Autors: poseidons99

poseidons99https://poseidons99.wordpress.comarnis_krists_veveris@inbox.lv
poseidons99's avatar

David Annandale – Ruinstorm (The Horus Heresy #46)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jau Imperium Secundus izveidošanas brīdī katram no trim primarkiem bija savas šaubas, vai tik savās bažās par Zemes jeb Terras likteni un Imperatora potenciālu krišanu no nodevēja Horusa un tā līdzskrējēju leģionu rokas, paši nepasāk līdzvērtīgi ķecerīgu un nodevīgu projektu. Tomēr stāsta ‘’tagadnes’’ momentā zinot labāk primarku triumvirāts steidz, ko spēj, lai laikus un ne par vēlu atgrieztos un vēl paspētu palīdzēt. Tik vien tāds šķērslis, ka to ceļā joprojām stāv Word Bearers(WB) nodevības uzbrukumā izveidotajai warp Ruinstorm vētrai, kura bloķējusi UM teritoriju visus šos garos gadus kopš Horusa nodevības no jebkādas informācijas no pārējā Visuma, kas kalpojis par pamatiemeslu, kāpēc vispār Imperium Secundus izveidota.

Lai arī vienoti mērķi, tad katram no triumvirāta (UM primarkam Roboute Guilliman, Bloodangels (BA) Sangviniusam un Dark Angels (DA) Lauvam El’Džonsonam) ir vienmēr bijis savs stils, kā vadīt leģionu, un līdz ar to arī savas metodes un taktika, lai tiktu panākts šoreiz iecerētais. Bet, ja kāds no tiem vai kāds no leģionu astartēm, un, protams, tiem kalpojošie no Imperialistiskās armijas, bija iedomājušies, ka ceļš būs viegls un bez no slikto puses tiem izliktiem šķēršļiem un pārbaudījumiem, tad gaidāmais tiem pavērs jaunu skatu uz jau tā trauksmainajiem un interesantajiem laikiem, kuros tie jau nonākuši un lemts turpināt eksistēt.

Pārmaiņas pēc Ruinstorm romāns plašākas The Horus Heresy sērijas ietvaros pārsteidz ar prozas kvalitāti. Pat ja gluži neizvairīties bez ierastās lillā prozas, pārspīlētiem epitetiem, metaforām un citkārt jau vairs izbrīnu neizraisošiem kvantitatīvajiem armijas un bruņutehnikas skaitļiem, tad krietni biežāk var ļauties autora David Annandale izpildījuma plūdumam, kuru nespēj pabojāt ik pa brīdim pavīdoši vai nu neizteiksmīgi fragmenti, vai kaujas ainu momenti, kuri tomēr liek pabrīnīties par aprakstītā loģiku un jautāt sev un pastarpināti autoram, kas gan ar to ticis domāts, kā tas izpaustos reāli, ja pieņem Warhammer SFF fantāzijas spēles noteikumus.

Reizē patīkama pārmaiņa, ka autors atšķirībā no citiem kolēģiem sērijā šoreiz neieslīgsto ntajos tēlos, no kuru skatpunkta izklāt grāmatas notikumus. Aprobežojoties ar trim galvenajiem tēliem, kuri pamatoti un saprotami ir leģionu primarki, kamēr visi pārējie ir vien sekundārs atbalsta tēlu ansamblis, var kārtīgāk izpausties attiecībā par katra no primarkiem, gan to cīņas pret warp dēmonu mošķiem, gan pašiem ar sevi, lai ātrākas uzvarads vārdā neļautos kāda vieglāka ceļa kārdinājumam. Lai arī ik pa brīdim ir skatpunkta maiņa uz kādu maznozīmīgāku tēlu, tad autors sevi pietiekami labi iegrožo, lai stāsts neapaugtu ar mazvērtīgiem, kā individuāla romāna, tā vēl jo vairāk lielākas sērijas ietvaros neko nedodošiem mēģinājumiem papildināt lielo Horusa nodevības stāstu ar tēlu indivīdu personīgiem stāstiem, kuru pienesumu grūti saskatīt.

Pavisam kas cits un jo interesantāk, kad lasītājam ļauts tuvāk skatīt lojālistu un pēc būtības labo tēlu primarku gaitas, sekot līdzi to iekšējai cīņai vispirms jau ar sevi. Lai spētu uzticēties un paļauties uz saviem lēmiem, kuru sekas var tālāk ietekmēt dēlu astartu dzīvības un likteņus, kad naidnieku letālais drauds, kuri Ruinstorm ietvaros vairāk nāk no warp dēmonu puses, un pēcāk jau spēja uzticēties sabiedrotajiem brāļiem primarkiem, kad lojalitātes saites no dienas uz dienu tiek pārbaudītas, kas pirms Horusa nodevības būtu kas neiedomājams. Un noslēdzoši, protams, uzticība un lojalitāte pašam Imperatoram. Kā nekā varētu argumentēt, ka tieši viņa noslēpumu dēļ attiecībā uz warp dimensijas patieso dabu par nodevējiem kļuvušie leģioni pirms tam tikuši pakļauti pārāk lielam un atskatoties nevajadzīgam riskam. Tā teikt nezināšana nav bijusi ne muļķa mierinājums, ne glābiņš no slikatjiem spēkiem.

Bet reizē katram no trim romāna primarkiem arī ir pa savam noslēpumam, kuru tie pat pēc visiem Imperium Secunudus gatiem, pat pēc Horusa nodevības, kad būtu iemesls vairāk uzticēties vēl par sabiedrotajiem saucamajiem, lai, ja nu kas, nerastos kritiski un neatgriezeniski pārpratumi. Tā Lauva El’Džonsons romāna ietvaros izmanto Angels of Caliban romānā manīto warp tehnoloģiju/indivīdu Tuchulcha, kurš, lai arī acīmredzami svarīgs, lai atrastu kritiskos trīs pieturpunktus pirms Ruinstorm kulminācijas, tomēr savas izcelsmes dēļ Lauvai sev jājautā, vai aiz tā palīdzības šobrīd nestāv kādi citi alternatīvi un lojālistiem nedraudzīga motivācija.

Salīdzinoši mazākas pakāpes noslēpums romānā ticis Gilimanam, kurš arīdzan saistīts ar spēju nepazust warp telpā, kā nolūkos izmanto divus sagūstītus un spēcīgus WB Navigatorus. Bet krietni saistošāka un domu raisošāka ir Gilimana filozofiskās pārdomas par riskiem, kurus sevī var slēpt no nodevējiem konfiscēti ieroči, tehnoloģijas. Kad no vienas puses būtu jāizmanto katra iespēja gūt izšķirošo pārsvaru pār nodevēju leģioniem, bet, ja nav zināms attiecīgās tehnoloģijas iespējams koruptīvo spēku rašanās izcelsme, vai potenciālie ieguvumi ir gana lieli, lai attaisnotu risku, ka naidnieka instruments var ‘’inficēt’’ tā pirms tam lojālo lietotāju, kas uzvaras vietā nulificētu visu pirms tam sasniegto un patiesībā palīdzētu Horusa nodevēju spēkiem gūt pilsoņkara uzvaru.

Pārbaudījumu momenti, kuru svara slogs tiek likts uz visiem trim primarkiem, kas kaut arī pārbauda to vienotības saiknes kā sabiedrotos, bet varbūt ne tik ļoti testē Gilimanu un Lauvu, kā Sangviniusu, kuram jau agrāk Fear to Tread ietvaros bijis jācīnās pret bažām, ka ne aiz savām iecerēm vai nu pašam, vai tā leģiona astartēm un ļaunākajā gadījumā kā vieniem, tā otriem lemts tikt korumpētiem vien pat Imperatora neparedzētas gēnu mutācijas dēļ. Reizē visos šos gadus kopš Horusa nodevības Sangviniusu nomākušas nākotnes vīzijas, kuras visās kā viens tam lemts mirt cīņā pret Horusu, ko gan nenožēlo un gatavs Imperatora aizstāvības vārdā arī darīt, bet pēcāku notikumu iznākums tomēr kā nerimstošs psiholoģiskais slogs, kas nevar neietekmēt pat tik pārcilvēcisku būtni kā primarks, lai cik iedvesmojošs tas saviem leģionāriem par spīti tam nešķistu.

Visās nākotnes vīzijias ar uzsvaru uz vārdiem ‘’līdz šim’’. Negaidīta pārmaiņu vēja plūsma, kas dod tik nepieciešamo cerības staru, ka par likteni un nenovēršamo uzskatītais varbūt tāds nemaz nav. Cerības stars, kas ai!, cik vajadzīgs, pat ja neviens no astartēm neļautos publiski atzīt, ka tādai būtnei kā primarks, kaut kas tik cilvēciski primitīvs būtu vajadzīgs, lai spētu pienācīgi cīnīties pret nodevējiem.

Ja iepriekšējie divi lasītie The Horus Heresy romāni lika nodomāt, ka jo drīzāk nepieciešama ilgāka pauze no The Horus Heresy sērijas, lai varbūtējā noguruma dēļ, kad gada ietvaros no vienas sērijas izlasīts tik daudz, neieslēgtos moments, kad vājāki romāni sabojātu iespaidu par citiem, tad Ruinstorm atjauno manu kā lasītāja cerību, ka varbūt nemaz tik slikti tomēr nav.

Sara Clancy – The Bell Witch #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Jau vairāk nekā divus gadsimtus kopš 1812.gada četras Black River ietekmīgākās un salīdzinoši ar citiem turīgākās ģimenes lielāka labuma un tā starp citu arī vienkāršas izdzīvošanas vārdā ir bijušas spiestas piedalīties dēmoniskā ražas rituāla pārbaudījumā, kur katru gadu no katras ģimenes tiek izvēlēts viens pārstāvis. Ne vienmēr visi izdzīvo un daža laba ģimene, kā Belli, ir no paaudzes uz paaudzi palikuši krietni šķidrā sastāvā, bet šoreiz raganas Katrīnas Hamiltones spoka izvēle krīt uz četrotni, kura būs tai ļoti liktenīga.

Divu gadsimtu gaitā status quo izdevies noturēt aiz tā, ka gan ģimenes, gan visa Blekrivera par atlīdzību iegūst regulāru, pārbagātu un citādi perfektu ražu bez jebkādām slimību un patoloģiju pazīmēm. Pat ja viena laba daļa no ģimeņu atvasēm vairs nedzīvo pašā Blekriverā vai tās reģiona teritorijā, tad neviens pa visu šo laiku vien retu reizi ir centies uzdrīkstēties pārtraukt lāstu, pārtraukt reizē arī upurus, kuri nereti gadās, lai cik labs būtu kopējais iegūtais labums.

Katram no raganas izvēlētajiem pārbaudījuma kandidātiem moments, kad to izraudzīšanās tiek ‘’pavēstīta’’ baisas mūzikas ladītes (gan pēc skata, gan mūzikas izvēlē) veidolā nāk kā saprotams šoks un nepatīkams pārsteigums. Un iepazīstināšana tiek sākta ar Kadvinu Vintropu, pieredzējušu medbrāli garīgi slimu pacientu slimnīcā, kur daļai no tiem nebūs lemts atgriezties brīvībā pastrādāo kriminālnoziegumu, tai skaitā slepkavību, dēļ. Vēl jo vairāk Kadvinam nav tālu jāmeklē motivācija beidzot visam murgam un lāstam pielikt punktu, jo vēl dzīvā atmiņā un nereti murgos rādās Katrīnas raganas, kā arī dēmona dēļ, ar kuru tā slēgusi vienošanos, kurš tai dod spēku, zaudētais brālis Eibrahams.

Kadvina sagatavotība darba ietvaros tikt galā ar izaicinošām un stresa pilnām situācijām labi kalpo, lai pārbaudījuma ietvaros jaunais vīrietis varētu neoficiāli tikt nominēts kā četrotnes līderis, jo, lai arī 20gadīgā Bašiba Bella no visiem izceļas ar izdzīvošanas nolūkos pat ļoti noderīgu tendenci uz vardarbību un slepkavība, ja tāda vajadzīga, kā izrādīsies tai nav gluži sveša, tad citādi Bašiba gluži neizceļas ar tām labākajām rakstura īpašībām, lai varētu viņu saukt pat par nominālu līderi. Pat ja Bašibas tēls, kuru sērijas gaitā tikpat kā vienmēr ir kopā ar atbalstu gan emocionāli, gan kā cīņu biedrs, tās visnotaļ izmēros vērā ņemamo rotveileru Baku. Viena no iemīļotākajām Bašibas atbildes frāzēm, kad kāds no tās jaunajiem sabiedrotajiem un laika gaitā draugiem ir šokēts par tās rīcību un citu potenciālo reakciju, ir ‘’ko gan viņi man var padarīt?!’’. Filozofiska nostāja, kas ir iespējama vien aiz paranormālās Blekriveras situācijas, uz kuru pat likumsargi desmitgadu gaitā skatās caur pirkstiem un visu ar paranormāliem incidentiem saistītajām nāvēm atrod kādu citu racionālu un ārpasaulei pieņemamu izskaidrojumu. Kas arīdzan nav vienīgais ar ko Bašibas tēls izceļas un izraisa izbrīnu, šoku, reizēm pat riebumu Ozijā, Mīna un arīdzan Kadvinā.

Ne visi izvēlētie ir vienlīdz labi sagatavoti un informēti par to ģimeņu kā pārdabisko, tā asiņaino vēsturi un raganas Katrīnas ikgadējo pārbaudījuma rituālu. Tā 17 gadīgā Vilamīna vai vienkārši Mīna Kreina visu tās salīdzinoši īso dzīvi ir bijusi kā tās vecāku acu raugs, kuru tās vecāki, nav uzskatījuši par vajadzīgu izglītot. Kura visus nostāstus par un ap raganu uzskata vien par izdomātām leģendām un ar pilnu pārliecību ir droša, ka tai piesaistītās nāves var kā citādi racionāli izskaidrot. Pat pēc mūzikas lādes saņemšanas un citiem trauksmainiem, nervu kutinošiem un teju letāliem momentiem ir jāpaiet teju visai pirmajai The Harvest grāmatai, lai domas sāktu mainīties.

Līdzīgi nesagatavots ir Ozguds vai vienkārši Ozijs, kuram papildus dezorientējošu šoku sagādā atklāsme, ka tā tēvs nemaz nav tā bioloģiskais tēvs. Ka tuvs ģimenes draugs un krusttēvs Persivāls Sīvāls patiesība ir tas, uz kuru šo godu attiecināt. Lai arī ne māte vai tēvs, ne Persivāls netur viens uz otru ļaunu prātu un arī pēc visai savdabīgās paternitātes apstiprinājuma, kad Ozijs tiek izvēlēts rituālā, jo pretējā gadījumā varbūt par tādu Oziju sērijā lasītājs neuzzinātu, var just līdzi Ozija tēlam, jo laika, lai aprastu ar jaunumiem, pirms nepieciešams iesaistīties dzīvībai bīstamajā pārbaudījuma rituālā, nav daudz.

Bet, lai kā nebūtu, neviens no izvēlētajiem kandidātiem nav ar pliku roku ņemams, bet to kombinācija jo bīstamāka. Fakts, kas liek izbīties gan raganas Katrīnas spokam, gan tiem, kuri slēguši savas slepenas vienošanās, lai pārbaudījumu un upuru slogs tiktu novirzīts uz citiem. Kuri pārāk labi iedzīvojušies privilēģiju un labumu komfortā, lai uzzinot, ka varoņu četrotne apņēmusies mēģināt iznīcināt raganu, atbrīvot Blekriveru no tās lāsta, ir gatavi uz visu, pat upurēt pirms tam tik tuvos un visādos mīļvārdos sauktās atvases, lai tikai to visu nezaudētu.

The Bell Witch sērija šoreiz labi saskan ar tās sadalījumu lielākajā sižeta arkā pirmjās trīs grāmatās (audio formātā tās ir pieejamas apvienotā omnibusa versijā), pēc kuras seko trīs noteikti pēcāk lasāmas vai klausāmas grāmatas ar kulmināciju noslēdzošajā Black River grāmatā. Kā ceturtā Spring Slaughter, tā arī The Leviathan, pirms, diemžēl, ne tās pašas spriedzes pilnākās kulminācijas ar to gandarījumu sniedzošāko atrsinājumu, papildus sniedz ieskatu galveno labo varoņu motivācijās un iemeslos, kas izveidojuši to personības kādas tās redzam stāsta ”tagadnē”, un reizē dod pat pārāk labu iemeslu, lai lasītājs pievienotos īpaši jau Bašibas ienaidam vai vismaz ļoti izteiktai nepatikai pret tās nedaudzajiem radiem, kuri starp mirstīgajiem sērijas gaitā ierindojami starp galvenajiem sliktajiem tēliem.

Ja ir cerība no pārdabiskās un paranormālās The Bell Witch sērijas sagaidīt izteiktus šermuļu uzdzenošus momentus, tad personīgi nevarēšu iepriecināt, pat ja bez raganas spoka sērijā sastopami asinskāri minotauri un krakena (Leviathan) dēmonisks radījums, kas ar prieku pievienojas varoņu ceļā liktajiem izaicinājumiem. Bet citādi jānonāk pie atziņas, ka šīs sērijas gadījumā labāks un nozīmīgāks ir varoņu kopīgi izciestais pārdzīvojumu ceļojums un izaugsme starp pirmo un noslēdzošo sērijas grāmatu.

Terry Pratchett – Bromeliad Trilogy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Pasaulē, kurā teju visos tās nostūros cilvēce spējusi iekārtoties uz palikšanu un dominēt pār citām planētu Zeme apdzīvojošām sugām, neviena nemanīti visu šo laiku vai vismaz aptuveni 15 tūkstošus gadu dzīvestelpa ir tikusi dalīta ar nome radībām (nesajaukt ar gnome rūķiem). Vienkāršības labad palikšu pie nomu termina nekā mazie cilvēki, kas gan arī būtu atbilstoši, ja to vidējais augums ir ap 10 centimetriem, kas nebūt nav nemaz tik nemanāmi, bet to dzīves uztvere arīdzan ir desmitkārt ātrāka (reizē to pārvietošanās spējas), kas to vidējo dzīves mūžu (10gadi) padara līdzvērtīgu cilvēka simtgadu ilgam mūžam.

Bromēlijas Triloģija aizsākas ar nomu Makslinu kā galveno tēlu, kura cilts pēdējos gados ir sarukusi vien līdz desmit indivīdiem, turklāt viņš un vēl cita noma Grimma ir vienīgie gados jaunie. Pasaule šķietami rādās drūmās krāsās un, par cik, tiem līdz šim nav bijis pamata domāt, ka citviet pasaulē eksistē vēl citi nomi, tad tā vien sāk likties, ka to sugas izdzīvošana ir tikpat kā uz izmiršanas sliekšņa. Ja vēl sugas turpināšana sižeta gaitā netiek uzsvērta, tad pārtikas sagādas psiholoģiskais slogs gan, kamēr Grimmai tiek pavarda solis. Bet par spīti tam tas nav liedzis Makslinam sapņot par labāku un gaišāku nākotni, kuru no sapņiem par realitāti piespiež mēģināt realizēt traģisks plēsēja lapsas uzbrukums to midzenim, kamēr Mikstlis bijis prom.

Jau no triloģijas pirmās grāmatas jūtams autora Terija Prečeta humora un stāsta manieres stils, kas būs pazīstams, ja ir agrāk lasīta vismaz kāda no lielās Diskpasaules grāmatām un atsevišķajām sērijām iekš tās. Ja vēl pats sākums ir vairāk kā iepazīstināšana ar galveno tēlu un tā biedriem, tad minētais stāsta stils sāk jo uzskatāmāk izpausties, kad ar Mikstla iniciatīvi viņa grupa ne tikai sasniedz jaunu mājvietu Veikalu, bet papildus tam atklāj, ka nebūt ne tuvu nav vienīgie dzīvie nomi. Humors, kas uzskatāmi izpaužas Veikala nomu interpretācijas attiecībā uz cilvēku izliktām zīmēm, kur, piemēram, ‘’Prices Slashed’’ ir kā mošķis, ar kuru biedēt bērnus, vai ‘’Bargains Galore’’ kā tā labais pretstats. Papildus tam nomu uztvere bieži vien ir pārāk burtiska, lai uzreiz spētu izprast pārnestās nozīmes, kur nu vēl, kad problēmsituācijas atrisināšanas nolūkos sāk aktivāk lasīt Veikalā eošās cilvēku radītās grāmatas, tai skaitā romānus.

Turpretim Veikala nomi tik ilgas paaudzes kopš Veikala dibināšanas dzīvojuši tā telpās, ka paaudžu gaitā ne tikai aizmirsies, bet arī vairs netic, ka kaut kas tā ārpusē maz eksistē, un par apsmieklu kļūst tas, kurš censtos apgalvot pretējo. Tādēļ jo lielāks ir kultūras šoks, kad abas pasaules saduras.

Būtisks stāsta tēls un sižetiskais virzītājs vismaz attiecībā uz mērķu izvirzīšanu kā nomiem kā tādiem, gan Mikstlim, ir sākotnēji mistisks no paaudzes paaudzē Mikstla grupā nodots artefakts. Artefakts, kurš ieguvis teju reliģisku nozīmi, jo acīmredzami kādā veidā īpašs, bet līdz šim, līdz nonākšanai Veikalā bijis vien objekts, kam vairāk simboliska nozīme un saikne ar senčiem, nekā kas cits. Tas gan mainās, kad Kubs (stāsta ietvaros tiek saukts Thing vārdā), nonācis Veikalā, spēj no gaisa uztvert un iegūt sev nepieciešamo elektrību, lai spētu aktivizēties. Tas savukārt informē gan lasītāju, gan nomus, ka Kubs ne tikai pavadījis ‘’miega režīmā’’ aptuveni 15 tūkstošus gadu, bet, ka to vēsture uz Zemes aizsākusies tieši tik sen, kad to senči bijuši spiesti veikt avārijas nosēšanos uz svešās planētas.

Kā par triloģijas pirmās grāmatas Truckers problēmsituāciju kļūst Kuba uztverta cilvēku komunikācija, ka Veikalu vien nieka trīs nedēļu laikā plānots slēgt un nojaukt. Fakts, kas tā iedzīvotājiem nomiem saprotami ir kas absurds, kam negribas ticēt, vēl jo vairāk, ja ko tādu apgalvo nomi, kuri apgalvo, ka nāk no Ārpasaules, kurai līdz tam nav ticējuši. Bet reizē fakts un termiņš, kuram nerūp, vai kāds sīks noms tam tic vai netic.

Triloģijas gaitā dažādas pat visnotaļ nopietnas tēmas veiksmīgi tik iztirzātas ar ironisku, satīrisku humoru devu, kas liek gan pasmaidīt un pasmiet, gan reizē aizdomāties. Viena no tām ir ticība, kuru Veikala nomi likuši uz cilvēku un Veikala radītāju Arnold Bros (est.1905) un vienmēr, to pieminot, tiek piesaukts arī iekavās esošais. Vai vēlāk, kad jau iepazītajiem tēliem zināms, tikuši pārliecināti, ka Veikals nesastāda visu pasauli, ka ārpus tā eksistē kā citi veikali, tā arī citas galvu reibinošas uz pasaules uztveri izmainošas lietas. Tā viens no tēliem triloģijas noslēdzošajā Wings grāmatā sastopas teju ar eksistenciālām šaubām un jautājumiem, kad sastaptiem nomiem (varētu saukt par nomadiem) ir pašiem sava ticība (NASA – Maker of Clouds). Plus apvienojumā ar potenciālu faktu, ka varbūt nomi eksistē blakus cilvēcei viscaur uz Zemes, izraisa labāku ne agresīvu un savas patiesības pierādīšanas reakciju.

Starp citām izceļamām tēma būtu minam sociālo starpdzimumu attiecības, kur pirms Mikstla grupas uzrašanās Veikala nomi ne tikai sadalījušies Veikala departamentu tādās kā ciltīs, kuras viena no otras sargā zināšanas (lasīšanas prasme tai skaitā), ko vēl vairāk akcentē uzskats, ka sieviešu nomiem labāk gādāt par sieviešu lietām un nepārpulēt savus prātus ar zināšanām, jo pretējā gadījuma tak to smadzenes pārkarsīs.

Spēja pielāgoties un adaptēties mainīgajā un tik lielajā pasaulē, kur nomu augumi tiem liek konstanti uzmanīties no potenciāli letāliem draudiem teju ik brīdi. Bet ar apņēmību, zinātkāri un cīņassparu atrast un izcīnīt sev vietu, kur beidzot varētu gan būt kungi paši sev, lai nebūtu jāčiepj no cilvēku jau gatavā galda, kur nevajadzētu vienmēr atskatīties pār plecu liedz ļauties vēlmei gausties un mest plinti krūmos momentos, kad šķietami viss vai tikpat kā viss zaudēts, un tā vietā turpināt tiekties uz zvaigznēm. Pat ja Mikstlis pieķer sevi pie domas, ka dzīve, lai arī pirms triloģijas sākuma bijusi grūtāka, tad salīdzinoši muļķa mierinājuma aizsegā krietni vienkāršaka.

Lai arī Bromeliad Triloģija (ir vāku ilustrācijas, kur minēts The Nome triloģijas nosaukums) pirmā grāmata ir pirmā ar iemeslu, tad turpinājumos Diggers un Wings sižeti ir visai viens ar otru nodalīti, tēli, kuri katrā no grāmatām ņem galveno dalību lielā mērā nesaistīti un tādēļ daudz nebūs zaudēts, ja secība tiktu sajaukta. Ja nu vienīgi minimāls maiteklis par Diggers iznākumu par labu nomu tēliem.

Izlasīju, lasu, lasīšu #286 (20.10-09.11)

Izlasīju:

Graham McNeill – The Crimson King (The Horus Heresy #44)

John French – Tallarn (The Horus Heresy #45)

Dean Koontz – The Face

Noklausījos:

Ian Fortey – Jigsaw of Souls #1-6

Ron Ripley – Tormented Souls #1-6

Lasu:

Terry Pratchett – Bromeliad Trilogy #1-3

Klausos:

Sara Clancy – The Bell Witch #1-6

Lasīšu:

David Annandale – Ruinstorm (The Horus Heresy #46)

Klausīšos:

Ron Ripley – Death Hunter #1-6

John French – Tallarn (The Horus Heresy #45)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jau vēl pirms pirmie nodevīgie šāvieni no Horusa un tā sekotāju leģionu šāvieniem pret Imperatora lojālistiem ir izskanējuši Isstvan sistēmā Tallarn planēta ir aiz sava augstākā punkta kā jauno Imperialistiskās armijas rekrūšu un citu Krusta karā bez astartēm tik nepieciešamo vienību pulcēšanās punkts. Lai arī vēl nav gluži aizmirsta un caur Tallarnu vēl iziet gana vērā ņemams vienību skaits, tad pēc nodevēju Iron Warriors (IW) leģiona ‘’viesošanās’’ tomēr būtu labāk vēlējušies, ka to planēta būtu ieslīgusi gan Impērijas, gan Horusa aizmristībā.

Kā jau jebkura Warhammer sērijas grāmata, tad gan premise, gan tāds kā apašvirsrakts uz paša vāka sola lielāko un vērienīgāko kaujas tehniku cīņas un sadursmes varbūt pat visa pilsoņkara ietvaros. Fakts un apgalvojums, kas pats par sevi varbūt arī atbilst patiesībai, bet diemžēl izpildījums ir tālu no tāda, kas sižetiski radītu baudāmību, pat salīdzinot ar vidējo standarta latiņu The Horus Heresy sērijā. Kaut arī jau rēķinājos, ka Tallarn nav romāns, bet vairāk kā krājums, kuru iesāk pavisam mini stāsts Witness, kurš, būdams 394 dienas pēc IW iebrukuma, kad jau viss noslēdzies, ieskicē drūmo lojālistu pirra tipa uzvaru, lai pēcāk pasniegtu ceļojumu no punkta A (iebrukuma) līdz galamērķims, kurš jau ieskicēts.

Diemžēl jāsaka, ka šis Witness stāsts, kurā labi attēlots kā kāds leģionāra tēls, kurš, pēc pārtapšanas astartē pirmoreiz atgriežas uz dzimtās planētas, izjūt saldsērīgumu, redzot kādā tikpat kā neapdzīvojamā postažā Horusa sacelšanās ir atstājusi tā mājas. Kad pirms tam Tallarn kā daudzas citas varēja lepoties ar dabas daudzveidību pat pēc tam, kad to savā sastāvā iekļāvusi Impērija, kas ne vienmēr tā citviet noticis.

Turpināts tiek ar garāku noveles tipa Executioner stāstu, kur par galveno tēlu tapis pirms iebrukuma par Merchant princi saukts Akil Sulan tēls. Nākdams no tirgotāju dzimtas, kuri uz Tallarnas to turības dēļ ir teju kā karalisko ģimeņu pārstāvji. Sākotnēji Akils ir kā viens no nosacīti laimīgajiem izdzīvojušajiem, kuru atšķīrība no ntajiem miljoniem neķer IW bioloģisko vīrusu pirmie triecinie, kuri aizkapā aizrauj kā floru un faunu, tā tikpat kā pārliecinošo vairākumu iedzīvotāju. Kopā ar Akilu lasītājs var zemapziņā uztraukties par varoņa sievas un meitu likteni, kamēr prioritāri, protams, pašam jācīnās vien par prastu izdzīvošanu un pēcāk aiz vēlmes fizsiki ar savām acīm pārliecināties par postažu virszemē virs patvērumu bunkuriem, brīvprātīgi piesakās tanku patruļā. Vien stāsta nosēgums nes pavērsienus, kuru atklāsmes pēcāk uz Akilu liek skatīties jau citām acīm.

No Executioner vēl izceļams jauna vīrieša Rashne tēls, kurš tiek pierīkots līdzās Akilam minētajās patruļās. Atšķirībā no Akila, kurš saņemas, kuru iekšējā dusma liek vismaz simboliski iesaistīties pretestību cīņās, tad Rašne vispirms ieslīgs baiļu apātijā, kuram burtisks pasaules gals psiholoģiski ir pārāk liels slogs, lai spētu paciest jauno realitāti.

Par Tallarnas pārliecinošu ceļu uz norieta pusi tās nozīmības ziņā norāda vien tas, cik maz leģionāru astartu ir kā kuģos tās orbītā, bet vēl jo vairāk uz planētas un vien laimīgas sakritības dēļ par upuri IW iebrukuma pirmajos apjukuma momentos nekļūst planētas gubernators Dellasariuss. Diemžēl ar trešo Siren stāstu, hronoloģiski aizsākas 61 dienu pēc iebrukuma, noslēdzas pēdējais kaut cik sakarīgais posms Tallarn krājumā.

Nav gluži tā, ka autora John French prozas sniegums būtu sliktāks par sliktu un nebaudāms, bet reizē var just manāmu kvalitātes krišanos, jo tuvāk nāk grāmatas beigu nodaļas un nevar ne salīdzināt ar Praetorian of Dorn. Var vēlreiz izcelt pašu sākumu ar Witness un krietni švakāku izpildījumu iekš pēdējā Ironclad stāsta/noveles, kurš vismaz pārmaiņas pēc sniedz skatpunktus ne tikai no lojālistu puses, bet arī gan no nodevēju, izceļams Dreadnought konstrukta leģionārs Hrend, gan šķietami tāda tēla, kurš balansē starp abām pusēm un varbūt ir pilnīgi citiem no Imperatora un Horusa pusēm atšķirīgiem misiju mērķiem.

Vismaz Hrenda tēls iedod vielu pārdomām salīdzinot gan paša Hrenda, gan citu Dreadnought pilotu likteņus un eksistenci par metāla sarkofāgiem vai zārkos dēvājamos kaujas mašīnu konstruktos, kuriem prestatā ir parasto mirstīgo pilotēti tanki un tiem līdzīgas kaujas mašīnas. Kur, ja salīdzina, tad nāve metāla zārkos tāda pati pēc būtības vien ir.

No lojālistiem izceļams būtu Silas Kord tēls, Tallarnas 71.mehānisko vienību komandieris, kuram intuīcija vai vienkārši vēlme, lai Tallarna nebūtu vien kārtējais bezmērķīgais Horusa nodevības planetārais upuris, saka priekšā, ka IW iebrukumam jābūt, kam vairāk par vienkāršu vēlmi iznīcināt lojālistu planētu. Par lielu vilšanos gan top fakts, ka vairāk par kādu spēcīgu artefaktu, kuru uz Tallarnas cer atrast IW un to primarks Perturabo, ka pat no paša Horusa tas tiek turēts slepenībā, var uzzināt no dažādiem Warhammer sērijai veltītiem Vikipēdijas stila lapām internetā, nekā no šīs grāmatas.

Un tā lemts piedzīvot pēdējo teikumu Tallarn grāmatas ietvaros un joprojām sev jautāt, kāda gan visam izlasītajam bijusi jēga un nozīmība. Ja tīri individuāli ņemtu, tad, protams, visiem uz Tallarnas planētas esošajiem fakts ir kā neapšaubāma traģēdija, bet gan vienas grāmatas ietvaros, gan plašākas The Horus Heresy sērijas ietvaros rodas jautājumi par pienesumu lielās bildes ietvaros no šī daiļdarba puses.

Ron Ripley – Tormented Souls #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Daniels vai vienkārši Dens Teits vien vēlas dzīvē jaunu iespēju gan karjerā, kur iepriekšējo un visai daudzsološo žurnālista karjeru traģiska atgadījuma dēļ nespēja turpināt, gan attiecībās ar dēlu Āronu un meitu Emīliju, ar kuriem galvenokārt paša attieksmes un dusmu kontroles problēmu dēļ nav bijušas tās pašas labākās. Ne visiem, pat saprotot savas kļūdas, pieņemot tās un apņemoties laboties, otra iespēja dzīvē maz tiek dota. Vien Dens nenojauš, cik ļoti gaidāmo sešu grāmatu sērijas notikumi pārbaudīs šo apņemšanos.

Traģiskais notikums, skolas apšauda pirms vairākiem gadiem, kurā vien tīras sakritības pēc arī bijis tās tās teritorijā, kad kāds maniaks izdomājis uzdarboties. Dens, kaut arī pats turas pie pieticības deķa un nekad to nav atzinis, pat nepatīkamā pārdzīvojuma dēļ apspiedis dažu labu atmiņu, attiecīgajā momentā ne tikai nekļuva par vienu no upuriem, bet kā īsts varonis ne tikai neļāvās panikai, bet ar savu rīcību neļāva par tādiem kļūt vairākiem citiem skolas audzēkņiem. Nu stāsta ‘’tagadnē’’ un Tormented Souls pirmajā grāmatā Coffin Cemetery draugs Garets Penss tam sarūpējis par uzraugu vietējā Anger (kurš tā nosauc pilsētu..?) pilsētas Coffin kapsētā, un pie viena arī atjaunot kapsētai blakus esošo pietiecīgo mazo, sarkano skolas ēku.

Līdz šim Denam dzīvē nav šķiet bijis lemts saskarties ar spokiem, bet var droši teikt, ka galvenajam tēlam paveicas, ka Kofinas kapsētas spoki ir labvēlīgi noskaņoti un nav aizkavējušies uz mirstīgo ļaužu apdzīvotās Zemes, jo alkst par skarbi gaužo dzīvi atriebties vēl dzīvajos esošajiem. Savu šefību starp spokiem kapsētā uzņēmusies madāma Hopta, ar kuras gādību Dens uzzina, ka kādai seniorei vārdā Mērija Kainda dikti vajadzīga palīdzība pret neliešiem, kuri savukārt izmanto asinskāros spokus, lai censtos realizēt savus nekrietnlīdzos un daudziem sērijas gaitā pat ļoti letālos (atriebības) plānus.

Kā redzamais lielais, sliktais tēls pat sērijas piektās grāmatas Streets of Anger noslēgumam tiek pozicionēts Janet Ladd tēls. Medijs, kura itkā vien vēl labu, palīdzot nelaimē nonākušiem un spoku apsēstu māju īpašniekiem, kuru dzīvības poltergeisti pēkšņi sākuši apdraudēt. Ja izdodas atrast kādu vēl lēticīgu naudas govi, kuru slaukt, tad varbūt attiecīgajai personai labi, ka tā, jo līdz sērijas beigām upuru skaits (liela daļa gan tēli, kuriem piešķirts vārds vien attiecīgās vardarbīgās epizodes labad) mērāms pat vairākos desmitos. Kad jau jāsāk nedaudz brīnīties, ka apjoms nepiesaista valsts mēroga izmeklētāju, piemēram FBI, uzmanību, pat ja metodes, ar kādām upuri nogalināti visas pēc kārtas nav vienādas, vai atstāti, lai izskatītos pēc pašnāvības vai daļa no tām varētu norakstīt uz kādu dabisku letālas veselības problēmas likstu.

Bet Dens sērijas gaitā pierādīs, ka tam bieži vien pietiek paļauties uz saviem ne maz tik necilajiem talantiem un spēkiem, kaut arī spoku tvarstīšana tam salīdzinoši nesens jaunums. Kam papildus nāk talkār kapsētas spoki, no kuriem izceļams  miršanas brīdī deviņgadīgs puika Īlajs Kofins, kuru attiecības mīļi īpatnējā veidā kļūst par ko drusku vairāk kā vien draugiem. Lai arī Īlajs savu mirstīgo ķermeni zaudējis krietni virs gadsmita, tad nereti psiholoģiskajā ziņā tas šķiet atradis sava veida tēva figūru Dena personā un otrādi.

Ja vēl nāvju un slepkavību vilnis Angerā nav gana cienīgs, lai piesaistītu FBI vai citas valsts mēroga organizācijas uzmanību, tad detektīvi vai konkrētā Evinam Kofinam spoki un cita veida pārdabiskais nav gluži sveša lieta, un jāvērš uzmanība pie tā, ka ar Īlaju tam vienāds uzvārds, jo senčos kā rads. Pirmos pavedienus un norādes Evinam un tā pāriniecei Andrijas Hārlinas vienai no slepkavībām Angerā beidzot sniedz nejaušs fakts, ka kādam tīnim bijis tas prāts vai drīzāk neprāts ne tikai pret kaimiņmājas logiem pavērst kameru ar cerību notvert pat ļoti izskatīgo kaimiņieni, bet pēcāk arī augšupielādēt YouTube platformā video, kurā tās vīru nogalina spoks. Mirkļa popularitātes domas vai kas cits, bet šis solis dod pirmo nozīmīgo grūdienu, lai detektīvs Evins ar kolēģi nonāktu uz Dženetas pēdām. To epizodisko sadarbību ar Denu gluži par partnerību nenosauksi, bet gana nozīmīgs aspekts ar ietekmi uz visas sērijas kulmināciju.

Tikpat liela vai vēl lielāka nozīme, pat ja epizdodiskums izteiktāks, ir Šeina Raiena tēlam, kuru autora Rona Riplija citu sēriju jau lasījušiem (iesaku sākt ar Berkley Street sēriju) ir bijusi iespēja iepazīt. Lai arī pirmā Šeina atrādīšanās epizode ir jau otrās Anger and Death grāmatas ietvaros, un Dženetas neapdomīgs spoka apsēsta objekta pasūtījums ir tas, kas piesaista īpaši starp spokiem bēdīgi slavenā to mednieka uzmanību, tad aktivāku darbība un skatuves loma, nemainoties faktam, ka galvenais tēls paliek Dens Teits, ir sērijas noslēdzošajās divās grāmatās.

Paralēli pārdabiskajiem notikumiem un ļaundaru izraistītās sižetiskās problēmsituācijas, Dena tēls ne bez piepūles veic pašizaugsmes ceļu, kuru galvenais motivators ir beidzot atjaunot attiecības ar dēlu un meitu, lai nepienāktu brīdis, kad tie tik lieli un tik ļoti atsvešinājušies, ka vairs nevēlētos ar to satikties un sarunāties kā ar svešinieku. Bērni pēc šķiršanās palikuši pie nu jau bijušās sievas Džesikas, kura sevi jau no tās pirmajām epizodēm sērijā neatrāda no tās labākās puses. Un sērijas gaitā pamazām, kamēr viens apmeklē psihologu un piestrādā, lai tā teikt nebūtu uzvedības recidīvisms, caur kuras vizītēm lasītājam ļauts uzzināt vairāk par galveno tēlu un tā pārdzīvojumiem arī ne no tās laimīgākās bērnības, tikmēr otrs vispirms šķietami izbauda savu morāli pārāko pozīciju, lai pašai nemanot un ieslīgstot atkarībās, attaptos mainītās lomās.

Sērija, kurā varbūt brīžiem paredzami ieslēdzas galvenā tēla sižetiskās bruņas, pat ja reizēm tiek stipri apskādēts, bet ar visu nelielo gala iznākuma paredzamību, kā arī neretu slikto tēlu drusku neizprotamas rīcības, Tormented Souls dod labu izklaidi, ja ir vēlme pēc kāda nosacīti viegla rakstura (baiļu piedzīšanas ziņā) spoku stāsta rudens un ziemas tumšajos mēnešos.

Dean Koontz – The Face

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Channing Manheim plašāk pazīstams kā jaunā Holivudas ‘’Seja’’ ir viens no populārākajiem ja ne pats pats populārākais šībrīža kustīgo bilžu aktieris pasaulē. Līdz ar slavu un tās pozitīvajiem aspektiem gan materiāli, gan citādi saprotami nāk arī gūzma negatīvā, no kuriem daža laba uzmanība kļūst par apsēstību, kas pārņem ‘’fana’’ dzīvi līdz pakāpei, kurā nekas cits vairs nav tik svarīgs. Par šādas uzmanības apliecinājumiem šķiet kļuvis Čanings, bet viņa gadījumā nav vis kāds ierasts izsekotājs vai acīmredzami ne pie vesela prāta esoša indivīda vēstules ar mīlestības un citu jūtu apliecinājumiem. To vietā aktiera māju komplekss Palazzo Rospo, romānam aizsākoties,saņem jau sesto ļoti savdabīgu sūtījumu melnā kastē, kurā šoreiz ievietots uz pusēm pārgriezts ābols, kurš pēc tam sašūts atpakaļ kopā, bet serdes vietā ievietota lelles plastmasas acs.

Lai arī Seja ir arīdzan grāmatas nosaukuma īpašnieks, tad Čaninga tēls grāmatas ietvaros figurē vien fonā. Viņa vietā par galvenajiem tēliem ir divi citi. Viens no tiem Ethan Truman, izbijis kriminālizmeklēšanu detektīvs, bet pēc sievas Hannas nāves pirms pieciem gadiem vajadzējis mainīt vidi un nu kļuvis par bagātnieka un zvaigznes Čaninga apsardzes un visa cita veida drošības šefu iekš Palazzo Rospo. Ja pirmie pieci sūtījumi tikuši piegādāti ar FedEx firmas starpniecību un bijuši arī bez mazākā pirkstu nospiedumu esamības, tad šoreiz ļaundari pieļauj pirmo nopietno kļūdu, un vismaz paka līdz pat vārtiņiem tiek piegādāta ar personīgo auto, turklāt vēl no kamerām nolasāmu auto numurzīmi.

Lai nu kas, bet savu darbu Ītans arī savā salīdzinoši jaunajā amatā uztver nopietni un ir gatavs pielietot visas prasmes un arīdzan iespēju robežās agrākos kontaktus, lai nokļūtu līdz problēmas saknei. Bet reizē ar pirmajiem pavedieniem, The Face romānā ieslēdzas pirmās pārdabiskās, paranormālās stāsta pazīmes, kuras varētu sagaidīt no autora Dean Koontz. Numurzīmes īpašnieks noskaidrots, adrese arī, bet satikšanās ar attiecīgo personāžu jau salīdzinoši grāmatas sākumā šķietami rezultējas ar Ītana nāvi. Šķietami, jo kā no īsas miega pauzes atmostas dažus mirkļus pirms vēl esam savā auto ārpus aizdomās turamā mājas.

Krietni uzskatāmāk dīvainības, kuras sākotnēji nešķistu saistītas ar pamatsižeta problēmu, aizsākas attiecībā uz Ītana bērnības dienu draugu Dankanu Vistleru, kurš slimnīcā komas stāvoklī pēc vairāku mēnešu ilgas cīņas par savu veselību tomēr šo cīņu zaudē. Bet, kad Ītans draugu grib aplūkot slimnīcas morgā, ar kuru dzīves izvēles ceļi veduši pa likuma otru pusi un ar kuru lielā mērā kontakti zuduši, tomēr izvēlējies Ītanu par sava testamenta izpildītāju, atklājas, ka tā mirstīgās atliekas mistiskā veidā pazudušas. Darbinieks, kurš atbildīgs par to uzraudzību, varētu apgalvot, ka neviens pa vienīgajām izejas durvīm nav izgājis tā maiņas laikā, kur nu vēl ar kādu līķi sev padusē. Mistiskāk nevarētu būt, bet, ja ne zādzība vai kā citādi netur nolikts Dankans, tad lasītājam atliek vien sākt apsvērt citas paranormālās iespējas, kurām atbildes romāna gaita nekautrējas sniegt. Atliek vien pieņemt attiecīgos stāsta spēles noteikumus, lai nesanāktu vilšanās.

Otrs galvenais The Face tēls ir zvaigžņotā aktiera desmitgadīgais dēls Aelfric, kuram no materiālās puses itin nekas netrūktu, kam par uzskatāmu piemēru ir tuvojošamies Ziemassvētku laiks un fakts, ka puika savā dāvanu sarakstā varētu iekļaut tikpat kā jebko un tieši tas tad arī tiktu tam sagādāts, bet ne vairāk vai mazāk, bez jebkāda pārsteigumu faktora. Diemžēl to pašu nevarētu teikt par fiziskākiem un emocionālākiem uzmanības apliecinājumiem ne no tēva puses, kura aprūpē tas dzīvo, kā rezultātā tam dota iesauka Ghost Dad, ne māte supermodele, kura intervijās par attiecībām ar dēlu saka vienu, kas nevarētu būt tālāk no patiesības. Papildus tam Elfriks pagaidām savos desmit gados nevar lielīties ar tiem pašiem fiziskajiem dotumiem, ir visai kalsns un citādi mazs savam vecumam, plus sirgst ar astmu, kā dēļ pat eksluzīvākā skolā starp citiem bagātnieku atvasēm nokļūst huligānu uzmanības centrā un kādēļ tiek izvēlēta mājapmācība.

Bet labums no tā nav bez saviem trūkumiem. Kad dīvainības aizsākas arīdzan iekš Palazzo Rospo Elfriks, lai arī cik labi un citādi teicami savos darbos nebūtu tēva nodarbinātie, neizjūt, ka varētu kādam uzticēties, kur nu vēl, ja pa Elfrika personīgo telefonlīju (mājā tādas 24 ierīkotas, romāna darbība 2003.gadā un mobīlie vēl nedominē) zvana kāds Mistiskais Zvanītājs, no kura īpatnējās runas un teksta uzreiz nevar noprast vai tas vēl labu vai sliktu. Bet lai vai kā, ko gan Elfriks kādam citam nosacītam svešiniekam varētu pateikt, lai neizklausītos pēc bagātnieka atvases ar pārāk labu fantāziju, kurš palīdzības vietā grib vien kādu iznest cauri. Uz mirkli Elfrikam pavīd doma, ka agrākais detektīvs Ītans šķiet vislabākais uzticības kandidāts, bet tikpat ātri pārdomā, lai mēģinātu ķepuroties saviem spēkiem. Vien sižeta gaitā Elfriks un Ītans apstākļu rezultātā ir spiesti viens otram uzticēties un arī tad ar jūtamu piesardzības devu.

The Face romāns arī piedāvā ieskatu no grāmatas galvenā ļaundara Korkija (īstajā vārdā Vladimirs) Laputas perspektīvas, kurš sevi dēvē par anarhistu un līdz šim aizrāvies ar lielāka vai mazāka mēroga huligānismu un haosa sēšanu pasaulē. Savā iekšējā iedomu pasaulē, ja Korkijs būs gana cītīgs anarhists, tad tas agrāk vai vēlāk rezultēties ar jaunu pasaules kārtību, bet, lai līdz tam nonāktu, ir jāpieliek sava roka, lai paātrinātu esošās sistēmas degradēšanos. Pat ja tā acīmredzami ir ceļā uz to, tad nevar laist garām iespējas, piemēram ar neuzmanīgi piemājas zālājā astātiem suņiem, bet, lai cik liels gandarījums pēcāk pašam nebūtu, tad nespēs ne tuvu konkurēt ar tā krietni grandiozākajiem plāniem attiecībā uz Seju un tā dēlu.

Ļaundara tēls, kurš savās acīs ir vien labākas pasaules nesējs, un, ja pa ceļam nepieciešams kādu ātrāk aizsūtīt aizsaulē, tad tā teikt omleti neuztaisīsi bez olu čaumalu saplēšanas. Tam pretstatā Ītana un Elfrika labie tēli, bet ne tikai, jo citādāk, kas zina, būtu lemti sakāvei jau momentā, kad Ītans sastop pirmo lodi. Tur tā teikt bez citu spēku, varētu pat teikt, sargeņgeļu iesaistīšanās, kā arī Ītana bijušā kolēģa un spriežot pēc romāna notikumiem arī laba drauga Hazard Yancy palīdzības neiztikt.

Ian Fortey – Jigsaw of Souls #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Vinsents Donelijs ne tikai pamostas klajā laukā un neatceras ne atmiņu kripatu, kas viņš tāds, bet tam apkārt vēl pieci šķietami nežēlīgi nogalināti ķermeņi. Papildus tam, lai sērijas galvenajam varonim nebūtu garlaicīgi, tā galvā sāk runāt kāda balss, kura pati ir bez vārda un identitātes, kamdēļ Vinsents dod tam Fix vārdu ar cerību, ka kopīgiem spēkiem izdosies tikt pie skaidrības un risinājuma, kas gan viņi paši tādi, kāds apstākļu kopums licis tam attapties uz attiecīgā lauka un kas ir pārējie upuri, kurš pie tā visa vainīgs? Labi, ka vēl līdzi Vinsentam ir kāds identifikācijas dokuments, kas piešķir vismaz kādu sākumpunktu un ļauj zināt pašam savu vārdu.

Bet moments, kas katalizē paranormālo notikumu spraigāku gaitu un sešu grāmatu Jigsaw of Souls sēriju seko vien pāris mēnešus vēlāk, kad dziņa ne no kurienes doties uz Alder Falls mazpilsētu, kuru tikpat kā nevienā kartē neatrast neatstāj un neatstāj Vinsentu mierā līdz viņš un Fikss uz to dodas.

Sērijas sākums, kas nebūt nav lineāras dabas, ir visai savdabīgs un drusku kavē saprast, kas ir kas un tā teikt iebraukt stāsta premises būtībā. Gluži kā pats Vinsents, kurš ir ne tikai apjucis par savu identitāti, bet vēl piedevām nākas tikt galā ar citām personībām paša galvā, kuras vismaz negāžas visas virsū vienlaikus, bet izkaisīti sērijas garumā, tā arī pirmās grāmatas Curse of the Necromancer sākuma daba sākot ar prologu un dažu labu atmiņas ainu, kura nav Vinsenta, rada apjukumu arī lasītājam.

Kad nemaz tik vieglā ceļā nonākts Alderfāla un Vinsents ēstuvē ieminas, ka plāno palikt pa nakti, līdz tam laipni sagaidīšanu nomaina vispirms netīkams pārsteigums un viegls ieteikums meklēt kādu naktsmītni kādā citā tuvējā mazpilsētā, kuru pēc Vinsenta šķietamās ietiepības nomaina cita ēstuves apmeklētāja krietni jau dusmu pilnāks situācijas risinājuma piedāvājums. Labi, ka visi gluži nav tik naidīgi noskaņoti, ko gan, kā notikumi rādīs, motivē vien gadu laikā iegūtas bailes, un tā Vinsents sastop pirmo no tik nepieciešamās draugu komandas, kuri būs ai cik nepieciešami jau pirmajā grāmatā, kur atpestīt Alderfālu no nekromancera lāsta, no nekromancera Bogdena, kurš kā otrā balss aktivizējas iekš Vinsenta.

Attiecīgais labais, sabiedrotais tēls vārdā Stenlijs Krisps, kurš ar paranormālām aktivitātēm nebūt ne tikai nav uz ‘’Jūs’’, bet var lepoties, ka tā mājā mīt vairāk kā viens (draudzīgs) spoks, no kuriem viens ir negadījumā jau salīdzinoši pasen miris brāļadēls Dezmonds vai vienkārši Dezijs. Izceļams no visiem mājas gariem, jo pašam Vinsentam vēl neizprotamā veidā, tas spēj aktivizēt spējas sevī un atgriezt kaislīgo Guns N’ Roses grupas fanu atpakaļ dzīvojas. Fakts, ko tā vien vēl dzīvam esot alcis Bogdens, bet kas tā tumšajos neceļos nekad tam nav bijis pa spēkam. Dezmondu gan tā pirmajā dzīvē, gan tagad par personu, kura ļoti nopietni attiektos pret lielāko daļu lēmumiem cilvēka dzīvē, nenosauksi, un tā sērijas ietvaros jau no tā sastapšanas brīža kalpo kā noderīgs pretstats un atsvars Vinsenta eksistenciālajiem satraukumiem, piešķirot vajadzīgo humora elementa devu citkārt biedējošos notikumos un cīņā pret paranormālo

Gluži kā puzzle, kā varētu interpretēt sērijas nosaukumu, Vinsentam jācenšas vispirms atrast savas būtības puzzles gabaliņus, saprast, vai tie īsti vai kāda paranormāla naidnieka viltojumi, kuru ceļā tie grib panākt savus nešķīstos mērķus, un pēcāk no īstajiem salikt atpakaļ sevi. Jo kamēr no Alderfālas ceļš vai drīzāk jauna aktivizējusies balss raganas Selīnas Eliotas veidolā vēlāk ved uz citu Burnham mazpilsētu. Tur Selīna pirms iesaistīšanās rituālā, kas galu galā bijusi tai liktenīga, nav vienīgā ragana, bet bez tās vadības līderības grožus uzņēmusies ‘’māsa’’ Abigeila, kura, lai arī sākotnēji ar labiem un cēliem mērķiem grib vairot savu spēku, tad, pašai nemanot, ļaujas tikt ļaunu koruptīvu spēku ietekmē novirzīties no ceļa, kas ļautu to saukt par labo tēlu.

Bet autors Ian Fortey ne Vinsentam, ne citiem tā draugiem sabiedrotajiem ne mirkli neļauj atvilkt elpu un, kā viena problēma atrisināta, tā cita kā jaunizaugusi pūķa galva liek pār sevi manīt. Reizē šķietami aug spēles cena un likme, ja labie varoņi pāragri ciestu kritisku neveiksmi. Kaut gan tā vien šķiet, ka pasaules gals vai vismaz ļauno spēku postaža izpriecas, pēc kurām cilvēce vairs nebūtu tādi pati, kā pirms tam, draud katrā no reizēm.

Tā trešā The Blood Bargain grāmatas galvenais naidnieks un mošķis ir džins/dēmons Razuls. Vai kā ceturtās The Darkness Within ietvaros Vinsents un Co steidz apturēt traka zinātnieka un tā atbilstoši Abyss vārdā nosauktas organizācijas nešķīstos nodomos apvienot paranormālo un zinātni, lai pēcāk ar sasniegumiem ‘’aplaimotu’’ pārējo pasauli. Ne reizi vien sērijas gaitā šķiet, ka nu vien Vinsentam vai Dezmondam, vai citam to iegūtam sabiedrotajam gals būs klāt, ka pateicības algā tam saņemt vien mokas un novēlotu žēlsirdības nāvi. Kas jo patiesāk šķiet piektās The Demon Boy grāmatas ietvaros iekš vecmodīgu un aizgājušu laiku ārstniecības metožu vēl piekopjošā mentālajā slimnīcā, kas kā izrādas pati par sevi ar visiem tās iemītniekiem, izņemot Vinsentu ir kā no aizsaules atsaukts spoks. Bet vienmēr tik kritiskos momentos atliek atcerēties, ka ir vēl turpinājums, lai būtu mierīgāks prāts par galveno varoni.

Ik pa brīdim sērijā paralēli ļauno mošķu un naidnieku pieveikšanai ieslēdzas pa savam filozofiskākam momentam, kur, piemēram, viss Haoss tikai tāpēc, ka no tā savu izcelsmi rod dēmoni un citi dezorganizētības un postažas radītāji, nav simtprocentīgi ļauns. Ka Kārtībai (Order) un labajiem spēkiem pēc to būtības nepieciešams kāds pretstats, lai pasaulē būtū balanss ar lielo burtu, ka varbūt labie nemaz nevarētu saukties par tādiem, ja nebūtu kāds kontrastējošs spēks, kas to tādu ļautu izcelt. Vien tāda maza nelaime, ka visa rezultātā dažiem labiem, vai varbūt pat tūkstošu tūkstošiem, ja ne ilgtermiņā vēl vairāk, par to nākas maksāt dzīvības cenu.

Sērija, kur papildus šiem pārdomu momentiem un Vinsenta ‘’Es’’ meklējumiem, kuru gaitā ar citu tēlu palīdzību tam ļauj noprast, ka varbūt svarīgāk par tā pagātnes personības noskaidrošanu, būtu mērķis nepazaudēt jauniegūto pašreizējo un varbūt krietni labāku personu, kura gatava riskēt un palīdzēt citiem, nevis iesaistīties kādā nebūt rituālā, kas šo visu aizsākusi. Apvienojumā Jigsaw of Souls, lai arī sērijas gaitā varoņiem jāpieveic kā dēmoni, tā citi mošķi, mazāk iedveš šausmu žanra elementu baiļu iespaidu, bet interesantā un saistošā veidā izmanto paranormālos elementus, lai iztirzātu gan individuālu grāmatu, gan vispārējās sērijas garuma sižetiskās līnijas.

Graham McNeill – The Crimson King (The Horus Heresy #44)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Tūkstošdēlu (TD) leģions, kurš kā mitoloģiskais Ikars pārāk tuvu pielidoja Saules gaismas spēkam, tā līdzīgi to primarks Magnuss pārāk dziļi iemaldījās warp ētera jeb kā TD to dēvē Great Ocean ūdeņos. Par daudz pārvērtēja savus spēkus, pārāk augstās domās par savām spējām spēt gan būt pārākam pār jebkuru tajos sastaptu mošķiem, gan spēt pretoties lielākajiem warp monstriem un pat Haosa dieviem. Tik augstās domās, ka pat pēc paša Imperatora atbalstīta lēmuma uz Nikaea pārtraukt un aizliegt tā leģionos psaikeru, Librarainu un citu mentālo spēju pielietošanu (ar saviem izņēmumiem, protams), pat tad Magnuss uzskatīja, ka zina labāk. Rezultātu tam The Horus Heresy sērijas lasītājs varēja iepazīst sērijas divpadsmitajā A Thousand Sons grāmatā, bet šajā, nu jau četrdesmit ceturtajā, stāsts ļoti saīsinot ir par ceļu, kādu tas pēc dzimtās planētas Prospero iznīcināšanas mēro, lai pilnībā pievienotos nodevēju pusei.

Doma īsa un vienkārša, diemžēl The Crimson King sižeta garums nespēj nest lapapsušu garuma smagumu, kādā stāsts ticis izvilkts. Romāns aizsākas uz warp dimensijā esošas Magu Planētas (romāna ietvaros the Planet of Sorcerers tik vārdiski garš, ka bija motivācija pameklēt, vai nav kas vienkāršāks. Ko arī izdevās atrast – Sortarius, bet tam acīmredzami vēlāk atvēlēts cits stāsts), kur kas nu palicis no TD drīzāk eksistē, kamēr fiziskajā Visuma realitāte pilsoņkara cīņa atvēleta citiem, un par reālu draudu vairs nebūtu uzskatāms.

Pats Magnuss savās acīs nav nekāds nodevējs, tā romāna sākumā atsaka citam nodevēju primarkam Lorgaram no tā piedāvājuma pamest tā šķietami bezmērķīgo mērķi atjaunot uz Prospero un tās galvaspilsētas Tizca zaudēto bibliotēku simtos tūkstošu un pat vairāk mērāmos grāmatu, skriptu un citu zināšanu krājumus, lai tā vietā pievienotos Horusa leģioniem. Bet mērķis, kas to ar katru pierakstīto un atcerēto vārdu, rindkopu un grāmatu krājumu novājina. Novājina, jo sakāve uz Prospero no tiem uzsītajiem Space Wolves (SW) un to primarka Leman Russ puses bijusi tik smaga, ka glābjoties no pilnīgas iznīcības un patveroties iekš warp dimensijas Magnusa dvēsele sadalījusies fragmentos. Process, kas parastajam mirstīgajam postošs un momentā letāls, bet, ko primarki spēj pārciest. Tomēr, ja viss būtu noritējis, kā vēlams, ja Magnuss būtu spējis visas dvēleses lauskas (shards) atkalapvienot uzreiz, tad Horusa Nodevības sērijā varbūt iztrūktu šis garadarbs – The Crimson King.

Romāns, kas pamatā ir par nodevēju leģionu, kurš tik ilgi svārstās, kurā pusē tomēr nostāties. Leģions un primarks, kuram vairāk gan iepriekšējos romānos ar to darbību bijusi ne viena vien iespēja paklausīt lojalitātes veselajam saprātam, nenovirzīties no taisnā ceļa. Kur pašu vainas saskatīšanas vietā, tie, protams, to noveļ uz citu pleciem, un tagad, kad Magnusa veselais saprāts šķietami raitā solī dodas pa demences ceļu, tad nu tādi tēli kā Ahzek Ahriman sarosās, lai izveidotu kabala grupu, kuru misija ir darīt visu iespējamo un neiespējamo, maksāt jebkuru cenu, lai tik atjaunoto spēka plaukumā to primarku.

Romāns, kas pamatā ir no nodevēju perspektīvas, bet diezgan daudz arīdzan no lojālistiem, kuri Ahrimana kvesta ietvaros centīsies ar tikpat lielu atdevi nepieļaut to izdošanos. Starp tiem galvenokārt minama SW grupa, kura nosacīti laimīgā kārtā atrodas uz Silent Sisters psaikeru cietuma Kamiti Sona, kad tas tiek izvēlēts kā pirmais Ahrimana uzbrukuma mērķis. Diemžēl vairums SW tēliem diezgan neizteiksmīgi un ar mazām variācijām par tēmu vienam no otra, lai kāds no tiem izceltos. Vien daļēji un par kripatu labāki ir uz Kamiti Sonas esošu cietumnieku trio (Lemuel Gamon, Camille Shivani un Chaiya Parvati), kuriem lemts tikt iesaistītiem romāna riņķa dancī.

Pašiem nemanot TD gan jo vairāk cenšas sevi glābt, kā to paši iecerējuši, turpinot izmantot aizliegtās warp zintis, turpinot uzskatīt, ka Magnusa vadībā tiem labāks liktenis, jo patiesībā vairāk sevi pazudina. Kam par labu piemēru ir grāmatas sākums vēl pirms Ahrimans uzņemas vadīt TD leģionāru grupu, lai atrastu piecas Magnusa dvēseles lauskas. Kam par piemēru kalpo Magnusa uzdevuma ietvaros, lai iegūtu jaunas zināšanas cēlā mērķa vārdā tās atjaunot (lai arī rodas jautājumi, kā gan kāds cits no citiem reālā, fiziskā Visuma nostūriem tām spētu piekļūt). Mērķis, kas tos gandrīz noved pie nāves sliekšņa vēl pirms romāns kārtīgi aizsācies, jāatzīmē daļēji pašu iedomības un vainas dēļ (atkal), kā izdzīvošanas vārdā Ahrimanam nākas jo ciešāk sasaistīt savu un pastarpināti leģiona likteni ar dēmonu spēkiem un konkrētāk Iron Oculus jeb Afrogomon veidolā. Nemanāmā slīgšana koruptīvo spēku varā, ko jo labi vizualizē daža laba TD astartes cīņa pret gēnu degradēšanos, pret paša miesas mutēšanos un uzburbšanu (romānā flesh-change termins).

Ja vien kādā brīdī Ahrimanam, kādam citam Tūkstošdēlu leģionāram vai starp tiem iemaldījušamies Emperor’s Children leģionāram un zobencīņu meistaram Lucius, kuru pēdējoreiz manījām Angel Exterminatus (#23) ietvaros būtu ieslēdzies kaut niecīgākais lojalitātes veselais saprāts, kas zina… Varbūt tik kārotā utopiskā nākotne, kur vien meklēt, rast un izzināt zināšanas arī spētu piepildīties. Tā vietā daļēji pašu spēkiem un ne tikai warp un Haosa koruptīvo spēku dēļ piepildās kas sliktāks, postošāks un visādi citādi traģiskāks.

Par nelaimi romāna baudāmībai The Crimson King sižets vairāk rada lieki garumā izstieptu stāsta ideju, kuru kā raksta sākumā minēju, iespējams rezumēt dažu teikumu idejā. Ja vēl izpildījums labs, baudāms un lasītprieku radošs, tad tam gandrīz maza, nebūtiska nozīme, bet tā vietā The Crimson King bieži vien ir epizodiski saraustīts, kur kā lojālie, tā TD nodevēju tēli tiek virzīti no vienas cīņu ainas (pat ja visas klasiski Warhammer stilā ieturētas) uz nākošo, lai pa vidam reizi pa reizei pieskartos un iztirzātu kaut ko ar dziļāku domu vairāk piesātinātu.