Autors: poseidons99

poseidons99https://poseidons99.wordpress.comarnis_krists_veveris@inbox.lv
poseidons99's avatar

David Lagercrantz – Millennium #4-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Franss Balders, gudrs un varbūt pat ļoti ģeniāls programmētājs, kurš pēdējos gadus strādājis iespējams pie līdz šim attīstītākā mākslīgā intelekta izstrādes, no ASV atgriežas mājās Zviedrijā, Stokholmā gan, lai censtos aizbēgt no kolēģiem un priekšniekiem no Solifon korporācijas, kuru morālais kompass nav tikpat augstā līmenī un naudas vilinājuma vārdā gatavi uz nepatīkamiem kompromisiem, gan, lai atgūtu astoņgadīgo dēlu Augustu, kurš sirgst no autisma, līdz šim dzīvē nav izdvesis ne vārda un dzīvesapstākļi pie mātes un viņas šībrīža drauga nav tie labvēlīgākie.

Tikmēr Mīkaelam Blumkvistam un viņa pārstāvētajam pētnieciskajam žurnālam Millennium pēdējā laikā finansiālajā ziņā neklājas vairs tik labi. Kopš zenīta laikiem un sensacionālām reportāžām pagājis labs laiciņš gan vispārēji laikraksta ietvaros, gan pašam Blumkvistam individuāli, kura bēdīgi slavēnais tēls un attieksme nav arīdzan pati draudzīgākā reklāmdevējiem, skatoties no malas un nezinot sīkāk. Ir bijis pat tik smagi, ka Ērikai Bergerei, Millennium galvenajai redaktorei, nācies piekrist, ka lielāks koncerns kā Serner nopērk 30% no žurnāla. Lai arī acīmredzami vairākums paliek pašu rokās, tad draudi nepiešķirt finansējumu žurnāla līdzšinējās darbības apjomiem, kas tiem būtu sīknauda, liek uztvert ieteikumus mainīt darbības principus drīzāk kā ultimātus. Līdz ar to Blumkvists iekšēji sāk apsvērt, vai nebūtu laiks uzsākt ko citu vai pārcelties pie cita laikraksta, kas vēl ietur veco stilu.

Par laimi gan Blumkvistam, gan Millennium tad Fransa problēmsituācija nav vien, ka  ģeniāls programmētājs izdomājis aiziet no darba, lai pats saviem spēkiem kaut ko pasāktu. Viņa darba potenciāls ir tik liels, ka darba augli saviem nešķīstajiem nolūkiem cer iegūt arī kriminālorganizācijas, no kurām romāna ietvaros aktivitātes izrāda Krievijā bāzējušies Spiders, kuri, protams, ir saistīti ar ‘’Meitenes’’ Līsbetas Salanderes aka hakeres Wasp bioloģiskā tēva Aleksandra Zalačenko bandu. To uzdevumā norīkota vai drīzāk pati pieteikusies Līsbetas dvīne Kamilla, kas sižetam un kulminācijai piešķir papildus personīgu motivāciju no Kamillas puses atriebt mīļotajam tētukam nodarīto skādi, bet Līsbetai vēl jo vairāk nepieļaut ļaundaru triumfu.

‘’Meitenes Zirnekļa Tīklā’’ par ļaundaru klupšanas akmeni nostādīts mazais un šķietami nekaitīgais puika Augusts, kura simpātijas un vēlmi tikt aizsargātam tas izpelnās arīdzan no Līsbetas – varbūt jo saskata zināmu, nosacītu līdzību ar sevi. Diemžēl autoram Dāvidam Lāgerkrancam, lai arī idejiski izdodas saglabāt oriģinālās triloģijas ideju, tad spriedzes ziņā romāns atpaliek diezgan patālu no Stīga Larsona veikuma. Nevar nepamanīt nevajadzīgi daudzos sīkos tēlus, kuri uz sižeta skatuves ar pilnu vārdu un uzvārdu parādās, lai tikpat ātri nozustu un tiktu aizmirsti, vai arī vēlāk šķietami, lai palielinātu kopējo vārdu skaitu pilns vārds tiek atkārtots ne vienu reizi vien.

Citādi idejiskā līmenī mākslīgais intelekts, industriālās spiegošanas un potenciāla kriminālās pasaules iesaiste, kā arī vēl zēna Augusta sižetam pašam par sevi nav ne vainas.

Tā arī turpinājumā ‘’Meitene, kas meklēja savu ēnu’’, kuram gan angliskajā versijā ir nosaukums ar krietni atšķirīgāku vizuālo iespaidu The Girl Who Takes an Eye for an Eye, arī sižeta idejiska aspektā ir interesants elements – kur apskatīts jautājums, cik liela nozīme audzināšanai no vecāku puses, būtu tie bioloģiskie vai audžu vecāki, pretstatā tam, kas nāk no gēniem un ir iedzimts. Nereti, tā teikt, dzirdēts, cik gan atšķirīgi raksturos brāļi un/vai māsas viens no otra mēdz būt, pat ja tie auguši kopā atšķirībā no dramatiskajiem scenārijiem, kādiem tos pakļāvis gan sērijas oriģinālais, gan šo divu grāmatu autors. Bet, kad runa ir par Līsbetu Salanderi, tad lasītājs var būt drošs, ka viņas gadījumā situācija nebūt nebūs tik vienkārša, lai bez spriedzes un draudiem dzīvībai nonāktu pie tik kārotās patiesības.

Vienīgi kulminācijas punkts, īpaši kopējās sērijas piektajai grāmatai, liek vēlēties pēc kā vairāk un šķiet diezgan novienkāršots, lai ātri un bez sarežģījumiem, vairāk gan autoram, ne tēliem, varētu noslēgt romāna darbību.

Melanie Cellier – The Hidden Mage #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ir pagājuši aptuveni 20 miera pilni gadi kopš iepriekšējās The Spoken Mage sērijas noslēguma. Lai arī izteikti cieša sadarbība starp Ardenas un Kalovejas karalistēm nav izveidojusies, tad arī šķiet drauds par jauna un varbūt tikpat ilgstoša kara atjaunošanos arīdzan nav. Lai censtos jo vairāk tuvināt un varbūt beidzot sākt jēgpilnāk sadarboties, uz Kalovejas maģijas akadēmiju tiek sūtīta The Spoken Mage galveno tēlu Elenas un Lūkasa meita Verīna.

Āķis vien tajā, ka pat sasniegušai 16 gadu vecumu Verīnai nav parādījusies neviena maģijas spēju izpausme. Pat ne pēc ekstensīviem gan vecāku, gan citu karaliskās ģimenes nodarbināta personāla testiem, kas liek domāt, ka ļoti īpatnējā veidā spēcīgākajiem maģijas praktizētājiem piedzimusi atvase, kura dabīgā veidā ir noslēgta no maģijas. Lieki teikt, ka bezprecedenta gadījums.

Pati Verīna šī fakta dēļ jo dedzīgāk grib būt savai karalistei būt kaut kā nebūt noderīga, ko mācības Kalovejas akadēmijā varētu sniegt, lai cik īsu laiku, jo nedomā, ka bez spējām to varēs pabeigt. Protams, Young Adult subžanra fantāzijas romāna sērija nevar iztikt bez romantiskās intereses, un tīri sakritības rezultātā Verīnas gadā tās kursā ir gan Kalovejas troņmantinieks Dariuss, gan tā divus gadus jaunākais brālis Džarets. Pamatojums Dariusa aizkevātajai maģijas skolas apmācībai gan visai pamatoti ar tēva Kasiusa vēlmi ilgāk noturēties tronī, kurš iepriekšējās sērijas noslēgumā pie varas tiek, kad piekrīt Ardenas noteikumiem un tiek no maģijas noslēgts.

Jau sērijas nosaukums par apslēpto magu, kā arī četru sērijas grāmatu kopsaits, dod mājienu, ka Verīna līdz sērijas beigām bez spējām netiks apdalīta. Tā pirmajā mācību gada laikā galvenā varone pamazām ar vāju cerības staru sāk nojaust, ka iespējams tomēr viņai kāda spējas druska piemīt, bet sākotnēji tās šķiet pielietojamas vien ar ļoti ierobežotu labumu, ka līdz mātes Elenas spēkam ir tālāk par tālāku. Pat ar šo niecīgo sākuma starta kapitālu Verīinai jābūt piesardzīgai, nezinot kā kurš šos jaunumus uztvertu gan Kalovejā, gan dzimtajā Ardenā. Kā tas ietekmētu viņas pašreizējo situāciju kaimiņkaralistē un ko tas solītu nākotnei dzimtenē, kā, piemēram, Ardenas karaliene un tante Lucianas nākotnes plānos gribētu viņu varbūt pat izmantot.

Starp Ardenu un Kaloveju, kā jau minēts, vairs nav aktīva karadarbība, tad nu autorei Melanie Celler jāizdomā jauna problēmsituācijai (viens no tiem ir Kalojas troņa liktenis un kurš tajā sēdē; cits intersants aspekts ir parasto iedzīvotāju, kuriem maģijas praktizēšana nav pieejama, atšķirīgais sociālais stāvoklis karalistēs), līdz kuras atrisinājumam nokļūt ceturtās grāmatas Crown of Power noslēgumā. Ar nelielām izmaiņām, bet atpazīstamu sagatavi no The Spoken Mage ieturēts arī sērijas romantiskais sižets, kurā intersantā kārtā brāļiem Dariusam un Džaretam nav lemts plūkties savā starpā par Verīnas interesi. Tur pārliecinošs uzvarētājs (visai ātri nomanāms jau pirmajā Crown of Secrets grāmatā) ir Dariuss, bet pārbaudījumus sagādā sižets ap Džaretu, kura lojalitāte brālim karalistes valdnieka pēctecības ziņā sākotnēji šķiet apšaubāma.

Līdzības stils tiek saglabāts arīdzan attiecībā uz tuvas draudzenes un uzticības personu, kura Verīnai sērijas ietvaros ir bērnības draudzene un enerģijas maģe Braienija. Bez viņas atbalsta, draudzīga padoma un vispārējās palīdzības galvenokārt jau spēju izzināšanā, to spēku attīstīšanā Verīnai būtu klājies krietni vien grūtāk. Kas zina, vai maz būtu alternatīvā versijā izdevies dzīvai sasniegt sērijas beigas. Par laimi vieniem vai tieši pretēji citiem, tad The Hidden Mage sērija nebūs no Grimdark stilā ieturēta.

Graham McNeill – Angel Exterminatus (The Horus Heresy #23)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Horus Heresy pēc kārtas divdesmit trešā grāmata aizsākas jau pēc galvenā Horusa nodevības notikuma uz Isstvan V planētas un ir diviem nodevēju leģioniem Iron Warriors (IW) un Emperor’s Children (EC) veltīta. Bet pirms Angel Exterminatus var pievērsties romāna nosaukumā iekļautajam sižetam IW un tās primarks Perturabo vispirms uz salīdzinoši necilas planētas Hydra Cordatus veic nelielu atriebības kampaņu pret Imperial Fists (IF) leģionu, kuras kontrolē tā atrodas vai pareizāk jau sakot atradās.

IW starp citiem leģioniem izceļas ar savu talantu gāzt jebkuru aizstāvības mūri un citadeli, aiz kuras sienām ienaidnieks neslēptos. tādu, kāds ir uz Hydra Cordatus, kuras Citadeles mūris šķiet radīti krietni senā pagātnē, varbūt pat pirms Old Night tūkstošgadēm, un ļauj IF tik ilgi aizstāvēties. Bet laikā, kad citviet Impērijā valda Horusa nodevības haoss un papildspēki nav gaitāmi, sakāve pret nodevēju leģionu nenovēršama.

Diemžēl gan IW kopumā, gan tā primarks šķiet citu brāļu un to leģionu acīs tiek noniecināti kā zemes racēji un netiek pienācīgi novērtēti par labumu, ko šāda ekspertīze un ne tikai brutāls spēks spēj sniegt. Papildus šim faktoram, kas varētu būt pamudinājis Perturabo pieslieties nodevējiem, nevar ignorēt faktu, ka jau kopš uzrašanas uz IW dzimtās planētas, ko nav spējis karos uz tās noturēt un kas arī nenāk par labu respektam no citiem primarkiem, Perturabo spējis sajust warp dimensijas vētru spēku. Starp tām neviena nestāv līdzi vienai no vai pat pašai lielākajai – The Eye of Terror.

Gana baiss nosaukums, lai censtos iedvest baiļu šermuļus, lai atturētu nevēlamus indivīdus no iekļūšanas tajā, ja pašas warp dimensijas mošķu bīstamības faktori neattur. Ar Terora Aci un tās slēptajiem dārgumiem un ieročiem (eldar rases tehnoloģijas) tad arī saistās grāmatas pamatsižets. Par potenciālajām vērtībām, kuras slēpj Terora Acs Perturabo gan uzzina no EC primarka Fulgrima. Bet, kaut arī abi skaitās karojam vienā pusē, tad jau no pirmajām Fulgrima zilbēm un informācijas pasniegšanas momentiem, Perturabo pamatoti var saglabāt veselīgu paranojas un skepses līmeni par brāļa patiesajiem nolūkiem. Vēl jo vairāk, kad tas līdzi sev atvedis kaut kur izraktu eldar indivīdu Karuchi Vohra, kurš it kā tiem labprātīgi palīdzēs. Dienas beigās tik papildus aspekts, kuru pieskaitīt ntajiem pirms tam, no kura būtu jāuzmanās.

Fulgrimam patīk teatrialitāte, lieks dramatiskums un drāmas pasniegšana, kas uz sižetiskās skatuves ļauj uzkāpt nelielam Imperatora lojālistu spēkam uz Iron Hands (IH) leģiona Sisypheum kuģa, kura divi labākie astartes leģionāri Nikona Sharrowkyn (Raven Guard leģions) un Sabik Wayland (IH). Līdz šim Sisypheum pielietojis partizāntipa taktiku, lai mēģinātu kaitēt nodevējiem, cik nu viena kuģa ietvaros tas iespējams, bet nesen no notverta Dark Mechanicum pārstāvja laipni iegūta informācija ļāvusi iegūt nodevēju slepenos kodus un uzzināt par divu nodevēju primarku tikšanos uz Hydra Cordatus.

Lai arī brīžiem Šarovkina (nav jābūt ģēnijām, lai šī tēla vārdā saskatītu, ka doti mājieni par ēnām/shadow), Sabika un to kolēģu darbību nozīmība diezgan maza un ka pārsvarā tie vien novērotāju lomās un varbūt pat sāk rasties domas, kāpēc tie vispār vajadzīgi romāna gaitā, ja diži tie neietekmē un netraucē nodevējiem to galamērķa sasniegšanā. Bet pat niecīgākā sākuma novirze laika gaitā ir ar gana būtisku faktoru, lai beigu rezultāts atšķirtos no iecerētā, lai vismaz daļai slikto tēlu, tai skaitā eldar rasei (nebūt ne cilvēces sabiedroti), to plāni tiktu izjautkti.

Ja var pēc Fulgrima un tā Emperor’s Children (pēc nodevības ironisks leģiona nosaukums) sadarbības principa ar IW Angel Exterminatus ietvaros spriest, tad nav nekāds pārsteigums, ka The Horus Heresy gala iznākums būs ar Impērijas uzvaru, pat ja arī tās pusē nevalda mīlestības cienīgas jūtas starp lojālistu leģioniem.

Tā arī Angel Exterminatus neiztiek bez sava trakā apotekāra, šoreiz Fabiusa tēla personāžā, kurš darbojas EC paspārnē un kurš iedomājamies, ka spēs pārspēt Imperatora talantu un radīt ko grandiozāku un spēcīgāku par šībrīža astartēm un to primarkiem. Šķiet neviens cits leģions, ja nu vienīgi Word Bearers, pagaidām netur līdzi malformāciju apjomām un koruptīvajām deformācijām, kādam tas sevi ļāvies pakļaut. Tik tālu ieslīguši, ka atpakaļceļa no nodevības takas vairs nav atrodama.

Romāna ietvaros drusku par biežu dažs labs tēls šķietami tiek nogalināts, lai vienā vai citā veidā tomēr nebūtu novākts no sižetiskās skatuves, bet citādi ļoti labi iekļaujas klasiskajā The Horus Heresy stilā.

Samuel Best – Titan Chronicles #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Tiekties pēc zvaigznēm, pēc Visuma plašākas izpētes ir ilgstoši bijis daudzu cilvēku sapnis. Kamēr vienmēr būs tādi, kuri ar pamatotību liks pretargumentus, ka noderīgāk izlietot līdzekļus un resursus dažādu problēmu risināšanai tepat uz Zemes, tad tiem pretim atkal var likt dažādus tehnoloģiju uzlabojumus un inovācijas, ko var sniegt vajadzība, tā teikt, izdomāt risinājumu, kas ļautu četru cilvēku komandai sasniegt, piemēram, Saturna pavadoni Titānu.

Viens no tādiem, kuram ir gan turība, gan sapnis, ir Noa Bels. Tieši viņa kompānija šķietami varētu būt pirmā, kura sasniedz jaunu fronti Visuma izpētē, pat ja tas viss vēl vien iekš pašu zvaigznes sistēmā. Tomēr, lai arī cik cēli medijiem netiktu pasniegti kompānijas Diamond AiroSpace centieni un lai cik bagāts Noa nebūtu, tad neiztikt bez internacionāla atbalsta un citu, vēl bagātāku sponsoru naudām, kuri, pat ja gatavi īstermiņā zaudēt, tad ar laiku gribēs atgūt ieguldīto ar uzviju, kāpēc viens no misijas mērķiem ir potenciāli izveidot izrakteņu ieguves bāzi.

Tomēr nevienam no četriem par Explorer nosauktā kuģa apkalpes biedriem pirms raķetes pacelšanās un labu brīdi pēc tam nav zināms cits būtisks fakts, kas, līdzvērtīgi izrakteņu potenciālam, motivē misijas esamību, un tas ir Titāna orbītā atklāts nezināms objekts, bet, kurš acīmredzami nav dabiski radies, un tātad atliek vien secināt, ka attēlos fiksēts citplanētiešu konstrukts.

Kamēr šis konstrukts/artefakts pats par sevi būtu sižetam cienīga intriga, tad tikpat lielu spriedzi sagādā situācija uz Zemes, jo Noa paša nolīgts misijas direktors, tam nezinot, ir izteikti lojāks citu investoru interesēm, kā rezultātā, lai misijai un raķetes palaišanai būtu tikusi dota zaļā gaisma, apieti daži labi ierobežojumi, kuriem nebūtu tik kritiskā brīdī vēlams nākt gaismā. Kuru dēļ būtu šis direktors likt nogalināt, ja ne gluži personīgi to pats izdarīt.

Atgriežoties pie citplanētiešu artefakta (tiek nosaukts par Torusu) idejas, kurš mistiski uzrodas mūsu pašu Saules sitēmā, tad pirmās Mission Oneun vēl otrās Deep Blackgrāmatas ietvaros SFF ideja un tās darbības principu, kā arī pašu citplanētiešu motivācijas izpildījums attēlots gana intriģējoši, lai būtu saistoši stāstam sekot līdzi.

Tā būtisks artefakta darbības principā ir Fold Space, kas tam ļauj vienu un to pašu telpu izmantot atkārtoti dažādām vajadzībām, varbūt pat teju neierobežotā skaitā, sniedzot tikpat neierobežotu noliktavu telpu. Vai tikpat kā teleportēšanās iespējamība starp Torusiem. Par tikpat būtisku atklājumu top fakts, ka, Explorer misijai nokļūstot pie Titāna, saziņa ar Zemi pēkšņi bez jebkādas laika nobīdes par spīti lielajai distancei, ko var izskaidrot vien ar pagaidām nezināmu efektu no artefakta Torusa puses. Viss kopā vēl jo vairāk liek investoru un līdz ar to misijas direktora peļņas sapņiem griezties uz nebēdu.

Artefakti, kuru darbībā nemana kādas citplanētešu indivīda pieliktu roku. Tīri pašautonomiski konstrukti, bet skaidrs ir viens, ka bezmērķīgas darbības to nav. Tik atliek laicīgi izdibināt, kāds ir to šībrīža mērķis, varbūt attālu saimnieki ieprogrammētas un kā tas tad attiecīgi atstātu ietekmi uz Zemi. Vēl jo vairāk, kad Explorer apkalpi un līdz ar tiem misijā iesaistītos darbiniekus uz Zemes šokē, ka tie nokļūšanā pie Titāna tikuši apsteigti, kaut arī publiski izskanējusi informācija, ka konkurenti to raķetes moduļa palaišanā cietuši neveiksmi. Vēl baisāks šoks, kad šo konkurentu apkalpe visi kā viens miruši.

Triloģijas otrās grāmatas turpinājums Deep Black papildus iepazīstina ar faktu, ka citplanētiešu artefaktam, būtu tas saistīts ar Fold Space un/vai citu tehnoloģisko iespēju, kura pagaidām izskatās pēc maģijas, ir daža laba tēla atgriešana starp dzīvajiem, jo ne visiem artefakta sastapšana beidzas ar to labāko pieredzi.

Gan šis ‘’atdzimšanas’’ faktors, gan sižetiskais atrisinājums attiecībā uz citplanētiešu nolūkiem, kāpēc tie atrodas Saules sistēmā, kādi tiem sākotnējie nolūki par Zemes izmantošanu neatkarīgi no to pašreizējo iemītnieku ieskatiem, rada zināmu vilšanos pēc labāka noslēguma. Kamēr idejas sākuma fāzē pat ļoti interesanti sekot līdzi, tad atrisinājumam tas pietrūkst.

Jaime Castle, Andy Peloquin – Dragonblood Assassin #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Black Talon, īstajā vārdā Kullen ir Karmianas impērijas valdnieka Staņislava Vainmarka uzticamākais soģis, kuru izmantot slepeniem uzdevumiem, nepaklausīgo karalisko vai cita augsta statusa personu letālai sodīšanai, kad citas oficiālākas un atklātākas metodes izsmeltas vai vienkārši nav attiecīgajā reizē izmantojamas. No necilas izcelsmes bāreņunamā, Kulens ir augstu kāpis.

Tikmēr Karmianas impērijas galvaspilsētā mīt pašu iedzīvotāju patvaļīgi izveidota soģu grupa Crimson Fang (CF), kura grāmatas aprakstā skaļi nosaukta par ietekmīgu nemiernieku grupu ar potenciālu uz liela mēroga sacelšanos, bet grupas biedru skaits vismaz pirmās grāmatas ietvaros nešķiet tik liels, lai uz to pretendētu, pat ja līdera par onkuli Ronanu un tās spēcīgākās sekotājas Natīsas spēks ir vērā ņemams, lai tie savā ceļā spētu radīt kārtīgu postažu.

Kā jau piedienas izdomātu romānu sērijai, tad Kulena un Natīsas ceļi sāk krustoties, kad vairākas reizes pēc kārtas to izvēlētie upuri apmeklē vienu un to pašu pasākumu. Ja vēl pirmajā reizē Kulens ir pārāk pārsteigts un šokēts, lai noprastu, kurš vēl ar tādu prasmi varētu būt cita maģistra slepkava. Tad vēlāk jau izvēršas pakaļdzīšanās, kuras seku dēļ viens no CF un tuvs Natīsas draugs, lai ļautu pārējiem aizbēgt, upurē sevi. Līdz ar to vismaz sērijas sākumā predispozicionējot abus tēlus vienu pret otru, īpaši no Natīsas perspektīvas.

Melnais Nags (Black Talon) nav tikai paša Kulena amata titula nosaukums. Dragoonblood Assissin fantāzijas sērijā eksistē arīdzan pūķi, bet ne brīvā dabā lidojoši. To mājvietu eksistence ir dažādu citu elementu, kā uguns, ledus utml, dimensijās, bet cilvēku (un ne tikai) apdzīvotajā pasaulē tiem ļauj manifestēties īpaši pūķu asiņu stobri (vienkāršībai saīsinu uz PAS). Tomēr ne kurš katrs, kura kontrolē nonāktu PAS, spētu attiecīgo pūķi kontrolēt, jo tie nav vien prasti dzīvnieki bez intelekta. Lai spētu izmantot pat niecīgāko to piedāvātā spēka un spēju potenciālu vispirms ir gan pūķim, gan tā ‘’saimniekam’’ jāpiekrīt izveidot dvēseles saikne, kura Kulena gadījumā tam ir ar unikālu Shadow Realm pūķi vārdā Umbriss. Lieki teikt, ka Ēnu dimensijas pūķis lieti noder Kulenam tā profesionālajos pienākumos.

Dragoonblood Assassin sērijas pirmās grāmatas ietvaros, kad vēl problēmsituācijas sižets nav izaudzis līdz naidnieku uzbrukumam impērijas galvaspilsētai Dimveinai, būt par aristokrātu nešķiet tas pats drošākais. Apvienojot Kulena un CF upurus, starp to vidus teju ik pēc brīža pa kādam, kurš piedzīvo pāragru galu, pat ja iemesls paša noziedzīgo vai pat pret imperatoru vērsto darbību dēļ. Sākotnēji varētu šķist, ka sodīto maģistru kriminālās shēmas tāds nieks ar nolūku slepus no imperatora acīm papildināt jau tā lielās kabatas vien bijis, bet jo dziļāk Kulens un paralēli CF rok (vien lasītājam sērijas sākumā pieejama informācija no abām pusēm), jo vairāk atklājas krietni lielākas konspirācijas apmēri.

Kamēr imperators Vainmarks nav vairs nekāds jauneklis spēka gados, troņmantinieka statusā ir tā mazdēls Džeilans. Mazdēls, jo pirms sērijas sākumpunkta tā dēls un sieva aiz labsirdīgās sirds, cenšoties parādīt troni no labākās puses pēc traģēdijas vienā no nabadzīgākajiem impērijas rajoniem, kļuvuši par upuri citu uzkurinātam pūlim. Bet jau no pirmās tēla sastapšanas momenta kroņprincis Džeilans rada augstākās iedomības, augstprātības un līdz ar to nepārdomātas muļķa drosmes iespaidu. Lai arī pēc brīža rodas cerība, ka tas bijis maldīgs pirmais iespaids, tad atskatoties esot jau sērijas noslēgumā, tam patiesībā ir bijis gana liela pamatotība, lai uzmanītos no puiša nākotnes plāniem un iecerēm.

Karmianas impērija ir plaša un ietver daudz citu agrāk pakļautu tautu un zemju, turklāt pilsētas aizsardzības spēkos iekļautas arī orku vienības. Tās galvaspilsētai Dimveinai arīdzan ir pa savam (pazemes) noslēpumam, kuru zina vien retais tās iedzīvotājs. Lai arī sērijas gaitā vārdā netiek nosauktas citas līdzvērtīgas vai pat uz to pusi esošas konkurentu impērijas un valstis. Tad sērijas kulmināciju ievada senu un līdz tam par izmirušiem un iznīcinātiem pēdējā lielajā karā uzskatītie Vandil un to maģijas pārstāvju priesterienes. Līdzās tiem vēl nākuši Blood Pirates apvienotā flote, lai šausmu un baiļu drebuļiem liktu pārskriet visiem, kuri ierauga tuvojošamies naidnieku.

Vien visiem labajiem tēliem apvienojot spēkus vienkopus un sērijas galvenajiem varoņiem Kulenam un Natīsai kļūstot no ienaidniekiem par mīlniekiem, kā arī katram pieliekot savu roku, lai cik niecīgs veikums attiecīgais moments nešķistu, ir cerība uz uzvaru. Vien tā ir cerība uzveikt naidniekus gan no impērijas ārpuses, kuri grib to sagraut, gan no iekšienes, kuriem vairāk interesē pašu vara un manta, nekā tās iedzīvotāju labklājība.

Melanie Cellier – The Spoken Mage #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Visu savu līdzšinējo 16gadus īso vai citam jau garo dzīvi Elena no Kingslijas uzaugusi pasaulē, kur rakstītam vārdam piemīt maģisks spēks, kas diemžēl ne visiem pieejams un parastā cilvēka rokās, prātā nāk vientieša termins, pat niecīgs viena vārda mēģinājums to uzrakstīt var beigties katastrofāli ne tikai personai, kura šo vārdu mēģinājusi rakstīt.

Elena pati ir pieskaitāma šiem vientiešiem, par kuriem pat savā ziņā jāizsaka apbrīna, kā gan kaut ko maz paspēj dzīvē ko nopietnu paveikt, kad jāiztiek bez rakstīta vārda (pat lasīt aizliegts, ja nu tas vēlāk kādam liktu sagribēt arī mēģināt rakstīt). Kur nu vēl kā Elenas vecāki, kuriem pieder vietējais dažādu preču veikals, kā arī vēl jārūpējas par trim bērniem, no kuriem vecākais Džespers ir tik gudrs, ka nopelnījis vietu Ardenas maģijas skolā (ar visu to stingra uzraudzība un nepieciešams pašam, kur vien var piestrādāt), bet jaunākajai Klementīnai veselība ir tik vāja, ka katru gadu jābīstas, vai šoreiz slimošanas sezona nebūs letāla. Kā vienam, tā otram, plus vēl veikala uzturēšana prasa lielus līdzekļus, un tā vien šķiet, ka Elenai būs liktenis lēmis pieteikties armijā, kad sasniegs 18 gadu vecumu, kur pēc Ardenas likumiem viena vientiešu atvasei ir jānodienē trīs gadi.

Visu Elenas un pastarpināti arī tās radu un citu Kingslijas mazpilsētas iedzīvotāju dzīvē izmaina maza bērna (knapi virs zīdaiņa vecuma) nejaušs atrasts kāda caurbraucoša maga pazaudēts un turklāt vēl aprakstīts papīra gabals. Apzinoties, kādas sekas visai Kingslijai draudētu, ja kontrolējošās iestādes par to uzzinātu, tas tiek nekavējoties iznīcināts, bet tas neliedz vietējā krogā izplatīties baumām, kuru krustugunīs nonāk Elenas tēva veikals, jo mags un tā kompanjoni tur pa dienu viesojušies. Vārds pa vārdam un ar alkohola drosmi uzņēmušies lielmutīgi vīri gandrīz aiz dusmām un bailēm pielaiž veikaliņam uguni, ja ne Elenas izmisumā izkliegts ‘’STOP!’’, ar ko tad aizsākas visi tālākie The Spoken Mage sērijas notikumi.

Kā katalizators un izcelsmes sākumpunkts, tad notikums ar gana stabilu pamatu, lai to bez galvassāpēm un lielām pārdomām varētu pieņemt, bet citādi vien pa retam brīdim autore Melanie Cellier pieskaras jautājumam, no kurienes gan Elenai, dzimušai starp vientiešiem, varētu būt nākušas spējas, kuras citiem magu ģimenēs sāk izpausties tieši 16gadu vecumā.

Tikmēr visnotaļ interesantāks sižets Elenas dzīvē aizsākas, kad jau pieminētās maģiju kontrolējošās iestādes ierodas pēc Elenas, bet, tā vietā, lai savāktu un ātri piespriestu nāvessodu, tad Elenas īpatnējās maģijas spēja (caur izrunātu vārdu, nevis uz kādas virsmas uzrakstītu) ļauj viņai uzsākt gaitas Ardenas maģijas akadēmijā. Protams, tas jau nebūtu romāns, kur neatrastos pa savai sakritībai, un Elena attopas vienā kursā ar Ardenas troņprinci Lūkasu, kurš, protams, ir arīdzan izskatīgs.

Patīkami, ka The Spoken Mage būdama YA sērija, neuzspiež tēlu romantiskās attiecības tik ļoti, lai tās aizēnotu pamatsižetu, kur Elenas kursabiedri nebūt nav sajūsmināti, ka prastai vientiesei ir tikts ļaut tiem pievienoties. Par laimi, ne visi ir tik tumsonīgi un naidīgi noskaņoti pret zemākas klases īpatņiem, un tā Korelija no visiem kļūst par Elenas pirmo patieso draugu, bez kuras padoma būtu bijis grūti, īpaši jau psiholoģiski.

Tomēr, ja Elena vēlas noturēties virs ūdens (vairāk metaforiski) un neatpalikt no kursabiedriem, izturēt profesoru izliktus pārbaudījumus, starp kuriem arīdzan atrodami indivīdi, kuri labprātāk liktu Elenai izkrist, kam sekas nebūtu atgriešanās Kingslijā, tad viņai jāpieliek jo vairāk pūļu (pat vairāk nekā trīskārt), ko tikai apstiprina mēģinājumi Elenu nolaupīt gan pirmās grāmatas un kursa, gan vēlāku mācību gadu ietvaros.

Jāpiebilst, ka Ardenas karaliste jau vairāk nekā trīsdesmit gadus sevi atrod militārā konfliktā ar kaimiņu Kallorway, kuru tās valdnieks Osborns uzsāka, jo apgalvo, ka atradis kādu senu dokumentu, kurš tam dod tiesības valdīt par teritoriju, kura reiz bijusi vienota valsts. Karš, kurā Ardena pēdējā laikā sāk manāmi zaudēt, bet negaidītais sava veida pavērsiens Elenas personā, kuras maģijas spējas izpaužas tik unikāli, potenciāli var būt izšķirošais grūdiens par labu Ardenai.

Pirms mags var uzsākt savu obligāto dienestu Ardenas armijā, tam jāpabeidz četru gadu (līdz ar to četru grāmatu sērija, bet paskatoties Goodreads lapās, tad autorei ļoti patīk četru romānu sērijas garums) apmācība, lai uzlabotu gan maģijas spēju spēku un izturību, gan kontroles faktoru pār tām.

Četri gari un piedzīvojumiem gari gadi, kuru laikā Elena ar piemēru pārliecina kursabiedrus, ka viņa ir cienīga būt starp tiem, pārliecina troņprinci Lūkasu un varbūt arī dažu labu citu sākt vairāk cienīt skaitliski pārliecinošu pavalstnieku skaitu, kuriem jau no dzimšanas liegta piekļuve gan maģijai, gan rakstītam vārda (faktā, kur viena no sērijas grāmatām ievieš jautājumu, vai kaut ko nevarētu mainīt vientiešiem par labu).

Kā arī, būdama YA kategorijas sērija, tad Elenai un Lūkasam vienam pret otru sāk parādīties romantiskākas dabas jūtas, par spīti Elenas vienkāršajai izcelsmei un Lūkasa troņprinča statusam. Pievieno tam klāt kripatu no galmu un politiskām intrigām, kuras būtiski var ietekmēt kara iznākumu, lai izvērstos saistoša un baudāma sērija.

Veronica Roth – Divergent #2-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Beatrises jeb vienkārši Trisas un viņas romantiskās intereses Tobiasa, kā arī to draugu un kompanjonu šķiru cīņas turpinās gan triloģijas otrajā grāmatā Insurgent ar Mācīto kopienas līderi Džanīnu Metjūsu, gan triloģijas noslēdzošajā grāmatā Allegiant, kur iepriekšējo ienaidnieku vietā stājušies citi, bet pēc būtības cīņa turpina to pašu gatu.

Kam pēc teorijas šķiru cīņām – šajā distopijas nākotnē agrākās Čikāgas teritorijas iedzīvotāji sadalīti striktās kopienās – tādai arī būtu jābūt. Un, kamēr vieniem par visu svarīgāk ir panākt iedibinātās kārtības sabrukumu, lai austu jauns rīts, kur visiem vienlīdzīgāka daba vai vismaz nav spiesti dzīvot tik strikti, kā līdz šim, tad citi, pārmaiņu vējiem pūšot, atkal cenšas agrāko atjaunot vismaz tik tālu, lai paši būtu pie teikšanas.

Divergent triloģija (pirmā grāmata lasīta baismīgi sen bloga pirmsākumos teju pirms desmit gadiem), lai to personīgi uztvertu ciešamāk, jāuztver drīzāk kā filozofiskas pārdomas par dažāda veida attiecībām. Ne tikai starp Trisu un Tobiasu, kur izpaužas klasiskā Young Adult subžanra diemžēl tās sliktākās iezīmes, bet arīdzan Tobiasam ar vecākiem, no kuriem abiem tas atsvešinājies. Lai arī baidās pieaugot kļūt līdzīgāks kā vienam, tā otram vecākam (bet vairāk tēvam, kurš to bērnībā fiziski un morāli ietekmējis) un ar laiku, pašam negribot, izpaust uz āru ‘’mantotās’’ negatīvās rakstura iezīmes. Tad reizē nespēj tos pilnīgi vēl atstāt pagātnē un prasās vēl mīlestības izpausme vismaz no viena no vecākiem.

Tā arī vieglāk uztverams sižets, ja kopienas – Mācītie, Taisnprāši, Sirsnīgie, Drošsirži un Nesavtīgie – tiek pielīdzināti vidusskolas tipa draugu un kompāniju grupām, kuras viena no otras ar kādu izteiktu aspektu atšķiras no otras. Vide, kur svarīgi būt kādai grupai piederīga, lai nesanāk kā sērijas ietvaros nonākt pie Nepiederīgo grupas, kura gan par sevi liek manīt, īpaši otrās grāmatas ietvaros.

Triloģiju baudāmāku padara, ja uztver sižetu pārāk nopietni, sāk uzdot pārāk detalizētus jautājumus viena vai otra tēla rīcībai, vispārējai izveidojušamies lietu kārtībai vai notikumu loģikai, kur gan jāvadas pārsvarā, kāds gala iznākums būs vēlams labajiem varoņiem. Tā svarīgāk par sižetu ir galveno tēlu pārdzīvojumi par būtiskām kļūdām, kuru seku dēļ cieš ne tikai pats, bet būtiskāk cieš kāds cits tēls, un kā gan Beatrise, gan Tobiass kā paša, tā ar otras romantiskās puses palīdzību tiek pārdzīvojumam pāri, lai spētu turpināt dzīvi. Ja romāna ietvaros seku pakāpe palielināta līdz augstākajai pakāpei, kāda cita dzīvībai, tad tikpat labi to varētu aizstāt ar ko citu ne tik letālu, bet vienlaikus arī ne pārlieku mazāk nozīmīgu.

Kad galvenie tēli noslēdzošās Allegiant/Sabiedrotie grāmatas ietvaros nokļūst aiz Čikāgas teritorijas robežām, pamet veco un nokļūst it kā jaunā pasaulē, tad attopas ļoti līdzīgā situācijā, kādā tos bija nostādījusi otrās grāmatas ļaundare Džanīna. Vien viņas vietā stājas organizācija vārdā Birojs, kuri it kā centušies pat vairāku gadsimtu garumā pēc postoša pilsoņu kara (ASV, protams, un netiek pieminētas citas valstis ne pagātnes, ne stāsta tagadnes kontekstā) vērst par labu faktorus, kas to izraisījuši. Vien pašiem nemanot, ka dara kaut ko, no malas skatoties, nosodāmu, ilgu pūliņu laikā paši kļuvuši par kāda cita naidnieku.

Vēl jāpiebilst, ka lasu latviskoto otrās un trešās triloģijas grāmatu versijas, un kaut arī ir visai droša pārliecība, ka oriģinālā proza pati par sevi nav nekāds literārais šedevrs, tad arī tulkojums nepielika roku lasītprieka paaugstināšanas centienos.

Anja de Jager – A Cold Death in Amsterdam (Lotte Meerman #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Constable

Manas pārdomas

Katra izmeklēšana un tās ietvaros pieredzētais gan attiecībā pret upuriem pastrādāto, gan dialogā ar tuvākajiem radiem un citiem iesaistītajiem ir smags process kā izmeklēšanas gaitā, tā arī pēc tās, vienalga ar vai bez veiksmīga noslēguma un ļaundara aizturēšanas. Jo īpaši psiholoģiski smaga detektīvei Lotte Meerman tāda bijusi iepriekšējā, pirms 15gadiem pazudušas sešgadīgas meitenes pazušana, neveselīgas asociācijas ar pašas reiz zaudēto meitu vēl zīdaiņa vecumā, un tagad mirstīgo atlieku atrašana, bet jo vairāk psiholoģiski grūti, kad pašai jātiek galā ar notikumu gaitu, kura ļauj atrast gan mazo meiteni, gan tās slepkavu.

Lotte pieskaitāma pie tiem, kuri ar psiholoģiskām grūtībām vispirms grib paši tikt galā, ja vispār uzdrošinās atzīt sev, kur nu vēl kādam citam, ka vajadzīga palīdzība. Tā nu tagad attopas, ka ik pa savai reizei vēlā vakarā vai pat nakts stundā nepieciešams uz laiku bezmērķīgi pabraukāt pa Amsterdamu vai tās pilsētām. Šādā epizode tad arī iesākas grāmata, kas nosacīti interesantā kārtā noved Lotti benzīntankā divos naktī, kur brīnies vai ne, bet lemts iztraucēt nemākulīgu kases aplaupīšanas mēģinājumu.

Vien vēlāk atklājas, ka pa ļaundaris (nu jau izbijis jurispudences students Bens) šādi mēģinājis pievērst uzmanību sev un pastarpināti slavenam onkulim Ferdinand van Ravensberg, kuru pirms sešiem gadiem it kā dzirdējis strīdā ar tanti apgalvojam, ka esot reiz kādu nogalinājis. Fakts, par ko Lotte noteikti būtu ar laiku pilnībā aizmirsusi, bet A Cold Death in Amsterdam pieder pie tām detektīvmistēriju sērijām, kurās vismaz sērijas pirmā grāmata un tās izmeklēšana būtiski saistīta ar personisku interesi izmeklēšanas iznākumā, kā arī pa vidu un šoreiz arīdzna grāmatas sākumā dažādi noziegumi tomēr izrādīsies vairāk vai mazāk viens ar otru saistīti.

Bena izgājiens un viņa radniecība ar Ferdinandu iedvesmo Lottes priekšnieku, galveno inspektoru Moerdijk un vēl jo vairāk finanšu noziegumu nodaļu un izmeklētāju Stefāniju atjaunot izmeklēšanu 10gadus vecā Otto Pietersen slepkavībā, kurš pēc diviem cietumā nosēdētiem gadiem, par krāpniecību lielos apmēros, brīvībā pavada vien dažas stundas, lai pēcāk tiktu nošauts pie savas mājas.

Šeit tad arī tiek pieslēgta Lottes personīgā interese, jo, lai arī neviens kolēģis to nezina (palīdz gan fakts, ka atšķirīgi uzvārdi, gan, ka strādā atšķirīgos iecirkņos), tad Otto slepkavības galvenais detektīvs vismaz izmeklēšanas sākumā bija viņas tēvs Piet Huizen, līdz brīdim, kad lietu pārņem Amsterdamas policija un pats Piets klusām pensionējas.

It kā Lottei jau tā netrūktu reālu un iedomātu galvassāpju izraisošas domas, lai tam pa virsu vēl nāktu uztraukums par tēvu un ko tas varbūt kādreiz būtu varējis pastrādāt. Slogs, kas rezultējas pat epizodē, kur pie labiem mīnusiem, pēc apsēšanās uz parka soliņa, aizmieg un paveicas, ka tiek laicīgi cita pamodināta. Attiecības tai ar abiem vecākiem (šķīrušies) nevar nosaukt par tām ideālākajām, bet vismaz ar māti tai ir ciešāks kontakts, kas gan sižeta gaitā top skaidrs ir ne bez būtiskiem pūliņiem no mātes puses, lai nekas ciešāks tai neizveidotos ar tēvu. Krasā atsķirība starp abu dzīves apstākļiem un finansiālo situētību gan bērnībā, gan tagad, liek aizdomāties, vai tik kolēģes Stefānijas izteiktajām aizdomām, kuras gan robežojas jau ar pirmslaikus nospraustu mērķi, kam izmeklēšana tiek pakārtota, varētu būt reāls pamats.

Bet tēvs paliek tēvs, lai kādas nebūtu agrākās un šībrīža attiecības, lai Lottei neieslēgtos vēlme to pasargāt un muļķīgs plāns censties noslēpt, ka agrākās izmeklēšanas detektīvs Piets nav tās vecāks. Labāk koncentrēties uz citiem aizdomās turamajiem, kuru grāmatas gaitā netrūkst sākot jau ar Otto biznesa partneriem un sievas mīļāko, tā arī rūpīgāku potenciāla un oriģinālajā izmeklēšanā nepienacīgi izskatīta liecinieka apgalvojumiem, kura iesniegums līdz ar citiem materiāliem kaut kur neiskaidrojami pazudis.

A Cold Death in Amsterdam sižeta gaita ir gana dinamiska un raita, lai jau pieminētās izdomāta romāna sakritības un pa kādai galvenās sērijas varones izdarībai neiekristu tik ļoti uzmanības centrā, lai rastos vēlme tai īpaši piekasīties un izbojāt citos aspektos pat ļoti labu un intriģējošu kriminālromāna detektīvu.

James Swallow – Fear to Tread (The Horus Heresy #21)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms Horusa atklātas nodevības un sacelšanās pret Imperatoru un tam lojālajiem leģioniem, viņa Sons of Horus jeb agrākie Luna Wolves leģions un brāļa pirmarka Sangviniusa Blood Angels(BA) ne reizi vien abiem leģioniem sadarbojoties roku rokā bija veiksmīgi spējuši pieveikt jebkuru Impērijas citplanētiešu rasu ienaidnieku. Tam par piemēru tiek sniegts pirmās daļas prologs uz Melchior planētas, kur to leģioni veiksmīgi ‘’pasificē’’ kseno-rases Nephilim kontrolē kritušu civilizāciju.

To visu un vēl vairāk šķiet Horuss gan ir gatavs upurēt, lai atbrīvotu sevi un citus no iedomātājām cilvēces Imperatora uzliktajām važām, lai atriebtu reālas vai iedomātas pārestības. Tomēr Horuss jau no sākta gala nojaušs, kurā pusē Sangviniuss nostātos, ja tam tiešā veidā Horuss piedāvātu sacelties pret ‘’tēvu’’ Imperatoru. Tādēļ BA tiek nosūtīti izdomātā viltus misijā, it kā pret Nefilimiem, kuri pēc Horusa vārdiem tomēr nav tikuši pilnībā iznīcināti, un tagad spējuši iekarot Signus Cluster sistēmu. Ja vēl Sangviniusam drusku šaubīgi liekas iemesli, kāpēc tieši viņa un nevis kādu citu leģionu jaunieceltais Warmaster Horuss sūta uz Signusa sistēmu, tad Horuss piedomā klāt jaunus melus un jo vilinošāku atlīdzību, kas izpaužas it kā Nefilimu kontrolē esošā tehnoloģijā, kas varētu palīdzēt BA primarkam atbrīvot tā leģionāru astartu gēnu sēklu no erora kļūdas, kas pa retai reizei izpaužas cīņas karstumā, kad kāds leģionārs zaudē paškontroli, kļūst par galināšanas mašīnu un draudu savējiem, kuru nu tad tiem pašiem jāneitralizē.

Ar loģisku domāšanu šķietami neizskaidrojamas dīvainības sākas jau ierodoties Signus sistēmas perifērijā. Ne tikai nav novērojama nekāda kuģu satiksme starp planētām, bet ierastās signālu saziņas vietā starp planētām, kuģiem un citām strukturām ir totāls klusums, kuru nosacīti saziņas kanālu vietā papildina īpatnēja un zemapziņā izteikti nepatīkams baltais troksnis.

Ja ar to teju vai pārdabiskie fenomeni beigtos un atliktu vien pieveikt, kā atklāsies vien teorētiskos ienaidniekus Nefilimus, tad varētu pat teikt, ka tikpat kā izniekots BA leģionam veltītais romāns. Sākot ar neskaitāmiem civilo un cita tipa dreifējošiem kuģiem un mirstīgajām atliekām (visas kā viens bez kauliem), tā vēlāk uz pilnībā sadedzinātas agrikultūras planētas Signus VII jeb Phorus, ka pat mikrobi vairs neeksistē uz tās, aktivizēts šķietams rituāls un no kosmosa kuģiem redzams astoņstūru zvaigznes simbols, kas uzrodas tieši tad, kad BA flote tam tuvojas. Bet, ja nu tomēr garlaicīgi, tad tieši uz Phorus planētas izdodas atrast pārdesmit izdzīvojušos, starp kuriem vienai no tām Tillyan Niobe tiks piešķirta būtiska loma romāna atrisinājumā.

Bet āķis vēl tajā, ka Blood Angels leģionam, it kā vien novērotāja lomas nolūkos, lai pēc veiksmīgas misijas varētu atri to noziņot Horusam, pierīkoti Word Bearers (WB) kuģi un vienības. Neko sliktu nenaujošot, Sangviniuss, protams, neiebilst. Tik vien, kad jau par vēlu tas uzzina, ka tieši WB ir galvenie slazda izplānotāji, bet Horusa rokas pirksts vairāk attiecināms uz warp radījumiem, kuru uzdevums drīzāk ir Sangviniusu nogalināt, nevis kopā ar tā astartēm korumpēt tik izteikti, lai tie paši pievienotos dumpim. Horuss, tā teikt, ļoti labi apzinās agrākā drauga un sabiedrotā primarka raksturu, lai nojaustu, ka dzīvam esot, pat ja tas kādā brīnumainā kārtā tomēr nodotu Imperatoru, viņa pusē būtu lielāks konkurents vadoņa tronim, nekā Horuss to vēlētos.

Arī otro un trešo Fear to Tread daļu sākumos ievietoti papildinoši pagātnes fragmenti, attiecīgi no uzvaras pār orkiem uz Ullanor, kad Imperators paziņo par lēmumu atgriezties uz Terra/Zemes un ieceļ Horusu par Warmaster, un no Nikaea momenta, kur tiek sodīti Tūkstošdēlu leģions. Bet nepamet iespaids, ka no daudz kā gan šīs, gan citu grāmatu ietvaros būtu bijis iespējams izvairītos, ja ne daudzo tēlu aizspriedumu pilnā nevēlēšanās ieklausītos parasto mirstīgo teiktajā. Kā ietekmē uzkrīt teju vai klapes un pazūd vēlēšanās ieklausīties tikai aiz tā, ka tie warp dimensijas radījumus nosauc par dēmoniem, kurus citi, piem, WB un Horuss, savā naivumā ir iedomājušies, ka ir gana spēcīgi, lai spētu tos savos nolūkos kontrolēt un ietekmēt.

Ceļš līdz grāmatas beigu vākam BA un to primarkam Sangviniusam nav viegls, tiek pieņemts neviens vien lēmums, kuru vēlākos romānos jāsargā, lai citi neuzzināti, bet kā citi romāni jau pirms tam lielajā Horus Heresy sērijā, tad Fear to Tread ir tik viens no daudzajiem ‘’piedzīvojumiem’’ pirms vislielākās kulminācijas cīņā starp Imperatoru un Horusu.