Izlasīju:
Ādams Mickevičs – Pans Tadeušs
Aleksis Kivi – Septiņi Brāļi
Noklausījos:
Eiji Yoshikawa – Musashi
Shemer Kuznits – New Era Online #1-3
Lasu:
Klausos:
Terry Mancour – The Spellmonger #10-12
Lasīšu:
Apuleus – Zelta Ēzelis
Didzis Sedlenieks – X Ralphi Indrae
Tom Cain – Samuel Carver #1-2
Klausīšos:
Shemer Kuznits – New Era Online #4-6
Terry Mancour – The Spellmonger #13-15
Linki uz grāmatu Goodreads lapām
Manas pārdomas
New Era Online jeb saīsināti NEO eksistences mūžs fiziskajā pasaulē ir bijis vien nedaudz virs trim gadiem, bet īsais laiks bijis gana pietiekošs, lai šķietami vienkārša spēle spētu iekarot simtiem miljonu spēlētāju nedalītu uzmanību un daudziem no tiem kļūtu pat par pamatienākumu avotu. Viens no pirmajiem censoņiem ir arī sērijas galvenais varonis Orens Bērmins, kurš spējis izveidot ja ne pašu spēcīgāko spēlētāju ģildi, tad noteikti vieno no. Diemžēl, kur ir panākumi, slava un dārgumi, ir arī skaudība no citiem, pat pirms tam par sabiedrotajiem, ja ne gluži sirds draugiem, uzskatīti ģildes biedri ar ‘’labo roku’’ Vatrusu priekšgalā
Ar skaudības izraisītu apvērsumu, burvestību, kura ne tikai pārvērš Orenu pirmā līmeņa goblinā, bet arī aizteleportē to uz Dead Lands lokāciju, aizsākas NEO sērijas Life Reset pirmā grāmata. Līdz šim jebkurš, kuru skārusi neģēlīgā burvestība un ticis pārvērsts NPC (Non-Player Character) pat nav spējis kontrolēt savu jauno tēlu, plus visi eroru riski, kas ar jauno stāvokli saistīti, likuši nosvērties par labu sava vecā un nu nolādētā tēla izdzēšanai un vienkāršākam, lai cik nepatīkamam, variantam, sākt visu no jauna.
Šeit tad vajadzīgs piebilst par NEO spēles darbības principu, kurā IRL vidē spēlētājs atrodas veida kapsulā (dažādi modeļi atkarībā, cik ilgi vidēji tiek vienā sesijā spēlēts), un Orens ir viens no tiem retajiem indivīdiem, kuriem ir krietni virs vidējā rādītāja esoša smadzeņu neironu/viļņu utml savienojamība, kas nu tā jaunajā stāvoklī ļauj turpināt spēlēt. Bet āķis arī tajā, ka šāda NPC tēlu spēlēšana nav no spēles izstrādātāju, uzturētāju un arīdzan to izmantotā mākslīgā intelekta Gaja puses paredzēta, un ar visiem dabas dotajiem bonusiem Orenam neizsprukt no eroriem, kuri pēc būtības to iesprosto spēlē bez iespējas izkļūt laukā.
Par laimi, viss gluži nav bezcerīgi, un piedevām Orenam starp draugiem ir Tala Vaizmana tēls reālajā, fiziskajā vidē, kurš piedevām ieņem gana svarīgu amatu iekš NEO, lai varētu tā iespēju robežās palīdzēt, riskējot ar minēto amatu un savu finansiālo labklājību. Reizē Orena situācija un jaunais goblina stāvoklis ir gana unikāls, lai nespētu izsprukt no uzmanības piesaistīšanas, bet NEO, kā jau multi miljardu un varbūt pat triljonu vērtai kompānijai, ir pieejami spicākie advokāti, kuri panāk piekrišanu no Orena, kas (itkā) atbrīvo tos no atbildības par viņa iesprūšanu spēlē un uzliek visu atbildības nastu attiecībā uz centieniem izkļūt no NEO uz viņu pašu.
Ja ir varianti, ir cerība un attiecībā uz Orenu tā ir kļūšana par gana spēcīgu un biedējošu monstru, lai iegūtu Boss Tier 4 rangu, kas ļautu sistēmas ietvaros to pamanīt un sekojoši ļautu ‘’izvilkt’’ Orenu laukā, jo visi NPC personāži zem minētā ranga ir superintelekta Gaja pārziņā. Gajs, kas šķietami jau ir institūcija pati par sevi, bet ne tik ļoti, lai citi mazākie mākslīgie intelekti (Virtual AI) nespētu izveidot savu pretošanās kustību ar ieceri gāzt ‘’tētuku’’. Process un sižetlīnija, kura lielākoties noris sērijas pirmo trīs un pēc atrisinājuma būtības pirmās triloģijas fonā.
Tikmēr Orena pamatuzmanību aizņem savas apmetnes Goblin’s Gorge un humora pēc par Green Piece klana izveidošana, kuri ir tikai pirmie soļi iecerētā ranga sasniegšanā, kuru paša spēkiem tikpat kā neiespējami būtu paveikt. Tādēļ autors Shemer Kuznits galveno tēlu apveltī ar uzticamiem palīgiem, starp kuriem par vieno no svarīgākajiem, bet arīdzan ar savu paša mērķi (saistītu ar iepriekšējo paragrāfu), var saukt Virtuālo intelektu, kuru nosauc par Viku. Un jau pirmās Life Reset ietvaros tas savā ziņā pavērš Orenu kā ieroci pret citu goblinu NPC virsaiti, kurā pēc Vika vārdiem sliktā Gaja dēļ iestrēdzis cits virtuālais intelekts, kurš nu pats vairs sevi pat īsti neapzinās, kuru nepieciešams atbrīvot no tā likstas.
Starp citiem tēliem nevar nepieminēt goblines Tikas tēlu, kura pēc visiem parametriem ir vien spēles ģenerēts tēls, bet, ja visus trīs gadus, kad bijusi iespēja ik pēc brīža atgriesties IRL, un arī iestrēgšanas sākumposmā, Orens šausminātos par romantisku jūtu izveidošanos par ‘’spēles kodu’’, tad jo ilgāk, jo vairāk Orenā sāk rasties filozofiskais jautājums, kas gan skaitās patiesā reālā dzīve, ja par viņa ikdienas realitāti pēc visiem parametriem nu kļuvusi NEO spēle. Vārds, kuru nu gribas likt pēdiņās un par parastu spēli vairs negribas saukt, kurā uztraukumi, pienākumi kā virsaitim pret tam pakļautajiem tēliem, kurus agrāk vai vēlāk jau jāsauc par tautiešiem un īstiem cilvēkiem, ne gobliniem.
Bet runājot par īsteni īstiem cilvēkiem, tad Orena statusa maiņai ir precedents un reālas sekas arī IRL vidē, kas liek NEO sākt itkā pēc pašu gribas piedavāt jauniem spēlētājiem opciju spēlēt kā vienam no NPC, kā kādai rasei, kas nav cilvēka, lai arī visas ar goblina iezīmēm. Par pamatierašanās lokāciju vienkāršības pēc tiek izvēlēte Goblin’s Gorge. Sākotnēji ar uzticības bažām, bet sižeta gaitā ne reizi vien kritiskos brīžos talkā nāk dvīņu tēli Malkirs un Ašitsu, kuriem pašiem NEO ir kā glābiņš no realitātes, kurā tos gēni izlēmuši apveltīt Brittle Bone patoloģiju. Vienlaikus ar jaunu spēlētāju ierašanos, rodas uztraukumi, vai starp šķietami nevainīgiem spēlētājiem NEO nav iefiltrējuši kādu nebūt spiegu. Vēl jo vairāk, kad kritiskā brīdī otrās EvP grāmatas ietvaros, tiek sabotēta Goblin’s Gorge attīstībai un arīdzan aizsardzībai kritiska infrastruktūra, kuru tā uzreiz ar spēles mehāniku neatjaunot.
Starp spēles mehāniku, dažādām mošķu rasēm, kuru pārstāvji kļūst par daļu arī no Orena klana, ne tikai goblini, ir arīdzan tik spēcīgas būtnes, ka tās jau jāsāk saukt par dieviem. Par vienu tāda ticīgo Great Annihilator (GA) brīvprātīgi, bet reizē arī piespiedu kārtā. Ar vienu roku GA sniedz nenovērtējamus bonusus, iespējas iegūt spēles mehānikas atribūtus, kuri lieti nāk talkā katras grāmatas kulminācijā, bet vienlaikus gan GA, gan pārciesto pārdzīvojumu šķēršļu pārvarēšanas slogs no reizes uz reizi ir liels stresa faktors, kuru ietekmē kompanjonam Vikam vairākkārtīgi jāglābj Orens no pārāk lielas iejušanās goblina tēla ādā, ka risks pazust tajā un aizmirst savu patieso humāno izcelsmi šķiet teju jau neatgriezeniski sasniegts.
Greizsirdība un alkatība, kas iesviež Orenu jaunu piedzīvojumu dziļajā baseina galā. Goblin’s Gorge apmetnes attīstība, kas ir viens no būtiskākajiem NEO sērijas elementiem, pārstāvot LitRPG fantāzijas subžanru, lai no nieka ciemata augtu jo spēcīgāki un būtu gatavi atvairīt kā Vatrusa tēla vēlmi līdz galam iznīcināt Orenu, tā pret citiem naidniekiem. Lai arī spēles mehānika ar dažādām enerģijām, manas punktiem, līmeņiem gan vispārējam tēlam, gan dažādām prasmēm, ir gana daudzslāņais, tad komplicētība nav pārlieku nomācoša, lai pievēršanās statiskai aizēnotu pamatsižeta problēmas vai neļautu autoram likt tā varoņiem gana aizraujoši izpausties katras grāmatas kulminācijas momentos.
Trešā Hobnobbing grāmata pēc sižetiskā stila un piedzīvojumiem diezgan būtiski atšķiras no pirmajām divām, ko var sākt atļauties, kad gana laiks pavadīts, lai iepazīstinātu gan ar galvenajiem varoņiem, gan pasaules uzbūvi un var sākt tajā izpausties atšķrīgāk, neļaujoties no grāmatas uz grāmatu ieslīgt vienveidīgā formulā, kad jau vairs nebūtu saistoši turpināt sekot galvenā varoņa Orena un tā draugu turpmākajām gaitām.
Noslēgums trešajai Hobnobbing, kas sižeta progresijā loģiski noslēdz pirmo vispārējo lielo stāsta arku, kura citkārt pat būtu labs pieturpunkts, ar kuru noslēgt sēriju kā tādu un pievērsties kam citam. Cerams autora vēlme atgriezties NEO pasaulē, turpināt Orena un citu varoņu gaitas tajā ir tikpat daudzsološs, kā šajās pirmajās trijās.
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Latvijas Valsts Izdevniecība
Manas pārdomas
Oriģināli publicēta 1870.gadā un pēcāk uzskatīta par somu literatūras aizsēcju vai vismaz kā pirmo nopietno grāmatu somu valodā, kuru sarakstījis somu izcelsmes autors. Septiņi Brāļi vispirms iepazīstina ar brāļiem to dzimtajās Jukolas saimiecības mājās un faktu, ka lielāko daļu dzīves un pats jaunākais Ero brālis vēl vien zīdainis būdams bijis, kad lāču medībās miris to tēvs. Paši brāļi, pirms sasniedz romāna beigas un tēlu izaugsmes arku, arīdzan vairāk prieka tver no mednieku gaitām mežos nekā gatavi palīdzēt mātei saimniecības darbos. Tā viņi arī nodzīvo un sasniedz jau lielu, pieaugušu vīru vecumus sākot ar vecāko Juhanu (tam 25gadi) un beidzot ar jaunāko Ero, kuram aizsākoties pamatsižeta gaitai par septiņiem mazāk.
Septiņu Brāļu prozas teksta skatpunkts ir no anonīma teicēja, stāstnieka puses, kurš par svarīgu kopējo puišu delverību raksturojumam uzskata par svarīgu sākt gan ar par Ero sešu vecāko brāļu kopīgu piedzīvojumu un sirmu matu taisīšanu gan māmuļai, gan ciema un tuvākās apkārtnes iedzīvotājiem. Bet reizē, kad jau pieauguši pēc fizionomijas, tad vēl ne pēc gara un prāta. Tomēr, lai kā brāļiem savā starpā nesoktos un kas tik netiktu piedzīvots, tad to savstarpējās attiecības vienmēr ir ciešas un draudzīgas, kuru spēks spēj izturēt pat ierasto viena otra pakacināšanu vai pat reizēm skarbāku vārdu un brālīgu dūru pavicināšanu, bet, ja vajadzīgs un lieta spiež, tad kopīgi kā mūris tie ir gatavi viens otru aizstāvēt pret citu ciemu balamutēm.
Ja uz lauku un citiem saimniecības darbiem brāļiem prāts nenesas, tad uz lasītprasmes apguvi, uz ko vietējais ķesteris un prāvests tos katru gadu ne tik vien kā mudina, bet arī uzstāj, lai tiktu apgūta un sekojoši pārbauda vēl jo mazāk. Tomēr kas vajadzīgs, vajadzīgs un, ko idejiski pēc mātes nāves un pārņemot saimniecības grožus, lai tie tikpat ātri netiktu zaudēti, ar vecāko Juhanu priekšgalā dodas pie tā paša ķestera to apgūt. Bet tavu nelaimi, ka tik vienam, tam pašam jau vairākkārt pieminētajam Ero galva tā vieglākā uz lasītprasmes apguvi. Tad nu ar vecākā Juhana gādību un ideju tie ar varu uz attiecīgo momentu nepakam vairs nav gatavi tupēt ilgāk par divām dienām, lai kaut ko tik šķietami tupu turpinātu apgūt, bet mukšana, kas ne bez sadauzītiem stikliem.
Tomēr ar to nedienas nabaga septiņiem brāķiem vēl nebeidzas un, ja vēl dzīve tiem nebūtu gana smaga, tad no ķestera mūkot, pa ceļam sastop dikti skaļo un kaitinošo par ‘’Robežkalna armiju’’ iesaukto Miko un Kaisas pāri ar to pieciem bērniem. Bet tas vēl nav viss, jo vēl nešpetnākie kaimiņu ciema Tuokolas puiši vēlākā brīdī paši izrunājas un uzkacina jau tā neomā esošos brāļus, lai sekojoši izvērstos pamatīgs kautiņš.
Viss kopā kalpo par gana lielu pamudināju kā vienam, tā otram brālim, lai, iznomājot dzimtās Jukolas mājas uz desmit gadiem vietējam ādminim un tā ģimenei, paši dotos prom no liekām acīm, prom no, lai cik tiem mazās, tad tomēr pasaules kņadas un nodotos pārsvarā medībās piepildītiem piedzīvojumiem. Brāļiem nav gan nez kur pasaules plašumos laimi meklēt jādodas, jo to īpašumi tik lieli, ka, pat sadalot uz visiem septiņiem, tiem katram, kā epilogs rādīs pietiks atlieku likām. Pietiek vien mērots tiek, bet tas pats par sevi nav tas vieglākais un briesmas, nakts tumsai iestājoties, sagādā arīdzan izsalkuši vilki, bet, tie jau nebūtu Jukolas septiņi brāļi, ja ar ko tādu nespētu tikt galā.
Brīžiem ne ar tām labākajām īpašībām izceļas par līderi ieceltais, jo gados vecākais, Juhans, ka jo izteiktāk par sevi liek manīt, kad pēc paša izteiktas idejas, būtu tas skaidrā vai ne tik skaidrā prātā likts citiem priekšā, tas kaut kas noiet greizi, bet pēcāk tā vietā, lai uzņemtos vainu un atbildību, kā pirmais rādīs un mēģinās novelt vainu uz citu un tik vien citu brāļu iejaukšanās noregulē konfliktu, lai plēšanās vietā tiktu meklēts risinājums.
Tikmēr jaunākais Ero, kurš jau lasītprasmes apguvē izceļas ar to gaišāko galvu, tad nu salīdzinoši ar citiem ir tas gudrais. Kas ja ne gluži spēlē to izšķirošāko lomu veiksmīgi novest kādu nedienas piedzīvojumu uz labāku un veiksmīgāk atrisinājumu, tad jo izteiktāk manāms, kad pienāk epilogs.
Epilogs ar kuru atkal var just, ka romāns ir gan kā autora debija, gan ka sarakstīts nu jau pirms drusku vairāk kā pusotra simta gadu. Epilogs, kura garums izstiepts tik gari, ka ir kārtīgas 34 lapaspušu garas nodaļas garumā, kas jau ne mazākajā mērā vairs neatttiecas uz pamatsižetu, bet autors acīmredzami izjūt vajadzību gandrīz katra brāļa laimīgo aizkulišu dzīvi pēc kārtīgajām stāsta beigām tomēr lasītājam atrādīt. Gandrīz, jo viens vienīgais brālis, kurš vēlāk dzīvē neapprecēsies, piedzīvo tās grūtākās un smagākās dienas, bet vismaz atkal nāk talkā glābēja ticība un varbūt tomēr tik traģiski ar viņu nebūs.
Autora Aleksa Kivi vienīgais sarakstītais romāns nav gluži pasakveida, bet reizē nav arī pilns iekdienas dzīves grūtību un reālisma nopietnības piepildīts. Savukārt reliģijas tematika jo tuvāk nāk romāna beigas, jo vairāk par sevi liek manīt, bet arī ne gluži sprediķī, no kura ne atkauties un kurš nomāktu vispārējo sižetu. Bet to, ka pievēršanās ticībai un tai pienācīga respekta un cieņas izrādīšana kalpo kā būtisks solis, lai no delverīgiem, nenopietniem puikām, kuriem biežāk prāts nesas uz palaidnībām un neretu izkaušanos nesas, nostātos uz kārtīgu cilvēku dzīves ceļa, kuriem līdzcilvēks varētu izrādīt tiem pienākošamies godu.
Reizē gan romāna sākumā, gan noslēgumā tiek uzsvērta doma, ka kārtīga saimniecība bez labas un strādīgas saimnieces nevar iznākt, bet interesantā kārtā, ja attiecīgā saimniecība saskaras ar nedienām un grūtībām, tad vainas piemērs tiek atrasts izšķērdīgā saimniecē, bet nereta saimnieka lielāka iedzeršana ir piedodama un pašsaprotama. Kaut arī nav gluži tā, ka alkoholisms ļaunā un nešķīstā daba (galvenokārt šņabis, bet ne alus) netiktu brāļu dienās un nedienās uzsvērta. Jo ne bez izrāpšanās no tik viltīgās un vilinošās šņabīša bedres brāļu kopa bez visa cita rod izeju uz izaugšanu par kārtīgu cilvēka bērnu.
Vēl jāpiemin, ka Septiņu Brāļu stāstu papildus to pašu piedzīvojumiem papildina nerets teikas atstāstijums, kas romāna ietvaros biežāk saistās ar kāda dižakmens vai pat par Milžakmeni saistīta teika, kura kavē laiku, kamēr veselas trīs dienas tie rod patvērumu no satrakojušamies buļļu bara. Teikas, kuras kā paši brāļi spēj reizēm gan iedvesmot, gan bišķi arī pabiedēt.
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Latvijas Valsts Izdevniecība
Manas pārdomas
Oriģināli publicēta 1834.gada 28.jūnijā episkā poēma dod ieskatu sentimentā un izjūtās pamatā 1811.gadā ar divām noslēdzošajām nodaļām no 1812.gada. Tajās vairāk starp turīgu varoņtēlu ļaudīm starp kuriem neviens vien grāmatas varonis pauž neslēptu cerību, ka Napoleona briestošais jaunais karš pret Carisko Krieviju ar tā palīdzību un paša spēkiem ļautu atjaunot Polijas-Lietuvas ūniju, kura pēc vairākām sadalīšanām starp citām lielvarām ir tālu no atmiņās palikušās un nu zaudētās spozmes.
Pašās dzejā, kura lieliski atdzejota no Jāzepa Osamaņa puses, lasās tik raiti ar atskaņām, ka reizēm varētu nodomāt, ka nemaz netulkota, būtiskākais, kas iekrita acīs, kas norādītu par aptuveno darbības laiku, jo gadskaitļi ne reizie tekstā netiek lietoti, ir Lielās komētas parādīšanās. Papētot Vikipēdijas un citus interneta resurus, tad to ļaudis debesīs bija varējuši vērot no 1811.marta līdz pat 1812.gada aprīlim, kam arī tekstā tad tēli piedēvē dažādu ietekmi uz notikumiem uz Zemes. Visa Pana Tadeuša grāmata kā tāda pilna vēsturisku faktu, kurus ja būtu vēlēšanās izpētīt sīkāk, pat vien ar interneta resursiem, kur nu vēl dokumentālajām grāmatām, varētu aizrauties dikti ilgi, ejot no viena temata un vēsturiskas personas pie citas. Jāsaka gan, ka atsauču uz reālām personālijām, kuras mūsdienās, vismaz personīgi, neko neizsaka, ir diezgan padaudz.
No dzejas rindām ļoti viegli iztēlot dabas ainu aprakstus, ar kuriem autors Ādams Mickevičs vairāk aizraujas stāsta pirmajā daļā, kur tēli tā vien šķiet pāriet no vienām medībām pie nākošajām. Kurās dažs labs neiztiek bez sāncensības un strīdiem par to, kura medību suns (kurts) labāks savos pienākumos. Medību ainas, kuras kulminējas ar lāča uzrašanos, pamanīšanu, kas tā iekarsē dižos vīrus, medniekus, ka bez vārda runas (gandrīz) visi gatavi startam rīta gaismai austot.
Nedaudz sarežģītāk, kad tekstu neizvērš ar romāna prozu, ir ar tēlu savstarpējām attiecībām. Vismaz epopejas nosaukums Pans Tadeušs kā ar pirkstu parāda priekšā, kuru uzskatīt par pašu galvenāko. Un tā jaunais Tadeušs atgriežas dzimtajās mājās no mācībām Viļņā. Mājās, kurās pat bez visa prombūtnes laika ieviestajām pārmaiņā, atmiņās viss šķiet ir bijis lielāks.
Atgriešanās gluži nav mājās un onkuļa Tiesneša Sopļicas saimniecībā, kur starp visiem valdītu vien prieks un idille. Tam savu noskaņas darvas pikuci piešķir konflikts, kas nonācis līdz pat tiesai, ar Grāfu Horešku par īpašumtiesībām pār pili, pat ja tagad salīdzinoši nolaistu. Interesantā kārtā Grāfs, kurš ir vien attāls iepriekšējā pils saimnieka Stoļņika rads, var lielīties ar turību un nealkst iestigt ilgstošā tiesvedībās strīdā un pat būtu gatavs piekāpties, ja ne dusmu kvēli uzdzenošs pagātnes stāsts no rada kādreizējā kalpa un joprojām pils uzrauga Gervāzija puses. Stāsts, kas tiešu slepkavības vainu noliek pie Sopļicu dzimtas sliekšņa, bet interesantā kārtā vaininieks Jaceks pēc liktenīgā vakara vairs nav ticis manīts. Bet ar mājienu var teikt priekšā, ka zem cita vārda sižetā jau diezgan agri ņem dalību starp pārējiem tēliem.
Pana Tadeuša epopeju bez konflikta starp Sopļicu un Horešku dzimtām, kas pat vienbrīd pāraug teju militārā konflitkā līdz uzrodas kopīgs ienaidnieks, papildina arī romantisko sižetu iezīmes. Tās sižetā ievieš Telimēnas un pār to jaunākas Zosjas tēli. Tēli, kuri savā starpā tiešā veidā nekonkurē, bet piesaista gan Tadeuša, gan bagātā Grāfa uzmanību. Reizē pati Telimēna, kura, lai būtu interesantāk, ir stāstā sākumā vēl ganes Zosjas aizbildne, audžumāte, un tādejādi vienbrīd pat vispirms pati attiecībā uz sevi apsver, kurš tai labāk patīk un kurš būtu labāks kā precinieks, lai tad to otru atvēlētu vien 14 gadus jaunajai Zosjai. Tomēr, nedaudz ar maiteklīgu mājienu, tad jāsaka, ka ne vienmēr domas, gaidas un sapņi sakrīt ar notikumu gaitu realitātē, ko gan vairāk jāatiecina uz Telimēnas tēlu.
Diemžēl šī nesakritība, lai arī dzejas rindas noslēdzas uz laimīgas nots (gaidas uz Napoleonu vienmēr ir un tā arī paliek fonā) un cerību pilnas par nākotni, tad prieka pilnās gaidas un sapņi par dzimtenes atjaunošanu, kāda tā reiz bijusi, tā arī paliks nepiepildīta. Fakts, ko noslēdzošajās epiloga rindiņās (no piezīmēm noprotams, ka vien pēc autora nāves publicētas kopā ar pārējo tekstu) noprotama trimdienieka (Parīzē) dzīvojoša grūtsirdība par jaunības dienām dzimtenē.
Noslēdzoši nevar nepieminēt Panu Tadeušu papildinošās Elviro Andriolli melnbaltās ilustrācijas, kuras pašas par sevi tikpat labā izpildījumā, ka to iedvesmas avots, vienīgā negatīvā piezīme, kura gan attiecināma uz to personu vai personām, kuras izvēlējušās, kur grāmatā tās izvietot. Labi ja divas vai trīs no visām ir blakus dzejas rindām, par kuras tad ilustrācijā varētu saskatīt. Un atliek vien šķirstīt un meklēt, ja gribas salīdzināt vienu ar otru.
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Manas pārdomas
Musashi – uzskatīta par vienu no Japānas literatūras klasiku klasikām, publicēta serializētā veidā četru gadu periodā no 1935.g. līdz 1939.gadam, šis romāns priekšvārdā pat tiek pielīdzināts Rietumu pasaules Gone With the Wind. Diemžēl, lai cik godā darbs šķiet vairāk vēsturisku iemeslu dēļ netiktu turēts, tad ar fragmentāriem izņēmumiem bija grūti saskatīt iemeslus, kas sižetiskajā darbībā varētu likt lasītājam aizrauties. Varbūt, lai tā varētu atgadīties, noder priekšzināšanas attiecībā gan uz Japānas vēsturi, gan kultūru, bet gribētos reizē apgalvot, ka autoram daiļdarba ietvaros sanācis aizrauties ar epizodēm, kuras gan atkārtojas, gan vēlākā sižetā ir bez tālejošākas nozīmes un ir tikpat viegli un ātri aizmirstamas.
Pats galvenākais varonis romāna sākumā vēl nemaz nedēvējas par Musashi, bet tā vietā ir saucams Takezo vārdā un kopā ar biedru un šķiet tobrīd par draugu vēl esošo Matahachi tie pamanījušies palikt dzīvajos pēc sakāves Sekigahara kaujā. Paveicas palikt dzīvajos, bet jābēguļo un jāslapstās, jo uzvarētāji kā ar uguni meklē izdzīvojušos zaudētājus vai vismaz tādus, kuru turība un ietekme gana zema, lai varētu tikt apslakēti līdz galam. Romāna ievada daļa, kuras ietvaros vien pēc trīs gadu ieslodzījuma, domās ar sevi par notikušo, savu tābrīža situāciju un tikpat kā otro iespēju jaunā dzīvē, Takezo tad arī idejiski pārdzimst jaunā vārdā.
Apņemšanās izmantot šo jauno iespēju, pilnveidot sevi gan rakstura īpašību un personības ziņā, gan savās zobencīņas prasmēs jeb Way of the Sword un vēlēšanās būt jaunu prasmju celmlauzim, kļūt par pašu labāko, kāds vien jebkad eksistējis kļūst par vienu no dominējošajiem Musaši/Takezo tēla virzītājspēkiem, kuri dzen to uz priekšu.
Diemžēl, vai nu tas noveļams uz romāna serializēto publicēšanu tik ilgā laika posmā vai uz ko citu, bet veids, kā izaugsme no sakāves grāmatas sākumā līdz pirmajiem konfliktiem ar citu samuraju skolu pārstāvjiem, par kuriem lielie naidnieki Musaši kļūst Jošiakas skolas censoņi, pie trešās vairāk vai mazāk identiskas epizodes ar tikpat paredzamu cīņas iznākumu ievieš vēlmi, lai pēc ātrāk pienāktu daiļdarba beigas. Lai cik iespaidīgi nebūtu patiesi vēsturiski eksistējošās personas cīņas un uzvaras vienam pret X pretiniekiem, un ne jau vien diviem vai trim, tad autora Eiji Yoshikawa veikums ir tālu no tāda, kas iesveltu intrigu, lai uzzinātu, kas notiks tālāk. Vēl jo vairāk izpildījums un arīdzan noslēgums tāds, ka rodas iespaids, ka būtu varējis līdzīgā garā turpināt vēl un vēl, bet, vai cik labi, ka tomēr kādā brīdī izdomājis, ka būs gana.
Musashi romāns nav no vāka līdz vākam tikai no Musaši/Takezo perspektīvas. Ja netrūkst ik pa brīdim dažs labs, kur gribas jautāt ‘’kāpēc’’, kāds pienesums no tā, tad starp tiem, kuri izceļas, noteikti minams Matahači tēls un vēl jo vairāk tā māte Osugi. Šie divi tēli, kā arīdzan divas daiļavas Akemī un Otsu veidolā piešķir romānam mīlas trijstūra un reizēm pat nosacīta četrstūra attiecību drāmas, kurām savu īpatnību piešķir kā atšķirīgais laiks un kultūra, kurā iespējams veikt slepkavību vai tās mēģinājumu goda jeb ‘’sejas’’ saglabāšanas jautājumā un palikt nesodītam, jo visiem šis aspekts ir pats par sevi saprotams.
Abas sižetlīnijas un izprotama vajadzība pēc – Musaši samuraja identitāte un viss par un ap zobencīņas prasmju kultivēšanu, konfliktiem ar citiem un otrs romantiskais, kā arī Osugi tēla gribētos pat teikt neliela samaitātība – ir kā divas grāmatas vienā. Ar vienojošiem elementiem, bet reizē gana nodalīti viens no otra, lai nerastos lieki apjukuma, mulsinoši momenti.
Ja pacenšas, tad noteikti var saskatīt, kāpēc tieši šis un varbūt ne kāds cits romāns nav ieņēmis godu starp Japānas klasikas darbiem. Pašdisciplīna, lai kāda nebūtu loģika, acīmredzami vēsturiski ilgtermiņā darbojusies un sistēma, kurā Musaši/Takezo daļēji sekojot tradīcijām un daļēji arī veidojot savu ceļu un domašānu, kurā ne vienmēr brutāls spēks ir galvenais un būtiskākais uz uzvaru. Vai citā ikdienišķākā aspektā uzskatot slimību kā personificējumu iekšējo ienaidnieku, kurš jāsakauj tā būtībā un saknē, lai kļūtu vesels un vēl spēcīgāks kā pirms tam.
Ir gana daudzi citu interesantu aspektu, kuros romānam, lai to labāk izsprastu un sekojoši izbaudītu šķiet prasās anotēta romāna versija ar paskaidrojumiem, piemēram, atšķirīgajās dzīves modeļa izpratnēs starp dažādām sabiedrības grupām kā zemnieki, samuraji, tirgotāji un daudzi citi. Vai arī prātā nāk epizode, kurā tiek pieminēta prasme ar muti un mēli tā spēt manipulēt adatas, ka pat nav vajadzīgs cits instruments, ierocis, lai spētu tās letāli izšaut, pēc kuras gan šī māksla vairs netiek pieminēta. Vai arī tēlu biežā atsauce uz Sun Tzu Art of War grāmatu un tās nozīmi, un tā varētu minēt vēl un vēl.
Musashi priekšvārds no Edwin O. Reischauer gandrīz vai bija interesantākā sadaļa no visas grāmatas. Grāmatas, kura tās apkopotajā versijā uzskatāmi noderētu liekā pildījuma un liekvārdības atmešanas, kas pieļauju serializētajā veidā ir bijis vajadzīgs, lai iegūtu lielāku vārdu, bet šādā formātā cieš no garumā lieki izstiepta sižeta un bieži vien variācijā pa tēmu atkārtojušamies notikumiem.
Izlasīju:
ONE – One Punch Man #11-19
John le Carré– The Russia House
Maria Lewis – Supernatural Sisters #1-2
James Patterson, Andrew Gross – Lifeguard
James Patterson, Peter de Jonge – The Beach House
Alfred Amenda – Apasionāta
Robin White – Siberian Light
Noklausījos:
Terry Mancour – The Spellmonger #7-9
Lasu:
Klausos:
Eiji Yoshikawa – Musashi
Lasīšu:
Ādams Mickevičs – Pans Tadeušs
Aleksis Kivi – Septiņi Brāļi
Klausīšos:
Terry Mancour – The Spellmonger #10-12
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Penguin
Manas pārdomas
Ir 1997.gads un jau vairākus gadus kā Krievija ir itkā iesoļojusi demokrātiskajā pasaulē. Itkā, jo tā vien šķiet, ka pie varas tikuši vairāk vai mazāk ne par gramu, ne par matu labāki personāži. Itkā, jo tie, kuri tikuši pie varas gan oficiāli politikā, gan aizkulišu ēnās tītajā kriminālajā pasaulē šķiet drīzāk viens ar otru sadarbojas vai pat nemaz tik viegli nav viens no otra atšķirami.
Bet ar vienu otu visi nav mālējami un ne visi, kā Siberian Light galvenais varonis Gregori Nowek ir pavisam retas sugas, godīgs politiķis (jo īpaši Krievijā), pārstāvis. Gregorijs ir Markovo mazpilsētas Markovo mērs. Pilsēta nekurienē, kura pirms naftas atklāšanas Tunugska laukos būtu drīzāk saucama par miestu, kuras varas, naudas un politkas spēļu gaiteņuas satricina no tādām nedienām pasargāts AmerRus (AMR, Krievijas un ASV sadarbībā izveidots) koncerna labā nodarbināts lietu bīdītājs un kārtotājs Andrei Ryzhkov. Persona, kurai bijis šķietami necaursitams politiskās aizsardzības jumts, bet kurš acīmredzami kaut ko ne tā sastrādājis, lai attaptos aizsaulē.
Varētu padomāt, ko gan izmeklēšanā iesāks pilsētas mērs, bet seko zvans no politiska sabiedrotā, kurš lūdz ieskatīties, jo nav pārliecības, ka nebūs tādi, kuri savukārt patiesības vietā negribēs atrast grēkāzi, lai uzgrūstu tam vainu un paslēptu patiesību zem depiķa. Gregorijs bez politķiem neraksturīgās godīguma principa, ir arīdzan apveltīts ar naivu cerību, ka likumam ir spēks, kas pēdējos trīs mēra amata pildīšanas gados saskārusies ar skarbo realitāti. Realitāti, kurā korumpēti politiķi, kriminālās pasaules mafiozo un citu līdzīgu personu rokās tie to sagrābt savās rokās, pavērst savtīgi un brutāli sev pa labam, lai citiem atliktu vien kripatas.
Tā gan Gregorijas, gan tā patiesi uzticamais palīgs un šofera amata pildītājs Chuchin, lai cik smaga un skarba nebūtu bijusi Padomju režīma iekārta, gandrīz vai ar nostaļģiju atskatās uz aizgājušajiem laikiem. Kas vēl jo vairāk liecina par tagadnes neapskaužamo situāciju, ja ņem vērā, ka Čučina tēls 20 gadus pavadījis ieslodzījuma nometnēs. Tā arī piefiksēšanas vērta šķita atziņa laikā, kad tik acīmredzami aug kabatas biezuma rocības atšķirības, ka, ja agrāk veikalos nebija iespējams neko nopirkt, tad vismaz to neko bija iespējams atļauties.
Gregorijs pēc profesijas ir ģeologs, kas, kad ir ticis skatīt vaigā nozieguma vietu, ļauj piefiksēt un pamanīt pavedienus, likt aizdomāties par to nozīmīgumu, atšķirībā no citiem, kuri tos nebūtu pat piefiksējuši. Tā arī rakstura būtisku iezīmi un ļoti iespējams galveno faktoru, kāpēc pretestība un acīmredzamie draudi dzīvībai, turpinot okšķerēties, veido fakts, ka pirms trim gadiem aviokatastrofā Gregorijs zaudējis sievu Viku, un atstājis to vienu audzinām tagad 16gadīgo meitu Gaļinu. Zaudējums, kuram psiholoģiski Gregorijs tā līdz galam vēl nav ticis pāri, kura vēl dzīvās mīlestības jūtas iespējams tiek pārnestas uz ārkārtīgi mirušajai sievai līdzīgo Sibīrijas tīģeru pētnieci un sargātāju Annu Vereskaya. Tēlu, kuru grāmatas ļaundari izraudzījušies par grēkāzi.
Paralēli pamatstāstam ir arī interesantas paralēlās sižetlīnijas, kur viena no tām ir par Gregorija 16gadīgo meitu, kura alktin alkst pamest dzimto nekurieni un doties plašajā un civilizētajā pasaulē. Tik ļoti alkst, ka pietrūskt piesardzības un ir gatava skriet pakaļ gandrīz jebkuram, kas sekojoši jau tā trauksmainos notikumos ierautajam tēvam sagādā jaunas raizes. Cits tikpat saistošs un varbūt diskusiju vairāk izraisošs sižets ir par un ap apdraudēto dzīvnieku malumedniecību, to ķermeņa daļu tālāku pārdošanu, piemēram, alternatīvās medīcinas tīkotāju izmantotājiem. Un Siberian Ligth ietvaros tie ir Sibīrijas tīģeri, kuru aizsardzība nolūki tad pamudinājusi Annas tēlu sadarboties nogalināto Andreju Rižovski, ar mazāko ļaunumu no pieejamām opcijām
Romāna Siberian Light pie galvenajiem plusiem, pat pāri sižeta galvenajai slepkavību atrisināšanas problēsituācijai, ir tās atmosfēra un tēli. Abi kopā veido dzīvu realitātes bildi, kuru, spriežot pēc Goodreads kvantitatīvā vērtējuma, lai arī grāmata nevar lepoties ar tūkstošos mērāmu vērtējumu skaitu, daudzi nav spējuši saskatīt. Atmosfēra tik laba, ka māca ziņkārība atrast ko vairāk par pašu autoru un vismaz mana ātrā meklēšana rezultējās ar visai skopu informāciju, starp kuru minēts fakts, ka Robins Vaits ir vismaz kādu laiku uzturējies Krievijā un pat Sibīrijā.
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Headline
Manas pārdomas
Nedam Kellijam dzīve, neskatoties uz pašreizējo atrašanos Floridas Palmbīčā baudot sauli un laiskojoties pludmalē, strādājot par izsūtāmo un baseina puiku bagātnieka Sol īpašumā, nav īpaši lolojusi un visādi nācies kulties pa to, kā nu mācējis. Puisis no Bostonas piepilsētas Broktonas, kura vecākais brālis pirms vairākiem gadiem miris apšaudē ar policiju, kura tēvs nereti par otrām mājām jau var sākt saukt cietuma celli un pa jokajam ir uz ‘’tu’’ ar sargiem, beidzot redz gaismu tuneļa galā, kad viens no bērnības draugiem uzzinājis par šķietami vienkāršu darbiņu, nočiet cita bagātnieka trīs gleznas no ntajām pie sienām, lai par atlīdzību komanda saņemtu piecus miljonus. Nu tik dzīve varēs sākties, un pie reizes īsi pirms lielās dienas Neds pludmalē iepazinies un ieķēries skaistākajā meitenē vairāku jūdžu radiusā!
Diemžēl, kas izklausās pārāk labi, nereti tā arī ir. Vienīgi, kad runa ir par gleznām, kuru vērtība mērāma vairākos desmitos miljonu, nereti der atrast grēkāžus, kuru virzienā ātri un viegli novirzīt izmeklētāju aizdomas, uz kuriem uzgrūst vainu, lai patiesie labuma guvēji varētu tērēt sūri grūti nopelnīto. Kas vēl labāk, ja grēkāži jau laikus novākti, jo mirušais lieki muti nedzesēs, un labāk izvairīties no kaut kā lieki pateikta. Mazums tiek izspļauta kāda frāze, kura liek kādam vērīgākam izmeklētājam aizdomāties.
Kamēr Nedam nedienas tikai sākas un dzīve no sapņiem pārvēršas murgā. Tad, par laimi, arī bez mutes dzesētājiem, mākslas eksperte un FIB aģente Elllie Shurtleff ir gan vērīga acs, gan uzņēmība, lai neaprobežotos vien ar savu lauciņu un nozagtajām gleznām, bet arī izrāda iniciatīvu, lai apsekotu slepkavību vietas. Uzņēmība un nepakļaušanās kolēģu stereotipiskajām, reizēm seksistiskajām un visādi citādi nievājošām piezīmēm ir faktors, ar kuru Lifeguard romāna ļaundari nav rēķinājušies. Tā arī, kurš gan būtu varējis rēķināties ar apstākļu sakritību un notikumu pavērsieniem, kuri tieši Eliju un nevienu citu ilgstošu laiku, gana ilgi, lai to ar visu netiešo pavedienu kopumu pārliecinātu, ka aiz pirmajā acu uzmetienā vēlami pasniegtās versijas slēpjas kaut kas cits, lai pārliecinātu Eliju riskēt ar savu amatu un kārdinošās vainīgā ēsmas Neda paskatā lūkotos pēc kāda cita.
Kā jau tas piederas izdomātam romānam, tad galvenais labais tēls, par spīti šķēršļiem, kuri jebkuram citam agrāk vai vēlāk liktu attapties vai nu cietumā vai romāna ļaundaru nogalinātam. Par nožēlu Nedam četri mirušie draugi romāna sākumā, kā arī sastaptās mīlestības slepkavība, kuru ļaundaris šķiet izmanto momentu un sakritības, lai arī censtos uz cita nogrūzt, nebūt nav pēdējie tam tuviem, kuriem visas šīs shēmas ‘’kļūt ātri bagātam’’ dēļ nāktos ciest, bet Neds neskatoties uz izredzēm nebūs tas, kurš ļausies tik viegli padoties. Tas viss drīzāk jo vairāk motivē izmantot jebkuru iespēju, lai atriebtu draugu un tuvo nāves, jo ko gan viņam īsti zaudēt, ja tikpat kā visi tieši viņu uzskata par lielo, ļauno slepkavnieku!
Tikmēr romantiskais sižeta attīstība starp Nedu un Eliju, kurš vismaz nenomāc pamatsižeta problēmsituāciju un līdz ar to pieciešams, lai arī ir paredzams, tad pavisam lieks ķeksītis ierasta tipa trillerim. It īpaši, kad salīdzinoši vien pirms brīža Neds teju vai lielās mīlestības valgos bijis pret citu. Ķeksis, bez kura nekas nebūtu zaudēts vai pat drīzāk iegūts, ja to šoreiz izlaistu un aprobežotos ar palīdzīgu roku un varoni Eliju, kurai ir pašai sava galva uz pleciem un kura taisnības vārdā ir gatava ar to riskēt.
Savukārt ļaunie tēli, to motivācija noziegumam ir visai klasiska un paši par sevi nevar lepoties ar unikalitāti, kā arī romāna formāts pats par sevi tik īss, lai nebūtu diži kur izpausties un apaudzēt to ar dižu miesu uz kauliem ar kompleksu, daudzdimensionālu raksturu, tad vismaz netiek iebraukts absurdā, kur ļaundaris ir ļaunāks par ļaunu, lai vien būtu ļauns, slikts un citiem ieriebt kārs.
Kad bez citu romānu atstarpes tiek lasīti divi patersona romāni pēc kārtas (iepriekšējais The Beach House) un jau no pirmās nodaļas manāma atšķirība prozā, pat kvalitātē un tās ietekmē uz iespaidu, ko rada vairāk vai mazāk tāda paša stila trilleris, tad neatliek secināt neko citu, kā vien, ka nopelni piešķirami galvenajai atšķirībai starp diviem – Lifeguard otrajam autoram Andrew Gross. Salīdzinoši ar citiem romāniem nodaļas joprojām ir makten mazas, ja izdodas nepilnās 500lpp ietilpināt 120 nodaļas. Un domātais ‘’lapu šķirēja’’ efekts, kas tādejādi tiek panākts, ka nevar apstāties, ka izlasīšu vēl tik vienu nodaļu, vēl vienu lapu un rezultātā attopies, kad jau izlasīts krietni vairāk, kā domāts, saprotama izvēle visos Patersona romānos.
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Headline
Manas pārdomas
Vasara, kurai pēc visiem plāniem bija jābūt vairāk vai mazāk gluži kā jebkurai citai pirms tam gan Pīteram, gan tā vecākajam brālim un advokātam Džekam. Ja vēl Džeks var lepoties ar daudzsološu karjeras aizsākšanos prestižā advokātu firmā un potenciāli visticamāk ļoti labu nodrošinātu finansiālo nākotni, tad jaunākais brālis Pīters vairāk ticis apveltīts ar izskatu, ne prātu, kas licis kulties pa dzīvi un mēģināt atrast piepelnīšanās iespējas, kur nu tās sevi ļāvušas atrast. Īpaši, kad šķietami rokas stiepiena attālumā, kā tas ar ballītes viesiem, ir pieejami bagātības augļu kārdinājums, kuru citi tik viegli gatavi šķiest pa labi un kreisi.
Tā grāmata tiek iesākta ar Pītera, kā mašīnu parkotāju bagātnieku vasaras super-ballītē, kas gan kaut kā nebūt ļauj attapties ar gandrīz divsimts tūkstošiem bankas kontā, un kas liks aizdomāties brālim, kādas gan muļķības jaunākais sastrādājis. Tomēr jau apraksts saka priekšā, ka Pīteram dzīvam nesagaidīt austam jaunu rītu, un likteņa taisnīguma atrašana iekritīs neviena cita, kā brāļa Džeka un tā tuvāko sabiedroto rokās.
The Beach House labo varoņu un tieši Džeka gadījumā ir ne viena vien sakritība, bez kurām pat ar visu paštaisno dusmu par netaisnību Džeks nekur tālu netiktu un īsais romāns drīzāk būtu labi ja īsas noveles garumā. Tā Džeks, protams, pazīst žurnālistu, kurš gatavs sacelt brēku un atklāti savā rakstā apšaubīt oficiālo versiju, ka Pīters darba laikā gājis peldēt ledus aukstā okēanā un varbūt pat bijis pašnāvnieciski noskaņots. Vēl jo būtiskāk, Pītera autopsija, protams, tiek uzticēta pataloganatomei (ar paredzamu romantisko paralēlo mini sižeta līniju), kuru Džeks pazīst un kura gatava liecināt par saviem atradumiem, kas ir tālu no uzpirkta policijas detektīva paustā, kurš pat Džekam pēc pirmajām atrunu frāzēm neslēpj faktu, ka ne mazākājā mērā nav ieinteresēts pielikt īstenas pūles izmeklēšanā un patieso notikumu atklāšanā, jo tāda lūk ir super-bagāto privilēģija nopirkt savu tiesiskuma taisnību, uz kuru nu paļaujas ballītes rīkotājs Barry Neubauer.
Barijs – multi miljardieris, kuram bez biznesa noslēpumiem ir šādi tādi sirdij tuvi noslēpumi, par kuriem nevēlētos, lai tiem taptu ļauts izkļūt ārpus četrām sienām. Mērķis, kura veltīšanai lasītājam tiek pat dots fragmentārs ieskats ļaundara un slepkavības pasūtītāja nolīgta šmuces savācēja skatpunktā, kuram uzdots iebiedēt potenciālos lieciniekus, ja nu Pītera nāves iemeslus kādam būtu traka doma pārskatīt. Vai iebiedēt Džeka draugus, kuri, lai cik maz vai daudz šāda tipa romānā būtu iespēja apveltīt ar dziļākām rakstura īpašībām un personību, ne vien tikai palīdzēt galvenajam varonim virzīt sižeta gaitu uz priekšu, jo nevienā brīdī tie neļaujas tikt tik ļoti iebiedētu, lai aktīvi mēģinātu Džeku atrunāt no taisnības sasniegšanas tā brāļa vārdā.
The Beach House ir klasisks popkorna izklaides parauga trilleris no Džeimsa Patersona un tā co-autora, kurš šoreiz ir Peter de Jonge, izpildījums. Labi zinot, ko sagaidīt, un tā nebūs augstākās kvalitātes proza, – nodaļas, kur termins to īsuma drīzāk liekams pēdiņās, sižeta raita plūsma bez liekām komplikācijām, bet reizē arī klišejisks seklums uc -, grāmatas lasīšanas procesā un pabeidzot vēl epiloga nodaļas, nevajadzētu būt radušamies vilšanās sajūtai ne par galvenā sižeta problēmsituāciju un ceļu no katalizatoara ‘’A’’, jo otrajā daļā seko jauns grūdiens, kas iekustina atrisinājumu, gan paša atrsinājuma loģiku un tēlu rīcības sekas.
Kad visi striķi trūkst un šķietami reālas dzīves līdzvērtīga gadījuma situācijā ar pliku neko tā arī noslēgtos Džeka tēla cīņa par taisnības panākšanu brāļa nāve, kur acīmredzami nauda spēj uzpirkt tiesu sistēmu, The Beach House dod izdomāta romāna cerības staru, ka ne vienmēr vajag uzreiz padoties, lai pret cik lielu netaisnību un pārspēku nebūtu jācīnās, lai cik ļoti naidnieka pusē nebūtu iespēju tavu un tev vēl dzīvajos esošu tuvu cilvēku dzīves sabojāt vēl vairāk.
poseidons99.com 
You must be logged in to post a comment.