Lai vēl pirms Imperatora uzsāktā Krusta kara varētu glābt sev piešķirto leģionu, kuru šķietami nenovēršami nomāca gēnu mutācijas, ar leģiona pajukšanu tā rezultātā, primarks Magnuss, citiem nezinot, noslēdz vienošanos ar warp dimensijā mitošu radījumu (Choronzon?), kas tad ļauj kā nebijušas novērst gēnu mutācijas un atgriezt leģionu tā spozmē. Bet visam ir sava cena, pat ja Magnusam šķiet, ka būdams primarks būs gana spēcīgs, lai atrastu izeju un risinājumu. Tā nu Horus Heresy vispārējā sērijā pēc kārtas numura #12 ierindotais romāns A Thousand Sons trijās daļās vēsta par būtiskākajiem pieturpunktiem, kas noved pie tā, ka vēstures annālēs Tūkstošdēlu (TD) leģions tiek pieskaitīts pie nodevējiem.
Tiek pieskaitīti pie nodevējiem, pat ja patiesība, vismaz stāsta sākumā, ir tālu no tā. Vien TD un Magnusam dikti nepaveicas, kad to primarka noslēgtās vienošanās cenas ievākšana, sakrīt ar citu leģionu neuzticības izteikšanu, jo TD visaktīvāk no citiem cenšas izzināt un pakļaut warp dimensijas ētera maģiju, neklausot Imperatora aizliegumiem, un vēl jo vairāk, kad Horuss un viņa piekritēji izdomā sacelties un uzsākt pilsoņkaru. Kaut attiecībā uz Horusu tiek dots attaisnojošs iemesls, varbūt iegansts, ka Horusu kā otru labāko kandidātu izraudzījušies mūžseni radījumi, kuri teju barojas no nebeidzama konfliktu cikla un nedrīkst pieļaut vienotu cilvēka Impēriju Visumā, nepietiek jau ar esošajiem konfliktiem, un inficē Horusu, lai tas draugus un sabiedrotos skatītu kā ienaidniekus un otrādi.
Autors Graham McNeill TD leģiona, atskatoties uz laika rita notikumiem, nenovēršamo kritienu nežēlastībā izvēlas uzsākt uz Aghoru planētas, kura pirmajā momentā nerada iespaidu, ar ko izcelties. Tās pamatiedzīvotāji pēc garās Old Night ir knapi labāki par barbariem, bet planēta sevī slēpj warp enerģijas potenciālu, ko Magnuss cer izmantot ne tik vien sevis un sava leģiona, bet visas cilvēces labā. Tomēr augstprātība par saviem spēkiem, nespēja pienācīgi novērtēt to trūkumus, jo kā gan kaut kam tik dižam, kā primarks var tādi būt, vēlme pierādīt citus primarku brāļus un galvenokārt jau izcelties tēva Imperatora acīs varbūt liek mazināt draudu nozīmīgumu, ko zem sevis slēpj uz Aghoru planētas par Kalnu ar lielo burtu (jo 30km+ augsts tas) zem sevis ieslēgtie spēki.
Ne uzreiz, bet kā palīgus sastopam cita leģiona Space Wolves sūtņus, kuri primarkam Magnusam nodot sava primarka Leman Russ pavēsti, ka tie tiek lūgti pievienoties cīņai iekš Ark Reach Cluster planētu sistēmas, kur palikusi viena nepaklausīga planēta, kura jāiekļauj Impērijas sastāvā. Kaut gan sākotnēji lūgums tiek pasniegts kā pavēle, kas pats par sevi pret citu primarku ir šķietami kaut kas neiedomājams un gandrīz izraisa konfliktu uz līdzenas vietas. Bet par tā trūkumu nav jāuztraucas, jo reti starp kuru leģionu valda izteikti siltas un maigas jūtas vai brālīgas attiecības starp līderiem primarkiem.
Kā agrāk, tā uz pēdējās iekarojamās planētas iekš Ark Reach Cluster nez kāpēc leģioni nerada iespaidu par sevi kā par glābējiem, kuri negrib neko vairāk, kā ievest tumsoņas barbarus Impērijas dāsnajā apgaismības lokā. Ja uzreiz planēta neizšķiras par labu pievienoties, kas arī nevienmēr sola labu, ja tās resursi tiek novirzīti Impērijas mašinērijas uzturēšanai, tad vari būt drošs, ka tās sūtītie leģioni būs gatavi noslaucīt līdz ar zemi pilnīgi jebkuru kultūrālo, vēsturisko un cita veida nozīmīgu lokāciju, un pasargāti nebūs pat ne mazākais un jaunākais civiliedzīvotājs.
Sakritība var reizēm būt vien muļķa mierinājums, bet kā gan citādāk to nosaukt, kad Magnusu viņa un TD leģiona izmantoto warp manipulāciju dēļ sasniedz vīzija, kas priekšlaikus atklāj gaidāmo Horusa un viņa līdzskrējēju nodevību, kas nāk visnepiemērotākajā brīdi, jo vien nesen pats Imperators (pat ja citu primarku kūdīts) aizliedz Bibliotēkāru frakciju savos leģionos.
Kā cīņa pret vējdzirnavām Magnusu piemeklē gan vēlme saglabāt savu reiz jau izglābto leģionāru dzīvības, par ko gan cena maksājama tagad, gan nespējā atrast veidu, kā brīdināt Imperatoru, kurš gan tiek pasniegts teju kā viszinošs vai vismaz ar rīcības plāniem visos iespējamos gadījumos. Tomēr, lai kā nebūtu, pats Magnuss šķietami uz brīdi saprot arī citu vārdā savu izdarīto izvēļu šībrīža smago cenu (agri vai vēlu to kāds iekasē), un ir pat nožēlas un kauna pilns, ko gan izmaisa pats epilogs un sentiments tajā.
A Thousand Sons papildina arīdzna interesants sekundārais sižets attiecībā pie leģioniem piesaistītajiem rememberanceriem, kuru uzdevums plašākām mirstīgo masām un vēsturei iemūžināt leģionu varoņpilnās gaitās, kuras pašsaprotami nedrīkst atklāt to brutālājā pilnībā.
Pēc ārkārtīgi liela Coronal Mass Ejection (CME) uzliesmojuma, ja nejaucu tad magnētiskā vētra(?), Zemes, un sērijas ietvaros koncentrējoties uz varoņu apdzīvoto ASV, infrastruktūra cietusi tik pamatīgi, ka teju tūlītēji seko sabiedrības ieslīgšana haosa. Ar visnotaļ lielu varbūtību nekas tik dramatisks, kā pilnvērtīga apokalipse nebūtu spējusi uzņemt apgriezienus, ja ne globāla pandēmija, kuras mirstības līmenis vismaz virs 95% ja ne teju 99 pronenti.
Par laimi varoņiem vīruss, kas visticamāk no kādas laboratorijas, kura palikusi bez elektrības uz pārāk ilgu laiku, nav spējīgs izraisīt zombijismu un līdz ar to Commune vairāk ir par to, kā cilvēki un to grupas bez augstākas virsvadības paši ir spējīgi sanākt kopā. Kā dažām grupām pirmā izvēles metode ir laupīt, šaut vispirms un pēcāk varbūt kādu uzņemt savā sastāvā un kā citi, sērijas labie varoņi, cenšas radīt drošu patvērumu, komūnu un ilgtermiņā varbūt pat spēt atgūties tik ļoti, lai varētu uzsākt audzēt paši savu pārtiku, jo ‘’vecās pasaules’’ labumi agri vai vēlu būs apēsti un citādi iztērēti.
Commune sērijas pirmās divas grāmatas vairāk iepazīstina ar tās labajiem varoņiem, bet tas nenozīmē, ka tiem nav jāpārdzīvo grūtības un cilvēkupuri savu vidū, ko sagādā citas naidīgās grupas. Sākums drošajam komūnas patvērumam sākas vien ar diviem tā sauktajiem vientuļajiem vilkiem, kuri nebūt nav plānojuši pievienoties citiem, vai vismaz ne tik drīz. Tā Džeiks Mārtins savās gaitās sastop vecāku kungu vārdā Billijs, bet abu pirmā sastapšanās norit gana saspringti, ja kā viens, tā otrs pirms tam pārcietis līdzīgas dabas sastapšanos, kurā otra puse izrādījusies tik agresīva, ka pašam palaimējies palikt starp dzīvajiem. Tomēr sava veida sastapšanās tiek rasta, pat ja neviens, ne otrs nav no tiem, kuri izplūstu garās, emocionālās runās.
Tiem drīz seko divu personu, Amandas un viņas meitas papildinājums, ar kurām saistīts sērijas pirmās grāmatas paši saspringtākie mirkļi, jo tām nav tik ļoti paveicies. To pirmie sastaptie izdzīvojušie, visi vīrieši, vien sākumā izliekas par labiņajiem, kuri savu patieso dabu pasaulē bez likumsargiem un to piedāvātajām sekām atklāj vien vēlāk, kad jau ir par vēlu.
Tā par otrās Komūnas grāmata galveno varoni drīzāk saucams jūras kājnieks Bleiks ‘’Gibss’’ Gibsons. Cik mazrunīgs un sevī vairāk noslēgts ir Džeiks, tik pretējs un ar lamuvārdiem savu runu papildinošs, bet ne pārspīlēti, ir Gibss. Viņam pat ne uz sekundi neienāk prātā, ka būtu varējis uzsākt veidot kaut kādu tur savu dzelzs dūres pārvaldīšanu, bet aiz pienākumu principa maz pamazām kopā savāc teju divdesmit izdzīvojušos. Kaut gan pašo pirmsākumos šajā Gibsa stāstā ne visi ‘’izglābtie’’ plūst no pateicības pārpilnības un nezina, kur tādēļ likties. Starp tiem dažs labs, kurš pēcāk sagādās krietni vairāk, kā vienkāršas galvassāpes un neērtības tā dēļ.
Oriģinālās četru grāmatu sērijas ietvaros (2022.g un 2023.g iznāk piektais un sestais sērijas turpinājums) trešajā un ceturtajā grāmatā atrādīti vēl divi pavisam atšķirīgi līderi, no kuriem ar paveicas, ka pirmo sastop izbijušās ASV armijnieku un komandieri Otto Vorenu, kas gan nav pirmais iespaids, ko viņš par sevi rada. Otto, kurš, pirms sastop Džeiku un viņa cilvēkus, vēl šķiet turās pie sapņa, ka viss nav zaudēts, ka ir vēl iespēja atjaunot zaudēto valsts iekārtu vai vismaz ko tādu, kas no tā daudz neatpaliktu, un šī sapņa realizēšanas ietvaros sākotnēji redz Džeiku un tā komūnu vien kā šķērsli, ko absorbēt, kā savāktos visa veida resursus izmantot savā labā.
Noslēdzoši un kā visas sērijas kulminācija tiek piedāvāts līderis Klejs Bartons, kurš no visiem visvairāk atgādina veiksmīgas bandas vadoni postapokaliptiskā pasaulē. Kurš, lai arī ir visnotaļ ieinteresēts sevis savākto sekotāju labklājībā, tad to ietvaros nebūt nevalda tāda pati vienotība, kā citās iepriekšminētajās grupās. Vien ar smagu dzelzs roku, drastiskiem sodiem un ar laiku arīdzan nāvessodiem ir iespējams saglabāt un uzturēt kārtību starp visām apakšnieku līderu grupām, neļaujot starppersonu konfliktiem vaļu. Pats Klejs nebūt nesaskata sevi kā ļaundari, bet salīdzinot savējos (kopskaitā 400+) un Džeika grupu, tad viņa skatījumā izvēles rīcība, Džeika un tā komūnas teritorijas pārņemšana, lai gan citus Kleja padotos vairāk motivē atriebība pēc notikumiem agrāk sērijā, ir loģisks nākošais solis. Vēl jo vairāk, ja drīz vien jāuzsāk doma par lauksaimniecību, pat ja attiecīgā teritorija Vaiomingā nav tā pati piemērotākā.
Komūnas sērija pārmaiņas pēc šāda tipa post-apokalipses pasaulē vairāk koncentrējas uz cilvēku savstarpējām attiecībām, uz atšķirīgiem līderu un vadoņu tipiem, kad jau bez pieminētās policijas nav arīdzan cita veida pārvaldošo institūciju un paši, tā teikt, ir visa noteicēji. Tā arī, kas gan vairāk akcentēts pirmajās divās sērijas grāmatās, notikumi ievākti un grāmatas formā atspoguļo viens no komūnas iemītniekiem, kad jau iestājušies mierīgāki laiki, turklāt vēl šī persona komūnai pievienojas salīdzinoši krietni vēlāk un pats interviju ceļā izzina savu nu jau kaimiņu likteņstāstus.
Kā visi sanākuši kopā, kas bijis jāpārcieš, kādas nepatīkamas, bet vajadzīgas izvēles kā Džeikam un Amandai (varētu saukt par komūnas līderiem), tā Gibsam un citiem varoņiem ir bijis jāpieņem, lai pēcākie dzīves apstākļi maz būtu iespējami.
Līdz ar Džeisona atgriešanos uz Zemes no fantāzijas tipa pasaules Pallimustas, ar viņa atdzimšanu uz dzimtās planētas, maģijas līmenis uz tās sācis jūtami palielināties. Pats par sevi fakts, kas to kontrolējot, iepazīstinot pamazām sabiedrību ar faktu, ka maģija un dažnedažāda veida pārdabiskais ir kaut kas reāls, vēl nebūtu nekas ārprātīgi šausmīgs, bet Džeisonam un līdz ar to citiem par nelaimi ir viņa talants nemitīgi konfliktēt ar indivīdiem un pat dievībām kā Builder, kura plānos ir lielāka vara nekā līdzšinējais balanss starp citām līdzvērtīgām būtnēm ir paredzējis.
Par laimi Džeisonam, starp citiem viņa talantiem ir arīdzan spēja rast saviem pretiniekiem piemērotus sabiedrotos kā Farra Hirana (pati atdzimusi no mirušajiem uz Zemes, bet šajā ziņā Džeisonu nepārspēt) vai Pasaules Fēniksa (dievība) pārstāvi Dawn, bez kuru palīdzības un līdzdalības Zemes glābšanā Zeme vai pat Visums, kurā tā eksistē, vienā jaukā brīdī maģijas pārāk augstās saturācijas dēļ vienkārši pašiznīcinās, liekot nobālēt citu uz Zemes eksistējošo organizāciju gan iekšējiem, gan savstarpējiem ķīviņiem un vispārējai sacīkstei pēc lielākas varas.
Bet tas neliedz tādiem kā Engineers of Ascension (EoA) sākotnēji pat ļoti sekmīgi radīt haosu, destabilizēt situāciju, lai pēcāk censtos sevi atrādīt maldīgi labākā gaismā, atšķirībā no konkurentiem. EoA jūtas apdalīti, kuri atšķirībā no Network organizācijas, kuru aizsākumi meklējami slepenās maģijas sabiedrībās, nav pielaisti klāt pie politiskās varas un nesadarbojas ar valdībām, sabiedrībai, protams, nezinot. Līdz ar to kārtējo reizi uz Džeisona (un viņa sabiedroto) pleciem tiek uzgrūzta galvenā atbildība, lai izglābtu pasauli, pat ja citi to apzināti vai aiz muļķa nezināšanas cenšas pat aktīvi izjaukt. Turklāt slogs ir vēl jo lielāks, jo uz Zemes Džeisona darbiņš nenoslēgsies, un pēcāk gribi vai negribi, kaut gan Džeisonam brīžiem jau līdz kaklam citu (būtu tie indivīdi vai organizācijas) intrigas un racionālās domāšanas deficīts savtīgos spēka palielināšanas nolūkos, jāatgriežas uz Pallimustas pasaules, kura jau sāk šķīst kā īstās mājas, jo laiks un pārbaudījumi, kas tur pārciesti, darījuši savu, lai padarītu to otru kultūru tuvāku. Tas gan neaizliedz izbaudīt un reizēm izplūst liekos, tomēr saistošos dialogos ar citiem tēliem.
Zinot, ka maģija un atklātā telpā, ne protoastrālā dimensijā, briesmoņu manifestācijas ar laiku būs ierasta lieta, ne kaut kas ārkārtējs, Džeisonam paralēli arīdzan jāuztrenē, jāapmāca pienācīgam spēju līmenim savi tuvākie radi, lai tie būtu cīņpilnas gatavības pakāpē. Reizē ir iespēja ar tiem gan satuvināties, atgūt tā teikt Pallimustā pavadīto laiku, gan gūt psiholoģisko atbalstu, jo netrūkst ne viens vien varaskārs indivīds, kurš ir gatavs Džeisonu kā psiholoģiski, tā pēc vajadzības fiziski saplosīt Džeisonu, lai iegūtu to, kas ir viņam. Diemžēl arī tuvojoties laikam, kad galvenā, tā teikt, misija uz Zemes būs paveikta, kad jau atkal laiks atgriezties otrajā pasaulē, pienāk konfrontācijas moments, kas varbūt pat smagāks, nekā kulminācijas cīņā ar piektās un sestās grāmatas ļaundariem, jo, lai arī radiem, kā māsīcai Emijai, māsai Ērikai vai vecmāmiņām Yumi un Akari tiek atstāti nozīmīgi un varbūt cita rokās sliktāk paveicami darbi, tad tas nenozīmē, ka Džeisonam pie sirds neķeras fakts, ka pašam kļūstot spēcīgākam, ka izdarīto izvēļu dēļ cīņas pret reāliem ļaunajiem, paša tuvākie radi vairs īsti nav droši, vai Džeisonam var turpināt uzticēties tikpat droši, vai viņš pats agrāk vai vēlāk par tādu nesāks vai jau nesāk kļūt.
Tikmēr šī raksta noslēdošajā He Who Fights with Monsters septītā grāmata vēl tikai uzņem sižetiskos apgriezienus, kuri pavisam droši sagaida sērijas galveno varoni Džeisonu Asano dievības Builder un to atbalstošās Purity baznīcasveidolā, bez kā neiztikt jau septītajā sērijas turpinājumā. Tas nenozīmē atpūtu, ļaušanos būt vienam starp ntajiem tūkstošiem citu piedzīvojumu meklētāju Briesmņu Uzplūdā (monster surge), ko trigerē Džeisona un Farras atgriešanās.
Jau kārtējo reizi, par nelaimi un galvassāpēm, Džeisons tiek ievilkts politiskās intrigās, jo kāda Storm Kingdom princesei vārdā Zara bija ienākusi izmantot ērti mirušo Džeisonu kā ieganstu, lai izvairītos no politiskām laulībām, bet tagad šis izdomājis atgriezties. Un, lai arī Džeisons to nav ne lūdzis, ne prasījis, viņa atgriešanās no mirušajiem, šai karaliskajai ģimenei, ar ļoti lielu varbūtību var sagādāt problēmas, kuras ērti atrisinātu Džeisona atkārtota nozušana… Bet kā uz Zemes ar paša radiem, tā uz Pallimustas Džeisonam ir tuvi jau par draugiem saucami varoņi, ar kuru atbalstu šķietami visu iespējams pārvarēt un pieveikt.
Ne katra slepkavības izmeklēšana rezultējas vainīgā vai vairāku vainīgo iesaistīto notveršanā. Ne katrai izmeklēšanai sākotnēji paveicas gan ar tai piešķirtajiem izmeklētājiem, gan pieejamiem resursiem kā tādiem, ņemot vērā slodzi, kas uzlikta katrai detektīvu komandai un kopējo noziegumu skaitu, kas tā vien šķiet pēdējā laikā arvien pieaug. Daļēji politisku motīvu vadīti, daļēji aiz patiesas nepieciešamības Dānijas valdība izšķiras par labu likt izveidot jaunu departamentu, kura mērķis būtu neatrisinātu, par ‘’aukstajām lietām’’ sauktās, izmeklēšanas.
Lasītājs pirmoreiz Department Q galveno varoni un jaunās nodaļas vadītāju Karlu Merku(pašā sākumā vēl par tādu jākļūst) sastop pēc smaga izsaukuma sekām, kur viens no kolēģiem notikuma vietā zaudē dzīvību, bet otrs Hārdijs Heningsens paralizēts nonāk slimnīcā. Vien pašam, kā uz to gan skatās, palaimējas bez ārēji dižiem savainojumiem tikt cauri sveikā, par ko to pašu gan nevar teikt psiholoģsikajā frontē. Jau pirms tam atsauksmes par spēju ar Karlu sastrādāties nav bijušas tās pašas labākās. Tā teikt paveicās ar atrastajiem pāriniekiem, un pat rodas jautājums par Karla karjeras nāktoni, ja šis paaugstinājumam jaunajā postenī nesekotu panākumi.
Pirmos iespaidus Karls par sevi nerada tos labākos, kas kā galvenajam sērijas varonim, būtu liels slogs uz pārējām grāmatas sadaļām, lai spētu tāda tipa antivaroni paciest. Tomēr nav gluži tik traki un Karla tēlam, viņa labāku aspektu atrādīšanai palīdz jauna palīga Asada pievienošana Q Departamentam, pagaidām gan vien kā vienīgajam darbiniekam bez paša Karla. Bet arī šajā ziņā pirmie soļi nav bez savas aizķeršanās, galvenokārt gan paša Karla dēļ, jo vairs nevar atļauties stiept gumiju garumā, izlikties strādājam, bet patiesībā vien izšķērdējot laiku, atrasdamies policijas iecirknī. Pat ja pagaidām Q departaments ievietots vien pagrabtelpās.
The Keeper of Lost Causes sižets mijas starp tagadnes nodaļām 2007.gadā un Q departamenta pirmo izvēlēto lietu,jaunas politiķes, potenciāli uzlecoša zvaigzne Merete Lynggaard mistisku nozušanu no prāmja 2002.gadā brīvdienu ceļojuma laikā uz Berlīni kopā ar smagi slimu jaunāko brāli Uffi. Tiek izskatīti dažnedažādākie iemesli, kur, kā un kāpēc Merete varētu nozust, bet Karlam un Asadam uzsākot savu izmeklēšanu, izskatot iepriekšējo izmeklētāju piezīmes un veikto darbu, māc šaubas, vai toreiz ticis pielikts darbs no visas atdeves un tik tiešām izskatīti visi iespējamie varianti. Vai tomēr izvēlēts tas vieglākais ceļš un Merete pasludināta mirusi negadījumā, pārkrītot pāri bortam, pēcāk noslīkstot.
Kamēr ‘’tagadnes’’ sadaļā Karls un Asads, kurš pierāda savu vērtību un varēšanu kā līdzvērtīgs izmeklētājs, kaut arī sākotnēji piesaistīts Karlam vien kā prasts palīgs un Q departamenta telpu uzkopējs, sākotnēji maziem soļiem seko tik niecīgām pavedienu ķēdēm, ka vien aiz Asada neatlaidības lieta netiek atmesta, lai izraudzītos citu; tikmēr pagātnes nodaļās no pašas nolaupītās Meretes skatpunkta lasītājam ļauts ieskatīties un reizē aprīnot jaunās sievietes spēju nekrist panikā, cenšoties saglabāt skaidru prāt un cerību atkal izkļūt brīvībā.
Bet gadiem ejot uz priekšu, iespēju logiem un idejām sarūkot, pat optismiskākais prāts var sākt zaudēt cerību. Tomēr, lai kā nebūtu, tad nav jāpieliek lielas prāta pūles, lai saprastu, ka pēc pārciestā piecu gadu garumā, jo, protams, atjaunotajai izmeklēšanai jāsakrīt ar laika periodu, kad vainīgi beidzot izšķirsies par labu nogalināt savu upuri, cauri sveikā bez paliekošām psiholoģiskām un cita veida sekām nevar.
Pirmā iepazīšanās pašam kā lasītājam ar Q departamentu gandrīz pašā bloga tapšanas pirmsākumos latviskotajā trešajā sērijas grāmatā Vēstule Pudelē, kas, autoru Jusi Adleru-Olsenu slavējot, neizbojāja iespaidu un lasīšanas pieredzi, bet noteikti neļāva uztvert visas tēlu attiecību dinamikas, kaut gan šajā vēl uz lapaspušu skatuves nekāpj Karla un Asada komandas trešais biedrs.
Pēc diženās, lielās kaujas #12 grāmatas Path to the Glory noslēgumā, Hadžars nevēlas neko vairāk kā dzīvot mierīgu dzīvi pats sev. Reizē uzlabodams to citiem, cik nu ir viņa iespēju robežās, kad atver cīņu mākslas skolu, lai mācot citus, varētu attīstīt arī pats sevi. Šis posms, vai pareizāk starpposms, jo tik vienmuļu dzīvošanu Dragon Heart sērijā jau tak nevar atļauties iekļaut, parastai cilvēka dzīvei ir pat ļoti garš, bet vien īss mirklis ilgmūžīgo kultivatoru pasaulē.
Pirmos lielos pārmaiņu vējus ievieš pusdēmones Arkamejas atkaluzrašanās Hadžara dzīvē, kuru uz īsu mirkli varēja sastap agrākā, septītajā Land of Demons grāmatā, tādēļ attiecīgi #13 grāmatas Demon City nosaukums sniedz mājienus, kur abu ceļš vedīs.
Ilgais starplaiks sižetā starp iepriekšējo ‘’.. of Glory’’ un šo ‘’.. City’’ mini sēriju būtu ideāli ļāvis teju pa jaunam atsāktvispārēji lielo Dragon Heart sēriju, jo nepamet sajūta, ka pirmā tās triloģija ar konkrētu sižeta arku ir līdz šim bijusi labākā no visas lielās sērijas. Pēcāk Hadžaram lasītājs var sekot no viena it kā svarīga piedzīvojuma un politisku intrigu pilnu un varas spēka spēļu mahināciju, kur citi tēli Hadžaru cer vien izmantot savu mērķu sasniegšanai, lai pēcāk no viņa kaut kā nebūt atbrīvotos. It kā attiecīgajā momentā tam būtu jāpievērš pilna uzmanība, kā iekš Demon City ir tās pārvaldes sistēmas destabilizācija, lai vājinātu dēmonu ietekmi atteicībā uz cilvēkiem, bet Dwarf City un Dragon City turpinājumos šis notikumus teju nebijis un varbūt vien pa starpam pieminēts. Vismaz tā vietā stājas grūtākas pakāpes mērķis, ne gluži paša izvēlēts – un tas ir Pūķu imperatora, cilvēces virsvaldnieka gāšana no troņa. Turpinās tendence jo spēcīgāks Hadžara kultivācijas līmenis, jo spēcīgāki viņa sastaptie pretinieki, kurus gan izdodas kaut kā nebūt, ja ne uzveikt, tad izvairīties ļaut tiem nogalināt galveno varoni.
Tā arīdzan līdzīgi ir ar Hadžara pa ceļam sastaptiem tēliem un cīņu biedriem, kurus, piemēram kā Abraham un viņa grupu, iekš Dwarf City (kritiski maz pašu rūķu grāmatas ietvaros) saukt par draugiem, lai cik negaidīti tie tādi neizvērstos, kad pirmais iespaids pēc to sastapšanas nav tas pats labākais. Vēl jo vairāk, kad atklājas, ka Ābrama grupa savu reizi par iztikas ieguvi izmantojusi citu ceļinieku grupu ievešanu neceļos, lai pēcāk tos aplaupītu, ja ne vēl vairāk. Bet Ābrams liks Hadžaram nojaust un saprast, ka ne vienmēr pirmais iespaids ir tas pats akurātākais, ka bieži vien nedrīkst spriest par vīru vien pēc viņa cepures un ka savu reizi tas, kurš uzdodas par baltu un pūkainu ir tas pats neģēlīgākais, ko atrāda Dwarf City sižets.
Diemžēl šo trīs ‘’…City’’ grāmatu triloģija neattaisno liktās cerības, ka 75gadu starpība starp #12 Path to the Glory un #13 Demon City varētu iedvest jaunu dzirksti un pamainīt jau vairāk nekā desmit grāmatu garumā vairāk vai mazāk līdzīga sižeta stila gaitu. Nav gluži, ka pats Hadžara tēls būtu iestagnējis, ka nebūtu tā attīstības, bet ir momenti, kad autora izvēles, maigi sakot, izbrīna, kad Hadžars sāk jau iet pretrunā ar sevi no agrākām sērijas grāmatām. Tā arī sevis ‘’Es’’ nepazaudēšanas motīvs ceļā uz lielāku kultivācijas līmeņa spēku jau atkārtojas. Līdzīgi ir ar tuvu draugu un kompanjonu atriebšanu, kurus atšķirībā no Hadžara nepasargā sižeta bruņas, kas dod motivāciju turpināt cīņu, lai cik grūti vai pat reizēm jau apnicīgi nebūtu cīnīties un nogalināt no reizes uz reizi.
Klausīšanās vai lasīšanas laikā Dragon Heart ir gana saistoša tīri individuālas grāmatas ietvaros, bet no vienas sērijas turpinājuma uz nākošo rodas iespaids, ka tās sižets izstiepts krietni par garu un autora Kirill Klevanski centieni būtu bijuši lietderīgāki jaunas sērijas, pilnīgi citu tēlu un pasaules izveidē.
Fallen Angels kā nosacīts turpinājums Horus Heresy vispārējās sērijas sestajam romānam Descent of Angelsturpina stāstu gan par Caliban planētu, uz kuras primarks Lauva El’Džonsons ar uzticamās ‘’labās rokas’’ Lutera palīdzību apvienoja visus bruņinieku ordeņus uz planētas, lai atbrīvotu to no milzu zvēriem, kā arī pēcāk pievienotos Impērijai, kad pats Imperators uz tās ierodas, gan grāmatas otrā sižeta ietvaros sekotu līdzi primarkam El’Džonsonam cīņā ar nodevējiem un Horusa līdzskrējējiem.
Uz Kalibanas notikumu atspoguļoti no Zahariela El’Zurias skatpunkta, kurš piecdesmit gadu starplaikā uzdienējies gana augstu, lai būtu planētas līdera Lutera tuva uzticamības persona. Kaut par dzīvi uz Kalibanas lielos vilcienos nebūt nevar sūdzēties un piecās desmitgadēs izdevies pilnveidot jauno astartes kareivju treniņprogrammu, kā iemesla dēļ tik ātri Luters un viņam padotie tika nosūtīti atpakaļ uz dzimto planētu prom no Krusta kara frontes, tad šis primarka lēmums kā toreiz, tā arī tagad vairāk šķiet bijis kā sods par mirkļa vājuma mirkli no Lutera puses.
Bet gods godam un par spīti klusumam vai tiešiem noraidījumiem attiecībā uz lūgumiem ļaut atgriezties lielā kara frontē, Luters ir joprojām uzticīgs gan Lauvam El’Džonsonam, gan pašam Imperatoram, tomēr visam un tā arī Fallen Angels laikā lojalitātei bez atzinības par paveikto pienāk savs gals, bet, lai līdz turpinājumos vēl kritiskākiem mirkļiem nonāktu, vispirms jāpārdzīvo Horusam simpatizējošu nemiernieku centieni izmantot warp dimensijas paaugstināto esamību uz Kalibanas, pašķirt plašāk jau tā plāno priekškaru, lai ļautu materiālajā pasaulē manifestēties ļaunākos un baisāko iespējamo šausmu uzdenošiem monstriem, pret kuriem pat primarku leģioniem būtu smaga cīņa, ja tiem ļautu vaļu.
Kamēr Zaharielam jālavierē starp arvien pieaugošu spriedzi kā pašu nostājā pret Impēriju un Horusam lojālajiem, tikmēr ar līdzīgu warp dimensijas saistītu šmuci izlēmis tikt galā pats primarks El’Džonsons, kura gaitām sekot līdzi ļauts no Zahariela brālēna Nemiela skatpunkta. Kaut arī notikumi vienam sižetam ar otru nav it kā ne mazākās saistības tad ir vairāki līdzīgi aspekti, kuru tematika savā ziņā viena otru paturpina. Viens no tiem ir lojalitātes aspekts, kurā Nemielam pašam reizēm piezogas šaubas un jautājumi, kāpēc pat primarks El’Džons tur slepenībā svarīgu informāciju, kuras pieejamība šķietami ļautu mazināt kritušo skaitu savās rindās. Un kaut gan konfrontācijas brīdī El’Džonsons spēj rast pat ļoti pārliecinošus iemeslus savai slepenībai un ar to saistītai rīcībai, tad epilogs liek drusku apšaubīt, cik ļoti uz Dark Angels līdera spriestpēju var paļauties, vismaz taibrīdī.
Metaforiski kritušos enģeļus romāna ietvaros var atrast vairāk par dažiem. Protams, paši uzskatāmākie piemēri ir Horusa iniciētajai sacelšanās pieslējušies leģioni, kuru mērķis uz stratēģiski nozīmīgas Rūpnīcu (Forge) tipa planētas Diamat iekš Tanagras sistēmas ir paša Horusa reiz pasūtīti četri milzīgi kaujas roboti, kuru nonākšanu nodevēju rokās El’Džonsons nedrīkst pieļaut, ko gan apgrūtina uz Diamat esošā Marsa pārstāvniecība, kura sākotnēji izliekas par Imperatora lojālistiem. Bet atkal jāpiesauc šī romāna epilogs, kas liek apšaubīt visus centienus līdz tam.
Horusa iekārotie milzu roboti taustāmā veidā kalpo par reizēm pašmērķīgo tiekšanos pēc lielāka spēka it kā labu mērķu vārda. Kamēr pats Horuss savās acīs noteikti nav tas sliktais un vien grib atbrīvot Impēriju un cilvēci no pat viņam neizprotamiem Imperatora neizskaidrotiem lēmumiem, tā Luters uz Kalibanas kļūst par upuri tieksmei pēc lielākas spēka varas vienkāršo, parasto mirstīgo un citu tautiešu aizstāvības vārda uz dzimtās planētas, kad tā vien šķiet, ka impērijas tautieši cituviet tā vien kāro to izsūkt sausu, izmantot tās resursus savtīgi un atstāt Kalibanu tukšā.
Lai arī Fallen Angels ietur Warhammer stilu, tad sižetu noslēgums liek vēlēties pēc kā vairāk.
Kad cilvēci pēc kārtējā ‘’zvaigžņu lietus’’ sāk piemeklēt pandēmijas cienīgas pataloģijas, vien konspirāciju teoriju piekritēji sāk vilkt cilvēces dominancei uz Zemes bīstamas, paranoiskas paralēles. Par laimi, ir pieejami paaudžu tipa kosmoskuģi, lai varētu glābiņu meklēt uz nedaudz vairāk kā četru gaismas gadu attālās Proxima Centauri b planētas. Diemžēl būs jāpaiet vairāk nekā divsimt gadiem, lai varētu uzaust pirmais cerību pilnais rīts, kad būtu pat iespēja kaut cik pamatoti cerēt uz Zemes atbrīvošanu no citplanētiešu (turklāt divu konfliktējošu frakciju – Relyeh un Axon) važām.
Interesantā kārtā uz Proksimas B esošā pārvaldošā vara, kura turklāt sadalījusies dažādās viena ar otru reizēm konfliktējošās nometnēs, tur noslēpumā faktu, ka uz Zemes joprojām eksistē pretošanās kustība, cilvēki, kuri joprojām turas pretim galvenokārt reljehu citplanētiešiem un to tūkstošgadēm ilgajā citu rasu iekarošanas gājienā ģenētiski radītu mošķiem kā Trife (stropa prāts) un vēl neglītākiem un bīstamākiem monstriem Žak-kluth(pēc izrunas). Vieglāk noklusēt un neziņas tumsā turēt masas. Fakts, kas gan šķiet var tikt apdraudēts, kad it kā Zemes virzienā dodas jauni Reljehu kuģi, kuri negaidīti maina virzienu.
Diemžēl Forgotten Vengeance triloģija jau no pirmajām nodaļām liek justies, ka esi ienācis stāsta vidū. Jāpaiet krietni būtiskam laikam, lai kaut cik noorientētos un saprastu kas, kur, kad notiek, kas savukārt pamudināja paskatīt Goodreads portālā un konstatēt, ka autoram eksistē vēl septiņas citas sērijas, kuras sākas ar ‘’Forgotten …’’, kā arī atsevišķa Sheriff Duke sērija (galv.varonis un cilvēces glābējs). Gribētos domāt, ka pat autora un izveidotā Visuma faniem, kuri starp sērijām iepauzējuši, nenāktu par sliktu stāstā labi iepīti atgādinājumi un paskaidrojoši fragmenti, kur nu vēl tādam, kurš šo sācis lasīt vai klausīties bez priekšzināšanām par varbūtējiem tēlu piedzīvojumiem vai vispār notikumiem kā tādiem šajā ‘’Forgotten…’’ Visumā.
Fakts, ka daļai cilvēces izdevās patverties uz Proksimas Centauri B, liecina par gana nozīmīgu tehnoloģiju pieejamību cilvēcei, bet interesantā kārtā ne tik būtiskai, lai veiksmīgi varētu pārciest pirmo citplanētiešu triecienu, lai neļautu sevi ievilkt un zem tupeles palikt Reljehiem un Aksoniem. Tā vietā jāpienāk liktenīgai stundai, lai šerifs Hejdens Djūks, galvenais pretošanās kustības līderis bijušajā ASV teritorijā un tad jau noteikti arī visā pasaulē, ar citu palīdzību krietni vēlāk varētu dot pirmos izšķirīgos triecienus.
Pamanāmi vairāki tehnoloģiskie ‘’izgudrojumi’’ un inovācijas, kas labajiem tēliem to centienos lieti noder, bet acīmredzami to izskaidrošana un darbības principa pamatotība nav galvenais fokuss, kam obligāti nav jākļūst par vienu no stāsta centrālajiem aspektiem, bet šoreiz tālu nav no ērta un pa rokai esoša instrumenta, lai no autora puses nāktu talkā labajiem varoņiem. Starp tiem ne visi ir humanoīdi, turklāt dažādas rases un to starp Mākslīgā Intelekta tipa konstrukts Max, un šajā ziņā nāk viens no triloģijas spēcīgākajiem aspektiem, kad viens otram jāuzticas, lai veiksmīgi varētu nonākt pie abpusēji pozitīva iznākuma.
Pat ar izcilā audio grāmatu ierunātāja R.C Bray talantu knapi pietiek, lai, kad jau tēli un to mērķi, motivācijas kaut cik iepazīti, būtu daudzmaz interesanti klausīties un sekot līdzi, pat ja gala iznākums lielos vilcienos labi paredzams, bet ar jūtami faktoru, ka atstāta vieta turpinājumiem, kādai citai sērijai…
poseidons99.com 
You must be logged in to post a comment.