Autors: poseidons99

poseidons99https://poseidons99.wordpress.comarnis_krists_veveris@inbox.lv
poseidons99's avatar

Angus Donald – The Outlaw Chronicles #1-2

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kurš gan nav dzirdējis leģendu par Robinu Hudu? Vai vismaz dzirdējis kādu aspektu, kā to, ka leģendas tēls pasludināts ārpus likuma zog no bagātajiem, lai salaupīto atdotu nabagajiem. Atdotu ja ne gluži tiešā veidā, tad, izmantojot sev pat kā bēdīgi slavena noziedznieku Šervudas meža bandas līdera un ‘’lorda’’ iespējas, palīdzētu tā iespēju robežās. Vai arī redzējis kādu no daudzajām leģendas ekranizācijām, būtu tā pilnmetrāžas vai animācijas filma. Ar Outlaws Chronicles sēriju un sērijas pirmo Outlaws romānu autors Angus Donald lieliskā izpildījumā sniedz savu interpretāciju leģendai par Robinu Hudu un tā saķeršanos ar Notingemas šerifu Ralph Murdac.

Interesants ir veids, kādu autors izvēlējies, lai atspoguļotu notikumus gan šajā, gan noteikti sērijas turpinājumos, jo, lai arī Robins ir galvenais varonis, kura aizsardzībā un aprūpē ir tā sekotājo un to skaitā arī galvenais tēls, tad par tādu viņa vietā saucas, romānam aizsākoties, vien 13 gadus jaunais Alan Dale. Īsos fragmentos, kas ik pa brīdim caur grāmatu izkaisīti, lasītājam ļauts noprast, ka Alanam būs tā laime nodzīvot līdz viņa laikos pat sirmam vecumam un tagad, kad paša vārdā nosauktais mazdēls ir smagi saslimis un atrodas uz robežas uz dzīvību un nāvi, atmiņā aust jaunību dienas, kuras ne vienmēr nosauksi par labākām esam, bet viennozīmīgi par aizraujošākām un asins uzkurinošākām, nereti pat asins stindzinošām, kad jau šķiet, ka pēdējā stundiņa ir klāt.

Angusa Donalda izpildījumā Robins vai īstajā un pilnajā vārdā Roberts ir jaunākais no trim brāļiem un ar vēsu prātu, īpaši kad runa ir par garīdzniekiem, kuri izmanto savu statusu, lai iedzīvotājos iedvestu paniskas bailes no elles mokām un tad kā ‘’atpestītāji’’ paši pelnītu. Karstasinība, kas atņēmusi tā oficiālo, likumpaklausīgo un arīdzan aristokrātiskās privilēģijas pat kā jaunākajam brālim. Ap sevi Robins savācis ne mazums tādu, kuri citos apstākļos būtu sevi jau kā senis pazudinājuši, lai būtu pastrādājuši kādu smagu noziegumu un par to ar lielu varbūtību ar nāvi sodīti. Starp sekotājiem interesantā kārtā ir arī Robina vidējais brālis Hjū, kurš par labu dzīvei kā parastam, vienkāršam bruņiniekam zem vecākā brāļa Viljama, lai sagaidītu no tā vien salīdzinošas drupatas bez cerībām uz ko labāku, izvēlējies par labu pievienoties jaunākā brāļa ‘’Šervudas mežu lorda’’ Robina bandai un labumiem, ko tas sniedz. Bet Hjū ir krietni reliģiskās par jaunāko brāli, kam ir būtiska nozīme gan romāna gaitā, gan tā atrisinājumā.

Atgriežoties pie tīņa Alana, kuru romāna darbības laikā jau drīzāk var saukt par jaunu vīrieti, kuram būs lemts jau tik šķietami mazā vecumā uz kaujas lauka atņemt citam dzīvību, Robina bandā, tā aprūpē nenonāk gluži aiz brīva prāta. Kopš pirms četriem gadiem vien 9 gadu vecumā zaudēts tēvs, māte pat ar visu savu čaklo darbu nespēj sev un dēlam nodrošināt pat kaut cik niecīgu iztiku. Tā lūk puisis atklājis, ka tam piemīt visai labs garnadža talants, kas līdz šim nesis ne šausmīgi lielus augļus, bet vismaz tādus, kas biežāk ļauj kā pašam, tā mātei aizmigt ar pilnāku vēderu. Diemžēl veiksme mūžīgi spīdēt nevar un viens neveiksmīgs pīrāga nočiepšanas mēģinājums gandrīz noslēdzas ar nokļūšanu Notingemas šerifa nagos. Kā zaglim un garnadzim rokas zaudēšana kā minimums, bet bailēs, ka šerifs varētu spriest tādu pašu tiesu dēlam, kādu jau netaisni piespriedis reiz tēvam, mātei ir pārāk lielas un glābiņš tiek meklēts pie tautas varoņa Robina.

Outlaw romāna gaita aizņem aptuveni gadu, kurā Alans no 13 gadīga puikas kļūst par vīru. Robins puisi varbūt arī nemaz tā neievērotu, bet, kad piestāts kādā krogā un kamēr citi bandas biedri līksmo un dzerstas, Alanam uzdots līderim uz tā istabu aiznes dzeramo un ko ēdamu, bet kaut kas pamudina puisi nopauzēt pie kunga durvīm, ieklausīties un sadzirdēt, ka istabā skan, dzied arī kādas sievietes balss, un kaut kas pamudina to pievienoties dziesmā (izrādās, ka Alanam ir visai laba dziedamā balss). Atklāsies, ka sieviete ir neviena cita, kā Robina mīlestība Locksley grāfiene Marie-Ann. Mīlestība un attiecības, kuras gan aizsākas Robinam vēl esot likuma ieredzētam, ir kā aizliegtais auglis starp abiem. Diemžēl arī aristokrātiskais tituls Mērijai Annai dod vien labu iztikšanu, ne politisko spēku. Nav gluži tā, ka jaunā dāma trīcētu bailēs, ka tās aizbildņi vai pat karalis uz politisku un finansiālu labumu cerot to varētu tūlīt kādam citam izprecināt, un līdz šim Robinam ir sanācis jebkuru tādu aizbaidīt, un ir jāiztiek abiem ar vien retām, slepenām satikšanās reizēm.

Robinam ir vajadzīgs katrs vīrs, lai cik jauns nebūtu, kurš spēj rokā noturēt zobenu vai kādu citu ieroci, kuru likt lietā pret tā naidniekiem ar Notingemas šerifu Ralfu priekšgalā. Bet Robina acs puisī saskata potenciālu uz ko vairāk. Puisim bez dziedamās balss piemīt arī ķēriens uz valodām vai vismaz uz latīņu un franču, kuras vēl dzīvs būdams tēvs (ar dzīves izglītību un kultūras intelektu apveltīts) centies iemācīt. Kā viens, tā otrs un arī citi talanti lieti noder cīņā pret tādiem apspiedējiem, kāds ir šerifs. Cīņas, kurās būtisks faktors bez zobeniem un vīru skaita, ir arīdzan ievāktajai informācijai, kuru Alanam piemītošais talants ļauj to izglītošanās nolūku turpināšanai nosūtīt uz Vinčesteras pili pie Mērijas Annas, vienlaikus turot ausis un acis vaļā, lai mēģinātu ievākt jebkādu lietderīgu informāciju.

Romāna valodā autors nav centies jo tuvāk izpausties kādā vecākā angļu valodas stilā. Ar labu plūdumu un biežāk sakarīgi plašiem un paplašinātiem teikumiem tiek sniegta iespēja sekot pirmkārt jau jaunā Alana Deila pārdzīvojumiem uzsākot jaunu dzīves posmu prom no mājām, kur vēl citi Robina sekotāji sākotnēji vēl par draugiem nevar būt saucami. Tā arī ļoti liela vēsturisko faktu zināšana nav šķērslis, lai varētu izbaudīt Outlaw Chronicles sērijas pirmo romānu. Bet tas, protams, neliedz atvert Vikipēdijas lapu un sākot ar lapu par Robina Huda leģendu turpināt ar karali Ričardu un vismaz Outlaw darbībā vien fonā esošo tobrīd vēl princi Džonu.

Romāns, kas saistoši atrisina tajā pasniegto problēmsituāciju un loģiskā progresijā virza leģendas varoni Robinu un sērijas galveno tēlu Alanu pretim jauniem piedzīvojumiem, kuros nu autoram jau ir lielākas izvēļu brīvības iespējas, kur tālāk attīstīt notikumu gaitu.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

Būdams ienaidnieku ielenkts un pie nāves un sakāves bezdibeņa, Robins dod savu vārdu par atlīdzību par palīdzību no Templiešu bruņinieku vienības, tas apņemas pievienoties karaļa Ričarda armijas vienībām, kad tas dosies atbrīvot Svēto zemi no neticīgajaiem sarāceņiem. Un ja vārds dots, tad, kā vīram un vēl jo vairāk kā karaļa amnestiju nopelnījušam grāfam/Earl of Locksley, tas ir jātur, lai cik maz pašam visa veida reliģiskās paražas, svēto kārtā esošo un cita veida goda lietu aizstāvēšana nu jau ne vairs Robinam Hudam, bet Robinam tas nešķistu.

Kā jau pirmās grāmatas ietvaros, tad arī šajā visi notikumi tiek atspoguļoti caur jaunā Alana Deila skatpunktu. Puisis, kurš vēl tik nesen bijis vien parasts kabatzaglis un knapi izvairījies no rokas vai pat dzīvības zaudēšanas, mēģinot nozagt pīrāgu, tagad jau ir ieguvis cieņu pat starp krietni vecākiem Robina saimes un karaspēka vīriem, kam par piemēru, ka kopā ar Džona Neilora (joka pēc iesauka Little John, plus Džoni, Ričardi un Roberti vairāk kā viens vai divi pa abām grāmatām) māca lokšāvējiem, kā rīkoties ar ieroci, ja un kad tiem nāksies iesaistīties tuvcīņā. Tā arī, par cik puisis ieņem tik nozīmīgu un uzticības pilnu Robina kā lorda pārstāvniecības lomu, tad Alans arīdzan nevar būt kaut kāds bruņinieks bez savas zemes, kā rezultātā, uzsākot gaitas Holy Warrior ietvaros 1190.gada pavarī ir jau kā Westbury lords.

Romāns iedalīts trīs daļās un vien trešajā svētceļotāji un vēsturiski Trešā Krusta kara (saukts arī par King’s Crusade) ieradīsies tik svētajā galamērķi, lai arābus/sarāceņus un neticīgos (ja neskaita viņu pašu ticību…) kā rāceņus lielā talkā ar letālu apņemšanos izskaustu.

Tomēr, lai cik svētulīgi publiski paustie kara iemesli nebūtu, tad, lai pamudinātu mazāk reliģiskos uz brīvprātīgu pieteikšanos pievienoties armijai nepieciešams sakūdīt cilvēku prātus. Sakūdīt un radīt tajos ideju par ārēju ienaidnieku, kuru vietējie priesteri identificē un par grēkāžiem izvēlas ebrejus. Tas nekas, ka daļa no tiem strādā un labi pamanās piekopt naudas aizdevēju sfēras nišu, kā rezultātā dažs labs lords nebūt nejustos apbēdināts, ja tā kreditors vienā dienā pēkšņi vairs nebūtu starp dzīvajiem. Tāds gan nav Robins, jo pašam gatavošanās darbi, lai varētu doties tālajā karā, papildus jau tā esošajiem grāfa izdevumiem, liek meklēt finansiāla aizdevuma palīdzību pie drauga Reuben, ar kuru tad saistās pirmās daļas kulminācija.

Ceļš ir smags, ko vēl tikai pastiprina te stipra saule, te lieti un vēji vai pat kārtīga vētra. Pie reizes kuģu ar kareivjiem, zirgiem, pārtikas un citiem resursiem tik dadudz, kā arī fakts, ka ceļu sākotnēji grib veikt kopā ar Francijas karali Philip II Augustus, ka tiek nokavēts periods, kad varētu droši pamest Sicīlijas Messinas salu, kurā piestājuši. Starp karaļiem dažādu politisko iemeslu dēļ valda brīžiem pat saspīlētas un ne tās pašas draudzīgākās attiecības, no kuriem viens ir Ričarda nevēlēšanās precēt tā māsu Alisi, bet netrūkst daudzu citu.

Vietējie Mesīnas iedzīvotāji nebūt nav sajūsmā par tik liela skaita svešinieku uzrašanos, kur nu vēl tik lielā skaitā. Bet vienas neapdomīgas grupas agresīva šīs nepatikas izpausme izsauc atbildes reakciju, kuru gluži par līdzvērtīgi samērīgu nenosauksi. Arī otrās daļas Sicily and Cyprus daļas otrā sala izpelnās karotkārā Ričarda agresiju, kurai par labu ieganstu kalpo palīdzīga ‘’roka’’ no vētras, kas liek izklīst kuģiem, kuru kareivjus salas pašpasludināts Impērators ne tikai neuzņem ar draudzīgu godu, bet pat iesloga un tas pat nav viss! Izdarības, kas liek jo labāk novērt Krusta kara dalībnieku, būtu tie parasti kareivji un bruņinieki vai lordi un pat karaļi.

Par nožēlu Alanam arī Robins Holy Warrior gaitā zaudē agrāko noziedznieka, ārpus likuma pasludinātā Robina Huda harizmu, kuras spīdošajai ideāla spozmei lemts krietni izplēnēt, bet Robina brīžiem skarbais savtīgums un rūpes par paša interesēm pirms citu nav tik brutāls un nežēlīgs, kā citu, lai pamudinātu Alanu zaudēt lojalitāti pret to. Un labi ka tā, jo uzticamu padoto Robinam aristokrātu politisko intrigu spēlēs lieti noder. Vienā brīdi, kad jau romāna gaitā ne pirmo reizi kāds mēģina apdraudēt tā dzīvību, nu jau par grāfu kļuvušais Robins pieķer sevi pie domas, ka agrākās dienas, lai arī bijis kā ārpuslikuma noziedznieks (outlaw), tad daudzos aspektos bijušas krietni vienkāršākas, kad varējis tagad un tūlīt spriest savu taisno tiesu, kad nav bijis tik ļoti jārēķinās ar citiem un kā paša pastrādātais varētu ietekmēt tā pozīciju.

Angus Donald pieturas pie galvenajiem vēsturiskajiem pieturpunktiem, bet tas neliedz autoram ar Robina, Alana un citu izdomāto tēlu palīdzību izveidot interesantu vēsturisko romānu. Bez satraukumiem par Robina nelabvēļa identitātes noskaidrošanu, lasītbaudas prieku stāstam piešķir Alana pārdzīvojumi kā romantiskajā frontē, gan kā palikt un būt lojālam pret Robinu, kad savām acīm redz uz ko Robins spējīgs un iekšēji izjūt skaudru sašutumu par to.

Vienīgais, kas, romānu lasot, lika tā būtiskāk vilties, ka salīdzinoši šajā bija krietni pamanāmākas un līdz ar to no lasīšanas ritma izsitošas rediģēšanā palaistas kļūdas.

Terry Mancour – The Spellmonger #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Minalans The Spellmonger burvis nekāro pēc dzīves, kur katra diena būtu politsko intrigu un varas spēļu pārsātināta. Tādēļ, kad aizsākas The Spellmonger sērijas darbība, par savu mājvietu tas izvēlējies pirmajā acu uzmetienā salīdzinoši necilu Minden’s Hall ciematu iekš Boval ielejas attālā Alshar hercogistes ziemeļu reģionā. Tālāk mīt vien kalni, kuros jau sen kā cilvēce aizdzinusi par gobliniem sauktos Gurvani rases senčus. Kas gan būtu varējis iedomāties, sērijas galvenais varonis Minalans noteikti nav starp tiem, ka goblini pēc vairāk kā divsimts gadiem tieši tad izdomās uzsākt jaunu karu ar cilvēci.

Bet, ja Minalans tik tiešām būtu gribējis izvairīties no atbildības un pienākumiem, kam tā sirdsapziņam liks paklausīt un iesaistīties pirmkārt jau ciematnieku aizsardzībā, pirmajos momentos pat vēl nedomājot par plašākiem mērogiem, tad Minalans nebūtu varējis izvēlēties vēl nepiemērotāku lokāciju kā Minden’s Hall. Tomēr labi vien, ka šādi ir noticis, jo pat bail iedomāties, kas gan sākot ar Alšaras un pēcāk ar pārējām četrām hercogistēm, kuras The Spellmonger sērijā tiek prezenetētas, kā visa vismaz tēliem zināmā cilvēce, būtu varējis atgadīties.

Tomēr, lai ko pats Minalans par sevi reizēm neteiktu, tad burvis ne tikai neizvairās no atbildības uzņemšanās, tam arīdzan netrūkst uzņemšanās un drosme rīkoties, mesties cīņā, pirmajā vietā liekot citu drošību un vien pēc tam aizdomājoties par sevi. Jo kā gan varētu bēgt kaut kur prom sazin kur un pēcāk dzīvot ‘’laimē idillē’’ un ar sevi sadzīvot, ja labi zini, ka būtu varējis rīkoties, glābt nelaimē kritušos un goblinu ceļā esošos, pieliejot, cik nu liela tam maģijas vara. Īpaši kad hercogiste tiek pārsteigta nesagatavota un tuvākie armijas vienību spēki pietiekošā apmērā, lai būtu vērts sākt runāt par goblinu ordas (ne tikai armijas vien) aizkavēšanu, ir pārāk tālu, lai nogaidītu.

Kā jebkurai sevis cienošai militāri orientētai fantāzijas sērijai, tad labo varoņu pretstatam ir vajadzīgs lielais, ļaunais naidnieks, pret kuru visiem vismaz censties apvienoties. Censties, jo, lai cik neticami tas nešķistu, tad pat pēc neskaitāmām lielām kaujām un tūkstošu tūkstošos mērāmiem upuriem atradīsies tādi, kuri gribēs metaforisko deķi, būtu tā vara, nauda vai citi labumi, vilkt savā virzienā. Goblinu armija nevar būt tikai viens liels masīvs, viendabīgs un diži neko neizsakošs anonīmu tēlu masa, un kā to līderi autors Terry Mancour ielicis Shereul vai labāk un biedējošāk izklausošamies par The Dead God sauktu tēlu.

Šeruls kopā ar brāli pirms divsimts gadiem jau vienreiz mēģināja atkarot cilvēku atņemtās senču zemes, bet pēc smagas sakāves un brāļa nāves tas tika pārliecināts noslēgt pamieru. Atlika vien uzticēties nešķīsteņiem humani (kā saka, katrs savā stāstā ir labais varonis), lai pat nebūtu jānogaida, kad tinte uz pamieru noslēdzošā pergamenta būtu kārtīgi nožuvusi, lai arī Šerula mazais goblina ķermenis burtiski pazaudētu galvu virs pleciem. Nu pienācis atriebes laiks un tik maz Šeruls vairs nav. Tik lielā skaitā Gurvani goblininav sen, un ja nepietiktu vien ar goblinu kvantitatīvo galvu reibinošo skaitu, tad šermuļos un bailēs kauliem jo vairāk liek trīcēt fakts, ka Šeruls apveltījis savus šamaņus to šamaņus ar īpašu un līdz tam vairāk leģandās un mītos atrodamo Irionite akmeni, kuru Šeruls sazin no kurienes spējis savākt, lai tagad ar tā palīdzību vēl jo vairāk amplificētu tam pakļauto dzīvo šamaņu maģijas spēku.

Lai kā Minalanam negribētos, politiskā pretestība no aristokrātiem par līdz šim par vien kaitinošiem kaitēkļiem uzskatītus goblinus, ka nu tie tagad kāda milzu eksistenciāla problēma, ir liela. Vēlme nonievelēt un nosaukt no attālās pierobežas nākošus brīdinājumus, kā lieku panikas celšanu, vēlme atrast Minalanā vai tā sabiedrotajos, pašos esošo kāri pēc varas un vēl lielākas varas, pēc naudas un vēlmes pašam kā tiem būt ne tikai vienkārši turīgam, ir liela. Kamēr, pieklājīgi sakot, pašiem dibeni nedeg, iekustināt uz darbību ar iniciatīvu, kas laikus ļaut vismaz kaut cik sagrupēt spēkus, nav viegli.

Labi, ka Minalanam ir tādi sabiedrotie, kuri šo procesu padara krietni vieglāku, kuri tam spēj noderīgā brīdī sniegt vērtīgu padomu vai pat paglābt no pašam liktenīgas kļūdas pieļaušanas, kad kāds cits, kā Alšaras hercogs Rārds (ar ambīcijām kļūt par pirmo karali pēdējo četrsimts gadu laikā) vai tā māsa Rardīna to gribētu ievilināt tam kaitnieciskā slazdā. Kuriem saspringtākā situācijā atradīsies kāds labs vārds un padoms, lai nostabilizētu domu gaitu, lai palīdzētu saskatīt situācijas risinājumu, kur attiecīgā momentā vienkārši nav aizdomājies.

Sērijai progresējot un sasniedzot jau trešo Magelord grāmatu, galvenais varonis pats sevi vairs neatpazītu no tā, kāds bijis, kad lasītājs to sastapis pirmoreiz. Reizē ar paša negrībīgi uzņēmušamies atbildību, burvis ir kļuvis arīdzan par tikpat kompetentu Sevendoras teritorijas valdnieku, kuru tam par iepriekšējo grāmatu kauju grāmatu panākumiem piešķīris hercogs Rārds. Tā teikt, ja jau ir sācis politisko danci un tiek izmantots, lai citi censtos sasniegt to savtīgos mērķus, tad nav ko būt pārlieku pieticīgam un jāizmanto tam sniegtās iespējas, lai sekojoši varētu uzlabot savu pavalstnieku dzīves līmeni un kvalitāti.

Sevendoras pārvaldības pārņemšanas sižets, iesākoties Magelord grāmatai, ir kā laba atslodze gan pašam Minalanam, gan lasītājam no kaujām ar gobliniem, bet tas tāpēc uzreiz nenozīmē, ka nu varētu laiskoties, lai krātu spēkus jaunām kaujām ar gobliniem. Jaunas kaujas gan seko, bet nu par nešķīsteņiem var saukt jau kaimiņu valdnieku, no kurem vismaz ar ambīcijām, ja ne taktisko prātu, izceļas Vestflērijas lords Gimbals. Tam pirms Minalana uzrašanas neviens nav spējis izrādīt gana lielu pretestību, un tā pa mazai teritorijai šeit un pa mazam laukumiņam tur gadu gaitā neoficiāli ‘’iekarojis’’ to, ko pēc likuma tam nav ļauts.

Jāsaka gan, ka ar tēlu skaitu, būtu tie sabiedrotie, politiskie konkurenti vai vienkārši brīžiem vārdos nosaukti tēli, kuri drīzāk palīdz galvenajiem tēliem tikt sižetā uz priekšu, autors nav skopojies. Atliek vien saprast, kuri tad paturami prātā un kuri tikpat ātri aizmirstami. Ja vēl par hercogistu valdniekiem būtu skaidrs un tas pats attiecībā par Minalana galvenajiem sabiedrotajiem, draugiem un padomdevējiem, tad divtik vai pat vairāk ir tādu, kuri, pat nebūdami kartoniski tukši tēli bez personības, ap sižetu vairāk ir orbītas lomā.

Par tādiem var droši uzskatī un ļoti iespējami, sērijas turpinājumos ar pieaugošu un tiešāku nozīmi un darbību, ir Alkon Alon jeb Tree Folk rases pārstāvji. Koku Ļaudis, kuri līdzīgi gobliniem ir bijuši biežāk un vairāk sastopami tagad cilvēku pārņemtajās zemēs, bet, kuri jau pēc rases vārda ir dabai tuvāki, kuri uz cilvēkiem netur ienaidu par pagātnes pārestībām. Bet, par cik, izskatās, ka goblinu vai drīzāk un konkrētāk Šerula ēstgriba varētu netikt remdēta vien ar cilvēci, ka tie pie reizes savā ceļā atstāj labi un stingri iemītu iznīcības taku, tad kā blakus produkts ir pagaidām vien blāvi iezīmēta, bet Magelord sižetā jau spēcīgāk iezīmejamies sadarbība un alianse starp Alkon Alon un cilvēkiem.

Nekas gan nenotiek tāpat vien un reti kad tikai aiz labas sirds negaidot neko pretim vai pat bīstamāk, ja pretim gaidītais labums ir kāda iemesla slēpts un dāsnās rokas sniegtie labumi krīzes brīdī, kad nav vaļas pārāk ilgi svārstīties vai kaulēties pirms tos pieņemt, ir tikai kā apmāns, kā miga acīs, lai novērstu uzmanību no patiesās ieceres, kura varbūt ne mazāk eksistenciāli biedējoša.

Kas attiecas uz maģijas sistēmu, tad autors atstājis gana lielu rūmi interpretācijai pa tēmu, nenospraužot stingrus noteikumus, lai, kad situāciju spiestu, varētu nākt talkā labajiem varoņiem. Tiem, kuriem piemīt talants uz maģiju līdz šim visās piecās hercogistēs kopš Magocracy impērijas krišanas krietni pirms pēdējā kara ar gobliniem ar Censorāta organizāciju tiek tik stingri uzraudzīti, ka pat maz neliekas. Bet lai kā dažiem labiem negribētos, kas vieniem šķiet pats par sevi saprotama sabiedrības modeļa kārtība, citiem ne tuvu nav līdzvērtīgi radies iespaids. Sabiedrības modelis, kas ļoti iespējams bez ārēja spiediena, bez vajadzības izdzīvot, tā arī diez vai mainītos, kaut arī brīžiem rodas iespaids, ka netrūktu tādu, kuri principa pēc labprātāk mirtu goblinu invāzijas dēļ nekā piekristu uz kaut ko tiem tik ‘’nedabisku’’.

Sērijas pirmajās divās grāmatās dominē pieminētais īpašais Irionite akmens, kas atkarībā no šķembu lieluma un kvalitatēts spēj ntākās reizes palielināt burvja spēku, par piemēru var minēt, ka vājākais burvis ar irianaitu būs spēcīgāks par to, kuram tāda nav. Kā jau piederas, tad Minalana atvases gadījumā tā dēls savu unikālo talantu pārsteigumu sāk jau izrādīt jau ar savu dzemdības procesu, ar kura starpniecību autors sērijā ievieš jaunu ‘’akmeni’’ Snowstone. Tas mazina burvestību veikšanas tādu kā vides pretestību/rezistenci un kā papildus elements jo vairāk sniedz papildus telpu, kurā izpausties un varbūt pakacināt kādu lasītāju, kad autors atsaucas uz šiem abiem minerāliem/akmeņiem, lai ļautu labajiem varoņiem triumfēt, bet triumfēt vien atsevišķās kaujās, jo pat 1012 lapaspušu garas sērijas trešās daļas karš ar Šerulu vien tā sākumā. Kur nu vēl politiskās intrigas, kuru niansēs pat nav sanācis jau tā garajā pārdomu rakstā diži iztirzāt, kur jau tagad var paredzami prognozēt sagaidāmas problēmas, bet gan jau tikpat kā 20 grāmatu garajā sērijā tam vēl atliku likām laika.

Ir svinīgi nomainīts kalendārs + 2025.gadā izlasīto grāmatu top12

Ir svinīgi nomainīts kalendārs, būtu tas lielais pie sienas, galda kalendārs blakus datoram vai pat noplēšamā tipa lapiņu kalendārs, un pie reizes der atskatīties uz iepriekšējo gadu, kas, protams, pavadīts literatūras un daiļdarbu pavadīts.

Tādiem izvēles faktoriem, lai būtu lasīto grāmatu sadalījums pa dzimumiem puslīdz vienāds, vai izdošanas gadiem un klasiku apzinātai iekļaušanai lasāmo sarakstos, nepievēršu uzmanību, lai tik būtu ķeksīša pēc, bet intereses pēc vidējais lapaspušu skaits uz izlasīto grāmatu kopskaita gan ir ziņkārības vērts, ko mēdzu piefiksēt, un attiecībā uz to Goodreads portāls izstrādājis mazu joku, kur vienā vietā ir visas atzīmētās kopā 240 izlasītās grāmatas, bet, kad gribētu lapaspušu skaitu, kas rādās kā 82 337, tad tur attiecīgi atzīmējušās vien 239, kas noapaļojot būtu vidēji 344,5 lpp uz vienu grāmatu, bet iztrūkstošās dēļ varbūt pat varētu apaļot uz augšu uz pilnu 345 skaitli. Šī iemesla dēļ sākot ar šo 2026.gadu ieviešu nelielu izmaiņu un kā kvantitatīvo ciparu nospraužu vien 200, bet atšķirībā no citiem gadiem apzināti nemazināšu lasīšanas tempu uz gada nogali un neapstāšos pie kvantitatīvā Goodreads mērķa. Kas vien interesantā veidā ievieš izmaiņas lasīšanas hobij-darba praksē, lai, tā teikt, nesanāktu ierūsēt. Pie reizes arī pats sev datorā piefiksēšu lpp skaitu labākai konkrētībai gada beigās attiecībā uz vidējo lpp skaitu.

Lai arī Mēneša grāmatu un sekojoši gada top12 listē neviena no The Horus Heresy sērijas grāmatām nav iekļuvusi, jo par augstākās kvalitātes prozu nevienu no grāmatām salīdzinoši ar citiem romāniem nenosauksi, kas nenozīmē, ka sērijā nebūtu atrodami lasītbaudu raisoši darbi, bet gada griezumā, par cik izlasīta 21 grāmata no šīs sērijas, un arī Deliverance Lost (#18) bija kā pirmā 2025.gadā publicētā atsauksme, tad The Horus Heresy sēriju no plašākā Warhammer Visuma nevar nepieminēt.

Turpinot stastiku, tad vienmēr ziņkārības apetītei interesanti ir arī paskatīties, kura no visām pa gadu izlasītajām grāmatām būs bijusi tā, kuru skaitīties, kā vismazāk populārākā, kur citi lasītāji Goodreads portālā, kā lasītu vispār, būs atzīmējuši vismazāk un otrādi. Tad nu lūk kā pati ‘’nepopulārākā’’, kuru bez manis ir atzīmējis tikai vēl viens Goodreads lietotājs ir Māras Svīres Nestāsti Man Pasakas, bet pavisam cits skats ar galvu reibinošu gandrīz 2,6miljoniem, kur nu vēl visi tie, kuri neizmanto tādu Goodreads, paveras attiecībā uz Young Adult fantāzijas Divergenttriloģijas otro Insurgent grāmatu. Triloģiju, kuras pirmo romānu izlasīju tāltālajā 2015.gadā, kad blogs un raksti vēl vien ‘’bērnu autiņos’’.

Tikmēr atgriežoties pie lapaspušu skaita, tad kā pati īsākā izlasītā grāmata bijusi Rūdolfa Blaumaņa Salna Pavasarī ar nieka 44lpp, kur lpp skaits varētu būt vēl mazāks, ja ne ilustrācijas un mazais kabatas tipa formāts. Bet, kā visgarākā ar teju 1’200 lpp (ja precīzi, tad 1172) ir sestā The Shadow of Dread grāmata The Bladborn Saga sērijā.

Un kā jau allaž, tad rakstu noslēdzoši pavadītā gada top 12, kur izvēli atvieglo Mēneša grāmatu nominācijas, un atliek vien izprātot nominālo secību, kur šogad interesantā kārtā prāts nosliecās par labu pirmajās divās vietās ierindot tik tiešām rekomendējamas fantāzijas sērijas.

**

12)Arthur Hailey – The Evening News (Augusts)

11)Rosamunde Pilcher – September (Jūnijs)

10)Kim Stanley Robinson – Red Moon (Maijs)

9)Federiko Aksats – Vienīgā izeja (Aprīlis)

8)Ron Ripley, Ian Fortey – Shadow King #1-3 (Decembris)

7)Nick Green – The Cat Kin (Cat Kin #1) (Oktobris)

6)Dean Koontz – The Face (Novembris)

5)Joan D. Vinge – Cowboys and Aliens (Janvāris)

4)Adrian Tchaikovsky – Children of Time (Children of Time #1) (Marts)

3)Joanne Harris – Gentlemen & Players (Malbry #1) (Februāris)

2)J.M. Clarke – Mark of the Fool #4-6 (Septembris)

1)Domagoj Kurmaić – Mother of Learning #1-4 (Jūlijs)

Izlasīju, lasu, lasīšu #288 (01.12-28.12)

Izlasīju:

Hugh Laurie – The Gun Seller

Mārtiņš Volfs – Bēgšana

Nick Kyme – Old Earth (The Horus Heresy #47)

Ieva Melgalve – Mēness Teātris

Noklausījos:

A.I. Nasser – Slaughter #1-3

Ron Ripley, Ian Fortey – Shadow King #1-3

Ambrose Ibsen – Black Acres #1-4

Ron Ripley, Ian Fortey – Hell’s Vengeance #1-3

Lasu:

Angus Donald – The Outlaw Chronicles #1-2

Klausos:

Terry Mancour – The Spellmonger #1-3

Lasīšu:

Lisa Unger – Ridley Jones #1-2

Kohei Horikoshi – My Hero Academia #1-6

Klausīšos:

Timothy McGowen – Arcane Knight #1-3

Terry Mancour – The Spellmonger #4-6

Ieva Melgalve – Mēness Teātris

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Kad visa dzīve ir loma, kad nekas cits nav svarīgāks, kā izsisties līdz galvenajai lomai daudzsēriju seriālā, tad nekas nevar būt svarīgāks par iejušanos tēlā, sekošanu pēc iespējas tuvāk aktierim dotā scenārija un tā vadlīnijām. Bet ne visi aktieri ir vienlīdzīgās domās. Vai reizēm dažam labam, kā tas Mēness Teātra ievadošajās nodaļās notiek ar Leonoras tēlu ‘’Pārpinības Zemju’’ seriāla/izrādē, kad tai zūd robežas starp lomu un savu alternatīvo personību aizkulisēs. Personību, kas pati par sevi gandrīz visiem aktieriem ir kaut kas nedzirdēts.

Bet viena Leonoras izvēle uz skatuves skaļi tēlojuma laikā izteikt tādus skandalozus vārdus kā ‘’scenāristi’’ vai ‘’ mīmi’’, liek tā partnera lomas vīram Pīteram Goldbergam mēģināt glābt, kas glābjams un improvizēt tā iespēju robežās. Tomēr pat Pīteram, kurš šo lomu Pārpilnība Zemēs attēlo jau vairāk kā desmit gadus, nav pat niecīgākās nojausmas, kas gan īsti notiek Teātra aizkulišu telpās.

Tomēr Pīters ir savas pasaules un vides auglis, kuram grūti lauzt ierasto kārtību un domāšanu, kuram jāiziet cauri trauksmainākām pieredzēm visā aktiera karjeras dzīvē (citas gan nav bijušas), lai spētu atmest tādas domas, kā ‘’Scenāristi vienmēr zina labāk’’, kad pēc Leonoras izgājiena tam teju vai zūd pamati zem kājām, kad jāmeklē glābiņš pie citas domas, ka, ja esi nekas un bez savas identitātes, tad nekas nevar tevi sāpināt.

Varbūt tieši šī vēlme pēc identitātes, pēc sava vārda arī ārpus lomas, kas nebūtu vienkārši ‘’aktieris’’ pamudinājis Leonoru piekrist cita kolēģa un tautieša Gurda tēla aizsāktajai Pretošanās kustībai un kļūt par Maldu. Lai gan visai drīz no lasītāja skatpunkta rodas pirmās šaubas par Pretošanās kustības nopietnību, kad tā vien šķiet, ka bez līdera Gurda un Maldas ir tik vēl viens kustības biedrs. Un ja ir šaubas, tad loģiski arī jautājumi, kas gan mudinājis Gurdu uz šādu ārpus seriāla ‘’lomu’’.

Mēness Teātra pasaulē ir visai savdabīga un acīmredzami noslēgta eksistenciālā vide no ārpus Teātra notiekošā. Tik noslēgta, ka romāna laikā dažs tēls pieķer sevi pie domas, ka grūti būtu noticēt, ka maz kaut kas ārpus Teātra varētu eksistēt. Salīdzinājumam uzreiz nāk prātā nesen lasīta Terija Prečeta fantāzijas Bromeliad triloģija, kurā mazie nome cilvēciņi dzīvo lielā Veikalā un uzskata to par visu savu pasauli, kurā bez mistiskajiem scenāristiem neeksistē citu stimulējošu faktoru, kuri pat mudinātu domāt muļķīgas ķecerības un bīstamas domas, kas drīzāk tiem laupīs visu sapņos esošās galveno tēlu lomas.

Starp Prečeta un šīs grāmatas autores Ievas Melgalves garadarbiem ir atmosfērā un attiecībās starp tēliem, ko jau uzreiz var manīt, kad aktieri aizkulisēs jau no bērnības tiek mācīti viens ar otru nesarunāties, ignorēt teju visus un tai skaitā tādus kā robotus mīmus. Ārpus skatuves aktieris gandrīz nav nekas. Vien lomā un seriālā (izrādes termina vietā) indivīdam ir piešķirts vārds un personība, bet arī vien saujiņai, kuriem paveicas iegūt scenāristu labvēlību un gana nozīmīgas lomas, tā vietā, lai būtu daļa no masu skatiem, no fonā esošā vai kāda maznozīmīga epizodiska tēla, kurš tiem galvenajiem palīdz virzīt sižetu uz priekšu, kuram vārda piešķiršana ir nebūtiska.

‘’Kas es esmu’’ gan paša acīs, gan skatījumā no malas dažādās dzīves situācijas, sākot jau ar mājām, turpinot ar darba vidi un tā tālāk, kā identitātes jautājums šķiet piešķir Mēness Teātra romānam idejas un debatējamu jautājumu diskusa fantāzijas romānu kategoriju. Vārda nozīme, ko dzimstot piešķir vecāki, vai kāda iesauka, ko dzīves gaitā skoā vai citviet tev kāds piešķir, vai varbūt profesionālā karjera tāda, kur vajadzīgs, kura piešķir no ikdienas dzīves atšķirīgu skatuves vārdu. Katrs vārds un sekojoši vide var sākt ļaut veidot jaunu atšķirīgu personību, jaunu dzīvi un lomu uz vispārējas skatuves, kuru sauc par dzīvi. Katrs mēs savā dzīvē, tā teikt, esam tas galvenais varonis, kuram gan pašam sev jācenšas scenāriju rakstīt, neļaujot citiem ar savu ‘’varoņstāstu’’ to sagandēt.

Bet dažs labs aktieris romānā šķiet tā apradis ar savām lomām un seriāla dzīvēm, tam priekšā pieliktu scenāriju, pēc kura vadīties, pēc kura veidot savu pasaules pieredzi, ļauties scenārijam iedēstīt sevi citu domas, jūtas un pieredzes rezultātā atmiņas. Ka šķiet bez tā pats nemaz nezinātu, ko tālāk ar sacīt, ko darīt un ar sevi iesākt un kādus mērķus izvirzīt. Šķiet, ka tas arī kā neliels komentārs un novērojums, ja ne mazums cilvēku reālajā pasaulē, kuri varbūt kādā dzīves posmā zaudējuši spēju paši nospraust sev mērķus, pēc kuriem vadīt savas dzīves ceļa kursu un veidot paši savu leģendu.

Papildus debetājamas idejas par identitāti, par personību un ko nozīmē būt cilvēkam, romānā piešķir aizkulisēs vēl neredzamāk par anonīmajiem aktieriem darbojošamie roboti mīmi. Visi kā viens pēc skata un vēl mazāk eksistējošas personības, kuri pakļaujas par scenāristiem vēl mistiskākai Centrālei. Vai drīzāk gandrīz visi kā viens, jo vienam Mīmam (nopelnījis, ka piešķir lielo burtu) šķiet romāna sākumā, bet noslēgums ievieš citas domas, noris vien sīka un Centrālei nenozīmīga kļūda (erors), kura vien labi ja sekundi ilga, bet pietiekoši gara un tās laikā spētu rasties pamudinājuma impulsi uz rīcību aiz paša iniciatīvas, ne citu norāžu un pavēļu dotas.

Viens neliels impulss, kas pamudina šo Mīmu (veidojot piezīmes lasīšanas laikā, lai atšķirtu šo no citiem mīmiem, dēvēju to par Eror mīmu) uzrakstīt Pītera tēlam slepenu zīmīti, informējot to par Leonoras tēla ‘’bērēm’’. Šķiet zīmīte ir kā pirmais būtiskais solis, lai šis mīms atšķirībā no saviem citiem anonīmajiem biedriem arī sāktu veidot unikālu personību. Pirmoreiz sākt izjust līdz tam nepieredzētas emocijas, kā satraukumu, kad arī tam piesķirta kāda itkā nebūtiska loma, vai rūpes un raizes par dažu labu aktieri kā Pīters vai Leonora/Malda. Par ko pat mīmam nodreb tā ‘’sirds, kad iedomājas, ka kāds scenārists vai Centrāle varētu pamanīt, ka tas jau tik atšķirīgs kļuvis no citiem ‘’tautiešiem’’.

Teātris eksistē pats par sevi, tam nerūp ne ārpasaule un pat ne skatītāji. Tā arī romāna darbībā mazāk būtiski ir jautājumi, kas gan noticis tāds, kas izveidojis to realitāti, kādā grāmatas varoņi sevi atrod. Vai no kurienes tiek iegūti resursi galvenokārt jau pārtikai, ūdenim un citiem izdzīvošanai būtiskiem resursiem, tā arī dekorācijām seriālu iestudēšanai uz skatuves. Krietni nozīmīgāks un prātu asinošākas ir Mēness Teātra romāna izraisītie jautājumi un idejas, kā arī fantāzijas žanrs nešķiet vienkārši kā fons, uz kura to visu iztirzāt.

Mārtiņš Volfs – Bēgšana

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas Mediji

Manas pārdomas

Bēgšanas grāmatas galveno varoni Ievu ne bez sava un arīdzan tēva ieguldītā un neatlaidīgā darba, un ne bez iedzimta talanta kombinācijas lasītājs prologā sastop jau kā sevi pierādījušu vijolspēles mākslinieci uz lielās skatuves, bet, saņemdava stāvovācijas, tai piezogas atmiņas par grūto ceļu ceļu, kas ļāvis nokļūt tur, kur atrodas šobrīd. Pārdomas, vai vietējiem ‘’brīvajā pasaulē’’ augošajiem ir bijis tikpat smagi jāpiestrādā, lai sasniegtu tos pašus darba augļus, kā viņai. Bet prologs vien iezīmē Ievas stāsta galarezultātu un pirms tam lasītājam tiek dots ieskats Ievas dzīvē, tās jaunībā vēl esot iekš Latvijas PSR.

Ievas stāsts aizsākas skolas noslēdzošajā vienpadsmitajā klasē un noapaļojot šis dzīvesposms aizņem trīs ceturdaļas no pavisam nelielā, vien dažas lapaspuses virs 200 garā Bēgšana romāna. Kaut arī uz grāmatas vāka pilnā godībā ir Ievas apgūtais instruments un attiecībām tēvu, kurš par ‘’labu mūziku’’ atzīst tikai un vienīgi klasisko ir būtiska loma Ievas izaugšanā par jaunu sievieti, tad nevaru noliegt, ka biju cerējis redzēt vairāk no šīs par tik prominentu dzīves sastāvdaļu esošā instrumenta apguves. Kaut arī galvenā varone atzīmē, ka uzvaras konkursos jau vairs nesniedz gandarījumu, kad pēc kārtējās uzvaras kārtējā lielā vai mazāka mēroga konkursā tikpat ātri jāatgriežas pie tiem pašiem treniņiem, tad drusku pietrūka par ‘’no ērķškiem uz rozēm’’ devējāma izaugsmes ceļa. Protams, tās ir vien manas ekspektācijas un gaidas, bet drusku gan pašas premises un uz grāmatas aizmugures vāka esošo atsauksmju kombinācijas sekas, un nebūt nav attiecināmas uz romāna lasīt-baudāmību.

Būtiskāko grāmatas daļu, lielākos pārdzīvojumus kā mācībās, tā mīlestībā un pat negaidītā nonākšanā milicijas iecirknī pēc garākām izlaiduma svinībām ar klasesbiedriem, Ievai sagādā pieminētās vidusskolas pēdējā klase. Eksāmeni, pirmā lielā mīlestība un izlaidums – trīs būtiskākie elementi, kuros sadalīt grāmatas pirmo un apjomā lielāko daļu. Ja ņem vērā, cik liels un apzinīgs darbs un stundas galvenā varone iegulda vijolspēlē, tad līdzīga atdeve (ne vienmēr gan) saprotama arī attiecībā uz mācībām. Atzīmējama un atmiņā paliekoša reta, komiska epizode ķīmijas eksāmena laikā, kad jaunajai sievietei paveicas ar klasesbiedra muļķīgu mēģinājumu špikot un cita skolotāja neapdomīgu uzrašanos eksāmena pieņemšanas telpā un vēl jo neapdomīgāku līdzpaņemtās ‘’lasāmvielas’’ izvēli, lai izspruktu sveikā ar uzdāvinātu izcilu atzīmi.

Pavisam citi un nereti asaru vairāk izsaucošus jūtu pārdzīvojumus izsauc pirmā lielā mīlestība ar zemākas klases puisi Edvīnu, ar kuru tā nejauši sapazīstas. Edvīna tēlam romānā atvēlētā loma paver Ievai durvis un logus uz līdz šim tik strikti liegto populārās mūzikas pasauli, turklāt ne šādu tādu, bet puisim mājās ir plates un kasetes no tādām grupām kā Led Zeppelin, The Rolling Stones vai The Beatles. Skaņu kombinācijas, mūzikas izpausme un instrumentu pielietojuma stils, kuras Ieva pat nebūtu varējusi iedomāties pretstatā reizēm tik kokainajam, stīvajam stilam, kādu tai pasniedz pašas tēvs. Vien uzdrīkstoties sākt iet savu ceļu, pastāvēt par savu mūzikas izpratni, protams, neaizmirstot un zemē par nevērtīgu nemetot konservatorijā strādājošā profesora, tēva mācīto, Ieva sāk pacelt savu vijolspēli vēl nebijušos augstumos.

Reizē uzmanības vērta ir attiecību dinamika starp meitu Ievu, māti operdziedātāju, kura biežāk tiek ‘’labās policistes’’ loma un prātā nāk izlaiduma dāvana magnetafona veidā, lai meita varētu uz tā atskaņot un klausīties tēva tik neieredzēto populāro mūziku. Tā savu reizi meitai sanāk paķert uz zoba, kad tēvs, nemaz neklausoties iebrāžas istabā, lai aizrādītu, bet izrādās atskaņota tiek klasiskā mūzika.

Interesants pēcizlaiduma pārdomu moments Ievu piemeklē, kad tā aizdomājas par kā savu, tā klasesbiedru sagaidāmo dzīvju attīstības ceļu, kas tā vien šķiet jau kādas komitejas izplānots. Kas gan ir tas nozīmīgākais pašas dzīvē, kāda gan visam jēga un nozīme pretstatā jau tagad labi redzamām citām dzīves nedienām un sarežģījumiem diženajā padomijā, redzot, ka dažs labs klasesbiedrs jau kādu apbērnojis un puisis labāk steidz uz armiju, vai dzirdot klasesbiedru stāstīto par citu radu nedienām. Ko varbūt vēl jo vairāk pasliktina un kas zina, cik būtisku lomu spēlē, pieminētā nonākšana miliča nagos pēc kopīgas izlaiduma pasvinēšanas ar klasesbiedriem pēc oficiālās daļas skolā, kura pati par sevi sagādā zināmu šoku tēvam.

Ja dziļāk ieslīgtu noslēdzošajās divās daļās, vispirms otrā Maskava un trešā Helsinki daļa, tad gan sanāktu ieslīgt zināma mēroga maitekļos, bet varbūt iztikšu ar mājienu, ka tieši šīm daļām tad savukārt ir vislielākā nozīmes ietekme uz izvēlēto romāna nosaukumu, kur nav jābūt pārāk dižai iztēlei, lai varētu veikt visai precīzas prognozes par Ievas izvēlēm.

Kopumā atzinības vērts, neslikts romāns, bet pēc izlasīšanas tā vien šķiet, ka Bēgšana varētu būt no tām grāmatām, kurai, lai nerastos liekas ekspektācijas nemaz nevajag zināt vairāk kā vien pašu nosaukumu.

Nick Kyme – Old Earth (The Horus Heresy #47)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Autors Nick Kyme ar The Horus Heresy četrdesmit septīto Old Earth savā izpildījumā turpina Salamandru leģiona un to primarka Vulkana stāstu. Uz doto brīdi Old Earth sižets lieliski noslēdz ļoti vāji savā starpā saistītu triloģiju, pat ja paskatoties uz priekšu, vai Niks Kaims sarakstījis vēl kādu The Horus Heresy grāmatu, pēc to vāka ilustrācijas un premises ir skaidrs, ka ar šo Salamandru un Vulkana stāsts nenoslēdzas.

No sakavēs uz Isstvan V Hoursa nodevības kritiskajā stundā un nokļūšanas nodevēju Night Lords leģiona primarka Konrad Curze nagos, kurš to Vulkan Lives (#26) ietvaros ar spīdzināšanu, lai arī noved līdz neprātam, tad nespēj pazudināt tik tālu, lai tas pievienotos tumšajiem spēkiem. Ar būtisku lomu cita autora Dan Abnet divdesmitseptītajā The Unremembered Empire romānā, kurā Vulkans savā neprātā cieš no Kabala orķestrēta uzbrukuma un  šķietami gūst kritiski letālu ievainojumu, lai Nika Kaima Deathfire turpinājumā Salamandra Artellus Numeon  ar vienu no spēcīgākajām pārliecībām starp visiem vēl dzīvajiem Salamandrām, ka Vulkans dzīvs un nav vien elpojošs ‘’dārzenis’’ ar fulgurite šķēpa lauska artefaktu tajā nogādātu to uz dzimtās Nocturne planētas simboliskai apbērēšanai nekur citur kā planētas galvenajā sirdī, tās vulkānā ar tādu pašu Deathfire nosaukumu.

Un tā lūk beidzot nonākam līdz Old Earth turpinājumam, kurš pats iedalās trīs savā starpā vāji saistītos galvenajos sižetos. No tiem nozīmības ziņā pirmajā vietā noteikti stādāms neviens cits, kā primarka Vulkana atdzimšana, kas tam esot kā mūžīgajām perpetual indivīdam nevajadzētu nākt kā pārsteigumam, bet no vēlākiem vien īsiem citu tēlu, tai skaitā paša Imperatora, izteikumiem noprotams, ka šķēpa lauskas artefakta trauma tik tiešām tam nesusi patiesu nāvi un vien lieli spēki un iejaukšanās romānu aizkulisēs ļāvusi tam atdzimt, lai palīdzētu ietekmēt Likteņa laika rata griežus un palīdzētu aizstāvjiem uz Zemes jeb Terra pret gaidāmo Horusa un tā nodevīgo līdzskrējēju uzbrukumu.

Līdz ar Vulkana atdzimšana diemžēl noslēdzas viena no  Deathfire galveno varoņu Numeona stāsts, bet tas nenozīmē, ka atdzimšanas stāstā no vulkāna liesmām Vulkanam ceļš uz Zemi jāmēro vienam. Tieši momentā, kad tas sper pirmos soļus jaunajā dzīvē, tam ceļā pretim nāk trīs citi uzticami un, kā rādīs romāna gaita, ļoti vajadzīgi un noderīgi astartes, kurus uzreiz dod senu goda titulu un ieceļ tos Draaksward jeb Sword Dragons kārtā.

Otrs sižets, pret kuru sižeta starmeši Old Earth romāna pirmajā pusē, ir veltīts trim uz Isstvan V visvairāk sakautajiem leģioniem ar Iron Hands (IH) leģionu priekšgalā, jo pēc skaita to visvairāk, un ar salīdzinoši nelielu skaitu Salamandru un Raven Guard (RG) astartu leģionāriem to vidū. Ja vēl Salamandras un RG var paļauties uz cerību, ka to primarki dzīvi, lai kur tie neatrastos, tad to pašu nevar teikt par IH, bet zem Shadrak Meduson līderības tiem vismaz nav ticis pa vienībai vai flotei izklīst pa Visuma nostūriem un pazust visu aizmirstā nebūtībā. ‘’Viena balss (viņa), viena dūre (lai labāk liktu trūkties naidniekam)’’ kā sauklis, ko Medusons cenšas izmantot. Diemžēl ne visi ir vienlīdzīgās domās par Medusonu, kā piemērotāko līderi, īpaši liekot pret to tā izcelsmes faktu no Zemes, ne no IH ‘’dzimtās’’ planētas.

Tiem tā vien šķiet ir vienalga, ka to varaskāre vai citas neglaimojošas un pat par malignu koruptīvu spēku dēvējamu īpašību ietekmē tie drīzāk reizē kaitē gan pašu leģiona izdzīvošanai, gan palīdz nodevējiem, nevis tos aizkavē, bet varbūt tas tiem nemaz nerūp. Pretēji tam kāds tieši ir Medusona mērķis, jo, lai cik patīkamas nebūtu partizānu tipa taktikas nelielās uzvaras, tad lielās bildes ietvaros tomēr gribas nodevējiem likt kārtīgāk samaksāt par to pastrādāto. Reizē to skaits arī ar visu piesardzību no dienas uz dienu nepaliek lielāks, bet tieši otrādi, un tā teikt, labāk agrāk nekā nekad dot triecienu ar varbūtību, ka tieši tas dod izšķirošo iespēju citam vēlākā brīdī apturēt Horusa mērķu ieceres sasniegšanu.

Un noslēdzoši trešais sižets, kam salīdzinoši ar iepriekšējiem diviem atvēlēta vismazākais lapaspušu skaits, bet minēto laika rata griežu ietekmes faktorā ļoti iespējami pats nozīmīgākais ir saistīts ar eldaru rases pārstāvi Eldrad Nuirasha Ultrhan, kurš atšķirībā no pieminētās Kabala organizācijas (pēc Warhammer wiki tā sastāvā pat tūkstošiem dažādu rasu pārstāvji), kuri kā aģentus izmanto nemirstīgos perpetual no pašu cilvēku vides, ir atšķirīgās domās, kā vislabāk izvairīties no cilvēces eksistences, vardarbības, to rezultējošiem psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem un daudziem citiem faktoriem, kas kā nektārs piesaista warp un Haosa mošķus, dēmonus un citus vēl nešķīstākus monstrus.

Ja vēl tā visa rezultātā cilvēce pazudinātu tikai sevi, tad ne vienam nebūtu ne silts, ne auksts, bet, par cik Haoss jeb Primordial Annihilator nealkst neko citu kā materiālā Visuam iznīcināšanu, tad ir grupas un indivīdi, kuri to ļoti nevēlētos un ir gatavi upurēt cilvēci, ja jau tie paši teju vai uzprasās.

Romāns, kurā neviens no trim sižetiem neizceļas ar pārlieki aizgrābjošu sižetu un tēliem, bet, kuri sniedz reizē noderīgu ieskatu tēlos un turpinājumu sižeta līnijās, kuras iesāktas agrākās The Horus Heresy sērijas grāmatās.

Ron Ripley, Ian Fortey – Hell’s Vengeance #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Scare Street

Manas pārdomas

Viss sākas ar vienu upuri vārdā Līvajs Eless, kuram savā biznesa ceļojumā iekš Kanādas nepaveicas būt neīstajā vietā un pavisam noteikti neīstajā laikā, lai kļūtu par sērijveida slepkavas upuri. Viss sākas ar detektīvu Džasintas Perezas un viņas kolēģes Denīzas Sandevālas piesaistīšanu no Detroitas, par cik pats upuris arī ir no attiecīgās pilsētas. Un viss sākas, ka Džasinta sasaista brutālās slepkavības detaļas, jo, kā izrādās, Līvajs iztraucējis slepkavu piebeidzam citu upuri, kur Līvaja ekstremitātes burtiski norautas ar spēku un vēl, ka šur tur tam uz ķermeņa apsaldējumi pilnā vasaras plaukumā, lai Džasinta iedomātos, ka derētu palūgt spoku mednieka un drauga Šeina Raiena palīdzību.

Slepkavības izmeklēšanu gan oficiāli no policijas detektīvu puses, gan Šeinam pārdabiskajā aspektā sarežģī fakts, ka tās noritējušas Ontario provinces Klakenas mazpilsētā, kura lokācija blakus lielas noslodzes šosejai, pa kuru garām diendienā aizbrauc tūkstošiem automašīnu (kādēļ arī triloģijas pirmās grāmatas nosaukums Hell’s Highway). Ne tikai konkrētā Klakenas mazpilsēta, bet arīdzan mazapdzīvotā provinces un dažādu vēl sīkāk sadalītu tādu kā rajonu iedalījums un līdzvērtīgi sadrumstalotība likumsargu pusē sniedz fiziski dzīvajam, reāli mirstīgajam slepkavam ideālus medību laukus savam ‘’hobijam’’.

Bet, kad Šeins sāk iesaistīties un paralēli veikt savu izmeklēšanu, vai tik tiešām slepkavībām ir arī paranormālais spoku faktors, vai apsaldējums nav vien kāda ārkārtēja apstākļu sakritības viltus trauksme, top tomēr skaidrs, ka dažu un konkrētāk starp pāris pēdējam slepkavībām (interesantā kārtā pēc Līvaja Elisa nāves) ir nedaudz, bet pietiekami pamanāmu atšķirību modus operandi, lai varētu pamatoti uzskatīt, ka iesaistīts arī kāds agresīvs un slepkavnieciski noskaņots spoks. To aptverot, viens no būtiskākajiem jautājumiem gan pašu, gan citu drošības labad un pēc iespējas ātrāka ļaundara atrašanas un spoka gadījumā no Šeina puses iznīcināšanas nolūkos, ir attiecībā uz to, vai mirstīgais slepkava un spoks ir kā duets un komanda vai divi un viens no otra neatkarīgi spēlētāji.

Interesantā kārtā Ontario Provincial Pollice (OPP), kaut arī Līvajs Eliss ir amerikānis, būtu pieticis vien informēt aizrobežas kolēģus par atrasto upuri un pašiem veikt izmeklēšanas, nemaz nepiesaistot un nelūdzot detektīvu piesaisti klātienē. Bet, šis gan ar nelielu mājienu, kur meklēt vainīgo, mirstīgais sērijveidslepkava ir spējis tik ilgus gadus darboties un palikt nesodīts, ka tam, lai uzkurinātu notveriet mani, ja varat, attieksmi un izaicinājumu, nepieciešams, kas vairāk nekā līdz šim. Vai arī ļoti iespējama vēlme pēc plašākas atzinības, bēdīgi slavenas atpazīstamības kā citiem tā pētījumu mērķiem, slepkavām, lai zinātu, kādas to kļūdas pašam censties nepieļaut. Bet šis indivīds pavisam droši nebija rēķinājies, ka viens no detektīviem varētu pazīt un lūgt tāda kā Šeina palīdzību. Vai vēl drošāk, ka tāda lieta kā spoki, ar kuriem tam nekad nav bijusi saskare, maz eksistē, un acīmredzami neviens no upuriem līdz šim nav savā pēcnāvē nav kļuvis par gana samaitātu spoku. Talākajā paragrāfā gan bez maitekļiem, vai vismaz mājieniem uz to pusi, grūti iztikt.

Hell’s Vengeance triloģiju varētu raksturot kā vienas neveiksmju čupas stafetes nodošanu nākošajam, kuram kā Līvajam tiek tā ‘’laime’’ tikt nogalinātam un kļūt par spoku, savā pēcnāves eksistencē un samaitātajā taisnīguma loģikā, grib panākt. Ja vēl pirmās grāmatas sērijveidslepkavu par nelaimes čupu nenosauksi, tad tāds raksturojums diezgan labi atbilst Krisa Džesopa tēlam, kuram, ar kolēģiem uzkopjot šmuci no pirmās grāmatas kulminācijas, nepaveicas būt tam,  kurš pamana par spoku kļuvušā Ontario detektīva Vaiata Havtorna objektu, kas zemes plaknei piesaistījis tā garu. Ne tikai nepaveicas to pamanīt, bet arīdzan tik Havtorna spoka apsēstam, lai nu zaudējis kontroli, būtu vien kā cietumnieks savā ķermenī, kamēr Havtorns dodas taisnā ceļā uz Detroitu, lai turpinātu gan savas slepkavnieciskās tieksmes, gan tādejādi piesaisītu Džasintas Perezas uzmanību. Džasintas, kuru tas savā jau dzīves laikā samaitātajā domāšanā nu uzskata par sev pienākošamies un dzīves laikā zaudētu upuri. Un ja jau stafete, tad vienīgais, kuram lemts to pārņemt, ir neviens cits, ka Havtorna otrās grāmatas ietvaros apsēstais Kriss Džesops.

Lai arī katra no Hell’s Vengeance triloģijas grāmatām pati par sevi ietur gana cienīgu, augstvērtīgu kvalitāti, tad kopējais iespaids, kāda varbūt pat vārdos grūti definējama iemesla dēļ, šķita jūtami zemāks nekā abu autoru Rona Riplija un Ian Fortey iepriekšējā sadarbībā Shadow King triloģijā. Varbūt, kā uzkrītošākais, ka galvenais labais varonis Šeins katrā no trim grāmatām pieļauj kādu neuzmanības kļūdu vai ļaundaris (dzīvs vai jau kā spoks) izdodas to pārsteigt, bet ar visu to tas neizmanto gandrīz uz paplātes pasniegtu iespēju savu pretinieku nogalināt. Kam visai paredzamas sekas vēlākā sižeta attīstībā. Lai arī jau no sākuma zināms, ka Šeinam gandrīz simtprocentīgi lemts izdzīvot, kā nekā ir vēl citas sērijas pēc šīs, tad tomēr sižeta bruņu esamība šoreiz pārāk uzskatāma.

Pozitīvi var izcelt Šeina un Džasintas tēlu pirmo nopietno kopīgo sadarbību vienas sērijas ietvaros pēc tam, kad vispirms viens otru iepazinuši Death Hunter sērijā, jau kuras laikā abu attiecības kļūst romantiskas un intīmas, lai tagad Hell’s Vengeance gan kopīgie pārdzīvojumi, gan Šeina ne viena vien tuva sastapšanās ar potenciāli letālu iznākumu to pamudinātu līdz galam noprast, ka vairs nevēlas dzīvot Bērklija namā viens (ja neskaita spokus tur), ka Džasinta tam pārāk labs motivējošais spēks uzsākt katru jaunu dienu un nepadoties agrāk tik uzmācīgajām depresivitātes doām, un pārāk svarīga kā persona, lai riskētu viņu zaudēt pirms sadūšojies abu attiecības pacelt jaunā, nopietnākā līmenī.

Noslēdzoši nevar nepieminēt Džasintas kā detektīves partneri Denīzu Sandevālu, kura ne mazākajā mērā ne iepriekšējās sērijās, ne tagad nenojauš par spoku reāli ‘’eksistenci’’, par tiem kā īstajiem vaininiekiem vienā lielā daļā slepkavību, kuras tai kopā ar kolēģi nācies izmeklēt. No kuras Šeina iesaisti simtprocentīgi nenoslēpsi, bet, kurai pārdabisko spoku faktoru un saistīto informāciju arī nevar atklāt. Ne reizi vien sērijas ietvaros Šeinam teorētiski ir iespēja par visu pārdabisko atklāties, uzticēt informāciju Sandevālai, bet ne reizi tā arī to neizmanto. Pārāk liels tā domās ir risks, ka Sandevāla varētu nenoticēt, to pašu uzskatīt par nojūgušos, kas lieki laupītu laiku, kad jau kārtējo reizi slepkavnieciskais spoks par vieglāku mēŗki viņa vietā izraudzījies Džasintu. Jau tā Sandevāla vien toleranti pacieš Šeina kā civilā klātbūtni izmeklēšanās no vienas uz otru grāmatu. Bet reizē var nojaust vai vismaz prognozēt, ka kādā citā sērijā Sandevāla tomēr nopelnīs uzticību un reaģēs adekvāti.

Hell’s Vengeance būs jau ceturtā un šogad noslēdzošā ar Tormented Souls iesāktajām Rona Riplija sērijām, kuras tumšajās rudens un ziemas dienās noklausīties. Varbūt vienkārši neliels viena žanra nogurums arī pie vainas (plus trīs citu autoru sērijas no Scare Street izdevniecības), kāpēc šī triloģija vairs tik laba nešķita. Bet reizē jāpietaupa jau arī kaut kas citam gadam.

Ambrose Ibsen – Black Acres #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kima un Džulians Teilori ir vien jauns pilsētnieku pāris, vēl bez bērniem un pilni entuaziasma uzsākt jaunu dzīves posmu prom no drudžaini trauksmainās, skaļās un visādi citādi nomācošās pilsētvides. Vīram Džulianam pie reizes ir gan tāds darbs (sērijas sākumā pabeidzis rakstīt lugu), gan pēdējā laikā gana labi panākumi, lai tie spētu atļauties pārcelties no šaurā pilsētas dzīvokļa uz nomaļāku lauku vidi un nopirkt sev māju, pat jai tai vēl prasās ieguldīt ar remontu un modernizāciju. Teilorus pat neattur, ka tuvākie kaimiņi ir vairāk kā viena vai divu kilometru attālumā un pat ne drīzāk par pārdevēju saucamā Edvina brīdinājums, kad tam paprasa par iepriekšējo mājas iemītnieku Rīdu pāra likteni, kuri gandrīz pirms astoņiem gadiem pēkšņi un nevienam nemanot tā vienkārši pazuduši.

Jau pati Black Acres premise liek sagatavoties, ka Teiloru tikko nopirktajai mājai ir krietni nopietnāki defekti par nepieciešamību, piemēram, modernizēt virtuves iekārtas, pārvilkt elektrības vadus vai ko citu uzlabot. Pat cenšoties sevi mierināt, ka pat salīdzinoši nemaz tik senai mājai kā Beacon estate būs savi pavisam dabiski un racionāli izskaidrojami trokšņi, kuri nakts tumsā pirms gulētiešanas šķiet ar krietni drūmāku priekštvēstnešu nozīmi, bet dienasgaismā tas pats liktu vien pirmajās dienās iztrūkties. Bet ilgi nemaz nav jāgaida līdz Kima un Džulians atrod pirmo nopietno norādi, Rīdu pāra fotogrāfiju, kura pati par sevi jauka un pat atgādina abiem vienam otru no jaunības, bet foto otrā pusē ar roku rakstīta piezīme ‘’Šīs ir mūsu mājas, mēs pēc tās atgriezīsimies’’ jau liek sabīties krietni vairāk.

Tā vien šķiet, lai arī kāds nemiera gars nebūtu apsēdis nu jau to īpašumā esošo māju, jo vairāk Kima kopā ar lasītāju uzzina par iepriekšējo iemītnieku Marshall un Dakota Rīdu pāra gari, jo baisāka šķiet palikšana (vismaz Kimai), jo biedējošāks ir katrs jaunais pavērsiens. Bet pārdzīvojumu slogs, satrūkšanās no nakts murgiem piemeklē un visvairāk nomāc Kimu, kamēr vīrs Džulians vienā mierā, piemēram, pampst pa gultu. Pēcāk vīrs ne vien ir skeptisks pret pārdabisko un visu gandrīz līdz pēdējam cenšas izskaidrot ar kādu nebūt racionālu, bet nerimstoties Kimas šķietami nepamatojai trauksmei un panikas celšanai, paliek pret to dusmīgs, necenšoties diži pat ieklausīties. Kas jo tālāk notikumi risina savu gaitu, jo vairāk Kima uzzina informāciju par tiem, savā ziņā līdzīgu bezbērnu pāri, jo savdabīgāka un pretrunīgāka šķiet savākto faktu kopaina. It īpaši, kad pirmajai foto nāk klāt otra tikpat nejauši atrasta, kurā bez visa cita skaidri redzama Dakouda ar mazuļa vīstokli rokās (kura? No kurienes?), ko vēl īpatnējāku padara pagraba atklājumi ar nepabeigtu bērnistabu, ar tapetēm aizlīmētām smagām durvīm, kuras ved kaut kur dziļi tumsā.

Bet, kā jau minēts, tad vīrs Džulians ne tikai visam spēj rast mierīgu, racionālu izskaidrojumu, bet šķietami nemana neko no pārdabiski satraucošā, no kā Kima ne pa kam nespēj atkauties, vai vismaz Džulianam piemīt labāks aktiera talants, ar kura palīdzību tas spēj ilgāk noturēties pie loģiskuma saprāta, kas mums visiem tik dziļi mūsdienas iesakņojies, kur pārdabiskais tiek atstāts izdomātiem stāstiem dažādos medijos. Abu pretstats ir tik liels, ka pat pati Kima sāk par sevi šaubīties. Neizbēgami arī lasītājam ir jāsāk uzdot jautājumi, sākot jau ar to, vai galvenās varones Kimas skatpunkts un uztvere ir tik uzticama, kā to varētu pieņemt. Varbūt tiešām jauno sievieti pēkšņi piemeklējušas negaidītas psiholoģiskas grūtības, tik strauji nomainot vides, nedēļām ilgi dzīvojot nekurienes vidū nošķirti no citiem, kur vienīgā kompānija pa visu laiku ir vīrs, kurš jo tālāk, jo vairāk no tās viedokļa neieklausās Kimas satraukumā.

Varbūt tas viss kopā un kāds vēl pirms grāmatas sižeta neminēts stresa faktors, ierodoties jaunajā mājā, uzzinot par bezvēsts pazudušo pāri un ka tie par spīti visām pūlēm nav spējuši ieņemt savu bērnu, bet, kā tad izskaidrot atrasto foto, ir bijis gana spēcīgs katalizators, gana spēcīgs izšķirošais grūdiens, lai Kimai pazustu pamati zem kājām, lai tai metaforiski aizbrauktu jumts(?).

Tomēr pat pieņemot, ka Kima nav pasaulē uzticamākais varoņa skatpunkts, no dienas uz dienu atklājas jo vairāk dīvainību gan mājā, gan visai pabaisajā tuvējā mežā, kuram šķietami dzīvā daba met līkumu, lai visu vainu noveltu uz Kimas psiholoģisko nestabilitāti. Bet ja ne tas, vai ja ne gluži vienkārši spoku apsēsta māja, jo jāsaka, ka atšķirībā no citām šausmu žanra sērijām, šajā spoki nav tie paši asinskārākie un jau no pirmajamie mirkļiem nepārprotami agresīvi, lai pat Džulianu, kur nu vēl Kima tēlu, pārliecinātu mukt, ko kājas nes, tad kur?

Varoņu skaits Black Acres itkā sērijai, bet drīzāk četrās daļās sadalītam vienam romānam, nav nemaz tik liels, lai vēl starp tiem meklētu kādu alternatīvu un miesiski, taustāmu vainīgo. Un visi sākot jau ar Edvinu Keliju, kurš grib pēc iespējas ātrāk pārdot no Rīdiem mantoto māju sāpīgo atmiņu un asociāciju dēļ, šķiet pārāk draudzīgs un pretimnākošs, lai uz to kristu aizdomas. Turklāt nebūtu tā, ka Edvins būtu darījis visu, lai noslēptu negatīvo par māju un tās agrākajiem iemītniekiem. Atbilde un mājiens laikam meklējams visu faktoru vienā lielā kombinācijas mikslī.

Black Acres šausmu žanra kategorijā, kur centrālo lomu ieņem apsēsta māja, turklāt vēl tāda, kurā ievācas jauns, dzīves cerību pilns un neko sliktu nenojautošs pāriss neko super unikālu nepiedāvās, bet četru daļu garumā sniedz gana labu izklaidi, lai galvenokārt no Kimas skatpunkta sekotu līdzi šausminošajiem pavērsieniem, kuri pašiem tēliem gan ir to dzīvju vislielāko baiļu pārdzīvojumu cienīgi.