Autors: poseidons99

poseidons99https://poseidons99.wordpress.comarnis_krists_veveris@inbox.lv
poseidons99's avatar

Paul Magrs – To the Devil – a Diva!

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Allison and Busby

Manas pārdomas

Pirms vēl To the Devil – a Diva! var nokļūt pie tās premisē piesolītā sižeta, grāmatas pirmā daļa iepazīstina ar divām deviņgadīgām meitenēm Otrā pasaules kara laikā, kuras, kā daudzi citi, tiek evakuētas prom no Londonas. Ne viena no meitenēm nenāk no izteikti turīgām ģimenēm, bet, kamēr Sallijai vēl ir gādīga un mīloša māte, tad Keitijai tā vis nav paveicies. Abas nav gluži svešinieces pirms evakuācijas dienas, bet par labākajām draudzenēm arī viņas nenosauksi.

Ģimene vai precīzāk divatā dzivojošs brālis un māsa – Maikls un Isla, kurā abas meitenes nonāk, pirmajā momentā gan ārējā paskata, gan citu iemeslu dēļ šķiet ārkārtīgi dīvaini, vien vēlāk var novērtēt, cik ļoti Sallijai un Keitijai paveicies, salīdzinoši ar citiem bērniem, kuri to jaunajās aizbildņu ģimenēs tiek dažādos veidos ekspluatēti teju kā bezmaksas darbaspēks. Bet līdz ar pirmās daļas beigām, piezogas jautājums, vai aiz brāļa un māsas jaukās fasādes tomēr nav slēpies kaut kas nešķīstāks, no kura Sallija pamanās paglābties, bet Keitija, alkstot pēc uzmanības, atzinības un komplimentu izteikumiem, kurus vecāki nav spējuši sniegt, uzņem ar aizrautīgu degsmi. Vien, kad dzīves ceļš tuvojas noslēgumam, var jautāt, vai un kura izvēles bijušas tās labākās, vai varbūt pareizās atbildes nemaz nav, jo ne Sallija, ne Keitija nerada iespaidu, ka būtu tās nožēlojušas.

Kad ievadmateriāls pabeigts, var pārcelties uz stāsta ‘’tagadni’’, kurā Keitija – tagad Karla Sorensona, it kā pensionējusies vampīrfilmu (iespaids, ka no B kategorijas ar 18+ piesitienu) leģenda un zvaigzne atgriežas biznesā, lai paceltu tā pirmajā sezonā populāru seriālu Menswear, kura veidotājiem patīk kontroversiāli sižeti un tematikas, bet tā vien šķiet varētu būt pēdējā laikā iestagnējis. Seriāla šībrīža zvaigznei Lance Randall šis fakts, maigi sakot, nebūt neiet pie sirds. Gan tīri personīga ego skatījumā uzskata sevi par gana labu, lai nevajadzētu viņam citu zvaigzni blakus, gan bažu ziņā par paša karjeru pēc seriāla, ja tie izdomātu viņu nomainīt. Bet vēl jo vairāk, izdomāta romāna sakritības pēc Lansa iemesls būt pat naidīgi noskaņotam pret Karlu slēpjas viņa pagātnē un mātes nāves apstākļu vainas likšanā uz Karlu.

Diemžēl biežāk tēli nespēj nekā spēj radīt pamatotības motivāciju savām rīcībām, kad idejiski var izprast ‘’kāpēc’’, bet tam nav atvēlēts pietiekoši ilgs lapaspušu skaits ticamības radīšanai. Tā arī kopiespaids par To the Devil – a Diva ir, ka autors Paul Magrs cenšas salīdzinoši nelielajā grāmatas garumā ietilpināt dažādu subžanru miksli, kā arī pieļauju britu humora piešprici, lai sižets nebūtu pavisam nopietni dramatisks, kā rezultātā neviens no aspektiem neizdodas gana izcili, lai pavilktu līdzi pārējo.

Tā īpatnēja ir visgarākā grāmatas nodaļa tās trešajā daļā no tēla Fox Soames skatpunkta, kurš sava stāsta laikā lauž tā saukto ceturto sienu un iekļauj sarunā lasītāju. Fokss Soamss, kurš kopā ar sievu, pirmās daļas beigās izglābj Salliju no iespējami līdzīga likteņa un dzīves ceļa, kas piemeklēs Keitiju/Karlu. Vai arī citā aspektā, kas uzkrītoši pamanāmi, ka, sākoties otrajai daļai, jāpaiet labam laikam, lai lasītājs sastaptu vīriešu kārtas tēlu, kurš nebūtu gejs, kā arī vēlāk to ir mazākumā. Apvienojumā ar grāmatas visnotaļ savdabīgo stāsta attēlojuma stilu nepārsteidz, ka Goodreads lapā manāmais kvantitatīvais vērtējums ir stipri viduvējs, ko pati grāmata un arīdzan kulminācija un noslēgums vēlreiz apliecina.

Lisa Carey – The Stolen Child

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Weidenfeld & Nicolson

Manas pārdomas

Lai arī The Stolen Child prologs jau priekšā pasaka ar kādu notikumu tiks noslēgta grāmata, tad tās pamatstāstā tiek apspēlēta mātes tematika no dažādiem rakursiem gan, kad 39 gadu vecumā bezbērnu varonei Brigid vēl tāda nav, gan Roze, kurai, katru reizi paliekot stāvoklī, dzimst dvīņu meitenes, gan Rozes dvīne Emer, kurai tās vienīgais 6 gadus vecais dēls ir kā acuraugs, kuru neizlaist no acīm.

The Stolen Child pamatsižets aizsākas ar amerikānietes Brigidas (guglējot atrodu svēto Birgitu) ierašanos uz salu, kuras vārdam par godu māte tai devusi vārdu, un, lai arī sievietes māte un tālāki senču radi nāk no salas, tad viņa tā vai tā salas iedzīvotājiem skaitās kā svešiniece, uz kuru skatīties ar apzinātu piesardzību, kuru neielaist savā vidū, ja nu ilgi neiztur dzīvi uz mazās salas, kurā nav pieejami citviet 1959.gada maijā pieejamas modernās ērtības.

Ja ne negaidīti mantota mirušā mātes brāļa māja, kuru nākas nedaudz uzprišināt ar ciemata vīru palīdzību, tad varbūt Brigidas dzīve tā arī turpinātos bez bērniem, par kuru ieņemšanu atmetusi domu pēc vīra nāves pēc smagas cīņas ar galvas smadzeņu vēzi. Ja ne leģendas un mīti par uz salas eksistējošu svētās (lai būtu) Birgitas aku, kuru apmeklējot, baudot tās dievišķo ūdeni iespējams palikt stāvoklī, varbūt pat bez reizēm vien apgrūtionša vīrieša palīdzības, Brigita būtu palikusi ASV. Bet vēlme, kuru uzkurinājusi darba pieredzei kā vecmātei, palīdzot nākt pasaule simtiem, ja ne tūkstošiem mazuļu, nav spējusi apdzist pat neskaitāmas neveiksmīgas grūtniecības pirms tam.

Brigidas stāstu uz salas papildina skarbi pagātnes fragmenti no bērnības gan, kad vēl abi vecāki dzīvi, kuru kopdzīve aizsākas mīlestības kaislību pilna, bet tad tai piezogas tēva alkoholisms un dūru pacelšana, gan pēcāk ne mazāk viegli apstākļi institūtā kā bārēnēm, tā nevēlāmā grūtniecībā nokļuvušām jaunietēm. Pašai vien 14gadi, kad jau tad esošā pieredze liek kļūt pieaugušākai, bet reizē nevar nebūt bez paliekošām traumatiskām sekām, kaut arī grāmatas ‘’tagadnes’’ sižētā šis gods pienāksies Emeres tēlam.

Dzīve uz nelielās St.Brigid salas jau labu laiku pirms Brigidas uzrašanās ir bijusi pilna ar savām unikālajām grūtībām, ka pat valdība par ērtāku risinājumu saskata uzbūvēt tiem mājas uz lielākas, modernākas salas. Teju katrs jaunais, ja vien ir tāda iespēja, salu pamet un pārceļas uz dzīvi citviet. Reti ir tādi izņēmumi, kā māsas Roze un Emere. No abām māsām tieši Emerei piešķirts tāds kā upures nastas nesējas gods. Ja māsa pat pēc visām grūtniecībām par nesmuku nenosauksi, tad Emerei negadījums bērnībā ar bitēm prasījis vienu tās aci. Arīdzan partopot no meitenes sievietē tās ķermenis nav sevī iemiesojis māsai kaut tuvu līdzvērtīgu daili. Atliek vien tam vēl pievienot romāna pārdabisko elementu, ka Emerei pietiek citiem pieskarties, izņemot dēlu Nialu, lai tie sāktu izjust negatīvas emocijas. Komplekts tā teikt, kā radīts, lai Emere, ja ne brutāli un uzskatāmi eksistētu kā izstumtā, tad dotu pietiekamu grūdienu, lai pašazpiņas līmenis turētos krietni zemu.

Kaut arī salas iedzīvotāji, cik nu tādu vairs atlikušu, pārsvarā sevi uzskata par mūsdienīgi un racionāli domājošiem, nevajag daudz, lai tie pakļautos dažnedažādu mītu un leģendu izraisītu baiļu māņticībai. Kā par nelaimi, drīzāk pašai Emerei, tad viņa ir visuzskatāmākais piemērs grāmatas ietvaros, un viņas gadījumā visas bažas raidītas vienīgā dēla Niala virzienā, lai nepieļautu, ka to nolaupa fejas, kurām rod pamatu ticēt stāsta ietvaros dažu bērnības atgadījumu dēļ, tai skaitā saistībā ar bitēm.

The Stolen Child var sākt šķist savdabīgs notikumu mistrojums, kas nekādīgi nerada sakarīgu kopainu, ja koncentrējas tīri uz notikumu loģiku, tai skaitā noslēgums, bet mātes lomas, tematikas apspēlēšana, plus tēlu savstarpējo attiecību dinamika un arīdzan pašiem ar sevi, padara šo romānu izbaudāmu.

Derek Slaton – Dead America (Complete Third Week and Northwest Invasion) #24-47

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai Dead America vispārējā sērija var pievērsties vēl ASV teritorijas prezidenta kārtā esošā Viljama izvēlētās pirmās lielās ofensīvas mērķim Sietlai un atkarot to no zombiju sērgas, lai izveidotu stabilu un drošu teritoriju, lielāku par, piemēram, agrākiem sporta stadioniem, vispirms Trešajā nedēļā jāapciemo Ziona un viņa biedru gaitas Portlendā, vai Leon Jones un pēc profesijas detektīva Rodžera El Paso, pierobežā ar Meksiku, kur kulmināciju sasniedz konflikts arvien agresīvāko pie varas nākušo Rivas karteli.

Laiki var drastiski mainīties, var pat iestāties (zombiju) apokalipse, bet vienmēr atradīsies varaskāri, egoistiski indivīdi, kuri nekavējoties centīsies izmantot varas vakuumu, izveidot ‘’dzelzs dūres’’ valdīšanas stilu, kur mazākā nepaklausība gan no par savējiem sauktā vidus tiek bez mazākās žēlastības sodīta, gan neiecietība un nevēlēšanās sadarboties ar citām izdzīvojušo grupām. Tā vietā cenšoties to resursus agresīvi iekarot sev par labu.

Pirmo divu nedēļu sērijās izcēlu visu ko citu, bet ne Carolina Front minisērijas tēlus, starp kuriem izceļas armijniekaTerela tēls, kurš, kā viens no līderiem, pieņēmu gan tad, gan tagad Ziemeļkarolīnas štatā izveidojuši gana robustu un cīņas spējīgas vienības, lai varētu veiksmīgi izdzīvot. Diemžēl, kā citviet, tā arī Terelam un tā tuvākajiem kolēģiem un draugiem Mailzam un Coleman nākas saskarties ar iepriekšējā paragrāfā minētā tipa indivīdu, kurš piespiež šo trio doties savās gaitās prom no pārējiem. Bet neiztikt bez dramatiskas cīņas par izdzīvošanu, šoreiz pret vēl dzīvajos esošiem cilvēkiem, ne zombijiem, jo, pārņēmis varu, agrākajam nometnes līderim apsola mierpilnu sadarbību, ļaujot nevēlamajiem personāžiem brīvību citviet, bet ilgi savu vārdu nedomā turēt.

Tomēr, lai cik ierobežoti pārtikas un citi nepieciešamie resursi nebūtu, par kafijas trūkumu ne reizi neviens no tēliem nevienā no autora Derek Slaton izvēlētajām lokācijām nevar sūdzēties. Katrs var dzert šo kofeīna dziru, cik bieži un cik daudz sirds kāro. Tā arī munīcijas sagāde un apjoms, spriežot pēc tā reizēm nepārdomātā patēriņa, šķiet tuvojamies kafijas statusam un vien, kad jau Northwest Invasion sērija tuvojas noslēgumam var beidzot manīt paceļam jautājumu par faktoru, ka neizsmeļami šie resursi nemaz nav.

Bet prezidenta vadītā ofensīva nekur tālu nespētu tikt, pat bez uzticamiem un krīzes situācijās sevi pierādīt spējīgiem talantiem, kā kapteinis Kersijs, ja tiem līdzās nestāvētu personāži, kuri spējīgi izdzīvot pat vissmagākājos brīžos, kad sanācis nokļūt aiz ‘’ienaidnieka līnijām’’, kad zombiju skaitliskā pārspēka priekšā krituši citi biedri un var paļauties vien uz sevi.

Tā Northwest Invasion Sietlas desmit daļu mini grāmatās patika Dženijas Vatsas tēlam veltītā piektā daļa, kur autors pievērš uzmanību tik vienam tēlam un neapmaldās iecerētajā lielās panorāmas kopainā. Vai septītā daļa, kurā par galveno varoni kļūst jau agrāk nedaudz iepazītais helikoptera pilota tēls Benijs. Šādi mazie fokusa mirkļi pārmaiņas pēc sērijas ietvaros, jo labāki.

Par nelaimi Dead America joprojām sirgst ar pat ne kartona tipa ielikteņu tēliem. Varoņu skaits, kuri kādā brīdi un vienu vai dažām reizēm tiek pieminēti, tiktu izmantoti kādā ‘’starp citu’’ epizodē, lai pēcāk par tiem aizmirstu, ir manāmi bieži, lai to nepieminētu. Tā arī variācija par tēmu, kur par sižetu saucamie notikumi ir zombiju nogalināšana un atšķiras vien lokācijas un labo tēlu vārdi, arī jau kļūst garlaicīgi vienmuļš pildījuma materiāls. Saprotami, ka sērija noris zombiju apokalipsē, bet pietrūkst atšķirīgums no reizes uz reizi, lai tas šķistu pamatoti un saistoši.

Pozitīvs moments, bet atkal pieminētajā noslēgumā, ka tiek piedomāts par vajadzību akcentēt pārtikas ieguvi un ražosanu ilgtermiņā, kur ideja ir paļauties uz siltumnīcām, vismaz pārciešot ziemu, bet, kā gaļas sagādes avots pagaidām šķiet ir medībās kāds nogalināts savvaļas dzīvnieks un vēl, ja saglabājies kaut kas no agrākās pasaules. Varbūt autoram pašsaprotami šķiet, ka par lopkopību vēl pāragri pat ieminēties.

Interesantā kārtā tiek pieminētas Atomelektro stacijas, kuru aspektu šķiet vienmēr zombiju vai cita veida postapokalipses pasaulē jāignorē, tā arī, piem., naftas ieguves platformas. Tā var noprast, ka AES līdz šim sērijas ietvaros turpinājušas funkcionēt bez katastrofālām sekām, bet nu prezidents Viljams par vienu no mērķiem sēriju turpinājumos min to drošu izslēgšanu.

Bet, vai Second Month sērijas ietvaros ir izdevies ietvert visu pozitīvo un pēc iespējas mazāk līdz šim sērijās manītos negatīvos aspektus, māc šaubas. Vēl jo vairāk, ja pa starpu ir Lowcountry 18 mini grāmatu sērija, pēc kuras pirmas grāmatas apraksta var spriest, ka tajā būs jauni tēli, kuru gaitas nekādīgi nesaistās ar šajā vai iepriekšējā pārdomu rakstā minēto.

Richard Montanari – The Skin Gods (Jessica Balzano & Kevin Byrne #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Arrow

Manas pārdomas

The Skin Gods par aptrakušu maniaku devējamā ļaundarim šķiet dzīvē nav paša neveiksmju vai pat citu tā ceļā liktu šķēršļu dēļ nepiepildīts sapnis, kas saistīts ar kino un filmu pasauli. Jo tālāk kriminālromāna sižets rit uz priekšu, jo vairāk piezogas aizdomas, ka tam pat ir zināma baile būt pašam par sevi, jo pat ikdienišķās sarunās izmanto filmu tēlu citātus. Bet dienas beigās, tak pavisam sakarīgs filmu fans, ja vienīgi dažam labam, kurš varbūt pat uz to pats uzprasījies, pirms tam tiek tas gods iekļūt šī slepkavnieciskā fanāta filmu ainu atdarinājumos. Vienīgi jāpiebilst, ka šajās ainiņās filmu slepkava arīdzan kādu nogalina, bet tas taču lielās mākslas vārdā darīts.

Izaicinājums ‘’Noķeriet mani, ja varat stilā’’ plašākai publikai gan tiek izmests jau aizgājuša laika stilā, kur ļaundaris savu uzfilmēto filmas atdarinājumu iemontē VHS kasetē (pat ne DVD), kuru pirms tam uz laiku aizņēmies no to nomas veikala, lai pēcāk ievietotu atpakaļ un neko sliktu nenojaušot kāds cits klients iznomātu filmu, lai attaptos ar sabojātu ēstgribu, kad pēkšņi top par liecinieku reālai slepkavībai. The Skin Gods izdota 2006.gadā, kad pieļauju dažādi straumēšanas servisi vēl nebija uz katra virtuālā stūra, kur slepkavam tagad būtu jābūt ar krietni labākām IT zināšanām, ja ko līdzīgu maz varētu panākt, nerunājot par citiem, tumšākiem interneta nostūriem. Kaut gan šādi YouTube platformā atrodami nemaz tik seni video liek pārdomāt tādu apgalvojumu.

Lietas izmeklēšanas vadība iekrīt detektīves Džesikas Balzano rokās, bet sākums nebūt nešķiet daudzsološs vai pat bezcerīgs, jo kā gan iespējams tikt uz priekšu, ja nav nozieguma vietas un galvenokārt jau paša upura. Kā gan sākt iegūt pavedienus, ja vienīgais pavediens ir Hičkoka Psycho filmā ievietotais video fragments. Par laimi, Filadeflijas policijas pusē strādā tādi video apstrādes ģēniji, kuri bez detektīvu palīdzības no dažiem kadriem spēj iegūt uz jaunuzstādītas, lētas un zemas kvalitātes dušas stangas nenoņemtu logo, kas pēcāk ļauj atrast moteli, kur nežēlīgais darbs pastrādāts.

Paralēli šim pamata sižetam Džesikas pārinieks Kevin Francis Byrne jācīnās ar saviem gan iekšējiem dēmoniem, gan citu neizdarības vai pat uzpērkamības dēļ pasaulē palaistiem divkājainiem dēmonu izdzimteņiem, kuri šķita jau notverti un pienācīgi sodīti. Bet še tev, atliek kādam uz nāves gultas esošam citam detektīvam šķietami atrast sirdsapziņu, lai uz 25gadiem notiesāts slepkava un izvarotājs tiktu pie jaunas tiesasprāvas un pats uz to brīdi vien pēc diviem gadiem uz brīvām kājām.

Kā gan lai vismaz uz momentu nešašļūk dūša papēžos, nepiezogas domas par karjeras noslēgšanu, kad papildus šim jācīnās pašam ar savu ķermni, kuram jāatgūstas pēc teju letālas darbadienas un šautas traumas galvas rajonā, saistībā ar ko ironiski lielākas problēmas sagādā neveiksmīgs kritiens un bojāti nervi muguras daļā. Vēl jo vairāk, ja pašam ir jānes rūpe par nedzirdīgu 13gadīgu un par jaunu skaistu sievieti topošu meitu.

Kur gan lielāki uztraukumi sasaistē, ka grāmatas sērijveidslepkava par saviem upuriem sākotnēji izraugās sieviešu kārtas pārstāvjus, būtu Džesikai ar 3gadīgu meitu Sofiju. Kā vienam, tā otram detektīvam mājas dzīve un romantiskās attiecības reizēm ir kādas ir un lasītājam tiek dots ieskats šajā frontē, kaut gan reizēm jau šķiet par daudz lieka materiālā, kamēr tiek pie kaut kā puslīdz interesanta.

The Skin Gods diemžēl mēģina vienlaikus rauties pārāk daudzām pusēm, vienā reizē žonglēt ar pārāk daudz bumbiņām, kā rezultātā sanāk zem vidusmēra kriminālromāns, kurā diemžēl arī proza ar neko valdzinošu nespēj izcelties un drīzāk prieks, ka grāmata pievārēta, nekā noskaidrojot ļaundara identitāti. It kā ir viss vajadzīgais sākot jau ar viltus mānekļiem, kuri tik vilinoši tiek piedāvāti par potenciālajiem slepkavām, un beidzot ar klišejiskiem mini klifhengeriem nodaļu beigās, bet autoram Richard Montari sanāk aizrauties un ceļojums no vāka līdz vākam neizvēršas tik saistošs, kā būtu cerēts. Atmiņā ar pārāk labu iespaidu nav palikusi arī sērijas pirmā The Rosary Girls grāmata.

Dave Eggers – The Circle (The Circle #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage

Manas pārdomas

Kad internets kļūst par vienu lielu, bet vienlaikus sadrumstalotu vietu, kur katram portālam ir vajadzīga sava parole, katrā saitā no jauna jāievada dati, ja ir iespēja un gribēšana no tā iegādāties kādu pakalpojumu vai preci, dienas beigās var justies pat neliela bezcerīguma sajūta, kur nu vēl, ja kādreiz rodas vajadzība kādu atrast, kurš retāk izmanto sociālos tīklus un pats nedod par sevi nekādu ziņu. Par laimi, 24gadus jaunajai Mejai Holandai un daudziem viņas domubiedriem eksistē daudzsološs un pasaulē ātriem soļiem milzu popularitāti ieguvušais Circle.

Aplis, kas vienuviet piedāvā tik daudz dažādu opciju, kas ļauj atvieglot, daudzkārt uzlabot ikdienas pieredzi interneta vidē, ka rodas jautājums, kāpēc gan tas tik lēni izplešas un ir tik gauss jaunu inovāciju ieviešanā, lai vēl vairāk, kā līdz šim, Aplis un tā piedāvātie servisi tiktu izmantoti teju visur. Lai tas ļautu uzlabot demokrātiju un politiskos ēnu kuluārus izvilktu dienasgaismā, lai mazinātu pat mazāko iespēju uz potenciālu noziegumu, jo zini, ka pastāv ļoti liela iespēja, ka kaut kur ir kamera un varbūt pat vēl kādi citi sensori, kuri šo faktu fiksēs un nosūtīs momentā likumsargiem. Noslēpumi Apļa vīzijas skatījumā ir kā nozeigums pret līdzcilvēku un, ja vēl nav, tad drīzum drīz būs varbūt pat sodāms.

Mejas sākums jaunajā darbavietā (uzsāk klientu apkalpošanā  jau no paša sākuma piepilda un pat pārspēj līdz tam dzirdēto. Algas apjoms ,vismaz grāmtas pašā sākumā droši vien komercnoslēpums, salīdzinoši ar iepriekšējo darbavietu netiek minēts, bet atvērtā un draudzīgā vide, kolēģu izpalīdzība un citi faktori nesalīdzināmi. Tas nekas, ka klienta atsauksmju par saņemto servisu nedrīkst būt zemāka par 95 no 100 (ja eksistē reāli, tad absurdi). Tas nekas, ka eksistē obligātas un it kā par pusobligātām sauktas kolektīvās aktivitātes ārpus apmaksātā darbalaika, kuru neapmeklēšanas rezultātā jāattaisnojas, kur un kāpēc citur esi bijis, kam papildus aktīvi un tikpat kā visu nomoda laiku jāizmanto Circle piedāvātie sociāli tīkli, ja nevēlies, lai tajos zemais reitings slikti apsoguļotos uz tavu pamatdarbu.

Katrs privātuma ierobežojošais faktors pats par sevi ne Mejai, ne citiem nešķiet kaut kas ārkārtējs un sašutuma vērts. Neviens arī romāna ietvaros nepamana, neizpauž bažas, ka to pašu privātums tiktu ierobežots. Visa gandrīz 500lpp romana ietvaros ir tik viens teikums, viena arīdzan tikai attiecīgajā lapaspusē parādījušamies tēla izteikta baža, kas tikpat ātri tiek pasludināta par nebūtisku faktoru, par ko nevajag satraukties. Tā arī krietni par sasteigtu šķita, cik ātri Circle spēj dzīve ieviest jauninājumus, cik ātri tas sakārto likumdošanu dažādās valstis par būtiskām izmaiņām, kuras tiek pasniegtas to labākajā gaismā kopējas drošības vārdā, bet notušēti vai pat nemaz nepieminēti citi faktori. Nav pat kāds ārējs dramatsisks faktors kā teroristu uzbrukums, kas liktu pastiprināt drošību sākotnēji it kā vien īslaicīgi, bet ar paliekošām pārmaiņām. Aplis kā korporācija sākotnēji pa mazam solim vien, bet vēlāk gandrīz neslēpti sāk uzvesties kā valsts pati par sevi, kurai nerūp citu uzliktie ierobežojumi, kura var tos ignorēt, jo Circle nu jau ir pārāk liels un varens.

The Circle kā lielās idejas grāmata ir pat ļoti laba. Sākot jau ar dažādo personīgo informāciju, kuru cilvēki paši brīvprātīgi ievieto interneta vidē, gan apsēstību ar ‘’patīk’’ atzīmēm un kvantitatīvo reitingu. Tā prātā nāk arī piemēri no koncertiem, kuros lielam skaitam ir izvilkti telefoni, lai to paši filmētu, bet jautājums, cik no tiem pēcāk tiek skatīti, cik kvalitatīvi tie sanākuši, kamēr tā vietā būtu varējuši baudīt to bez ekrāna starpniecības. Tā arī Meja, pati nemaz nemanot, ieslīgst arvien dziļāk Circle filozofijas purvā, tik ļoti kļūst teju vai par kulta/sektas Nr.1 biedru, kad vairs nespēj iztikt bez telefona rokās, kad ciemojas pie vecākiem un kad tiek palūgts izbaudīt vakaru, drīzāk apvainojas un ir šokā par viņu tumsonību, neizmantojot jaunās, tik superīgās iespējas, ir gatava zaudēt attiecības ar tiem. Un vēl dramatiskāk ir sarunās ar bijušo draugu Mercer, kurš cenšas ieskaidrot Mejai, ka eksistē būtiska cilvēku daļa, kura nevēlas to, ko piedāvā Circle, kuriem pat sagādā zināmas bailes to piedāvātā utopiskā (patiesībā Halovīnam iederīga distopija) pasaule, kurā ne sekundi vairs nevari pabūt vienatnē pats ar savām domām.

Diemžēl, lai cik daudzsološa un uz diskusijām raisoša nebūtu grāmata (nāk prātā arī fakts, cik gan liels populācijas procents izlasa noteikumus kaut kur piereģistrējoties, vai pēc izmaiņām, piemēram, to ar drošību, privātumu utml saistītu noteikumu izmaiņās), tad diemžēl jo tuvāk romāna beigas, jo jūtamāks ir pat niecīgākā sakarīga sižeta trūkums. Vismaz sižetiskais stils tiek ieturēts līdz pat pašām beigām un arī epilogā, kur pēkšņi pasaule neattopas un tikpat aši neatgriežas grāmatas sākumpozīcijā. The Circle vietā drīzāk būtu ieteicama kāda dokumentāla non-fiction grāmata, kura apspriež šo pašu tematiku.

Leif G.W. Persson – Between Summer’s Longing and Winter’s End (Fall of the Welfare State #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Black Swan

Manas pārdomas

Kad tumšā, aukstā 1985.gada 22.novembra ziemas vakarā, kā vēlāk noskaidrojas, no 16.stāva izkrīt vai ļoti iespējams izlec un letāli piezemējas jauns vīrietis, abi uz notikuma vietas izsauktie policisti un pēcāk izmeklētāji  (no tiem Bakstroms ‘’īpašs’’ kadrs) visi kā viens, ieraugot līķi un uzzinot liecinieka liecību, visi kā viens uzreiz pieņem pašnāvības scenāriju. Arī kād izdodas ātri atrast studentu tipa kopmītnēs viņa individuālo istabu, nekas neliecina par ļaunprātību. Turklāt vēl ir pat īpatnēja pašnāvības atvadu vēstule ar dzejoli tajā, kurā, ja grib, var saskatīt atvadas no dzīves šajā pasaulē.

Vienīgo mazo aizķeršanos, papildus uzmanību no tiešās priešniecības Bo Jarnebringa izpelnās fakts, ka mirušais John Paul Krasner ir ar ASV pilsonību, tur piederas ieskatīties drusku rūpīgāk un nesasteigt secinājumus. Bet arī tad ar bijušā kolēģa Olle Hultman, kurš tagad atbild par drošību ASV vēstniecībā Zviedrijā, drīzāk sanāk apstiprināt domas, kas sliecas pašnāvības virzienā, jo top zināms, ka Krasners jau reiz ir mēģinājis šādi atņemt sev dzīvību, vien leciens bijis no trešā stāva.

Ja vien dzīvē viss būtu tik vienkārši, tad nebūtu vajadzība pēc 600+lpp gara skandināvu noir tipa mistērijas. Vispirms jau sižetu saduļķo fakts, ka Jarnebrings pavisam nejauši vienā no Krasnera zābakiem (nelielam humoram, piezēmējies pēc liecinieka teiktā vairākas sekundes vēlāk, tam par sirdsēstiem letāli uz viņa 13gadus vecā sunīša skausta) atrod ne vien atslēgu, bet arī ar lapiņu ar uz tās uzrakstītu kolēģa Larsa Martina Johansona vārdu un tā adresi, kuru nemaz tik viegli cilvēks parastais nevar atrast un uzzināt. Par laimi Johansonam, tā par draugu saucamais kolēģis ir gana diskrēts, lai bez lieka trokšņa informētu viņu par šo īpatnējo atgadījumu, lai nesaviļņotu jau citkārt viens un divi atrisinātu izmeklēšanu.

Between Summer’s Longin and Winter’s End drīzāk atgādina apakšvirsrakstu, nevis grāmatas nosaukumu, bet ir daļa no melanholiski sērīgajām dzejas rindām uz Krasnera vēstules. Grāmatas notikumu attīstības attainojums jau no sākuma ir ar jūtami atšķirīgu stilu un noskaņojumu, un, ja lasītājs ar ko tādu nav rēķinājies, nav pieredzes ar no citkārt ierastā spraigā sižeta, kas vairāk varētu piestāvēt filmu trillerim, tad Ilgas starp vasaru un ziemu, kuras prozā var sajust tumšo vakaru drēgnumu, var sagādāt vilšanos un izbrīnu, kā ko tādu var sarakstīt un vēl citi cildināt.

Pa virsu tam romāns sadalās teju divos paralēlos notikumu līniju sižetos, kur vienā Johansons brīvprātīgi risina Krasnera mistēriju, jo neliek mierā doma, kur gan tas uzzinājis par viņa adresi, kā arī pašnāvības faktā ir savi loģikas caurumi, kurus Johansons, kā kārtīgs policists būdams, nespēj tik vienkārši aizmālēt, kā citi kolēģi. Un otrā skatpunkts pārsviežas uz vairākiem Zviedrijas slepenpolicjas un dažādu grupu vadītājiem, kuru uzmanības lokā Krasners nokļūst jau ar tā ierašanos Zviedrijā. Nevajag nemaz ne nedēļu, lai piesaistītu to uzmanību, kam par pamatu slēpjas gan tā viens konkrēts rads un reiz darbonis tās slepenajos dienestos ASV pusē, gan šībrīža kā izmeklējošā žurnālista aizsāktais projekts.

Iniciāli pāreja uz ar slepenpoliciju saistīto sižetu gan izraisa ‘’kāpēc’’ jautājumu, jo autors Leif G.W. Persson tajā iepin arīdzan šī institūta un tā attīstības pirmsākumus, sākot ar pēckāra periodu un beidzot ar romāna sižeta ‘’tagadni’’. Varbūt nedaudz lieki, bet kopumā prozas kvalitāte spēj iznest ‘’kāpēc’’ jautājuma smagumu, lai nerastos vēlme pārlekt pāri, lai paciestus un redzētu autora piedāvāto skaidrojumu, kā gan tas iederas kopējā grāmatas sižeta bildē.

Ilgas starp vasaru un ziemu pēdiņās izkrāšņo diemžēl arīdzan par derdzīgiem vai vismaz izteikti nepatīkamiem tēliem saucami personāži. Kā jau pieminētais Bakstroms, kuram neizprotami ir par noziegumiem klasificēta vardarbība pret sievietēm, kuras viņa skatījumā biežāk vai gandrīz vienmēr pašas uz nelielu iekaustīšanu (reizēm tak vajaga arī profilakses pēc) uzprasījušās. Tā arī starp slepenpolicijas, turklāt arī augstos amatos, ir tādi kā Waltin, kurš pat izmanto savu pozīciju, lai ar personīgajiem intīmās dzīves iekarojumiem izveidotu personīgu pornogrāfisku materiālu kolekciju, kas kaut kā nešķiet būtu tapusi ar otru pušu piekrišanu.

Bet vismaz Krasnera pašnāvības vai slepkavības iemeslu sižets, tā viesošanās iemesls Zviedrijā, kur iesaistīts tābrīža premjerministrs, tā pagātnes gaitas un varbūtējās iesaistes spiegošanā kā ASV, tā PSRS labā ir pietiekami sabalansēti spēcīgas ar citiem aspektiem, lai būtu prieks pie tam atgriezties, lai tādus kā Bakstroms un Waltin atstātu savās gaitās. Between Summer’s Longing and Winter’s End pieeja noslēgumam varētu drusku vēlēties pēc kā vairāk, bet, ja visu grāmatu vairāk interpretē, kas būtu varējis novest pie vēsturiskā notikuma, premjerministra Olof Palme slepkavības 1986.gada 28.februāra vēlā vakarā, kurš tajā vainojams, tad nebūt nevar sūdzēties.

Izlasīju, lasu, lasīšu #269 (04.11-24.11)

Izlasīju:

James Swallow – The First Heretic (The Horus Heresy #14)

Dan Abnett – Prospero Burns (The Horus Heresy #15)

Peter Stuart Smith – The First Apostle (Chris Bronson #1)

Barbara Freethy – All She Ever Wanted

Noklausījos:

Tommy Krappweis – Ghostsitter #1-4

Lasu:

Leif G.W. Persson – Between Summer’s Longing and Winter’s End (Fall of the Welfare State #1)

Klausos:

Derek Slaton – Dead America – The Complete Third Week and Northwest Invasion #24-47

Lasīšu:

Dave Eggers – The Circle (The Circle #1)

Richard Montanari – The Skin Gods (Jessica Balzano & Kevin Byrne #2)

Klausīšos:

Devon C. Ford – New Earth #1-3

Barbara Freethy – All She Ever Wanted

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Signet

Manas pārdomas

Vienaudzes, 19 gadīgās Emīlijas, kritiens no jumta ballītes laikā un momentāna nāve notikuma vietā izšķīra ne tikai četras (pēc traģiskā negadījuma vien trīs) draudzenes, bet arī to draudzības sfēriskajā burbulī iesaistītos, sākot ar Emīlijas brāli Cole, tā to kaimiņpuikām, dvīņubrāļiem Džošu un Dilanu. Desmit gadus vēlāk iznācis kriminālromāns Fallen Angel, kurā acīmredzami nomainīti vien vārdi, bet plus-mīnus saglabāta attiecīgā vakara notikumu sekvence, grib to vai ne, bet savedīs tos atpakaļ kopā, lai tiktu skaidrībā, kāpēc Emīlijas vēl īsti neuzsākusies dzīve aprāvās vien 19 gadu vecumā.

Visvairāk pamats izdibināt patiesību ir Natālijai Bišopai. Ne tikai aiz tā, ka uzskatījusi sevi par Emīlijas labāko draudzeni, ka apsolījusi tās vecākiem, tādu kā kompītņu (sororoty house) ievākšanās dienā, uzraudzīt to atvasi. Vai aiz tā, ka tās pirmā un vienīgā lielā mīlestība bija Kols, ar kuru attiecības kāda neizprotama iemesla dēļ pajuka vēl pirms Emīlijas nāves, kas tām pielika tobrīd treknu punktu. Visvairāk Natāllijai pamats izdibināt, kurš slēpjas aiz pseidonīma Garrett Malone un kā viņš uzzinājis tik daudz patiesībai atbilstošu detaļu, ir fakts, ka grāmata netieši apsūdz tieši viņu iespējamā Emīlijas slepkavībā, ko nevar viennozīmīgi noraidīt, kā absurdu, jo bija piedzērusies un kādā brīdī ‘’zudusi filma’’. Kas nu apdraud viņas vēl īsti neaizsākušais ārstes (šobrīd interniste uzņemšanā) karjeru.

Desmit gadus ildzis klusums starp pirms tam tik tuvajām draudzenēm – Natāliju, Lauru un Madisonu, bet noteikti tik tīras sakritības pēc visas trīs sižeta aizsākšanās brīdī atrod sevi atpakaļ esam Sanfracisko pilsētā, lai arī pirms tam bija iespējas būt katrai savā valsts vai pat pasaules malā. Kopīgiem spēkiem, atminoties gan priecīgo, gan ne tik labo no aizgājušajām jaunību dienām (pašām tagad 29/30…) atmiņā izdodas atsaukt vairāk nekā vienu iespējamo aizdomās turamo, kurš būtu varējis citu nemanīts būt kopā ar Emīliju uz ballītes mājas jumta un nemanīts tikt no tā nost, kamēr visu uzmanība ir uz mirušo Emīliju.

All She Ever Wanted sevī ietver ne tikai pagātnes noslēpuma un traģēdijas iemesla mistērijas atšķetināšanu, bet sniedz arī attelpas brīžus un noteikti piesaistītu tīri romantikas žanra fanus, jo šim aspektam tiek atvēlēts būtisks lapaspušu skaits un tēlu prāta noslogojums. Tuvplānā ir galvenā varone Natālija, viņas un arīdzan Kola vēl nekur neizgaisušās jūtas vienam pret otru, lai kā būtu šķitis pirms abu atkalsastapšanās. Natālija toreiz, šķietami tik sen, pirmā atklāja Kolam, cik stipras jūtas tai pret viņu, pirmā uzdrošinājās izteikt ‘’Es tevi mīlu’’ vārdus, bet atbilde no Kola ne tikai ne tā, ko gaidījusi un uz ko cerējusi, bet izvairīšanās gan vārdos, gan darbos līdz Emīlijas nāvei. Tagad baile atkal uzticēties, un jautājumi, vai šajos 10gados Kols labojies uz pareizo pusi, katru reizi nokļūst Natālijas domu priekšplānā.

Draudzenēm mīlestības frontē neiet ne mazāk viegli. Tā pievēršoties Laurai, no malas varētu šķist, ka dzīve vairāk vai mazāk, kā pati vēlējusies. Sadzīvē par ienākumu trūkumu no vīra puses nav bijis iemesla uztraukties, ir divas mīlošas meitas, varbūt pa desmit laulības gadiem ne tā pati intimitāte un tikpat bieža jūtu apliecinājumu izpausme, kā agrāk, bet vien tagad Laura sāk piezagties bažas, vai tik laulībai nedraud uzskriešana uz šķiršanās krastu sēkļiem. Pievino tam klāt jauniznākušo kriminālromānu, dīvaino vīra uzvedību, kā tagad, tā arī toreiz (var atrast motivāciju un laika momenta iespēju), lai šķietams sirmums sāktu iestāties pāragri.

Atliek vēl trešā, bet ne tādēļ pēdējā draudzene Madisone, kura nevar sūdzēties ne par savu ārējo izskatu, ne pielūdzēju trūkumu, vai, tā teikt, ‘’paldies, varu atrast pati, ja gribu’’, bet īsti nekādīgi nav spējusi atrast to īsto, ar kuru kaut ko nopietnāku uzsākt. No visām trim Madisonei lapaspušu uzmanība pievērsta salīdzinoši vismazāk, bet ar visu to, spēj arī pati lasītājam sniegt potenciālu aizdomās turamo, jo no trim draudzenēm viņa vienīgā zinājusi un nojautusi par kaimiņpuikas (šobrīd pieder burvju triku tematikas klubs un naktslokāls) Dilana vienpusējo ieķeršanos Emīlijā. Atliek vien vēl uzzināt, ka Dilanam paticis rakstīt dažādus stāstus, ar kuriem izklaidēt bērnībā bieži slimojošo Emīliju, lai viņa kā ļaundara kandidatūra šķistu visnotaļ iespējama.

Traģisks notikums, kas All She Ever Wanted grāmatas varoņus būtu iespējams izšķīris uz nesatikšanos, ja ne Fallen Angel it kā izdomātā romāna negaidīta iznākšana. Tagad Emīlijas kādreiz tik dzīvesprieka pilnais atmiņu gars atkal visus saved kopā.

Dan Abnett – Prospero Burns (The Horus Heresy #15)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Space Wolves leģiona dzimtā planēta pēc savas klasifikācijas ierindota Death Worlds kategorijā, bet par spīti uz tās valdošajam, maigi sakot, neviesmīlīgajam aukstumam, tas nav liedzis uz tās nostiprināties kādreizējiem šībrīža iedzīvotāju kolonistu senčiem. Lai arī Horus Heresy vispārējās sērijas grāmatai dots nosaukums Prospero Burns un viss tās vismaz Goodreads lapā esošā premise saistīta ar cita Tūkstošdēlu sodīšanu par Imperatora aizliegumu klaju neievērošanu aizliegto zinšu izzināšanā un ar warp spēkiem saistītu burvestību pielietošanā.

Tā vietā lasītājam lemts sekot tēla Kasper Ansbach Hawser gaitām, kurš nokļūst uz Fenris planētas ar neatlaidību un nelielu māņu palīdzību uzdodoties par Ahmdau Ibn Rustahu, bet, tā teikt, pamošanās uz Fenrisas nebūt nav bez sarežģījumiem un saviem pārsteigumiem kā laikā, tā telpā. Tā vien šķiet Kaspers uzreiz neatceras, kas viņš tāds ir, no kurienes cēlies. Atmiņas un agrāko pieredzi teju kaut kas bloķē, kā vēlāk atklāsies kādi nešķīsti kā ar warp un Haosu, tā par nodevējiem topošais TD leģions būs iesaistīti šķietami necilā Hauzera dzīves manipulācijā, bet, lai līdz tam nokļūtu gan pašam varonim, tā lasītājam jāpiedzīvo neviens vien mulsuma un apjukuma brīdis.

To vēl vairāk pastiprina sižeta mijība laikā, kad Kaspers vēl atrodas uz Zemes/Terra, kad vēl nav piedzīvojis parastam mirstīgajam neiedomājāmus pārdzīvojumus. Brīžiem pat šis Zemes sižeta pagātnes sižets, kurā atklāta Kaspera būtiskā loma šķiet rememberanceru kustības aizsākumos, kā arī idejas aizstāvībā, ka jebkāda veida zināšanas vērts saglabāt. Kaut vai aiz tā, lai neatkārtotu pagātnes kļūdas un katastrofas, kā Old Night, lai varētu atgriezties Tehnoloģiju Laikmetā, bet neatkārtotu tajās saistībā ar Mākslīgo Intelektu pieļautajās kļūdās. Kā nepatīkams pārsteigums Kasperam ir fakts, ka dažs labs, ja ne vairums, birokrātu nemaz nevēlas zināt, kas sen tik sen bijis par iemeslu cilvēces pagrimumiem un tik daudzu kolonizēto planētu zaudēšanai, nokļūšanai izolācijā, lai tagad būtu nepieciešams Imperatora aizsāktais Krusta gājiens, lai tās ar labu vai piespiedu kārtā atgūtu.

Pirms grāmata nonāk pie savas premises, Hauzeram lemts kļūt par liecinieku ilgstošākām to gaitām Krusta kara gājiena ietvaros uz dažādām cilvēces kolonizētām planētām un zvaigžņu sistēmām, bet lasītājs pēc iniciālā sižeta pirmajā daļā uz Fenrisas turpina sekot līdzi būtiski vēlāk, kad Kosmosa Vilku ‘’pasifikācijas’’ gaitā sāk atklāties fakti un detaļas, citu spēku manipulācijas un mahinācijas attiecībā uz Hauzeru, kas viņu tā dzīves līkločos novedušas pie Kosmosa Vilku leģiona. Imperatora rokās šis leģions tiek pielietots kā pēdējais soģis, kad citiem par spīti to izcilībām un talantiem nepietiktu dūšas, kad nepieciešams sodīt citu leģionu un ir nepieciešams darbu paveikt pēc pilnas programmas. Pateicoties šim faktoram Kosmosa Vilki paliks starp Imperatora lojālistiem pēc Horusa nodevības, bet vienlaikus tā dēļ to primarks Leman Russ ignorēs tā rīcībā esošos brīdinājumus par gaidāmo, pat ja to avots meklējams netīkamos personāžos.

Kaut arī biežāk ir prieks, ja autors izvēlas neordinārāku pieeju Horusa nodevības sērijā, tad Prospero Burns šķiet būtu krietni baudāmāks pilnīgi atšķirīgā Visumā. Citādi no Horus Heresy sižeta pazīmēm pat ne smakas, vien pēdējās trijās, četrās nodaļās, un gandrīz jau piezogas sajūta, kurā pietrūkst citkārt apnicīgās lielo kauju ainas ar pārspīlētiem epitetiem un metaforām. Savdabīgajai stāsta izklāsta manierei pašai par sevi nebūt nav tik lielas vainas, kaut arī reizēm proza liek vēlēties pēc kā vairāk un nebūt nešķiet, ka galvenais tēls būtu Kosmosa Vilku piedzīvojumu stāstu krājējs un pēcāk profesionāls orators, tad grāmata izlec no kopējās sērijas konteksta, kurā tā atrodas.