaudēt optimālu kaujas efektivitāti. Malkadaro pakļautībā pavadītie gadi, tā teikt, ir darījuši savu, un Garro sāk piezagties nelabas aizdomas, ka viņa īstā vieta, lai palīdzētu cīņā pret Horusu vairs nav zem Malkadora, bet gan citviet. Papildus jauns motivatorspēka meklējumu ceļš, kas palīdzētu izprast sevi un savu vietu vienmērmainīgajā un nu tik atšķirīgajā Visumā, kur nu vēl, ja mēģinātu atcerēties laiku pirms pārtapšanas astartes leģionārā.