Autors: poseidons99

poseidons99https://poseidons99.wordpress.comarnis_krists_veveris@inbox.lv
poseidons99's avatar

Tinalynge – Blue Phoenix #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Hui Yue šķiet domājas, ka tam ir dikti paveicies, kad necilā antikvariātā, kuru nekad agrāk nav pamanījis, atrod zilā fēniksa matadatu, kuru iegādājas par spīti veikala darbinieka brīdinājumiem par lāstu, ka visi iepriekšējie matadatas īpašnieki īsā laikā dabūjuši galu. Šoreiz Hvī Ju nav jāgaida pat piecas minūtes, jo izejot no veikala pamana, ka draudzeni Lī Fenu, kura pati iepirkusies citā veikaliņā, draud notriekt auto. Hvī Ju ir pašaizliedzīgs, bet līdz ar to dabū maksāt pats ar savu dzīvību…

Bet, ja ar to viss beigtos, tad romāna vietā būtu neslikts īsais stāsts. Tā vietā izrādās, ka matadatā mājojis gars Lans Fengs, kurš iekš Hvi Ju saskatījis potenciālu un patiesībā Zilais Fēnikss rakstāms ar lieliem burtiem. Hvī Ju attopas jaunā, fantāzijas tipa pasaulē, bet ne uzreiz jau jaunā pieauguša cilvēka ķermenī, bet gan kā zīdainis, tomēr ar atmiņām no iepriekšējās dzīves.

Šajā jaunajā pasaulē kultivācijas līmenis un sasniegtais spēks ir viss, bet labi, ka Hvī Ju, pat ja pats un citi apkārtējie to nenojauš, ir sērijas galvenais varonis un līdz ar to spēka izaugsmes ceļš, kur nu vēl, kad tam līdzās ir Zilais Fēnikss Lans Fengs, ir teju garantēts. Lai ko Hvī Ju uzsāktu, būtu tas maģiskās skolas (uzsāk gaitas 10 gadu vecumā) turnīrs ar tūkstošiem dalībnieku vai kāds cits pārbaudījums, nekas tam nevar būt par nepārvaramu šķērsli.

Blue Pheonix būdama wuxia subžanrā iekš LitRPG fantāzijas subžanra kā tāda pats par sevi var nešķist interesants vai drīzāk pretēji, kā labs līdzeklis pret miega trūkumu vēlā vakarā. Sižeta intrigas un līkloči drīzāk nosaucami par otršķirīgiem elementiem. Galvenais kā pirmās grāmatas ietvaros, kad tiek iepazīts galvenais varonis un tas skolas vidē iegūst savus draugus un kompanjonus vēlākām gaitām, ir kultivācijas izaugsme, garas, filozofiskas pārdomas reizēm par šķietami pašsaprotamām lietām, kuras fantāzijas sērijas ietvaros izvērsts, kā nezkādas prātu reibinošas atklāsmes.

Par cik Hvī Ju ir saglabājušās zināšanas no tehnoloģiskās Zemes, tad fantāzijas pasaulē pirmās grāmatas Riluo City ietvaros tas sava labuma gūšanai ievieš idejas (par apdrošināšanu, kā peļņas gūšanas veidu) vai ūdensdzirnavas un vēlāk tvaika dzinējs. Bet ar to lielā mērā attiecībā uz jaunu tehnoloģiju ieviešanu viss apraujas. Tā arī ne šo dažu elementu ietekme uz dzīvi vai vēlākām no tā izrietošām sekām grāmatu sižetā netiek pievērsta uzmanība.

Attiecībā uz galvenā varoņa kompanjoniem vismaz pirmo divu grāmatu ietvaros iespaids un pārdomas drusku dalās. Vienā ziņā Hvī Ju ir gana atvērts, lai par spīti drauga Denga Vu izvēlei kļūt par nekromanceru, kā arī apstākļiem iekš Riluo City grāmatas, kas tos vienbrīd nostāda kā ienaidniekus, tas nesarauj tādēļ draudzību ar to. Bet varbūt tas arī tādēļ, ka pats Dengs Vu ir gan pats par sevi spēcīgs kultivators, gan nāk no ietekmīgas ģimenes. Tomēr, ja ņem vērā citu biedru Sha Yun, tad attiecībā uz viņu nav gluži verga un vergtura attiecības, bet gluži par brīvu personu Ša Junu nenosauksi. Ir vēl trešā kompānijas biedrene Wang Ju Long, ar kuru laikam autors Tinalynge cenšas ieviest nelielu romantisko drāmu, bet nelielu, jo šķiet monogāmija šajā fantāzijā nav pats galvenais, bet tas sērijā vēl priekšā.

Jau pieminēju, ka jūtams sižets nav pats galvenais iekš Blue Pheonix sērijas, un, lai arī nav gluži tā, ka tāda nemaz nebūtu, tad bieži vien tiek kaut kas iesākts, kā tas otrās grāmatas Dungeons of the Divine ietvaros ir četrotnes piedzīvojumu ekspedīcija maģiskos pazemes alu labirintos, bet nereti pa starpu, pirms vēl viens mini sižets pabeigts, tiek ieviests kāds cits, un beigās lasītpriekam apmierinoši netiek pabeigts neviens no tiem, bet labāk tā, nekā vispār par vienu pilnībā aizmirst.

Paši dievišķie alu labirinti arīdzan tik lieli, ka to eksistenci var izskaidrot vien, jo maģija, un tāpat ‘’Virszemē’’ dzīvojošo tikpat kā nezināšanu par to eksistenci un otrādi, jo maģija un fantāzijas četru īpašo maģisko pasaules radītāju (Vermilion Bird (Zilais Fēnikss tā dēls), Azure Dragon, White Tiger un Black Turtle). Pārmaiņas pēc, lai atslēgtos no nopietnākām fantāzijām Zilā Fēniksa sērija nebūs slikta, plus nākošā salīdzinoši var šķist labāka vien aiz tā, ko esi lasījis pirms tam, bet reizē, ja nav sagatave un priekšstats, ko Wuxia subžanrs var sevī ietvert, būs gana smaga vilšanās.

Johanna Sinisalo – Saules Kodols

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pētergailis

Manas pārdomas

Saules Kodolā sastopama teju distopiska Somijas valsts versija, kurā ap Otrā pasaules kara laiku drošiem soļiem iegājusi valsts (nosaukta par eisistokrātiju) un sabiedrības modelī, kur sievietēm piešķirta labi ja otršķirīga loma pēc vīrieša, bet ar to dīvainības šajā weird fiction subžanrā vien nebeidzas un viena no būtiskākajām sižeta lomām atvēlēta dažādu aso papriku un tajās esošā kapsaicīna aizliegumam.

Romāna galvenā varone Vera jeb jaunāja elojas šķiras vārdā Vanna diemžēl ir viena no asuma mīļlotājām, kurai nu paslepus jāmeklē nelegāli veidi, kā nu tikt pie asuma dzīvē. Par laimi, Vera savā likstā nav viena. Tai līdzās ir puisis Jare, kurš, kā atklājas pagātnes sižeta fragmentos, sākotnēji ir vien palīgstrādnieks vecmammas Auliki saimniecībā, bet ir ar gana atvērtu un pretvalsiskajam modelim vērstu prātu un domāšanu, lai laika gaitā kļūtu par draugu.

Diemžēl paralēli piparotajam sižetam, Veru nomāc vainas apziņa par divus gadus jaunākas māsas Miras jeb Mannas likteni, kura, lai arī nav tikušas atrastas mirstīgās atliekas, visticamāk ir mirusi. Vera viscaur romānam velta vēstules zudušajai māsai, atceroties bērnības un jaunietes dzīves gaitas, un reizē iepazīstinot lasītāju ar Somijas alternatīvo versiju, kurā grāmatas varoņiem lemts augt.

Raksturu ziņā māsas nebūtu varējušas būt atšķirīgākas viena no otras. Kur Mira jau no pašas mazotnes izrāda elojām (sieviešu kārta, kas paredzēta stereotipiskajām lomām dzemdēt bērnus un būt rātnai, paklausīgai sievai) raksturīgākās pazīmes un ar aizrautību gatava rīkoties pēc visām šai šķirai paredzētajām iezīmēm, tur vecākā Vera  ir pārlieku zinātkāra un patstāvīga un vecmamma Auliki laikus to novēro un tai apskaidro, ka tādi jautājumi, kā ‘’kapēc’’ labāk uzdodami tik viņai. Veras nepārprotamo iekļaušanu sieviešu morloku šķirā, kurām valsts labprāt nāk pretim un sterilizē tās, lai nākošajās paaudzēs netiktu nodotas nevēlamas raksturu iezīmes, maskē viņas ārējais skaistums, kas citkārt raksturīgs vien elojām un lieti noderēs vēlākā grāmatas sižetā.

Tā arī grāmatu lasīšanas interesi labāk tām paturēt savā starpā, ko gan attiecīgajā vasarā, kad piestrādā Jare, nejaušības pēc tas atklāj, bet jau minētās atvērtās domāšanas dēļ Jare veikli iekļaujas to pulciņā. Par cik to pašu nevar teikt par Miru, kurai šādi uzticēts noslēpums ilgi tāds vairs nebūtu un kura savā jaunības naivumā domā, ka ir iemīlējusies Jarē, tad līdz ar to greizsirdības interpretācija gūst virsroku, lai ‘’tagadnes’’ sižets būtu nonācis tur, kur to grāmatas sākumā atrodam.

Bet arī bez iekāres uz pipariem un jo augstākas skauvila skalas eksemplāriem, jo labāk, Verai piemīt savas psiholoģiskās īpatnības, kurās viņa pati lieto terminu Pagrabs un tā aplūšanu ar tumšiem, duļķainiem ūdeņiem, kad uzmācas sērīgākas domas, vai šo ūdeņu atkāpšanos, kad noskaņojums ir pretējs. Tā arī vēlāk sižetā, kad viņai un Jarem atrasti domubiedri nelegālajā biznesā, Veras veids,kā tiem raksturot, cik stipra ir to selekcionētā paprika, ne tuvu nav ierastajai. Tomēr atšķirīgā pasaules uztvere dažādās krāsās attiecināma tikpat kā uz visu citu, ne tikai uz pipariem, un kā savas, tā citu tēlu smaržu, emociju vizualizācija ir daļa no prozas, kad skatpunkts ir no Veras tēla puses.

Autores Johannas Sinisalo valsts (Somijas) versijā pavisam noteikti nebūtu vēlēšanās dzīvot, kur tik strikti valsts iejaukusies tās iedzīvotāju dzīves gan sociāli, gan tajā, kas atļauts un aizliegts (pipari nav ne tuvu vienīgie aizlieguma sarakstos vai striktā kontrolē esošā pārtikas prece), kaut gan vairumam grāmatas tēlu, kuri šādi uzauguši un nezina neko citu, tas sķiet visnotaļ pašsaprotami.

Jāsaka gan, ka grāmatas ietvaros, piparu efektam piešķirts tikpat kā narkotisks efekts, kas noslēgumā pat spēj izsaukt šamanisma transu, kuru pašam, kā asu mērču regulāram patērētājam uz sevi neesmu novērojis.

Izlasīju, lasu, lasīšu #276 (24.03-13.04)

Izlasīju:

Ian Tregillis – Necessary Evil (Milkweed Triptych #3)

Hugh Howey – Dust (Silo #3)

Rūdolfs Blaumanis – Salna Pavasarī

Federiko Aksats – Vienīgā izeja

Māra Svīre – Nestāsti Man Pasakas

Noklausījos:

David Estes – The Fatemarked Epic #4-5

C.S. Friedman – The Coldfire Trilogy #1-3

Lasu:

Johanna Sinisalo – Saules Kodols

Ojārs Vācietis – Aiz simtās slāpes

Imants Auziņš – Nomodā

Fricis Bārds – Zemes dziesma

Klausos:

Tinalynge – Blue Pheonix #1-2

Lasīšu:

Nick Kyme – Vulkan Lives (The Horus Heresy #26)

Klausīšos:

T.C. Edge – The Bladeborn Saga #1-3

Federiko Aksats – Vienīgā izeja

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Teodoram ‘’Tedam’’ Makejam ir konstatēts neoperējams vēzis, un kā vienīgo izeju, lai vēlāk nebūtu jāmocās, viņš saskata pašnāvībā nošaujoties, kamēr sieva ar divām septiņgadīgajām meitām ir devušās izklaidēties uz Disnejlendu Floridā. Vai vismaz tāda ir daļa no grāmatas premises un pirmās daļas sižeta.

Teds gan nekur tālu netiek, jo pie durvīm uzrodas šķietami nepazīstama persona vārdā Džastins Linčs, kurš pretēji Tedam zina tā vārdu, plus piedevām arī tā nodomus un piedāvā alternatīvu, lai ģimenei pašnāvnieka negoda vietā būtu kas cits, saglabājot Tedam vēlamo iznākumu.  Āķis tajā, ka Tedam pirms tam jānogalina slepkavnieks, kuram izdevies tehnisku iemeslu dēļ izsprukt cauri sveikā no soda un pēcāk izdarīt pakalpojumu citai persona, kura labprāt atvadītos no dzīves. Atlīdzība Tedam, ka līdz ar to viņš pats kļūtu par nākošo ķēdes posmu, kad šāds piedāvājums tiktu izteikts citai personai.

Idejiski ļoti labs sižeta potenciāls pats par sevi, bet, par cik, tas viss norit grāmatas pašā sākumā, tad ir skaidrs, ka kādā brīdī būs sarežģījumi. Viens no tiem, ka Teds ir neuzticamāks par neuzticamu galveno varoni un viņa pasaules uztvere, atmiņas un prāta mežģi, ko tā paša smadzenes ar to izspēlē ir tālu no realitātes, kur viens būtisks pavērsiens, ka Teda uztverē to citi tēli, tai skaitā Linčs nodod un tas attopas psihiatriskajā slimnīcā, bet patiesībā tur pavadījis krietni ilgāku laiku.

Autors Federiko Aksats grāmatas otro daļu ar pavērsieniem gan iesāk ar šķietamu restartu, kad Teds atkal attopas turpat, kur grāmatas sākumā, un kā lasītājam labā nozīmē tiek dota viela pārdomām, kas gan īsti notiek. Vai psiholoģiskais trilleris ir reizē arī kāds ‘’Murkšā dienas’’ laika cilpas paveids, kur Tedam saglabājušies atmiņu fragmenti no iepriekšējās daļas, bet pārējie tēli šķietami atkārto savu rīcību, ja ne to viens pret vienu, jo pats Teds rīkojas ar variācijām pa tēmu, tad pietiekoši, lai rastos jautājumi.

Vienīgās Izejas otrajā pusē tiek piedāvāti arīdzan atmiņu fragmenti, no Teda un Linča tēla kopīgās pagātnes abiem 1993.gadā uzsākot gaitas universitātē, kur no svešiniekiem ar visai atšķirīgu pieeju mācībām un vēsām, pieklājīgām attiecībām, abi kļūst par draugiem. Bet galvenokārt pagātne gan jaunieša gados, bet vēl jo vairāk bērnībā un mājas dzīves soli glabā noslēpumus, kuri sižeta gaitā sniedz atbildes uz trillera problēmsituācijām.

Bez Teda starp citiem tēliem izceļama viņa tiešā ārste Laura Hilla, kur paralēli centieniem, izlauzties līdz patiesībai un atbrīvot savu pacientu no nepārvaramā cikla grāmatas sākumā, viņa arī izmanto visus dabas dotos talantus, lai manipulētu ar tiešo priekšniecību un panāktu savu, apzinoties, ka nevienā brīdī nav doma, īstenot citam dotos mājienus.

Jāsaka, ka autors lieliski nostrādājis viltus aizdomās turamos attiecībā uz to, kuram piedēvētam slepkavas godu par ne vienu vien slepkavību Teda pagātnē un galvenokārt, kad universitātes pagātnes fragmentos noris profesora slepkavība. Ar sulīgu detaļu, ka precētajam profesoram bijis romāns ar vienu no studentēm, kura turklāt uz to brīdi bijusi Teda draudzene. Pat saprotot, ka Teda tēls un tā skatpunkts uz notiekošo nav simtprocentīgi uzticams, gribas tomēr jau laikus mēģināt tikt pie atbildēm.

C.S. Friedman – The Coldfire Trilogy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Priesteris Deimians Vraiss līdz šim savu dzīvi pavadījis vairāk vai mazāk pieturoties pie melni-baltas pārliecības par to, kas iedalāms labajos un kas sliktajos spēkos, bet Coldfire triloģija mazpamazām liks tam mainīt domas. Interesantā kārtā un šķietami pat pretrunīgi vismaz pirmās grāmatas ietvaros pretstata ļaundaris skaitās tēls, kurš licis pamatus uz planētas valdošajai Baznīcai, sauktai par Church of Human Unification, –  pirms aptuveni desmit gadsimties dzīvojošais Morentas grāfs Gerald Tarrant. Tarants, kura pastrādātais pirms oficiālās nāves iegājis planētas Ernas vēsturē ar bēdīgi slavenu atzīmi, bet tas nav liedzis vēsturiski kļūt par Pravieti, pat ja šībrīža viņa versija, devēta par Hunter drīzāk tiek teju stādīts vienlīdzīgā rindā ar dēmoniem.

Triloģijas darbība nenorit vis uz Zemes, bet gan uz citas planētas vārdā Erna, kur paši tās iedzīvotāji vēl atceras, ka to kolonizējuši cilvēki, nākdami kuģos no citurienes, bet tas bijis tik tālā pagātnē (aptuveni pirms 1200 gadiem), plus uz Ernas valdošās maģiskās enerģijas tik izteiktas, ka gadsimtu gaitā agrākās tehnoloģijas, kas ļāvušas cilvēcei nokļūt līdz Ernai (ja pareizi nopratu, tad +/- 40 tūkstošus gaismas gadu attālumā no Zemes), ir vairāk aizstājušas darbs pie planētas ieskaujošo maģisko enerģiju izpētes. Enerģijas, kuras īpatnējā kārtā autore Celia S. Friedman izvēlējusies nosaukt par Feju enerģijām (iedalītas Earth, Tidal, Solar un Dark tipa kategorijās). Ne visiem cilvēkiem piemīt spēja ar tām manipulēt, kā rezultātā paiet labs brīdīs pirms top saprotams, ka Fae kārtā dzimušie nav pārdabiskie radījumi fejas.

Papildus feju enerģijām, flora un fauna uz Ernas arīdzan nav bez savām izteiktām īpatnībām, jo uz tās visa veida dzīvā radība spēj pielāgoties pārmaiņām un jauniem apstākļiem vairāk vai mazāk vienas paaudzes ietvaros, lai pēcnācējiem jau būtu iezīmes, kas ļautu labāk izdzīvot. Vien jaunienācēji cilvēki šo 1200 gadu laikā izrādījuši pretestību, bet šķiet attiecībā uz šo aspektu pat cilvēks nebūs izņēmums. Interesants pavērsiens un mini sižetisks izvērsums vairāk gan otrās grāmatas When True Night Falls ietvaros ir cilvēku un vietējās Rakh rases attiecības vairāk gan fizioloģiskā aspektā, kur tie pēc cilvēku uzrašanās kļuvuši līdzīgāki humanoīdiem nekā pirms tam. Diemžēl cilvēka iznīcinošā daba un vēlme iekarot sev teritorijas nav ļāvušas ar tiem nodibināt pat attiecības, kuras ļautu miermīlīgi sadzīvot.

Par laimi, Deimianam un vēlāk jau arī Terantam, ne visiem Rahiem ir vienāds uzskats, un dažs labs kā Hesseth (audio grāmatas versijā izklausījās pēc Esefas) uz noteiktu laika posmu kļūst par nozīmīgu sabiedroto. Bet pirms Esefas pirmās grāmatas Black Sun Rising ietvaros Deimiana draugi un sabiedrotie cīņā pret ļaunumu ir Deimiana romantiskā interese un visa sižetiskā virpuļa aizsācēja maģijas adepte Ciani un tās māceklis Senzajs, kad Ciani veikaliņš kļūst par ļaunu, pārdabisku spēku uzbrukuma upuri.

Jāsaka gan, ka nevienai no triloģijas grāmatām tās kulminācijas punkts ar labo un ļauno spēku cīņas sadursmi un paredzamo iznākumu, ne tuvu nav grāmatu spēcīgākais aspekts, kur kulminācijas visai neizteiksmīgas un gribas prasīt ‘’tik vien?’’. Krietni labāks ir ceļojums no vāka līdz vākam, kur piedzīvoto grūtību un pārdzīvojumu gaitā Deimiana un pirms tam tik nīstais Teranta tēls (savā ziņā pamatoti, zinot, ar kādiem līdzekļiem tas pagarinājis savu dzīvi tik ilgi) no negribīgiem sabiedrotajiem kļūst pat par ko tādu, ko varētu saukt par draugiem. Kur noslēdzošās triloģijas Crown of Shadows ietvaros Deimians izdara ko tādu, uz ko ar ļoti lielu varbūtību sērijas sākumā nebūtu gatavs. Bet pārmaiņas nav tikai vienpusējas attiecībā uz Deimianu, tā arī Terants sižeta gaitā sāk iemantot vai varbūt drīzāk atcerēties gadsimtu gaitā aizmirstas cilvēciskās īpašības.

Attiecību dinamika, kuru triloģijas sākumā varētu raksturot ļoti klasisku fantāziju ar izteiktu labo un ļauno tēlu cīņu, gaisma pret nakti, kur grāmatu nosaukumi labi ilustrē domu par tumsu un tās spēku, bet bez kā Deimianam un Terantam ļoti iespējami nebūtu pat niecīgāko izredžu, lai stātos pretim patiesajam ļaundarim dēmonam Kalestam, kuram līdz noslēdzošajam sērijas romānam izdodas palikt aizkulisēs un centrālo skatuvi ieņemt citiem ļaundariem vai pat apzināti likt ar tiem novērst uzmanību no sevis.

Māra Svīre – Nestāsti Man Pasakas

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Preses Nams

Manas pārdomas

1999.gadā izdots Māras Svīres ‘’Nestāsti man pasakas’’ neliela formāta un apjoma grāmata, kura tomēr sevī ietver astoņas drīzāk par pasakām saucami darbiņi. Bet, ja nu tiešām pasakas netiek stāstītas, tad grāmatā ietvertie astoņi īsie stāsti tomēr vairāk tādas atgādina gan ar pirmo Pasaka par Lauvu un Zaļo Vārnu, gan nākamo Caur sidraba birzi gāju.

Tajos antropomorficēti gan dzīvnieki, Lauvas un Vārnas savstarpējās attiecības, kā arī abu domu gājieni, kuri vairāk piedēvējami cilvēkam. Līdzīgi Pasakā par Omāruiziet stāsts par dominanci un citu zvēru vēlmi gāzt Omāru no troņa un numur viens statusa. Kā arīdzan tēli vārdu vietā tiek saukti par Puisi vai Meitu, lauvai un vārnai nav savu personificētu vārdu un līdzīgi izvēršas gan Pasaka par Omāru, gan citi stāsti.

Nestāsti Man Pasakas ietvaros novērojams mēģinājums ieturēt gan pasakas atstāstošo stilu, gan nedaudz pa savam modernizēt jau zināmas sižetiskās līnijas kā trīs dēli, no kuriem trešais un jaunākais ir Muļķis, bet, kurā stāsta Atgriešanās Nākotnēietvaros tie it kā gudrākie un viedākie sevi drīzāk pēc rakstura un izturēšanās sevi atrāda negatīvākā gaismā. Vai jau pieminētajā Caur sidraba birzi gāju Meita neatceras vai nav mācījusies no dziesmas vārdiem un nespēj iziet cauri maģiskajai birzij, kurā pēkšņi attopas, un nolauž zariņu, lai mājinieki noticētu neticamajam, bet līdz ar to sanāk sevi nolādēt.

Vairāk nekā viens stāsts interesantā kārtā neizceļas ar pārlieku mīļiem vecākiem, kas izpaužas pat tik ļoti, ka to atvases drīzāk priecājas, kad tie beidzot aprokami mūža guļā, lai tad paši varētu saimniekot un brīvi no to važām dzīvot. Tā stāstā Mājavecāki ar nolūku bērnos centušies iedzīt mazvērtības kompleksus, lai izkaustu tiem vēlmi doties plašajā pasaulē, lai tā vietā tie paliktu mājās un būtu tur nodarbināmi. Vai jau pieminētajā Atgriešanās Nākotnē ir līdzīgi vecāki bijuši, vien stāsts ar plašāku turpinājumu, kas notiek bērnu dzīvēs pēc tam.

Interesanti atšķirīgs no citiem stāstiem un līdz ar to vairāk izceļams ir gandrīz uz spocisko pusi pavelkamais Zaļais Jātnieks, kurā Alda ar vīru Kasparu izdomājuši pabūt ārpus pilsētas un atpūsties ar teltīm pa lauku vidi. Stāsta lokācija kādā pamestā saimniecībā, kur abi izdomājuši piestāt un apmesties, bet, būdama pūce (aizmigšanas ziņā, ne spējā pārvērsties), Alda ir tā, kura pamana svešinieku, kurš reizē biedē un izraisa baismu izjūtu, gan ieintriģē tik ļoti, lai ne tikai paturētu viņu noslēpumā no Kaspara, bet pārliecinātu vīru agrāk doties atpakaļ uz Rīgu un savākt viņu vēlāk.

Tā arī uz plašāku interpretācijas diskusiju varētu pavilkt Brīvais Cilvēksstāsts, un ko nozīmē būt brīvam, kad galvenais varonis šķiet pēc skolas beigšanas nokļūst plašajā pasaulē, līdz tam dzimis un audzis cietumā (abi vecāki tur strādā un dzīves sākumposmā nav bijusi vajadzība no tā iziet), bet nu, kad pašam kaut kā nebūt jāķepurojas, tad ārpus cietuma esošās izvēles brīvības un plašumi drīzāk biedē, un agrāk noteiktā dienas kārtība, garantēta maltīte un jumts virs galvas šķiet krietni vilinošāk.

Noslēdzošā pasaka/stāsts Princese un Tautudēlssavukārt jau zināmā stilā apspēlē sižetu, kur kādam varonim jāizglābj Princese, par ko atlīdzībā veiksmes gadījumā var saņemt karalisko atvasi par sievu. Turklāt vēl kļūt par Jauno Karali, jo Princese esošajam karalim vienīgā meita. Visi citi sabiedrībā augstāk stāvoši cēlie bruņinieki un citi varoņi mēģina, bet neviens no tiem nespēj turēt līdzi kārtīgam Tautudēlam.

Pasakas papildina visnotaļ pa dažai īpatnēja stila Luda Danilāna ilustrācijai uz katru pasaku, kuru stils ieturēts arī uz grāmatas vāka noformējuma.

Hugh Howey – Dust (Silo #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Elevatoru/Silo triloģijas pasaulē jau paaudzēm ilgi cilvēce, cik nu to sērijas varoņi zina, dzīvojusi noslēgtībā no pašu dzīvībai bīstamās planētas, kur ārpus elevatoru sniegtās drošības pat gaiss dažos mirkļos spēj nogalināt. Vai tā gribētu likt domāt šīs distopijas pasaules plāna īstenotāji, no kuriem dažs labs ar kriokapsulu palīdzību joprojām velk savu eksistenci iekš Elevatora 1.

Nav gluži tā, ka neviens no citiem elevatoriem (kopā tika uzcelti 40) nekad nebūtu sācis aizdomāties pa ‘’nepareizu’’ domu taku, ko laicīgi pamanot virslordi no pirmā elevatora un to galvenais boss Tūrmans (nu jau superseniors) tos metaforiski izslēdz un ar dažiem klikšķiem nolemj nāvei simtiem un pat tūkstošiem personu. Viss aiz paranoiskas domas un nākotnes vīzijas vēl tāltālajā pagātnē, ka, parādoties nanotehnoloģijām, kuras var sākt izmantot uz cilvēku, būtu jāveic preventīvs trieciens citiem un jānodrošina, ka tikai ‘’pareizās’’ nācijas ļaudis izdzīvo un manto pasauli.

Tomēr viens ir iztēlē izdomāt un, retajam zinot, aizsākt ko tik fanātiski grandiozu, pavisam kas cits realizēt, lai arī elevatoros ievietoto pēcnācēji paklausīgi sekotu virsplāna iecerei. Tā iekš elevatora 18 par tā mēru kļuvusī Džuljeta par spīti citu reliģiskāk noskaņotu biedru iebildumiem labu daļu no triloģijas noslēdzošās grāmatas pavada, lai vispirms izraktos ārpus elevatora sienām tā dziļākajos līmeņos un tad ar negaidīti atrastu milzīgu racēja tehnikas monstru raktos Elevatora 17 virzienā, kurš reiz kļuvis par upuri Tūrmana lēmumam, bet brīnumainā kārtā nenogalinājis pilnībā visus tā iemītniekus, starp kuriem agrāk sērijā iepazītais Solo jeb Džimijs, meitene Elīze un vēl dažs labs atrāda sevi arī šajā Putekļu grāmatā, un piedāvā pa kādam minisižetam.

Paralēli diviem pieminētajiem 17 un 18 elevatoriem, sižets mijas arī ar nodaļām no pirmā Elevatora, kurā ne visi ir tik līderībai paklausīgi, kā Tūrmanam gribētos. Lai arī tā nav pilna mēroga pretošanās kustība, bet vien brālis Donalds un māsa Šarlote, tad ar viņu centieniem pilnīgi pietiek, lai palīdzētu diviem nemieru cēlāju elevatoriem vēl jo vairāk destabilizēt radīto lietu kārtību.

Kā distopiskas nākotnes ideja Silo triloģija nebūt nav slikta. Gan ar motivējošiem iemesliem kādam to radīt, gan vēlāku to iemītnieku centieniem izprast kā savu pasauli iekš elevatora, tā arī prātojumiem, kas ir ārpus tā, vai tas, kas tiem tik ilgi ir apgalvots, tik tiešām ir patiesība, vai tomēr kaut kas pilnīgi atšķirīgs un sekojoši, kas tieši. Tā arīdzan cīņa un konflikti, kuri līdz ar vienu centieniem apmierināt ziņkāri un lauzt ierastās normas pretstatā tiem, kuriem ar to ne tikai pietiek, bet ir gatavi tiem pretoties elevatora ietvaros apzināti vai neapzināti palīdzot Elevatora 1 vadības kontrolei, tās lēmumiem.

Tomēr kaut kas pietrūkst, lai visas triloģijas noslēgums radītu pamatotības un loģiskuma iespaidu un laba atrisinājuma apmierinātības sajūtu. Lai arī, kā būtu, ja būtu momenti attiecībā uz atšķirīgiem tēlu rīcības scenārijiem ir jebkurā daiļdarbā, tad šķiet iekš ‘’Putekļiem’’ sižeta sākums un vidusdaļa  ir gana lielu lieku pildījumu, sižetiskiem sānceļiem, lai rastos gana daudz, vai tas maz nepieciešams un kāda ietekme tam uz vispārējā sižeta gala iznākumu.

Par cik starp katru triloģijas grāmatas lasīšanas reizi ievērota diezgan liela pauze (pirmā lasīta 2019.gadā un otrā 2021.gadā, kas laikam norāda, ka triloģija nav bijusi diez ko saistoša, jo būtu varējis visas izlasīt ar krietni mazākām pauzēm) un daža sīkāka detaļa līdz ar to piemirsusies, tad ir grūtāk spriest visas triloģijas kopainas kontekstā. Attiecībā par ko autors Hjū Hobijs nav uzdevumu augstumos, lai plūstoši ievītu stāstā nepieciešamo informāciju un pienācīgi atgādinātu.

Rūdolfs Blaumanis – Salna Pavasarī

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas valsts izdevniecība

Manas pārdomas

Ja vien kas literatūras mācību vielā nav mainījies, tad vismaz fragmentu no jau tā īsās noveles Salna Pavasarī būs liels vairums lasījuši. Vai vismaz priecīgākā momentā mācību stundas ietvaros skatīta 1955.gadā uzņemtā filma, kura pati ir vēl divu autora Rūdolfa Blaumaņa noveļu sižetiskais apvienojums.

Lai arī ļoti īss un ātri izlasāms darbs, tad emocionalitāte un tēlu iznestais pārdzīvojums izjūtams to pilnā apmērā. Sākot jau ar Vanagu Andra jau tā priecīgo noskaņojumu un flirtu ar Lieni, kad tā viņam uz lauka atnes pusdienas, kad prātu vēl jo priecīgāku padara viņas ‘’jā’’ vārds, kad ļaujas pierunāties precībām.

Salna Pavasarī lieliski parāda, ka ne vienmēr vajadzīgs tūkstošlapu vai pat dažu simtu lapaspušu apjoms, lai varētu lasītājam ļaut noprast virspusēji tik vienkāršo sižetu, bet reizē tik daudzslāņaino tēlu jūtu gammu, kurām tiem jāiziet cauri, turklāt vēl tik īsā laika periodā, kad šķietami tik tikko vēl nebūtu varējis būt priecīgāks, lai pēcāk būtu jālej gaužas asaras.

Bet, nu nenovēršami jāieslīgst maitekļa zonā, jo citādi pārdomas jāaprauj vien pēc dažiem teikumiem un nelielām rindkopām, jo tavu sakritību, kad kalponi Lieni pārsteidz kaimiņu saimnieka Mālnieka piedāvājums pārcelties pie viņa un kļūt par saimnieci. Lai arī māc lielas šaubas, kādu brīdi vilcinās un tielējas, tad pārliecina paša Mālnieka vārdi, ka šaubās, cik gan ilgi tam vēl lemts dzīvot, un ka visu lielo mantu varētu mantot visai drīz. Kurš muļķis gan laistu garām tādu iespēju? Atliek vien cerēt, ka puisis pēc pirmā šoka vēlāk nonāktu pie līdzīgām domām, saprastu un būtu gatavs gaidīt.

Izvēles cenas sekas, kad jūtas un salīdzinoši paknapāks pieaugušā dzīves sākums tiek likts pretim garantētai mantai un labumam, ja vien ir zināma pacietība. Protams, principiālāk noskaņots varētu bez ierunām nosodīt Lienes izdarīto, kad vēl tik tikko Andram apsolījusies, bet tāds nu izvēršas šīs noveles noslēguma sižets.

David Estes – The Fatemarked Epic #4-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Simt un pat vairāk gadu ilgais karš starp karalistēm turpina plosīties ar lielākām un mazākām militāru kauju sadursmēm gan starp četrām karalistēm, gan to iekšējās cīņās par godu ieņemt attiecīgās karalistes troni rit uz nebēdu, ka dažbrīd pat rodas iespaids, ka autors David Estes cenšas žonglēt ar pārāk daudz sižetiskajām līnijām, kur politiskajām un militārajām intrigām pa virsu vēl vairāku pārīšu romantiskās attiecības.

Diemžēl gala slēdzienā  The Fatemarked Epic sērija rada vilšanās sajūtu, izteiktāk šajās divās noslēdzošajās grāmatās, kur iecere ir nojaušama un pati par sevi grandioza, bet izpildījums liek vēlēties pēc kaut kā tai trūkstoša, bet, ko lielajā lapaspušu apjomā nav izdevies sasniegt. Reizē un varbūt ironiski sērija šķiet nevajadzīgi izstiepta garumā (tā arī pirmajās trīs grāmatās sižets un proza noklīst no lasītprieka pamatmērķiem) un katrā no piecām grāmatām idejiskais sentiments un morāle ir gana līdzīga, lai būtu varēts pietikt ar triloģijas apjomu un kondesentāku, aizraujošāku daiļdarba galaproduktu.

Tā vietā ceturtās Deathmarked un piektās Lifemarked grāmatas ietvaros sērijas galvenie varoņi spiesti nodoties jau iepriekš sērijā redzētam, kā rezultātā rodas izpaušanās variācijās pa tēmu. Vismaz noslēdzošajā sērijas romānā tiek ieviests antagonists HelmutsGeriksun tā savāktās, apvienotās barbaru ciltis (pret civilizēto pasauli) un visu četru karalistu ienaidnieks ar nolūkiem gan tās iekarot, gan atriebt pagātnes bērnības pārestības pret to. Bet atkal idejas grandiozums lielāks un varenāks nekā panāktais rezultāts, kas tiek pasniegts lasītājām.

Varētu domāt, ka nu beidzot karalistēm, uzrodoties kopējam ienaidniekam, būs dots grūdiens un gana motivējošs iemesls apvienoties, bet paaudzēs gūtais ienaids pret kaimiņu, kā arī māņticība pret dzimumzīmju (fatemarked) īpašniekiem, kas tiem piešķir dažādas, katram atšķirīgas spējas, ir pārāk spēcīgi ieēdies cilvēku apziņās, lai tik strauji spētu pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Pat ja tādiem kā Roanam Lorenam vai citiem labajiem varoņiem ieguvumi šķiet pašsaprotami un acīmredzami.

Katras grāmatas pamatsižeta beigās atrodami pa dažam labam īsajam stāstam, par kuriem iespaids teju labāks un augstāks nekā par pašu grāmatu un sēriju kā tādu. Pie to plusiem visnotaļ var pieskaitīt nepieciešamību būt konkrētākam un gari neizplūst, lai pavēstītu vēlamo no vienas perspektīvas katra stāsta ietvaros. Būtu tas kāda tēla sencis tad vēl jauno Krimejas karalistes koloniju un pēc atdalīšanās vēl tikai topošo karalistu izveidošanās periodā vai personīgāks kāda ‘’tagadnes’’ sižeta tēla tuvāks apskats, atrādot lasītājam iemeslus un apstākļus, kas radījuši personību, par kādu tā tagad kļuvusi.

To pašu gan gluži nevar teikt par epiloga stāstiem pēc piektās grāmatas, kur autors vēl piedāvā ieskatīties dažu tēlu un pastarpināti notikumu attīstībā karalistēs pēc sērijas noslēguma, bet, par cik epiloga stāstiem attiecībā uz pašiem notikumiem pamatsižetā maza vai ļoti maza būtība, tad vairāk rodas jautājums, kāpēc vēl vajadzīgs tērēt lasītājam laiku ar šo.