Autors: poseidons99

poseidons99https://poseidons99.wordpress.comarnis_krists_veveris@inbox.lv
poseidons99's avatar

Kohei Horikoshi – My Hero Academia #7-16

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Ceļš uz statusu un godu saukties par Varoni ar lielo burtu sākas jau no pirmās dienas, kad nosprausts uz to mērķis, no pirmās dienas, kad sāk manifestēties pirmās spēju (autors Kohei Horikoshi devis spējām quirk terminu) pazīmes jau pat četru gadu vecumā. Ar to gan nevar lielīties My Hero Academia (MHA) galvenais varonis Izuku Midoriya, bet ar tādēļ jo lielāka nozīme cīņassparam, sirds drosmei aizstāvēt kā vājākos, tā vienkārši grūtībās un neapskaužamā ļaundara plānota trieciena krustugunīs nonākušu biedru, lai dienas beigās vari ar pilnu pārliecību un skaļāko balsi un uz mangas lapaspuses ar pašiem lielākajiem burtiem izkliegt, ka esi darījis visu iespējamo, lai kļūtu jo spēcīgāks nekā pirms tam. Jo vari būt drošs, ka kriminālās pasaules ļaundari darīs to pašu.

Iepriekšējo rakstu noslēdzu pie sestās MHA sērijas krājuma un septītais turpina, kur iepriekšējais noslēdzas ar vasaras treniņnometnes sākšanos nedēļas garumā. Par nelaimi Izuku, tā kursabiedriem kā Tenya Ida, Ochaco Uraraka, Shoto Todoroki un vēl daudzi citi izceļami būtu, tad lielie, sliktie (vismaz tajā brīdī) Ļaundaru Līgas veidolā tos, varoņu universitātesU.A. audzēkņus noskatījuši kā ideālu mērķi jaunam uzbrukumam, lai turpinātu degradēt varoņu uzticamības simbolu kā sabiedrības aizstāvjus. Un kuriem vēl labāk uzbrukt, ka skolai, kurā nesen sācis pasniegt pats dižākais varonis kāds jebkad bijis un joprojām (uz doto brīdi) numur viens varonis pasaulē All Might.

Uzbrukums, kas paredzami tiek atvairīts, bet, kas dažu nākošo krājumu garumā sāk ievirzīt metaforisku stafets kociņa nodošanu no All Might uz Izuku, kurš, plašākai pasaulei un galvenokārt ļaundariem, vēl nezinot, savu Kvirku spēju neatklāj pats vien ar saviem spēkiem kādas nejaušības pēc, bet attiecīgā nejaušība ļauj tam sastapt All Might vēl pirms norietējis tā zenīta laiks, pirms vēl tas paspējis izraudzīties kādu citu par savu spēju mantinieku, piemēram, no U.A. universitātes trešā kursa. Simbolisks moments, kas jo vēl vairāk nostiprina Izuku varoņa apņemšanos nezaudēt drosmi, kādi nebūt smagi šķēršļi un pārbaudījumi netiktu no profesoru vai ļaundaru puses likti viņa un tā draugu/sabiedroto ceļā. Sapnis kļūt par varoni, kam jādzenas pakaļ ar visu, kas ir iekšās, ar visu pieejamo un reizēm pat no dziļākajām, šķeitami jau izsmeltajām spēku rezervēm, lai sapnis līdz universitātes pabeigšanai kļūtu par realitāti. Lai no All Might puses tam piešķirtā One for All spējas nebūtu bijis liktenīgi kļūdains lēmums.

Par ko gan lasītājs var būt drošs Ļaundaru Līga un tās izveidotājs liktenīgi ar ļaundara vārdu All for One (līdzībai nosaukumos iemesls), ar kuru All Might jau reiz mērojies spēkiem un knapi uzvarējis, bet vēl piedevām kurš vainīgs pie neglaimojošā fakta, ka spēku dzirsktele numur viens varonim iet uz beigām, ka jāsāk meklēt kāds, kuram to tālāk nodot.

MHA sērija nevar jau vienmēr nodarbināt labos varoņus ar nemitīgām spriedzes cīņām uz dzīvību un nāvi, pat ja eksistē sižetbruņas, un pa savai reizei jāļauj tiem mērot spēkus ar vienaudžiem no citām varoņu skolām, kas notiek vairāku krājumu garumā, kad kā U.A.universitātes tā citi vienaudži tiek pielaisti pie pagaidu varoņu licencēm, kuras oficiāli ļautu tiem iesaistīties krīzes situācijās, kamēr tagad kā vien studentiem, lai profesoriem vai kādam citam tos nevajadzētu sodīt, būtu jāstāv malā rokas klēpī salikušiem.

Reizē, par cik sērijā tik daudz dažādu varoņu, uzmanības fokuss nav tikai par un ap galvenā varoņa Izuku gaitām. Tā nosacīts bērnības draugs Katsuki Bakugo un viena no spēcīgākā varoņa Endeavor atvasēm, lai arī ārēji izceļas ar milzu bravūru un reti kad citā personāžā sastopami skaļu muti, tad, kā tas reizēm gadās aiz bravūras fasādes patiesībā slēpjas personība, kura tādā veidā cenšas vien noslēpt savu nedrošību, kuru tikai jo vairāk reizēm uzkurina nepatīkamais izbrīns, kad Izuku, kurš visu dzīvi līdz tam bijis Bakugo puisim iedzinējos, teju vai acumirklī tagad tam ir izrāvies priekšā.

Man uz grāmatplaukta pieejamajā noslēdzošajā vol.16 līdzīga tipa, bet ar pavisam citiem izcelsmes iemslu avotiem, izceļas divi citi varoņi, kuri, lai arī viens no tiem ir pat sava kursa top3 ierindojams, joprojām cīnās par pašpārliecību un pašnovērtējumu, lai virsroku pār tiem nepārņemtu zemapziņā čukstoša balss, kas tā vien grib iegalvot, ka tieši viņš nav Varoņa statusa cienīgs, lai labāk met plinti krūmos un atbrīvo vietu citiem kompetentākiem kolēģiem pirms ar saviem muļķīgajiem izgājieniem kādam vēl nodarījis pāri un kaitējis tā veselībai.

Kā starp labajiem supervaroņu tēliem, tā arī starp ļaundariem lemts uz sižeta skatuves kāpt jauniem censoņiem, kuri tā vien alkst izmantot šo krājumu laikā radušamies pārmaiņu laikus, lai censtos tos ļaunprātīgi, savtīgi, kā arī mantkārīgi un visādi citādi nekrietnos nolūkos vērst sev par labu. No tiem izceļams ir superļaundaris ar Overhaul palamu, kurš vēl piedevām var lepoties ar piederību vēl pie dzīvības esošai un stāsta ‘’tagadnē’’ retai parādībai kā jakuzas, kuri pēc kvirku spēju parādīšanās pasaulē piedzīvojuši ne tos raženākos laikus.

Overhaul tēls, kurš tā vien šķiet, lai cik pirms tam liels un briesmīgs All for One netiktu mālēts vai lai kā iepriekšējā MHA rakstā pieminētais Stein ļaundaris nebūtu uzdarbojies un apslaktējis vairāk par vienu vai diviem varoņiem, supervaroņu sabiedrības modelim, pastāvošajai kārtībai un ideāliem rada līdz šim vēl nepieredzētus draudus!

Anne Rice – The Wolf Gift Chronicles #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Anchor Books

Manas pārdomas

Kad vien 23 gadus jaunais San Franciso laikraksta Observer žurnālists tiek nosūtīts mārketinga tipa tematiskam rakstam par grandiozo Mendocino īpašumu un plašajām teritorijām, kuras to īpašniece Marchent grib pārdot, jo ar māju, tās iepriekšējo īpašnieku un onkuli Fēliksu viņai ir pārāk sāpīgas atmiņas un asociācijas, Reuben nevar pat ne tuvu iedomāties, cik ļoti izmainīsies viņa dzīve.

Jau no pirmajiem mirkļiem, kad ierauga Mendocino māju un vēl jo vairāk tuvumā skatot dažādām bagātībām piepildītās telpas, Rubenam piezogas doma, ka nesmādētu iespēju pats iegādāties īpašumu, ka tā tēvam akadēmiķim arīdzan fascinētu ar kultūras vēstures un cita veida izsmalcinātām vērtībām, kuras aiz sevis atstājis pirms 20 gadiem pazudušais Marčentas onkulis Fēlikss.

Zinot The Wolf Gift grāmatas un duoloģijas The Wolf Gift Chronciles premisi, ka tajā prominenti figurē paranormālais vilkaču mitoloģijas aspekts, turklāt, ka galvenajam varonim Rubenam par tādu lemts pārtapt, lasītājs ar nepacietību var gaidīt, kāds gan būs sižeta katalizators, kas teju kā pārdabiski maģisks teleports aiztransportē Rubenu pavisam citā, no malas biedējoši vardarbīgā pasaulē.

Vēl jo vairāk, kad ar izmaiņām un pārvērtībām, ar jauno fizioloģiju un visām tam sekojošajām emocijām un psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem Rubenam jātiek galā vienam pašam. Vienam, jo katalizatora notikums atņem dzīvību gados vecākai, bet vēl gana jaunajai un pievilcīgajai Marčentai. Vienam, jo lielāko tiesu no grāmatas Rubens varētu nodomāt, ka, ja arī bez viņa pasaulē eksistē citi likantropi, kā nekā vainīgais, kurš atbildīgs par viņa infekciju, tad diezin vai to ir tik daudz un mājo tik tuvu, lai spētu kā nebūt palīdzēt un aprast.

Psiholoģiskos pārdzīvojumus sagādā nevien situācija un attiecības ar vecākiem un brāli Džimu, kuras ne agrāk, ne tagad bijušas tās gludākās, kurās nevajadzīgu viļņošanos sagādā ilgadēja draudzene Celeste, ka no lasītāja viedokļa atiek vien nobrīnīties, ka Rubens ar viņu vēl kopā, kam, pēc kļūšanas par vilkati, saprotami nāk klāt jauna, neparasta dinamiku, kuras cēloņus nevar tā tik vienkārši parastam mirstīgajam kā ar āmuru pa pieri izklāt uz delnas.

Vēl jo vairāk, kad Rubens atklāj autores Anne Rice citkārt vilkaču literāros darbos nemanītu (varbūt vien nav gadījies tādu vēl lasīt) pārdabiskas ožas aspektu, kas ar kliedzin kliedzošu neatliekamu uzstājību sauc palīdzēt nevainīgiem upuriem, kad ļaunumam tā dažādākajās pakāpēs tiek ļauta vaļa, kur acīmredzami ierastie likumsargi ir bezspēcīgi, lai novērstu noziegumu. Tomēr, lai ar kādu morāles lēcu netiktu vērtēta Rubena rīcība, tad tā noteikti un visai ātri piesaista plašsaziņas mediju uzmanību. Īpaši, kad top skaidrs, ka varoņa un pašrocīgā taisnības cīnītāja vai citu acīs sērijveida slepkava rīcība nav nejaušs vienas vai divu reižu atgadījums. Papildus ažiotāžu un interesi ģenerē diskuss, kā gan vērtēt šīs personas rīcību, jo, lai cik nešķīsti un kriminālnoziegumu bagātu pagātni nebūtu dažādie upuri, tad slepkavība tomēr paliek slepkavība.

Vismaz paša Rubena rokās nokļūst iespēja piedēvēt varonim/ļaundarim iesauku Man Wolf, kura stāsta popularitātes dēļ vēja spārniem milzu ātrumā aplido visu pasauli. Kuram gan vēl labāk laikrakstam Observer uzticēt saviem lasītājiem pavēstīt par šokējošajiem notikumiem, ja ne pašu žurnālistam un pirmajā incidentā cietušajam. Kuram gan vēl labāk ar labas prozas kvalitāti, kāda piemīt Rubena rakstnieka rokai, reizē iesvelt kvelmi un lasītāju interesi un reizē būtu gana vispārīgs, lai ne mazākajā mērā neļautu diskusam un interesei sākt pavērsties pārk bīstami tuvu Man Wolf patiesās identitātes atklāšanai, kam gan talkā nāk citi vilkaču fizioloģijas aspekti.

Jaunu dinamiku The Wolf Gift Chronicles duoloģijā piešķir Lauras tēla nejauša sastapšana dziļi Muir mežos. Laura ne tikai neizrāda nekādas bailes vai kādas citas satraukuma pazīmes, kad nakts tumsā ierauga sava meža namiņa tuvumā tādu mošķi kā vilkatis, bet pat uzņem kā ar ciemiņu, kas turklāt vēl noslēdzas ar intimitāti. Atklājot vairāk par Lauru, tās pagātni, skaidrāki top iemesli, kāpēc gan tā, uz ko varbūt pat zemapziņā cerējusi. Bet notikumiem lemts pavērsties tam pavisam pretēji, ka prātā pat nāk Skaistules un Briesmoņa analoģijas salīdzinājums, ko gan paši tēli viens otram noliedz un mēģina saskatīt savu un atšķirīgu.

Tikpat interesantu un Rubenam satraukumu pilnu, kas gan nākotnē no šīs sastapšanās izrietētu, ievieš ne tikai dzīvāka par dzīvu Fēliksa atkalatgriešanās vispirms jau Sanfrancisko reģionā un sekojoši Medocino namā, bet arī, ka mats matā nav pēc skata mainījies, ko oficiāli izskaidro, uzdodamies par pazudušā un mirušā Fēliksa ārlaulības dēlu. Satraukums pamatos, jo saliekot visus mājienus un pavedienus kopā, atliek vien secināt, ka kā Fēlikss, tā arī tā tuvāko draugu grupa paši arīdzan ir likantropi vilkači.

Duoloģijas otrajai The Wolves of Midwinter ir krietni uz Rubena iekšējo pasauli un pārdzīvojumiem vērstāks skats. Lai arī Rubens nu jau vairs nav svešinieks attiecībās ar savu jauno ‘’Es’’ un ko tas nozīmētu palikt nemirstīgam, kamēr radi un tuvie būdami parastie mirstīgie, tiktu apglabāti, tad neviļus jauna vilkača radīšana pirmās grāmatas ietvaros rada jaunas pārdomas, šaubas par savas rīcības pareizību un ko gan tālāk iesākt, kad aptverts kā izdarītais, tā potenciālās sekas. Kad ir vēlme nepalikt gluži vienam ar savu vilkatību.

Kaut arī pirms otrās grāmatas ir labs, īss kopsavilkums, ja nu ir šāda, tāda būtiskāka detaļa aizmirsusies, tad šī otrā romāna krietni atšķirīgais sižetiskais stils var likt vilties, ja gaidīts kaut kas līdzīgs pirmajai The Wolf Gift un vēl vairāk, ja kāda iemesla pēc The Wolves of Midwinter tiek lasīta vispirms. Tomēr gribas teikt, ka grāmata no paša lasītāja šoreiz prasa lielāku iesaisti un prāta nodarbināšanu, jo nebūs vien popkornam vai cukurvaitei līdzīga izklaide, kuras vērtība reizēm tikpat ātri pazūd.

Tā vietā tiek izmantots ziemas saulgriežu un Ziemassvētku laiks, lai Rubens, viņa jaunradītais Stjuarts un arī citi tuvi tēli, no kuriem dažam labam lemts sekot Rubena ceļam jaunajā, paranormālajā un pirms tam tik svešajā pasaulē. Vienlaikus svētku (pagāniskie un kristīgie) atmosfēra, emociju un dažādu personu aktivitātes virpulis liek manifestēties personāža tēlam, no kura kā Rubens, tā Fēlikss jau bija pie sevis paspējuīs atvadīties. Izrādās Marčentas gars tā vardarbīgās un negaidītās mirstīgās eksistences pēkšņā gala dēļ nav spējis ļauties nākošās eksistences plaknei, bet palicis vēl starp mirstīgajiem.

No tēliem nevar drusku plašāk nepieminēt Rubena brāli, turklāt priesteri Džimu. Viņam tiek veltīti diezgan būtisks lapaspušu uzmanības laiks The Wolves of Midwinter ietvaros. Gan tam, kādu iemeslu dēļ kļuvis par priesteri, gan jo būtiskāk vainas apziņas slogam, kuru tā pagātnē pats sev uzlicis, bet kuru pats Rubens zem grēksūdzes aizsega pavēsta par savu jauno dabu, zinot, ka brālis kā advokāts citam tad to neatklātu. Fakts, ko Rubens pats vēlāk sev nereti pārmet.

Jāpiebilst, ka ne Rubenam, ne Fēliksam vai kādam citam ar abiem saistītajiem tēliem par naudas trūkumu ne tikai nav jāuztraucas, bet šķiet lielākas raizes sagādā tās iztērēšanas jautājums. Interesants, pavisam atšķirīgas dabas sižets varētu tikt izvērsts, ja ne vienam, ne otram tāda opcija un kabatu biezums nepastāvētu, bet tas jau cits debatējams jautājums, kā būtu, ja būtu. Cita autora atšķirīgāka stila un manieres daiļdarba jautājums.

Timothy McGowen – Arcane Knight #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Līdz ko noslēdzas trešā Arcane Knight jeb Order & Chaos sērijas grāmata, lai cik ļoti lords Varians nebūtu palīdzējis galvenajam varonim Kaldoram Mailzam tā spēka ceļojuma un izaugsmes pirmsākumos, Kaldors nevar piedot un aizmirst derdzīgo ieroča pielietojumu, lai tikpat kā noslaucītu no zemes virsas konkurējošu namu un tā galvaspilsētu. Ar to vien lords Varians kā laika bumbu agrāk vai vēlāk ir parakstījis sev nāvesspriedumu, kuru Kaldors apņemas īstenot.

Noslēdzošās trīs sērijas grāmatas, laicīgi zinot, ko no sižetiskā stila un varoņiem sagaidīt, bija jau krietni vieglāk vienkāršoti sakot pieciest. Lai arī nu jau priekšzināšanas ļauj labāk izbaudīt Kaldora un tā draugu grupas biežāk uz lielo sižetu ietekmi neatstājošu došanos neskaitāmos Labirintu ‘’skrējienos’’, ja vien neskaita, ka balvas un iegūtie dārgumi, kā pašam Kaldoram, tā citiem ļauj pakāpeniski (reizēm gan straujāk par strauju) kļūt arvien spēcīgākiem līdz brīdim, kad nav pat mazāko šaubu, kuram gan būtu lemts gūt virsroku cīņā starp Kārtību (Order) un Haosu. Un tam visam pa virsu LitRPG fantāzijas subžanrs šķiet vien lieki piekabināta atribūtika.

No citiem tēliem, ja ļoti pacenšas piedomāt un izspiest kādu nebūt pievienoto vērtību, varētu mēģināt izcelt Kaldora draugus Izmīnu un Emeriju no laikiem vēl pirms Kaldorā tiek pamodināta Dzirkstele (maģisko spēju avots autora Timothy McGowen izveidotajā fantāzijas pasaulē). Bet arī šo divu vai citu kā kompanjonu tēlu, tā vēl jo izteiktāk Haosa ļaunaru tēlu gadījumā izaugsme diezgan apjomīgu lapaspušu grāmatu garumā (lpp kopskaitu dalot vidēji nedaudz virs 500 lapaspušu katrā) ir tikpat kā nekāda.

Biežāk tie kalpo vien, lai izdevīgā brīdī glābtu no kritsikas situācijas Kaldora tēlu. Itkā varētu nodomāt, ka redz, Kaldors tik neievainojams nemaz nav, bet izpildījums tāds, ka neatstāj šaubu, ka ‘’sižeta bruņas’’ ir vien vāji slēptas. Tā prātā nāk sērijas pašā sākumā mistisks bāra īpašnieks un burvis vārdā Merlins, kurš arī šo trīs grāmatu ietvaros vairākkārt ‘’deus ex machina’’ stilā izglābj dienu, uzrodoties kā no skaidrām debesīm. Neievērota nevar palikt arī paša burvja vārds un visa citu leģendu un literāro darbu asociācijas, kuras tam nāk līdzi. Un kā būtisks ceturtās grāmatas sižets, pirms Kaldors var īstenot atriebes plānus pret lordu Varianu, ir saistīts ar leģendāri superspēcīga zobena iegūšanu, kas Arcane Knight pasaulē nosaukt par Ordu zobenu, bet kvests, kura ietvaros tas iegūstams, zobenam dots Ekskalibura vārds.

Diemžēl ne saistībā ar dažādiem Artūra bruņinieka mājieniem, ne vēl jo vairāk ar agrāk eksistējošas un leģendāri spēcīgas magu Ordu rases eksistenci autors cenšas, bet diezgan iespaidīgi nesekmīgi izveidot intrigas un augstākās pakāpes cienīgu pasaules uzbūvi, tās vēsturi un pamatu galvenā varoņa Kaldora izvēlei par Kārtības čempionu. Pārāk daudz laika un uzmanības tā vietā tiek veltīts Labirintu piedzīvojumiem, lai vien momentos, kad šķiet ir vēlme pievērsties, kam nopietnākam, brīdis, kad to efektīvi realizēt, jau būtu nokavēts.

Ja izaugsme citiem tēliem, kā minēts, tikpat kā nekāda, tad vismaz kaut cik tādu var novērot Kaldoram. Tā puisim, kas gan drīzāk saucams par jaunu vīrieiti, piedzīvojumu gaitā ļauts nonākt pie atziņas, ka, lai būtu balanss starp Kārtību un Haosu, starp labajiem un ļaunajiem spēkiem, ne vienmēr un visu laiku viņam būs lemts uzvarēt. Ka ne vienmēr un par katru cenu būtu jātiecas iznīcināt un līdz pelnu pīšļiem miltos saberzt Haosa pusē esošos. Atziņa, pie kuras vēl jo vairāk nākas pieturēties, kad sērijas sižetā tiek atklāti pavērsieni attiecībā uz Kaldora tikpat leģendāro tēvu Elkoru, kurš arī ne tikai bijis Arcane Knight, kā dēļ Kaldors izšķīries pats par tādu kļūt, bet ir dzīvāks par dzīvu un papildus tam spēku pusē, kas teorētiski nostādītu dēlu pret tēvu.

Ja kopskatā Order & Chaos sērija jau no paša sākuma līdz beigām, tai skaitā ar neko neizteksmīgu gala kulmināciju, liek vilties un novēlēt autoram labāku izpidījumu citos darbos (nedaudz bail riskēt ar vēlākām publikācijām pēc šīs sērijas), tad ar piepūli var mēģināt saskatīt uzplaiksnījumus un momentus, kuros, lai būtu balanss starp labo un ļauno, starp Haosu un Kārtību, kā vienā, tā otrā pusē būtu jābūt tēliem, kuri nav viennozīmīgi slikti vai labi, lai tiem piemistu melnbaltas tēlu iezīmes.

Arcane Knigt/Order & Chaos – nešaubos idejiski piemitis labs potenciāls, bet gandrīz pietrūkst (rokas) pirkstu, lai saskaitītu neizmantotas un vāji izpildītas iespējas, kuras citkārt sērijai ļautu būt ai, cik labai (kaut gan pēc Goodreads atsauksmēm laikam būšu stiprā mazākumā). Tā prātā nāk vairākkārt pieminēts super drauds visiem kā Kārtības, tā Haosa pārstāvjiem, Melno Pūķu veidolā. Vai noslēdzošās sestās grāmatas laikā iepazīstināts jauns termins Word (‘’The Word has stood strong’’), bet ne viens, ne otrs vai vēl kāds jau pieminēts aspekts tā arī netiek apaudzēts ar miesu, lai rezultāts un gala iznākums būtu pienācīgi izbaudāms.

Ryo Hanada – Devils’ Line #1-12

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vertical

Manas pārdomas

Kad tevī mājo tumsas bezdibeņa un nekontrolētas asinskāres aizmetņi, ir dienu no dienas profesionāli un sadzīves solī jāpielieto visa iespējamā paškontrole (un jāturpina to attīstīt un uzturēt formā), lai nenorautos no metaforiskās ķēdes un neļautos dziņām, kuras paša un citu drošības labad vēlams apspiest. Tas gan ne visiem Devils’Line sērijā par velniem sauktajiem vampīriem ir pa spēkam, par kuru reālo eksistenci lemts vispirms uzzināt vienai no sērijas galvenajām varonēm (un vēlāk ar ļaundaru plānotu ieceri arī plašākai sabiedrībai) Tsukasa Taira.

Tsukasai tās pirmā sastapšanās ar vampīru vaigu vaigā pat varētu teikt no ļoti negaidīta avota, no studiju biedra, kurš līdz šim tik veiksmīgi spējis noslēpt savu patieso dabu, bet ne vairs, kad Tsukasas skaistums un paša iekāre gūst pār to virsroku. Par laimi turpat tuvumā gadās neoficiālas policijas izveidotas velnu mednieku F vienības pusvampīrs Yuuki Anzai, bet pirms sērija gatava abus varoņus tuvāk vienu ar otru sapazīstināt.

Interesanti, kā ilgajos dzīves gados Tsukasa spējusi nodzīvot, vismaz pašai nezinot par pretējo, nesastopot nevienu vampīru, bet te pēkšņi no pirmā incidenta nemaz nepaiet tik ilgs laiks, lai Tsukasa atkal gandrīz kļūtu par upuri viena tāda uzmanības apliecinājumiem, bet kārtējo reizi paveicas, ka Anzai ir salīdzinoši tuvu, lai tā vampīrisma uzlabotā dzirde ļautu laicīgi paspēt aizsteigties palīgā. Kā lai citādāk, ja ne par likteņa sūtītu (potenciālu) mīlestību to nosaukt, vai vismaz romantisko sižeta līniju starp diviem galvenajiem varoņiem, kuru paralēli nozīmīgākai sižeta problēmsituācijai risināt.

Yuuki Anzai var droši teikt, ka ir paveicies atrast nodarbinātību starp Division 5 F specvienības biedriem. Būdams pusvampīrs, lai arī starp kolēģiem ir simtprocentīgs vampīrs Džila, bez kolēģu atbalsta cīņa ar sevi un savu iekšējo tumsu būtu jo grūtāka. Konstanta piesargāšanās un risku mazināšana, lai nepārvērstos par asinskāru monstru jau tā ir liels psiholoģiskais slogs, kas bez atbalsta sistēmas un ģimenes, būtu tie radi vai citi, ilgtermiņā ar lielu varbūtību beigtos bēdīgi. Kad Anzai dzīvē ienāk Tsukasa un ar laiku mazpamazām abi noprot, ka jūtas vienam par otru virzās uz romantisko pusi, jo lielāku satraukumu un bažas par savu paškontroles spēku izjūt Anzai. Anzai pārdzīvojumu ceļš un filozofiskās pārdomas, starp kuras sniegtajiem atklājumiem arī tas, ka ne vienmēr asinskāre simtprocentīgi nesavaldāma, un kuras sēriju salīdzinoši ar citiem tās aspektiem padara krietni baudāmāku.

Vampīru jeb Velnu eksistence līdz šim palikusi vien leģendu un mūsdienas popkultūras dažādajos medijos, bet, kā sižeta gaita to rādīs, tad acīmredzami eksistē pat ļoti ietekmīgu cilvēku grupa, kuri gatavi sponsorēt teroristisku CCC (Chosen Civil Community) grupu, lai izraisītu incidentu, kas plašākai sabiedrībai izgaismotu vampīru eksistenci to vidū, lai pamatoti satraucošu draudu uzpūstu lielāku par lielu un katrs sāktu domāt, ka tieši viņam būs lemts kļūt par vampīra upuri kuru katru brīdi. Lai kolektīvās panikas ietekmē varētu virzīt likumdošanas un cita veida valsts pārvaldes izmaiņas tiem par labu. Kaut gan sērijas gaitā tieši cilvēku rīcība biežāk un vairāk pielīdzināma to nīsto velnu/vampīru potenciālajām zvērībām, ko gan vispirms jau sev attaisno ar lielo un cēlo mērķi par drošu sabiedrību bez vampīriem.

Kā galvenie sērijas ļaundari tiek stādīti priekšā CCC grupa, kuras starp tās nedaudzajiem biedriem var lepoties ar ļoti ietekmīgiem personāžiem, kā policijas komandieri un A vienības līderi Kirio Kikuhara vai pat Veselības ministrijas parlamentāro sekretāri Kaname Shirase, bet lielai daļai no tiem pašiem, cik nu tie ir, tiem paustais to rekrutēšanas nolūkos diezgan būtiski atšķiras no faktuālās patiesības.Lai arī tiek radīts iespaids, ka CCC ir tik vien kā priekškars aizkulisēs paliekošu marionešu striķu kontrolējošajiem, tad neliela vilšanās, ka pat divpadsmit krājumu laikā, kad palikuši vēl tikai divi krājumi ir vien mājieni par to, kurš vai kuri ir īstie lielie ļaundar. Tā vietā lvenais sižets nereti tiek pabīdīts malā par labu vairāku citu sērijā dalību ņemošu tēlu un potenciālu pārīšu romantiskajiem pārdzīvojumiem.

Ar Devils’Line pirmo krājumu un tālāk izrietošajiem notikumiem visai skaidri noprotams, ka vampīru eksistence fakts ir ticis veiksmīgi turēts noslēpumā. Bet tādā gadījumā drusku pretrunīgi šķiet R2PC jeb Redeyes Rights Protection komitejas jau pirms 20 gadiem izveidotas vadlīnijas, kuras regulārās sanāksmju sēdēs ar dažādu ekspertu piesaistīšanu tiek pārskatītas un papildinātas. Papildus tam ONLO vai atšifrējot Obihiro National Laboratory Orphanage, kas kalpo kā galvenais vampīru un vampīrisma pētījumu centrs, plus bāreņu nams. Tā teikt gan šķiet drusku par daudz iesaistītoais personālijs gadu gaitā, lai kaut kas tāds paliktu tik ilgi noslēpumā.

Atšķirībā no sērijai jo tālāk turpinoties pieaugošiem šķietami liekiem romantiskajiem sižetiem, kas tikai lieki izstiepj garumā sēriju un liek jo vairāk vēlēties, lai notikumi atgriestos pie pamatsižeta, un kur turklāt dažs labs tēls variācija par tēmu ar saviem satraukumiem mīl vai nemīl ļoti maz atšķiras viens no otra, tad to pašu nebūt nevar teikt par Yuuki Anzai pusvampīrisma izcelsmi un kā gan tā vecāk, gan pats saistīts ar ONLO iestādi. Sižets par un ap Anzai, par to, kā tēls izzina savu pagātni, lai labāk varētu izprastu tagadnes sevi ar cerību, ka tas ļaus uzlabot paškontroli, un vairs nebaidīties nodarīt pāri vispirms jau sev tuvākajiem ir, ja ne viennozīmīgi saistošākais no visas sērijas, tad tuvu tam. Jo interesantāku ONLO sižetlīniju padara fakts, ka bez Anzai veiksmīgi tiem izdevies radīt vēl citu pusvampīru, kurš, lai arī oficiāli saukts par Johannes Kleeman, personīgi labāk grib atsaukties uz Hans Lee.

Devils’Line sērija, kas iesāk sevi spēcīgi un ir ar savu interesantu pienesumu par vampīriem, bet spēks, kas līdz divpadsmitajam krājumam diemžēl jau sāk manāmi izsīkt. Atliek cerēt, ka tikai pretējo var teikt par sērijas liela kulmināciju pēdējos divos krājumos, ka tā ir tai pienācīgu uzrāvienu un pēcgaršas kulmināciju.

Terry Mancour – The Spellmonger #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Šaruls un tā goblinu armijas, lai arī ik pa brīdim cieš diezgan smagas sagrāves un kaujas tiem noslēdzas ar lielu upuru skaitu pašu rindās, tad to skaits ir tik apjomīgi masīvs, ka pat ar visu to, naidnieks turpina soļot jo dziļāk cilvēces apdzīvotajās teritorijās. Vien kāda neizprotama iemesla dēļ tie nekust uz priekšu tik ātri, kā gadīts. Kā Spellmonger burvim Minalanam, tā citiem grūti noticēt, ka tie piestājuši vien atvilkt elpu un sakopot spēkus, jo Undead God Šaruls nebūs no tiem overlordiem, kurā slēptos pat mazākie līdzpārdzīvojumi un ieinteresētība par tā sekotāju labklājību, ka aiz goblinu jeb gurvani manevriem vai to neesamības slēpjas kaut kas biedējošāks un bīstamāks.

Ceturtā Knights Magi un piektā High Mage grāmatas hronoloģiskā ziņā tikpat kā pārklājas un vien atsevišķi sadalītas, jo ceturtā pilnā mērā pievēršas burvja Minalana divu mācekļu Rondala un Tindala izglītības pilnveidošanās gaitām, kurās, kamēr ir laiks un lielu kauju nenotiek, nosūta Minalans, lai tie abi jo labāk varētu viņam pēcāk palīdzēt.

Kā Tindals, tā Rondals ir jau pierādījuši savas prasmes pret reāliem pretiniekiem, kur neveiksmes gadījums prasītu augstāko, paša dzīvības cenu. Bet viens ir vienkārši izdzīvot un pavisam kas cits pārzināt savā rīcībā pieejamos līdzekļus un iespējas kā īstenam meistaram un nepaļauties vien uz maģijas spēju būsteri, kuru īpašā irianaita akmeņa veidā, kā daudziem citiem sērijas gaitā, tā arī saviem mācekļiem ir piešķīris Minalans. Raksturos un interesēs abi varoņi ir padarīti gana atšķirīgi, lai būtu jo interesantāk sekot to atšķirīgajam ceļam, atšķirīgajai izglītošanās programmai, lai kā viens, tā otrs pilnveidotu un papildinātu no Minalana iegūtās prasmes, kura gadījumā noteicošais faktors izdzīvot, lai varētu turpināt cīņu, ir bijis gana labs motivators, lai varētu apgūt nepieciešamāko, bet ne tik izteikti būtisks, kas atļautu kādu nebūt brīvo laiku un būt pietiekoši vispusīgam.

Kamēr Tindals līdz šim vairāk aizrāvies ar praktsiku zobencīņu prasmju apguvi, kas lieti noder, lai atstātu labu iespaidu uz pretējo dzimumu, un teorētisko pamatu apgūšana bijusi labi ja tālā otrā plānā, tad Rondala tēls ir tieši pretējs. Rondals labprāt pavada stundām ilgi pie dažādu tematu mācību tekstiem, kamēr sapņi un ieceres attiecībā uz pretējo dzimumu tā arī paliek cēlajos sapņos. Atšķīrīgums, kas ne reizi vien liek abiem jaunajiem puišiem badīt metaforiskus ragus un likt starp izcelties pat diezgan būtiskiem nesaskaņu konfliktiem, vēl jo vairāk, kad abu interesi un uzmanību piesaista daiļa studente Asteiža, kura piedevām vēl izrādās aristokrāte.

Lai arī paskatot Goodreads atsauksmes, daudziem šāda novirzīšanās no Minalana pamatsižeta nav gājusi pie sirds, tad pats laikam būšu pretējās domās. Abi tēli, to konflikts un nesaskaņu rezolūcija, kurā gan Tindals, gan Rondals galu galā noprot, ka nav jābūt sirdsdraugiem, lai varētu kā kolēģi pēc intensīvākiem izglītošanās kursiem turpināt palīdzēt, kā Minalanam, tā vispārēji sniegt artavu cīņā pret gobliniem. Tēlu raksturu izaugsme, kas šķiet varoņu pieredzātajiem notikumiem atbilstoši loģiska. Tā arī Knights Magi romāna pamata problēmsituācija, kad kāds nebūt ļaundaris grib nozagt vismaz vienu no mācekļiem piešķirtajiem irianaita akmeņiem, ir gana saistošs, dramatisks un ar tālejošākām sekām kādā no sērijas turpinājumiem, lai būtu intriga sekot notikumu gaitai un atrisinājumam.

Tikmēr piektās High Mage ietvaros sižets atkal atgriežas pie Minalana perspektīvas, ik pa brīdim sižetam pieskaroties tā mācekļu tēliem, kad par tiem vai no puišiem pašiem tiek saņemts kāds ziņojums. Kamēr lasītājs no Knights Magi jau zina, kas slēpjas aiz iemesla, kāpēc goblinu armijas piestājušas, kas gan liedz tiem turpināt ekspansiju, tad Minalans, karalis Rārds un citi aristokrāti ir vēl neziņā. Varētu padomāt, ka, ko gan tie tā bez maz bēdājas, ka goblini neturpina uzbrukt, bet uzturēt un pabarot tik lielu armiju, ja šķietami nav tam pamata, ir dārgi un ilgtermiņā teju tikpat neizdevīgi. Vien ar Minalana un tā domubiedru palīdzību izdodas nomākt nelabvēļu balsis karaļa ausī, kas tā vien aicina samazināt armijas skaitu, ja šķietami nav pamatu to tik lielu uzturēt.

Ja Knights Magi gadījumā ir patīkami redzēt divu nozīmīgu, bet ne galvenā varoņa Minalana līmeņa tēlu nozīmīgu izaugsmi, tad High Mage turpinājums nav izņēmums un atkāpe no līdz šim piedāvātā. Tajā burvis Minalans, kuram sērijas gaitā pa savai reizei jau ir paslīdējusi kāja pa kreisi, kad runa ir par attiecībām un uzticību sievai Aljai, kura lielākoties šo trīs grāmatu ietvaros paliek fonā, vēl jo vairāk, kad tagad jau ir divi kopīgi bērni, ir temats, kas sāpīgi gulstas uz Minalana sirdsapziņas. Jautājums, kurā varonis nav gatavs tā vienkārši sevi attaisnot ar kādu nebūt klišejisku ieganstu, lai mierīgi varētu turpināt ierasto praksi. Kā nekā Minalans jau vienreiz ir apdedzinājies, ar kā potenciāli negatīvajām sekām vienā epizodē tiek vien pabaidīts, bet citādi izpaliek bez būtiskākas uzmanības, kas gan pieļauju tikpat ātri varētu kļūt krietni būtiskāks dienaskārtības jautājums, ja tā lemtu karaļa meita Rardīna un tāda kā spiegu un slepkavu tīkla vadītāja (oficiāli par tādu skaitās Rārda sieva).

Turpinoties sērijai ar sesto Journeymage grāmatu, centrālais sižets atkal drusku novirzās no Šarula un goblinu armijas, bet ne no Minalana kā galvenā varoņa perspektīvas. Šajā grāmatā, pēc visa notikušā un tā atrisinājuma iepriekšējā High Mage romānā, Minalanam ir tā teikt gana daudz ‘’brīvā laika’’, lai varētu izpildīt solījumu un palīdzēt Kasari tautai pārvietot tās aptuveni divos tūkstošos skaitā mērāmu bērnu un jauniešu skaitu līdz citai, tiem drošākai lokācijai. Ceļojums, kuram ir gana daudz idejisku pretinieku, gana daudz tādu aristokrātu, kuri pat principa pēc ir gatavi mēģināt stāties Minalanam ceļā, lai censtos nepieļaut, ka cauri to piederošajām zemēm pārvietotos kaut kādi tur nebūt salašņas, no kuriem nav nekāds labums, vien liekas mutes, kuras nāktos kādu brīdi barot.

Pašam Minalanam solījuma izpilde ir kā labs piedzīvojums, kas pārmaiņas pēc liek tuvāk dabai izrauties no jau komfortablā luksusā iedzīvojušamies paradumiem, pat ar visu to, ka nākas kauties ar gobliniem. Bet ceļš, kas aizsākas ar oriģinālajiem aptuveni divtūkstoš bērniem, valodām un baumām izplatoties, piesaista arvien jaunus līdzgaitniekus. Kā gados vecākus, kuri cer atrast labāku dzīvi vai pat naivi cer, ka pie Minalana izdotos iegūt leiputrijas cienīgu dzīvi, kur iztikt bez smaga darba, tā arī bāreņus un nabadzīgāku vecāku atvases, kuriem palaimējies palikt dzīvajos par spīti goblinu centieniem, un kuri savā izmisumā, nesaskatot, ka paliekot uz vietas, viņu pašu aprūpē, tiem būtu diži labākas nākotnes perspektīvas. Labāk sūtīt tos prom, līdzi Minalana migrācijas kustībai, un cerēt uz to labāko.

Journeymage noslēguma sekvencē piedevām vēl laba sagatave turpinājumiem, dodot mājienu par Minalana jaunradītu un varbūt vēl spēcīgāku substanci un minerāli, kas būtu līdzvērtīgs irianaita vai Snowstone akmeņiem. Citādākā ziņā no šīm trim salīdzinoši vājākā šķita piektā High Mage grāmata, un arī vien nesakritības dēļ starp mājienu romāna prologā ar reālajiem notikumiem grāmatas kulminācijas atrisinājumā. Kas lielos vilcienos pat ignorējams un piedodams, norakstot kļūdu uz faktu, ka sērija oriģināli ir pašpublicēta, varbūt tad vēl pienācīgi redaktora necaurskatīta un vien vēlāk Audible pamanīta un audio versijā publicēta.

Izlasīju, lasu, lasīšu #289 (29.12-18.01)

Izlasīju:

Angus Donald – The Outlaw Chronicles #1-2

Lisa Unger – Ridley Jones #1-2

Kohei Horikoshi – My Hero Academia #1-6

Noklausījos:

Terry Mancour – The Spellmonger #1-3

Timothy McGowen – Arcane Knight #1-3

Lasu:

Anne Rice – The Wolf Gift Chronicles #1-2

Ryo Hanada – Devils’ Line #1-12

Klausos:

Terry Mancour – The Spellmonger #4-6

Lasīšu:

Kohei Horikoshi – My Hero Academia #7-16

Greg Isles – Mississippi #1-3

Klausīšos:

Timothy McGowen – Arcane Knight #4-6

Terry Mancour – The Spellmonger #7-9

Lisa Unger – Ridley Jones #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Shaye Areheart Books

Manas pārdomas

Dzīves un ikdienas izvēles, lielas un vēl jo vairāk mazas, kuras viena aiz otras virknējas un summējas viena pēc otras, lai ilgtermiņā ievirzītu katru no mums pa ceļa taku, kuru mērojam, lai attaptos katru rītu situācijas apstākļos, kādi nu tie katram piemēroti. Protams, ne vienmēr viss vēlamais ir pašu rokās, nedzīvojam jau individuāli izolēti no citiem, bet arī tad kādā brīdī ticis pieņemts izšķirošs lēmums, pat ja vēlāk tā pati darbība jau ir ikdiena rutīna.

Par rutīnu gan nenosauksi šķietami parastu rītu, kad likteņa pirksts liek pamanīt un paglābt no savukārt neuzmanīga šofera 3 gadīgu pretējās mājas puisi, un arī tad duoloģijas galvenā varone Ridley Jones atskatoties var atrast ne vienu vien sīkumu, kas attiecīgajā momentā būtu to nostādījis pavisam kur citur. Kas zina, kādā gultnē un svētlaimes neziņā aizritētu turpmākā dzīve, ja nepiestātu patērzēt ar kaimiņieni senioru, ja pirms došanās dienas gaitās neiztukšotu pilno paskastīti un tās saturu neuznestu uz īres dzīvokli vai metro vietā izvēlējās par labu mēģināt noķert taksi. Kur nu vēl kāds nebūt lēmums senākā pagātnē,no kuriem visvairāk izceļas attiecību saraušana pirms pusgada ar bērnības draugu un vienbrīd pat potenciālu laulāto dzīvesbiedru, bet kur tagad attiecības, pēc bildinājuma noraidīšanas, ir salīdzinoši trauslākas.

Kā jau piederas romānam tad, lai sižets tiktu iekurbulēts nepietiek tikai ar vienu sakritību, un tā par Ridlijas varonīgo rīcību kļūst New York Post fotogrāfs, kurš ne tikai pareizajā laikā iznāk no kafejnīcas, bet arī paspēj noķert kadru, kas ideāli iemūžina attiecīgo momentu. Jebkurā citā reizē mediju interese un metaforiskās 15 slavas minūtes nedēļas vai divu laikā tā arī noklustu, lai pievērstos kam citam aktuālākam. Tā arī pati Ridlija pat atviegloti jau sāk uzelpot, ka nu varēs atgriesties pie ierastās ikdienas un ārštata žurnālistes (cer būt rakstniece) darbiem, kad negaidīti saņem anonīmu vēstuli ar pasenu fotogrāfiju un jo mulsinošāku jautājumu tās aizmugurē ‘’Vai tu esi mana meita?’’

Pirmajā momentā pat absurds jautājums. Ridlija labi zina savus vecākus, to identitāti un dzīvesvietu, ja ne fakts, ka dāma fotogrāfijā blakus kādam vīram un mazai meitene pavirši ieskatoties teju mats matā atgādina viņu pašu, ja ne rūpīgāk ieskatoties meitenē uz sejas tai atrodama dzimumzīme tieši turpat, kur Ridlijai. Un fotogrāfijas ziņā, tās potenciāli apslēptajos noslēpumos slēpjas Ridlijas Džounsas pašas veiktās izvēles un vēlme apmierināt ziņkāres mākto prātu, kas tai licis izvēlēties par labu savai profesijai. Kā Beautiful Lies ietvaros pirms vēl kas pat niecīgi trauksmains aizsācies un pirms Ridlija sāk apšaubīt savu pagātni, tai ir izvēle vienkārši ignorēt foto un tās uzdoto jautājumu, vai vēlāk pieņemt par līdz tam par bioloģisko vecāku uzskatīto personu kategorisko noliegumu, par kaut ko tik absurdu. Bet tādā gādījumā varbūt neiznāktu pat viens romāns, un ja zem Ridlijas jautājumu paceltajiem senajiem noslēpumiem slēptos vien plika atklājumi par patieso vecāku identitātēm, tad noteikti nesanāktu izvilkt līdz divām spriedzes pilnām un intriģejošām grāmatām.

Lai arī duoloģijas laikā Ridlija ne reizi vien sajūtas viena, nezinot, kuram gan īsti var uzticēties, kurš ne tikai nevēl tai sliktu un pagātnes noslēpumu nosargāšanā varbūt pat gatavs nogalināt, bet arī savos izteikumos ir tuvākais patiesībai, tad gluži vienai tai kā vecāku, tā vēl jo vairāk pirms diviem gadiem pašnāvību izdarījušā onkuļa Max Allen Smiley glabātie noslēpumi nav jārisina. Par tās ciešu sabiedroto un šķietami pavisam nejaušā apstākļu sakritībā kļūst jauns, izskatīgs augšstāva kaimiņš vārdā Džeiks. To pirmā tiešā saruna ir pirmajā momentā vien parasta pārpratuma rezultāts un vēlāka sapazīšanās vien pievilcīguma motivēts un vairāk par vienas vai divu vīna glāžu izraisītas iekāres rezultāts. Tomēr, kad seko nenovēršamie pavērsieni, Ridlijai no reizes uz reizi nāksies apšaubīt pirms tam uz tik stabilajiem pamatiem būvētās realitātes un personīgās pasaules uztveres kārtību.

Cik bieži gan nenākas palaist garām kādu sīkumu, mājienus par citas personas iedabu un personības patiesajām iezīmēm, kad attiecīgais cilvēks ir mājas vides un komfortablas vides drošībā, kad var būt viņš pats un noņemt kādu nebūt publiskajā vidē velkamu masku. Par nevienu citu, kā par onkuli Maksu, viemēr smaidīgo un jautro, kuram tālu nav jāmeklē pēc bērnībā kāda draugu bērniem domāta našķa vai vēlāk jau materiāliskākām dāvanām. Jo vairāk Ridlija uzzina, jo vairāk kā gluži cita un dramatiski netīkamāka personības šķautne atklājas, un lai kā Ridlija nevēlētos, tad jaunātklāto informāciju nevar tik vienkārši pasūtīt pāris mājas tālāk un vienkārši ignorēt. Ignoraces iespēju tā palaidusi garām jau labu laiku atpakaļ.

Jokdaris starp savējiem, filantrops un veiksmīgs būvniecības jomas biznesmenis ir persona, kura dzīvāka par dzīvu ir Ridlijas atmiņās. Persona, kurai piešķirami apbalvojumi par tā izveidoto Project Rescue projektu, kurš sniedz izmisumā kritušām jaunajām māmiņām, kuras nesaskata iespējas, kā spētu uzaudzināt jaundzimušo, to nevis brutāli izmest kaut kur nebūt, bet nodot tādā kā silītē bez bailēm, ka varētu tikt meklētas un sodītas.

Dažreiz tie ir tieši līdz šim garām reizēm apzināti un citkārt neviļus par neapzināti, tādi sīkumi, kuriem dižu uzmanību šķietami nav nepieciešams pievērst, kuri, vien atskatoties un arī vien saliekot tos ilgtermiņu atmiņās kopā, sniedz mājienu norādes, ka ne viss ir bijis tik uzticams, kā to attiecīgā persona vēlējusies pasniegt.

Interesants un labas diskusijas temats ir atmiņas jautājums, kas nereti attiecībā uz vienu un to pašu notikumu pat tādās situācijus, kur varētu padomāt, ka nevajadzētu būtiskās lietās un lielos vilcienos detaļām atšķirties. Tomēr atkarībā no perspektīvas, emocionāla stāvokļa gan atitecīgajā brīdī, kad atmiņas moments izveidojas, tā vēlāk, kad notikumu atsauc atmiņā un īpaši, ja nākas to no reizes uz reizi pārstātīt, var gadīties kluso telefonu spēles fenomens, kad atgadījums gandrīz kā leģenda apaug ar alternatīvu notikumu gaitu. Vai varbūt kā Ridlijas gadījumā, kad atmiņas izvelkamas no bērnības, kur no bērna perspektīvas tā pilnībā uzticējusies tai tuvajiem pieaugušajiem, vai kā bērns attiecīgajā brīdī nav uztvērusi tos signālus, kuri tagad, atminoties, tik uzskatāmi, ja ne gluži bez problēmām acīmredzami.

Kad nezināmās pagātnes noslēpumi klauvē pie Ridlijas durvīm anonīmas vēstules veidolā, kad Ridlija izvēlas svešinieku ielaist dzīvē un nespēj remdināt kā tuksneša slāpēs izmocīto ziņkārību pirms neuzzina visu patiesību, tad sanāk attapties pie patiesības siles, kuras rūgtums tad nu jāpieņem, lai kāds tas arī nebūtu, lai kādu postažu skaistie meli pašas un citu dzīvēs neizraisītu. Vien atliek lūkoties cerību horizonta virzienā un rītdienas cerību gaismā meklēt glābiņu no pagātnes ēnu draudiem.

Timothy McGowen – Arcane Knight #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

24 gadus jaunais Kaldors Mailzs neko citu dzīvē tik ļoti nealkst, kā kļūt vismaz par piedzīvojumu meklētāju, lai vismaz kaut nedaudz varētu līdzīnāties pirms 10 gadiem kaujā pret lich mošķi un tā armijām kritušo tēvu Elkoru. Diemžēl pasaule, kurā maģijas spējas var iegūt tikai tie, kuros ir pamodusies Dzirkstele (Spark), daba šķiet Kaldoru, lai cik leģendāri spēcīgs nebūtu bijis tēvs, būs apdalījusi. Pieņēmums ar kuru puisis nodzīvo līdz pat liktenīgajai dienai, kad šķietami parastas medības pārvēršas cīņā uz dzīvību un nāvi, jo pretiniekos nevis parasts faunas pārstāvis, bet gan pašu Haosa spēku aspēsta dižmežcūka.

Cīņa, kuru jebkurā citā reizē jebkuram citam tēlam, kurš nav sērijas galvenais varonis būtu jāzaudē, bet Kaldoram paveicas un iekšējā vajadzība, griba izdzīvot kalpo kā katalizators, lai atslēgtu kādu nebūt barjeru (varbūt pat kāda mākslīgi uzliktu), lai Kaldora varoņa no vienkārša un ar neko neievērojama jauna zemnieku kārtas pārstāvja ceļš uz aristokrātiju un spēku virsotnēmm, varbūt pat pāri tēva Elkora kā Arcane Bruņinieku varētu sākties.

Dižmežcūka ir vien viena un drīzāk pat nebūtiskāka sižeta katalizatora daļa salīdzinoši ar to, ka uzreiz pēc cūkas pieveikšanas Kaldoram lemts izdzirdēt kādas citas grupas pārstāvju palīgā saucienus un diži nedomādams galvenais varonis steidz palīgā. Un labi, ka tā, jo nelaimē nokļuvusi neviena cita kā paša lorda Varina (brīžiem gan miksējas ar Variana Nama nosaukumu, kas liek samulst, bet, sākot ar otro sērijas romānu, autors vismaz turpina pieturēties pie viena nosaukuma) meita Eleina. Pateicībā par tās izglābšanu Kaldors nesaņem vienkārši pateicības vārdus un monetāru ‘’paldies’’ atlīdzību, bet gan kā no pārpilnības raga tam klēpī iekrīt dāvanas, lai jo ātrāk un diemžēl ļoti paātrināti uzlīmeņotu galvenā varoņa spēku, kad jau tāpat ir skaidrs, ka Kaldora varoni vismaz līdz sērijas noslēdzošajam romānam pasargās sižeta bruņas un tik vienkārši neļaus nomirt.

Ja vēl Kaldora un Eleinas tēlu romantisko sižetlīniju jau no gabala viegli paredzēt un ko varētu vēl pieņemami saprast, kaut arī fantāzijas sērija līdz ar to vairāk atgādina Young Adult subžanra pazīmes, vai lorda Variana brāļadēla Zandera pārtapšana no tāda, kurš neieredz jauno censoni Kaldoru, vispirms par tādu, kuru pieciest un vēlāk pat par draugu saukt, tad Kaldora sākuma familiaritāte un pat nekaunīgs tiešums sarunā ar lordu Varianu, kamēr paša klase un statuss ir krietni zemāks, pārsteidz, jo tiek pašsaprotami un bez sekām pieņemts. Pat diži aizrādīts, kur nu vēl kāds nopietnāks sods neseko un pat varbūtība netiek pieminēta. Tā vietā seko atlīdzība nevien ar vasaļa, bet arīdzan Blackridge Keep pārvaldes zemēm, pat ja pierobežā un nolaistām, kuras neviens cits negribētu pat ar garu kārti aiztikt.

Ja Arcane Knight sēriju vairāk uztver kā fantāziju, kur video spēles piedzīvojumi pārcelti prozas un izdomātu, lasāmu grāmatu pasaulē, kurā varoņiem pie reizes lemts krāt pieredzes punktus un līmeņoties uz augšu, tad autora Timothy McGowen izvēlētais sižeta notikumu izklāsta stils ir pat tīri paciešams. Bet, ja bijusi vēlme izklāstīt arīdzan kādu vispārēju sižeta arku, kurā Kaldoram un tā piedzīvojumos iegūtajiem draugiem būt kā Labo spēku un Kārtības/Order sargātājiem milzu cīņā pret nešķīstiem sliktajiem un Haosa spēkiem, tad jau pirmās grāmatas ietvaros nākas stipri vilties, kas turpinājumos ne par kripatu neuzlabojas.

Arcane Knight būtiskāko un pārliecinoši lielāko daļu sastāda vai nu Kaldora un tā sabiedroto piedzīvojumi dažādu Pazemes Labirintu ‘’skrējienos’’ vai uz papīra nozīmīgi un svarīgi sidequest-i, bet kuriem pēcāk ‘’lielajā’’ sižetā tikpat kā nav nekādas paliekošas nozīmes. Vienīgi dažādie tematiskie Pazemes Labirinti kalpo kā papildus veids, kurus pieveicot Kaldora tēlam ļauts iegūt jaunus un jo spēcīgākus ieročus un artefaktus. Vismaz Kaldora tēls ir ar gana lielu pienākuma un goda izjūtu apveltīts, lai iekļuvis aristokrātu vidū, pēkšņi atmodinājis Dzirkstelu, neaizmirstu bērnības draugus, kuri arī, tāpatās kā viņš, grib būt piedzīvojumu meklētāji.

Sīko piedzīvojumu īpatsvars ir pat tik liels, ka otrās un vēl jo vairāk trešās grāmatas ietvaros, tiek mēģināts iesākt vai paturpināt nozīmīgāku sižetlīnijas punktu, gandrīz gribas iesaukties, ko nu vairs, bet reizē nevar gluži par to vien piekasīties, jo tieši to gribējās vairāk jau no sākta gala. Diemžēl otrās grāmatas ietvaros līdzīgi kā ar dāvanām no lorda, tā arī cīņa ar Haosu (maiteklis seko) un tēva drauga, burvja tēla Warrick glābšana no Haosa spēku gūsta drīzāk iekrīt Kaldoram klēpī kā no zila gaisa, nevis rezultējas pēc ilga, neatlaidīga un smaga darba. Fakts, kas kaitinoši vairākkārt sērijas ietvaros atkārtojas.

Vismaz trešajā turpinājumā, kurā lords Varians izdomājis, ka par atriebi tuva rada nāvē un par vainu nepietiekamā Haosa apkarošanā, ir nepieciešams uzsākt karu pret kaimiņu Namu, lielā sižeta arka jau sakarīgi jutāmāka izstrādāta, bet arī tad, galvenokārt vienadīgā tēlu viedoklī, kas lielākoties ir karu nosodošs, drīzāk var saskatīt autora personisko nekā katra tēla individuālus uzskatus. Pat ja no personiskā viedokļa un mūsdiena skatpunkta varu tikai piekrist un pievienoties, tad viduslaiku tipa fantāzijas pasaulē, kur Kaldors, kā daudzi citi iesauktie, kuriem tad jārekrutē kareivji no iedzīvotāju vidus, ir vien lorda vasaļi, tad drusku muļķīgi un nevietā šķiet to izteikumi. Tā teikt nedaudz ārpus konkteksta būtu iederīgi, bet ne Arcane Knight radītajā sērijas pasaulē.

Kā Dungeons & Dragons tipa fantāzija, kur piedzīvojumi ir piedzīvojumu pēc Arcane Knight pat būtu diezgan pieciešami lasāma, diemžēl bez galvenā varoņa un tuvākajiem tā sabiedroto draugu tēlu pulciņa gandrīz visi citi pat par kartoniskiem tēliem nav saucami. Kur citos darbos tas būtu kā negatīvi atzīmējams punkts, tad šajā piemērā kartonisks tēls būtu bijias pat labi un kā kompliments, jo realitāte ir krietni bēdīgāka un pārliecinošais vairākums tēlu atrāda sevi sižetā bez diža pienesuma, un tikpat ātri, cik parādījušies, tikpat ātri vairs netiek pieminēti un ir aizmirstami.

Nav tik traki, lai nepacenstos pievārēt atlikušās apjomā īsākās sērijas noslēdzošās grāmatas, bet nav pat tik viduvēji labi, lai rekomendētu to darīt arī kādam citam…

Kohei Horikoshi – My Hero Academia #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Autora Kohei Horikoshi radītā pasaulē, kad aizsākas My Hero Academia(MHA) sižets jau ir nonākusi līdz stāvoklim, kad superspējas vai kā sērijā nosaukts par Quirks spējas ir jau kā norma un pieņemta lieta, ar kuru sabiedrība jau apradusi. MHA galvenais varonis Izuku Midorya diemžēl ir viens no tiem aptuveni vēl 20%, kuriem nu jau var teikt, ka nepaveicas piedzimt un parasti +/- ap četru gadu vecumu sākt manifestēt pirmās spējas izpausmes. Fakts, kas to padarījis par vieglu skolas huligānu mērķi, bet, kas nav liedzis tam turpināt sapņot reiz tomēr kļūt par supervaroni.

Sapnis, kas ar ļoti lielu varbūtību tāds arī paliktu, ja ne vienā līdz tam parastā un ar neko neizceļošamies dienā atpakaļceļa no skolas Izuku gandrīz nekļūtu par bēgošan superļaundara upuri. Gandrīz, jo tam uz pēdām ir numur viens varonis vismaz Japānā, ja ne visā pasaulē All Might. Sapnis, kas par tādu paliktu, ja ne pašam All Might neizprotama labvēlība un atsaucība atbildēt uz jaunā fana dedzīgajiem jautājumiem, ja ne spontāna Izuku rīcība, kas rezultējas ar to, ka top par liecinieku All Might noslēpumam, par kuru zina vien retais.

Sapnis, kas paliktu neizsapņots, ja ne Izuku nekļūtu par liecinieku tā paša ļaundara uzbrukumiem, tam, ka citi varoņi nosacīti vien noskatās, jo tiem tā sagūstīšanai nepiemērotas spējas un gaida, cer uz All Might uzrašanos, bet tas pieminētā noslēpuma dēļ īslaicīgi imobilizēts. Un par šoku visiem Izuku ir tas, kurš rīkojas pirmais, kurš gatavs riskēt ar savu dzīvību, lai vismaz kaut ko iesāktu lietas labā. Varbūt Izuku vēl nav spējas, bet nevar noliegt, ka jau tad Izuku piemīt daudziem neeksistējoša drosme un varoņa sirds.

Varonīgā rīcība, kas pavisam droši var apgalvot, neatgriezeniski izmaina Izuku turpmāko dzīvi, liek gan citiem, gan jo svarīgāk pašam All Might jauno tīni skatīt citā gaismā un pat mangas sērijas gaitā paņemt ne tikai savā paspārnē, bet nominēt, skaļi neizziņojot to, par savu protežē un spēju mantinieku. Fakts, ka spēj ar savu DNS piešķirt vismaz daļu no sava spēju spēka (pietiek apēst matu ar sakni), kas nāk klāt jau pirmajam un argumentatīvi būtiskājam noslēpumam.

Lai Izuku apmācīšanu varētu labāk uzraudzīt, kaut gan Izuku atrašana ļoti nejauša, All Might jau pirms tam bija apsvēris kļūšanu par valstī un varbūt pat visā pasaulē prestīžākas Varoņu universitātes profesoru. Fakts, ko sākotnēji, lai nesaceltu ažiotāžu, tiek turēts slepenībā, bet, kas tā vai tā izraisa mediju trakumu, ar kuru pacelts reitingus. Tomēr, ja ir supervaroņi, tad, kā jau Izuku to ir izjutis, pasaulē būs arī superļaundari, kuri savas spējas gribēs izmantot savtīgiem un visādi citādi nekrietniem mērķiem. Un neviens nevar lepoties ar tik lielu mērķi uz savas muguras, kā gan citu, gan paša daudzināts miera un kārtības uzturētājs All Might, kura jaunais amats piesaista Ļaundaru Līgas uzmanību un sekojoši par ļoti simbolisku galināšanas mērķi sevi padara, lai varētu sēt pirmās bezcerības sēklas.

Kā jau pieklājas izdomātam stāstam, tad sliktajiem to nodomi ar pirmo mēģinājumu neizdodas, vēl jo vairāk ja uz doto brīdī MHA sērijā izdoti jau 42 krājumi, bet reizē garā sērija un vēl priekšā sagaidāmais liecina, ka pirmā neveiksme neatturēs Ļaundaru Līgu un pirmajos sešo krājumos vēl nenosauktu sponsoru, kurš savu ieceru vārdā grib letāli gāzt All Might varoni no tā troņa.

Bet nevar jau visu laiku konstanti augstu uzturēt spriedzi cīņā starp labo un ļauno, tādēļ vajadzīga arī kāda atpūta, kuras ieviešanā autors izvēlējies ikgadēju universitātes pārbaudījumu turnīru, kas savas popularitātes ziņā krietni aizēnojis Olimpiskās spēles. Un pie reizes ir lieliska iespēja studentiem jau no pirmā kursa sevi atrādīt (kopā, ja pareizi sapratu ir trīs) profesionāliem varoņiem un to aģentūrām karjerai pēc universitātes pabeigšanas.

Saprotami vislielākā uzmanība tiek veltīta galvenajam Izuku varonim un tā veiksmēm vai pat neveiksmēm, jo, lai arī dažā labā sacensību pārbaudījumā Izuku paredzami uzvar, tad triumfa laurus pirmkursnieku grand finālā plūc cits tēls. Tēlu MHA sērijā ar katru krājumu kļūst jo vairāk, tādēļ turnīrs ir kā labi izmantota iespēja prožektoru gaismas novirzīt un labāk iepazīstināt ar tiem, kuriem arī lemts kļūt par vērā ņemamiem sērijas tēliem gan tādi, kuri varēs lepoties ar Izuku draugu un sabiedroto puses, gan citiem.

No kuriem izceļams ir Shoto Todoroki tēls un Nr.2 varoņa Endeavor dēls, kurš aiz savas nospiedošās vēlmes caur dēlu realizēt savus sapņus un spēkā pārspēt All Might līdz pēdējam sabojājis attiecības ar dēlu, kurš aiz savas vēlmes iespītēt sācis iespītēt savas uguns un ledus kombinēto spēku. Bet tieši Izuku, sagandējot izredzes uzvarēt attiecīgajā turnīra duelī, dod studiju biedram nepieciešamo grūdienu sava potenciāla atslēgšanai.

Tēli daudz, bet katram piešķirts gana no citiem atšķirīgas spējas (kaut gan tik lielā populācijā un Zemes ietvaros kā tā neizbēgt no ļoti līdzīgām), lai nevarētu saujaukt. Starp tiem izceļams Katsuki Bakugo, kurš jau no pirmajiem spēju parādīšanās momentiem izceļas ar augstu pašapziņu, kura pat tik augsta, ka tādēļ no augšas gatavs uz citiem nolūkoties, nolikt tas un jo īpaši Izuki. Puisis, kurš brīžiem neizceļas ar to labāko dusmu kontroli, bet varbūt sērijas gaitā tas mainīsies.

Pavisam pretējs ir Tenya Ida, kurš izceļas ar ļoti analītisku domāšanu un visa izvērtēšanu pirms pieņemt jebkuru lēmumu, bet reizē, nākdams no vairāk vai mazāk prestižas Varoņu ģimenes, izjūt nepieciešamību jau universitātē sev un citiem rādīt to labāko priekšzīmi. Kā labs balanss gaišuma un priecīgāku nošu ziņā, tā arī pie reizes pa retam neveiklam mulsuma un nosarkšanas momentam Izuku, ir Ochaco Uraraka. Lai arī romantiskajā ziņā MHA diži neizpaužas un pagaidām labi, ka tā un ar vien iesāktām lielākām sižeta arkām nemaz neprasās.

Un runājot par potenciālu, tad pats Izuku, kurš no All Might ieguvis One For All spēju, savēju Quirk nav līdz galam izpratis, bet līdz šim spēju pielietošana to pat pārāk regulāri ir padarījusi par skolas lazaretes viesi. Labi, ka tur galvenā dakteriene Recovery Girl arī ir ar superspēju, kas ļauj ļoti ātri atgūties, bet, kas nevar ilgtermiņā tā turpināties un varbūt pēc turnīra studentu jau pirmie soļi internatūrā zem jau profesionāliem varoņiem sniegs nepieciešamo, lai varētu atslēgt pilnu potenciālu.

Sestais krājums noslēdzas ar labu klifhengeri, lai interse (manā rīcībā uz doto brīdi vēl desmit krājumi) turpināt sēriju būtu jo lielāka.