Mark Billingham – Die of Shame

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

No dažādām atkarībām uz īsāku vai ilgāku laiku vaļā tikuši pieci atturībnieki reizi nedēļā pulcējas terapeita Tonija De Silvas mājās, par kabinetu un pieņemšanas telpu pārtaisījis vienu no sadaļām, lai ar Tonija sarunu diskusijas līderības palīdzību ne tikai pārrunātu iepriekšējo nedēļu, kā izdevies palikt ‘’skaidrā’’, bet arīdzan kopistīgiem spēkiem censtos nonākt pie ļaunuma vai šajā reizē kaunuma saknes, kas atkarībai devusi auglīgu augsni, lai censtos līdzīgas situācijas turpmāk nākotnē izvarīties.

Alkohols, azarstpēles, narkotikas, paškontroles trūkums pret dažnedažādām vielām un ātri pārejošas eiforijas, kuru pēcāk sasniegt arvien grūtāk; tāds kā pašcieņas zudums, kad kļūst vienalga, kā izskaties, lai tik dabūtu naudu nākošajai devai, atkarības apmierinošajai porcijai, lai jau pēc salīdzinoši īsa brīža uzsāktu visu no gala. Varbūt vēlme aizbēgt no vainas apziņas, nomākt ar ko spēcīgu nevēlamas atmiņas, emocijas ir vien daži no iemesliem, kas katalizējuši stipri kaitīgo atkarību, bet galvenais, ka visi kādā brīdī spējuši attapties, vismaz uz brīdi, lai saprastu, ka jāmeklē palīdzība.

Grupu lasītājs pirmoreiz iepazīst, kad tai pievienojas jauns iknedēļas biedrs – Caroline Armitage, kura uzskatāmi cieš no pārrēšanās izraisītām problēmām, tai skaitā nepieciešamību lietot pretsāpju zāles, piemēram, lai mazinātu no mazākās slodzes sāpošos ceļus. Bet, ņemot vērā Die of Shame premisi, tad pilnam jaunajam grupas sastāvam mūžs nav lemts ilgs un pēc vienas pēdiņās jaukas un strīdiem pilnas sesijas, kaut arī nevar teikt, ka unikāla situācija, viens no grupas tiks atrasts nogalināts. Diemžēl fakts, kas atgadās vien dažas nedēļas vēlāk, jo atkarība tās aktīvajā fāzē darījusi savu un nav upurim tik tuvu personu, lai nāves fakts un neesamība ikdienas gaitās tiktu laicīgāk pamanīta.

Pati slepkavības epizode gan tiek pietaupīta uz pašām grāmatas beigām, bet, interesantāks jau visnotaļ ir ceļš līdz tam, kurš un kāpēc motivēts, lai ķertos pie kā tāda, un kā pēc tam pamanās rīkoties, lai netiktu ne tikai uzreiz pieķerts, bet arī noturētu nervus izmeklēšanas nedēļās un mēnešos pēc tam. Autora Mark Billingham rokās, protams, ir galvenais spēks izvēlē, cik daudz, cik pilnvērtīgu informāciju atklāt lasītājām, un mājieni par potenciāliem iemesliem ir katram no atlikušajiem grupas biedriem, tai skaitā pašam terapeitam Tonijam, kura ģimenes dzīve un attiecības ar 17gadīgo meitu Emmu nav no tām pašām labākajām.

Die of Shame sižets sadalīts ‘’…Then’’ un ‘’…Now’’ sadaļās, tā teikt pirms fakta, kad topošais slepkava vēl ikdienišķi sarunājas ar topošo upuri un citiem no grupas, un pēc slepkavības fakta, kad lasītājam tiek dots arī ieksats izmeklēšanā no detektīves Nikolas Taneres perspektīves, kuras personīgākos fragmentos mājas frontē saistībā ar dzīves draudzeni viņai pašai ir gaidāmas savas ar atkarību saistītas problēmas. Bet visnotaļ saistošāks, interesantāks un romānam spēcīgāks aspekts ir attiecināms uz ‘’…Then’’ daļu, lai censtos no visiem mānekļiem, mājieniem un motivācijām, jo tādu uz slepkavību ir katram tēliem, izlobīt to īsto un vainīgo.

Vēl jo vairāk, ja pats upuris, ne gluži uzprasās uz nogalināšanu, tad nebūt nav nekāds svētais un jo tuvāk grāmatas beigas, jo saprotamāka, bet ne attaisnojama, ir slepkavības rīcība. Teju vai no ‘’velna advokāta’’ puses attaisnojami izlēmīga rīcība, lai no grupas likvidētu kaitīgu ietekmi, kas spētu iegrūst atpakaļ atkarībā. Bet varbūt tieši pretējais, un kādam no grupas par atkarību kļuvusi vēlme panākt saldo atriebības kāri, par…

Izlasīju, lasu, lasīšu #265 (12.08-01.09)

Izlasīju:

Andris Kolbergs – Ēna

Noklausījos:

J.N. Chaney, Jonathan Yanez – Orion Colony #1-4

Kirill Klevanski – Dragon Heart #11-12

Lasu:

Mike Lee – Fallen Angels (The Horus Heresy #11)

Mark Billingham – Die of Shame

Klausos:

M.R. Forbes – Forgotten Vengeance #1-3

Lasīšu:

Graham McNeill – A Thousand Sons (The Horus Heresy #12)

Klausīšos:

Kirill Klevanski – Dragon Heart #13-15

Andris Kolbergs – Ēna

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Jau gadiem Zaiga Petrovna nav iedomājusies par savu jaunības dienu mīlestību, to personu, kuru reiz uzskatīja par īsto un vienīgo, bet ar kuru tik sāpīgi gan viņa paša, gan citu dēļ attiecības un varbūt pat vēlme veidot ģimeni nākotnē izjukusi. Bet viens negaidīts zvans no draudzens par kādreiz volejbola uzlecošās zvaigznes Raivo Kambernausa nāvi un vai viņai ir vēlme doties kopā uz bērēm. Draudzenei kaut kā atmiņā stāv, ka Zaiga ir bijusi toreiz skolas laikā viņa draudzene, bet Zaiga liedzas un tikai noliekot klausuli ļaujas asarām un ar jaunu sparu naida gunij, kuru uzkūrusi atgriezusies pagātnes ēna.

Tālāk romāns ved pie izmeklētāja Harija Daukas. Ne gluži tāds starp citu tēls, nav arī pavisam nenozīmīgs, bet arī nebūs pieskaitāms pie galvenajiem grāmatas personāžiem. Iepazīstināšana ar viņu gan sanāk visai komiska, kad pie izmeklētāja iesniegt sūdzību par izkrāptiem 800 rubļiem ierodas citas republikas izcelsmes indivīds, kurš pats gribējis pārdot zagtus materiālus no būvlaukuma. Tomēr iesniegums tiek pieņemts un fotorobots izveidots.

Fotorobots, kuru pamanot Ērika Vecbērza kolēģis, ar kuru nesen sakašķējies, uzreiz atpazīst kā Ēriku. Joks tik tāds, ka Ēriks, kuram ir sieva un meita, stabils darbs stikla fabrikā ‘’Varavīksne’’ un nekad agrāk nav noziedzies, pat par pārdesmit rubļu vērtu krāpniecību nav iedomājies, kur nu vēl bijis attiecīgajā laikā Centrāltirgus apkaimē. Diemžēl nespēj iedomāties kādu, kurš spētu apliecināt viņa izmeklētāja Harija acīs diezgan šaubīgo alibi. Lai kā Ēriks liegtos, ka nav neko noziedzies, tad līdzību apkrāptā izveidotajam fotorobotam nevar noliegt.

Uzslava izmeklētājam Harijam Daukam, šķiet piedzīvojuma garu uzvārds automātiski piešķir, jo cits tādās šķidrās un baltiem diegiem šūtās atrunās pat necenstos ieklausīties. Tas tad sekojošie aizved pie pēdējā romānā Ēna nozīmīgā tēla Viktora, no kura perspektīvas, tagadnes un pagātnes ainu fragmentiem mijoties, lasītājam ļauts uzzināt, kāpēc gan Ērikam tik identiskais personāžs uzaudzis par tik atšķirīgu cilvēku. Nebūt nav audzis kritiski sliktākos apstākļos par līdz šim nezināmo brāli, bet citu iedēstītā tieksme pēc prestiža un cieņas, kuru var sniegt vien materiāli labumi, vēlme dzīvot šiki, bet neieguldot smagāku darbu, lai to sasniegtu, novedusi jau agrīnā vecumā uz noziegumu takas un sliktas kompānijas līdz pat stāsta tagadnei.

Autoram Andrim Kolbergam padevušies labi noprotama atmosfēra un individuāli tēlu portreti. Viss labi, kamēr uzmanība tiek pievērsta vienam vienīgam tēlam, kas gan pamainās uz slikto pusi, kad ir vajadzība sākt likt lielo bildi vienā kopainā. Nenoliedzami intriģējošs stāsts, kurā dažreiz uz neatgriešanos aizmirstības laukos atstātā pagātne tomēr nepaklausa cilvēka vēlmei un liek par sevi atkal manīt. Kā arīdzan uz traģisko pusi velkošs Zaigas jaunības dienu pieredzes stāsts, kurā lielā mīlestība izrādījies gatavākais gļēvulis un māmuļai paklausības pilns puisītis. Kas sekojoši sasaucas ar dvīņiem Ēriku un Viktoru, kas jau zīdaiņu vecumā izšķirti, bet tagad augstākās nejaušības pēc sastapušies.

Beigas romānam gan liek krietni vēlēties pēc kā vairāk, atstājot vairākas sižeta līnijas karājamies gaisā. Teju sajūta, ka būtu apnicis tālāk rakstīt vai pienācis strikts termiņš, kad manuskripts jāiesniedz un tāds arī pieņemts. Nav pat tāds noslēgums, kas liktu lasītājam pašam izšķirties no piedāvātajiem potenciālajiem variantiem kas un kā būs tālāk. Stāsts vienkārši apraujas un samierinies ar to.

Kirill Klevanski – Dragon Heart #11-12

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Hadžars Darkans, pūķa sirds gabala (gabaliņš būtu precīzāk, bet pamazināmā forma tā kā neiederas stāstā) mantinieks, ā arīdzan sensenā pagātnē no dievu rokas saplosītā, bet vēl šobaltdien līdz galam nenomirušā Melnā Ģenerāļa, dvēseles gabala mantotājs, Dragon Heart sērijas piedzīvojumu gaitā sastapis nevienu vienu attiecīgā brīža spēka ziņā līdzvērtīgu vai pat pārāku pretinieku. Salīdzinoši mazāk un reizēm ar sākotnēji mainīgām attiecību dinamikām līdzās bijuši vairāki kompanjoni vai draugu, no kuriem daži bijuši ‘’brāļa’’ uzrunas cienīgi. Šoreiz #11 grāmatas Path to the Unknown sākumā par šiem otriem minami un atzīmējami Anisa un viņas brālis Toms, no kuriem Toma stāstam un dzīvei piešķirts traģiskāks ceļš.

Tomēr, lai cik spēcīgs no grāmatas uz grāmatu Hadžaram nebūtu lemts tapt, tad Darnasas imperatoram Morganam kā spēka, bet vēl jo vairāk intrigu un shēmošanas ziņā, lai novietotu citus dzīves spēles kauliņus, tai skaitā Hadžaru, sev vēlamajās vietās, būtu gatavs plānu B un C vai pat citu rezerves plānu vajadzības pielietojumam līdzās nestāv teju neviens cits.

Varbūt vienīgi vēl kaimiņu Laskanijas tāda kā imperatore reģente, bet tad jāsāk apšaubīt, cik pārdomāts bijusi militārā konflikta aizsākšana ar Darnasu. Diemžēl autora Kirill Klevanski rakstnieka talantam nevar piedēvēt spēju intriģējoši uz lapas padarīt dzīvu paša izveidotās milzu pasaules politiskās dzīves un impēriju savstarpējo internacionālo attiecību dinamikas līkločus. Tā vien šķiet kādā brīdī iešaujas viena no ‘’lielajām idejām’’ kādai ainai, kad par piemēru uzrodas orku armija, kuras līderi Stepfangu Hadžars pazīst un pat ir bijis draudzīgās attiecībās, ir plaša kaujas cīņu ainas, bet nākošajā grāmatā par tādiem orkiem tiek tikpat kā aizmirsts, un ir labi ja garāmejošs pieminējums.

Vai citā piemērā, kas laikam ilustrē vismaz paša autora izpratni par savām spēcīgajām pusēm, kad pēkšņi tiek izlaisti trīs kardarbības gadi, lai pēcāk atgrieztos pie izšķirošajām kaujām, kurās joprojām abās puses kaujā piedalās vairāki miljoni. Tas vēl varbūt būtu saprotamāk, ja neeksistē sērijas stāsta maģisko spēku un kultivācijas ceļa līmeņu īpašnieki, kuri dažās minūtēs spējīgi nogalināt tūkstošus un nekas neliecina, ka trīs gadu starplaikā konfliktu dominētu mazas sadursmes.

Noteikti par galveno pozitīvo, kas sērijai piemīt, kā dēļ varētu to turpināt līdz pat divdesmit otrajai (pēc nosaukum šķietami pēdējai) grāmatai, teju vienīgais iemesls būtu Hadžara kultivācijas ceļa kāpumi – līmeņu ziņā tikai uz augšu -, tēla izaugsme un kritumi, kad ne vienmēr izaugsme ir lineāra uz labo pusi, kad jāsaskaras ar citu tēlu izliktajiem šķēršļiem. Starp tiem, bez nosacīti parastā cilvēka imperatora Morgana, pieskaitāmi tādi seni indivīdi kā Murgu dievs Helmers, kurš gan uzmācas pārsvarā vienīgi Hadžaram, kā arī pūķu virsvaldnieki un to impērija, kurai līdz šim slepeni klanījušies visu dižo septiņu impēriju valdnieki, kuriem nu šķiet pacietības mērs pēc dažu imperatoru izdarībām pienācis gals. Reizēm gan ir arī pa kādam saistošākam filozofiskam pārdomu fragmentam, lai pēc tam mestos atpakaļ ierastākā (kārtējā) cīnu ainā.

Ne šajās divās, ne vairākās pirms tam nekas neliecina, ka autora sižeta stils šajā sērijā varētu mainīties. Bet ar to visu tomēr neatmetu cerības, ka ar lielāku rakstveža pieredzi, šis tas daudzslāņaināks un labā ziņā komplicētāks būtu turpinājumos atrodams. Kaut gan reizēm var just sērijas izcelsmi interneta vidē, kur tā publicēta pa nodaļām, kas tad atsaucas uz vietumis manāmo saskaldību stāstā. Zinu, ka vismaz sērijas sākuma grāmatas šādā stilā publicētas, bet ne cik tālu un vai varbūt pat pēdējās sērijā.

J.N. Chaney, Jonathan Yanez – Orion Colony #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Uz Zemes dzīve vienai daļai to turīgāko kļuvusi par mūžības pilnu dzīvi ar visu to labāko, ko zinātniskie un medicīniskie sasniegumi spējuši sasniegt, bet šie minētie bagātnieki ne ar visu uzskatījuši par svarīgu dalīties. To skaitā, savā ziņā saprotami, ar šķietamo nemirstību, ja vien netiek nogalināti vai citādi neizārstējami cieš, apdāvinātie un par Eternals iesauktie.

Loģiski, ka lielām sabiedrības masām šāda uzskatāma un acīmredzama nevienlīdzība nav gājusi pie sirds, bet sērijas būtība nav gluži par šo, bet sižeta premise ir padsmit paaudžu kuģu izmēra, kas sēvi ietilpinātu līdz pat simts tūkstošiem parasto mirstīgo un ļautu tiem pārcelties, uzsākt jaunu dzīvi sev un saviem pēcnācējiem ar jaunām iespējam uz nepārapdzīvotas planētas. Un Orion Colony sērijas fokusā ir viens no šādiem kuģiem.

Tomēr pirmie pavērsieni seko jau pirmās nelielās grāmatas ietvaros, kad teroristiska grupa Disciples, kura ir pret pilnīgi visu, kas saistīts ar Eternals un līdz ar to ir gatavi nogalināt visus simts tūkstošus parasto mirstīgo, to skaitā bērnus, lai nepieļautu Oriona misijas izdošanos.

Kā jau to var paredzēt, ja jau eksistē vēl turpinājumi sērijā, tad gluži viss plāns teroristiem neizdodas, bet gana vērā ņemama tā sadaļa, lai Oriona kuģis, kuram gan nebūtu jāmēro ceļš līdz Oriona zvaigžņu sistēmai vairāku paaudžu garumā, bet vien sešas nedēļas cita zinātniskā sasnieguma Slip Space dēļ, kuram gan būtiskākas uzmanības par nosaukuma došanu un konceptu netiek pievērsts.

Orion Uncharted līdz ar to darbību turpina pēc avārijas piezemēšanās uz svešas, potenciāli jau citplanētiešu (kaut gan cilvēki tiem būtu tie citi planētieši) apdzīvota. Tā teikt planēta, kura jau ar pirmajiem mirkļiem piedāvā piedzīvojumiem bagātu buķeti. Kā arī, lai tā teikt būtu interesantāk, starp kolonistiem iefiltrējušies vairāki teroristi, kuri gatavi aktizivēties, lai gadījumā, ja neizdotos misiju apturēt uz Zemes, censtos to paveikt citviet.

Grāmatu īsumam viens labums, ka sižetam nav laika apaugt ar lieku pildījuma materiālu, ja ir vēlēšanās, lai lasītājam būtu aizraujoši. Kaut gan citu autoru vai autora rokās būtu izveidojama viena liela SFF grāmata, nevis sadalīta četrās daļās, jo patiess kulminācijas moments ir vien noslēdzošajā ceturtajā grāmatā. Bet citādi arī galvenā varoņa, agrākā profesionālā cīkstoņa, pirmās grāmatas ietvaros mehāniķa un vēlāk jau negribīga kolonista, uzticama kolēģa Rikija draugs un daudzu citu titulu cienīgais Dīns Sleids ir paspēts apaudzēt ar labu miesu uz tēla skeleta. Kā šībrīža tagadnes motivācijai, tā agrāka traģēdija, kas slēpjas tēla pagātnē un ir nostādījusi uz tā ceļā, uz kura viņu sastop lasītājs.

Jaunajā, neplānotajā Orion kolonistu mājvietā (kā palaimējies, ka apdzīvojama vispār), cik nu to spējuši izdzīvot pēc avārijas, planēta, kuras nosaukums, kā vēlāk uzzinās, ir Genesis, patiesi jāsaskaras jau uz tās esošu civilizāciju, kuras pārstāvji drīzāk atgādina vai nu lielus gekonus vai mazus aligatorus, bet būtiskākais, ka Dīns un līdz ar viņu citi cilvēki brīnumainā kārtā ir iesaistīti pareģojumā, kas atrisinātu gadsimtiem ilgu konfliktu starp divām šo Genesis planētiešu frakcijām, kurām, lai nebūtu garlaicīgi, pievienojas trešais naidnieks Leģions, kas nu visus apvienos pret to, lai likvidētu tā radītos, potenciāli katastrofālos draudus.

Interesanta, kompakta un ātri pievārējama četru grāmatu sērija, kura zina savus uzdevumus un arīdzan izpilda tos kvalitatīti un vairāk nekā tikai vienkārši izklaidējoši.

Izlasīju, lasu, lasīšu #264 (22.07-11.08)

Izlasīju:

James S.A. Corey – The Expanse #7-9

Astrid Lindgren – The Brothers Lionheart

William Golding – Lord of the Flies

Graham McNeill – Mechanicum (The Horus Heresy #9)

Allan Stratton – The Dogs

Noklausījos:

Kirill Klevanski – Dragon Heart #4-5

Kirill Klevanski – Dragon Heart #6-10

Steve Perry – Cutter’s War #1-3

Lasu:

Mike Lee – Fallen Angels (The Horus Heresy #11)

Klausos:

J.N. Chaney, Jonathan Yanez – Orion Colony #1-4

Lasīšu:

Andris Kolbergs – Ēna

Mark Billingham – Die of Shame

Graham McNeill – A Thousand Sons (The Horus Heresy #12)

Klausīšos:

Kirill Klevanski – Dragon Heart #11-12

M.R. Forbes – Forgotten Vengeance #1-3

Allan Stratton – The Dogs

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Andersen Press

Manas pārdomas

Jaunieša Kamerona bērnība nebūt nav bijusi no tām vieglākajām, kad vien astoņu gadu vecumā māte, kā vienīgo glābiņu, lai paglābtu sevi un dēlu no varmākas tēva, radusi vairākkārtīgā bēgšanā un dzīvesvietas maiņā. Šķiet ne policija, ne tiesvedības ceļā nesaskata risinājumu, bet pašas izvēlētā metode acīmredzami nesniedz vēlamo, jo pirmajā nodaļā nākas bēgt jau piekto reizi. Šoreiz attiecīgajā lokācijā izdevies nodzīvot gadu un pieņemu, ka līdzīgi varētu būt iepriekšējās reizēs.

Kārtējo reizi Kamerons ir spiests iejusties jaunā skolā, kuru apmeklē ar īsto vārdu. Vismaz ir iknedēļas zvani (ar nereģistrētu priekšapmaksas numuru), ar mātes vecvecākiem, kaut gan nedrīkst atklāt būtiskas detaļas un sarunas izvēršas tukšās liekvārdībās. Teju vai atliek vēl mātei sākt izmantot kredītkartes ar savu vārdu, lai būtu vēl viens iemesls pārsteigumiem un šausmu pilnam šokam, ka atkal jāmūk. Labi, ka The Dogs grāmata gana ātri (nav jau daudz lpp, lai lieki izplūstu garumā) maina pamatsižeta būtību un sākums ir vien paskaidrojošais fragments, kas ļautu nolikt galveno varoni spoka apsēstā mājā ar traģisku iepriekšējo iemītnieku vēsturi.

Acīmredzami Kamerons kā tēls gan sava vecuma dēļ, gan pats par sevi klasificējams kā neuzticams tēls. Kā attiecībā uz paša vecāku attiecību stāvokli, tā varbūt vienkārši aktīvu fantāziju, kurā meklē glābiņu no iepriekš minētā, lai jaunajā mājvietā nebūtu garlaicīgi, lai nenāktos domāt par paša realitāti. Tomēr pats Kamerons ir pilnā pārliecībā, ka dažas naktis pēc ievākšanās manījis puikas spoku, kas turklāt ģērbies vecmodīgi. Turklāt vēlāk vēl sāk dzirdēt puikas (vārdā Džekijs) balsi, ar kuru sarunās gūtā informācija, ko papildina nolaistās mājas pagrabā atrastie priekšmeti un citi paveidieni, liek sliekties par labu versijai, ka ar Džekiju un visticamāk abiem vecākiem reiz noticis kaut kas šermuļus uzdzenošs.

Atliek vien lasītājam pašam izlobīt, kas ir patiess, kas varbūt vien Kamerona izdomāts, bet, kā izmeklētājam, Kameronam ir savs nosacīts talants un spējas, kuras citiem pietrūkušas teju piecdesmit gadus kopš paša Džekija tēvs pats miris īpatnējos apstākļos, kad to saplosījuši paša suņi, ko traģiski papildina oficiālā versija, ka vien dažas nedēļas pirms tam Džekija māte kopā ar dēlu un savu mīļāko aizlaidusies. Nevar nepamanīt situācijas līdzību ar Kamerona pašreizējo, kas kalpo kā gana labs pretarguments, kurā puikas aktīvā fantāzija vien papildinājusi īpatnējus, bet patiesībā nekaitīgus atradumus mājas tumšajā pagrabā, un papildinājusi to ar kaut ko pārdabisku, bet piedomātu.

The Dogs grāmatas vājās puses ir pats iesākums, kur ieganstu, lai pārceltos uz spoka apsēstu māju, varētu izdomāt labāku, tā arī kulminācija un pats noslēgums, kur pārdabiskie elementi atstāti lasītāja interpretācijai, drusku noplok salīdzinoši ar pat ļoti interesanto sižeta vijīgo ceļu starp pirmo un pēdējo nodaļu.

Kirill Klevanski – Dragon Heart #6-10

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī kopš sērijas sākuma Hadžara kultivācijas līmenis un spēks nenoliedzami ir audzis, tad ar visu līdz šim pieredzēto nevar ne tuvu salīdzināt viņu ar pašiem labākajiem Darnasas impērijā un tās galvaspilsētā Dahanatanā, kur kopā ar šībrīža draugu un kompanjonu Ainenu, kuram pašam pēc dotajiem mājieniem interesanta pagātne dzimatajā salu arhipelāgā kā pirātam, abi nolēmuši iestāties prestižākajā skolā Holy Sky, lai vēl jo vairāk uzlabotu savu līmeni.

Pati skola gan nav no tām, kurās to audzēkņi pavadītu ikdienu starp galdu un solu. Drīzāk jālūdz dievi, kam tici, un/vai bez tā arīdzan jācēr uz laimi pilnīgāko, lai sanāktu palikt dzīvajiem pirms beigšanas, jo katra diena var izvērsties par to, kuras ceļā likto pārbaudījumu šķēršļi izrādās liktenīgie, un nesatraukts pat vairāku simtu bojāgājušo skaits vienā dienā. Bet, par laimi, galvenajam tēlam un mazāk trauksmaino un satraucošo notikumu iznākuma paredzēšanā, vismaz attiecībā, vai Hadžars izdzīvos, viņa talkā no autora puses nāk Sižeta Bruņas, un šķiet nekas līdz pat visas lielās sērijas beigām kaut kad vēlāk nespēs viņu apturēt, un pagaidām drošs var justies arī Ainens. Kaut gan ne pilnībā, ja atceras par pirmo trīs sērijas grāmatu Hadžara draugu Nero. Diemžēl šajās piecās ‘’Land of…’’ mini sērijas grāmatās Hadžara ne gluži mājdzīvnieka tīģeres Azrijas darbība ir ļoti minimāla. Autors par viņu atceras vien pirmajā no piecām un pēcāk ļaut eksistēt kaut kur fonā.

Kā tas pienākas, tad jo spēcīgāks kļūst galvenais varonis, jo spēcīgākiem jākļūst arīdzan Hadžara pretiniekiem un dažādiem ļaunajiem tēliem. Vieni gadsimtiem ilgi par upuriem pataisījuši citus un citiem nezinot slēpušies teju deguna priekšā, bet paši sev izdomājuši aizbildinājumus, ka vairo savu spēku, jo to virsmērķis ir augstāks un lielāks labums pēc iespējas lielākam iedzīvotāju skaitam, kas attiecīgi attaisno to dažus upurus, kuriem jāmaksā savas dzīvības cena, lai to nodrošinātu. Citi pirms tam gan ir godīgāki gan pret apkārtējiem, gan sevi un jau no sākta gala neslēpj kas ir kas.

Holy Sky skolā uzņemti dažāda sociālā statusa jauno censoņu, sākot ar aristokrātiem un beidzot ar vienkārši attālu ciematu labākajiem kultivatoriem, bet ne visi no augstākajiem slāņiem pieraduši dalīt ne telpu, ne gaisu, kur nu vēl ko citu ar tādiem prastiem ļaudīm, kas sevi parāda daža laba kaitinošajā un starp vairākiem pamanāmi līdzīga un tikpat kā vienāda tipa tēliem, kuru augstprātībā un iedomība brīžiem kļūst pārlieku kaitnoša. Bet Hadžars un Ainens jau nebūs no tiem, kuri ļausies sev kāpt uz galvas. Drīzāk vajadzības gadījumā noliks pie vietas, kuru vajadzēs, un pie viena nopelnīs tādu kā personīgā mācekļa vieta pie kāda no profesoriem.

Hadžara gadījumā pasniedzēja vārds ir Orūns, profesors, kurš, kā vēlāk izrādīsies, varētu mēroties spēkiem ar pašu Darnasas imperatoru Morganu, bet kādu savu iemeslu pēc dod priekšroku būt tūvāk cīņaslaukam, ja tāda nepieciešamība rodas. Tā teikt, ne visiem vajadzīgas galvassāpes, ko sniegtu imperatora postenis. Bet pirms vēlāk Hadžars neviļus iesaistās atentāta novēršanā, Orūns viņu nosūta teju kā kurjeru pēc vērtīga artefakta. Tomēr, kā jau izdomātā romānā pienākas, vienmuļais ceļojums izvēršas krietni lielākā pasaules glābšanas piedzīvojumā.

Pārbaudījumi, testi un ļaundaru pieveikšana, pēc kuriem Hadžars un viņa draugs Ainens kļūst arvien spēcīgāki ir būtiska gan šīs mini, gan visas Dragon Heart sērijas sastāvdaļa, kas pie desmitās lielās sērijas grāmatas jau liek vēlēties drusku ko vairāk, bet reizē var just, ka lielajam pasaules mērogam autora Kirill Klevenaski talants atpaliek līdzvērtīgi atspoguļot liela mēroga notikumus un pasaules politiku, ne tikai ar pašu Hadžaru saistīto. Tā vairāku grāmatu garumā daudzinātais starpimpēriju karš starp Darnasu un kaimiņu Laskaniju, kas iesākas vien devītās grāmatas Land of Pain epilogā, sērijas turpinājumā tiešā veidā atrādīts vien fragmentāri. Vismaz, cik var noprast, tad vismaz šis fakts nebūs gluži atstāts fona darbībai, turklāt vēl orkiem, kuru draudzību Hadžars iegūst artefakta kurjera misijā iekš Land of Demons arīdzan sakāms savs vārds.

Vismaz līdzi spēkam cenšas augt arī paša Hadžara tēls, kuram galvassāpes periodiski sagādā gan viņā iekšēji ieslēgtais senča Black General dvēseles fragments, gan arvien biežāk par dievu dēvējams, bet noteikti ilgdzīvotājs Helmers, murgu dievs. Ja Melnais Ģenerālis savu iznīcības kampaņu veidojis ntās tūkstošgades agrāk un pat dievi vien spējuši tā dvēseles fragmentus izkaisīt starp mantiniekiem, ne nogalināt, bet tagad nosacīti mēģina caur Hadžaru ko pasākt. Tad Helmera epizodiskās uzrašanās brīžiem gan šķiet ar lielāku potenciālu. Bet ar visu to un citiem Hadžara pretiniekiem, kuri tā vien kāro puisi nogrūst zemē un pielikt punktu viņa dzīvībai, tad būtiskākais Hadžaram ceļā uz arvien lielāku spēku ir neļaut tam kļūt par pašmērķi, nepazaudēt iemeslu, kāpēc pats grib tāds palikt, kāpēc grib citiem palīdzēt un nenoklīst maldu ceļos, kā noticis ar dažu labu citu tēlu, kas šo savu ceļu uzsācis, kā labais tēls, bet tagad tāds nebūt nav.

Graham McNeill – Mechanicum (The Horus Heresy #9)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Cilvēces Imperatora līdz šim divsimts Krusta kara gājiena gados, kuros atgūts tik daudz Old Night jeb Age of Strife piectūktošgadē zaudētais, bet uzticamākā līdera Horusa Lupercal nodevība, viņa krišana kā varaskāres grēkā, tā visticamāk krišana warp un Haosa spēku varā, maksās neskaitāmiem miljoniem vai pat miljardiem to dzīvības un nu iekš Mechanicum grāmatas sasniedz arī tuvāko Zemes jeb Terra kaimiņu Marsu.

Marss impērijā kalpo kā galvena dažāda veida bruņtehnikas un munīcijas ražotne. Teju visa planēta pārvērsta vienā lielā rūpnīcā, bet tas reizē prasījis savu cenu un pats ar savām plaušām, elpodams tās gaisu, būsi starp mirējiem dažu sekunžu laikā, un toksiski dūmi ir vien niecīga daļa, kas šo efektu panāks. Diemžēl vienkāršajam strādniekam, kā jau daudzviet Warhmammer Visumā, dzīve ir tāu no apskaužama stāvokļa, un drīzāk saucama par paverdzinātu dzīvi, kurā jāiztiek bez savas domas un brīvās grības, neapšaubot tiem uzlikto darbu, tas jāizpilda dienu no dienas. Drīzāk jāpriecājas, ka tiek piešķirts vispār kāds par pārtiku devējams substrāts, kas uztur pie dzīvības, un pajumte, kurā apmesties uz guļas laiku.

Daži gan ir pēc dabas un rakstura drosmīgi. Aiz neziņas vai iekšējas drosmes uzdrīkstas būt inovatīvi vai uzdot, piemērām, jautājumus, kas sākas ar ‘’kāpēc’’. Tā Dālija grāmatas sākumā, vēl atrodoties uz Zemes, nonāk uzmanības fokusā, tiek ievietota izolatorā un gandrīz jau nonāk nāvessoda izpildes lokācijā, kad to pēdējā brīdī izglābj indivīdi no Marsa, kurus tur nosūtījusi Magmas pilsētas un rūpnīcu komplesa pārvaldītāja Koriel Zeth, kura pati, vēl nezinot par pārmaiņu vējiem, parāda savu gatavību un gribu nebaidīties no pārmaiņām.

Atšķirībā no citiem iestagnējušajiem, kāds ir grāmatas galvenais ļaundaris uz Marsa Fabricator General Kelbor-Hal, kurš ir arī starp tiem daudzajiem, kuri dikti nepatīk paša Imperatora atkāpšanās no Krusta kara frontes un atgriešanās uz Terra, atstājot dižo Horusu vienu pašu. Arīdzan bieži izskan nenovērtētības sentiments par kopīgiem spēkiem sasniegto. Attalgojuma atšķirīgums par arī Marsa nestajiem upuriem un tās kritušajiem kareivjiem, kaut gan reizēm varbūt labāk neskatīties cita maciņā, nepārdzīvot, par to kas nav, un labāk novērtēt, to kas ir. Kas zina, varbūt reizēm pietrūkst vien daži atzinības un pateicības ‘’paldies’’ gara vārdi, lai Marss kā partneris Imperatoram no citas planētas, pat ja cilvēces dzimtās vietas, justos līdzvērtīgs cīņu biedrs.

Tā arī būtiska kļūda, kas atkārtojas un tiek atrādīta teju visās Horus Heresy sērijas grāmatās līdz šim, ir Imperatora nevēlēšanās izkaidrot savus lēmumus, dodos aizliegumus, piemēram, kaut ko spēcīgu, bet ar warp un Haosu saistītus, kāpēc padošanās kārei būt spēcīgākiem šiem konkrētajiem spēkiem ir tik bīstami kā pašiem, tā cilvēcei.

Debatējami, ko dažādi tēli arī dara Mechanicum gaitā, labāk ir sekot tādam kā sevis pārveidošanas tehnoloģiskajam kiborgiskajam ceļam, kad ne viens vien tēls teju par deviņdesmit procentiem jau vairs nav saucams par humanoīdu, bet gan par mašīnu. Tomēr, ja vieni cilvēka miesu saskata kā vien traucēkli, kas aizkavē, cilvēciskās emocijas par šķērsli aukstai loģikai un kā nevēlamu un pat nīstamu to visu uztver. Tad citi, kā Korielas Zetas sabiedrotais Keins, drīzāk miesas šķietamajos trūkumos cenšas saskatīt cilvēcisko pusi, kas piezemē un neļauj aizmirst, ka mērķim būtu jābūt vienkāršā mirstīgā aizsargāšana, atgūto un jau Impērijas kontrolē esošo planētu iedzīvotāju aizsargāšana. Bet tas viss un ne tikai debates jautājums ‘’ko nozīmē būt cilvēkam? Cik daudz vari sevi pārveidot un aizvieto, lai par tādu vairs nevarētu saukties?’’ ar vieglu roku, daudz kas no tā neatgriezeniski, tiek aizslaucīts ar nodevības karā izslacītajām asinīm.

Sižets tiek pamatā sadalīts divās daļās starp sākotnēji briestošo šķelšanos uz Marsa un vēlakajām lielajām kaujas ainām starp Horusam un Imperatoram lojālajiem spēkiem, un starp tuvāk vienkāršakam cilvēkam, bet nebūt parastam mirstīgajam – Dāliju. Kā izrādīsies, tad, ja Dālijai nepiemistu tai īpašas, neapzinātas spējas izmantot warp spēku, tad vien viņas drosme inovēt nebūtu bijis tās glābiņš uz Zemes.

Viņas sižetā Koriela Zeta izmanto jauno sievieti, lai censtos radīt ierīci, kas daudzkāršotu psaikeru spēju izmantot theta viļņus, tādejādi ilgāku un labāk piekļūstot warp slēptajām Visu Zināšanu ‘’krātuvei’’. Varbūt tukšu zinātniskās fantastikas technospeak frāžu un terminu ziņā Warhammer sēriju kāda cita var pārspēt,tad sakāpinātas lillā prozas ziņā ar pārspīlētiem epitetiem un metaforam cīņu laikā starp lielajiem robotiem un to pilotiem, kad parastie mirstīgie kareivji to pakājēs nereti tiek aizmirsti, līdzi nestāv neviena cita.