Autors: poseidons99

poseidons99https://poseidons99.wordpress.comarnis_krists_veveris@inbox.lv
poseidons99's avatar

Harmon Cooper – Pilgrim #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc vairāk kā 20 gadu ilgas algotas slepkavas karjeras un aptuveni tikpat ilga apmācības procesa laika Diyu brālībā Danzenam Ravjam beidzot ir gana. Savreiz iecerētais upuris ir gana turīgs, lai pārtrumpotu sākotnējo kontrakta ielicēju pār viņa galvu un viņu pašu padarītu par upuri, vai cita veida līdzīgi gadījumi, ir padarījuši ideju to visu pārtraukt un nodoties krietni mierīgākai un rāmākai dzīvei kāda pasaules nomalē krietni vien pievilcīgāku. Vēlēties jau, protams, nav kaitīgi, bet Danzena gadījumā diemžēl pasaule vai precīzāk brālība, kurai tik lojāli kalpojis, nav uz to pašu gatava parakstīties.

Pilgrim sērijas prologs uzsāk stāstu, kad Danzens nokārto savu pēdējo iecerēto pasūtījumu, bet vienlaikus arī atstāj karājamies jau priekšlaikus paredzamu problēmu, kad viņš dzīvajos atstāj upura meitu Sumi, kura ne tikai pati noskatījusies, kā kāds svešinieks nogalina viņas tēvu, bet arīdzan netiešā veidā strukturālu bojājumu dēļ to mājai mirst viņas māsa.

Pamatsižets savukārt aizsākas divus gadus vēlāk, kad Danzens mērojis tālāko iespējamo ceļu uz pasaules nomali, uz Genšinas ieleju burtiski elles (Diyu nosaukums tai) pierobežā. Teritorija, kas tās ietvaros Danzenam atklāj vēl vairāk maģiskuma gan labo, gan sliktu, ko šī pasaule spēj sniegt. Pirmkārt jau ar dažādiem pārdabiskiem mošķiem, kas izpaužas ne tikai to parastā spēkā un brutalitātē, ko Danzenam jāpieveic ar viņa izslavēto bumerangtipa zobenu Astra, bet arī dažādu piedzīvojumu gaitā, kuru laikā sērijas pirmā grāmata iepazīstina lasītājus ar viņa iegūtiem draugiem sākot jau ar lapsu Kudzu, tā vēlāk ar nemītīgo rīmu un pļāpu kaķi Dželmaju.

Kā pieminētie divi, kuri pieder pie runātspējīgo un vēl jo vairāk cilvēka veidolā transformēties spējīgos, tiek saukti par Yokai, ko burtiski sauksim par Jokajiem. Citur pasaulē tie vairāk vai mazāk palikuši vien mītos un leģendās, ar kurām biedēt bērnus, bet Genšinas ielejā tie ir teju vai ikdienas sastāvdaļa, par kuriem zina visi. Labi apzinoties, ka iestājoties tumsai vien muļķis un tīrākais pašnāvnieks atrodas tuvējā Azuras mežā vai blakus esošajos kalnos.

Visas Pilgrim sērijas pirmās trīs grāmatas lielā mērā ir piedzīvojumu cīņu pilnas, kurās Danzens izpalīdz kādam Suja pilsētciema iemītniekam kādā nebūt likstā, kas jo īpaši manāms pirmajā grāmatā, kad vēl jāiepazīstina lasītājs ar galvenā varoņa pasauli, viņa paša likstām un ilgtermiņa kompanjoniem un topošajiem draugiem. To skaitā savas jaunās mājvietas, pamesta klostera atjaunošanā, ko iegūst, kā atlīdzību, par palīdzēšanu Sudžas pilsētciema vecākā mazdēlam Šedrupam. Kaut arī vēlāk šķiet, ka agrāk vai vēlāk šis Šedrups būtu ticis ar ļaundariem galā pats.

Pirms pievērsties Danzenam, jāatzīmē, ka Pilgrim vismaz pēc sērijas sākuma šķiet gana vidusmēra piedzīvojumstāsts. Ne kaut kas literāri izcils, ne arī pilnīgi pretējā grāvī liekams mēsls, bet ar gana daudz momentiem, kuri liek ar saraukti pieri nopauzēt. Tā viens no aspektiem šķiet ir fakts, ka autoram ir viss viens pilsēta vai ciemats un termini reizēm mijas viens ar otru, tāpēc, lai arī Suja biežāk tiek dēvēts par ciematu, tad tā apjoms acīmredzami liecina par pilsētas apjomu.

Turpināt varētu ar viena piedzīvojuma aspektu, kad Danzenam mieru neliek zibens tika Jokajs, tiek pat pieminēts salīdzinājums ar elektrību, lai gan ne pirms, ne pēc tam neviens šajā pasaulē neizmanto neko elektrisku. Vēlāk Danzenu nu jau kopā ar tuviem kompanjoniem lapsu Kudzu un kaķi Dželmaju cits piedzīvojums aizved tos uz Floating Latern festivālu Arsi pilsētā, kur tiem nākas mēroties spēkiem ar Danzena agrāko kolēģi Soko, kura no visiem citiem pārveidojusi savu ķermeni tik tālu, lai šī nebūtu pirmā un pēdējā reize, atšķirībā no citiem, kad mērojas spēkiem ar Danzenu. Bet būtība tajā, ka nākošajā grāmatā Laternu festivāls nu jau pārtapis par Floating Candle festivālu. Un noslēdzoši, kaut arī uzskaitīt varētu vēl pāris, ir periodiski tēlu izteikumi un frāzes, kuras laika perioda tipā, kur notikumi bāzēti, un lektin lec laukā citkārt radītā konteksta.

Bet pietiks par negatīvo, jo pati par sevi sērija tās lasīšanas procesā ir izklaidējoša. Danzens kā tēls kaut arī ar maziem, tomēr manāmiem soļiem mēro ceļu uz izaugsmi, uz teju utopiska miera sasniegšanu, kad viņu pagātne vairs netraucētu, ko gan agrākie kolēģi šķiet neizprot un turpina no reizes uz reizi traucēt, pārbaudīt viņa spēku, nemācoties no citu kolēģu letālajām neveiksmēm. Papildus tam sižetu cenšas bagātināt Danzena vecāku uzrašanās, kas, kā jau piederas fantāzajai, nav ar parastu izcelsmi un vienlaikus izskaidro, kāpēc nu jau 40+gadu vecuma vīritiem piemīt tādas spējas (krietni lielāks spēks, kā citiem, kā arī par Demon Speak iesaukta spēja kontrolēt vājākus) un novecošana šķiet vēl ir tāltālā nākotnē.

Tad nu lūk, jaunas problēmas sagādā tēva, turklāt vēl Diyu (elles) šībrīža valdnieka Tengir Gantulga uzrašanās, pēkšņā interese pār viņu, mātes mūķenes un Sudža pilsētciemam tuvumā esošā klostera vadītājas Šodrenas tikpat negaidīta iesaiste Danzena dzīvē. Abiem vecākiem savi plāni, savas versijas un puspatiesības par pagātni, par Danzena dzimšanas laiku un kāpēc viņam būtu vērts ticēt vienam vairāk nekā otram. Un par kroni visam vēl augstprātīgs pusbrālis Nomtoi, pilnvērtīgs dēmons, kurš šķietami nespēj ne par ko citu domāt, kā troņa mantošanu, kas pienāktos Danzenam, bet neieklausās ne vārdā no Danzena puses, ka viņš to nemaz nevēlētos.

Danzena par Pilgrim iesaukto, jo pirmās grāmatas ietvaros vēl lolo naivu cerību, ka Diyu brālība liks viņu mierā, ka būs apmeties gana tālā nomalē, lai par viņu tiktu aizmrists, piedzīvojums izgrezno vēl daudzi citi vairāk vai mazāk krāšņi tēli ar savām labāk vai ne tik labi atmiņā paliekošām īpašībām. Diemžēl par spīti nosacītam progresam no viena turpinājuma uz nākošo, tomēr manāms gana jūtams vienveidīgums, formula stāsta struktūrā, kas šo fantāziju ierindo starp daudzām citām un rūpīgi jāmeklē, lai pamanītu kaut ko tajā īpaši slavējamu.

Vismaz eksistē Paradīzes par Sunyata atjaunošanas caurvijošais pamatsižets attiecībā uz atlikušo sērijas grāmatām (cerams). Sunjata, kura pirmās grāmatas ietvaros minēts, ka pirms diviem gadsimtiem, vēlāk, ka pirms trim, burtiski nokritusi, sašķēlusies dažāda lieluma remnant gabalos, kuri tad nu tā īpašniekiem dod dažādas spējas, vai tiek rūpīgi sargāti klosteros, ja vien nav gluži aizmirstībā nonākuši. Kas reiz pagātnē bijis, noticis tik katastrofāls, lai izjauktu balansu, kad visas dvēseles nu bez izvēles opcijas nokļūst ellē, tā arī nav zināms, bet tā vien šķiet, ka Danzenam būs lemts kļūt par to likteņa cienīgo, kuram to censties atjaunot. Tā teikt, ja nav lemts atlikušo mūžu nodzīvot idilliskā mazpilsētas mierā, tad neatliek nekas cits, kā pārveidot pasauli uz labu.

Anna Dāniela – Avārija

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Jauniešu savstarpējo attiecību stāsts. Stāsts, kurā dažiem klasesbiedriem šķietami nav par ko satraukties, sākot jau ar kabatasnaudu, kur nu vēl panākumiem mācībās, kamēr citiem jāskaita pēdējās kapeikas un mājās tik pamēģini atnākt ar nesekmīgu atzīmi. Jau tā par šķietami neko, par tīriem sīkumiem reizēm sanāk dabūt atrauties no vecākiem.

Stāsts arīdzan par Esteres un Šāndora jeb Šaņi draudzību jau no pirmajām klasēm, kad vēl prātā bučošanas vai kas vairāk nebija prātā, bet tagad jauniešu vecumā, tuvojoties pilngadībai piezogas pirmās domas, iespējamības. Par plaisām draudzības saitēs itkā nekas neliecina līdz klasei pievienojas no Kenijas atgriezusies Ildiko jeb Ildi. Varbūt vēl viss starp Esteri un Šaņi būtu vairāk vai mazāk kā līdz šim, ja ne mirkļa skūpsts, pēc kura nesaproti, kas tālāk. Kamēr Šaņi pie sevis prāto, kā var vienlīdz patikt divas dažādas meitenes, katra savu iemeslu dēļ, un pieņem, ka ar Esteri varētu turpināties tā pati ierastā draudzība bez situācijas noskaidrošanas par attiecību tālāko gaitu, tad nu puisis aizsāk ciešākas attiecības ar Ildi.

Ja vēl līdz šim otra rocība, reizēm bezrūpīgā attieksme pret naudu nav kremtusi, tad tagad šķietami sakrājies par daudz. Kāpēc gan dažiem dzīve atvēlējusi to maigāko ceļu, kad var atļauties gandrīz jebko (arī uzvedības ziņā) un uzskatīt to par pašsaprotamu, lai citi izstrebj pēc tevis, ja nu tomēr sagadījies, ko savārīt? Savstarpējām attiecībām nepalīdz arī no kompānijas vecākais Gābors jeb Gabi, kurš līdzīgi Ildi var būt bezrūpīgs, reizēm pat ar augstprātības piesitienu.

Pašam Gabi jau ir draudzene, kaut arī nešķiet, ka Gabi tas diži iepriecinātu, bet tā kā puisis atklāti meitenei vārdā Tinde neko negatīvu nav teicis, tad viņa turpina būt daļa no grupas, pat ja iet citā klasē. Diemžēl Tinde nav no tām tievākajām, reizēm pat draugu grupā pasprūk pa komentāram, kur nu vēl no citiem, un Tinde bieži vien izjūt vajadzību ar savu uzvedību un izteicieniem to kaut kā kompensēt, izturēties ne, kā pati to vēlētos.

Papildus jauniešu savstarpējām attiecībām romāns Avārija prasmīgi stāsta sižetā iepin varoņu dažādās attiecības mājās ar vecākiem, kur galvenā lomā pienākas Šaņi un vēl konkrētāk viņa tēvam Jānošam, kurš nezinādams, kā labāk, bet gribēdams, kā labāk, ietur stingras rokas audzināšanas politiku. Tā teikt labāk grūta dzīve un attieksme no vecāku puses, lai līdz augstai gatavības pakāpei sagatavotu atvasi skarbajai realitātei, kura ar tevi neaklēsies. Māte kā jau tad šajā aspektā skaitās kā ‘’labais policists’’ un pat ja vienmēr nepiekrīt, vai tik tiešām nevarētu drusku saudzīgāk, tad ne reizi skaļi neko nesaka un neiebilst. Bet, kad Šaņi vai arī citu grāmatas jauniešu gadījumos atvase sāk glabāt noslēpumus, visu vairs līdz galam nepateikt, tad brīnās, kāpēc tā, ja vēl tik tikko stāstījis visu, kā ir.

Kad seko grāmatas titulā minētais ceļu satiksmes negadījums, tad jau iepazītanās attiecību gultnēs var vērot, kā kurš vecāks pārdzīvo par notikušo, it īpaši Šaņi gadījumā, kurš cieš visvairāk. Kā tēvs Janošs sev jautā, vai ir bijusi nepieciešamība būt tik skarbām, līdzīgi māte, bet, kā nepaiet nemaz tik ilgs laiks, lai viss atkal atgrieztos ierastajās sliedēs. Vai kā šofera Gabi vecāki saprotamni vairāk uztraucas par dēlam potenciālo sodu, par skandālu, ko šāds negadījums varētu izraisīt. Vien jāpateicas apstākļu sakritībai, ka šoreiz pats Gābors (vienīgais grupā pilngadīgais) nav dzēris.

Avārija īsi un kompakti un bez pārspīlēta ‘’jauniešu leksikona’’ dod ieskatu gan pašu jauniešu, gan viņu attiecībās ar vecākiem vai vismaz dažos iespējamos to variantos.

Drew Hayes – Super Powereds #4-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pienācis pēdējais mācību gads pirms desmit laimīgajiem absolventiem būs ļauts kļūt par Varoni ar lielo burtu. Jau tā atlases process noslēdzošajā posmā, lai no 15 mācību gadu uzsākušajiem atlasītu Varoņa titula cienīgos, nav viegls, bet iepriekšējā gada noslēgumā ekstrēmistu grupas Sons of Progress uzbrukums Landers universitātes teritorijai, kurā mācību ņem ne tikai potenciālie varoņi, visu padarījis jo sarežģītāku, jo pašsaprotamu iemeslu dēļ nebija iespējams rīkot trešā mācību gada noslēguma eksāmenus.

Tomēr, ja meklē, var atrast arī dažu labu pozitīvo aspektu no visas traģēdijas, jo priekšlaikus realā uz dzīvību vai nāvi iesviestā situācijā daži studenti saprot, ka šāda karjera, lai cik nopietna līmeņa spējas tiem nepiemistu, nav domāts viņiem. Un pat ar to visu, mācību un pārbaudījumu metodika ir izstrādāta gana rūpīgi, lai atlasītu visus šaubīgos, kuri vēl ir ar ilūzijām, ka, piemēram, konfrontācijas brīdī spētu superļaundarim atņemt dzīvību vai tā aizturēšanas vai neitralizēšanas brīdī spētu ignorēt vai vēlāk sadzīvot ar zaudētajām civilo iedzīvotāju dzīvībām, pat ja kopbildē tas nozīmētu daudzkārt vairāk citu dzīvību izglābšanu. Šādi šaubīgie, lai cik neticētos atrodami arī starp galvenajiem varoņiem.

Paralēli pārbaudījumu un treniņu procesam, kas ceturtajā gadā galvenokārt atkarīgs no paša ieskatiem, tiek risināts sižets par un ap eksperimentālo powereds (cilvēki ar spējām, bet no dzimšanas nespēj tās kontrolēt)ārstēšanas procesu, kā eksperimenta šķietami pirmie pozitīvie rezultāti ir šīs sērijas galvenie varoņi. Diemžēl metodes, kā pie tā sanācis nokļūt ir nodevības, smagu, bet nepareizu izvēļu pilns. Jau iepriekšējā grāmatā autors Drew Hayes sāka pamazām pietuvoties problēmsituācijas kodolam, ko izraisījusi Alises Adair mātes (arī powered) spēju kontroles zudums viņai vēl zidainīm esot. Spējas, kuras diemžēl saistītas ar neskaitāmu potenciālu nākotņu redzēšanu, vēl jo traģiskāk, kad visi viņas redzētie varianti saistīti ar meitas nāvi, piemēram, noslīkstot vanna viņai to mazgājot un tieši tad zaudējot kontroli.

Lai cik izprotama līdz ar to ir Alises tēva un miljardiera Čārlza tālākās izvēles, tad to kopums nevien nekad nebūtu piedodams, bet pat sodāms pēc smagākā barguma. Šajā sērijas sižetā iesaistīts arīdzan pasaulē bēdīgi slavens un jau teju divdesmit gadus bēguļojošs varonis Globe, kas vēl ceturtās grāmatas iesākumā seko atklāsmes pavērsiens, ir Čārlza vecākais brālis, turklāt vēl konspiratīvi nepatiesi apsūdzēts savā noziegumā un īstais vainīgais meklējams citur, bet vairumam šokējoša radinieka virzienā. Tā teikt, ko mīlestība pret sievu, vēlme tai palīdzēt un likt izveseļoties, lai tur vai kas, lai kāda upurcena citiem viņa vietā nebūtu jāmaksā, spēj pamudināt cilvēku, kas līdz tam bijis mīlošs un par Varoni saukts.

Tikmēr raksta sākumā piesauktā ekstrēmistu grupa Sons of Progress gluži nesēž rokas klēpī salikuši un pēc uzbrukuma padzirdētās baumas, ka powereds ir iespējams izārstēt un ļaut tiem tapt par Superiem, liek turpināt darboties, neskatoties uz to, ka visi Varoņi (vismaz labie) dzen visas iespējamās pēdas, lai atriebtu uzbrukumu un parādītu citiem potenciāliem domu biedriem, kas notiek ar tiem, kuri to apsvēruši. Par laimi cita studentu aktīvistu grupa, kura par pamatmērķi nodēvē Varoņu Sertifikācijas programmas izslēgšanu, pārvietošanu prom no Landers universitātes teritorijas nav ar tiem saistīta, nav ar līdzvērtīgiem resursiem apdāvāta, bet vienalga autors šo mini sižetu spēj apveltīt ar gana saistošu intrigu, lai radītu vismaz nelielu satraukumu par galveno varoņu drošību.

Atgriežoties pie ceturtā gada studentiem, nevar ne salīdzināt, kā tie attīstījuši gan savas spējas, to spēku un kontroli pār tām, gan savu personību un visa kombināciju, lai bez universitātes un tās pasniedzēju kontrolētajiem pārbaudījumiem spētu paši iesaistīties Varoņa karjeras un dzīves reālajos pārbaudījumos. Un lai cik triviāli tas salīdzinoši ar ko citu nešķistu, tad gana lielu satraukumu vēl pirms beigšanas spēj sagādāt, kad internatūras (divi gadi) mentora izraudzīšanās, gan varoņa vārda izraudzīšanās, lai tas atspoguļotu gan paša personību, gan spējas, bet vienlaicīgi arī patiktu.

Kopumā ļoti saistoša supervaroņu tematikas sērija, kas spēj apvienot gan jauniešu universitātes pieaugšanas laika problēmas un visu ar to saistīto, gan fantāzijas sižeta problēmsituāciju un tā elementus.

***

Sērijā kā tādā vēl eksistē Corpies grāmata, kas Goodreads portālā sēriju kopumā skatot ir atzīmēta kā piektā pēc kārtas, bet pārlūka vēsturē kā #2,5, kas pēc hronoloģiskā laika būtu krietni iederīgāk, jo ceturtajā ir moments, kad Roja/Heršela (dubulta personība) varonis piemin tēva Titāna (vērā ņemami labs progress tēva-dēla attiecībās sērijas gaitā) kulminācijas punkta cīņu no Corpies.

Tajā Titāns jeb īstajā vārdā Ovens jau vairāk kā desmit gadus ir pārstājis būt Varonis pēc skandāla, kad prese viņu pieķēra kopā ar citu sava dzimuma personu, citu Varoni, kad vēl pats precējies bijis. Kā rezultātā pajūk ne tikai līdz tam pat ļoti populārā Varoņa karjera, bet arī visa ģimene, jo nobīstas, kā gan spētu dzīvot tālāk, kad patiesība par viņu šādi nākusi atklātībā.

Kas tad licis visu pamest, noslēgties, bet Roja/Heršela atkalsakontaktēšanās pamudina uz pārdomām, uz pārmaiņām. Tāpēc ar sava aģenta Lenija (viens no labākajiem biznesā) palīdzību meklē opcijas, kā varētu restartēt Titāna varoņa karjeru, bet, lai kā sabiedrības attieksme gadiem ejot mainījusies, skandāla smaka joprojām vairumam liek izturēties rezrvēti pret Titāna vārdu un asociēšanos ar to. Tā nu neatliek nekas cits, kā pievienoties vienai no korporāciju sponsorētām Superu komandā (nav spējuši pabeigt sertifikācijas programmu, bet grib palīdzēt) un iesauktiem slengā par Korpijiem, jo to kostīmus grezno dažnedažādu firmu un sponsoru logo.

Kā citi, tā arī Titāns agrāk uz tādiem skatījies no augšas ar nievājošu attieksmi kā uz tā teikt nocenotiem Varoņiem, kuri var vien apbrīnā uz viņiem lūkoties, un izliekas palīdzam, lai vienkāršo cilvēku acīs arī varētu par tādiem saukties. Un līdz ar to Titāna pirmās dienas ar jauno komandu Brewster pilsētā, kura pēdēja laikā kļuvusi par nopietnu un spēcīgu Varoņu karsto punktu, nav no tām gludākajām.

Pati komanda par sevi par tādu sākotnēji saucama vien uz papīra, jo ārpus tiem piešķirtajiem uzdevumiem katrs teju ir pats par sevi un par otru nemaz neinteresējas. Vienlaikus Titāna jāiegūst izpratne, ka šajā Korpiju komandā viņš vairs nav Varonis ar lielo burtu, bet gan palīgs bīstamās situācijās, kad tiem jāsaskaras ar Superļaundariem, ko pēc likuma superi paši, ja nav varoņi, nedrīkst.

Sākotnēji nekaitīgs robotu uzbrukums, kuram šķietami nav cita mērķa, kā vien radīt pēc iespējas lielāku postažu, izvēršas grāmatas kulminācijas cienīgā sižetā. Visnotaļ loģiski, ka šāda problēmsituācija piesaista arī Titāna uzmanību, bet vien nav cīnītājs, un, lai varētu pienācīgi iesaistīties drauda neitralizēšanā, atrast draudu cēloni un avotu, kas prasa teju visas Brewster pilsētā mītošo varoņu iesaistē, ir jāuzlabo attiecības arīdzan ar tās spēcīgākas komandas Elemental Fury līderi Geilu. Kas vieglāk pasakāms nekā izdarāms, jo Brūstera kļuvusi par tādu dažu labu Varoņu magnētu, kuri ar mediju palīdzību cer izsisties uz lielākas metropoles skatuves, vai Titāna gadījumā, no malas skatoties, atgūt agrākās slavas spozmi.

Pat ļoti intriģējošs stāsts, kas liek vēlēties no autora puses kādas citas šajā pasaulē ievietotas sērijas esamību. Būtu tie pamatsērijas tēli jau savu Varoņu karjeras kādā no posmiem vai citā, ne ASV, pasaules malā.

Izlasīju, lasu, lasīšu #262 (10.06-30.06)

Izlasīju:

Uladzimir Karatkevich – Karaļa Staha Baismā Karadraudze

Oldrich Kosek – Slepkava Smaržojas ar ‘’Chanel’’

Noklausījos:

Craig Alanson – Expeditionary Force #12-14

Lasu:

Harmon Cooper – Pilgrim #1-3

Klausos:

Drew Hayes – Super Powereds #4-5

Lasīšu:

Anna Dāniela – Avārija

Hans Fallada – Dzērājs

James S.A. Corey – The Expanse #7-9

Klausīšos:

Craig Alanson – Expeditionary Force #15-16

Oldrich Kosek – Slepkava smaržojas ar ‘’Chanel’’

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

27 gadīgais Mojmīrs Janda, atsaucoties uz iepazīšanās sludinājumu, izmēģinādams veiksmi romantiskajā lauciņā, kas nebūt nevar tikt saukta par viņa komforta zonu, un, kā pats izsakās paziņai pirms randiņa, dodoties uz iepazīšanos ar ‘’eksperimenta sievieti’’, nebūtu varējis iedomāties, ka šis būtiskais lēmums būs pēdējais viņa dzīvē.

Sekojoši rīts izmeklētājai Evai Rančovai iesākas agri un jau ar līķi, kuru nejaušs garāmgājējs pamana jancīgi sēžam uz parka soliņa un vien pieejot tuvāk, lai pārliecinātos, vai viss kārtībā, sanāk nošokēties un konstatēt, ka maksimāli pretējais ir šoreiz realitāte.

Jāsakga gan, ka autoram vārdu skaita dēļ acīmredzami nepatīk lietot izmeklētājās Evas vārdu bez viņas uzvārda, kam jau ātri vien varēja ar aci laist pāri un netērēt lasīšanas laiku, ko gan nevarētu teikt par viņas vīriešu kārtas kolēģiem Antonīnu Drozdu un Milanu Bržīžu, kuru gadījumos vārdi manāmi vien tēlu iepazīstināšanas reizē un reti kad pēc tam. Jāatzīmē arī, ka kā komanda trijotne ir ļoti saliedēta un nav pat smakas no aizvainotības, ka viņus komandē kaut kāda tur sieviete, pat no citu kolēģu puses vai priekšniecības tas neseko. Ekspektāciju, ko varbūt piešķīruši daži modernāki kriminālromāni, detektīvi par līdzīgu laika periodu.

Atgriežoties pie upura, kārtējo reizi manāms piemērs, ka labāk pieturēties pie zināmā un iemīļotā grāmatu komforta, ko vienu vienīgu reizi ignorē upuris un nu jau kādreizējais izdevniecības redaktors Mojmīrs, lai rezultātā tik priekšlaicīgi beigtu dzīvi un atstātu īres dzīvoklī pilnus plauktus ar vēl neizlasītām grāmatām. Šermuļi noskrien, iedomājoties par paša, vairāk gan digitālo, bibliotēku.

Sākums izmeklēšanai gan nebūt nav no tiem vieglākajiem. Tiešu, uzskatāmi taustāmu pierādījumu, pēc kuriem vadīties, ir maz – augstpapēžu kurpju nospiedumi, viegla, vasarīga un ar Chanel 5 iesmaržota šallīte, kā arī upurim krūškabatā palicis baltas neļķes zieds. Atliek vien sāk sūri grūto un ne vienmēr pateicīgo darbu un, kā ar sīku ķemmi iziet cauri upura dzīvei, intervēt visus, kuri vienalga cik daudz pazinuši mirušo. Bet fizisku pierādījumu tik maz un dažādu spekulāciju tik daudz, ka vairāku intervējamo nevēlēšanās nodrošināt sev alibi, turēšanās pie privātā noslēpuma, pat jau tādēļ milicija uz viņu skatās jo aizdomīgāk, dod labu augsni, lai netrūktu aizdomās turamo. Vienlaikus nepārsteigtu iznākums, ja vainīgā uzrodas teju pēdējā brīdī.

Brīžiem pat šķiet, ka nu tik būs, ka tikpat kā jau rokā vajadzīgā informācijas druska, lai varētu uzsākt vainīgās tvarstīšanu un saukšanu pie atbildības, bet izmeklēšana tā vien šķiet sāk buksēt un iestigt, līdz slepkava pati neiztur un neviļus pret pašas gribu dod jaunas iespējas.

Īsajā romānā autors meistarīgi pamanās arī dod ieskatu slepkavas perspektīvā, kas aizsākas jau no pašas bērnības, augot bērnunamā un pēcāk internātā. Kā vairums ar aizdomām viņu uzlūko, ja kādam kaut kas tiek nozagts vai pazūd. Kā pēcāk neveiksmes mīlestības frontē, viņas skatījumā, ar attaisnojošiem iemesliem dod ieganstus viņas rīcībai. Kā nekā tie citi tad paši vainīgi, ja pēcāk kāds pēc nejaušības izvēlēts dabū maksāt ar pašu dārgāko.

Craig Alanson – Expeditionary Force #12-14

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī cik straujš nebūtu bijis cilvēces meteoristiskais leciens zvaigznēs, turklāt puslīdz līdzvērtīgās pozīcijās ar spēcīgākajiem citplanētiešiem maksaultiem un rindalu, pateicoties Skipijam, tad viņu liktie šķēršļi tik un tā var sagādāt būtiskas problēmas. Galvenie vaininieki pie samilzušākās likstas, no Venēras gāzēm radītā ‘’mākoņa’’, kas draud bloķēt pietiekamu Saules gaismas apjomu, lai radītu maklīgu ledus laikmetu.

Nekas tāds, kas nedodu Džo Bišopam, Skipijam vai kādam citam neizbēgamu izvēli aktivizēt to rīcībā esošos Vecajo ieročus vai ļaut taimerim sasniegt nulles pozīciju, bet noteikti arī nekas tāds, kas drīkst palikt bez atbildes parādā. Plāns šķietami vienkāršs un reizē ārkārtīgi komplicēts ar neskaitāmiem nezināmajiem un to variācijām. Kaut kā nebūt kaķveidīgajiem maksaultiem jādod tik liels trieciens, varbūt pat to sērijas ik pa brīdim, lai tie paši savāktu sevis radīto šmuci.

Vien āķis tajā, ka maksaultu psiholoģiskā ideoloģija, ka viņiem diženais liktenis tāltālā nākotnē ir lēmis un piešķīris tiesības būt vienīgajiem, īstenajiem ja ne Visuma tad Piena Ceļa galaktikas valdniekiem. Kas gan interesantā kārtā tūkstošgadēm ilgajos konfliktos pastarpināti ar savām klientrasēm pret otru zirnekļveidīgo rindalu koalīciju nav izdevies. Bet lai vai kā, šķiet tas būtu zem katras kritikas, zem viņu goda, lai pieļautu cilvēku nostabilizēšanos vienlīdzīgās pozīcijās ar viņiem. Par laimi cilvēcei, tās pusē darbojas Vecajo mākslīgais intelekts Skipijs, vēl jo vairāk viņa draudzība ar Džo notur Skipiju ieinteresētu turpināt palīdzēt, lai ar Džo iesaisti, kura brīžiem stulbie jautājumi (un reizēm arī citu komandas biedru domu gaitas) noved pie ģeniālām un agrāk citu nekad neiedomātām idejām, lai no nenovēršamas cilvēces iznīcības nonāktu teju uzvarētājos.

Nav arī tā, ka Zeme būtu vienīgā planēta, uz kuras eksistētu cilvēki, bet neviena cita lokācija nav gana pašpietiekama vai pietiekoši aizsargāta, lai Zemes zaudējums vai nonākšana ilgstošā ledus laikmetā būtu pārciešams atgadījums. Var atkārtoties un atkārtoties, cik nozīmīgs ir Skipija faktors, bet ar visu to cilvēcei agrāk vai vēlāk nepieciešami sabiedrotie vai vismaz tādi, kuri nebaidītos tai aizsākt kosmosa floti, kad pašu kuģubūvētava ir vēl tāls nākotnes sapnis. Tā par vieniem no galvenajiem šāda tipa palīgiem kļūst vaboļveidīgie džraptas, kurus vairāk par visu motivē cilvēku neprognozējamība, jo pašu sabiedrība attīstījusies tā, ka tie ir spējīgi saderēt uz pilnīgi visu, kur notikuma iznākums ir ar vismaz diviem iespējamiem iznākumiem. Tos pat nespēj attūrēt reizēm neslēpti draudi no virspavēlnieku maksaultu puses.

Bet, lai ko Džo ar kolēģiem uz Valkīrijas un citiem kuģiem nepasāktu, tiem vienmēr vērts prātā paturēt, ka uz Zemes politiķi un cita veida funkcionāri nesēž rokas klēpi salikuši. Papildus tam baiļu panika, ko cilvēku masās izraisa potenciāla ledus laikmeta tuvošanās ir teju bezprecedenta. Metaforiskais smilšu pulkstenis tikš gan floras, faunas jautājumā, gan sabiedriskā miera un potenciālu savstarpēju valstu militārās sadursmēs, ko jāsaka gan maksaulti vismaz uz lapaspuses atrādītā cenšas izmantot visai nemākulīgi, bet tomēr ar postošām sekām laikā, kad vienota cilvēces fronte nepieciešama, kā vēl nekad.

Tomēr, lai vai kādi rīkojumi un pavēles reizēm tiktu raidītas Džo virzienā no tādiem, kuri nav kāju spēruši kur citur, kā uz Zemes vai pat bijuši augstas bīstamības situācijas, kur sekundēs jāpieņem būtiski lēmumi, Džo, Skipijam un citiem normas robežās ir pieejama pietiekoši liela rīcības brīvība, lai varētu pieņemt pēc iespējas objektīvi pareizākus lēmumus, ne tādus, kas uzreiz situāciju padarītu krietni sliktāku. Kaut gan katru reizi Džo var pārliecināties, ka likums par neparedzētām sekām, ir reālāks par reālu. Kas jo būtiskāks kļūst, kad nākas blefot uz pilnu klapi un visaugstākajām likmēm, lai nepieļautu Zemes un cilvēces iznīcību.

Tomēr, lai kādas briesmas nesagādātu maksaulti, rindalu un citi citplanētieši, tiem ne tuvu nestāv Vecajo aiz sevis atstātie sentinelu sargi, kuri nosacīti nesen bija aktivizēti, kad itkā maksaulti gribēja izmantot Vecajo ieročus, bet tagad šķiet aktivizējušies, jo Skipijs cilvēces glābšanas nolūkos un aiz savas augstprātības, manipulācijas ar tārpejām un to tīklojumu. Bet, ja ir iespēja un varianti, nekad nevajag pirmajiem uzņemties vainu, vispirms to nemēģinot novelt, piemēram, uz maksaultiem. Kad tā vien šķiet, ka Skipijam Lieliskajam ir sanācis sasniegt sava diženuma augstumus, sākot ar blefu, ka spēj likt avarēt tārpeju tīkliem Visumā, beidzot ar teju kā mājdzivnieku domesticētu sentinelu un uzskaiti varētu turpināt (Džo nākas bieži glaudīt Mākslīgajam Intelektam pa spalvai, uzbužināt reizēm vārīgo ego), jauni izaicinājumi prasa tos atkal pārspēt.

Tā lūk ideāls sērijas četrpadsmitās grāmatas Match Game kulminācijas noslēgums, lai atstātu potenciālu saķeršanos ar citu Vecajo mākslīgo intelektu līdzvērtīgu Skipija talantam (cerams ne daudzskaitlī) atlikušajām divām sēriju noslēdzošajām grāmatām

Blogam 10 gadi!

Gandrīz vai neticas, ka ir jau pagājuši desmit gadi kopš izdomāju aizsākt grāmatām veltītu blogu. Pašā sākumā bija bloga dzimšanas dienai veltīti rakstiņi, bet tad ikdienas dunas ietekmē biežāk par šo dzimumdienu atcerējos, kad tā jau pagājusi, bet 10gadu slieksnis šķiet gana nozīmīgs, lai to piefiksētu.

Vairs jau nav atmiņā palicis, kas tieši iedvesmoja uzsākt blogu, bet uzreiz zināju, ka rakstiskais formāts krietni piemērotāks par aptuveni tajā laikā atklāto BookTube pasauli. Sākuma raksti drīzāk pielīdzināmi ‘’patika, nepatika’’ listēm, vēlāk potenciāli lielāka skatījumu skaita dēļ izmēģināju publicēt reizē latviski un angliski, līdz šobrīd ar piezīmju veikšanu lasīšanas vai klausīšanās procesa laikā gan individuālas grāmatas, gan sērijas ietvaros, kas ļauj izlasīt divas vai trīs pēc kārtas, izvairoties no gadījumiem, kad sērija tiek lasīšanas procesa ziņā izvilkta garumā un sīkāki notikumi, bet vienlaikus nozīmīgi, piemirsti un atmiņa paļaujas vairāk uz lieliem iespaidiem. Ir pat daža laba grāmata, kura daļēji atmiņā palikusi ar to, cik interesants bijis raksta tapšanas process par to.

Ja paskatās no statistiskās puses, tad pa gadiem sanācis iekrāt 51 000+ skatījumu uz 38 000+ individuālu apmeklētāju (pieņemu, ka tas uz individuālu dienu rēķināts). Vispopulārākā diena ar 17% skatījumu ir bijusi piektdiena. WordPress vēl itkā piedāvā konkrētu stundu, bet uz to mazāka ticamība. Rekordgads skatījumu ziņā izvērtusies 2019.gada 9.augusts ar 658 vienā dienā, ko tik līdzīgu nav sanācis atkārtot. Attiecīgi 2019.gads ar 6 466 skatījumiem ir rekords vienā gadā, bet tālu neatpaliek arī 2017.g. un 2020.gads. Ja vēl teikumā papildina atskatu uz skatījumiem, tad 2023.gads bijis vissliktākais, nerēķinot pusgadu no 2014.gada, bet ne jau skatījumu skaits un kvantitāte ir tas motivējošais faktors. Tādā gadījumā jāšaubās, vai tik ilgi būtu izvilkts. Jāatzīmē, ka pats diemžēl vairs tik aktīvi nelasu citu rakstus.

Paturpinot gan ar citu statistiku, lasīšanas paradumus bloga un tai skaitā Goodreads (arī citu interneta resursu esamība) noteikti ietekmējusi – var vien uzskaitīt dažus, piem, March Mystery Madness, Space Opera September, oktobri kā tādu šausmu žanra ietekmē vai novembri latviešu autoru zīmē un dokumentālo literatūru.

Ieskaitot 2014.gadu līdz šim brīdim sanācis izlasīt 1 819 grāmatas (par trim vēl nav tapis raksts)un līdz gada beigām, ja plāni un Goodreads izaicinājums tiks izpildīts, tad tam būtu jāpārtop par – 1951. Ir doma, ka vajadzētu pāriet vairāk uz elektroniskajām grāmatām, pie kā palīdz, ka kopš pandēmijas beigām Ķīpsalas izstāde ir bijusi iemīcīta blakus Skolai. Tai skaitā ‘’paldies’’ saka grāmatas, kuras plauktos nostāvējušas vairāk par vienu vai diviem gadiem.

Kopskaitā, ieskaitot šo, rakstu skaits – 1 908

Uladzimir Karatkevich – Karaļa Staha Baismā Karadraudze

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Pēc drauga ieteikuma folklorists Andrejs Belareckis dodas uz romānā nenosauktu (N.) novadu, bet labāk nebūtu paklausījis, jo senu, lokalizētu pasaku, leģendu un mītu vietā sanāk atrast šķietami pārdabisku, atriebības kāres nepiesātināmu karali Stahu un viņa karadraudzi par noslepkavošanu teju pirms divdesmit paaudzēm.

Atmosfēra Andreajam dodoties un knapi dzīvam izkļūstot cauri purvu muklājiem, lai šķietami nejauši uzdurtos pilij tās teritoriju kompleksam, kas izvērtīsies par viņa šī stāsta galamērķi, atmosfēras ziņā ir īsteni gotiskā stilā drūma, šķietami bezcerības un nolaistības sajūtas piesātināta. Par tā saimnieci pirms diviem gadiem pēc tēva nāves kļūvusi Nadzeja Janouska, kura par spīti Staha un viņa karadraudzei, turklāt vēl divu pašas mājā mītošiem spokiem nav vēl zaudējusi veselo saprātu, pat ja ilgstošā stresa slodze acīmredzemi ietekmējusi jaunās sievietes ārējo izskatu.

Pats Andrejs jau no paša sākuma neslēpj savu skeptisko nostāju pret paranormālām parādībām, bet īsie mirkļi, kuros nojaušams jaunietes daiļums, kuram liedz uzplaukt šķietamie spoki un gari, liedz pamest Janousku dzimtas mājas, lai dotos ievākt folkloras cienīgu materiālu bez briesmu dvašas kaut kur citur. Mazpamazām par motivējošo spēku kļūst arī romantiskākas jūtas pret Nadzeju, kaut arī sākotnēji liedzas tām par labu kādam citam vietējam censonim no sievietei līdzvērtīgas muižniecības kārtas. Par šīm romantiskajām iecerēm gan ne censoņi uz Nadzejas iekarošanu ir vienlīdz priecīgi un pateicīgi.

Autors Vladzimirs Karatkēvičs brīžiem it kā cenšas lasītājam piedāvāt kādu viltus aizdomās turamo, kurš būtu atbildīgs par citu mobilizēšanu savā konspirācijā pret Nadzeju, bet tas darīts visai pavirši un nerada vēlamo spriedzes efektu, kad vajadzētu tikt skaidrībā par ļaundaru grupas līderi pirms to izdara pats autors. Varbūt pat vēlamāk būtu bijis saglabāt pārdabisko kā kaut ko reālu.

Karaļa Staha Baismajā Karadraudzē tiek ieturēts atmiņstāsta stils, kurā tās galvenais varonis būdams jau kā teicējs 96gadu vecumā tālā cita laika drošībā izklāsta par trākāko reiz piedzīvoto, bet ar piezīmi, ka vairs nerūp ticēs vai neticēs lasītājs tam. Viņam galvenais to uzlikt uz papīra, lai pieredzētais nepazūd līdz ar viņa nāvi. Diemžēl pats atrisinājums arī izvēršas tāds pliekans un bez uzrāviena, turklāt vēl ar pārlieku gariem iz-/paskaidrojumiem, lai tā teikt būtu līdz galam drošs, ka pilnīgi visiem lasītājiem būtu palīdzēts tikt skaidrībā gan par konspirācijas vainīgajiem, gan motivāciju aiz nekrietnās rīcības pret jauno Nadzeju. Ar šo arī stāstam nepārprotami tiek piedāvāta versija par sķiru cīņu, kurā muižniecības kārta ir tā ļaunā, dzer un ēd pilnus vēderus, kamēr nabadziņi, labie strādnieki zemnieki, uz kuru sūro darba augļu nastas tas iespējams, paši cieš regulāru badu.

Ja pacenšas atmest padomju režīma nodevu stāstā, tad cauri tam visam var just patriotiskas dabas mīlestību pret savu Baltkrieviju, cerības, kas ar to saistās. Ja vien vēl pats romāns būtu aizraujošāks, būtu bijis vēl labāk.

Izlasīju, lasu, lasīšu #261 (20.05-09.06)

Izlasīju:

James S.A. Corey – The Expanse #4-6

Anatolijs Aļeksejevs – Vecā Advokāta Kļūda

Noklausījos:

Craig Alanson – Expeditionary Force #9-11

James Clavell – Asian Saga #6-7

Lasu:

Harmon Cooper – Pilgrim #1-3

Uladzimir Karatkevich – Karaļa Staha Baismā Karadraudze

Klausos:

Craig Alanson – Expeditionary Force #12-14

Lasīšu:

James S.A. Corey – The Expanse #7-9

Oldrich Kosek – Slepkava Smaržojas ar ‘’Chanel’’

Klausīšos:

Drew Hayes – Super Powereds #4-5