Autors: poseidons99

poseidons99https://poseidons99.wordpress.comarnis_krists_veveris@inbox.lv
poseidons99's avatar

James S.A. Corey – The Expanse #7-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc Filipa un viņa vadītās Free Navy sakāves The Expanse sērijas otrajā triloģijā pagājuši aptuveni 30 gari gadi, kas nebūt nav bijuši viegli, bet ar pūlēm un smagu darbu ļāvuši cilvēcei izplatīties un apgūt Gredzenu vārtu sistēmu uz vairāk nekā 1300 zvaigžņu sistēmām. Bet ne visiem ir viens prāts uz draudzīgu sadarbību un progresu kopīgiem spēkiem, un tā, vēl pirms konflikta aizsākšanās ar dumpinicisko Free Navy, uz par Lakoniju nosaukto sistēmu aizmuka no Marsa nošķēlusies frakcija Vinstona Duartes virsvadībā, kuras grandiozie mērķi vispirms saistīti ar pilnīgu varas pārņemšanu, lai pēc tam varētu sakaut mistiskos citplanētiešus, kuri reiz iznīcināja Gredzenu sistēmas, kā arī protomolekulas radītājus.

Laika plūsma dara savu un nesaudzē kā sērijas galvenos varoņus, tā arī viņu izmantoto kosmoskuģi Rocinante, kur kā vieni, tā otrs izjūt gadu nastu, bet vissmagāk, noslēdzošajai triloģijai sākoties, to izjūt Klarisa, kura tagad dabū saprast savu jaunības dienas izvēļu seku implantējot sevi dažādos endokrīnos implantus. Tomēr katrai garozai reizēm ir savs saldais, atlīdzību nesošais vidus, kaut arī reizēm ar savu rūgtumu, kas savu vērtību pierādīs vēlākos notikumos.

Par notikumu katalizatoru kalpo Lakonijas kolonijas klusuma pārtraukšana, tās flotes uzrašanās Medinas stacijas un Sfēras īpatnējajā Visumā telpā, kas kalpo kā koordinatora centrs starp pārējiem Gredzeniem. Uzreiz pat vēl visi nekrīt izmisuma šokā, neuztver nopietni potenciālos draudus, jo nenojauš par būtisku faktu, ka Duarte nav kautrējies izmantot protomolekulu, lai radītu superspēcīgus kuģus, bruņas un ieročus, kā arī cita veida tehnoloģiju, par spīti šausmām, kuras citi sērijas varoņi pieredzējuši, galvenokārt jau pirmās triloģijas ietvaros.

Teju vai zibenskara ātrumā (varbūt dažiem šķitīs kā maiteklis) Lakonija iekaro, ar lielu upuru skaitu pretoties gribētāju pusē un minimālu starp savējiem parāda, cik gan bezjēdzīgi turpināt izvairīties no neizbēgamā. Kā sākotnēji, tā līdz pat visas sērijas noslēgumam Duarte turpinās apgalvot, ka tas viss darīts visas kopējās cilvēces labā, ka agrāk vai vēlāk kādam tas būtu bijis jāuzņemas, lai izvairītos no tāda paša likteņa, kas iznīcināja Gredzenu sistēmas radītājus.

Bet progress šajā aspektā nebūt nav tik veikls, kā gan labajiem, gan par sliktajiem saucamajiem tēliem būtu vēlams. Nedēļas un mēneši turpina ritēt, bet atbilde par risinājumu kā nedodas, tā nedodas rokā. Tās meklējumos astotā grāmata Tiamat’s Wrath būtisku daļu velta zinātnieces, astrobioloģei un galvenajai protomolekulas ekspertei (pēc trakā zinātnieka Kortazara) Elvi Okoye, kurai kopā ar vīru Fayez jālavierē starp Lakonijas un Duartes rīkojumiem un kopējo virsmērķi, kas saistīts ar cilvēces izdzīvošanu, kad šķietami Rocinantes kapteiņa Holdena un viņa komandas, to starp jaunās pretošanās kustības līderes Naomi Nagatas notveršanai un sodīšanai būtu jābūt salīdzinoši mazsvarīgākai.

Elvi nenākas viegli pašai sev palikt godīgai, saprast, kad sāk tiktp pārkāptas robežas un sarkanās līnijas augstāka mērķa labā, jo viņas rīcībā ir divi eksperimenta rezultātā teju nemirstīgā statusā nonākuši bērni – Kara un viņas jaunākais brālas Xan -, kurus uz Lakonijas šķiet no mirušajiem atdzīvinājis dronu tipa artefakts un protomolekulas kombinācija. Ja vēl trešais par Katalizatoru sauktais objekts (ar protomolekulu inficēta sieviete, kurā patoloģija kāda iemesla pēc apstādinājusi progresu) jau vairs pat objektīvi vairs nav par cilvēku saucams. Tad attiecībā uz Karu un viņas brāli to pašu nevarētu apgalvot. Bet, kad uz spēles cenas likta varbūtība, ka neveiksmes gadījumā visa cilvēce pilnīgi uz visām apgūtajām planētām pārstāj eksistēt, tad arvien pievilcīgāki šķiet pretargumenti, kuros divu it kā jau vairs ne dzīvajos, bet kādā citā īpatnējā, nenovecojošā stāvoklī indivīdi nav tādā pašā vērtē.

Tā varētu teikt, ka noslēdzošā trešās triloģijas un visas The Expanse sērijas grāmata Leviathan Falls (jau pēc nosaukuma var nojaust mājienus par sižeta gaitu) diskutablu padara jautājumu, kādu cenu katrs no tēliem gan individuāli, gan visas cilvēces vārdā gatavs maksāt, lai izvairītos no izmiršanas. Tā Duarte par risinājumu rod, ka cilvēcei jākļūst par Stropa Prātu, kas gan varētu šķist ačgārni, jo Gredzenu radītāji paši jau no evolūcijas sākuma tādi bijuši, kas tos nepaglāba. Bet pretarguments Duartem, ka cilvēku individuālis Stropa Prāta radīšanas iesākumā būs tas, kas ļaus uzvarēt. Bet teju katram no līdzšinējiem labajiem tēliem reakcija, padzirdot ko tādu, ka tad jau labāk atgriezties pie Duartes autokrātiskā režīma. Ka tādā pasaulē nenovēlētu nevienam ienaidniekam, kur nu vēl bērnam dzīvot.

Kā vieniem, tā otriem, cīņa gan pret reālu ienaidnieku, tā iedomātiem, kā arīdzan pašiem ar sevi, kad būtiski šķēršļi ir gadu gaitā labi kalpojuši, pieredzē gūti uzskati, starp kuriem nu dažiem vairs nav vietas, bet ai kā gribas vēl pie tiem turēties, ir cīņa un sacīkste ar laiku. Lai arī mistiskie citplanētieši šķiet nekur nesteidzas, kopš Gredzenu aktivizēšanas pagājis taču vairākas desmitgades, tad kosmiskajā ilgtermiņā tas nekas nav.

Kopumā žanra faniem ļoti rekomendējama sērija ar trim labām (otrā salīdzinoši ne tik) triloģijām un sižeta arkām.

William Golding – Lord of the Flies

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Neapdzīvota sala, vien mazgadīgie, no kuriem vecākajiem tik nedaudz vairāk kā desmit, pirmie padsmiti, un neviena pieauguša, kura vadībai un līderībai pakļauties. Tiek ļauts noprast, ka Mušu Valdnieka varoņi uz salas nokļuvuši līdmašīnas avārijas vai precīzāk tās notriekšanas dēļ, jo citur pasaulē notiek pasaules kara tipa karadarbība, bet interesantā kārtā dzīvajos paliek vien nepilngadīgie, kuri jau pašā sākumā sadalās hierarhiski pēc vecumiem.

Tikpat ātri par līderiem sevi nostāda Ralfs, puisis, kuram lemts atrast gliemežnīcas ragu, ar kompanjona Rukša padomu iepūst tajā, kā rezultātā sasaukt vienkopus uz salas nokļuvušos. Bet līdz ar to stāstā uzrodas Ralfa konkurents, koristu grupas līderis un tā vien šķiet bez skubināšanas esošs līderis Džeks Meridjū. Lai arī sākums savstarpējās attiecībās ir gana civils, tad drīz vien top skaidrs, ka abiem reiz nokļuvušiem uz neapdzīvotās salas ir krasi atšķirīgi no tā izrietošie mērķi.

Ralfa domas un plāni galvenokārt saistīti ar cerību kādudien tapt izglābtiem, bet, cik nu tas iespēju robežās iespējams, kaut kā taču jāpalīdz citiem pamanīt līdz tam ne pārlieku ievērojamo salu, ko lieliski varētu ar dūmu palīdzību no ugunskura uz klintsradzes. Tikmēr Džeks aizraujas un ar laiku paliek jau apmāts ar ideju medīt, ko uz salas piedāvā cūkas, kuras rada iespaidu, ka nemaz tik sen kāds ne vien bijis, bet arī ilgstoši dzīvojis uz salas. Kas sākotnēji top, kā pavisam saprotami atbalstāma ideja, ātri vien pārvēršas bīstami slidenā ceļā uz barbarisku mežonīgumu, no kura grāmatas varoņiem Džeka vadībā nav lemts pašu spēkiem atgūties.

Arī kā līdera vadīšanas režīma tips abiem ir krasi atšķirīgs, un šajā aspektā Džeka huligāniskā patika izmantot varu pār citiem mazpamazām gūst virsroku pār Ralfa krietni miermīlīgāko uz diskusijām vērstajiem centieniem risināt nesaskaņas. Bet vienlaikus arī Ralfam ir savi acīs duroši trūkumi, kas visvairāk izpaužas tuvākā kompanjona, pirmā uz salas sastaptās puikas Rukša veidolā, kurš viņam uztic savu civilizētās pasaules iesauku, lūdz to citiem neizpaust, bet velti. Tik velti, ka grāmatas gaitā lasītājam nav lemts uzzināt viņa īsto vārdu. Vienīgais no visiem tēliem, kuram uzlikts šāds liktenis. Vēl jo vairāk ne reizi vien Ruksis gan sava ārējā izskata dēļ, gan briļļu nēsāšanas un astmas dēļ tiek no visas sirds apsmiets. Kas katru reizi tiek pasniegts, kā kaut kas nevainīgs, vien joks un nekas tāds, par ko satraukties vai pat drusku nosodīt. Tāda ir realitāte, lai kur atrastos – pilsētā vai uz neapdzīvotas salas.

Mušu Valdnieka varoņiem gan paveicas ar salu, uz kuras lidmašīnai ticis lemts piezemēties. Galvenokārt jau ar augļkokiem uz tās, turklāt vēl gatavības sezonā un nav jāuztraucas, ka būtu risks palikt badā. Medīšana tādēļ izvēršas vien kā simbola un strīdu izraisošs objekts. Tāpat autors Viljams Goldings neies bojāt sižetu ar tēlu riskiem saslimt. Tam kā ķeksītis kalpo Rukša tēls ar nelielām vēderizejas problēmām pašā ievadā un ar pieminēto astmu, kaut gan ne reizi nemanām, ka tiktu izmantots vismaz viens līdzi kabatā esošs inhalators, pat ja kāds cits rezervē pazaudēts līdz ar bagāžu.

Par vienu no būtiskājām sižetlīnijām romānā kļūst kāds šķietams uz salas mītošs nezvērs. Tēli nevar neko padarīt sajūtai, ka kāds, viņiem nemanot, tos novēro. Sajūta, kura tikai pastiprinās iestājoties krēslai un pēcāk izteiktai tumsai, kad teju katrs mazākais troksnis un ēnas kustība draud izsaukt baiļu trīsas, it īpaši starp mazākajiem salas iemītniekiem. Nezināmais izsauc bailes, kuras savukārt daudzos izsauc agresīvu reakciju un Mušu Valdnieka gaitā pa savai reizei tas rezultējas dažam labam pat ļoti bēdīgi.

Kas aizsākas kā priecīgs puiku piedzīvojumstāsts, kad beidzot brīvi no vecāku un citu pieaugošo uzraudzības var brīvi uzdzīvot, tieši šī iemesla dēļ, kad nav neviens, kurš pieturētu pie civilizētas pasaules normām un uzvedības noteikumiem, izvēršas ļoti ekstrēmā gadījumā un ātri vien kļūst pat ļoti drūms un brutāls.

Steve Perry – Cutter’s Wars #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Cutter’s Wars sērijas (par triloģiju varētu saukt vien skaita dēļ) darbība norit 24.gadsimta noslēdzošajā fāzē, laikā, kad cilvēce veiksmīgi spējusi kolonizēt neskaitāmas planētas, kā arī sastapusies un atšķirīgos līmeņos spējusi rast, ja ne sadarbību, tad neitralitāti ar dažnedažādām citplanētiešu rasēm. Kardarbība, kaut arī pastāv Galaktiskās Savienības armija, kā jau daudz kas cits, šķiet arī kļuvis vairāk privātas sfēras lauciņš vai vismaz dažādi sīkie uzdevumi, kur algotņu privātās armijas un grupējumi noder labāk nekā lielā mašinērija.

Tā lasītājs sāk iepazīt agrākā Galaktiskās Savienības armijas pulkveža R.A. Cutter par Rags iesauktā izveidoto Cutter Force Initiative vienību, kuras sērijas ietvaros pirmais uzdevums ved uz planētu, kuru reiz šķiet veidojuši Indijas izcelsmes kolonisti. Tur Jaunmumbajas valstī kāds nolaupījis rādžas Ramala meitu Indiru.

Vienības prioritāte numur viens neapšaubāmi ir jaunās sievietes, kā arīdzan līgavaiņa un kaimiņvalsts troņmantinieka Ramas topošās sievas Indiras atgūšana. Bet, kurš gan būtu varējis būt tik liels muļķis vai tik izmisis pēc naudas, lai uzdrīkstētos nolaupīt rādžas meitu un vēl cerēt gan iegūt izpirkuma maksu, gan vēlāk tikt ar to kaut kur prom, lai vispār būtu iespēja iztērēt. Drīzāk jau ātra un nesāpīga nāve bez spīdzināšanas pirms tam būtu to visvērtīgākā atlīdzība.

Katers interesantā kārtā nemaz nav pirmās grāmatas The Ramal Extractiongalvenais varonis, ko Goodreads lapā esošais apraksts, diemžēl, nevīžo pateikt, turklāt vēl tēls, no kura skatpunkta visbiežāk vērojami notikumi ir vārdā Džo, bet skaitās sieviete. Tā teikt, uz pirmo mirkli apjukums, vai Kateram ir papildus aprakstā neminēts vārds vai pie Rags vēl kāda cita iesauka, līdz saproti kas ir kas. Bet vēl būtiskāka ir kaķveidīgas vastalimi citplanētietiesKejas esamība komandā. Fakts, kas pats par sevi Katera Spēka Iniciatīvas vienībai ļauj uzņemties sarežģītākus uzdevumus, jo vastalimi ir izslavēti plesēji un cīņu meistari, kuri gan reti kad pamet savu mājas planētu Vast un vēl jo retāk spēj veiksmīgi sadarboties un saprasties ar citām rasēm.

Zinātniskās fantastikas militāras ievirzes trilleris, kas klasiski izpilda visus vajadzīgos plānpunktus. Kateram un viņa kolēģiem tiek piedāvāti sulīgi mānekļi, kas atbilstu klasiskam nolaupīšanas stāstam. Bet, kā šajā, tā noslēdzošajā sērijas grāmatā, Katers pierādīs, ka nav nekāds iesācējs un lētticīgs muļķis, lai uz tādiem uzķertos.

Tikmēr sērijas otrā grāmata The Vastalimi Gambit, kā jau nosaukums liek manīt un pēc sērijas debijas prognozēt, saistīts ar Kejas tēlu un viņas dzimto planētu Vast. Atšķirība grāmatas sižeta uzbūvē gan uzreiz manāma, jo uz Vastu Keja dodas kopā vien ar komandas biedru Wink, kuram ir vērā ņemamas medicīniskās zināšanas un pieredze, jo uz Vastas izcēlusies bīstama patoloģija, kas atņēmusi dzīvību vairākiem Kejas ģimenes locekļiem, kā arī skārusi vairākas citas politiski un citādi ietekmīgas ģimenes. Tikmēr Katers un pārējā komanda netup kaut kur rokas klēpī salikuši. Tomēr būtu gribējies, ka to sižets nebūtu ticis nostādīts teju tikpat svarīgā līmenī, ar līdzvērtīgu lapaspušu uzmanības skaitu tam.

Rūpīga izmeklēšana, bezbailīga iesaistīto un slimības skarto iztaujāšana, kā arī fakts, ka simtprocentīgi nāvējošā patoloģija nav kā vēja plēsta izplatījusies pa visu planētu, liek domāt, ka patoloģiju kāds radījis un izplatījis apzināti. Bet kādēļ gan, ja ir gribēts nogalināt vienu vai dažus indivīdus, būtu bijis vajadīgs rīkoties šādi un atņemt dzīvību vairākiem simtiem nevainīgu, izprotams vien līdzvērtīgam neprātīgajam. Ja nu vienīgi tiktu cerēts tādejādi vēl nomaskēt to vienu vai dažus starp visiem citiem, lai nebūtu atšķetināms, kurš tad ir tas patiesais, iecerētais upuris. Nebūt ne viegls un visnotaļ pašiem dzīvībai bīstams uzdevums, lai noskaidrotu ļaundara identitāti.

Un noslēdzoši Katera komanda, nu jau atkal visi kopā, savu nākamo misiju atrod uz Zemes privātā, augsti un smalki regulētā militārā konfliktā, kur uzvarētājs ir tas, kurš konkrētā dienā un laikā kontrolēs īpašu ūdens ieguves vietu, kas kādai citplanētiešu rasei sagādā šķietamu reliģisku eiforiju. Kas gan ir labs ‘’mārketinga’’ triks, jo patiesībā efekts ir vairāk psiholoģiska, placebo tipa rezultāts.

Bet tas nemaina faktu, ka vērtīgās lokācijas īpašnieks varētu kļūt stāvus bagāts, bet pirms tam jāizslēdz jebkuras šaubas un pretendentu strīdi. The Tejano Conflictarīdzan ļauj uzzināt, kādēļ gan Katers reiz pametis profesionālās armijas karjeru, kāpēc bijis spiest meklēt iztiku citur. Un interesantā, bet paredzamā kārtā privātā kara koordinators Juniors Alens ir gan šī iemesla personifikācija, gan grāmatas ļaundaris, kurš pats gan šķiet vairāk par pašu Karteru nav spējis aizmirst abu kopīgo pagātni.

Kopumā visas trīs Cutter’s Wars sērijas grāmatas der, kā ideāls izmēģinājums žanra iesācējam, lai saprastu, vai kas tāds vispār patiktu. Ir gana kompetents izpildījums, ir pietiekami daudz mājienu, lai pats varētu censties sekot līdzi galveno varoņu domu gaitai, bet nekas pārlieku sarežģīts un komplicēts. Lasīšanas procesā gana izbaudāms un bez acīs lecošiem sižeta caurumiem, notikumu virzības loģikas apšaubāmiem momentiem, kuri liktu gribēt sēriju pārtraukt.

Astrid Lindgren – The Brothers Lionheart

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Jaunākajam brālim Kallem dzīves likteņspēle piešķīrusi pavisam nevēlamu laicīgās dzīves ceļu, kas izpaužas kādā stāstā neminētā, bet noprotami letālā un neārstējamā patoloģijā. Jau no apkārtējo izturēšanās pats noprot, ka ilgi viņam nebūs lemts dzīvot un atliek vien paļauties uz par trīs gadus vecākā brāļa Jonatana izdomātās fantāziju zemes Nangijālas idilliskajiem sapņiem, kurā pēc nāves nonāk, kurā esi vesels, vari visu dienu spēlēties, ja ir tāda vēlēšanās, un vispār visi ir jaukāki par jauki viens pret otru.

Tik nelaime tā, ka mājā, kur mitinās Jonatans ar Kalli un mammu, izceļas ugunsgrēks. Turklāt dienas laikā, kad māte prom darbā, lai censtos nopelnīt un papildināt jau tā trūcīgo ģimenes kasi, un vienīgais, kurš laikus vēl var spēt glābt Kalli no liesmām ir vecākaias brālis. Diemžēl liesmas dara savu, vienīgais ceļš laukā no tām piedāvā logi, kas noved pie traģiska pavērsiena stāstā, kad spēka un veselības pilnais Jonatans, kuram priekšā vēl visa dzīve, lai uz labu mainītu dzīves sākuma trūcīgos apstākļūs, kādos šķiet nācies augt, ir tas pirmais, kuram dzīve apraujas.

Kas sekojoši lasītāju aizved pie stāsta būtības uz pasaku zemi Nangijālu, kur sākums jau par Kārli pārtapušo Kalli, jo tas taču labāk skan, ja uzvārdā Lauvassirds, ir gluži, kā brālis solījis. Bet pavisam aši tik priecīgais piedzīvojums sāk nomākties, to no ārpuses apdraud ļaunum ļauns valdnieks, gatavais tirāns Tangīls, kurš uzbrucis un paverdzinājis kaimiņu ielejas iedzīvotājus. Vienīgi brāļi Lauvassirdis no Ķiršu ielejas ir spējīgi izglābt pasaku zemi, kurā nonākuši. Kāpēc diviem mazgadīgiem puikām tas būtu pa spēkam, ja brīvības cīnītājiem tas līdz šim nav izdevies, kāpēc kādam valdniekam par tādiem būtu maz jāuztraucas – nav ne jausmas. Vai tiešām Tangīla paša karaliste Karmanjaka tik trausla, ka nebūtu kāds cits, kas valdniekam mirstot stātos viņa vietā? Tā un vēl uz priekšu varētu jautāt un brīnīties par labo varoņu visa varēšanu un Tangīla ļaundara nemākulību, it īpaši, ja viņa rīcībā ir tāds ierocis kā pūķis.

Šķiet personīgi būšu izaudzis Brāļi Lauvassirdis tipa bērnu literatūras stāstu, kurā ne tikai labāk neuzdot ‘’Kāpēc?’’ tipa jautājumus, bet arī pieņemt, ka tā vienkārši notiek, ka labajiem varoņiem nekas nespēj stāties ceļā un atgadīties. Šajā ziņā par dažs labs spriedzes trilleris, kur lodes un citi ieroči neskar galveno varoni, šeit nestāv pat tuvu. Pretrunas pat dažu paragrāfu ietvaros, notikumu attīstības secība un sakritības par labu labajiem varoņiem, slikto tēlu intelekta trūkums un absolūtas loģikas un loģistikas trūkums ar tam sekojošiem sižeta caurumiem ir drusku par daudz, lai varētu ļauties lasītpriekam un to neievērto.

Tāpat ceru, ka jaunākam šīs grāmatas izdevumam ir labāks tulkojums vai vismaz uzmanību novērsošas ilustrācijas, manās rokās bijā Liesmas 1979.gada izdevums, jo citādi grūti izprast, kādēļ lai kas tāds būtu kļuvis par klasiku. Tā arīdzan beigas ar jaunizdomātu citu pasaku un idilles zemi Nanilīmu var vienīgi nosaukt par īpatnējām. Vēl jo vairāk, ja Brāļi Lauvassirdis skaitās bērnu grāmata.

Kirill Klevanski – Dragon Heart #4-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc ilgi kārotās vecāku slepkavības vaininieka atriebības sasniegšanas, Hadžars alkst sasniegt Dariusas impērijas zināšanu centru un uzlīmeņot savu kultivācijas spēku jo lielāko. Bet Dragon Heart sērijas pasaule ir tik vājprātīgi liela (vai maz ir apaļa planēta?), ka ceļš, lai to sasniegtu, pats par sevi ir iekšējā rakstura un spēka izaugsmes stāsts, kas pirmkārt mērojams karavānas ietvaros cauri milzu tuksnesim.

Sākotnēji Hadžars nosliecas par labu slēpt savus patiesos talantu apmērus. Mazums kāds no nostāstiem un leģendām par Trako Ģenerāli, kā viņu reiz iesauca padotie, spēs viņu atpazīt, bet savstarpējās cīņu pārbaudes, kā arīdzan citi naidnieki, būtu tie no savas cilvēka sugas vai cita veida mošķi, dara savu un liek atklāt, ka puisim piemīt reti kad un kurā redzēts spēks un pūķa varenības diženums.

Lai arī izvēlētās karavānas biedri, kurai Hadžars izvēlējies pievienoties, pārsvarā ir lāga ļaudis un uzticas pilnībā karavānas līderiem un tās karotājiem, lai tos droši nogādātu līdz galamērķim, tad Hadžara situācija atšķiras. Viņš var gan būt atklātāk aizdomīgs, ja nosliecas par labu tam, taujājot par karavānas līdera Rahaima un viņa mazdēla Karadmotivāciju attiecīgās situācijas, reakcijās uz tām, ja uzskata, ka moments to prasa. Kā arī Hadžara potenciāls karavānas aizsardzībā tiek laikus pamanīts, lai tiktu pielaists tuvāk noslēpumiem, kuri citiem ceļabiedriem tā arī paliek apslēpti.

Par laimi, Hadžaram ceļš gan burtiski, gan izaugsmes ziņā nav jāturpina vienam, un tā par tuvu cīņubiedru un potenciālu draugu (teju Nero tēla aizvietotājs no sērijas pirmajām trim grāmatām) kļūst salu arhipelāgu pārstāvis Ainens. Puisis ar plašām zināšanām, atšķirīgiem kultivācijas spēka talantiem, bet vismaz uz šo brīdi noteikti spēj mēroties spēkiem ar Hadžaru, būt vismaz cienīgs sparingpartneris. Kaut gan tam nav dižas vajadzības, jo gan Sea of Sand, gan Sea of Sorrow, ceturto un piekto sērijas grāmatu gana plašā apjomā piepilda dažāda rakstura un garuma cīņu ainas.

Ainas, kuras reizēm pēc savas būtības atkārtojas, bet ne uzkrītoši uzmācīgā stilā ar pārspīlētiem epitetiem un metaforām, kuras jau sāktu kļūt kaitinošas savas vienveidības dēļ. Visnotaļ attiecīgās fantāzijas stilam atbilstoši, bet atkal, kā par pirmajām trim, jāatzīmē, ka autoram vēl joprojām patīk pārāk lieli skaitļi, kurus varētu dalīt vismaz ar desmit, ja ne reizēm simtu, kas izskatītos loģiskāk un racionālāk.

Kā jau kārtīgam stāstam piederas, vajadzīgs arī ļaundaris, šoreiz vārdā Sankešs, kuru motivē vēlme kļūt spēcīgākam un varenākam, kas atšķirībā no Hadžara un citiem, attiecībā pret citiem izpaužas… ļaunākos veidos. Kaut arī lasītājam tiek piedāvāts ieskats motivācijā, kas meklējams sūrā un grūtā tuksnešu prinča pagātnē, tad ar nolūku vai kā, bet tas nešķita gana atspēkojošs līdz tam romāna ietvaros pastrādātajam.

Sea of Sorrow ietvaros Hadžara un uz šo brīdi arī Ainena piedzīvojumi tos aizved uz divām leģendu un mītu apvītām lokācijām – Underground pilsētu un Magu pilsētu. Kā viena, tā otra sevī glabā neredzētus un retus dārgumus gan materiālā, gan zināšanu ziņā. Ja vēl Pazemes pilsēta ir dzīva un apdzīvota, tad Magu pilsēta jau kur tas laiks, kā zudusi laiku rata ceļu putekļos, bet to pašu gan nevar teikt par vēl jo vairāk izslavēto Magu pilsētas bibliotēku, pilnu ar dažnedažādiem kultivācijas tehnikas skruļļiem. Kāda gan laime, ka eksistē tāds Hadžars, jo citiem līdz šim jau tūkstošiem gadu, kas varbūt pat mērāms desmitos, nav paveicies to atrast.

Bet tāpēc jau Hadžars ir galvenais varonis, lai to mainītu. Lai, neskatoties, cik reizes nāktos krist vai kāds censtos nogāzt, kā šoreiz Sankešs, pierādītu jau galvenokārt sev un reizē arī pūķa sirds devējam (sērijas nosaukums *wink, wink*), ka galvenais ir piecelties un no jauna un ar vēl lielāku sparu un gribasspēku turpināt cīņu par taisnību, par draugiem un par citu ar kultivācijas talantu mazāk apdāvināto drošību.

Izlasīju, lasu, lasīšu #263 (01.07-21.07)

Izlasīju:

Anna Dāniela – Avārija

Hans Fallada – Dzērājs

Harmon Cooper – Pilgrim #1-3

Noklausījos:

Drew Hayes – Super Powereds #4-5

Kirill Klevanski – Dragon Heart #1-3

R.A. Salvatore – The Legend of Drizzt #7-10

Lasu:

James S.A. Corey – The Expanse #7-9

Astrid Lindgren – The Brothers Lionheart

Klausos:

Kirill Klevanski – Dragon Heart #4-5

Lasīšu:

William Golding – Lord of the Flies

Graham McNeill – Mechanicum (The Horus Heresy #9)

Klausīšos:

Steve Perry – Cutter’s War #1-3

Kirill Klevanski – Dragon Heart #6–10

R.A. Salvatore – Legacy of the Drow #7-10

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad piedzīvojumu un dažādu cīņu pieredzējušam tā teikt kaujiniekam, kāds ir Drizzd Do’Urden, jāaprod ar dzīvi miera apstākļos starp draugiem un bez lieliem uztraukumiem, nav nemaz tik viegli, un prāts jau apsver ideju, vai nebūtu labāk sākt dzīvot interesantākos laikos. Vienīgi, kad citu ietekmē šie mierīgie apstākļi mainās, var saprast, cik muļķīga šāda ideja bijusi, jo situācijas maiņa apdraud nevien paša, bet iegūto draugu un kompanjonu dzīvības.

Drizds, būdams tumšais elfs, kā neviens cits viņa ciltsbrālis lauzis tradīcijas dzīves uzskatos vispār un par virszemes iemītniekiem vēl jo vairāk. Tā paša radi, kuru nams kritis Zirnekļu Karalienes Lloth nežēlastībā, cer pārmācīt brāli grēkāzi un atgūt zaudēto godu, ko vairāk pār citiem uzņēmusies māsa Vierna un līdzi tam pavelkas arīdzan brālis Dīnans. Vairāk gan pavelkas, jo tumšo elfu jeb drow sabiedrībā eksistē matriarhāla pārvaldes sistēma un vīriešu kārtas pārstāvji ir dažus pakāpienus, ja grib būt dāsni, virs verga statusa un pavisam noteikti to dzīvības vērtība nav sevišķi augsta.

Cits skatījums uz dzimumu lomu sadalījumu tikmēr ir barbariem, starp kuriem Drizda draugs Vulfgars un tikpat laba cīņu biedrene Ketija Brī (adoptētais tēvs rūķu karalis Bruners) ir izšķīrušies par labu precībām. Nodomu, kuru nešķīstā Vierna tik savtīgi un patmīlīgi izjauc, bet, no citām pusēm skatoties, varbūt pat labi, ka tā, jo netrūkst ne mazums mājienu, ka abu kopdzīve un it īpaši Ketijas Brī neatkarības gars, kura varēšanu pierādījusi iepriekšējās The Legend of Drizzd mini sērijās, spētu sadzīvot ar barbaru Vulfgaru.

Diemžēl Legacy of the Drow gan tās individuālo grāmatu šižetlīnijas, gan vispārējā mini sērijā sižets tālu atpaliek pat no minimāli vēlamā. Pat šķietami bez jebkāda iemesla sastaptu tēlu vai mošķu cīņu ainas un piedodamība, ka piedzīvojumi notiek piedzīvojumu pēc, neatsver trūkumu, ko rada četru grāmatu sērijas neeksistējošs liels, carvijošs motīvs. Ja vēl paši galvenie tēli kaut cik attīsta miesu uz kauliem no grāmatas uz grāmatu, tad pilnīgi visi mazsvarīgāki tēli izšķīst aizmirstībā un nav būtisks to vārds, kad tiem dotā loma izpildīta. Varbūt uz drukātās lapas stāsts uztverams salīdzinoši labāk, bet arī ierunātājs Victor Bevine, lai arī ar labu dikciju, saglabā identisku balss intonāciju neatkarīgi no tēla, kas nebūt nepalīdz stāstu uzlabot.

Viens no pozitīvāk atzīmējamiem grāmatu aspektiem noteikti ir Drizda filozofiskās tipa pārdomas par dzīvi, par savu tautiešo aptumšotību un aprobežotību. Kā viņa lēmums izlauzties no tādiem apstākļiem, lai sastaptu patiesu bezierunu draudzību un palīdzīgas rokas sniegšanu, neko negaidot pretim, jo tā draugi dara, ko nekad nebūtu varējis sagaidīt starp tumšajiem elfiem. Tur nekad nevari būt drošs par sabiedrotajiem, to lojalitāti un attiecīgā brīža alianses biedru uzticamību, lai tie nepamestu tevi vienu kaujas laukā, kamēr paši cenšas aizmukt. Kas spilgti pierāda sevi sērijas gaitā sekojošās kaujās, kad tie izdomājuši uzbrukt rūķu un arīdzan gnome mājvietai Mitrilai un tās krāšņajām zālēm. Lēmums, kas drusku apšaubāms un pavisam droši veikts bez lielas stratēģiskās piepūles, jo labajiem varoņiem izteikti nāk par labu fakts, ka vairums tumšo elfu nekad nav bijuši ārpus pazemes mājām un vides.

No visas Legacy of the Drow drusku lec laukā noslēdzošā Passage to Dawn grāmata gan tematiskajā ziņā, gan laika nobīdē, jo tā norit sešus gadus pēc iepriekšējās Siege of Darkness, kamēr pirmās trīs savu darbību attaino bez šāda tipa pārtraukumiem. Tā arīdzan nepatīkamo iespaidu papildina daža laba tēla atdzīvināšana un atgriešana apritē bez dižiem izskaidrojumiem, kā tas iespējams, un atliek vien paraustīt plecus un pieskaitīt šādu izvēli negatīvajām fantāzijas klišejām, kur, lai kas notiktu ar labajiem varoņiem, nekad nevari tos norakstīt, lai ko autors censtos attiecīgā brīdī apgalvot.

Hans Fallada – Dzērājs

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Ervīns Zommers līdz pat 40 gadu vecumam bijis labi cienījams dažādu lauksaimniecības preču un pārtikas veikala īpašnieks nelielā Vācijas pilsētā. Visu dzīvi līdz liktenīgajam momentam tikpat kā nemaz nedzēris un šņabja smaka vien pati par sevi riebusies. Bet tad pienāk grūti laiki, biznesā tik gludi vairs neiet, banka vairs nav ar mieru kreditēt tādā pašā līmenī un pa virsu visam vēl mājās strīdi ar sievu kļuvuši teju par ikdienas sastāvdaļu. Ko gan var gribēt, kad viss tā sakrājas, un dzeršanā nepieredzējušais Ervīns iedomā, ka nebūs jau nekas traks, ja šoreiz tik reizi vien atvieglos smago dienu ar kādu grādīgu dzērienu.

Jāsaka gan ka lielā mērā Ervīns neveiksmju cēloņus, vainu par jebkuru likstu meklē citos. Varbūt uz mirkli ierunājas zemapziņas un sirdsapziņas duets, bet tas ir tik īsi un pārejoši, ka pat nevar pamanīt, Ervīns noteikti pat nepamana. Laulības dzīvei un biznesam bijis no paša mazumiņa un vien tagad iekrāta zināma mēra turība, bet āķis tajā, ka līdzās arī veikala lietās sākumā bijusi sievas Magdas palīdzīgā roka un organizatoriskais, kā arī klientu un noņēmēju atrašanas talants. Vien atskatoties tagad varētu teikt, ka sievas kļūšana par mājsaimnieci ir bijusi kļūda, bet tas jau nebūs Ervīns, lai to atzītu. Tā vietā pirmajā vietā tiek turēta iedomāta pašcieņa un gods, ka biznesa lietas jāvada vīrietim.

Ja vēl Ervīns veikala lietas nepalaistu pašplūsmā, spētu uzturēt jau tos pašus iegūtos kontaktus, kur nu vēl runa par jauniem un labākiem, bet nekā. Jāsaka gan ka romāns rada iespaidu, ka Ervīns kļūst par rūdītu alkoholiķi, kuram vienīgās domas saistās ar nākošas pudeles atrašanu, teju diennakts laikā un no vienas kārtīgas pietempšanās. Ervīns pieļauj arīdzan pašlepnuma grēku, sāk slēpt gan neveiksmes biznesā, gan tieksmi iedzert. Bet agrāk vai vēlāk viss atkājas, un cena par pastrādāto nav no tām zemākajām, kāds varētu pat teikt, ka gandrīz viena no augstākajām.

Dzērāju varētu iedalīt divās nozīmīgās daļās, kur pirmā Ervīnam noslēdzas ar brīvības zaudēšanu, kad krists ir tik zemu, gribasspēks, ja tāds kādreiz bijis, tagad tik zems, ka nekaunas apzagt pats savu mājsaimniecību, lai tik būtu kāda vācu marka, par ko nopirkt grādīgā pudeli. Ar kārtējo neapdomīgo rīcību, turklāt vēl ar rokas pacelšanu pieķeršanas brīdī pret sievu aizsākas Ervīna ne gluži noslēdzošais dzīves posms, bet noteikti sadaļa, kas potenciālo gadu desmitu virkni ieber vienā brīvības zaudēšanas maisā.

Autors Hanss Fallada ar Ervīna tēlu dod ieskatu ‘’dziedinātavā’’, kuru par ārstniecības iestādi būtu grēks saukt. Iestādījums, kurā nokļūstot cerība reiz izkļūt uz brīvām kājām ir teju nereāla. Iestādījums, kurā kādam palīdzēt tā iemītniekiem palikt labāk ne tuvu nenāk. Ārpasaulē dzīvojošie tik priecājas, ka ir vieta, kur tādus problemātiskos kadrus ir iespējams nogrūst un par viņiem aizmirst. Tikmēr Ervīnam jāiemācas, kā izdzīvot ar zemas kvalitātes un nepietiekamas pārtikas daudzumu, kad dažādu patoloģiju un slimību uzrašanās ir vien laika jautājums, kad no tām tādas pašas kvalitātes medicīniskās aprūpes mirst tikpat kā ikdienu. Bet ar visu to ir kadri, kuriem sanāk noturēties ilgstoši pie dzīvības, arīdzan vien nesen pilngadību sasnieguši, bet jau ar nolemtu likteni. Jāuzmanās par katru skaļi izteikto vārdu, jo vari būt drošs, ka pilnībā visu kāds tālāk noziņu uzraugiem un administrācijai.

Drūms liktenis, acīmredzami paša izvēļu radīts, tai skaitā paša izvēle nelūgt palīdzību, kad tas vēl iespējams. Vienlaikus arī izteikti dramatisks gadījums, lai romāna ietvaros būtu, ko attēlot.

Kirill Klevanski – Dragon Heart #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kas gan varētu mēroties labsajūtas un prieka pieredzē kā dzimšanas diena esot mazam princim troņmantiniekam, sagaidīt visvisādus viesus no tuvas un tālas apkārtnes, priecāties kopā ar vecākiem un jaunāko māsu (vēl zīdainis), kā arī tēva Havera brāli Primusu. Tomēr gan karalistes Laidasas un tās iedzīvotāju, gan paša galvenā varoņa Hadžara dzīve sagriežas kājām gaisā uz neatgriešanos, kad Primuss īsteno apvērsumu un gāž brāli no troņa ar visām no tā izrietošajām sekām.

Kā jau uz to norāda viens no Primusa padomniekiem, tad kā pati pirmā grāmata Stone Will, tā visa Dragon Heart sērija aprautos jau prologā, ja vien Primuss rīkotos gudri, neatstātu dzīvajos nevienu, kas pēcāk varētu pretendēt uz troni, turēt uz viņu ienaidu un pašu pēcāk no tā gāzt. Tas, protams, nenotiek, un ne Hadžars, ne viņa māsa Eleina tiek nogalināti, bet pašam Primusam arīdzan ir līdz tam slepenībā turēts dēls, ko sākotnēji varētu uztvert kā galveno motivāciju šādi izrīkoties.

Bet pirms Hadžars var pat uzsākt lolot domas par tēva un mātes atriebšanu, vispirms pašam jākļūst krietni spēcīgākam, un tā lūk Hadžara piedzīvojumu stāsts aizsākas, kad viņa pazemes cietuma sargi kārē aiz naudas šo notirgo verdzībā, jo ne tikai par kaut kādu tur jau aizmirstu bijušā karaļa dēlu vairs neviens neinteresējas, bet pat pašiem būtu jāpiepul savas smadzeņšūnas, lai atcerētos viņa aristokrātisko titulu.

Dragon Heart sērijas iemītnieki mitinās fantāzijas pasaulē, kurā ir iespējams kultivēt savu maģisko talantu. Lai arī netiek pieminēti līmeņi un pieredzes punkti, lai tajos kāptu, tad tos aizvieto komplicēta pakāpju sistēma un tūkstoškārt vairāk eksistējošu tehniku visās iespējamās profesijās un dzīves situācijās. Autors Kirill Klevanski arīdzan vēlējies, lai viņa radītā pasaule būtu ļoti ekspansīva, apgalvojot, ka tās kopējā zemes masa vairākkārt pārsniedz to, ko varam pieredzēt šeit uz Zemes. Diemžēl dažādu karaļvalstu un biežāk jau impēriju politiskās intrigas, kādām nenovēršami jābūt, vairāk paliek lasītāja paša ziņā, krietni būtiskāku lomu piešķirot Hadžara zobena un cita veida ieroču cīņām un piedzīvojumiem.

No verga statusa ceļojošā frīku/izdzimteņu cirkā jāpaiet pieciem gadiem pirms viņu ievēro kāda bagātniece vārdā Senta un pārpērk Hadžaru, bet vien vēl vēlāk seko prologa epizode, kurā kādā nebūt veidā Hadžaram tiek tā laime sastapt mirstoša pūķa garu, kas tam sekojoši piešķir daļu savas sirds (‘’ah, sērijas nosaukums!’’), kas vēlākajos pārbaudījumos un arīdzan pirms tam spēka trenēšanā lieti noderēs, jo citādāk jau galvenais varonis nevarētu pienācīgā laika perioda uzlīmeņoties un panākt atriebes saldo taisnību.

Ui, gandrīz vai aizmrsu pieminēt vēl papildus ieganstu, kas ļauj Hadžaram ātrāk par citiem kļūt spēcīgākām, un tas ir Neironets, kas puisim vēl piešķirts esam mūsu pašu realitātē, kurā Hadžars ir uz gultas nolemts pacients, par kuru ieinteresējies kāds bagātnieks, bet, par cik, vēlāk, šis aspekts ļoti reti un tikpat kā netiek pieminēts, tad puiša izcelsme no mūsu pašu prastās un ikdienišķās Zemes ir vien kā iegansts, lai galvenajam varonim būtu papildus veids, kā to ātrāk uzlīmeņot. Tikpat labi varēja jau uzreiz sākt izdomātajā fantāzijas pasaulē ar pašu galveno varoni no tās.

Jāsaka gan, ka Hadžara spēka pieauguma temps drusku par ātru, lai šķistu dabisks. Saprotams, ka vajadzīgs gavleno varoni līdz ar viņa ceļā esošiem ļaundaru šķēršļiem pamazām padarīt spēcīgāku, lai lielās sērijas ietvaros pirmās trīs grāmatas varētu noslēgt ar pienācīgu kulmināciju, bet tad jau vienmēr var stāstu kuplināt ar papildus lpp. Kaut gan šajā ziņā varbūt pat labi, ka tā netiek darīts, jo vairumā piedzīvojumos tēli, kuri nav kļuvuši par Hadžara draugiem un kompanjoniem ir gandrīz vai kā kartona ielikteņi, kuri būtu itin viegli aizvietojami ar citiem. Vai drusku neizprotams lēmums pievērst vairāk lpp uzmanības, kā Hadžars iepazīstas ar kalnu cilšu raganu Nejhenu un nokļūst zem viņas palagiem, nekā pirms tam piesolītai cīņai ar tūkstošu tūkstošos mērāmu zvēru okeānam pielīdzinātu baru (dažādās spēka pakāpēs), kuri paši savukārt bēg no kaut kur tālienē divcīņu uzsākušiem Alfa klases monstriem.

Pirms paturpināt ar attiecīgajiem draugu varoņiem, jāatzīmē, ka autoram iespaidīgumam un grandiozitātes radīšanai patīk lietot visnotaļ lielus skaitļus sākot jau ar armijām, kuras mērāmas miljonos, un pēckauju upuru skaitam, tā viegli ieskicētai pasaules vēsturei, kur par piemēru var minēt sērijas otrajā grāmatā Iron Will kapenēs sastaptu tā sarga garu, kurš apgalvo, ka starp dzīvajiem bijis pirms sešiem simtiem gadsimtu, kas būtu krietni vairāk kā, piemēram, Warhamme 40k laikposms. Bet varbūt nolūks norādīt uz maģijas esamību, kā būtisku faktoru, kas ne tikai aizkavē tehnoloģisko attīstību, bet padara to pat par nevajadzīgu.

Vismaz par Hadžara tuvāko kompanoju un draugu Nero, īstajā vārdā Erins, var teikt labākus vārdus. Abu attiecību dinamika kā vienam, tā otram ļauj vieglāk pārciest un labāk atgūties no likteņa uzliktajiem pārbaudījumiem. Vienlaikus Nero izcelsme, par kuru Hadžaram vien atklāsme šīs triloģijas noslēgumā, piešķir stāstam papildus tik ļoti nepieciešamo daudzslāņainību. Ko nosacīti vēl papildina fakts, ka pats Nero ir informēts par paša Hadžara statusu un par spīti gana agri abu draudzībā noprotamajam Hadžara virsmērķim, nogalināt Primusu, tas nepatraucē draudzības faktam. Abu dinamiku papildina vēl Iron Will ietvaros pirms kulminācijas lielās kaujas no barbariem izglābtas daiļas, gudras un spēcīgas lēdijas Sāras izglābšana, kura piesien pie nosacītas kārtības pirms tam ašo un knašo brunču mednieku Nero.

Pati par sevi Dragon Heart sērija ir gana izklaidējoša un saistoša, pat ja ar paredzamiem kulmināciju brīžu iznākumiem, (lai arī ne visi, par ko plusiņš) lai būtu interese vispārējo sēriju (virs 20 grāmatām tajā), bet reizē arī noteikti ir vēlme, lai stāstu sāktu papildināt kas vairāk no pasaules uzbūves, daudzajām vien reizēm pieminētajām impērijām un to valdnieku un aristokrātu savstarpējām attiecībām. Galvenokārt jau ar Darnasusas impēriju (vispēcīgākā ‘’tuvākajā’’ apkārtnē), kurai Laidasa skaitās kā vasalis, kas vismaz šobrīd jūtami paliek tālā fonā. Labi, ka vēl ir Hadžara tuvāko sabiedrotu attiecību dinamika, kā arī vienā no piedzīvojumiem iegūta ļoti īpaša kaķēna (par mājdzīvnieku to neklātos saukt) Azrijas pieaugšana sērijas turpinājumos, par ko spekulēt un prognozēt, cik būtisks lomas pieaugums tai lemts, jo jau tagad ir pa reizei, kurās Hadžars būtu bijis ‘’bēdīgākā’’ situācijā bez viņas.