Mārtiņš Volfs – Bēgšana

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas Mediji

Manas pārdomas

Bēgšanas grāmatas galveno varoni Ievu ne bez sava un arīdzan tēva ieguldītā un neatlaidīgā darba, un ne bez iedzimta talanta kombinācijas lasītājs prologā sastop jau kā sevi pierādījušu vijolspēles mākslinieci uz lielās skatuves, bet, saņemdava stāvovācijas, tai piezogas atmiņas par grūto ceļu ceļu, kas ļāvis nokļūt tur, kur atrodas šobrīd. Pārdomas, vai vietējiem ‘’brīvajā pasaulē’’ augošajiem ir bijis tikpat smagi jāpiestrādā, lai sasniegtu tos pašus darba augļus, kā viņai. Bet prologs vien iezīmē Ievas stāsta galarezultātu un pirms tam lasītājam tiek dots ieskats Ievas dzīvē, tās jaunībā vēl esot iekš Latvijas PSR.

Ievas stāsts aizsākas skolas noslēdzošajā vienpadsmitajā klasē un noapaļojot šis dzīvesposms aizņem trīs ceturdaļas no pavisam nelielā, vien dažas lapaspuses virs 200 garā Bēgšana romāna. Kaut arī uz grāmatas vāka pilnā godībā ir Ievas apgūtais instruments un attiecībām tēvu, kurš par ‘’labu mūziku’’ atzīst tikai un vienīgi klasisko ir būtiska loma Ievas izaugšanā par jaunu sievieti, tad nevaru noliegt, ka biju cerējis redzēt vairāk no šīs par tik prominentu dzīves sastāvdaļu esošā instrumenta apguves. Kaut arī galvenā varone atzīmē, ka uzvaras konkursos jau vairs nesniedz gandarījumu, kad pēc kārtējās uzvaras kārtējā lielā vai mazāka mēroga konkursā tikpat ātri jāatgriežas pie tiem pašiem treniņiem, tad drusku pietrūka par ‘’no ērķškiem uz rozēm’’ devējāma izaugsmes ceļa. Protams, tās ir vien manas ekspektācijas un gaidas, bet drusku gan pašas premises un uz grāmatas aizmugures vāka esošo atsauksmju kombinācijas sekas, un nebūt nav attiecināmas uz romāna lasīt-baudāmību.

Būtiskāko grāmatas daļu, lielākos pārdzīvojumus kā mācībās, tā mīlestībā un pat negaidītā nonākšanā milicijas iecirknī pēc garākām izlaiduma svinībām ar klasesbiedriem, Ievai sagādā pieminētās vidusskolas pēdējā klase. Eksāmeni, pirmā lielā mīlestība un izlaidums – trīs būtiskākie elementi, kuros sadalīt grāmatas pirmo un apjomā lielāko daļu. Ja ņem vērā, cik liels un apzinīgs darbs un stundas galvenā varone iegulda vijolspēlē, tad līdzīga atdeve (ne vienmēr gan) saprotama arī attiecībā uz mācībām. Atzīmējama un atmiņā paliekoša reta, komiska epizode ķīmijas eksāmena laikā, kad jaunajai sievietei paveicas ar klasesbiedra muļķīgu mēģinājumu špikot un cita skolotāja neapdomīgu uzrašanos eksāmena pieņemšanas telpā un vēl jo neapdomīgāku līdzpaņemtās ‘’lasāmvielas’’ izvēli, lai izspruktu sveikā ar uzdāvinātu izcilu atzīmi.

Pavisam citi un nereti asaru vairāk izsaucošus jūtu pārdzīvojumus izsauc pirmā lielā mīlestība ar zemākas klases puisi Edvīnu, ar kuru tā nejauši sapazīstas. Edvīna tēlam romānā atvēlētā loma paver Ievai durvis un logus uz līdz šim tik strikti liegto populārās mūzikas pasauli, turklāt ne šādu tādu, bet puisim mājās ir plates un kasetes no tādām grupām kā Led Zeppelin, The Rolling Stones vai The Beatles. Skaņu kombinācijas, mūzikas izpausme un instrumentu pielietojuma stils, kuras Ieva pat nebūtu varējusi iedomāties pretstatā reizēm tik kokainajam, stīvajam stilam, kādu tai pasniedz pašas tēvs. Vien uzdrīkstoties sākt iet savu ceļu, pastāvēt par savu mūzikas izpratni, protams, neaizmirstot un zemē par nevērtīgu nemetot konservatorijā strādājošā profesora, tēva mācīto, Ieva sāk pacelt savu vijolspēli vēl nebijušos augstumos.

Reizē uzmanības vērta ir attiecību dinamika starp meitu Ievu, māti operdziedātāju, kura biežāk tiek ‘’labās policistes’’ loma un prātā nāk izlaiduma dāvana magnetafona veidā, lai meita varētu uz tā atskaņot un klausīties tēva tik neieredzēto populāro mūziku. Tā savu reizi meitai sanāk paķert uz zoba, kad tēvs, nemaz neklausoties iebrāžas istabā, lai aizrādītu, bet izrādās atskaņota tiek klasiskā mūzika.

Interesants pēcizlaiduma pārdomu moments Ievu piemeklē, kad tā aizdomājas par kā savu, tā klasesbiedru sagaidāmo dzīvju attīstības ceļu, kas tā vien šķiet jau kādas komitejas izplānots. Kas gan ir tas nozīmīgākais pašas dzīvē, kāda gan visam jēga un nozīme pretstatā jau tagad labi redzamām citām dzīves nedienām un sarežģījumiem diženajā padomijā, redzot, ka dažs labs klasesbiedrs jau kādu apbērnojis un puisis labāk steidz uz armiju, vai dzirdot klasesbiedru stāstīto par citu radu nedienām. Ko varbūt vēl jo vairāk pasliktina un kas zina, cik būtisku lomu spēlē, pieminētā nonākšana miliča nagos pēc kopīgas izlaiduma pasvinēšanas ar klasesbiedriem pēc oficiālās daļas skolā, kura pati par sevi sagādā zināmu šoku tēvam.

Ja dziļāk ieslīgtu noslēdzošajās divās daļās, vispirms otrā Maskava un trešā Helsinki daļa, tad gan sanāktu ieslīgt zināma mēroga maitekļos, bet varbūt iztikšu ar mājienu, ka tieši šīm daļām tad savukārt ir vislielākā nozīmes ietekme uz izvēlēto romāna nosaukumu, kur nav jābūt pārāk dižai iztēlei, lai varētu veikt visai precīzas prognozes par Ievas izvēlēm.

Kopumā atzinības vērts, neslikts romāns, bet pēc izlasīšanas tā vien šķiet, ka Bēgšana varētu būt no tām grāmatām, kurai, lai nerastos liekas ekspektācijas nemaz nevajag zināt vairāk kā vien pašu nosaukumu.

Nick Kyme – Old Earth (The Horus Heresy #47)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Autors Nick Kyme ar The Horus Heresy četrdesmit septīto Old Earth savā izpildījumā turpina Salamandru leģiona un to primarka Vulkana stāstu. Uz doto brīdi Old Earth sižets lieliski noslēdz ļoti vāji savā starpā saistītu triloģiju, pat ja paskatoties uz priekšu, vai Niks Kaims sarakstījis vēl kādu The Horus Heresy grāmatu, pēc to vāka ilustrācijas un premises ir skaidrs, ka ar šo Salamandru un Vulkana stāsts nenoslēdzas.

No sakavēs uz Isstvan V Hoursa nodevības kritiskajā stundā un nokļūšanas nodevēju Night Lords leģiona primarka Konrad Curze nagos, kurš to Vulkan Lives (#26) ietvaros ar spīdzināšanu, lai arī noved līdz neprātam, tad nespēj pazudināt tik tālu, lai tas pievienotos tumšajiem spēkiem. Ar būtisku lomu cita autora Dan Abnet divdesmitseptītajā The Unremembered Empire romānā, kurā Vulkans savā neprātā cieš no Kabala orķestrēta uzbrukuma un  šķietami gūst kritiski letālu ievainojumu, lai Nika Kaima Deathfire turpinājumā Salamandra Artellus Numeon  ar vienu no spēcīgākajām pārliecībām starp visiem vēl dzīvajiem Salamandrām, ka Vulkans dzīvs un nav vien elpojošs ‘’dārzenis’’ ar fulgurite šķēpa lauska artefaktu tajā nogādātu to uz dzimtās Nocturne planētas simboliskai apbērēšanai nekur citur kā planētas galvenajā sirdī, tās vulkānā ar tādu pašu Deathfire nosaukumu.

Un tā lūk beidzot nonākam līdz Old Earth turpinājumam, kurš pats iedalās trīs savā starpā vāji saistītos galvenajos sižetos. No tiem nozīmības ziņā pirmajā vietā noteikti stādāms neviens cits, kā primarka Vulkana atdzimšana, kas tam esot kā mūžīgajām perpetual indivīdam nevajadzētu nākt kā pārsteigumam, bet no vēlākiem vien īsiem citu tēlu, tai skaitā paša Imperatora, izteikumiem noprotams, ka šķēpa lauskas artefakta trauma tik tiešām tam nesusi patiesu nāvi un vien lieli spēki un iejaukšanās romānu aizkulisēs ļāvusi tam atdzimt, lai palīdzētu ietekmēt Likteņa laika rata griežus un palīdzētu aizstāvjiem uz Zemes jeb Terra pret gaidāmo Horusa un tā nodevīgo līdzskrējēju uzbrukumu.

Līdz ar Vulkana atdzimšana diemžēl noslēdzas viena no  Deathfire galveno varoņu Numeona stāsts, bet tas nenozīmē, ka atdzimšanas stāstā no vulkāna liesmām Vulkanam ceļš uz Zemi jāmēro vienam. Tieši momentā, kad tas sper pirmos soļus jaunajā dzīvē, tam ceļā pretim nāk trīs citi uzticami un, kā rādīs romāna gaita, ļoti vajadzīgi un noderīgi astartes, kurus uzreiz dod senu goda titulu un ieceļ tos Draaksward jeb Sword Dragons kārtā.

Otrs sižets, pret kuru sižeta starmeši Old Earth romāna pirmajā pusē, ir veltīts trim uz Isstvan V visvairāk sakautajiem leģioniem ar Iron Hands (IH) leģionu priekšgalā, jo pēc skaita to visvairāk, un ar salīdzinoši nelielu skaitu Salamandru un Raven Guard (RG) astartu leģionāriem to vidū. Ja vēl Salamandras un RG var paļauties uz cerību, ka to primarki dzīvi, lai kur tie neatrastos, tad to pašu nevar teikt par IH, bet zem Shadrak Meduson līderības tiem vismaz nav ticis pa vienībai vai flotei izklīst pa Visuma nostūriem un pazust visu aizmirstā nebūtībā. ‘’Viena balss (viņa), viena dūre (lai labāk liktu trūkties naidniekam)’’ kā sauklis, ko Medusons cenšas izmantot. Diemžēl ne visi ir vienlīdzīgās domās par Medusonu, kā piemērotāko līderi, īpaši liekot pret to tā izcelsmes faktu no Zemes, ne no IH ‘’dzimtās’’ planētas.

Tiem tā vien šķiet ir vienalga, ka to varaskāre vai citas neglaimojošas un pat par malignu koruptīvu spēku dēvējamu īpašību ietekmē tie drīzāk reizē kaitē gan pašu leģiona izdzīvošanai, gan palīdz nodevējiem, nevis tos aizkavē, bet varbūt tas tiem nemaz nerūp. Pretēji tam kāds tieši ir Medusona mērķis, jo, lai cik patīkamas nebūtu partizānu tipa taktikas nelielās uzvaras, tad lielās bildes ietvaros tomēr gribas nodevējiem likt kārtīgāk samaksāt par to pastrādāto. Reizē to skaits arī ar visu piesardzību no dienas uz dienu nepaliek lielāks, bet tieši otrādi, un tā teikt, labāk agrāk nekā nekad dot triecienu ar varbūtību, ka tieši tas dod izšķirošo iespēju citam vēlākā brīdī apturēt Horusa mērķu ieceres sasniegšanu.

Un noslēdzoši trešais sižets, kam salīdzinoši ar iepriekšējiem diviem atvēlēta vismazākais lapaspušu skaits, bet minēto laika rata griežu ietekmes faktorā ļoti iespējami pats nozīmīgākais ir saistīts ar eldaru rases pārstāvi Eldrad Nuirasha Ultrhan, kurš atšķirībā no pieminētās Kabala organizācijas (pēc Warhammer wiki tā sastāvā pat tūkstošiem dažādu rasu pārstāvji), kuri kā aģentus izmanto nemirstīgos perpetual no pašu cilvēku vides, ir atšķirīgās domās, kā vislabāk izvairīties no cilvēces eksistences, vardarbības, to rezultējošiem psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem un daudziem citiem faktoriem, kas kā nektārs piesaista warp un Haosa mošķus, dēmonus un citus vēl nešķīstākus monstrus.

Ja vēl tā visa rezultātā cilvēce pazudinātu tikai sevi, tad ne vienam nebūtu ne silts, ne auksts, bet, par cik Haoss jeb Primordial Annihilator nealkst neko citu kā materiālā Visuam iznīcināšanu, tad ir grupas un indivīdi, kuri to ļoti nevēlētos un ir gatavi upurēt cilvēci, ja jau tie paši teju vai uzprasās.

Romāns, kurā neviens no trim sižetiem neizceļas ar pārlieki aizgrābjošu sižetu un tēliem, bet, kuri sniedz reizē noderīgu ieskatu tēlos un turpinājumu sižeta līnijās, kuras iesāktas agrākās The Horus Heresy sērijas grāmatās.

Ron Ripley, Ian Fortey – Hell’s Vengeance #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Scare Street

Manas pārdomas

Viss sākas ar vienu upuri vārdā Līvajs Eless, kuram savā biznesa ceļojumā iekš Kanādas nepaveicas būt neīstajā vietā un pavisam noteikti neīstajā laikā, lai kļūtu par sērijveida slepkavas upuri. Viss sākas ar detektīvu Džasintas Perezas un viņas kolēģes Denīzas Sandevālas piesaistīšanu no Detroitas, par cik pats upuris arī ir no attiecīgās pilsētas. Un viss sākas, ka Džasinta sasaista brutālās slepkavības detaļas, jo, kā izrādās, Līvajs iztraucējis slepkavu piebeidzam citu upuri, kur Līvaja ekstremitātes burtiski norautas ar spēku un vēl, ka šur tur tam uz ķermeņa apsaldējumi pilnā vasaras plaukumā, lai Džasinta iedomātos, ka derētu palūgt spoku mednieka un drauga Šeina Raiena palīdzību.

Slepkavības izmeklēšanu gan oficiāli no policijas detektīvu puses, gan Šeinam pārdabiskajā aspektā sarežģī fakts, ka tās noritējušas Ontario provinces Klakenas mazpilsētā, kura lokācija blakus lielas noslodzes šosejai, pa kuru garām diendienā aizbrauc tūkstošiem automašīnu (kādēļ arī triloģijas pirmās grāmatas nosaukums Hell’s Highway). Ne tikai konkrētā Klakenas mazpilsēta, bet arīdzan mazapdzīvotā provinces un dažādu vēl sīkāk sadalītu tādu kā rajonu iedalījums un līdzvērtīgi sadrumstalotība likumsargu pusē sniedz fiziski dzīvajam, reāli mirstīgajam slepkavam ideālus medību laukus savam ‘’hobijam’’.

Bet, kad Šeins sāk iesaistīties un paralēli veikt savu izmeklēšanu, vai tik tiešām slepkavībām ir arī paranormālais spoku faktors, vai apsaldējums nav vien kāda ārkārtēja apstākļu sakritības viltus trauksme, top tomēr skaidrs, ka dažu un konkrētāk starp pāris pēdējam slepkavībām (interesantā kārtā pēc Līvaja Elisa nāves) ir nedaudz, bet pietiekami pamanāmu atšķirību modus operandi, lai varētu pamatoti uzskatīt, ka iesaistīts arī kāds agresīvs un slepkavnieciski noskaņots spoks. To aptverot, viens no būtiskākajiem jautājumiem gan pašu, gan citu drošības labad un pēc iespējas ātrāka ļaundara atrašanas un spoka gadījumā no Šeina puses iznīcināšanas nolūkos, ir attiecībā uz to, vai mirstīgais slepkava un spoks ir kā duets un komanda vai divi un viens no otra neatkarīgi spēlētāji.

Interesantā kārtā Ontario Provincial Pollice (OPP), kaut arī Līvajs Eliss ir amerikānis, būtu pieticis vien informēt aizrobežas kolēģus par atrasto upuri un pašiem veikt izmeklēšanas, nemaz nepiesaistot un nelūdzot detektīvu piesaisti klātienē. Bet, šis gan ar nelielu mājienu, kur meklēt vainīgo, mirstīgais sērijveidslepkava ir spējis tik ilgus gadus darboties un palikt nesodīts, ka tam, lai uzkurinātu notveriet mani, ja varat, attieksmi un izaicinājumu, nepieciešams, kas vairāk nekā līdz šim. Vai arī ļoti iespējama vēlme pēc plašākas atzinības, bēdīgi slavenas atpazīstamības kā citiem tā pētījumu mērķiem, slepkavām, lai zinātu, kādas to kļūdas pašam censties nepieļaut. Bet šis indivīds pavisam droši nebija rēķinājies, ka viens no detektīviem varētu pazīt un lūgt tāda kā Šeina palīdzību. Vai vēl drošāk, ka tāda lieta kā spoki, ar kuriem tam nekad nav bijusi saskare, maz eksistē, un acīmredzami neviens no upuriem līdz šim nav savā pēcnāvē nav kļuvis par gana samaitātu spoku. Talākajā paragrāfā gan bez maitekļiem, vai vismaz mājieniem uz to pusi, grūti iztikt.

Hell’s Vengeance triloģiju varētu raksturot kā vienas neveiksmju čupas stafetes nodošanu nākošajam, kuram kā Līvajam tiek tā ‘’laime’’ tikt nogalinātam un kļūt par spoku, savā pēcnāves eksistencē un samaitātajā taisnīguma loģikā, grib panākt. Ja vēl pirmās grāmatas sērijveidslepkavu par nelaimes čupu nenosauksi, tad tāds raksturojums diezgan labi atbilst Krisa Džesopa tēlam, kuram, ar kolēģiem uzkopjot šmuci no pirmās grāmatas kulminācijas, nepaveicas būt tam,  kurš pamana par spoku kļuvušā Ontario detektīva Vaiata Havtorna objektu, kas zemes plaknei piesaistījis tā garu. Ne tikai nepaveicas to pamanīt, bet arīdzan tik Havtorna spoka apsēstam, lai nu zaudējis kontroli, būtu vien kā cietumnieks savā ķermenī, kamēr Havtorns dodas taisnā ceļā uz Detroitu, lai turpinātu gan savas slepkavnieciskās tieksmes, gan tādejādi piesaisītu Džasintas Perezas uzmanību. Džasintas, kuru tas savā jau dzīves laikā samaitātajā domāšanā nu uzskata par sev pienākošamies un dzīves laikā zaudētu upuri. Un ja jau stafete, tad vienīgais, kuram lemts to pārņemt, ir neviens cits, ka Havtorna otrās grāmatas ietvaros apsēstais Kriss Džesops.

Lai arī katra no Hell’s Vengeance triloģijas grāmatām pati par sevi ietur gana cienīgu, augstvērtīgu kvalitāti, tad kopējais iespaids, kāda varbūt pat vārdos grūti definējama iemesla dēļ, šķita jūtami zemāks nekā abu autoru Rona Riplija un Ian Fortey iepriekšējā sadarbībā Shadow King triloģijā. Varbūt, kā uzkrītošākais, ka galvenais labais varonis Šeins katrā no trim grāmatām pieļauj kādu neuzmanības kļūdu vai ļaundaris (dzīvs vai jau kā spoks) izdodas to pārsteigt, bet ar visu to tas neizmanto gandrīz uz paplātes pasniegtu iespēju savu pretinieku nogalināt. Kam visai paredzamas sekas vēlākā sižeta attīstībā. Lai arī jau no sākuma zināms, ka Šeinam gandrīz simtprocentīgi lemts izdzīvot, kā nekā ir vēl citas sērijas pēc šīs, tad tomēr sižeta bruņu esamība šoreiz pārāk uzskatāma.

Pozitīvi var izcelt Šeina un Džasintas tēlu pirmo nopietno kopīgo sadarbību vienas sērijas ietvaros pēc tam, kad vispirms viens otru iepazinuši Death Hunter sērijā, jau kuras laikā abu attiecības kļūst romantiskas un intīmas, lai tagad Hell’s Vengeance gan kopīgie pārdzīvojumi, gan Šeina ne viena vien tuva sastapšanās ar potenciāli letālu iznākumu to pamudinātu līdz galam noprast, ka vairs nevēlas dzīvot Bērklija namā viens (ja neskaita spokus tur), ka Džasinta tam pārāk labs motivējošais spēks uzsākt katru jaunu dienu un nepadoties agrāk tik uzmācīgajām depresivitātes doām, un pārāk svarīga kā persona, lai riskētu viņu zaudēt pirms sadūšojies abu attiecības pacelt jaunā, nopietnākā līmenī.

Noslēdzoši nevar nepieminēt Džasintas kā detektīves partneri Denīzu Sandevālu, kura ne mazākajā mērā ne iepriekšējās sērijās, ne tagad nenojauš par spoku reāli ‘’eksistenci’’, par tiem kā īstajiem vaininiekiem vienā lielā daļā slepkavību, kuras tai kopā ar kolēģi nācies izmeklēt. No kuras Šeina iesaisti simtprocentīgi nenoslēpsi, bet, kurai pārdabisko spoku faktoru un saistīto informāciju arī nevar atklāt. Ne reizi vien sērijas ietvaros Šeinam teorētiski ir iespēja par visu pārdabisko atklāties, uzticēt informāciju Sandevālai, bet ne reizi tā arī to neizmanto. Pārāk liels tā domās ir risks, ka Sandevāla varētu nenoticēt, to pašu uzskatīt par nojūgušos, kas lieki laupītu laiku, kad jau kārtējo reizi slepkavnieciskais spoks par vieglāku mēŗki viņa vietā izraudzījies Džasintu. Jau tā Sandevāla vien toleranti pacieš Šeina kā civilā klātbūtni izmeklēšanās no vienas uz otru grāmatu. Bet reizē var nojaust vai vismaz prognozēt, ka kādā citā sērijā Sandevāla tomēr nopelnīs uzticību un reaģēs adekvāti.

Hell’s Vengeance būs jau ceturtā un šogad noslēdzošā ar Tormented Souls iesāktajām Rona Riplija sērijām, kuras tumšajās rudens un ziemas dienās noklausīties. Varbūt vienkārši neliels viena žanra nogurums arī pie vainas (plus trīs citu autoru sērijas no Scare Street izdevniecības), kāpēc šī triloģija vairs tik laba nešķita. Bet reizē jāpietaupa jau arī kaut kas citam gadam.

Ambrose Ibsen – Black Acres #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kima un Džulians Teilori ir vien jauns pilsētnieku pāris, vēl bez bērniem un pilni entuaziasma uzsākt jaunu dzīves posmu prom no drudžaini trauksmainās, skaļās un visādi citādi nomācošās pilsētvides. Vīram Džulianam pie reizes ir gan tāds darbs (sērijas sākumā pabeidzis rakstīt lugu), gan pēdējā laikā gana labi panākumi, lai tie spētu atļauties pārcelties no šaurā pilsētas dzīvokļa uz nomaļāku lauku vidi un nopirkt sev māju, pat jai tai vēl prasās ieguldīt ar remontu un modernizāciju. Teilorus pat neattur, ka tuvākie kaimiņi ir vairāk kā viena vai divu kilometru attālumā un pat ne drīzāk par pārdevēju saucamā Edvina brīdinājums, kad tam paprasa par iepriekšējo mājas iemītnieku Rīdu pāra likteni, kuri gandrīz pirms astoņiem gadiem pēkšņi un nevienam nemanot tā vienkārši pazuduši.

Jau pati Black Acres premise liek sagatavoties, ka Teiloru tikko nopirktajai mājai ir krietni nopietnāki defekti par nepieciešamību, piemēram, modernizēt virtuves iekārtas, pārvilkt elektrības vadus vai ko citu uzlabot. Pat cenšoties sevi mierināt, ka pat salīdzinoši nemaz tik senai mājai kā Beacon estate būs savi pavisam dabiski un racionāli izskaidrojami trokšņi, kuri nakts tumsā pirms gulētiešanas šķiet ar krietni drūmāku priekštvēstnešu nozīmi, bet dienasgaismā tas pats liktu vien pirmajās dienās iztrūkties. Bet ilgi nemaz nav jāgaida līdz Kima un Džulians atrod pirmo nopietno norādi, Rīdu pāra fotogrāfiju, kura pati par sevi jauka un pat atgādina abiem vienam otru no jaunības, bet foto otrā pusē ar roku rakstīta piezīme ‘’Šīs ir mūsu mājas, mēs pēc tās atgriezīsimies’’ jau liek sabīties krietni vairāk.

Tā vien šķiet, lai arī kāds nemiera gars nebūtu apsēdis nu jau to īpašumā esošo māju, jo vairāk Kima kopā ar lasītāju uzzina par iepriekšējo iemītnieku Marshall un Dakota Rīdu pāra gari, jo baisāka šķiet palikšana (vismaz Kimai), jo biedējošāks ir katrs jaunais pavērsiens. Bet pārdzīvojumu slogs, satrūkšanās no nakts murgiem piemeklē un visvairāk nomāc Kimu, kamēr vīrs Džulians vienā mierā, piemēram, pampst pa gultu. Pēcāk vīrs ne vien ir skeptisks pret pārdabisko un visu gandrīz līdz pēdējam cenšas izskaidrot ar kādu nebūt racionālu, bet nerimstoties Kimas šķietami nepamatojai trauksmei un panikas celšanai, paliek pret to dusmīgs, necenšoties diži pat ieklausīties. Kas jo tālāk notikumi risina savu gaitu, jo vairāk Kima uzzina informāciju par tiem, savā ziņā līdzīgu bezbērnu pāri, jo savdabīgāka un pretrunīgāka šķiet savākto faktu kopaina. It īpaši, kad pirmajai foto nāk klāt otra tikpat nejauši atrasta, kurā bez visa cita skaidri redzama Dakouda ar mazuļa vīstokli rokās (kura? No kurienes?), ko vēl īpatnējāku padara pagraba atklājumi ar nepabeigtu bērnistabu, ar tapetēm aizlīmētām smagām durvīm, kuras ved kaut kur dziļi tumsā.

Bet, kā jau minēts, tad vīrs Džulians ne tikai visam spēj rast mierīgu, racionālu izskaidrojumu, bet šķietami nemana neko no pārdabiski satraucošā, no kā Kima ne pa kam nespēj atkauties, vai vismaz Džulianam piemīt labāks aktiera talants, ar kura palīdzību tas spēj ilgāk noturēties pie loģiskuma saprāta, kas mums visiem tik dziļi mūsdienas iesakņojies, kur pārdabiskais tiek atstāts izdomātiem stāstiem dažādos medijos. Abu pretstats ir tik liels, ka pat pati Kima sāk par sevi šaubīties. Neizbēgami arī lasītājam ir jāsāk uzdot jautājumi, sākot jau ar to, vai galvenās varones Kimas skatpunkts un uztvere ir tik uzticama, kā to varētu pieņemt. Varbūt tiešām jauno sievieti pēkšņi piemeklējušas negaidītas psiholoģiskas grūtības, tik strauji nomainot vides, nedēļām ilgi dzīvojot nekurienes vidū nošķirti no citiem, kur vienīgā kompānija pa visu laiku ir vīrs, kurš jo tālāk, jo vairāk no tās viedokļa neieklausās Kimas satraukumā.

Varbūt tas viss kopā un kāds vēl pirms grāmatas sižeta neminēts stresa faktors, ierodoties jaunajā mājā, uzzinot par bezvēsts pazudušo pāri un ka tie par spīti visām pūlēm nav spējuši ieņemt savu bērnu, bet, kā tad izskaidrot atrasto foto, ir bijis gana spēcīgs katalizators, gana spēcīgs izšķirošais grūdiens, lai Kimai pazustu pamati zem kājām, lai tai metaforiski aizbrauktu jumts(?).

Tomēr pat pieņemot, ka Kima nav pasaulē uzticamākais varoņa skatpunkts, no dienas uz dienu atklājas jo vairāk dīvainību gan mājā, gan visai pabaisajā tuvējā mežā, kuram šķietami dzīvā daba met līkumu, lai visu vainu noveltu uz Kimas psiholoģisko nestabilitāti. Bet ja ne tas, vai ja ne gluži vienkārši spoku apsēsta māja, jo jāsaka, ka atšķirībā no citām šausmu žanra sērijām, šajā spoki nav tie paši asinskārākie un jau no pirmajamie mirkļiem nepārprotami agresīvi, lai pat Džulianu, kur nu vēl Kima tēlu, pārliecinātu mukt, ko kājas nes, tad kur?

Varoņu skaits Black Acres itkā sērijai, bet drīzāk četrās daļās sadalītam vienam romānam, nav nemaz tik liels, lai vēl starp tiem meklētu kādu alternatīvu un miesiski, taustāmu vainīgo. Un visi sākot jau ar Edvinu Keliju, kurš grib pēc iespējas ātrāk pārdot no Rīdiem mantoto māju sāpīgo atmiņu un asociāciju dēļ, šķiet pārāk draudzīgs un pretimnākošs, lai uz to kristu aizdomas. Turklāt nebūtu tā, ka Edvins būtu darījis visu, lai noslēptu negatīvo par māju un tās agrākajiem iemītniekiem. Atbilde un mājiens laikam meklējams visu faktoru vienā lielā kombinācijas mikslī.

Black Acres šausmu žanra kategorijā, kur centrālo lomu ieņem apsēsta māja, turklāt vēl tāda, kurā ievācas jauns, dzīves cerību pilns un neko sliktu nenojautošs pāriss neko super unikālu nepiedāvās, bet četru daļu garumā sniedz gana labu izklaidi, lai galvenokārt no Kimas skatpunkta sekotu līdzi šausminošajiem pavērsieniem, kuri pašiem tēliem gan ir to dzīvju vislielāko baiļu pārdzīvojumu cienīgi.

Hugh Laurie – The Gun Seller

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Arrow

Manas pārdomas

Tomass Langs, ja var ticēt grāmatas aprakstam, varbūt arī ir algots slepkava, bet ne tāds, kurš pieņems jebkuru katru labi apmaksātu darbu. Tā teikt, Tomass ir cilvēks ar godu un principiem, kuri var kalpot ne tikai par iemeslu atteikumam par spīti labai samaksai, bet piedevām nest sev līdzi dziņu veikt vien pieklājības pēc informatīvu vizītei pie iecerētā upura Alexander Woolf. Viens mirkļa lēmums, negaidīta šķietami cita slepkavnieciski noskaņotas personas neitralizēšana, kurš patiesībā ir Aleksandra nolīgts sargs, upura pat ļoti izskatīgās meitas Sāras sastapšana, kamēr tās tēvs kaut kur citur, lai visa Langa līdzšinējā pasaule sagriestos uz riņķi un tiktu ierauts varas spēļu, naudas un visa cita veida gaiteņos, kur reizēm parastais mirstīgais ir vien nejaušas, nelaimīgas apstākļu sakritības upuris.

Kas zina, varbūt viss neparastais ciemošanās reizes vakars tā arī noslēgtos ar interesantu un pat neparastu stāstu, ar kuru krogā pie alus glāzes likt izbrīnā noelsties kādam draugam, ar sapazīšanos ar Sāru un kādu randiņu ar to, pēc to kopīgi saskaņota un vienojoša stāsta parastajai policijai, lai tai nerastos lieki jautājumi, ja ne dažas dienas vēlāk Langs neattaptos Lielbritānijas Azsardzības ministrijā, netiktu informēts, ka Aleksandrs paralēli savam militārajam biznesam (ir naudīgi kontrakti ar ASV) nenodarbotos ar nelegālu narkotiku tirdzniecību.

Fakts, ko citā epizodē pats Aleksandrs, turklāt meitas klātbūtnē, kategoriski noliedz, jo pats ir vīrs ar principiem gan biznesā, gan privātajā dzīvē un pēc dēla nāves pārdozēšanas dēļ nenolaistos tik zemu, lai pats sāktu ar to gūt bagātību. Tā teikt, kurš šeit pūš tīrus melus, kurš puspatiesības, un vai tīra patiesība maz kaut kur pastāv. Iedvesmojoties no viena no grāmatas vāku versijām, Langam caur dūmu aizsegu, kuru tam pat sabiedrotie pūš acīs, lai piesegtu savas pēcpuses un intereses, jāizšķetina patiesības grauds. Kas jo svarīgāk, jo, lai kurš vai kuri nebūtu stāsta lielie ļaundari, tad Langa neveiksmes gadījumā ar daudzu nevainīgu cilvēku pašu dārgāko, ar dzīvības cenu tiktu piepildītas vien dažu kabatas miljonos mērāmās summās.

Ar nenopietnu, teju vai parodiskiem elementiem par spiegu trilleriem un humora virzienā tēmētu dzirksti autors Hugh Laurie, kurš pasaulē labāk atpazīstams no 2004.gadā aizsākušamies un astoņu sezonu ilgušā Doktora Hausa seriāla, savā 1996.gadā The Gun Seller romānā dod ieskatu pasaulē, kur dažam labam ieroču tirgotājam, kuram ironsikā sakritības kārtā uzvārda izruna izklausās pēc Murder, dienas beigu peļņa nozīmīgāka, dažam labam pat valsts drošības dienestu darbiniekam aizokeāna lielvaras valstī savs postenis un kabatu biezums ir tik svarīgs, ka reizēm der radīt mākslīgus draudus, kurus pats vari pēcāk novērst, ar kuriem tad pamatot gan vajadzību pēc izdevumiem, gan savu veikumu svarīgumu nākotnes skatījumā.

Paralēli tam Tomass Langs romāna gaitā pats kļūst par viesi gan mākslas galerijā (arī pa kādai izskatīgai darbiniecei tur), gan neuzkrītošā striptīzbārā, gan kļūt ‘’negadījuma’’ upuri, kas nākošajā rītā dod to godu pamosties slimnīcas tipa gultā, bet patiesībā pamestā ofisa ēkā, lai vēlāk iefiltrētos starp teroristiem, kuru iesildošais numurs vispirms ved uz Šveices kalniem, bet stāsta kulminācija uz Maroku, kur ļaundari iecerējuši uzskatāmi ar pasaules preses palīdzību demonstrēt pavisam jaunā un vai cik nepieciešamā ieroča veiktspējām.

Diemžēl The Gun Seller, lai arī neuztver pats sevi pārāk nopietni, ko palīdz izcelt galvenā tēla muldētāja talants paralēli citiem talantiem, tad tam kā biežāk manāms negatīvais pretstats ir sižetiskās darbības gaitas epizodiskums, kur Langs no vienas lokācijas un/vai domu gaitas ar aizkulisēs un fonā veiktām darbībām attopas jau citviet. Reizēm pēkšņais leciens no viena punkta uz citu tāds, kas ļauj vieglāk izprast izlaisto, bet, ja arī nākas pakasīt galvu nelielā neizpratnē, tad tā vai tā izpildījuma stils, uz ko paļauties, nav tas pats labākais.

Kā jau izdomātā romānā, tad ticamības latiņu, lai nerastos vilšanās no tā vien, nedrīkst būt uzstādīta par augstu, bet pēc romāna izlasīšanas jānonāk pie atziņas, ka labie vien ir, ka Hjū Lorijs vairāk pazīstams kā aktieris, ne autors. Vismaz ja tīri spriestu no šī daiļdarba, jo citus tā romānus vai memuārus nav bijis tas gods vēl lasīt.

Ron Ripley, Ian Fortey – Shadow King #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad uz tava sliekšņa uzrodas negaidīta, mistika kaste ar ielūgumu uz nekad pirms tam nedzirdētu Iron Tournament, tu nesteidzies pār galvu un kaklu uz norādīto adresi, lai neattaptos neapskaužamā situācijā, jo turnīra otrā pusē un piesolīto lielo balvu (katram dalībniekam indviduāla vienošanās). Bet, kad adresāts ir, vienkāršojot terminus, spoku mednieks Šeins Raiens un sūtījumā ielūgumā papildus bonussi ir aresīva spoka apsēsts objekts, kā atlases mehānisms turnīram, Šeins nespēj visu šo jauno, tam klēpī ielikto mistēriju izmeklēt sīkāk, tuvāk un pamatīgāk.

Ne Karls vai kāds cits Šeina Bērklija ielas namā mītošais spoks un pat ne tam zināmais spoku apsēstu objektu tirgotājs (godīgas prakses piekopējs) Džeimss Morans nav par tādu Dzelzs Turnīru pat pa ausu galam kādreiz dzirdējuši, bet Šeinam sastaptais atklāj durvis ne tikai uz spoku pasaules daļas aspektu, kādu līdz tam visā savā plašajā pieredzē ar tiem sadzīvojot un/vai cīnoties pret tiem nav redzējis, bet ir pirmajā rindā, lai paša acīm redzētu ne vienu vien jaunumu, kas pirms tam būtu šķitis neiespējams. Salīdzinājumam gluži kā parastajiem ikdienas mirstīgajiem domas par spoku eksistenci kā tādu.

Šeins nekad nevairās no cīņas, ja vajadzība sauc, ja pretējā gadījumā kāds cits nevainīgs tādēļ spiestā kārtā pāragri sastaps tā mūža ceļa beigas. Lai arī Shadow King triloģijā, kura Ronam Riplijam tapusi sadarbībā ar jau manītu, šogad pirmoreiz lasītu autoru Ian Fortey (Jigsaw of Souls autors), Šeinu retāk piemeklē domas, ka derētu pašam pielikt dzīves izaicinājumiem punktu, tad to neļauj pimrkārt jau sirdsapziņa, jo zina, ka cita tāda kā viņš reti kāds, ja vispār, un otrkārt to viņam neļautu izdarīt iepriekšējā Death Hunter iepazītā detektīve un nu kā pilntiesīga draudzene Džasinta.

Kamēr Šeins, kaut arī gribējis vien Dzelzs Turnīra lokāciju vien izlūkot, soli pa solim ļaujas tikt ievilkts tik dziļi, ka vienīgā izeja šķietami ir uzvara turnīrā vai ar kājām pa priekšu no tā, tikmēr Džasinta (vairāk gan otrās Death’s Cathedral un noslēdzošās The Shadow King grāmatu ietvaros) būtiska loma, lai, izmantojot tās profesionālos kontaktus un iespējas, iegūtu informāciju, kura savukārt neatsverama ļauno tēlu pieveikšanā un pašsaprotami arī paša izdzīvošanas nolūkos.

Kā uzskatāmais triloģijas ļaundaris ir tā rīkotājs un galvenais sponsors Gatrijs, kuram gan netrūkst pašpārliecinātības un pompozas grandiozitātes, par ko liecina vien, ka pašpasludinājis sevi par Turnīra Karali. Tomēr reizē pamatoti māc šaubas vai tāds kā Gatrijs ir apveltīts ar pietiekošu gudrību un inteliģenci, pat ja nav nekāds muļķis, lai spētu ko tādu sarīkot. Vēl jo vairāk, kad Šeinam top zināms, ka turnīrs skaitās esam gadsimtiem ilga, regulāri rīkota norise, un vien nesen ar Gatrija kā sponsora iesaistīšanos, tas sācis uzņemt apgriezienus, kur paralēli patiesā Ēnu Karaļa paranormālajiem plāniem, ir iespējams piepelnīties ar totalizatoru, piedāvājot cīņas vērot miljonāriem, kuri citās izklaidēs jau notrulinājušies.

Kamēr Gatrijs mirstīgajiem turnīra dalībniekiem (visi kā viens kādā nebūt veidā spēj ar spokiem cīnīties un pat tos iznīcināt) piesola gatavākos debesu kalnus, tikmēr tā spoku puses partneris vai drīzāk īstais Ēnu Karalis vārdā Lazaruss spoku piesaistīšanas nolūkos tiem piesolījis, ka spēj spoku atbrīvot no piesaistes tā objektam un sekojoši ļaut tam vaļu būt, kur vien tas vēlas. Kaut kas tāds, ko Šeinam nākas pirmoreiz dzirdēt un līdz galam nenoticēt, domāt, ka jābūt kādam apslēptam āķim/trikam, pat tad, kad Lazaruss pats šķietami ir spējīgs pārvietoties, kur vien vēlas, un nebūt objekta ierobežotam (parasti jūdzes rādiuss). Pie reizes turnīrs Lazarusam ļauj atbrīvoties no indivīdiem, kuri citkārt varētu sagādāt draudus tā eksistencei.

Bet Šeins, lai arī paša neapdomīgas nepiesardzības dēļ nokļuvis neapskaužamā situācija, tad nebūt nedomā ļauties panikai (Šeins jau nebūs tas, kuru kas tāds piemeklētu, lai arī vienmēr saglabā veselīgu baiļu kapacitāti) un gaidīt, kad kaut kas notiks ar viņu, reaģēt uz citu darbībām. Nav laiks kavēties un riskēt piedzīvot pāragru galu un jārīkojas laicīgi, lai izdibinātu, kādi gan ir Gatrija un Lazarusa patiesie mērķi tunrīra rīkošanai, kura uzvarētāju tiem neviens neliedz izvēlēties tādu, lai balvu tiem būtu iespēja realizēt, bet citiem piesolītos brīnumus atstāt kā ilūziju, kurai ļaut kā spokiem, tā mirstīgajiem dalībniekiem noticēt, ka tie spējīgi arī uz ko tādu. Kas savukārt gadu gaitā ļāvis baumām kā vienā, tā otrā dzīves šķirkļa pusē esošajiem izplatīt baumas, lai tiem netrūktu turnīrā dalību ņemt alkt gribētāju, par spīti tam, ka zina, ka izdzīvo un uzvar tajā tik viens.

Ļaundara spoka Lazarusa vārds gan nav spoka paša izvēlēts; brīžiem tā atrādīto īpašību un informācijas dēļ, ko Šeins uzzina no savas mājas pagrabā mītošajiem par Dark Ones sauktajiem gariem (spēcīgāki par regulāriem spokiem un tādēļ jo īpatnējāk, ka pat tiem Lazarusa vārds izsauc manāmu reakciju) sāk mākt šaubas, vai tiešām Lazaruss skaitās klasiskas dabas spoks. Vārdu tam piešķīruši citi no malas, lai vieglāk to vienā un respekta, baiļu uzdzenošā vārdā nodēvēt, jo, ja turnīrs kā tāds skaitās jau gadsimtiem sens, tad pats Lazaruss ir vēl senāks, pat drīzāk aizvēsturiskāks.

Nav grūti noprast, ka Gatriju motivē kā paša ego lielummānija un iespēja no cīņām pamatīgi ‘’uzvārīties’’, tad pavisam cita veida motivējošais faktors ir Lazarusa pusē, kur pirmos pavedienus jau turnīra norises vietā un pēcāk triloģijas turpinājumos Šeinam (un Džasintai) sniedz fakts, ka arēnas cīņu ‘’bedre’’ izklāta ar īpašu metālu selīniju. Kaut gan interneta resursi (piem.Vikipēdija) saka priekšā, ka Selīnijs nebūt nav metāls, tad šādi tas triloģijas ietvaros tas tiek saukts. Bet, lai kā arī nebūtu, tad šim elementam acīmredzami piemīt atkal Šeinam līdz šim neredzētas unikālas īpašības, kuras ļauj uzsūkt spoku tā iznīcināšanas brīdī. Uzsūkt un pēcāk citam spokam uzņemt, baroties no tā un procesā kļūt jo spēcīgākam.

Ja pirmajā momentā varētu uzreiz nodomāt, ka nu sastaptais Lazaruss tādēļ pat Šeinam varētu būt komoss, kas tam par lielu, ja jau tik ilgi eksistējis un barojies, tad kā vairrākārt Shadow King triloģija parādīs, tad pat tiem, kuri iesaistīti Dzelzs Turnīra rīkošanā, kuriem šķiet, ka tie zina visu gandrīz tikpat labi kā pats Lazaruss, var tikt acīs iepūsta migla tik ļoti, ka arī tiem izveidojas maldīgs priekšstats kā par selīnija īpašībām un Lazarusa būtību, tā par to, kas gan notiek ar spokiem, kurus ar selīniju apstrādātie materiāli sevī uzsūkuši.

Kaut gan Šeins ir nopelnījis un pierādījis sevi jau citās sērijās, kā varoni, kuru vien pār sevi pārlieku pašpārliecināts sev par letālu kļūdu novērtē par zemu, tad viņš arī nav tik visu varens un spēcīgs, lai iztiktu bez citu palīdzības. Ja Džasinta jau pieminēta, tad aiz pārdomu raksta borta nevar atstāt otrajā grāmatā, sekojot pavedienu takai, sastaptu spoku vārdā Džons. Spoks, kuram piemīt unikāla spēja sajust, kur atrodas Lazaruss, kurā virzienā to meklēt, lai pieliktu Šeins varētu Lazarusa eksistencei punktu, bet pie reizes Džons ir izbijis pacients kriminālnoziedznieku trako namā. Fakts, ko lieti der Šeinam paturēt prātā, pat ja tā palīdzība attiecīgajā momentā varētu tikt saukta pat par neatsveramu.

Kulmināciju visai Shadow King triloģijai, kura Šeinu aizvedīs pat pāri Kanādas robežai uz nekurienes vidu un gandrīz līdz pēdējam spoku apslaktētam mazpilsētas iedzīvotājam, par grandiozu uguņošanu nenodēvēt, tad pēc visa, kam galvenajam varonim (un tā draugiem, sabiedrotajiem) nākas iziet cauri un ko autori atrādījuši no sērijas ļaundaru motivācijas, ir ar apmierinošu un labu gandarījumu sniedzošu pēcgaršu.

A.I. Nasser – Slaughter #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc 20 gadu prombūtnes savā dzimtajā Melingtonas mazpilsētā (varbūt pie ASV un citu lielvalstu standartiem) atgriežas Slaughter sērijas galvenais varonis Alans Kārters. Tieši tik sen Alana Kārteru ģimene piedzīvoja traģisku dienu, kad par šoku visiem tika nolaupīta Alana māsa Katrīna un tā arī vairs līdz šim neatrasta.  Vēl jo traģiskāks notikums bija arī Alanam, kurš attiecīgajā momentā bija turpat blakus un bezspēcīgi varēja noraudzīties, kā no zemes izlīdusi pārdabiska un šausminoša paskata roka parauj māsu nebūtībā. Notikums, kas saprotami atstāj paliekošas sekas uz Alana psiholoģisko stāvokli vēl tagad, īpaši, kad neviens viņa stāstam nenotic un noraksta uz pārāk aktīvu fantāziju un traumatisko notikumu kā tādu.

Slaughter triloģijas pirmā grāmata Children to the Slaughter iesākas ar prologa ievadu no 19.gadsimta, kas visas grāmatas gaitā, ‘’tagadnei’’ mijoties ar pagātnes fragmentiem, dod ieskatu iemeslos un izcelsmes sākumpunktā, kāpēc tieši Melingtona un tās bērni pat teju divus gadsimtus vēlāk joprojām cieš ne vien no pārdabiska terora, bet arī piespiedu kārtas slepeniem upuriem, kas tikai īslaicīgi apmierina Kopera Tibita garu, lai tikpat drīz tas prasītu jaunu ‘’ziedojumu’’.

Pagājuši 20 gari gadi un neviena no dienām nav Alanam pagājusi, kad viņu nešaustītu vainas apziņa. 20 gadi, kuru neziņai, kas īsti tad noticis ar māsu, kas to pagrābis, Alans gatavs pielikt punktu. Vēl jo vairāk, ka pa visu šo laiku Katrīna ne tikai nav bijusi pirmā un pēdējā, bet skaits, cik nu paša spēkiem ir spējis savākt informāciju, pārsniedz vismaz septiņdesmit. Varētu padomāt, ka pie tik liela skaita cietušo ģimenes jau sen kā būtu sacēlušas valsts mēroga ažiotāžu un vismaz kādu saukušas pie atbildības, bet tas varbūt aiz tā, ka gan pilsētas Padomei, gan tiem pakļautajai policija ir darījusi visu, lai uz papīra izskatītos, ka ģimenes vienkārši vienā jaukā dienā izdomājušas pamest pilsētu, lai, nevienam nepasakot kur, pārceltos uz citu lokāciju.

Kopers Tibits varbūt nebija oriģinālā nozieguma vaininieks un slepkava, bet kāds starp Melingtonas iedzīvotājiem parūpējās, kuri jau tā sašutumā sevi uzkurinājuši, lai vainīgo atrast un taisnu zobs pret zobu tiesas piespriešanu alkstošie atrastu kādu, kurš šķietami pēc viena netieša pierādījuma varētu tikt par tādu kā līdzcilvēku apsūdzēts, tā arīdzan uzreiz ar pienākošamies nāvessodu sodīts. Vien, kad jau par vēlu Kārteru dzimtas sencis sāk aizdomāties, vai tik tiešām būs atrasts un sodīts īstais, ir jau par vēlu un Kopera pirmsnāves agonijā izteiktais lāsts uztur atriebīgo garu pie ‘’dzīvības’’ vēl joprojām.

Alana atgriešanās pēc tik ilga laika, zinot vēl galveno iemeslu, kāpēc ģimene pametusi Melingtonu, ātri pāršalc mazpilsētu un top zināma gan bērnībā nešķiramai draudzenei Debrai Adamsai(un ne kā trešajam ritenim izklaidēs kopā ar māsu), it īpaši, ja tā pieņem darba interviju par angļu literatūras skolotāju vietēja skolā, gan Padomes un policijas personāžiem, kuri no iepriekšējās paaudzes pārņēmuši bērnu upuru izvēli Kopera Tibita tēlam. Attiecībā uz Debru nedaudz iezīmējas romantiskas jūtas vienam pret otru, bet vismaz šī sižetlīnija nepāraug un nepārmāc citas, lai reizē ar šausmu žanru vajadzētu ieskaitīt sēriju arī citā kategorijā.

Loģiski rodas jautājums, kāda gan Padomes līderiem pielabināties Kopera spokam, kāds gan pašiem un pilsētai labums no tā. Ja ļaundaru gadījumā pasargāti un par upuriem nekļūst pašu ģimeņu bērni, tad attiecībā uz Melingtonu pilsētu kā tādu tā pēdējos gados spējusi lauzt iedzīvotāju skaita lejupslīdošo tendenci un nu jau pārsniegt divdesmit tūkstošus. Veiksmes stāsts, kas tā teikt no malas šķistu rožaini, vien tāds mazītiņš slepenās receptes noslēpums, kuru apslēpt jaunās tehnoloģijas un sociālie tīklie tikai apgrūtina.

Ja premises ideja šausmu stāstam gods kam gods, tad diemžēl izpildījums un jo īpaši visas sērijas kulminācija ne tikai ir bez pienācīga uzrāviena un jaudas, kas pats par sevi nesabojātu piedzīvojumu un tēlu gaitas no pirmās līdz pēdējai lapaspusei. Diemžēl, sižetu līniju atrisinājumi, sākot jau ar pašu galveno Kopera Tibita veidolā vai nu nonāk pie atrisinājuma ļoti novienkāršoti un līdz ar to izraisa zināmu vilšano, vai tā arī paliek savā ziņā karājamies gaisā, kas varbūt pat ir vēl sliktāk. Lai arī, ja Alanam prasītu, tad viņš drošivien būtu pozitīvi noskaņots par visa iznākumu tīri viņa mērķu jautājumā, bet atkal atgriežoties pie lielā, ļaunā Kopera Tibita, tad gan ir jautājumi, kas gan pēc šo trīs grāmatu notikumiem tad ir mainījies, kāda citiem tēliem un to pār(iz)dzīvotajam bijusi nozīme.

Bet pirms tiekam līdz kulminācijai, triloģijas otrajā Shadow’s Embrace ietvaros Alanam Kārteram liek iziet cauri jauniem un vēl izaicinājumu prasošākiem pārbaudījumiem, kuru gaitas to aizved arīdzan ārpus mūsu pašu fiziskās realitātes. Tādā kā alternatīvā kabatas dimensijā, kur Kopera Tibita gars ieslodzījumā tur savus gūstekņus. No kurienes neviens līdz šim nav spējis pats izmukt, bet Alans, kā sižets rādīs, nav kurš katrs.

Reizē pazudušo bērnu neatklātās lietas piesaista uz Melingtonas mazpilsētu nosūtītu žurnālistu Deividu Velmu no nevienas citas pilsētas kā Ņujorka. Žurnālists ar lielām ambīcijām, bet līdz šim bez kādas iespējas izsisties uz lielajiem, ietekmīgajiem laikrastiem. Bet viss mainās, kad tā profesionālā intuīcija saka priekšā, ka šerife Fiona nesaka visu līdz galam un kaut ko apzināti slēpj, ka pirms tam jau atstrādāta mazpilsētas idilles rakstiņa vietā Melingtona varbūt beidzot sniegs tam tik gaidīto iespēju kļūt par žurnālistikas zvaigzni. Un ja kāds Deividam pirms tam prasītu, vai ir kāda cena, kuru tas nebūtu gatavs maksāt, tad visticamāk atbilde būtu bijusi negatīva, bet stipri jāšaubās, ja notikumu gaita nav šim tēlam domas mainījusi.

Ja Children to the Slaughter ietvaros ‘’tagadnes’’ stāsts mijas ar pagātnes fragmentiem, tad jau otrajā Shadow’s Embrace ietvaros tā jau ir vien 6 mēnešu pagātne īsi pēc nosacītās kulminācijas un noslēdzošajā Copper’s Keeper grāmatā jau atkal cita pieeja iestarpinātiem fragmentiem no nu jau FIB izmeklēšanas, kuri ir nu jau dod tiešākus un ne tik tiešus mājienus par notikumu gala iznākumu. Interesants veids, kā, kombinējot racionālos FIB ziņojumus pēc fakta, ar tagadnes trauksmainajām sižeta gaitām. Jāpiezīmē, ka konkrētās FIB aģentes uzmanību pazudušo bērnu izmeklēšana nepiesaista, ka vietējie saviem spēkiem nav spējuši nevienu atrast, ja vispār centušies, vai lūguši aģentūras palīdzību, bet papildus žurnālista Deivida saceltajai jezgai, tas, ka viens no nesen pazudušajiem bērniem ir tās ģimenes rads.

Aspekts, kas savā ziņā, ja ļoti meklē, cenšas un grib saskatīt, pieskaitāms pie Slaughter triloģijas plusiem, bet atmiņa cita sērija Scare Street nav palikusi ar tik pliekanu pēcgaršu, kā šī. Paskatoties bloga arhīvos, kas tad vēl no šī autora klausīts, tad tā ir The Sin triloģija, kurai līdzīgi sākums šķitis krietni labāks nekā autora spējas efektīgi nobeigt iesākto. Laikam jāsecina, ka tīri personīgi nebūs man ar šo autoru gluži pa ceļam, pat ja kopumā par nebaudāmu nevienu no abām sērijām gluži nenosauksi.

Izlasīju, lasu, lasīšu #287 (10.11-30.11)

Izlasīju:

Terry Pratchett – Bromeliad Trilogy #1-3

David Annandale – Ruinstorm (The Horus Heresy #46)

Noklausījos:

Sara Clancy – The Bell Witch #1-6

Ron Ripley – Death Hunter #1-6

Lasu:

Hugh Laurie – The Gun Seller

Klausos:

A.I. Nasser – Slaughter #1-3

Lasīšu:

Mārtiņš Volfs – Bēgšana

Nick Kyme – Old Earth (The Horus Heresy #47)

Ieva Melgalve – Mēness Teātris

Klausīšos:

Ron Ripley, Ian Fortey – Shadow King #1-3

Ambrose Ibsen – Black Acres #1-4

Ron Ripley, Ian Fortey – Hell’s Vengeance #1-3

Ron Ripley – Death Hunter #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Scare Street

Manas pārdomas

Ja tevi pārņemt vēlme sākt kolekcionēt kādus konkrētus priekšmetus vai salīdzinoši atšķirīgus objektus pēc to funkcijas, bet ar vienu vienīgu vienojušu neordināru aspektu, tad der ļoti rūpīgi apsvērt un izvērtēt, vai tik tiešām būs un ir tā vērts. It īpaši, ja runa, kā tas ir Death Hunter sērijas ietvaros, ir par spoku apsēstiem objektiem. Fakts, kas, ievērojot visus piesardzības pasākumus, ar lielu varbūtību nerezultētos paša kolekcionāra vardarbībā nāvē, jo vairāk, ja kolekcijā ir arī asinskāri spoki, bet pavisam kas cits, ja kāds sērijas sākumā anonīms šo objektu pasūtītājs nolīdzis vairākus kriminālās pasaules pārstāvjus, lai tie viņam šos apsēstos objektus sagādātu lielā kvantumā.

Algotnim, kas sērijas pirmajā City of Ghosts grāmatā vēl pie tam ir atvaļināts detektīvs Enoch Liddell ir spējis izveidot sadarbību ar spoku Hariju, kurš pats reiz bijis detektīvs. Kā rezultātā pašam pat nav jāveic nogalināšana, tādejādi sarežģījot pēcāko vardarbīgās nāves izmeklēšanu, ja nav pat ielaušanās pazīmju atrodamas. Un arī ja ir pazudusi pati kolekcija, tad nereti monetārā vērtība pašiem objektiem kā tādiem tik zema, ka policija neuztver to zādzību, kā slepkavības galveno motivatoru.

Par vienu tādu mistisku slepkavību padzird Makas Finčas tēls un, zinot kādu objektu kolekcionārs upuris bijis, tad nosūta informatīvu epastu un palīdzības lūgumu tai pazīstamam spoku medniekam Šeinam Raienam. Un labi, ka tā, jo Harijs to pašu teju mirkļus pēc epasta nosūtīšanas likvidē. Varbūt agrāk vai vēlāk Šeins būtu padzirdējis padzirdējis par sērijas gaitā jau par pieaugošo vilni nosaucamu mistisko nāvju vilni, kur starp nāvēm spoki nespēj nenoturēties un nenogalināt nejaušos tēlus, kuri pagadījušies neīstajā vietā un neīstajā laikā, bet Makas nāve, ar kuru Šeinam reiz bijušas romantiskas attiecības un apzinās, ka, tieši sakot, savas vainas dēļ sadirsis ar tās kopdzīves iespējas, turklāt vēl uzreiz pēc attiecīgā epasta, ir izšķirošais faktors, lai Šeins uzreiz dotos uz Deitrotu izmeklēt, kas gan tur īsti notiek.

Vienmēr autora Rona Riplija grāmatās, kur dalību ņem Šeins Raiens, pat ja tas ir vien epizodiski kāda cita galvenā tēla sērijā, atsaucos uz Berkley Street sēriju, ar kuru vislabāk sākt, lai saprastu šī tēla būtību un cīņu pret ļaunajiem spokiem. Jo ne visi ir slepkavnieciski noskaņoti un paša Bērklija ielas namā starp draugiem saucamu ir Pirmajā pasaules karā mirušais Vācijas armijas pārstāvis Karls. Nepieminēt nevar arīdzan meitenes spoku Eloīzu, kurai bijusi tā nelaime bērnībā kļūt par tās paša Bērklija nama pārdabisko elementu upuri. Lai arī attiecībā uz problēmsituācijas atrisināšanu un galvenā ļaundara apturēšanu Death Hunter sērijā Eloīza dod mazāku pienesumu, tad saskare ar Šeina sabiedrotajiem ne vienmēr tā gludākā.

Paralēli galvenajam un sēriju caurvijošajam sižetam katra grāmata tās ietvaros risina arī savu problēmsituāciju un tās atrisinājuma sižetu. Ja arī otrajā Moran and Moran grāmatā Šeinam ir jādzen pēdas mirstigam lielā, ļaunā tēla noalgotam darbonim, kurš no trio komandas ir vienīgais, kurš izdzīvo pēc Moranu ģimenes veikala apzagšanas, tad pēcāk nākošajās trīs grāmatās savu neglīto galvu paceļ un slepkavošanas vilni uzsāk kāds maligns spoks, kuru reizē nolūkojis ļaunais ‘’bosa’’ tēls.

Intriga par lielā ļaundara identitāti netiek paturēta anonīmā noslēpumā līdz pat pašām beigām, un pirmie lasītājam dotie mājieni ir jau otrās grāmatas noslēdzošajās daļās. Šeit jāsaka, ka lieti noderēja paša Haunted Village sērijas raksts, lai atsauktu atmiņā jau agrāk iepazītus tēlus tēlus. No tiem vienam vārdā Markuss pieminētajā sērijā tikusi galvenā labā tēla loma, bet par spīti visam, kas tik nav ticis pārdzīvots un uzveikts, šajā nākas piedzīvot nelabu galu. Vēl jo bēdīgāk, kad nāvei to nolemj tēls, par kuru Markuss visu šo divu sēriju starplaikā rūpējies, kuru paglābis no līdzīga tipa samaitāta ļaundara, bet reizē pret kuru aiz paša mīlestības un rūpēm nav spējis laicīgi pamanīt un nokontrolēt pārmaiņas, kuras to nejauša kritiena un galvas traumas rezultātā (starp Death Hunter un pieminēto Haunted Village sērijām) no teju vai jaukākā puikas pasaulē pārvērtušas tādā pašā samaitātā personāžā, pret kuru vajadzējis cīnīties.

Lai arī katra Rona Riplija sērija ir intriģējša pati par sevi un gana labi sarakstīta, lai to varētu lasīt vai klausīties neatkarīgi no citām (ar Berkley Street kā izņēmumu), tad attiecībā uz sevi ļaundara (būs vārdā Aleksandrs vai vienkārši Alekss) vai Džeimsu Moranu, kurš savā biznesa praksē vadās pēc godīgākajiem morāles principiem, lai aspēstajos objektos esošie spoki nevarētu sākt patvaļīgi uzdarboties, kāpēc tam pirmais izmisuma zvans pēc zādzības (un arī vēlmes atriebt nogalinātos darbiniekus) ir tieši Šeinam, jo zina, ka darbiņš tiks padarīts. Ja neievērotu secību, gan jau liela skāde nebūtu, bet toties paietu krietni ilgāks laiks, lai saprastu, kas ir kas, ja nevadītos pēc pašas Scare Street izdevniecības ieteiktās sēriju secības. Tāda tiem izveidota arī attiecībā uz citu autoru sērijām.

Labi, ka Šeina tēls jau šīs sērijas pirmajā grāmatā ne tikai iepazīstas ar detektīvi Denīzu Hoperu, bet arī ātri vien gan pats, gan ar citu draugu un sabiedroto palīdzību saprot, ka jūtas ir krietni stiprākas par vienkāršām simpātijām. Tā arī citi dzīvie draugi kā jaunais Toms un tā patēvs Viktors Danieli (arī jau citā sērijā iepazīstināti) ir acīmredzami būtisks psiholoģiskais atbalsts tēlam, kuram nebūt nav viegli jau sev, kur nu vēl kādam citam atzīt, cik smaga ir cīņa ne tikai pret malignajiem spokiem, bet jo vairāk saskara ar to darbības sekām, īpaši, kad par upuriem tiek padarīti bērni. Vienbrīd pat domas sliecas visai depresīvā un pat pašnāvniecisku domu virzienā, kas zina kur domas aizvestu, ja nebūtu šī atbalsta. Lasītājam, protams, mierinājumu sniedz, ka šī sērija Šeina Raiena Visumā ne tuvu nav pati pēdējā.