Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Musashi – uzskatīta par vienu no Japānas literatūras klasiku klasikām, publicēta serializētā veidā četru gadu periodā no 1935.g. līdz 1939.gadam, šis romāns priekšvārdā pat tiek pielīdzināts Rietumu pasaules Gone With the Wind. Diemžēl, lai cik godā darbs šķiet vairāk vēsturisku iemeslu dēļ netiktu turēts, tad ar fragmentāriem izņēmumiem bija grūti saskatīt iemeslus, kas sižetiskajā darbībā varētu likt lasītājam aizrauties. Varbūt, lai tā varētu atgadīties, noder priekšzināšanas attiecībā gan uz Japānas vēsturi, gan kultūru, bet gribētos reizē apgalvot, ka autoram daiļdarba ietvaros sanācis aizrauties ar epizodēm, kuras gan atkārtojas, gan vēlākā sižetā ir bez tālejošākas nozīmes un ir tikpat viegli un ātri aizmirstamas.

Pats galvenākais varonis romāna sākumā vēl nemaz nedēvējas par Musashi, bet tā vietā ir saucams Takezo vārdā un kopā ar biedru un šķiet tobrīd par draugu vēl esošo Matahachi tie pamanījušies palikt dzīvajos pēc sakāves Sekigahara kaujā. Paveicas palikt dzīvajos, bet jābēguļo un jāslapstās, jo uzvarētāji kā ar uguni meklē izdzīvojušos zaudētājus vai vismaz tādus, kuru turība un ietekme gana zema, lai varētu tikt apslakēti līdz galam. Romāna ievada daļa, kuras ietvaros vien pēc trīs gadu ieslodzījuma, domās ar sevi par notikušo, savu tābrīža situāciju un tikpat kā otro iespēju jaunā dzīvē, Takezo tad arī idejiski pārdzimst jaunā vārdā.

Apņemšanās izmantot šo jauno iespēju, pilnveidot sevi gan rakstura īpašību un personības ziņā, gan savās zobencīņas prasmēs jeb Way of the Sword un vēlēšanās būt jaunu prasmju celmlauzim, kļūt par pašu labāko, kāds vien jebkad eksistējis kļūst par vienu no dominējošajiem Musaši/Takezo tēla virzītājspēkiem, kuri dzen to uz priekšu.

Diemžēl, vai nu tas noveļams uz romāna serializēto publicēšanu tik ilgā laika posmā vai uz ko citu, bet veids, kā izaugsme no sakāves grāmatas sākumā līdz pirmajiem konfliktiem ar citu samuraju skolu pārstāvjiem, par kuriem lielie naidnieki Musaši kļūst Jošiakas skolas censoņi, pie trešās vairāk vai mazāk identiskas epizodes ar tikpat paredzamu cīņas iznākumu ievieš vēlmi, lai pēc ātrāk pienāktu daiļdarba beigas. Lai cik iespaidīgi nebūtu patiesi vēsturiski eksistējošās personas cīņas un uzvaras vienam pret X pretiniekiem, un ne jau vien diviem vai trim, tad autora Eiji Yoshikawa veikums ir tālu no tāda, kas iesveltu intrigu, lai uzzinātu, kas notiks tālāk. Vēl jo vairāk izpildījums un arīdzan noslēgums tāds, ka rodas iespaids, ka būtu varējis līdzīgā garā turpināt vēl un vēl, bet, vai cik labi, ka tomēr kādā brīdī izdomājis, ka būs gana.

Musashi romāns nav no vāka līdz vākam tikai no Musaši/Takezo perspektīvas. Ja netrūkst ik pa brīdim dažs labs, kur gribas jautāt ‘’kāpēc’’, kāds pienesums no tā, tad starp tiem, kuri izceļas, noteikti minams Matahači tēls un vēl jo vairāk tā māte Osugi. Šie divi tēli, kā arīdzan divas daiļavas Akemī un Otsu veidolā piešķir romānam mīlas trijstūra un reizēm pat nosacīta četrstūra attiecību drāmas, kurām savu īpatnību piešķir kā atšķirīgais laiks un kultūra, kurā iespējams veikt slepkavību vai tās mēģinājumu goda jeb ‘’sejas’’ saglabāšanas jautājumā un palikt nesodītam, jo visiem šis aspekts ir pats par sevi saprotams.

Abas sižetlīnijas un izprotama vajadzība pēc  – Musaši samuraja identitāte un viss par un ap zobencīņas prasmju kultivēšanu, konfliktiem ar citiem un otrs romantiskais, kā arī Osugi tēla gribētos pat teikt neliela samaitātība – ir kā divas grāmatas vienā. Ar vienojošiem elementiem, bet reizē gana nodalīti viens no otra, lai nerastos lieki apjukuma, mulsinoši momenti.

Ja pacenšas, tad noteikti var saskatīt, kāpēc tieši šis un varbūt ne kāds cits romāns nav ieņēmis godu starp Japānas klasikas darbiem. Pašdisciplīna, lai kāda nebūtu loģika, acīmredzami vēsturiski ilgtermiņā darbojusies un sistēma, kurā Musaši/Takezo daļēji sekojot tradīcijām un daļēji arī veidojot savu ceļu un domašānu, kurā ne vienmēr brutāls spēks ir galvenais un būtiskākais uz uzvaru. Vai citā ikdienišķākā aspektā uzskatot slimību kā personificējumu iekšējo ienaidnieku, kurš jāsakauj tā būtībā un saknē, lai kļūtu vesels un vēl spēcīgāks kā pirms tam.

Ir gana daudzi citu interesantu aspektu, kuros romānam, lai to labāk izsprastu un sekojoši izbaudītu šķiet prasās anotēta romāna versija ar paskaidrojumiem, piemēram, atšķirīgajās dzīves modeļa izpratnēs starp dažādām sabiedrības grupām kā zemnieki, samuraji, tirgotāji un daudzi citi. Vai arī prātā nāk epizode, kurā tiek pieminēta prasme ar muti un mēli tā spēt manipulēt adatas, ka pat nav vajadzīgs cits instruments, ierocis, lai spētu tās letāli izšaut, pēc kuras gan šī māksla vairs netiek pieminēta. Vai arī tēlu biežā atsauce uz Sun Tzu Art of War grāmatu un tās nozīmi, un tā varētu minēt vēl un vēl.

Musashi priekšvārds no Edwin O. Reischauer gandrīz vai bija interesantākā sadaļa no visas grāmatas. Grāmatas, kura tās apkopotajā versijā uzskatāmi noderētu liekā pildījuma un liekvārdības atmešanas, kas pieļauju serializētajā veidā ir bijis vajadzīgs, lai iegūtu lielāku vārdu, bet šādā formātā cieš no garumā lieki izstiepta sižeta un bieži vien variācijā pa tēmu atkārtojušamies notikumiem.