Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas Valsts Izdevniecība

Manas pārdomas

Oriģināli publicēta 1870.gadā un pēcāk uzskatīta par somu literatūras aizsēcju vai vismaz kā pirmo nopietno grāmatu somu valodā, kuru sarakstījis somu izcelsmes autors. Septiņi Brāļi vispirms iepazīstina ar brāļiem to dzimtajās Jukolas saimiecības mājās un faktu, ka lielāko daļu dzīves un pats jaunākais Ero brālis vēl vien zīdainis būdams bijis, kad lāču medībās miris to tēvs. Paši brāļi, pirms sasniedz romāna beigas un tēlu izaugsmes arku, arīdzan vairāk prieka tver no mednieku gaitām mežos nekā gatavi palīdzēt mātei saimniecības darbos. Tā viņi arī nodzīvo un sasniedz jau lielu, pieaugušu vīru vecumus sākot ar vecāko Juhanu (tam 25gadi) un beidzot ar jaunāko Ero, kuram aizsākoties pamatsižeta gaitai par septiņiem mazāk.

Septiņu Brāļu prozas teksta skatpunkts ir no anonīma teicēja, stāstnieka puses, kurš par svarīgu kopējo puišu delverību raksturojumam uzskata par svarīgu sākt gan ar par Ero sešu vecāko brāļu kopīgu piedzīvojumu un sirmu matu taisīšanu gan māmuļai, gan ciema un tuvākās apkārtnes iedzīvotājiem. Bet reizē, kad jau pieauguši pēc fizionomijas, tad vēl ne pēc gara un prāta. Tomēr, lai kā brāļiem savā starpā nesoktos un kas tik netiktu piedzīvots, tad to savstarpējās attiecības vienmēr ir ciešas un draudzīgas, kuru spēks spēj izturēt pat ierasto viena otra pakacināšanu vai pat reizēm skarbāku vārdu un brālīgu dūru pavicināšanu, bet, ja vajadzīgs un lieta spiež, tad kopīgi kā mūris tie ir gatavi viens otru aizstāvēt pret citu ciemu balamutēm.

Ja uz lauku un citiem saimniecības darbiem brāļiem prāts nenesas, tad uz lasītprasmes apguvi, uz ko vietējais ķesteris un prāvests tos katru gadu ne tik vien kā mudina, bet arī uzstāj, lai tiktu apgūta un sekojoši pārbauda vēl jo mazāk. Tomēr kas vajadzīgs, vajadzīgs un, ko idejiski pēc mātes nāves un pārņemot saimniecības grožus, lai tie tikpat ātri netiktu zaudēti, ar vecāko Juhanu priekšgalā dodas pie tā paša ķestera to apgūt. Bet tavu nelaimi, ka tik vienam, tam pašam jau vairākkārt pieminētajam Ero galva tā vieglākā uz lasītprasmes apguvi. Tad nu ar vecākā Juhana gādību un ideju tie ar varu uz attiecīgo momentu nepakam vairs nav gatavi tupēt ilgāk par divām dienām, lai kaut ko tik šķietami tupu turpinātu apgūt, bet mukšana, kas ne bez sadauzītiem stikliem.

Tomēr ar to nedienas nabaga septiņiem brāķiem vēl nebeidzas un, ja vēl dzīve tiem nebūtu gana smaga, tad no ķestera mūkot, pa ceļam sastop dikti skaļo un kaitinošo par ‘’Robežkalna armiju’’ iesaukto Miko un Kaisas pāri ar to pieciem bērniem. Bet tas vēl nav viss, jo vēl nešpetnākie kaimiņu ciema Tuokolas puiši vēlākā brīdī paši izrunājas un uzkacina jau tā neomā esošos brāļus, lai sekojoši izvērstos pamatīgs kautiņš.

Viss kopā kalpo par gana lielu pamudināju kā vienam, tā otram brālim, lai, iznomājot dzimtās Jukolas mājas uz desmit gadiem vietējam ādminim un tā ģimenei, paši dotos prom no liekām acīm, prom no, lai cik tiem mazās, tad tomēr pasaules kņadas un nodotos pārsvarā medībās piepildītiem piedzīvojumiem. Brāļiem nav gan nez kur pasaules plašumos laimi meklēt jādodas, jo to īpašumi tik lieli, ka, pat sadalot uz visiem septiņiem, tiem katram, kā epilogs rādīs pietiks atlieku likām. Pietiek vien mērots tiek, bet tas pats par sevi nav tas vieglākais un briesmas, nakts tumsai iestājoties, sagādā arīdzan izsalkuši vilki, bet, tie jau nebūtu Jukolas septiņi brāļi, ja ar ko tādu nespētu tikt galā.

Brīžiem ne ar tām labākajām īpašībām izceļas par līderi ieceltais, jo gados vecākais, Juhans, ka jo izteiktāk par sevi liek manīt, kad pēc paša izteiktas idejas, būtu tas skaidrā vai ne tik skaidrā prātā likts citiem priekšā, tas kaut kas noiet greizi, bet pēcāk tā vietā, lai uzņemtos vainu un atbildību, kā pirmais rādīs un mēģinās novelt vainu uz citu un tik vien citu brāļu iejaukšanās noregulē konfliktu, lai plēšanās vietā tiktu meklēts risinājums.

Tikmēr jaunākais Ero, kurš jau lasītprasmes apguvē izceļas ar to gaišāko galvu, tad nu salīdzinoši ar citiem ir tas gudrais. Kas ja ne gluži spēlē to izšķirošāko lomu veiksmīgi novest kādu nedienas piedzīvojumu uz labāku un veiksmīgāk atrisinājumu, tad jo izteiktāk manāms, kad pienāk epilogs.

Epilogs ar kuru atkal var just, ka romāns ir gan kā autora debija, gan ka sarakstīts nu jau pirms drusku vairāk kā pusotra simta gadu. Epilogs, kura garums izstiepts tik gari, ka ir kārtīgas 34 lapaspušu garas nodaļas garumā, kas jau ne mazākajā mērā vairs neatttiecas uz pamatsižetu, bet autors acīmredzami izjūt vajadzību gandrīz katra brāļa laimīgo aizkulišu dzīvi pēc kārtīgajām stāsta beigām tomēr lasītājam atrādīt. Gandrīz, jo viens vienīgais brālis, kurš vēlāk dzīvē neapprecēsies, piedzīvo tās grūtākās un smagākās dienas, bet vismaz atkal nāk talkā glābēja ticība un varbūt tomēr tik traģiski ar viņu nebūs.

Autora Aleksa Kivi vienīgais sarakstītais romāns nav gluži pasakveida, bet reizē nav arī pilns iekdienas dzīves grūtību un reālisma nopietnības piepildīts. Savukārt reliģijas tematika jo tuvāk nāk romāna beigas, jo vairāk par sevi liek manīt, bet arī ne gluži sprediķī, no kura ne atkauties un kurš nomāktu vispārējo sižetu. Bet to, ka pievēršanās ticībai un tai pienācīga respekta un cieņas izrādīšana kalpo kā būtisks solis, lai no delverīgiem, nenopietniem puikām, kuriem biežāk prāts nesas uz palaidnībām un neretu izkaušanos nesas, nostātos uz kārtīgu cilvēku dzīves ceļa, kuriem līdzcilvēks varētu izrādīt tiem pienākošamies godu.

Reizē gan romāna sākumā, gan noslēgumā tiek uzsvērta doma, ka kārtīga saimniecība bez labas un strādīgas saimnieces nevar iznākt, bet interesantā kārtā, ja attiecīgā saimniecība saskaras ar nedienām un grūtībām, tad vainas piemērs tiek atrasts izšķērdīgā saimniecē, bet nereta saimnieka lielāka iedzeršana ir piedodama un pašsaprotama. Kaut arī nav gluži tā, ka alkoholisms ļaunā un nešķīstā daba (galvenokārt šņabis, bet ne alus) netiktu brāļu dienās un nedienās uzsvērta. Jo ne bez izrāpšanās no tik viltīgās un vilinošās šņabīša bedres brāļu kopa bez visa cita rod izeju uz izaugšanu par kārtīgu cilvēka bērnu.

Vēl jāpiemin, ka Septiņu Brāļu stāstu papildus to pašu piedzīvojumiem papildina nerets teikas atstāstijums, kas romāna ietvaros biežāk saistās ar kāda dižakmens vai pat par Milžakmeni saistīta teika, kura kavē laiku, kamēr veselas trīs dienas tie rod patvērumu no satrakojušamies buļļu bara. Teikas, kuras kā paši brāļi spēj reizēm gan iedvesmot, gan bišķi arī pabiedēt.